Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

PIECPADSMITĀ NODALA

-kas tur ūdenī kustas? Rena čukstus jautāja.

- Ronis, Toraks pār plecu paskaidroja.

- Vai esi pārliecināts?

- Nē.

- Tas izskatījās pēc leduslāča.

- Ja tas būtu leduslācis, mēs to tagad jau zinātu.

Taču kaut ko viņa bija redzējusi. Lielu, gaišu apveidu,

kas slīdēja tumšajā ūdenī zem smailītes.

- Inuktiluks man stāstīja, ka šeit ir sastopami bal­tie vaļi, Toraks sacīja. Iespējams, tu redzēji kādu no tiem.

Puisis nebūt neizskatījās nobijies, un tas Renu kaiti­nāja. Taču Toraks bija labs smaiļotājs un tik pārņemts ar vēlēšanos atrast Vilku, ka baiļoties viņam nebija laika. Vilnis pacēla laivu, un Rena iegremdēja airi ūdenī, cenz­damās nedomāt par to, kas peld zem smailītes. Jūrasmāte abus varētu iznīcināt ar vienu vienīgu spuras cirtienu. Ar nebeidzamā kliedzienā atvērtām mutēm viņi tad grimtu

bezdibenīgajā melnumā, un, kad zivis būtu noskrubināju­šas tīrus viņu kauliņus, slēpņļauži tos uz visiem laikiem ietītu savos garajos, zaļajos matos…

- Prātīgāk. Toraks kurnēja, tu mani apšļaksti!

- Piedod!

Rēnai smeldza rokas un, par spīti pūces acīm līdzīga­jam sejsegam, no spilgtās gaismas dunēja galva. Atklāto Jūru viņi bija sasnieguši neilgi pēc rītausmas un patlaban atradās pārdabiskā tumšzaļa ūdens un zilu, peldošu leduskalnu pasaulē. Austrumu pusē stiepās piekrastes baltie plašumi, bet ziemeļos neizmērojamais Ledus upes sa­drumstaloto ledāju jūklis.

- Pārāk lēni, Toraks nomurmināja.

Palielinājis ātrumu, viņš aizstūrēja laivu aiz peldoša kalna.

- Nedomāju gan, ka mums vajadzētu tam nonākt tik tuvu, Rena iebilda.

- Kālab ne? Tas sargā mūs no vēja.

Viņa ķērās pie aira. Aisberga bāli zaļajā pakājē gozējās trīs roņi. Meitene pievērsa skatienu tiem un centās sevi piespiest neuztraukties.

Nelāga sajūta. Viņa tomēr bija uztraukusies. Toraka vēlme atrast Vilku bija visaptveroša: Rena sāka prātot, ar ko tas viss beigsies. Un viņa taču vēl nebija draugam izstāstījusi par dvēseļēdājiem.

Savā neizdibināmajā ceļā viņiem garām aizpeldēja kāds mazāks leduskalns. Rena sajuta tā stindzinošo elpu un dzirdēja, kā Jūra šļakstinādamās un šmakstinādama grauž dobumu aisberga sānos. Iedobe bija izveidojusies spilgti zila un ovāla. "Gluži kā acs," viņa nodomāja.

- Odzes acs, Rena negaidīti sacīja.

- Es arī par to domāju, Toraks pievienojās. Tai nevarētu būt nekā kopēja ar īstu odzi, tik tālu ziemeļos tās nedzīvo…

- …un Inuktiluks teica: "…kad būsiet tikuši tur

iekšā".

Toraks pagriezās pret Renu; pūces acis darīja puisi biedējoši svešādu.

- Man šķiet, es nojaušu, ko viņš ar to domāja.

- Man liekas es arī, Rena teica.

Viņa nodrebēja.

- Es ceru, ka mēs kļūdāmies. Man riebjas alas.

Klusēdami abi atsāka irties.

Lai uzmundrinātu sevi un Toraku, Rena parakņājās somā pēc ēdamā. Baltās Lapsas viņus bija apgādājuši ar labu pārtiku. Kopā ar taukuma gabalu viņa atrada sasa­lušas roņa ribas un asinsdesas. Viņa nogrieza divus desas gabalus un vienu pasniedza Torakam. Tas garšoja nejē­dzīgi, un Rena ilgojās pēc kadiķogu smaržas. Vēl vairāk viņa ilgojās pēc Baltajām Lapsām.

- Es jūtos vainīga viņu priekšā, meitene teica.

- Kāpēc? Toraks jautāja ar pilnu muti.

- Viņi mums tik daudz devuši, bet mēs atmaksājām viņiem aizbēgdami.

- Viņi gribēja mūs aizsūtīt atpakaļ uz dienvidiem!

- Bet visa šī mantība! Sniega cirtņi. Lampas. Teicami dzeramtrauki. Jaunas šķiltavas man un brīnišķīga maksts manam lokam. Ir pat remontlīdzekļi šai laivai.

Viņa pacēla maisiņu, kas bija izgatavots no roņa plez­nas.

Toraks neklausījās. Viņš bija nolaidis airi un vēroja, kas notiek priekšā.

- Kas tur ir? meitene jautāja.

Roņi uz leduskalna bija sakustējušies.

Rena brīnījās.

- Mums taču ir pietiekami daudz pārtikas, viņa čuk­stēja, mums nav laika tagad medīt!

Toraks nenēma sacīto vērā. »

Roņi pēkšņi no ledus iešļūca ūdenī. Tobrīd Toraks, spēji sasvēris laivu uz kreiso pusi, iegremdēja airi ūdenī un iekliedzās:

- Griežamies, griežamies!

Rena apjukusi darīja to pašu, un viņi šāvās sānis tālāk no aisberga ķīļūdens -, bet apdullinoša rēkoņa pārplēsa debesis, un kalns sasvērās un iegāzās Jūrā, uzvilnīdams ūdens sienu, kas dunēdama pārvēlās pāri vietai, kur pirms mirkļa bija atradusies smailīte.

Elsodami abi šūpojās augšup lejup. Leduskalna vietā bija palicis bangojošs jūklis.

- Kā tu zināji, ka tas atgadīsies? Rena jautāja.

- Es nezināju, Toraks atbildēja. To sajuta roņi.

- Kā tu zināji, ka viņi jūt?

Puisis mirkli vilcinājās.

- Tie jūt to ar ūsām. Pagājušajā vasarā es biju iemie­sojies ronī. Atceries?

Rena bažīgi nolaizīja no lūpām sāli. Viņa par to bija aizmirsusi vai arī nevēlējās atcerēties. Viņai bija nepatī­kami apzināties, cik atšķirīgs ir Toraks.

Zēns to redzēja draudzenes sejā.

- Brauksim! viņš teica. Vēl tāls ceļš priekšā.

Ceļinieki ķērās pie airiem un, turēdamies tālāk no

leduskalniem, turpināja ceļu. Rena juta, ka nepateiktie vārdi starp viņiem rada atsvešinātību. Drīz vajadzēs drau­gam to pateikt.

Sacēlās vējš, kas pūta viņiem sejā saltumu. Taču Balto Lapsu dāvātajā tērpā Rena to gandrīz nejuta. Roņāda aiz­turēja vēju un bija vieglāka par ziemeļbrieža ādu, bet gā­gas dūnu apakšējā kārta gādāja par siltumu un ļāva izga­rot ķermeņa mitrumam, tāpēc aukstums meitenei netika klāt. Suņu vilnas apmale gar kapuces malu sildīja vaigus, bet nesasala no izelpas, un pirkstaiņiem, kas bija pavilkti zem dūraiņiem, galos bija šķēlumi, pa kuriem viņa va­rēja izbāzt pirkstus un noņemties ar sīkiem darbiņiem, piemēram, atvērt somas. Apģērbs bija arīdzan skaists, un sudrabotā āda mirgoja saulē. Taču patiesībā Rena tajā jutās kā pavisam cits cilvēks.

Arī zigzagveidīgie tetovējumi uz apakšdelmiem lika vi­ņai justies svešādi, un meitene prātoja, kāpēc Tanugeaka viņai tos uztetovējusi. Šķita, ka Balto Lapsu burve par viņu zina to, ko varētu zināt vienīgi Seiuna un Finkedīns, noslēpumus, kurus Rena glabāja attālākajos prāta nostū­ros.

Taču pēdējā Tanugeakas dāvana Renu izbrīnīja vis­vairāk.

No gulbja kājas izgatavotajā maciņā atradās tumšs pul­veris, kas oda pēc sodrējiem un jūraszālēm. Kam gan tas domāts?

Skaties! Toraks uzsauca, pārtraukdams viņas domu ritējumu.

Viņš bija stūrējis laivu tālāk atklātā Jūrā, un tagad Rena saprata, kas tam par iemeslu.

Austrumu pusē vīdēja Ledus upes žilbinošais baltums. Robainas smailes slējās virs reibinoši augstām klintīm, kuras izvagoja dziļas, gaišzilas plaisas. Rena sadzirdēja tālu dunoņu un ieraudzīja, kā nolūst un ieveļas Jūrā mil­zīgs, zaļš ledus blāķis. Gaisā uzšāvās putekļos pārvērties ledus. Zaļš vilnis vēlās uz ceļotāju pusi un sašūpoja smai­līti. "Ja mēs būtu tuvāk," Rena nodomāja, "mēs tiktu sa­šķaidīti. Tāpat kā mans tēvs."

- Centies par to nedomāt, klusi teica Toraks.

Meitene paņēma airi un iegremdēja to ūdenī.

Saule bija jau zemu un Ledus upe tālu aiz muguras, kad viņi beidzot pamanīja meklēto kalnu. Tas pacēlās no nedzīvas, baltas zemes: trīs sastingušas smailes dūrās de­besīs tās tiešām izskatījās pēc kraukļiem, kas apmetušies uz ledus gabala. Rena nekad agrāk nebija redzējusi kaut ko tik drūmu. Pirms divām ziemām viņas ģints ceļoja uz Augsto kalnu visattālāko ziemeļu galu, un meitenei šķita, ka viņa nonākusi pasaules malā. Tagad Rēnai likās, ka viņa tai pārvēlusies pāri.

Toraks jutās līdzīgi, tāpēc, izvilcis vienu roku no dūraiņa, viņš aizskāra ģints aizbildņa ādu.

Uz dienvidiem no kalna rietumu malas vini atrada aizsalušo līci, kuru Akumika bija uzzīmējusi sniegā. Tikt laukā no smailītes bija atvieglojums, jo viņu kājas bija kļu­vušas stīvas. Ceļinieki vēlreiz pateicās Baltajām Lapsām: laiva bija viegla un zābaku raupjās zoles uz ledus neslī­dēja.

Paslēpuši smailīti augstas kupenas aizsegā, viņi to apgrieza otrādi un nostiprināja ar četriem žuburainiem mietiem, kas bija izskaloti no Jūras.

- Inuktiluks tos sauc par "krastakokiem", Toraks skaidroja. Mēs tos varam izmantot arī tādēļ, lai no laivas uzceltu būdu.

Rena nešaubīgi zināja, ka tieši tobrīd, kad vēl bija pēc­pusdiena un ēnas metās purpursārtas, viņiem ar to vaja­dzētu nodarboties. Taču Toraks jau meklēja pēdas.

Drīz vien viņš tās patiešām atrada: platas izdangāta sniega risēs.

- Divas ragavas, viņš, uzacis saraucis, teica. Smagi piekrautas un dodas uz kalnu. Gluži svaigas pēdas.

Viņš iztaisnoja muguru.

- Iesim!

Rena nodrebēja. Pēkšņi dvēseļēdāji šķita esam ļoti tuvu.

- Pagaidi! viņa sacīja. Mums tas jāapdomā.

- Kāpēc? puisis nepacietīgi jautāja.

Rena svārstījās.

- Viena no Balto Lapsu sievām man kaut ko pateica. Visu dienu es gribu tev to pastāstīt.

- Tiešām?

Meitene pieklusināja balsi līdz čukstam.

- Torak! Tie ir dvēseļēdāji. Dvēseļēdāji ir aizveduši Vilku.

- Es zinu, viņš teica.

-Ko?

Viņš pastāstīja draudzenei, ko bija redzējis, kad iemie­sojās krauklī.

- Bet… kāpēc tu nepastāstīji to man? Rena sūkstījās. Tu to zini jau vairākas dienas!

Puiša skatiens bija drūms, un viņš iecirta ar papēdi pa sniegu.

- Skaidrs, ka vajadzēja pastāstīt, taču es negribēju ris­kēt. Es iedomājos, ka tu varētu doties atpakaļ uz Mežu.

Viņa seja sadrūma vēl vairāk.

- Ja tu būtu aizgājusi…

Toraks ieskatījās draudzenei acīs.

- Nu tad ejam?

Rena norija siekalas.

- Jā. Ejam.

Viņi apskatīja dvēseļēdāju pēdas, kuras vijās augšup kalnā.

- Ja nu tās ir kaut kādas lamatas? Rena baiļojās.

- Man vienalga, Toraks nomurmināja.

- Ja nu viņi padzirdējuši baumas par Vilku ģints zēnu, kurš ir garagājējs? Ja viņi tevi noķers un paņems tavu spēku, briesmās būs viss Mežs.

- Man vienalga, Toraks atkārtoja. Man jāatrod Vilks.

Rēnai radās kāda doma.

- Kā būtu, ja mēs nomaskētos?

- Ko?

- Tas viņus maldinās. Varbūt Tanugeaka tieši to bija domājusi. Vismaz viņa man iedeva visu, kas nepiecie­šams.

Toraks paspēra vēl pāris soļu un tad pagriezās atpakaļ pret Renu.

- Ko mēs iesāksim?

Lai izmainītu ārieni, nebija vajadzīgs ilgs laiks. Viņu ģints piederības tetovējumi neradīja sarežģījumus, jo vaigi abiem no sniega vētras joprojām bija tik čulgaini, ka āda bija tik tikko redzama. Rena no Tanugeakas dotā pulvera un ūdens pagatavoja melnu krāsvielu un ar pirkstu uz­zīmēja Torakam pār virsdeguni Balto Lapsu tetovējumu lenti. Viņa arī nogrieza Torakam matus līdz pleciem un uz pieres atstāja tos īsus. Puisis bija pārāk kārns, lai līdzinā­tos Baltajai Lapsai, taču, par laimi, apģērbs šo nepilnību noslēpa.

Pati savus matus Rena nokrāsoja melnus, tajos ieķemmēdama melno krāsvielu, kuru viņa izmantoja, lai seju padarītu melnīgsnēju. Pēc tam viņa lika sevi pārveidot par Kalnu Zaķu ģints meiteni, kurai pār pieri stiepjas zigzagveida josla, kas turklāt vēl ietonēta ar okeru, ko viņi atrada puiša ārstniecības augu ragā.

Toraks izskatījās samulsis.

- Tu vairs neizskaties pēc Rēnas.

- Tas labi, viņa novērtēja. Un tu neizskaties pēc Toraka.

Abi raudzījās viens otrā, izsisti no līdzsvara lielākā mērā, nekā gribēja to atzīt. Pēc tam viņi atgriezās pie dvēseļēdāju atstātajām ragavu slieču risēm.

Ragavas tikušas vilktas augšup pa kori, kas līkumoja gar kalna rietumu malu tieši tā, kā bija teikusi Akumika. Kamēr Toraks un Rena rāpās augstāk, purpursārtās ēnas kļuva pelēkas kā ogles zīmējumā. Viņi bieži apstājās, lai ieklausītos, taču apkārtnē nebija manāma neviena dzīva būtne. Ne ērgļi debesīs riņķoja, ne kraukļi ķērca.

Gaiss kļuva aukstāks. Vējš norima. Viņu zābaki čīkstēja klusumā.

Tad biedējoši negaidīti viņi uzdūrās ragavām, kas bija pavirši atstātas takas malā.

Pēc tik daudzām dienām, sekojot katram niecīgākajam pavedienam, uziet īsta koka un ādas veidojumu bija pār­steidzoši. Atradums liecināja, ka arī dvēseļēdāji ir īsti.

Saprazdami, ka tuvojas ceļojuma beigas, viņi nobēdzi­nāja somas un guļammaisus sniegā dažus soļus no raga­vām. Rena redzēja, cik sāpīgi Torakam ir pamest tēva dāvināto zilā slānekļa nazi.

- Tas ir pārāk bīstami, viņa skaidroja. Tie pazina tavu tēvu, viņi var sazīmēt arī nazi.

Viņi nolēma ņemt līdzi Balto Lapsu dāvinātos dzeramtraukus, mazliet pārtikas un nažus. Rena būtu gri­bējusi paķert arī savu loku, tāpat kā cirvjus, taču Toraku bija pārāk ietekmējušas Balto Lapsu vīzijas un viņš ne­gribēja riskēt.

Divdesmit soļus no ragavām taka meta cilpu ap klintsbluķi, un viņi apstājās.

Virs galvas slējās drūms kalns, kuru pēdējie saules stari krāsoja tumšsarkanu. Vienā kalna malā vīdēja melna ala. Tās priekšā kā brīdinājums stāvēja garš, pelēks ak­mens stabs.

No alas tumsības plūda balta dūmaka. Auksti izgaro­jumu vāli, kas oda pēc šausmām un dēmoniem, sniedzās pēc ceļiniekiem. Cerības pamazām zuda. Ja dvēseļēdāji tur ievilkuši Vilku…

Pametusi skatienu pār plecu, Rena pirmo reizi ierau­dzīja visu kalna apveidu. Viņa vēroja, kā tas paceļas no sniegiem kā milzu radījuma galva. Viņa redzēja, ka pirms pagrieziena uz ieteku Jūrā, kā čūska līkumodama uz austrumiem, savus ūdeņus veļ Ledus upe.

Arī Toraks to visu bija pamanījis.

- Mēs esam atraduši Odzi, viņš čukstēja.

- Mēs uz tās stāvam, Rena dvašoja.

Viņi pagriezās pret kalnu pret žilbinoši melno alu, kuru uz pusēm sadalīja akmens stabs.

- Un tur ir arī acs, viņa piebilda.

Toraks noņēma pūces acīm līdzīgo saulessargu un iebāza to savā ārstniecības augu dozē.

Tie ir tur iekšā, viņš teica. Es to jūtu. Tur ir arī

Vilks.

Rena košļāja apakšlūpu. Mums jāapdomājas.

- Es esmu domājis pietiekami, puisis atteica.

Paņēmusi draugu aiz rokas, meitene aizvilka viņu aiz

klintsbluķa lai viņi nebūtu redzami no alas ieejas.

- Nav jēgas doties iekšā, viņa sacīja, līdz neesam pārliecināti, ka… ka Vilks vēl ir dzīvs.

Toraks neatbildēja. Tad Rēnai par izbailēm viņš pacēla plaukstas pie lūpām un gribēja gaudot.

Viņa satvēra zēna plaukstas locītavu.

- Vai tu esi traks? Tie tevi sadzirdēs!

- Kas par to? Viņi domās, ka es esmu vilks.

- To nevar zināt. Torak, tie ir dvēseļēdāji!

- Ko tad darīt?

- Ir kāds cits paņēmiens.

Izvilkusi roku no cimda, Rena paknibinājās gar jakas apkakli un izvilka mazu rubeņa kaula svilpīti, kuru Toraks viņai kādreiz bija iedevis. Meitene tajā iepūta, taču, kā jau bija gaidāms, svilpe neskanēja; bet, ja Vilks būtu dzīvs, viņš to sadzirdētu.

Nekā. Ne vēsmiņa nesakustināja sastingušo gaisu.

- Pamēģini vēlreiz! Toraks uzaicināja.

Rena mēģināja. Vēlreiz. Un vēlreiz.

Joprojām nekā. Viņa nespēja ieskatīties draugam acīs.

Tad no pašām kalna dzīlēm atskanēja vārgs kau­ciens.

Toraka seja atdzīvojās.

- Es taču tev teicu! Es teicu!

Kauciens bija ilgs un saraustīts, un pat Rena tajā spēja saklausīt ciešanas un sāpes. Tas sasniedza kulmi­nāciju…

Un aprāvās.