Dvēseļēdājs Tumšās senatnes stāsti Trešā grāmata

ceturtā nodala

M ežā ielavījās nakts, taču Vilks to pat nepamanīja. Viņš maldījās pats savā niknuma, sāpju un baiļu tumsā.

Astes gals sāpēja, kur tam tika uzkāpts cīņas karstumā, un priekšķepa smeldza no lielā, aukstā ilkņa kodiena. Vilks bija pieslokšņots dīvainam, slīdošam kokam, kuru bezastaini vilka pa Spožo-mīksto-aukstumu. Viņš neva­rēja pat pakustēties, lai aplaizītu savus ievainojumus. Dzīvnieks bija piesiets zem pītas briežādas, kas viņu žņau­dza. Ar tik dīvainu ādu viņš nekad vēl nebija sastapies. Tajā bija daudz caurumu, tomēr kaut kādā veidā tā spēja būt izturīgāka par sumbra stilba kaulu.

Rēcieni no Vilka rīkles prasījās brīvībā, taču vēl viena ādas sloksne bija apsieta ap viņa purnu, tāpēc tie pa­lika, kur bijuši. Tas bija vissliktākais: viņš nespēja ne ieņurdēties, ne iekampt vai iegaudoties. Bija neciešami sāpīgi dzirdēt, ka Slaikais Bezastainis cenšas viņu sagaudot, bet nespēt atbildēt.

Vilks prātā gluži skaidri iztēlojās, kā Slaikais Bezastainis un bezastaine dzenas viņam pakaļ. Viņi tuvojās. Vilks to zināja tikpat skaidri, kā pazina savu smaržu. Slaikais Bezastainis ir viņa barabrālis, un vilki nekad nepamet barabrāļus nelaimē.

Bet vai Slaikais Bezastainis spēs viņu atrast? Viņš ir gudrs, taču viņam nebūt neveicas ar pēdu meklēšanu, jo Slaikais Bezastainis nav parasts vilks. Ak, viņš smaržo kā vilks un runā vilku valodā, kaut gan viņam ir grū­tības ar pašām augstākajām skaņām. Un viņam ir gaiši sudrabainas acis un vilka gars. Taču Slaikais Bezastainis uz pakaļkājām pārvietojas lēni, un viņam gandrīz nemaz nav ožas.

Pēkšņi slīdošais koks nodrebēja un apstājās. Vilks dzir­dēja, kā, griezīgi riedami, sarunājas bezastaini, un pēc tam kā gurkst Spožais-mīkstais-aukstums, tiem rokot midzeni.

Aiz viņa uz slīdošā kokā pamodās ūdrs un sāka žēli ņaudēt. Tas nelikās mierā, un Vilkam sagribējās ūdru sa­kratīt zobos, lai tas beidzot mitētos.

Viņš dzirdēja, kā no aizmugures tuvojas kāds bezastai­nis. Vilks bija pārāk saspiests, lai pagrieztos un paskatītos, taču viņš saoda zivju smaku. Ūdrs pārstāja ņaudēt un sāka izplatīt krakšķošas skaņas. Tas bija zināms atvieg­lojums.

Dažus lēcienus tālāk rūkdams atdzīvojās Spožaiszvērs-kas-karsti-kož. Vilks vēroja, kā ap to salasās bez­astaini.

Tie viņu mulsināja. Līdz pat šim laikam Vilks bija uz­skatījis, ka tos pazīst gana labi. Vismaz baru, ar kuru kopā turējās Slaikais Bezastainis un kurš smaržoja pēc kraukļiem. Taču šie šie bija ļauni.

Kāpēc tie viņam uzbruka? Bezastaini nav vilku ienaid­nieki. Vilku ienaidnieki ir lāči un lūši, kuri ielavās midze­ņos un aiznes vilku mazuļus. Bezastaini tā nerīkojas.

Protams, Vilks bija sastapis arī vienu otru sliktu bez­astaini; un pat labie šad tad rūca un vicināja priekšķepas, kad viņš pienāca pārāk tuvu to gaļai. Bet uzbrukt bez brīdinājuma? Pat īsts vilks tā nerīkotos.

Sasprindzinājis dzirdi, redzi un ožu, Vilks vēroja, kā ap Spožo-zvēru-kas-karsti-kož ložņā sliktais bars. Viņš cen­tās saspicēt piespiestās ausis un šņaukājās, lai sašķirotu daudzās smaržas.

Slaidā bezastaine smaržoja pēc svaigām lapām, bet vi­ņas mēle bija melna un smaila kā odzei un viņas greizais smaids bija tukšs kā kraukļu izknābāta maita.

Otra bezastaine liela, ar līkām pakaļkājām bija gud­riniece, taču Vilks saprata, ka tā nav pārliecināta ne par savu vietu barā, ne par sevi pašu. Uz pleca tai gulēja smir­dīgs ādas gabals. Tas piederēja dīvainajam medījumam, kas Vilku bija ievilinājis lamatās.

Pēdējais barā bija milzīgs tēvainis ar garu, gaišu vilnu uz galvas un purna; tā elpa izgaroja egļu sveķu tvanu. Tēvainis bija visļaunākais no visiem, jo tam patika nodarīt sāpes. Viņš bija smējies, kad uzkāpa Vilkam uz astes, un iedūra tam ķepā lielo, auksto ilkni.

Bezastainis ar gaišo vilnu patlaban pieslējās pakaļkājās un tuvojās Vilkam.

Dzīvnieks apslāpēti ierūcās.

Gaišmatainis atņirdza zobus un piegrūda lielo ilkni Vilkam pie deguna.

Tas sarāvās.

Gaišmatainis, izbaudīdams Vilka bailes, ieņirdzās.

Bet kas tad tas? Vilka purns bija svabads! Gaišmatainais tēvainis bija pārgriezis ādas sloksnes!

Vilks tvēra iespēju atbrīvoties un rāvās uz priekšu… l uču briežādas sloksnes viņu turēja cieši un viņš tās ne­spēja satvert ar zobiem, lai pārkostu.

Pienāca lielā bezastaine ar līkajām kājām un smirdīgo kažokādu.

Gaišmatainis Vilku iedunkāja, taču Smirdīgais Kažoks viņam uzrūca. Gaišmatainis cieši ielūkojās bezastainei acīs, lai tā saprastu, kurš ir vadonis, un aizgāja.

Nometusies kņūpus blakus Vilkam, bezastaine pa cau­rumu briežādās pagrūda viņam aļņa gaļas drisku.

Dzīvnieks neņēma to vērā. Vai šie bezastaini domā, ka viņš ir muļķis? Vai viņi uzskata, ka viņš ir suns, kas ņems gaļu no jebkura?

Smirdīgais Kažoks pasvieda gaisā priekšķepas un at­tālinājās.

Tad Spožo-zvēru-kas-karsti-kož pameta un pienāca pie Vilka bezastaine ar čūskas mēli. Notupusies viņa kaut ko klusi ķiukstēja.

Pats to negribēdams, viņš klausījās. Viņas balss ne­daudz atgādināja Slaikā Bezastaina baramāsas balsi, kas bija skarba un gudra, taču dziļākajā būtībā laipna. Klausīdamies bezastainē, kurai bija čūskas mēle, Vilks sajuta, ka tā no viņa nebaidās, bet ir ziņkārīga.

Kad tā pastiepa priekšķepu, Vilks sarāvās, taču viņa tam nepieskārās. Bet viņš uz sāna sajuta kaut ko aukstu. Vilka ūsas noraustījās. Bezastaine bija notraipījusi viņa kažoku ar aina asinīm!

Smarža bija tik maiga, ka lika tecēt siekalām un pa­dzina no Vilka prāta visu pārējo. Gana cīnījies, lai notu­rētos pretim, viņš pagrieza galvu un sāka laizīt sānu.

Vilks zināja, ka mātītes rīcība ir dīvaina, un kaut kas viņas balsī lika uzmanīties, taču viņš nespēja atturēties.

Asins smarža bija viņu paņēmusi savā varā, un aļņa spēks jau ielija Vilka locekļos. Viņš turpināja laizīt sānus.

Vilks bija ļoti noguris. Galva bija kā melnā miglā tīta, un viņš ar grūtībām spēja noturēt vaļā acis. Viņš jutās tā, it kā krūtis spiestu milzīgs akmens.

Kā caur miglu Vilks dzirdēja skanīgi un draiski smeja­mies bezastaini ar čūskas mēli un saprata, ka tā viņu ap­vedusi ap stūri. Aļņa asinis, kuras tā viņam bija iebarojusi, nebija labas, un tagad viņš grima tumsā.

Migla sabiezēja. Vilku savos zobos sagrāba bailes. Ar pēdējām gribasspēka atliekām viņš sūtīja klusu kaucienu Slaikajam Bezastainim.