Divu okeānu noslēpums

VI nodala CIŅA ALĀ

Gāja cits aiz cita, cenšoties netraucēt dziļuma klu­sumu. Blīvās, nogulušās dūņas apslāpēja biezo metala pa­zoļu atsitienus pret okeana dibenu.

Priekšā ar ultraskaņas pistoli rokā gāja vecākais leit­nants Bogrovs.

Viņam sekoja Skvorešņa, paceldamies citiem pāri kā metālā iekalts tornis ar spilgtu bākas zvaigzni virsotnē. Aiz Skvorešņas gāja Cojs, Marats, tad pārējie — visi tā­pat apbruņoti, visi tikpat piesardzīgi, kaujas gatavībā kā vecākais leitnants. Skvorešņa stiepa uz muguras lielas jaudas pārnesamo prožektoru.

Aiza bija ļoti plata, un ķiveru laternu gaisma tikai pa­retam aizsniedza tās sienas. Daudzie pagriezieni liecināja, ka ekspedicija ir uz pareiza ceļa. Tomēr aiz katra pagrie­ziena varēja parādīties nezvēru ala, un tas visus turēja sasprindzinājumā. Soļi kļuva piesardzīgāki, rokas ciešāk sažņaudza pistoļu spalus, stiprāk sitās sirdis . . .

Viņi gāja jau vairāk nekā stundu, pagriezieni sekoja cits citam. Likās, šim nogurdinošajam ceļam nav gala.

Piepeši vecākais leitnants apstājās un klusēdams pa­cēla pirkstu, norādīdams uz kaut ko augšā. Atmetuši gal­vas un pacēluši laternas, visi ieraudzīja virs sevis augstu; tumsā izzūdošu velvi.

Vecākais leitnants klusu, gandrīz čukstot sacīja:

— Uzmanīgi! . .. Mēs tuvojamies alai. Pēc pirmās pa­vēles visiem izslēgt gaismu. Uz priekšu! . . .

Eja tagad veda taisni, bez pagriezieniem, aizvien vai­rāk un vairāk sašaurinādamās, bet velve zemāka nekļuva, palika tāpat kā agrāk milzīgā, tikko saskatāmā augstumā.

Pēc dažām minūtēm vecākais leitnants atkal apstājās: eja sadalījās divās daļās. Mirkli šaubījies, vecākajs leit­nants pasauca Coju. Sekoja īsa pavēle:

— Izpētīt abas ejas! Izvēlēties ceļu! Jūs vienīgais mūsu vidū spējat ievērot arī bioloģiska rakstura pazīmes.

Cojs devās kreisajā ejā un iegāja gandrīz simt metrus, uzmanīgi raudzīdamies uz abām pusēm. Tuneļa sienas manāmi sašaurinājās, tās bija nelīdzenas, ar ciļņiem un iedobumiem, un tās veselām grupām klāja dziļūdeņu ascidijas uz gariem kātiem, zeltainās gorgonarijas, jūras li­lijas. Visur — dibenā, pie Coja kājām, uz sienām — bija redzams milzīgs daudzums molusku čaulu. Sīs savītās, izliektās gliemežnīcas Cojam likās pazīstamas. Sirds vi­ņam strauji iepukstējās. Viņš steigšus saķēra vienu, ap­gaismoja ar laternu un tikko neiekliedzās. Tā bija viņa! Noslēpumainā, nenotveramā Lammelibranchiata cephala Lordkipanidze!

Cojs stāvēja nekustīgi, baidīdamies elpot, nenovērs­dams acis no brīnišķīgās gliemežnīcas. Viņu še bija tūk­stoši! Varbūt miljoni! Te bija viņu noslēpumainā dzim­tene — iespējams, viena no daudzajām. Bet kur tad ir zelta smilšu nogulsnes? To tuvumā neredz. No kurienes gan šo molusku asinīs varēja iekļūt zelts? Varbūt tālāk?

Aizmirsis apdomu, aizmirsis biedrus, briesmas, kas varbūt slēpās turpmākajā ceļā, Cojs steidzās tālāk tu­nelī, ar laternu apgaismodams visas malas un vērīgi ap­lūkodams dibenu un sienas. Viņš neatrada nekā, kas at­gādinātu zeltu un zelta smilšu nogulsnes. Apkārt bija re­dzami vienīgi neskaitāmi moluski un paretam ascidijas un jūras lilijas. Galvā pazibēja gavilējoša, priecīga doma: «Man taisnība! Izšķirošās nav zelta smilšu nogulsnes!»

Pēkšņi Cojs apstājās. Sienas strauji tuvinājās. Acīs dūrās velve — stipri pazeminājusies, skaidri saredzama, slīpa velve. «Tas nav nezvēru ceļš, tie še cauri netiks,» viņš nosprieda un tūliņ doma par biedriem, kuri gaida viņu atgriežamies, par skolotāju zoologu, kam vajadzīga palīdzība, lika viņam steigties atpakaļ. Taču vispirms viņš pievāca vairākus moluskus, paķēra no okeana dibena da­žas saujas dūņu un, izņēmis no nešķiramās ekskursiju somas pudelīti, piepildīja to ar ūdens paraugu.

Viņš izšāvās laukā no tuneļa, it kā viņam kāds dzītos pa pēdām.

Nodaļa nekustīgi un klusēdama stāvēja iepriekšējā kārtībā.

— Kas ar jums noticis, Coj? — satraukts vaicāja ve­cākais leitnants. — Jūs uzdūrāties nezvēram?

— Nē, biedri vecākais leitnant, — stostīdamies galīgi apjucis atbildēja Cojs. — Es steidzos atpakaļ, baidījos, ka aizkavēju nodaļu …

— Nu, ko jūs sakāt! Jūs bijāt prom pavisam tikai kā­das desmit minūtes. Ātrāk es jūs arī negaidīju. Rezultāti?

— Kreisā eja nav īstā! Ceļš uz nezvēru alu — pa labi! — Cojs atbildēja, juzdams, ka viņam it kā kalns no­vēlies no pleciem.

— Lieliski! Ieņemiet savu vietu … Uz priekšu, biedri! Esiet uzmanīgi!

Nodaļa klusu devās ceļā. Jo tuvāk viņi nāca alai, jo vairāk pieauga nepacietība un uztraukums zoologa dēļ.

— Atvieglināt savu svaru ar gaisa maisu palīdzību! Paātrināt soļus! — pavēlēja vecākais leitnants.

Sāka iet ātrāk. Melnās tuneļu sienas nedaudz tuvinā­jās un visu laiku nodaļai palika saredzamas. Sienas un dibens bija gludi, gandrīz līdzeni, ar retiem, it kā pulē­tiem ciļņiem. Tikai dibenā paretam gadījās zemas jūras li­lijas un gorgonarijas. Pa pusei dūņu apņemtas, rēgojās Cojam pazīstamo gliemežnīcu paliekas.

«Te laikam tās iznīcinājuši šie nezvēri,» Cojs no­domāja. «Kreisajā, šaurajā ejā moluski atraduši nezvē­riem nepieejamu patvērumu un tur saglabājušies …»

Uz dažiem sienu ciļņiem Cojs ievēroja nepareizas for­mas blāvi vizošus, miglainus- plankumus. Viņš vērsa uz tiem vecākā leitnanta uzmanību.

— Tās ir vizošās gļotas, kas klāj nezvērus, — Cojs klusu paskaidroja. — Peldēdami še cauri un pieskarda- mies ciļņiem, viņi atstājuši uz tiem pēdas. Gļotas ir svai­gas . .. drīz nāks ala . ..

— Labi, Coj . . . Uzmanību, biedri! Tiklīdz ieiesim alā, izvērsties ķēdē abpus prožektoram gar alas sienām un raidīt skaņu uz tuvākajiem mērķiem. Skvorešņa, kad bū­siet uzstādījis prožektoru, nododiet to Maratam. Cīņas laikā neaizmirst skrūves un gaisa maisus. Lietot tos at­karībā no apstākļiem. Neizklīst! Turēties tuvāk nodaļai! Paātrinātā gaitā — uz priekšu!

Ar viegli pildītiem gaisa maisiem, spiežot rokās pisto­les, nodaļa klusu un aši virzījās pa tuneli. Aiz milzīga klints ciļņa sienas pēkšņi krasi atkāpās un izzuda no re­dzes loka. Vecākais leitnants, iedams pa priekšu, acu­mirklī izslēdza savu laternu.

— Laternas izslēgt! Ķēdē! Uzstādīt prožektoru!

Melnajā tumsā tālumā parādījās milzīgi, blāvi vizoši,

iezilgani ķermeņi. To bija kādi paris desmiti: vieni milzīga apmēra, citi mazāki. Vairums nekustīgi gulēja dibenā, augstākās vietās un uz klintīm, izstiepusies, it kā baismīgi koku stumbri, viduklī resni kā mucas. Citi šaudījās uz priekšu un atpakaļ dažādā augstumā, vienmērīgi kustinā-' dami vizošās pleznas. Vidū, tuvāk izejai, gulēja milzīgs, spīdīgs siluets, augstu pacēlis kaklu, garu kā kuģa masts un lokanu kā šausmīgi resna liana, milzīga, plakana galva satraukti grozījās uz visām pusēm.

— Sakārtoties rindā! — klusu atskanēja komanda.

— Neizlaist no acīm savu kaimiņu! Šaut uz spīdošajiem mērķiem! Vispirms uz kustīgajiem. Sev paturu vidējo. Ga­tavību! Mērķēt! Skaņu! . ..

Alā pēkšņi izcēlās apjukums. Baismīgas, gaišas ēnas sāka svaidīties it kā krampjos. Zibens ātrumā nezvēri šau­dījās uz visām pusēm, gan saritinādami gredzenā savus garos, lokanos kaklus, gan tos strauji izstiepdami. Garās, kā krokodiliem plakanās astes spēcīgi dauzīja pa mucvei- dīgo rumpju sāniem. Nezvēri krita zemē, traucās augšup, metās sānis, un šāvēji tikai ar pūlēm paguva nomērķēt. Ultraskaņas pistoles izrādījās pārāk vājas šiem milzīga­jiem, varenajiem organismiem. Nebija gandrīz iespējams uzreiz atrast un trāpīt viņu svarīgākajos dzīvības centros.

Gigants, ko uz grauda bija ņēmis vecākais leitnants, pirmajā mirklī nodrebēja, tad ar vienu spēcīgu astes vē­zienu kā spīdoša bulta uzšāvās pret alas velvi. Zem ne­zvēra, viņa vājajā atblāzmā, kaut kas metāliski pazibēja un pacēlās augšup, sažņaugts nezvēra apakšējās, resnās kakla da]as spirālē.

Atskanēja izmisuma pilnais Coja kliedziens:

— Arsens Davidovičs! Arsens Davidovičs! .. .

Tai pašā laikā stiprs ūdens strūklas trieciens gandrīz nogāza no kājām Cojam līdzās stāvošo Maratu. Marats neviļus pamāja ar roku.

Viņam līdzās vairs neviena nebija!

— Biedri vecākais leitnant! — bailēs iesaucās Marats.

— Cojs iedarbināja skrūvi un nozuda!

Pa to laiku paniskais apjukums peldošo dzīvnieku vidū bija pārgājis arī uz tiem, kas mierīgi gulēja dibenā. Cits pēc cita tie pacēlās no zemes un uzšāvās augšup, pastip­rinot vispārējo satraukumu.

Dzīvnieki meklēja ienaidnieku, bet neatrada. Kas no­tiks ar Coju, ja viņš nok|ūs šo satracināto briesmoņu bai­sajā jūkli?

Pēkšņi viens no milzeņiem sagriezās gredzenā, tad sparīgi atliecās un, izstiepis kaklu, drudžaini kuldams ar asti, kā akmens nogāja dibenā un nekustīgi sastinga. Kāds stars laikam bija ķēris viņa smadzenes vai citu nervu centru un nogalinājis uz vietas. Tūdaļ nokrita arī otrs nezvērs. Dažiem bija paralizētas pleznas vai aste un, pa­lēninādami kustības, viņi svaidījās gandrīz uz vietas.

Chaotiskajā nezvēru jūklī visi šāvēji bija izlaiduši no acīm milzīgo dzīvnieku, kas aiznesa zoologu. Kaut kur nezvēru vidū tagad peldēja Cojs, un ik mirkli viņam drau­dēja briesmas — viņš varēja tikt saspiests, nogrūsts di­benā, dabūt neiedomājami stipru belzienu.

Vecākais leitnants šo neziņu neizturēja.

— Coj, kur jūs esat?

— Es sekoju dzīvniekam, kas aiznesa Arsenu Davido- vicu, — atskanēja Coja aizelsusies balss. — Mani pastā­vīgi atgrūž no viņa citi. Bet es viņu neizlaižu no acīm. Esmu spiests pastāvīgi manevrēt. Es paralizēju vienu viņa pleznu, bet viņš traki svaidās. Turos tālāk no bara .. . Tālāk no viņu gaismas … Lai neieraudzītu …

Sai brīdī kāds nezvērs negaidot nošķīrās no pārējiem, kas drūzmējās alas dziļumā, un strauji devās uz izeju, redzams, meklēdams glābiņu atklātā okeānā. Uz viņa spī­došā, zilganā ķermeņa fona pavīdēja tumša cilvēka ēna, un gandrīz tai pašā mirklī atskanēja Coja kliedziens:

— Ak velns! Kā iebelza! Atsvieda atpakaļ!

Nezvērs piepeši mainīja kursu, strauji pagriezās pakaļ

cilvēka ēnai un, plaši atplētis milzīgo, gandrīz divus met­rus dziļo rīkli, metās tai pakaļ.

— Visiem mērķēt uz priekšējo! … Skaņu … — at­skanēja steidzīga komanda.

Visas nodaļas koncentrētais šāviens ķēra nezvēru tieši tai mirklī, kad gandrīz taisni viņa rīkles priekšā pavīdēja Coja augums, kas veikli aizlocījās tumsā. Briesmonis dru­džaini nodrebēja, tad nokrita zemē un izstiepās netālu no nodaļas.

Bet ceļš bija parādīts. Viss bars metās uz izeju. Likās,

nekas nevar pretoties šai satriecošajai milzīgo ķermeņu gāzmai.

— Ieslēgt prožektoru! — atskanēja skaļa komanda.

Spilgtas, žilbinošas gaismas kūlis ieurbās tumsā, mil­zīgo rumpju, staipīgo kaklu, vareno astu jūklī, kas trauk- smīgi brāzās uz priekšu, lielo, zvērojošo, teleskopisko acu zvaigžņājā. Un to, ko, šķiet, nebūtu izdarījusi nekāda gra- nita siena, izdarīja gaisma! It kā dabūjusi nedabiski stipru triecienu, nezvēru lavina ar plaši atplestām rīklēm reizē atmeta atpakaļ galvas ar gari izstieptajiem kakliem, ap­sviedās apkārt ar izplestām, augšup paceltām, asiem na­giem bruņotām pleznām un, parādījuši astes, lēni peldēja atpakaļ. Apstulboti, apžilbināti, uzreiz zaudējuši spēkus, nezvēri purināja galvas. Daži ar noļukušiem kakliem lēni nolaidās dibenā. Gaismas strāvā virs nezvēru bara riņ­ķoja Coja metaliskais stāvs, meklēdams dzīvnieku, kas bija aiznesis zinātnieku.

Nodaļa bēgošo baru pavadīja ar ultraskaņas staru kūļiem. Te viens, te otrs milzenis pēkšņi sāka neganti svaidīties un pēc mirkļa strauji nogāja dibenā.

— Atradu! Atradu! … — atskanēja Coja gavilējošā balss. — Se tev, riebekli! Še tev! … Še tev! . ..

Lēni peldošās kolonas vidū izcēlās neparasta rosme. Paslējās milzīga aste, cirzdama uz visām pusēm ar sa­triecošiem zvēlieniem. Pēkšņi no nezvēru tumšās masas atdalījās neliels, zilgani spīdošs metala ķermenis un, šū­podamies no vienas puses uz otru, grima dibenā. Apmez­dams loku ap nezvēru baru, kā lode lejup šāvās Coja me­tāliskais stāvs, gandrīz pie paša dibena uzķēra krītošo ķermeni un tūlīt, kopā ar to uzšāvies augšup, pagriezās un strauji aizjoņoja pie nodaļas.

— Te ir! … — aizelsies izdvesa Cojs, pēkšņi apturē­dams skrūvi un ieslēgdams atpakaļgaitu. — Te ir! … — viņš atkārtoja grīļodamies, nokrita uz viena ceļgala un uz abām rokām sniedza Skvorešņam zoologa nekustīgo augumu.

Nodaļa steidzīgi atstāja alu, vīrs pēc vīra. Pa priekšu gāja Skvorešņa, nesdams zoologu. Vecākais leitnants Bogrovs palaida visus sev garām. Marats prožektora gais­mas lokā it kā gūstā turēja vairākus nezvērus — milzīgā bara paliekas — kas drūzmējās alās pretējā galā un slēpa galvas no nāvīgās, nepielūdzamās gaismas strāvas.

—- Prožektoru izslēgt! — vecākais leitnants deva ko­mandu.

Viņš palīdzēja Maratam ātri uzcelt plecos prožektoru.

— Marš, pakaļ nodaļai!

Vecākais leitnants pēdējo reizi iemeta skatienu alas tumsā, vecās planētas mūžā nedzirdētas kaujas arēnā. Tad viņš iedarbināja skrūvi un drīz pievienojās spožo, zilgano uguņu virknei, kas ātri devās projām atklātajā okeānā.