Divu okeānu noslēpums

VII nodaļa zemūdene «Pionieris»

Šādās dedzīgās sarunās ar Maratu un klusās, taču ne mazāk dzīvās un interesantās pārrunās ar citiem zem­ūdenes speciālistiem Pavļiks vispārējos vilcienos uzzināja visas šā neparastā zemūdenes kuģa galvenās īpatnības.

«Pionieris» patiesi bija jūras plašumu valdnieks, tas varēja nolaisties jebkādos dziļumos, nebaidīdamies, ka to saspiedīs kilometriem biezie ūdens slāņi, varēja izbraukāt okeānu krustām šķērsām, neiegriežoties ostās un bāzēs, nejūtot pat vajadzību pēc tām. Zemūdenes vienīgā bāze bija bezgalīgais Pasaules okeāns ar visiem tā neizsmeļa­majiem enerģijas un barības krājumiem.

«Pioniera» korpuss bija būvēts no sevišķa kausējuma, ko tikai nesen atklājuši padomju metalurgi. Kā zināms, dažādu metālu kausējumi bieži iegūst jaunas, pilnīgi ne­gaidītas īpašības. Piemēram, aluminijs ir ļoti viegls un mīksts metāls. Taču, ja to sakausē ar niecīgu daudzumu vara, mangana un magnija, tad dabūtais kausējums (duraluminijs) iegūst tērauda cietumu, turklāt saglabājot altt- minija vieglumu. Tieši šo īpašību — viegluma un cietuma dēļ duraluminiju plaši izlieto lidmašīnu un dirižabļu būvē.

Jaunā kausējuma komplicētajai receptei padomju me­talurgi pievienoja dažus retus elementus pilnīgi jaunās kombinācijās un daudzumā. Iegūtais kausējums izrādījās tik viegls, izturīgs un, galvenais, tik lēts, bet zemūdenes korpusa konstrukcija tik asprātīga un veiksmīga, ka «Pio­nieris» spēja izturēt vairāk nekā tūkstoš atmosfēru lielu spiedienu. Turpretī vislabākās modernās zemūdenes ne­izturīga materiala un neizdevīgas konstrukcijas dēļ va­rēja nolaisties ne vairāk kā divi līdz trīs simti metru dzi­ļumā, turklāt izturot tikai divdesmit līdz trīsdesmit at­mosfēru lielu spiedienu.

Vēl lieliskāks izrādījās Krepina pielietotais paņē­miens — iegūt elektrisko enerģiju no jūras ar termoele- mentu palīdzību, kā arī šīs enerģijas uzkrāšanas un izlie­tošanas paņēmieni zemūdenes dzīšanai un apbruņojumam.

Strāva no termoelektriskām trosbaterijām nokļuva akumulatoros. Tie nebija neērtie, smagie un neietilpīgie akumulatori, ko lietoja parastās zemūdenes un kas spēja sevī uzkrāt elektrisko enerģiju ne vairāk kā divdesmit līdz trīsdesmit stundu ilgam braucienam zem ūdens. Trīs jauno akumulatoru baterijas — mazas, vieglas, ļoti ietil­pīgas, līdz galam uzlādētas, nodrošināja «Pionierim» gaismu, siltumu, dzinējspēku un enerģiju vēl dažām tech- niskām vajadzībām nepārtrauktam piecpadsmit dienu il­gam braucienam zem ūdens. Vienīgi pēc tik ilga laika akumulatoru baterijās izsīka viss elektriskās enerģijas krājums un tās vajadzēja uzlādēt no jauna. Tad zemūde­nei vajadzēja apstāties un iedarbināt savas trosbaterijas.

Šie akumulatori bija spīdošs pazīstamā Maskavas Fi­zikas problēmu institūta sasniegums. Institūts jau sen bija izpelnījies pasaules slavu ar saviem pētījumiem par zemām temperatūrām, kas tuvojās absolūtai nullei (—273,2°C). Viena no svarīgākajām problēmām, ko insti­tūts risināja, bija elektrības ultravadītspēja pie zemām temperatūrām.

Ultravadītspējas būtība ir tāda, ka daudzi metāli, me­tālu sakausējumi un ķīmiski savienojumi katram noteikta temperatūrā absolūtās nulles tuvumā, kad caur tiem laiž

elektrisko strāvu, piepeši zaudē pretestības spējas. Strāva pa tiem plūst, nezaudējot daļu savas enerģijas, kas pa­rasti pārvēršas siltumā, pārvarot vadītāja pretestību. Tā­pēc, piemēram, noslēgtā svina stieples gredzenā, ko ievieto šķidrā hēlijā, kura temperatūra līdzinās minus 271,9°C, elektriskā strāva saglabājas vairākas dienas un naktis.

Fizisko problēmu institūtam pēc ilgiem un neatlaidī­giem pētījumiem izdevās atrast tādu metālu sakausējumu, kas temperatūrā, ko no absolūtās nulles šķir vienīgi divas simtdaļas grada, pārvēršas ultravadītājā ar neparasti lielu enerģijas ietilpību un ilgstošu relaksacijas laiku, tas ir, strāvas saglabāšanas laiku pēc elektrodzinējspēka darbī­bas izbeigšanās.

Institūts pēc valdības iestāžu ierosinājuma izgatavoja Krepina zemūdenei nelielus, vieglus akumulatorus, kas spēja sevī uzkrāt milzīgas elektriskās enerģijas rezerves, ilgi tās uzglabāt un atdot pēc vajadzības.

Tomēr visvairāk Pavļiku pārsteidza milzīgais, nedzir­dētais ātrums, ko «Pionieris» spēja attīstīt zem ūdens. Tai laikā, kad parastā tipa zemūdenes nevarēja sasniegt vai­rāk par divdesmit mezgliem lielu ātrumu stundā, «Pio­nieris» viegli veica astoņdesmit mezglu, tas ir, tikpat daudz, cik paši ātrākie torpedkuteri un zemūdeņu «med­nieki» virs ūdens.

Kā gan Krepinam izdevās panākt tik nedzirdētu āt­rumu, neraugoties uz milzīgo pretestību, kāda kuģim jā­pārvar ūdenī, sevišķi zemūdens braucienos?

Kā zināms, vislabākie zemūdens peldētāji ir zivis, val­zivis un galvkāji. Simtiem miljonu gadu laikā miljonu paaudžu nemitīgā cīņā par eksistenci viņi piemērojušies ūdens videi. Uzvarēja, izdzīvoja un atstāja pēcnācējus vienīgi tie, kas bija labāk apbruņoti un ātrāk kustējās. Rezultātā viņu ķermeņi ieguva formas, kas ļauj kustēties visātrāk ar vismazāko enerģijas patēriņu. Tā ir torpēdas forma un nokarenas šķidruma lāses forma, ar apaļīgu priekšpusi un aizvien tievāku pakaļgalu. Abām šīm for­mām ir vislielākais diametrs priekšējās daļas pirmajā trešdaļā. Tomēr jau sen pierādīts, ka kustībā uz priekšu tieši tādas formas izrāda vismazāko pretestību apkārtējai videi — ūdenim vai gaisam. Ūdens vai gaisa strāvas tā­dām formām viegli applūst apkārt un tikpat viegli atkal sakļaujas kopa, neizveidojot aizmugurē iesūcošus vir­puļus.

Inženieris Krepins atsacījās no parastās zemūdenes korpusa formas ar smailu priekšgalu un piešķīra savam «Pionierim» kašalota apveidu, jo pēc konstruktora aprē- ķMniem iznāca, ka, būdams milzīga apmēra un svara, ka- šalots katra sava ķermeņa virsmas metra kustībai tomēr patērē mazāk spēka nekā jebkurš cits ūdeņu iemītnieks.

Tālāk, visiem jau sen zināms, cik liela nozīme gļotām, kas klāj gandrīz visu ūdens organismu ķermeņus, sevišķi tādu, kas nestāv uz vietas, bet aktivi un ātri kustas. Un tiešam, gļotas stipri mazina ūdens berzi un pretestību kustības laikā. Krepinu aizrāva doma — palielināt «Pio­niera» ātrumu, pārklājot tā korpusu ar kaut ko līdzīgu gļotām. Tomēr, ja arī izdotos «Pioniera» virsmu noklāt ar mākslīgām gļotām, tās taču nemitīgi noskalotu ūdens. Pēc ilgiem meklējumiem Krepins pilnīgi negaidot atrada izeju. Kad vajadzēja sasniegt sevišķi lielu ātrumu, «Pio­niera» korpuss gļotu vietā ietinās karsta tvaika slānī. Iz­mantodams savus neizsīkstošos elektriskās enerģijas krā­jumus, «Pionieris» sakarsēja visu korpusa virsmu līdz divi tūkstoši grādiem. Pie tādas temperatūras neliels apkār­tējā ūdens slānis acumirklī pārvērtās tvaikā. Zemūdenei ātri traucoties uz priekšu, ar tās nokaitēto virsmu saskā­rās aizvien jauni un jauni ūdens slāņi, nemitīgi radot ap kuģi ciešu, gāzveidīgu apvalku. Tādējādi tika novērsta ūdens berze un radās berze gāzveidīgā vidē, kuras blī­vums, tiesa, daudz lielāks nekā atmosfēras gaisa blīvums, taču daudzkārt mazāks par ūdens blīvumu. Tvaiks, kas radās ap zemūdeni, tiklīdz tā attālinājās no zināma punkta, apkārtējās zemās temperatūras iespaidā tūlīt at­dzisa un atkal pārvērtās ūdenī, neaizsniegdama burbuļu veidā ūdens virsu.

Beidzot inženieris Krepins nolēma atteikties no dzen­skrūvēm. Viņš bija cieši pārliecināts, ka vienīgi raķete dod iespēju pilnā mērā izmantot gan kuģa elektriskās sta­cijas milzīgo jaudu, gan tā kolosālo izturību, gan karstum­izturīgo metālu, no kura būvēts «Pionieris». Varēja lik­ties, ka tik blīvā vidē kā ūdens vismazāk gaidāma dabisko reaktivo dzinēju parādīšanās. Tomēr jau sen zināms, ka daži ūdens organismi, piemēram, tik lieliski peldētāji kā galvkāji, teicami izmanto šo kustības veidu, iesūcot ūdeni savās piltuvēs no priekšpuses un pēc tam ar stipru spie­dienu izgrūžot to atpakaļvirzienā.

Tomēr reaktivajai kustībai vajag ļoti daudz degvielu, kas sadegot dod milzīgu daudzumu dzinējenerģijas. Bet no kurienes gan «Pionieris» varēja ņemt šo degvielu un saglabāt tās krājumus, turklāt ļoti ievērojamus, spriežot pēc kuģu spējām veikt nepārtrauktus, ilgus braucienus? Un še, tāpat kā daudzos citos gadījumos, «Pioniera» kon­struktoram nāca palīgā tas pats Pasaules okeāns ar sa­viem neizsīkstošajiem resursiem, ar milzīgajām, vēl ne­izmantotajām iespējām.

Okeanam vajadzēja dot «Pionierim» neierobežotā dau­dzumā sprāgstošo gāzi, kuras eksplozijas milzīgais spēks ir pietiekami pazīstams.

Lai šo gāzi iegūtu, nepieciešamas divas gāzes — ūdeņ­radis un skābeklis: tieši tās, kas savienodamās dod ūdeni. Tās iegūst ar dažādiem paņēmieniem, taču pats vienkār­šākais ir ūdens sadale elektrolizes ceļā. Šim nolūkam traukā ar skābinātu ūdeni iegremdē divus elektrodus, kas savienoti ar elektriskās strāvas avotu. Kad ūdenim cauri laiž elektrisko strāvu, tad uz viena elektroda — anoda — no ūdens izdalās un burbulīšu veidā sakrājās skābeklis, bet uz otra — katoda — ūdeņradis. Abas gāzes pa cauru­lēm nonāk atsevišķās krātuvēs. Ja pēc tam tās savieno noteiktos daudzumos, tad rodas sprāgstošā gāze.

Tiklīdz caur šo gāzi izlaiž elektrisko dzirksteli, notiek eksplozija. Lai iegūtu reaktivo kustību, šī eksplozija jā­izdara speciālā, kuģa vai raķetes aizmugurē ierīkotā kamerā. Šai kamerai jābūt ar izeju, kas uz āru paplašinās dīzē (atverē). Kad kamerā notiek eksplozija, ūdens tvaiks, kas radies eksplozijas momentā, cenšas izlauzties laukā un ar milzīgu spēku triecas uz visām pusēm.

Kameras pakaļpusē tvaikam ir izeja — dīzē, bet priekš­pusē šādas izejas nav, un viss eksplozijas spēks, kas vir­zīts uz šo pusi, dzen raķeti vai zemūdeni uz priekšu.

Aši sekodamas cita citai, šīs eksplozijas dod zemūde­nei aizvien lielāku un lielāku ātrumu.

Pēc sprāgstošās gāzes eksplozijas no ūdens tvaikiem rodas ūdens, kas turpat pilnīgi saplūst ar apkārtējo ūdeni. Kas attiecas uz eksplozijas troksni un dārdiem, tad tos apslāpēja uzlaboti trokšņu slāpētāji, ko tai laikā jau lie­toja visās lidmašīnās un automašīnās.

Bet, attīstot tik nedzirdētu ātrumu vēl visnotaļ neizpē­tītajos, neizdibinātajos dziļumos, zemūdene riskēja uz­durties klintīm, rifiem, sēkļiem, no kuriem vēl ļoti daudzi noteikti nebija atzīmēti pat pasaulē labākajās kartēs un locijās. Bet ar tādu zemūdens kuģi nevarēja braukt uz labu laimi. Zemūdenes priekšgalā un sānos uzstādītie vis­spēcīgākie prožektori ar vairāku miljardu sveču jaudu iespiedās dziļumu melnajā tumsā puskilometru, taču tādā attālumā un ar tādu brauciena ātrumu kaut ko izšķirt ne­bija iespējams. Turklāt tik spēcīgs apgaismojums būtu ienaidniekiem atklājis zemūdens karakuģi, kura galvenais ierocis bija brauciena slepenība un pēkšņa parādīšanās.

«Pionierim» vajadzēja atrast spēcīgas un redzīgas acis, kas tālu iespiestos dziļumu tumsā un laikā ziņotu par ceļā draudošām briesmām un šķēršļiem. Par šīm acīm kļuva ausis, ar ko Krepins apgādāja savu zemūdeni.

Jau sen visu valstu zemūdens un virsūdens kuģi lieto eholoti. Tās pamatā ir fizikas likums, — ka skaņa izplatās ne vien gaisā, bet vēl labāk un ātrāk ūdenī. Ja gaisā skaņas viļņi izplatās ar trīssimt trīsdesmit metru lielu āt­rumu sekundē, tad ūdenī šis ātrums sasniedz tūkstoš piec­simt metrus sekundē. Skaņa no sava izejavota izplatās sferiskiem viļņiem visos virzienos, bet, uzduroties šķēr­šļiem, tā tiek reflektēta atpakaļ. Izmantojot šo skaņas viļņu īpašību, izgudroja tādus aparatus, ar kuriem vis­pirms sāka mērot jūru un okeānu dziļumus. Vienā kuģa pusē zem ūdens ar sprādzienu vai zvana sitienu radīja skaņu un atzīmēja laiku. Skaņas viļņi aizsniedza dibenu, atsitās pret to un atgriezās atpakaļ pie kuģa. Kuģa otrā pusē zem ūdens bija piestiprināts aparats, kas uztvēra šo reflektēto skaņu un atzīmēja laiku, kad tā saņemta. Tā kā skaņa no kuģa līdz okeana dibenam un no dibena atpakaļ līdz kuģim aiziet vienādā laika sprīdī, tad pietiek, ja zina visu laiku, kas pagājis no sprādziena līdz reflektētas ska­ņas uztveres brīdim, lai noteiktu, cik sekundes un tātad cik metru skaņa gājusi līdz dibenam. Pēc tam parādījās eholotes, kas automatiski, pašas, uz sevišķas skalas atzī­mēja dziļumu metros un atbrīvoja cilvēku no dažādiem ap­rēķiniem. Nemitīgi darbodamās, noraidīdamas ūdenī ska­ņas un uztverdamas to refleksiju, tādas eholotes pašas atzīmēja, pierakstīja un parādīja uz papīra vai ekrana ar īpašu līniju dibena reljefu, virs kura kuģis brauca. Bei­dzot parādījās ultraskaņas eholotes, kā, piemēram, Lanževena izstarotājs.

Katras skaņas augstums atkarīgs no svārstību bie­žuma, ar kādām skaņas avots satricina skaņu pārraidī­tājas vides — gaisa, ūdens vai cietu priekšmetu daļiņas, bet ar to starpniecību arī bungādiņu cilvēka ausī. Cilvēka auss kā skaņu var uztvert vienīgi tādas svārstības, kas atkārtojas no sešpadsmit līdz divdesmit tūkstoš reizēm sekundē. Tā ir pati zemākā dunoņa un pats augstākais, smalkākais oda sīciens. Augstāk par divdesmit tūkstoš svārstībām jau sākas ultraskaņa. Ultraskaņu cilvēka auss vairs nespēj uztvert.

Ultraskaņu svārstību avots ir kalnu kristālā vai pjezo- kvarca plāksnīte. Ja tādu starp metala elektrodiem ie­spiestu plāksnīti ieliek šķidrumā un uz to iedarbojas ar radioraidītāju, tad plāksnītē rodas biežas un stipras svār­stības, kas pāriet uz apkārtējo šķidrumu. Jo biežāka ir plāksnītes vibracijas, jo augstāka dabūtā ultraskaņa.

Ultraskaņām piemīt divas ļoti svarigas īpašības. Pirm kārt, tās var noraidīt nevis ar sferiskiem viļņiem, kas iz­platās uz visām pusēm, bet ar tieviem stariem. Otrkārt, kā jau zināms pēc Vuda un Lumisa pētījumiem, daži dzīv­nieku organismi, kā vardes, sīkas zivtiņas, kurkulēni, jū­ras vēži, nokļuvuši ultraskaņas laukā, iet bojā, bet daži cieti priekšmeti, kā ledus, kļūst irdeni un sairst.

Inženieris Krepins izmantoja abas šīs ultraskaņas īpa­šības vislabākā veidā, lai iegūtu savai zemūdenei redzi, dzirdi un satriecošu ieroci cīņā ar dzīvo un nedzīvo dabu.

Kopā ar savu draugu, zinātnieku un izgudrotāju, Maskavas Augstfrekvences pētīšanas institūta profesoru Vlasjevu viņš uzbūvēja aparatu, kas deva vairākus sim­tus miljonus svārstību sekundē. Viņi atrada metodi, kā iegūt tik spēcīgas svārstības, ka viņu aparatu radītais ultraskaņas viļņu kūlis izspiedās cauri ūdens slāņiem div­desmit kilometru attālumā. Šos aparatus līdz ar automā­tiskiem uztvērējiem Krepins novietoja uz «Pioniera» priekšgala, muguras, sāniem un ķīļa, tādējādi dodot zem­ūdenei ausis, kādu nav nevienai dzīvai būtnei pasaulē.

Taču ar io vien Krepins un Vlasjevs neapmierinājās. Viņi gāja tālāk un pārvērta šīs ausis vienlaikus arī par zemūdenes acīm.

Viņu aparats raidītos ultraskaņas starus sastaptie šķēršļi reflektēja nevis ar vienādu spēku, bet saskaņā ar šo šķēršļu ārējo formu. Tāpēc ultraskaņas stars atgrie­zās jau pārveidots. Izgudrotāji izgatavoja uztvērēju mem­brānu, kas sastāvēja no tūkstošiem mikroskopisku mem­brānu. Katra membrānā vibrēja atbilstoši tam, cik spēcīgs bija reflektētās ultraskaņas kūlis, kas krita tieši uz šo membrānu.

Ar sarežģītas ierīces palīdzību, kas pārvērta skaņas enerģiju gaismas enerģijā, katrs staru kūlis uz zemūdenes centrālā posteņa ekrana deva tā šķēršļa daļas attēlu, pret kuru tas bija atdūries. Tūkstošiem šādu attēlu no visām mikroskopiskajām membrānām saplūda vienā veselā un rezultātā atveidoja pilnīgu priekšmeta ārējo formu. Tādi ultraskaņas «prožektori» bija novietoti visās zemūdenes pusēs un nemitīgi attēloja uz centrālā posteņa loka ekrana visu to, kas gadījās zemūdenei priekšā un apkārt div­desmit kilometru rādiusā.

Tādu prožektoru varēja uzbūvēt, izmantojot parastās, sadzirdamā svārstību biežuma skaņas. Bet parastās ska­ņas, kas izplatās ūdenī visos virzienos, sadzirdētu ikviens kuģis, kas apgādāts ar visvienkāršāko hidrofonu. To, pro­tams, nekādā gadījumā nedrīkstēja pieļaut. Turpretī «Pio­niera» ultraskaņas prožektoriem, izmantojot milzīgo svār­stību diapazonu, — sākot ar divdesmit tūkstošiem līdz vairākiem simtiem miljoniem sekundē, — un variējot svārstību stiprumu, varēja izvēlēties tādu kombināciju, kuru citam uziet un atšifrēt būtu gandrīz neiespējami. Un, ja arī kādam izdotos šo noslēpumu atklāt, tad viņam ne­būtu aparatu, kas spētu uztvert tik augstas frekvences un tik lielas jaudas ultraskaņas. Sie uztvērēji un izstarotāji bija pēdējais Krepina un Vlasjeva izgudrojums, un viņu noslēpums piederēja lielajai sociālismā zemei, izgudrotāju dzimtenei.

Sos pašus ultraskaņas starus inženieris Krepins iz­lietoja kā jaunu ieroci cīņai ar dzīvo un nedzīvo dabu. Te viņam palīdzēja pazīstamais zoologs un biologs pro­fesors Lordkipanidze, kas jau sen strādāja Eksperimen- lalas medicinas institūtā pie problēmām, kā izmantot ultraskaņas svārstības bioloģijā un medicinā. Ņemot par pamatu jau gatavo izstarotāju, Krepins un Lordkipanidze konstruēja ultraskaņas lielgabalu un nelielu ultraskaņas pistoli, kas ar dažādiem, precizi noteiktiem svārstību kvantumiem spēja nonāvēt jebkurus dzīvus audus un sa­ārdīt vairumu pazīstamo metālu un minerālu.

No lielgabala vai pistoles izšautie stari dzīvas būtnes šūniņās radīja tik ātras svārstības, ka šūniņas tika saplo­sītas, bet metālu un minerālu molekulas sadalījās atomos, izira un sabruka.

Tobrīd, kad Krepins, Vlasjevs, Lordkipanidze un citi darbinieki, kas tiem palīdzēja, jau beidza savu pirmo ultraskaņas aparatu būvi, Padomju Savienības aiz­sardzības rūpniecība ieteica Krepinam pievērst uzmanību padomju zinātnieka un izgudrotāja Bleichmana jaunajam atklājumam infrasarkano jeb neredzamo termostaru nozarē.

Neredzamos lielākas vai mazākas intensitātes termo- starus izstaro jebkurš sasildīts ķermenis — saule, karsts gludeklis, dzīvojamā māja, siltasiņu dzīvnieki, koki un pat zivis. Ar īpašas aparatūras palīdzību infrasarkano foto­grafēšanu jau sen un plaši lietoja naktī, biezā miglā un pelēkā, lietainā laikā. Paceļoties naktī lidmašīnā piecus līdz sešus tūkstošus metrus augstu, varēja izdarīt foto­uzņēmumus no piecu līdz sešu simtu kilometru attāluma, izmantojot ne vien virszemes priekšmetu izstaroto siltu­mu, dažreiz pat ļoti niecīgu, bet arī starpību starp šo priekšmetu temperatūra un apkārtējās vides temperatūra. Bija jau pazīstami infrasarkanie binokļi, kurus lietoja naktī, miglā un stiprā lietū.

Taču pirms Bleichmana atklājumiem neatrisināms šķita uzdevums — uztvert ūdenī un pārvērst redzamā at­tēlā tos bieži vien niecīgos infrasarkanos siltuma starus, ko ūdenī izstaro dzīvnieki un citi tur sastopamie priekš­meti.

Ūdens dzīvnieku temperatūra parasti ļoti maz pār­sniedz apkārtējā ūdens temperaturu. Vienīgi siltasiņu zī­dītāji, kā valzivis, kašaloti, delfini, roņi, valzirgi, laman- tlni, kas kādreiz no sauszemes pārvietojušies uz dzīvi ūdenī, saglabā augstu ķermeņa temperaturu, sava ārējā pārsega — biezās ādas un biezās zemādas tauku kārtas pasargāti. Visi pārējie ūdens dzīvnieki — moluski, jūras zvaigznes, vēži, krabji, bruņurupuči, zivis — zaudē gan­drīz visu siltumu, ko rada muskuļu darbs un vielu maiņa, un atdod to apkārtējam ūdenim. Un tomēr šo siltumu viņi ūdenim neatdod pilnīgi. Neliela siltuma daļa, kas dažreiz mērojama veseliem grādiem, bet dažreiz nepārsniedz simt­daļu grada, tomēr paliek viņu ķermenī.

Labākajiem virszemes infrasarkanajiem fotoaparatiem nebija vairs grūti pat no lielāka attāluma uztvert ļoti viegli sasildītu ķermeņu niecīgo izstarojumu. Turpretī infrasarkanajai fotografēšanai zem ūdens vislielākās grū­tības sagādāja tas, ka siltuma starus ūdens vide gandrīz pilnīgi uzsūc vai atstaro. Un tomēr Bleichmana aparatūra bija tik jūtīga, ka spēja uztvert pat ar visprecīzākajiem aparatiem gandrīz neuztveramos infrasarkanos starus, kas vēl palika ūdenī. Tiesa, uztvert šos starus aparati varēja tikai kādu piecsimt metru attālumā no izstarošanas avota Tai pašā laikā Bleichmana aparatūra, pārejot no ūdens uz gaisa vidi, darbojās kā vislabākā sauszemes ierīce. Turklāt šī aparatūra bija ļoti portativa.

Krepins ar lielu prieku pieņēma aizsardzības rūpnie­cības darbinieku ierosinājumu. Viņš augstu novērtēja Bleichmana izgudrojumu. īsā laikā Krepins konstruēja nelielu raķeti, kas ar zināmu daudzumu saspiesta ūdeņ­raža un skābekļa varēja kustēties līdzīgi zemūdenei un ar tādu pašu ātrumu. Sajā pusmetru garajā, resnam gurķim līdzīgajā raķetē Krepins iemontēja Bleichmana aparatus .ar tādu aprēķinu, lai to objektivi būtu izvietoti pa visu raķetes virsmu un spētu uztvert siltuma starus no visām pusēm.

Lai raķete varētu pacelties gaisā, Krepins pierīkoja tai spārnus, kas izpletās līdzīgi lidojošās zivs spurām. Taču īsti aktivu un praktisku šo ierīci darīja radioteleme- chanika. Ar radioraidītāja palīdzību zemūdenes sardzes priekšnieks varēja raķeti izmest no ligzdas kuģa bortā un aizsūtīt līdz piecdesmit kilometru tālā Izlūkošanā; ar radio palīdzību iedarbināja raķetes dzinēja automatisko mechanismu, vadīja raķetes kustības, manevrus un pa­celšanos gaisā. Viss, ko Bleichmana fotoaparati uztvēra piecsimt metru plašā apkārtnē, tika pa radio pārraidīts uz zemūdenes centrālā posteņa ekrana. Tā kā zemūdenei priekšā un sevišķi augšā pie okeana virsmas pastāvīgi bija divas tādas izlūkošanas raķetes un dažas vēl atradās rezervē noliktavās, tad no nejaušas sastapšanās nebija jābaidās un kuģis varēja droši lauzt ceļu okeana tumšajās dzīlēs.

Kad Pavļiks pirmo reizi nokļuva zemūdenes vadības centralajā postenī, viņu pārsteidza neparastais daudzums visdažādāko un visdīvaināko ierīču, aparatu, mechanis- mu, kas bija piestiprināti pie apaļajām sienām, novietoti uz pultīm, stativiem un postamentiem. Lokveida pien- stikla ekrāns platā joslā stiepās augšup gar sienām un kā jumols klāja telpas griestus. Uz ekrana nemitīgi mai­nījās zivju un citu okeana iemītnieku ēnas, kas šaudījās ap zemūdeni. Pat necaurredzamā ūdens dzīļu tumsa šīs būtnes nevarēja noslēpt «Pioniera» visuredzīgajām acīm.

Sardzes komandieris no šejienes varēja vadīt visu zemūdenes sarežģīto mechanismu un mašīnu darbu; taču visi kopējā darbā savstarpēji saistītie mechanismi un ma­šīnas bija tā automatizēti, ka pietika ierosināt galveno no tiem, lai sāktu strādāt visi palīgmecbanismi. Ja zemūde­ne gribēja nolaisties kādā noteiktā dziļumā, tad ko­mandierim vajadzēja tikai nostādīt dziļummēra rādītāju uz attiecīga skaitļa, lai automatiski sāktu strādāt mechanismi, kas no zemūdenes augšējās platformas novāc mar­gas; pēc tam pats pāri uzvāzās pludlīnijas formas vāks, aizvērās lūkas, atdarījās ventilācijas vārstuļi un balasta cisternu kingstoni, kuri vēlāk paši aizvērās tieši dotajā dziļumā. Tiklīdz sāka darboties kāds agregats, mašīna vai mechanisms, iedegās zaļas krāsas elektriskās kontrolspul- dzītes un dega tik ilgi, kamēr darbs norisa normāli. Bet, tiklīdz radās kaut mazākais traucējums, zaļā spul­dzīte tūdaļ nodzisa un iedegās sarkana — avarijas sig­nālā spuldzīte. Taču kopš «Pioniera» nolaišanas ūdenī līdz šim vēl neviena sarkanā spuldzīte nebija iedegusies: visi aparati un mechanismi darbojās nevainojami precizi un saskaņoti.

Protams, ka zemūdenei ar tik labi automatizētiem me- chanismiem nebija vajadzīga liela komanda. Lai gan kuģa tilpums bija vairāk nekā tūkstoš tonnu, visa «Pioniera» apkalpe, ja neskaita zinātniskās ekspedicijas locekļus,

sastāvēja pavisam no divdesmit cilvēkiem. Toties tie vis! bija augsti kvalificēti speciālisti, piedzīvojuši zemūdens darbinieki, vīrišķīgi, drosmīgi, attapīgi un bezgala uzti­cīgi savai lielajai Dzimtenei.