Divu okeānu noslēpums

V nodaļa LORDS BRIESMĀS

Jaunie ļaudis izspurdza no zemūdenes izejkameras gluži kā draiskulīgi skolnieki starpbrīdī pēc garlaicīgas mācību stundas. Marats smiedamies nogrūda no platfor­mas Coju, kas vēl nebija paguvis iedarbināt savu skrūvi, un Cojs, nejēdzīgi plātīdamies ar rokām un kājām un neganti lādēdamies, nogāja dibenā.

— Iekriti, zelta meklētāj — gavilējoši kliedza Ma­rats un, iedarbinādams skrūvi, metās pakaļ Cojam, sa­tvēra viņu aiz kājām un uzšāvās augšup.

— Laid vaļā, velns tāds! — Cojs neganti brēca, ka­rādamies ar galvu uz leju un no visa spēka spārdīdamies. Viņš rīstījās smieklos un tikko jaudāja laiku pa laikam apveltīt Maratu ar visniknākām lamām un draudiem: — Nelietis! Neģēlis! Es tev sprandu apgriezīšu! Labāk laid vaļā! Huligāns! Es tevi gabalos saraustīšu, līdz ko tu parādīsies pie manis laboratorijā! Palīgā!!!

Marats, aurodams un skali smiedamies, joņoja ar visu piecdesmit zirgspēku motora jaudu, cieši turēdams savu upuri aiz kājām, un Cojs zem. viņa nevarīgi kūļājās, no visa spēka cenzdamies atsvabināties.

Pavļiks, kas sekoja saviem draugiem, redzot Coja iz­misīgo stāvokli, nevarēja vairs izturēt. Viņš iedarbināja skrūvi ar visu desmit desmitdaļu ātrumu, kā putns uz- spurdza virs Marata un, mežonīgi spiegdams, uzkrita zemūdens huliganam uz pleciem, apvija ar kājām viņa kaklu un, pārliecies pāri ar galvu lejup, sāka raut nost Marata rokas no viņa upura kājām,

— Turies, Coj! — viņš spiedza. — Turies! Mēs viņu sasiesim! Un — prom uz miliciju! …

Triju metālisku ķermeņu kamols te samudžinājās, te atšķetinājās. Trīs spilgtas, zilganas zvaigznītes griezās neiedomājamā dejā. To gaismas pievilināti, dziļumu iemītnieki no visām pusēm steidzās uz trača vietu, mir­guļodami daudzkrāsainām uguntiņām un tūlīt kā ilu­minācijā aizlidoja uz visām pusēm. Aizvien vēl karāda­mies ar galvu lejup, Cojs atcerējās savu dīkā stāvošo skrūvi. Vienā mirklī viņš atvēra patronsomu, spēcīga ūdens strūkla ietriecās Maratam krūtīs, un tas, negaidot pārsteigts, aizlidoja kopā ar Pavļiku vairākus metrus lejup, griezdamies un kūleņodams ūdens virpulī. Sākās jauna pakaļdzīšanās.

— Turi viņu! Turi! … — kliedza Cojs, strauji trauk­damies pakaļ Marata zilganajai zvaigznītei.

— Turi! … — sajūsmā spiedza Pavļiks.

Viņš bija daudz vieglāks par Maratu, un skrūve nesa viņu uz priekšu ar lielāku ātrumu. Tāpēc Pavļiks pirmais panāca pretinieku un uzkārās viņam kaklā.

— Pavļik, laid! — piekusis un aiz smiekliem aizelsda­mies, lūdzās Marats. — Viņš mani nositīs! Goda vārds! …

Kamēr viņi ķepurojās, bija klāt arī Cojs. Cojs ar Pav­ļiku no abām pusēm ieķērās Maratam plecos un sāka viņu purināt, atskanot žēlām vaimanām, lūgumiem, nožēlām un solījumiem. No purināšanas Marata galva svaidījās, un viņš visiem spēkiem sasprindza kaklu, lai neatsistos ar galvu pret ķiveri.

Beidzot Pavļiks iežēlojās un palaida Maratu vaļā. Pie­kusuši, taču priecīgi visi trīs lēnām aizpeldēja, reižu rei­zēm skaļi iesmiedamies, atceroties, cik jocīgi Cojs bija karājies ar galvu lejup, kā atsprādzis nost Marats ar Pavļiku un cik smieklīgi ķiverē kūļājās Marata galva. Marats peldēja pa priekšu, lāgiem pavērdamies kompasā

— Bet kur gan tu īsti gribi nokļūt? — beidzot vaicāja Cojs.

— Pie šelavina . .. Viņš pārlūko izliktos aparatus un lūdza Skvorešņu viņam atsūtīt jaunu dziļūdeņu terrnometru, jo veco satrieca ūdens. Neizturēja spiedienu . .. Jādomā, ka,tā apvalkā bija kāds defekts.

— Jā, ar gandrīz piecsimt atmosfēru lielu spiedienu jokot nevar. Nabaga Ma-tvejevs tagad visu mūžu to atmi­nēsies!

— Vai tu biji klāt? Kā tas notika?

— Es arī biju! Es arī biju, Marat! — Pavļiks steidzās pastāstīt. — Es pats redzēju. Ai, cik .briesmīgi! Ivanam Stepanovičam ievaj.adzējās ūdens parauga. Matvejevs piegāja pie krāna un tikai pagrieza kloķ'ti . .. Kr.āns droši vien bija sabojājies . . i'ai ari es nezinu, kāpēc . . .

— Caurule bija vāji pieskrūvēta, — Cojs paskaidroja.

— Nūjā … .Caurule bija vāji pieskrūvēta, un, tikko Matvejevs atgrieza krānu, kad pēkšņi tas ar briesmīgu svilpienu, tādu svilpienu, ka taisni šausmas . .. pēkšņi atrāvās nost — un kā lode! . . . Neviens pat viņu gaisā neredzēja. Un kā triecās starpsienā! . . .

— Vai starpsienu izsita cauri? — Marats vaicāja.

.— Nē, neizsita. Bet no caurules izšāvās ūdens strūkla,

tieva, taisna, cieta kā tērauda stienis. Visa vienos tvai­kos … Un visa telpa piepildījās ar tvaiku.

— Ūdens izplešanās, piepeši pazeminoties spiedie­nam, — atkal piemetināja Cojs

— Jā, piepeši pazeminoties spiedienam … — mechaniski atkārtofa Pavļiks. — Matvejevs steidzās aizgriezt rezerves krānu pie apšuvuma un nejauši ar roku pieskā­rās ūdens stienim … Un es pats redzēju, Marat, pats re­dzēju, kā no viņa rokas pēkšņi atrāvās divi pirksti. Nu zini, gluži kā ar nazi nogriezti! .. . Matvejevs uzreiz pat neko nejuta, viņš tikai sagrīļojās. Tad izšļācās asinis, viņš nobāla. Skvorešņa viņu aizveda, bet Ivans Stepanovičs metās pie krāna un pats to aizgrieza. Vai, cik tas bija briesmīgi, Marat! . ..

Priekšā parādījās sarkans, miglains plankums, kas drīz pārvērtās sarkanā spuldzītē, bet pēc tam arī peldošās bojas vertikāli izvilktā, tievā tauva; uz tās karājās dziļūdeņu termometrs un augstāk Ekmana-Merca hidrometriskie spārniņi. Spārniņu skrūve lēni griezās savā vara gredzenā, stūres četrstūrainā lāpstiņa norādīja straumes virzienu — no dienvidiem uz ziemeļiem. Tauvas gali no­zuda tumsā, bet augšā un apakšā kā miglaini, sarkani Jā­irsumi izlauzās pārējo spuldzīšu gaisma, norāde uz tauvas turpinājumu abos virzienos.

Draugi tuvojās tauvai un šelavinam, kas tur trādāja.

Negaidot atskanēja zummera zuzoņa: visus četrus iz­sauca zemūdene.

— Klausieties, klausieties! Šelavin! Coj! Bronštein! Buņak! Runā «Pionieris», sardzes priekšnieks leitnants Kravcovs. Uzdodu nekavējoties atgriezties zemūdenē. Pārslēdzieties uz zinātniskās daļas priekšnieka Lordkipanidzes vilni. Viņš ziņo par nelaimi. Uzturiet ar viņu sakarus. Atgriežoties uz zemūdeni — izvērsties ķēdē- tā, lai saredzētu cits cita ugunis. Varbūt jūs viņu satiksiet. Atgriezieties ar desmit desmitdaļu ātrumu . . . Zemūdene gatavojas ceļam.

— Vai aparatus atstāt? — uztraukts jautāja šelavins.

— Atstāt! — leitnants atbildēja un jokodamies pie­bilda: — Mūsu bārdainis, iekļuvis ķezā! Var sacīt; nonā­cis maigos apkampienos …

Leitnantu skarbi pārtrauca kapteiņa balss.

— Tagad nav laika mēļot, biedri leitnant Jūs atro­daties sardzē un visai nopietnos apstākļos.

— Esmu vainīgs, biedri komandier, — leitnanta balss bija samulsusi.

— Zemūdenes vilni neizslēdzu, — ziņoja centralajam postenim šelavins un griezās pie saviem ceļabiedriem: — Izvērsties ķēdē pa kreisi No manis pirmais — Pav­ļiks, otrais — Marats, pēdējais — Cojs. Ieslēdziet Arsena Davidoviča vilni. Uz priekšu ar desmit desmitdaļu āt­rumu! Virziens — ost-sūd-ost. Līdzināties pēc manis.

Visi četri garā ķēdē traucās uz priekšu melnajos zem­ūdens dziļumos.

Pēc dažām minūtēm ķiverēs atskanēja mierīgā, skaidrā zoologa balss:

— Dzīvnieks palaidis žņaugus mazliet vaļīgāk. Mē­ģinu uzmanīgi pievilkt kreiso roku ar kompasu pie acīm

— Tātad virzienu jūs arvien vēl nezināt? — jautāja kapteiņa balss.

— Nē, Nikolaj Borisovič.

— Ātrumu nojaušat? — turpināja iztaujāUkapteinis.

— Domāju, ka ātrums līdzinās apmēram piecdesmit kilometriem stundā …

— Pacentieties, Lord, ātrāk noteikt virzienu. Tikko visi atgriezīsies zemūdenē, mes brauksim jums pakaļ.

— Labi, kaptein …

Saruna beidzās. Brītiņu nogaidījis, Šelavins, tikko val­dīdams uztraukumu, izsauca zoologu.

— Arsen Davidovič mīļais! Kas ar jums noticis?

— Ā! Ivans Stepanovičs! Tas esat jūs? Re nu, sapro­tiet, nepatikšanas. Tādas nepatikšanas! Pārtraucu visus darbus, izsaucu palīgā zemūdeni. Un viss, saprotiet, ma­nas neuzmanības pēc. Atstājot zemūdeni, devos virzienā nord-west-nord, — ziniet, uz to gorgonariju smalci? .. .

— Jā, jā. Atceros, jūs gatavojāties doties uz turieni.

— Nu, tā . . . peldu, iegrimis domās, apkārt neskatos. Un pēkšņi, saprotiet, taisni kā ūdenskritums man uzgā­zās. Es pat neievēroju, no kuras puses. Vienā mirklī viss biju apvīts kā ar resnu tauvu kādus trīsdesmit centimet­rus diametrā. Rokas, saprotiet, piespiestas klāt rumpim, kājas sasietas, nevar ne pagriezties … ne vispār pakus­tēties . . .

— Ak, kāda nelaime! .. . Bet kas tad jums tā uz­klupis?

— Nekā nesaprotu, Ivan Stepanovič .. Kaut kas ne­jēdzīgs, par ko mēs, zoologi, nedrīkstam pat domāt . . . Es pat nezinu, kas tieši man apvijies: it kā viss dzīvnieka ķermenis, it kā tikai viņa garais, lokanais kakls … Ja viss ķermenis, tad iznāk kaut kas līdzīgs noslēpumaina­jam, trīskārt leģendārajam un tūkstoškārt izsmietajam gigantiskajam jūras pūķim … Ja tikai viņa kakls, tad, atklāti sakot, dārgais Ivan Stepanovič, baidos pat domāt un izvirzīt hipotēzēs.

— Briesmīgi . . . briesmīgi… Kā jūs, mīļais, jūta­ties? Vai neesat ievainots?

— Nemaz, Ivan Stepanovič! Viss kārtībā. Skafandrs nav pievīlis un ceru, arī nepievils. Tādās skavās, es do­māju, pat ziloni varētu nožņaugt! Bet es tās pat nejūtu. Visu spiedienu iztur skafandrs. Un tagad uz priekšu mani nes nezināms spēks . ..

— Neuztraucieties, Arsen Davidovič. Kapteinis darīs visu iespējamo … Ka tikai jums nenotiktu kāda nelaime.

— Diezin vai kas notiks … Bet mūsu zinātnei šis pie­dzīvojums taisni ieguvums. Iedomājieties tikai, kāds atKLĀJUMS. Dzīvnieks,protams zinātnei pilnīgi nepazīstams. . Es ar neparastu interesi pētu to nelielo miesas daļu, kas at­rodas tieši manu acu priekšā. To klāj milzīgas kaulļa plāk­snes ar piramidaliem pauguriņiem vidū. Sīs plāksrtes guļ kā kārniņi cita uz citas un ir kustīgas. .. Izveido nepār­trauktu zvīņveida apvalku. Plāksnes klāj bieza fosforis- cējošu gļotu kārta. Tādas domas, salīdzinājumi, analo­ģijas nāk prātā, ka neuzdrošinos ne sacīt. Pat jums, ļnans draugs …

— Runājiet, runājiet, mīļais! Nekautrējieties! Trijās nedēļās esmu še redzējis tādus brīnumus, ka mani nekas vairs nepārsteigs.

— Ivan Stepanovič! Es nojautu… Vēl vairāk — es zināju, kāda raža, kāda bagāta pļauja mani še sagaida! Nevaru jums izteikt, mans draugs, cik esmu laimīgs, ka man piekritis gods tik tuvu, tik tiešā tuvumā izpētīt šo dziļumu nezvēru! …

Ne Cojs, ne Marats, pat ne Pavļiks neatļāvās ne ar vienu skaņu traucēt šo divu zinātnieku neparasto sarunu, kuri abi bija kvēli nodevušies zinātnei un nenogurdināmai izziņas kārei. Cojs klusēja, juzdams, ka sauss, dzeļošs kamols iespiežas kaklā, un domāja, vai arī viņš būtu spē­jīgs tik pašaizliedzīgi, varonīgi izturēties tik šausmīgos apstākļos, kad draud nāves briesmas. Vai arī viņš varētu, aizmirstot sevi, aizmirstot draudošās briesmas, tik vīriš­ķīgi, tik pašaizliedzīgi nodoties zinātnei — darbam, kas viņam uzdots, mērķim, ko viņš sev spraudis?

Zoologa līksmais sauciens viņu atrāva no šīm domām.

— Esmu pievilcis kompasu pie acīm! — viņš iesaucās. — Kapteini Kaptein! Vai jūs mani dzirdat?

— Esmu pie aparata, Lord.

— Virziens nord-nord-ost. Tuvāk austrumiem. Dzīv­nieka ātrums ievērojami palielinājies. Viņa ķermeņa gre­dzeni iepretim manām acīm mazliet pašķīrušies, un mana laterna apgaismo tumšos ūdeņus …

— Vai jūs tur kaut ko redzat, Lord? — dzīvi jautāja kapteinis. — Tas ir ļoti svarīgi.

— Nē, kaptein. Tālumā pavīd vienīgi mirgojošo dzīv­nieku uguntiņas. Jau ilgi pirms mūsu tuvošanās tās strauji pasitas sāņus, it kā atbrīvojot mums ceļu . .. Ivan Stepa­novič, dzirdiet, Ivan Stepanovič!

— Es klausos . . . klausos, Arsen Davidovič.

— Ziniet, man nupat iešāvās prātā doma … Ir tāds iespaids, it kā tumšo dziļumu iemītniekiem būtu kāds pa­pildu maņu orgāns, kas tos brīdina, kad tuvojas dzīvas būtnes vai priekšmeti .. .

— Lūk, kā? Interesanti . . . Bet, ja tā nav ne redze, ne dzirde, tad kādas objektivas parādības, izņemot gaismu un skaņu, šī jaunā maņa ūdens vidē spēj uztvert?

— Spiedienu! Domāju, ka šis maņu orgāns, protams, nav pilnīgi un principiāli jauns, bet vienīgi izsmalcināta, tūkstošreiz vairāk attīstīta spiediena sajūta, kas lielākā vai mazākā mērā raksturīga katrai dzīvai būtnei.

— Ak, redz kā! Jūs domājat, ka kustīgs priekšmets, jo ātrāk un spēcīgāk tas kustas, izdara spiedienu uz priekšā gulošiem ūdens slāņiem, un šo spiedienu, tam pār­ejot no vielas daļiņas uz daļiņu, no slāņa uz slāni, jau iz­tālēm uztver ūdens organismu izsmalcinātie jutekļi?

Vai tā?

— Gluži pareizi. Jūs mani pilnīgi sapratāt. Jūs . . . Kaptein! Kaptein! — piepeši iekliedzās zoologs.

— Klausos! Klausos, Lord!

— Kreisajā pusē gluži tuvu pavīdēja augsta un tieva smaile gluži kā minarets. Parādās uzkalni un klintis. Mēs joņojam gar kalnu grēdas atzarojumiem . . . Tas ir pilnīgi skaidrs. Mana laterna tos spoži apgaismo. Bet tagad mil­zīga, gandrīz kubiska klints, līdzīga viduslaiku pilij ar tornīšiem, bastioniem un robotām sienām . ..

— Lieliski, Lord! Aprakstiet sīkāk, tas mums noderēs meklējot.

— Labi, kaptein. Es tikai neesmu pārliecināts par vir­zienu. Pirms tam, kad man izdevās paskatīties kompasā, dzīvnieks taču varēja vairākkārt mainīt virzienu.

— Tagad tas vairs nav svarīgi. Mēs uzņemsim kursu tieši uz austrumiem, uz zemūdens kalnu grēdu un pēc tam gar to uz ziemeļiem. Mēs meklēsim jūsu apzīmēto smaili un pili. Pazīmes paziņojiet mums biežāk.

— Klausos …

— Ahā! Arī Šelavins atgriežas ar saviem ceļabied­riem. Signāli uz pults rāda, ka atveras izejkameras borts. Pēc dažam minūtēm dosimies ceļā.

Uzņēmusi Selavinu un viņa biedrus, zemūdene brauca

vairāk nekā pusstundu, līdz uz centrālā posteņa ekraria beidzot mrādījās tumšās zemūdens kalnu grēdas masas, kas pamazām cēlās augstāk un aizsedza visu ekrānu. Ultraskaņas prožektori jau iztālēm uz kalnu grēdas fona sataustīja atsevišķu izciļņu, pakalnu, ieplaku un aizu ne­skaidras apveidus. Lai labāk tos novērotu, zemūdene pie­gāja ļalnu grēdai pavisam tuvu, pēc tam pagriezās pret ziemeļiem un lēni virzījās uz priekšu. Laiku pa laikam zoologs ziņoja jaunas un atkal jaunas pazīmes: ieeja aizā varenas arkas veidā, divi pakalni ar seglieni starp virsot­nēm, divas klintis — mazākā uz lielākās. Visu to leit­nants Kravcovs pierakstīja stingrā secībā, aprēķinot aptuveni attālumus starp šiem punktiem.

Ar neizprotamu neatlaidību dzīvnieks nesa zoologu ar milzīgu un it kā pieaugošu ātrumu aizvien tālāk un tā­lāk uz ziemeļiem. Turpretī zemūdene bija spiesta braukt tikai ar divām desmitdaļām ātruma, lai varētu saskatīt pazīšanas zīmes, tikko tās parādās uz ekrana.

Bija pagājušas jau četras stundas kopš brīža, kad zi­nātnieku tika sagrābis briesmonis. Zemūdene noteikti at­palika no šī briesmoņa, un bija skaidrs, ka atstatums starp viņiem aizvien palielinās. Leitnantu Kravcovu sar­dzē nomainīja vecākais leitnants Bogrovs, taču kapteinis joprojām palika centralajā postenī.

Vēl pēc stundas zoologs ziņoja, ka dzīvnieka gredzeni atkal cieši sakļāvušies ap ķiveri un viņš vairs neko nere­dzot. Pazīšanas zīmes vairs netika ziņotas. Palika zināms vienīgi vispārējais virziens — tieši uz ziemeļiem. Bet zoologs žēlojās, ka roka ar kompasu, elkonī saliekta un piespiesta pie krūtīm, satūkusi un notirpusi, viņš to gan­drīz nfejūtot. Tā pagāja vēl pāris stundas.

Zemūdene joprojām lēni virzījās gar kalnu grēdu.

Kapteinis Voroncovs, visas šīs septiņas stundas ne­pārtraukti atrazdamies centralajā postenī, vienmērīgiem soļiem (staigāja pa kabini, salicis rokas uz muguras un paretart uzmezdams skatienu ekranam, no kura sardzes priekšnbks nenovērsa acis.

Zooltiga satrauktā balss lika kapteinim apstāties.

— Divnieks krasi mainīja virzienu, — zinātnieks zi­ņoja. — No norda gandrīz taisnā leņķī pārgāja uz ostu . . .

— Tagad tas dodas dziļāk zemūdens kalnu grēdā, kapteinis teica. — Jādomā, pa kādu aizu … Atzīmējiet to kā pazīšanas zīmi, — viņš vērsās pie vecākā eitnanta.

— Aptuveni aprēķiniet līdz tai attālumu no iepriekšējās zīmes.

— Tieši tā, atzīmēt pazīšanas zīmi un aprēķināt at­tālumu! atkārtoja vecākais leitnants un, pēkšņi pietrūkdamies kājās un norādīdams uz ekrānu, skaļi iekliedzās:

— Smaile! . .. Priekšā smaile!…

Uz kalnu grēdas tumšā fona aizvien skaidrāk iezīmējās augsta, slaida klints, kuru izveidoja vairākas cita uz citas sakrautas varenas kolonas — stāvi, kas pakāpēm slējās augšup un nobeidzās ar apaļu jumolu un tievu, augstu smaili.

— Tiešām, gluži kā minarels, — kapteinis sacīja.

— Tūlīt jānāk arī pilij, — piebilda vecākais leitnants, pierakstot pēdējo zoologa paziņoto pazīšanas zīmi — ieeju aizā.— un aprēķinot attālumu līdz tai. — Pēc šīs pils mēs varēsim būt pilnīgi droši, ka zemūdene ir uz pareiza ceļa.

Pils parādījās pēc desmit minūtēm un ar visām deta­ļām pilnīgi apstiprināja apraksta pareizību.

Kapteinis lika palielināt zemūdenes ātrumu uz piecām desmitdaļām. Visas kuģa telpas aplidoja priecīgs satrau­kums. Skvorešņam ar desmit vīru lielu komandu bija pavēlēts sagatavoties, lai pilnā apbruņojumā izietu no zemūdenes.

— Nu tagad tas sumpurnis no mums vairs neaizšmauks, kaut arī tas būtu kašalota lielumā un ar kašalota zobiem. — Skvorešņa sacīja Matvejevam, kas, ar pārsēju uz kreisās rokas, palīdzēja viņam izejkamerā sagatavot skafandru un kaujas piederumus.

— Dzīvnieks skrien, bieži mainot kursu, — pa to laiku ziņoja zoologs. — Aiza acīm redzot ir līkumota … Kustības ātrums stipri samazinājies .. .

— Lieliski, Lord! — kapteinis atbildēja. — Jādomā, tas tuvojas savam midzenim. Mēs viņu tur arī panāksim. Gatavojieties, dārgais Lord, pārbaudījumam. Nav šaubu, dzīvnieks tur ķersies jums klāt un mēģinās riekstu pārkost.

— Lai mēģina … Interesanti būs paskatīties uz viņa mājas pavardu un dzīves veidu. Midzenis ir diezgan reta parādība lielo jūras dzīvnieku vidū. Tikai astoņkāji un vē! pāris sugas iekārto sev vairāk vai mazāk pastāvīgu mājvietu Ļoti interesanti! .. . Ātrums pavisam samazinā­jies .. . Mēs esam gandrīz apstājušies . . . Gredzeni ap ķi­veri sākuši kustēties, izplešas. . . Laterna apgaismo augstu velvētu sienu . . . Ala, vai? … Pavīdēja kaut kādas milzīgai, gaišas ēnas . .. Dīvainas ēnas .. . Resni, gareni rumpji un gari, lokani kakli. Atkal aši sakļaujas gredzeni ap ķiveri… Laikam laternas spilgtā gaisma dzīvnieku uztrauc. .. Viņš skraida ar mani no vienas puses uz otru . .. Piepeši apstājās. Ak velns! . .. Gredzeni uz ķi­veres ātri pašķīrās un ķivere nokļuva garā, briesmīgā rīklē … daudz garākā nekā krokodiļa rīkle . .. Apdullina milzīgo zobu šņirkstoņa . . . Zobi ir koniskas formas, maz­liet atliekti atpakaļ. Žokļos tie izvietoti pareizās rindās. Tie ir milzīgas zvīņu ķirzakas žokļi! … Va-ai! . . .

Pēdējais vaids atskanēja centralajā postenī kā vāja, sāpīga, mokpilna balss. Tad iestājās klusums.

Kapteinis un vecākais leitnants stāvēja klusēdami, bā­lām sejām.

— Kas tur notika? — beidzot nočukstēja vecākais leit­nants.

Metala zīmulis viņam izkrita no pirkstiem un atsitās pret grīdu. Kapteinis atskatījās.

— Virzīties pēc pazīšanas zīmēm! — viņš pavēlēja klusā, mazliet aizsmakušā balsī.

Izņēmis kabatas lakatiņu, viņš noslaucīja pieri.

— Tieši tā, virzīties pēc pazīšanas zīmēm, — nomur­mināja vecākais leitnants, mechaniski pacēla zīmuli un neko neredzošām acīm pavērsās pret ekrānu.

— Lord! … — kapteinis pasauca. — Lord . .. atbil­diet … Kas ar jums noticis?…

īss klusums. Tad atskanēja vēja, aprauta zoologa balss:

— Ne . .. nekas … nekas, kaptein .. . Esmu nomests zemē… Ar ķiveri … uz akmens . . Galva . .. Migla … Ar nagiem plēš skaf… Teleskopiskas acis .. .

Balss aizrāvās un apklusa.

— Lord! . . . Lord! … — kapteinis sauca. — Lord! … Atbildiet! . .

Atbildes nebija.