Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

PIEKTĀ NODALA

Baidies? Toraks jautāja.

- Jā, Rena atbildēja.

Abi stāvēja Meža malā zem pēdējā zem paša pēdējā lielā koka. Viņiem priekšā pletās tukšs, balts klajums zem bezgalīgām debesīm. Šur tur vīdēja pa kādai apsnigušai, panīkuši eglītei, kas pretojās vēja brāzmām, un tā tad arī bija vienīgā dzīvības pazīme.

Viņi bija nonākuši ziemeļos tālāk par jebkuru Meža ģinšu piederīgo, izņemot Finkedīnu, kas jaunībā bija ap­ceļojis šo sniega valstību. Divu dienu laikā kopš sastap­šanās ar Klejotāju abi bija šķērsojuši trīs ielejas; tālumā, Augsto kalnu pakājē, viņi tika manījuši atspīdam ledus upi, pie kuras aizpagājušajā ziemā bija apmetušies Kraukļi un Toraks gājis meklēt Pasaules Gara kalnu.

Viņi stāvēja ar ziemeļvēju sejā, vērodami Vilka sagūstītāju pēdas, kas bija labi redzamas sniegā.

- Man šķiet, uz savu roku mēs to nespēsim, Rena teica. Mums vajadzīga palīdzība. Mums nepieciešams Finkedīns.

- Mēs tagad nedrīkstam griezties atpakaļ, Toraks iebilda. Nav laika.

Rena klusēja. Kopš sastapšanās ar Klejotāju viņa bija neparasti nomāktā garastāvoklī. Toraks prātoja, vai arī draudzene domā par to, ko bija sacījis vecais vīrs. "Līkas kājas un skrejošas domas… ložņātāja… tik liela kā koks…" Šie vārdi atbalsojās Torakam prātā: tie saskanēja ar to, ko Finkedīns bija stāstījis par dvēseļēdājiem. Taču Toraks ne­spēja sevi piespiest dvēseļēdājus pieminēt skaļi. Tie droši vien nebija viņi. Kāpēc tiem vajadzīgs Vilks, nevis viņš pats?

Tāpēc beidzot zēns pateica vienīgi to:

- Mēs esam vajadzīgi Vilkam.

Rena neatbildēja.

Pēkšņi puisi pārņēma bailes, ka Rena var pagriezties un atstāt viņu vienu. Bailes bija tik stipras, ka Torakam aizrāvās elpa.

Viņš lūkojās, kā meitene notrauc sniegu no loka un uzmet to plecā. Zēns sagatavojās ļaunākajam.

- Tev taisnība, Rena aprauti sacīja. Iesim!

Atpakaļ neskatīdamās, viņa pameta patvērumu zem

koka zariem.

Toraks sekoja viņai neapdzīvotajos plašumos.

Tiklīdz abi atstāja Mežu, virs viņiem izpletās debesis un ziemelis sāka ar sniegu mazgāt viņu sejas.

Mežā Toraks allaž izprata vēja dabu kā medniekam viņam tas bija nepieciešams -, un, izņemot viesuļus, tas nekad nebija draudīgs, jo Meža spēks turēja vēju grožos.

Šeit turpretim nekas nespēja aukai stāties ceļā. Vējš bija stiprāks, aukstāks un mežonīgāks kā ļauns, neredzams gars, kas ieradies vārdzināt nīkulīgos atnācējus.

Koki kļuva vēl mazāki un retāki, līdz beidzot sarāvās par dažiem vītoliem un bērziņiem ceļgala augstumā. Tad pēkšņi izzuda arī tie. Neviena zaļuma. Ne medījuma, ne mednieku. Vienīgi sniegs.

Toraks pagriezās un bija satriekts, ieraugot, ka Mežs pie apvāršņa sarāvies tik mazs kā ogles zīmējums.

- Šī ir pasaules mala, Rena sacīja skaļā balsī, lai pār­kliegtu vēju. Cik ilgi mēs iesim? Ja nu mēs pagur­stam?

- Ja te ir pasaules mala, Toraks atbildēja, Vilka nolaupītāji pagurs pirmie.

Zēnam par pārsteigumu, draudzene, parādīdama asus zobus, plati uzsmaidīja.

Diena vilkās ilgi. Sniegs bija stingrāks nekā Mežā, un tāpēc viņiem nebija vajadzīgas slēpes, taču ziemelis bija to sapūtis zemās, cietās krantīs, pret kurām viņi nemitīgi klupa.

Tad pēkšņi vējš pierima. Tagad tas maigi pūta no zie­meļaustrumiem.

Vispirms tas šķita iepriecinoši. Pēc tam Toraks saprata, kas notiek. Viņš vairs nevarēja redzēt savus zābakus. Puisis stāvēja sniega upē. Ap viņa lieliem gluži kā dūmi plūda garas, spokainas sniega straumes, kas nolīdzināja pēdas.

- Vējš velk ciet pēdas! Toraks iesaucās. Tas zina, ka mēs tām sekojam, tāpēc tās iznīcina!

Rena paskrēja uz priekšu, lai paskatītos, vai pēdas vēl ir pamanāmas. Viņa pasvieda uz augšu rokas.

- Nekā! Pat tu neko nespētu atrast!

Kad meitene skrēja atpakaļ, Toraks pamanīja ceļabiedrenes sejas izteiksmi un viņam sašļuka dūša. Puisis zināja, ko draudzene sacīs, jo viņš par to bija iedomājies pats.

- Torak, tas ir nepareizi! Mēs šeit nevaram izdzīvot. Mums jādodas atpakaļ.

- Bet cilvēki taču šeit dzīvo, vai ne? viņš iebilda. Ledus ģintis. Narvaļu [1] ģints, irbju ģints, Baltās Lapsas. Vai tad Finkedīns tā neteica?

- Viņi zina, kā izdzīvot. Mēs nezinām.

- Bet mums ir kaltēta gaļa un malka. Un ceļu mēs varam atrast pēc Ziemeļu Zvaigznes. Mēs varam uzsiet uz acīm pinumus, lai neapžilbtu, un… un šeit jābūt medīju­mam. Irbītēm. Zaķiem. Finkedīns arī tos medīja.

- Un kad beigsies malka? Rena bažījās.

- Šeit ir sastopams vītols, par kuru viņš stāstīja, ka tas izaug tikai elkoņa augstumā, taču tik un tā…

- Vai tu šeit esi manījis kādu vītolu? Tie ir aprakti zem sniega!

Meitenes seja bija bāla, un Toraks zināja, ka viņas teik­tajā slēpjas briesmīgs zemteksts. Ģintīs klīda baigi nostāsti par Tālajiem Ziemeļiem. Sniega vētras ir tik stipras, ka uznes cilvēku stāvus debesīs. Milzīgie leduslāči lielāki un niknāki par jebkuru brūno lāci Mežā. Lavīnas aprok tevi dzīvu. Un Rena par lavīnām šo to zināja. Kad meitenei bija septiņi gadi, viņas tēvs uzdrošinājās doties uz ledus upi austrumos no Cirvjezera. Viņš neatgriezās.

- Vieni mēs to nespējam, Rena teica.

Toraks pārbrauca ar plaukstu pār seju.

- Piekrītu. Vismaz šovakar ne. Mums jāierīko ap­metne.

Rena izskatījās atvieglota.

- Tur tālāk ir paugurs. Mēs tur sniegā varētu izrakt alu.

Toraks pamāja ar galvu.

- Un pēc tam es parūpēšos par to, lai varētu atrast pēdas.

- Kas tev padomā? Rena jautāja ar satraukumu balsī.

Toraks vilcinājās.

- Es pārmiesošos.

Rena stāvēja ar pavērtu muti.

- Torak, nē!

- Uzklausi mani! Es prātoju par to, kopš mēs pama­nījām kraukli. Es varu iemiesoties putnā, esmu par to pārliecināts. Es uzlidošu augstu gaisā un redzēšu tālu. Es saskatīšu pēdas!

Meitene lauzīja rokas.

- Putni prot lidot. Tu neproti.

- Man nebūs jālido, puisis sacīja. Manas dvēseles būs putna ķermenī, lai tas šoreiz būtu krauklis, un es redzēšu kā krauklis un jutīšu kā krauklis. Taču tas jo­projām būšu es pats.

Rena staigāja riņķī, bet tad nostājās viņam pretim.

- Seiuna teic, ka tu tam vēl neesi gatavs. Viņa ir ģints burve. Vina zina.

- Es jau to darīju pagājušajā vasarā…

- Netīšām! Un tas ir sāpīgi! Un tu to nespēj vadīt! Torak, tavas dvēseles var iestrēgt krauklī tā, ka nekad netiek laukā! Kas tad notiks ar tavu ķermeni? Tas gulēs sniegā, un tikai pasaules dvēsele to turēs pie dzīvības, viņa runāja spalgā balsī, un uz vaigiem bija manāmi divi sarkani plankumi. Tu vari nomirt, lūk, tā! Un es sēdēšu sniegā un noraudzīšos, kā tu mirsti!

Toraks neko nespēja iebilst, jo viss, ko Rena teica, bija tiesa. Tāpēc viņš sacīja:

Es gribu, lai tu man palīdzi atrast kraukli. Es vēlos, lai tu palīdzi atsvabināt manas dvēseles. Vai palīdzēsi?