Divu okeānu noslēpums

IX nodala Rapanui salas noslēpums

Prožektoru spilgtās gaismas apmirdzēts, «Pionieris» stāvēja salas piekājē neparastā tērauda trošu aizjūgā.

Krustām un šķērsām trošu apvīts, tas likās esam iejūgts un pēc pirmā signālā gatavs aizvilkt salu zem­ūdens dziļumos. Uz kuģa korpusa, tuvāk priekšgalam, stāvēja cieši piestiprināta elektriskā vinča ar caurspīdīga metala kārbā ieslēgtu motoru, kam abās pusēs uz āru iz­gāja vārpsta. Uz šās vārpstas, iedarbinot elektrisko vinču, vajadzēja uztīties resnajām trosēm no dīzu gredzena, lai ievilktu to agrākajā vietā kuģa pakaļgalā. Bet iepriekš

ar termitu vajadzēja atmīkstināt gredzena apakšējo daļu, uz kuras tas turējās.

Bet nu jau divas dienas termits deg zem dīzu gre­dzena, taču metāls nepadodas karstuma iedarbībai. Ko­zirevs mulsa minējumos, nezinādams, ar ko izskaidfot zemo temperaturu, kādu patlaban deva termitu reak­cija — pavisam tikai ap divi tūkstoši grādu. Nekas ne­iznāca, un tas ārkārtīgi uztrauca kapteini un visu ko­mandu. No zemūdenes bagātās laboratorijas Kozirevs izvilka visdažādākos materialus, arvien jaunās un jau­nās kombinācijās, piejaukdams tos termitiem, kas bija izgatavoti speciāli darbam zem ūdens un parasti attīstīja pilnīgi pietiekamu temperaturu, lai izkausētu pašu kar­stumizturīgāko metālu. Tikai desmitajā augustā, tas ir, trešajā dienā, Kozirevam pēc nemitīgām pūlēm nejauši izdevās atrast tādu termita elementu kombināciju, kuras reakcija deva temperaturu, kas 1 ikko manāmi mīkstināja metālu. Tas tomēr bija par maz, un Kozirevs turpināja meklējumus, lauzot galvu ap termita mīklu, kas negai­dot izjauca visus aprēķinus tik svarīgā brīdī. Tas bija pā­rāk aizvainojoši, taisni pazemojoši! Pārējās brigādes jau paguvušas paveikt tik daudz darbu, viņiem darbs iet no rokas, šķiras. «Komisārā balss» ik rītus ziņo par tās vai citas brigādes panākumiem un uzvarām: radisti atjauno­juši radiostacijas uztvērēju, akustiķi beidz darbu pie priekšgala lielgabala, pat elektriķi, kuru skaits tagad - samazinājies, izlabojuši visu automatiku, un tikai par mechaniķu brigādi avīze klusē — neviena vārda! Tās «panākumi» tādi, ka tie drīzāk var radīt grūtsirdību, nomākt garastāvokli citiem, nekā iekveldināt un aizraut. Un nemitīgi, uzmācīgi Kozirevu mocīja jautājums: «Ko darīt?»

Kad parādījās pirmās pazīmes, ka metāls kļūst mīk­stāks, Kozirevam prātā iešāvās doma, kurā viņš tūdaļ dalījās ar vecāko leitnantu:

— Kamēr es turpinu jaunu termitu meklējumus, — viņš sacīja, — kāpēc gan lai mēs neizmantotu to nelielo metala sakarsējuinu, kāds jau ir sasniegts? Nezaudēsim laiku.

— Bet kā tad jūs domājat šo sakarsējumu izman­tot? — vaicāja vecākais leitnants.

— Tūlīt pat laist darbā vinču. Ja dīzu gredzens pa­dosies kaut par milimetru stundā, ari tas nāks par labu …

— Lai notiek, — vecākais leitnants paraustīja plecus,

— es neiebilstu, taču pilnīgu atrisinājumu tas nedos.

— Vienalga! — stūrgalvīgi atteica Kozirevs. — Ka­mēr es meklēju, lai kaut drusciņ iet uz priekšu .. . Tas ir labāk nekā nekas.

Milzīgajā tiģelī, kas līdzinājās pusapaļai, lokā sa­liektai renei un aptvēra dīzu gredzena apakšējo daļu, dega termits. Elektriskā vinča, savelkot troses, lēni, acij pilnīgi nemanāmi uztina tās uz vārpstas. Pirmajā dien­nakti uz vārpstas radās desmit lieki milimetri troses. Pa­visam niecīgs lielums, taču Kozirevs bija apmierināts: lai nu kā, bet darbs tomēr nestāv uz vietas. Viņš aprunājās ar Skvorešņu, un tas nāca ar jaunu ierosinājumu: kāpēc vinčai nepalīdzēt? Ja viņš, Skvorešņa, paņems krietnu, četrdesmit kilogramu smagu veseri un sāks ar to velēt pa dīzu gredzenu, tad tas vinčai kaut mazliet palīdzēs, vai ne?

Tagad bija Kozireva reize pavīpsnāt un paraustīt plecus:

— Ko tu saki, Andrej Vasiļjevič! Smejies, vai? Elek­triskai vinčai ir piectūkstoš zirgspēku, cik tad tu spēsi tiem pielikt klāt ar savu veseri?

— Esi gan tu ērms, Kozirev! Atvainojos, biedri gal­venais mechaniķi.

— Atmet savas ceremonijas! Tagad tām nav laika … Ko tu gribēji teikt?

— To, ka te nav runa par manu zirgspēku, bet par grūdieniem, triecieniem, kas kaut jel drusciņ ietekmētu molekulu stāvokli atmīkstinātajā metālā.

— Pamēģini, — šaubīdamies atbildēja Kozirevs,

— vismaz ļaunums no tā necelsies.

Pēc dažām minūtēm zemūdenes pakaļgalā atskanēja spēcīgi, dobji vesera triecieni; tie dunēja kā milzīga zem­ūdens zvana grandieni, ar satriecošu spēku apdullinādami visus, kas strādāja pie zemūdenes, un tālu izskanēdami apkārtnē…

Kāpteinis sēdēja centralajā postenī pie galda. Viņš sastādīja pārskatu par dienā veiktajiem darbiem, aprē­ķināja aptuvenus termiņus nākošo darbu izpildei, un nevar sacīt, ka visi šie aprēķini viņu sarūgtinātu, ja tikai nebūtu negaidītās aizkavēšanās ar dizēm. Šī aizkavēša­nās kapteini stipri uztrauca. Ja Kozirevs tuvākajās divās trijās dienās neatradīs izeju, nepaātrinās metala atmīk- stināšanu, tad zemūdeni sagaida visdrūmākās perspektī­vas: ierašanās laiks Vladivostokā būs nokavēts. Un te viņš, kapteinis, ir pilnīgi bezspēcīgs. Viņš ne ar ko nevar palīdzēt, neko nevar ieteikt, viņš var tikai gaidīt to, ko sacīs lai ari talantīgais, tomēr jaunais rnechaniķis.

Iegrimis šais skumīgajās domās, kapteinis nedzirdēja darba rīku troksni, klaudzienus un čirkstoņu, kas pa cen­trālā posteņa atvērtajām durvīm plūda no apakšējām ma­šīnu telpām un kamerām, — visu kūsājošā darba līksmo un aizraujošo simfoniju, kas atdeva dzīvību zemūdenes paralizētajam organismam.

Kapteinis aizvien mīlēja klausīties šo dzīvespriecīgo troksni, viņu vilktin vilka iegremdēties tajā, pievienoties kopējam darbam. Un tagad, nosēdējis ilgu laiku ar savām smagajām domam, viņš beidzot no tām atrāvās, atkal ieklausījās pazīstamajā troksnī un atkal viņu pārņēma vēlēšanās nokāpt lejā un paieties pa kuģa kabinēm un kamerām. Kapteinis piecēlās un palūkojās pulkstenī. Bija jau divdesmit trīs. Pār okeānu tagad klājas tumša tropu nakts, debess piebārstīta lielām zvaigznēm, un viļņi rāmi sitas pret krastu, kur kādreiz bija novietoti salas klusē­jošie akmens sargi. ..

Kapteinis sarosījās. Pēc stundas beigsies darbi, jā­palūkojas, kā tie veicas. Piepeši viņš pacēla galvu un sāka klausīties.

Parastajā troksnī, kas pildīja zemūdeni, nez no kurie­nes līdz viņam atplūda tālumā tikko izšķirami, vienmē­rīgi metala sitieni pret metālu. Kas tas varētu būt? No kurienes šīs skaņas?

Kapteinis steidzīgi devās apgaitā. Ātri viņš apskatīja visas apakšējās telpas un kameras; darbs veicās lieliski; nogurušie ļaudis viņam uzsmaidīja. No mašīnu nodaļas viņš iegāja izejkamerā, kur dežurēja Romeiko, kas tikai aizvakar bija iznācis no slimnīcas. Ar Romeiko palīdzību kapteinis ātri uzvilka skafandru un sagatavojās atstāt zemūdeni. Tiklīdz platforma bija nolaidusies, kapteiņa ķiverē uzreiz ielauzās tāli, apslāpēti dārdieni, kas viņu apdullināja. Kapteinis metās uz priekšu.

Prožektoru spilgtajā gaisma, spožas bruņas kā varens viduslaiku milzis paladins, kas satriec simtgalvaino pūķi, Skvorešņa ar savu veseri dauzīja pa milzīgo dīzu gredzenu.

Kapteinis viņam uzbrāzās virsū, dusmīgi sagraba aiz pleca, no visa spēka sakratīja un uzkliedza. _

— Ko jūs darāt? Kas jums to atļāva? Partrauciet šo dārdoņu! Kā jūs varējāt aizmirst, ka atrodamies pie ap­dzīvotas salas?

Dabūja visi — gan Skvorešņa, gan Kozirevs, gan ve­cākais leitnants. Viņi stāvēja klusēdami, nezinadami, ka

attaisnoties. Viņi saprata, ka izdarījuši nopietnu kļūdu …

Ngaara stāvēja savā vecajā kanu laiviņā un klusu, ar tikko jaušamām airu kustībām dzina to atklātajā okeānā.

Tālu iepakaļ, tumsā, vāji mirgoja mazs, drebošs punk­tiņš. Tur Ngaara sieva Angata kurināja vientuļajā, tuk­snesīgajā krastā ugunskuru, lai pavarda saimnieks varētu vieglāk atrast savu būdu, kad, zveju beidzis, viņš ar lomu atgriezīsies pie savas izsalkušās ģimenes.

Ngaara smagi nopūtās. Pat pirms saules rieta un īsajā krēslā, kad vislabāk ķeras, neviena zivs nepienāca pie viņa tērauda āķiem, par kuriem viņš bija atdevis vecajam Robinsonam tik daudz daudz lomu, neviena zivs nepie- skārās ēsmai, un pat svēto āķi, ko pats Ngaara pacietīgi un godbijīgi, slēpdamies no svešām acīm, bija izgatavojis no nelaiķa «tētiņa» liela kaula, — pat šo āķi zivis nicīgi apgāja, it kā to nemaz nebūtu pamanījušas. Naktij uznā­kot, Ngaaram vajadzēja ķerties pie vēžiem un krabjiem. Tā gan nav visai laba barība, taču nekas cits neatlika. Tomēr arī šais medībās nabaga Ngaaru vajāja neveiksme. Tikai daži nelieli krabji un kāds desmits prāvu, pelēk- dzeltenu vēžu, klusu šņirkstinot spīles un bruņas, kustē­jās kanu laiviņas dibenā. Tīkls vilkās pa dibenu, it kā tīšām izmeklējot vietas, kur loms vismazākais. Neapšau­bāmi, Aku-aku tatana, ļaunais gars, perina pret Ngaaru slepenu viltu. Turklāt ir jau vēls, drīz jāatgriežas mājās, krasta. Tūdaļ sēklis beigsies, dibens ies strauji lejup.

Pēkšņi Ngaaram iešāvās prātā jauna doma. Uz šās kraujās nogāzes krabjus neviens neķer. Bet ja nu pamē­ģinātu un nolaistu pa to tīklus tā dziļāk? Kas zina, varbūt taisni tur atrodams bagāts loms? Jāpamēģina! Būtu kauns tik pieredzējušam zvejniekam un nirējam kā Ngaara, varenam medniekam pašā spēku plaukumā, at­griezties pilnīgi tukšā pie izsalkušās ģimenes!

Ngaara izšķīrās. Tīkls sāka ritināt virvi no laiviņas. Ngaara airēja vēl uzmanīgāk. Klusu viņš sauca vārdā Meakahi — zvejnieku dievu, Make-make — jūras bezde­līgu olu dievu, kuram upurējamās olas Ngaara ieguva ar dzīvības briesmām, un pat Hava-tuu-take-take — olu dievu — un viņa cienījamo sievu Vie-hoa.

Virve, atritinādamās aizvien ātrāk, jau gāja uz bei­gām un pēkšņi atslāba un palika karājoties. «Jauns sēk­lis!» priecīgi nodomāja Ngaara. «Un to neviens ne­zina! . . .» Tagad vajadzēja uzmanīgi vilkt tīklu pa krau­jas nogāzi augšup … Ngaara trīs četrus laivas garumus paairēja atpakaļ, paņēma virvi un sāka to vilkt. Virve iz­stiepās un tālāk negāja. Ngaaram pagura sirds.

Tīkls acīm redzot bija kaut kur aizķēries. Ngaara sāka raut stiprāk, bet viss velti. Tad ar dusmu pilnu un apbēdi­nātu sirdi viņš pēdējiem vārdiem izlamāja gan balto Jēzu, gan savus vecos dievus un pat pašu Tatanu, ļauno garu.

Ko lai dara? Nevar taču atstāt tīklu, kas baro Ngaaru un viņa ģimeni, maksā nodokļus, nolīdzina parādus ve­cajam Tatanam-Robinsonam — par degvīnu, par tabaku, par āķiem … Tiesa, še ir pārlieku dziļš, taču tādam nirē­jam kā Ngaara pat viss virves garums nav bīstams. Bet ja nu haizivs? Tas būtu nepatīkami, taču duncis ir aiz jos­tas, haizivij labi neklāsies.

Ngaara nosvieda veco vamzi, apdilušās, visnotaļ ar ielāpiem klātās bikses un metās tumšajā ūdenī. Lai gan pēc paraduma viņš zem ūdens tūdaļ atvēra acis, taču ak­lajā tumsā, salīdzinot ar kuru zvaigžņotā nakts augšā likās kā krēsla, viņš nevarēja saredzēt virvi. Tikai pagrāb- stījis ar roku, viņš satvēra virvi un sāka strauji laisties \>a to lejup.

Pēkšņi viņa plaši atvērtās acis ieraudzīja kaut ko

tādu, no kā pār visu -miesu pārskrēja māņticīgu baiļu trīsas.

Tālu lejā, okeana dzelmēs, mirgoja milzīgs, sudra­baini miglains mākonis, gluži kā mēness būtu nokritis no debesīm, iegrimis tumšajos ūdeņos un izplatītu tur savu spēcīgo gaismu, un apkārt tam dejotu spilgtas, bal­tas punktis, it kā zemūdenes gari sagaidītu savu valdnieci ar svētām, jautrām dejām. Piepeši no turienes, no dziļu­miem, atskanēja dobjš, dziedošs dārdiens un satricināja visu Ngaaras sastingušo ķermeni. Dārdiens pēc dārdiena, dārdiens pēc dārdiena — vienmērīgi un spēcīgi tie, likās, plūda no visām pusēm, it kā milži dauzītu pa neredzēti milzīgu ķirbi — rapanuiešu bungām. Zaļi un oranži loki ņirbēja Ngaaras acu priekšā, viņš sāka jau aizelsties un, svētās šausmās drebēdams, traucās uz augšu, cenzda­mies neko neredzēt un nedzirdēt. Taču satricinošie dār- dieni viņu vajāja, panāca, un beidzot, gandrīz zaudējis prātu, Ngaara iznira no ūdens pie pašas kanu laiviņas. Ar trīcošiem, gurstošiem pirkstiem viņš ieķērās laiviņas malā un, vēl ilgi aiz bailēm kunkstēdams, nespēja atel­sties … Mazliet atjēdzies, Ngaara bailīgi pavērās apkārt un, pārliecinājies, ka ir viens, pielika ausi pie ūdens. Mel­nais bezdibenis viņu apdullināja ar jaunu dārdienu, viņš palēcās kā atspere, pārkārās pāri kanu laiviņas malai un novēlās laiviņas dibenā. Un atkal viņam šķita, ka pat laivas dibens tikko jaušami un vienmērīgi sadreb no no­slēpumainajiem dārdiem, kas nāk no apakšas, un tad, ga­līgi zaudēdams galvu, Ngaara pietrūkās, izrāva dunci un ar vienu vēzienu atgrieza virvi no dārgā tīkla, ģimenes barotāja, un izmisīgi, kā dzīvību glābdams, sāka strādāt ar airi…

Visu nakti viņš pavadīja kā murgos, svaidījās savā niedru guļvietā, murminādams un izkliegdams baismīgus vārdus par mēnesi, kas ietīts sudrabotā mākonī un iegri­mis okeana dzelmeņos, par zvaigžņu deju ap to un svēto bungu rīboņu, kas pavada deju. Un viņa sieva Angata iz­misumā un šausmās gaudās līdz ar viņu visu cauru nakti, un no rīta atnāca kaimiņi un radi, un vēsts par Ngaari briesmīgo redzējumu nedzirdami izplatījās pa salu, ka noslēpums glabājams no baltajiem, kas, protams, Ngaa­ras redzējumam nenoticēs un vajās un nežēlīgi sodīs ķe­cerus un ticības atkritējus, kuri atgriežas pie saviem se­najiem dieviem.

Bet jau trešajā dienā vecais Te-haha, spirta apburts un caurcauri ar to piesūcies, dabūdams no Robinsona par maisu kokosriekstu glāzi šņabja, izpļāpāja tam salas brī­nišķīgo noslēpumu. Pēc dažām stundām bocmanis Ribeiro ar bronzas krāsas ādu aizveda noslēpumu uz motoršoneri «Santa Marija», kas Robinsonam bija atgādājusi jaunu spirta krājumu, satrusējušu katunu, «pēdējās modes» ga­tavos apģērbus un dažādus raibus grabuļus. Un pirmais šo noslēpumu izdzirda dons Huans Gomecs Gonzaless, žurnālists no Valparaiso, kas nejauši bija atmaldījies šurp šai garlaicīgajā salā kā šonera kapteiņa draugs un vie­sis. Tās pašas dienas vakarā, atžirdzis no saules tveices, paredzēdams savai avīzei negaidītu sensāciju, žurnālists laivā aizkūlās līdz tai vietai, kuru norādīja vecais, mū­žīgi piedzērušais Te-haha. Apturējis laivu iepretim Ngaara būdai, don Huans ienira ūdenī un atgriezās pilnīgi sa­triekts. Viņš bija redzējis sudraboti miglaino, starojošo mākoni un, kaut ari netika dzirdējis bungu dārdoņu, taču noticēja Ngaara stāstījumam, ko Robinsonam tālāk bija atstāstījis vecais Te-haha. Un jau sešpadsmitā au­gustā agri no rīta «Santa Marija» radiostacija noraidīja Valparaiso laikraksta «Elpopolo» redakcijai garu, satrici­nošiem sīkumiem pilnu korespondenci ar sensacionālu virsrakstu: «Rapanui salas noslēpums». Tās pašas dienas vakarā šī sensācijā aplidoja visu pasauli, apmulsinādama un novezdama pilnīgā apjukumā zinātniekus un ceļotājus, bet līdz ar viņiem arī miljonus laikrakstu lasītāju.

Pieci simti kilometru ziemeļrietumos no salas «Santa Marijas» radiogramu uztvēra mazais dzeltensejīgais ra­dists uz kreisera «Jamato», kas pilnā gaitā traucās dien­vidaustrumu virzienā. Radists nodeva radiogramu savam komandierim, un kapteinis Maeda to izlasīja ar neslēptu

interesi un gandarījumu …

* *

*

Kozirevu mocīja bezmiegs, viņš vairs nezināja, kas ir atpūta. Zemūdenes pavārs Belogolovijs nomocījās, ka­rodams ar viņu katras zupas karotes dēļ. Kozirevs gan­drīz neizgāja no laboratorijas. Viņa vasaras raibumiem klātie vaigi iegrima, acis drudžaini kvēloja, biezie, rūs­ganie mati, likās, kļuvuši nespodri, zaudējuši savu ugu­nīgo spožumu. Viņu nomāca termita mīkla, tā joprojām palika mocošs, satraucošs noslēpums. Kozirevs, šķiet, jau bija izsmēlis visas iedomājamās termita elementu kombinācijās, un apziņa, ka nonācis bezizejas stāvoklī, darīja viņu vai traku. Jau trešo dienu kopā ar viņu strā­dāja Cojs, sagatavodams izmēģinājumus, izpildīdams uzdevumus, atbrīvodams Kozirevu no melnā darba. Nekas nelīdzēja.

Beidzot iejaucās zoologs. Ar apņēmīgu izskatu, turē­dams rokā glāzīti un menzuru, viņš pienāca pie Kozireva, kas sēdēja pie laboratorijas galda, galvu rokās sažņau­dzis, un, atsaukdamies uz kapteiņa pavēli, kategoriski pieprasīja, lai jaunais cilvēks iedzertu mazdrusciņ «pa­lūk, šitā vīniņa». Kozirevs mechaniski izdzēra un atkal ar aklu skatienu vērās kaut kur tālē. Tomēr zoologa «vī- niņš» iedarbojās diezgan ātri. Pēc piecpadsmit minūtēm Cojs aizveda jau iesnaudušos Kozirevu uz viņa kajiti, izģērba un noguldīja kojā. Tikko pieskāries ar galvu spil­venam, Kozirevs uzreiz cieši aizmiga.

Pulksten četros no rīta, trīsdesmit minūtes pirms cel­šanās laika, Coju uzmodināja klauvējieni pie kajites dur­vīm. Cojs ar pūlēm atvēra acis, piecēlās un atslēdza durvis. Viņa priekšā pusapģērbies stāvēja Kozirevs ar izspūrušo matu liesmojošo ugunskuru un sarkaniem plan- kumiēm vaigos.

— Coj! — viņš izdvesa, — Coj! Tu esi ķīmiķis… Tev jāzina… Man tagad nav laika rakņāties pa rokas­grāmatām … Saki, — cik daudz chlormagnija satur jūras ūdens?

Cojs sākumā apmulsa. Miegs vēl aizmigloja viņa dienā nogurušās smadzenes, taču jau nākošajā mirklī viņš atjēdzās.

— Tālu no krastiem, — viņš atbildēja akadēmiskā tonī, — visā Pasaules okeānā ūdens sastāvs ir vienāds. Vidējais sāļu daudzums tajā līdzinās trīsdesmit pieciem gramiem uz tūkstoš gramiem ūdens; bet chlormagnijs vienmēr un visur ir desmit un astoņsimt septiņdesmit as­toņas tūkstošdaļas procenta no kopējā sāļu daudzuma ūdenī, tas ir, trīs grami un astoņsimt septiņi miligrami tīra svara uz katra kilograma ūdens …

— Nu, bet Somu jūras līcī? — aši viņu pārtrauca Ko­zirevs, nepacietīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru, gatavs, kā likās, mesties virsū Cojam, kas tik nopietni un gausi stiepa garumā savu runu.

— Somu jūras līcī, kur vidējais sāļu daudzums ir ap­mēram pieci grami uz tūkstoš gramiem ūdens, chlormag- nija tāpat ir desmit un astoņsimt septiņdesmit astoņas tūkstošdaļas procenta no kopējā sāļu daudzuma, tas ir, absolūtos skaitļos pavisam tikai piecsimt četrdesmit četri miligrami uz tūkstoš gramiem ūdens …

— Gandrīz četri grami okeānā un pavisam tikai pus- grama Somu jūras līcī! — ievaidējās Kozirevs dziļā izmi­sumā. — Ak, muļķis! Ak, idiots! Kā es par šo starpību nepadomāju! Mūsu zemūdenes termits taču piemērots Somu jūras līcim, kur notika izmēģinājumi! Kad kilo­gramā ūdens ir tikai pusgrama chlormagnija! Turpretī šeit okeānā tā ir četri grami! Četri grami, Coj! Bet mūsu termits tik kārīgi aprij šo chlormagnija pārpalikumu. Ak, muļķis! Ak, idiots! … Kā es par to nepadomāju! — Ko­zirevs pēkšņi sarosījās. Viņa acis iemirdzējās. — Uz la­boratoriju, Coj! — viņš iesaucās jautri un žirgti. — Uz laboratoriju! Šodien termits iedegsies tā, ka pat šis velna metāls sāks raudāt karstas asaras.

Kozirevs apgriezās un gandrīz skriešus aizmetās uz gaiteņa galu, kur aiz centrālās kabines iepretī bioloģijas kabinetam atradās laboratorija.

Pēc piecām minūtēm Kozirevs un Cojs, it kā nometuši no sevis visu šo dienu nogurumu, stāvēja pie saviem darba galdiem, paļāvīgi stādamies pie pēdējiem izšķiroša­jiem mēģinājumiem.

Un patiesi, piecpadsmitā augusta diena būtu varējusi skaitīties par panākumu dienu.

Vispirms jau no rīta sāka strādāt radiostacija, un kapteinis beidzot varēja pēc septiņpadsmit dienu pie­spiedu klusēšanas nosūtīt valdībai sīkas ziņas par zem­ūdenes avariju.

Otra šīs visādā ziņā ievērojamās dienas uzvara bija pabeigtais priekšgala lielgabala remonts. Galvenā akus- tiķa Cižova izdarītie mēģinājumi, pārbaudot lielgabala darbību, noritēja spīdoši. Zemūdene atguva savu draudo­šo ieroci — augstās kaujas spējas — un nejutās vairs nevarīga rotaļlieta okeana dzīlēs.

Bet drīz pēc pusdienas stājās ierindā abi infrasarkanie izlūki: pēc septiņpadsmit dienu akluma zemūdene atguva savas redzes spējas. Tiesa, pilnīga redze tā vēl nebija — ultraskaņas prožektori vēl nebija gatavi, bet arī to re­monts jau gāja uz beigām. Akustiķiem tas bija vairs tikai divu dienu jautājums.

Un beidzot no pulksten piecpadsmitiem zem dīzu gre­dzena spilgti dega jaunais termits, kas nepadevās okeana ūdenī izšķīdinātā chlormagnija ietekmei. Jau divdesmit minūtes pēc degšanas sākuma termita reakcija attīstīja piectūkstoš piecsimt grādu augstu temperaturu.

Pēc pusotras stundas, sasprindzināti un satraukti no­vērojis reakcijas gaitu, pārliecinājies, ka tā noris pareizi, Kozirevs pēkšņi sajuta neparastu nespēku. Uz mirkli viņš pat aizmirsās un ar nošļukušām rokām un kājām tvaika mutulī bezspēcīgi gulēja ūdenī, gluži kā medūza ar izstiep­tiem taustekļiem. Tiesa, viņš tūdaļ atjēdzās, tomēr kap­teinis, kas atradās Kozireva tuvumā un bija pamanījis, kādā stāvoklī viņš atrodas, laipni un gādīgi ieteica viņam iet atpūsties.

Un Kozirevs tūdaļ piekrita.

šo dienu varētu nosaukt par panākumu dienu, ja ne­būtu trīs apstākļu, kas to aptumšoja.

Pulksten četrpadsmitos pēc pirmā sekmīgā mēģinā­juma zem ūdens, abi infrasarkanie izlūki tika pacelti virs­pusē. Aiz piesardzības, ņemot vērā, ka tuvumā atrodas apdzīvotā sala, tos tomēr nepacēla pilnīgi gaisā, bet pa­laida kā divus milzīgus bruņurupučus pa ūdens virsu. Ekrana jumolā atspulgojošā skaidrā debess ar apaļo sau­les disku gandrīz pašā zenitā sūtīja uz centrālo posteni mierīgu sveicienu. Kapteinis jau gribēja dot pavēli at­saukt izlūkus, kad piepeši pie apvāršņa ziemeļu pusē pa­rādījās melns punkts, kas ātri pieauga un drīz pieņēma negaidītus un draudīgus apveidus.

— Hidroplāns! — iesaucās vecākais leitnants.

Lidmašīna drīz nokļuva ekrana jumolā. Nonākusi virs salas, tā aplieca dažus lokus, gan nolaizdamās zemāk, gan paceldamās, tad uzņēma kursu uz dienvidiem un drīz nozuda aiz apvāršņa.

— Dīvaini… — domīgi noteica kapteinis. — No ku­rienes tā? Kas tai bija vajadzīgs? Izskatījās, ka tā kaut ko meklētu … izlūkotu …

Nemiers pārņēma kapteini un vairs neatstāja.

Bet priekšā vēl bija jaunas nepatikšanas.

Līdz šim komandas aptauja nebija devusi neko tādu, kas varētu ienest kaut zināmu skaidrību mīklainajos ap­stākļos, kādos notika sprādziens. Bet šodien parastajā ziņojumā par izmeklēšanas gaitu komisārs varēja kap­teinim pastāstīt par jauniem materialiem, kas ļāva izda­rīt diezgan svarīgus secinājumus. Pirmkārt, leitnants Kravcovs, kura veselība jau sen gāja uz labo pusi, šodien ar zoologa atļauju bija nodevis savu pirmo liecību. Pēc šīs liecības pilnīgi noskaidrojās leitnanta nepieļaujamā bezrūpība — viņš nebija ziņojis komandierim par kuģa mechanismu nopietno avariju, patvaļīgi, pretēji stingrajai pavēlei, izlaidis Gorelovu no zemūdenes un pat pēc tam neizsaucis kapteini uz centrālo posteni. Leitnants attais­nojot patvarīgo caurlaides izdošanu Gorelovam ar to, ka nedrīkstējis ne minūti kavēties, jo, pēc Gorelova vārdiem, aizdambējušās dīzes un kuru katru mirkli draudējusi eks­plozija. Bet par izdoto caurlaidi leitnants neesot koman­dierim ziņojis tāpēc, ka mēģinājis vispirms pārbaudīt, vai kārtībā signalizacijas aparati vadības postenī, pēc tam gatavojies izsaukt kapteini, bet nepaguvis to izdarīt, jo noticis sprādziens.

Turklāt komisārs ziņoja kapteinim, ka leitnants atro­doties ļoti nospiestā garastāvoklī un pilnīgi apzinoties, cik vieglprātīga un noziedzīga bijusi viņa rīcība šai ār­kārtīgi atbildīgajā brīdī.

Otrkārt, komisārs ziņoja, ka šodien viņam bijusi ie­spēja iekļūt ar ūdeni piepildītajā gāzes vadu kamerā pa ārējo caurumu, kas atklājies aiz atrautā dīzu gredzena. Kā kapteinim zināms, komisārs atgādināja, pirmā dīzu apskate remonta darbu sākumā atklājusi, ka tās pilnīgā kārtībā, izņemot četrus neizprotamus caurumus, kas ar vītņu urbi izurbti centrālo dīzu sadedzināšanas kamerā. Kā tie tur radušies, kas un kāpēc tos izurbis — līdz šim nav zināms.

Bet gāzes vadu kamerā šodien izdevies iekļūt vienīgi pēc ilga darba, iztīrot šauro caurumu, kur cieši savijušies gāzes vadu cauruļu gali. Protams, sprādziens kamerā nodarījis sevišķi lielus postījumus: visas ierīces un apa- rati, kas tur atradušies, sabojāti.

Uz gāzes spiediena signalizētāja atrastas kādas kas­tītes paliekas. Korņejevs un Kozirevs, kas kameru apska­tījuši kopā ar komisāru, vienprātīgi atzīstot, ka šī kastīte nepieder pie signalizētāja un ka tā nolikta ar noteiktu nolūku — neļaut signalizētājam saskarties ar apkārtējo vidi, lai tas nevarētu signalizēt par gāzu spiediena iz­maiņu kamerā. 1as acīm redzot bijis darīts vienīgi ar ļaunu, noziedzīgu nodomu.

Pie pēdējiem komisārā vārdiem, ko viņš izrunāja ar tikko apvaldītu satraukumu, kapteinis pacēla uz viņu dusmu un sašutuma pilnas acis.

— Tātad jūsu slēdziens? Kas to varēja izdarīt? — viņš klusu jautāja, tikko paverot lūpas.

— Vienīgi Gorelovs, — pārliecināti atbildēja komi­sārs.

— Jā, vienīgi viņš, — tāpat kā iepriekš klusā balsī apstiprināja kapteinis. — Vai jūs pieteicāt Korņejevam un Kozirevam klusēt par šo atklājumu?

— Jā, Nikolaj Borisovič, bet apskates aktu viņi pa­rakstīja.

— Kad jūs domājat pabeigt izmeklēšanu?

— Uzskatu, ka tā jau pabeigta, Nikolaj Borisovič, un varētu izdarīt slēdzienu.

— Labi. Rīt šai pašā laikā iesniedziet to ar visiem materialiem. Varat iet, Vasilij Jegorovič. Es tūlīt aizsū­tīšu radiogramu štabam.

* »

*

Pulksten sešpadsmitos, kad kapteinis smagās pārdo­mās staigāja pa centrālo posteni, galvenais elektriķis viņam ziņoja, ka elektriskā enerģija rezerves akumula­toros izsīkstot un tās pietikšot tikai divām dienām. Va­jadzēšot nekavējoties sākt uzlādēšanu. Tomēr krasta zem­ūdens nogāzē nezin vai izdošoties trosbateriju apakšējos galus nolaist līdz nepieciešamajam dziļumam, kur būtu pietiekami zema temperatūra.

— Kā tad tomēr šo dziļumu aizsniegt?

Korņejevs viegli paraustīja plecus.

— Vispirms jāpamēģina šeit — varbūt zemūdene at­rodas virs liela dziļuma.

— Pamēģiniet, biedri Korņejev, tikai ātrāk. Akumula­toriem vajag būt pilnīgi uzlādētiem. Mēs nezinām, ko mums nesis tuvākās dienas, bet varbūt arī stundas.

Korņejevs aizgāja. Centralajā postenī palika vienīgi kapteinis, vecākais leitnants, kas izdarīja kaut kādus aprēķinus, un Marats, kas bija aizņemts ar vadības pults labošanu.

— Man nedod mieru šis hidroplāns, — kapteinis teica vecākajam leitnantam. — Kāpēc tas atlidoja šurp? Ko tas še meklēja?

— Sos rajonus diezgan bieži apmeklē valzivju med­nieku flotiles, — atbildēja vecākais leitnants, — bet viņu peldošās bāzes — fabrikas nereti ir apgādātas ar lidma­šīnām loma uzmeklēšanai. Iespējams, ka arī šis hidro­plāns bija tikai valzivju mednieku izlūks.

Pie durvīm pieklauvēja.

— Iekšā! — skaļi atsaucās kapteinis.

Ienāca Pavļiks ar instrumentiem rokā. Viņš klusu ie­gāja kaktā, kur darbojās Marats, un pusbalsī sacīja:

— Vada bojājumu es atradu elektrolīzes kamerā un jau izlaboju.

— Labi, Pavļik! — tāpat pusbalsī uzteica Marats. — Tagad palīdzi man šeit. Piestiprini savās vietās, re, šos vadus un pogas.

— Tieši tā, piestiprināt vadus un pogas! — klusu, taču skaidri atbildēja Pavļiks, ķerdamies pie darba.

Kapteinis tikko jaušami pasmaidīja un, vērodams zēna darbu, atgriezās pie pārtrauktās sarunas:

— Varbūt tas arī ir tikai valzivju mednieku izlūks, bet mani ļoti uztrauc «Pioniera» stāvoklis. Kuģis ir pā­rāk atklāts. Tālu no krasta, gandrīz atklātā okeānā, tam pārāk viegli piekļūt.

— Jā, stāvvieta nav gluži droša, — vecākais leitnants piekrita, — taču, diemžēl, mēs vēl nespējam kustēties, un, patiesību sakot, ari nemaz nevar noslēpties.

— Ta jau ir ta nelaime. Bet noslepties vajadzētu, ka­mēr pabeidzam remontu …

Pavļiks nekustīgi stāvēja ar seju pret sienu, it kā aizmirsis darbu, un klausījās sarunā. Viņš gribēja pa­griezties, kaut ko sacīt, bet mēle bija kā pielipusi: viņš nemaz nebija pieradis ar kapteini sarunāties. Beidzot ar ārkārtīgu gribas spēku viņš pagriezās un trīcošā balsī klusu izteica:

— Atļaujiet, biedri komandier .. s > — Runā, runā, Pavļik!

— Te mēs atradām … es ar Ivanu Stepanoviču … joti labu vietu .., Pioniera goda vārds! — negaidot no­beidza Pavļiks un apjucis apklusa.

— Nu, nu? — kapteinis pasmaidīja. — Runā, nekaut­rējies.

— Mēs atradām milzīgu milzīgu alu. Zem ūdens. Tur desmit «Pionieru» var noslēpties! — Un steigdamies, it kā nobijies, ka par viņu tūliņ sāks smieties, uztraukda­mies un aizelsdamies turpināja: — Jūs neticat? Pioniera goda vārds. Pajautājiet Ivanam Stepanovičam. Mēs abi redzējām. Mēs to labi aplūkojām . ..

Ar starojošu seju kapteinis pietrūkās no krēsla un saķēra Pavļiku aiz pleciem:

— Ko tu saki, Pavļik! Tas taisnība? Un liela?

— Vai tālu no šejienes? — ieinteresējās ari vecākais leitnants.

— Liela! Milzīga! Pavisam tuvu! Ar piecu desmitdaļu ātrumu pusstundas brauciens. Ne vairāk!

— Manu zēn, tu esi prieka vēstnesis, — iesaucās kap­teinis. — Tā taču ir varena veiksme! Marat, uzmeklējiet Ivanu Stepanoviču! Ātrāk!

Pēc mirkļa Selavins atradās centralajā postenī un ap­stiprināja visu, ko bija teicis Pavļiks: ala ir milzīga kā dirižabļa angars, dibens un sienas līdzenas. «Pionieris» tur atradīs lielisku patvērumu. Kapteinis jutās neparasti apmierināts un laipni paplikšķināja Pavļikam uz pleca.

— Es tūlīt došos turpu! — viņš, priecīgi uzbudināts, sacīja. — Un ari jūs man līdzi, Ivan Stepanovič. Ari tu, Pavļik.

— Bet dīzes taču vel nestrādā. Ka tad jus parvedisiet uz turieni zemūdeni? — iejaucās vecākais leitnants.

— Divdesmit cilvēku skafandros — tūkstoš zirg­spēku — kapteinis iesmējās. — Vai jums ar to pietiek, Aleksandr Leonidovič, lai aizvilktu «Pionieri» uz zem­ūdens doku?

— Pietiek, pietiek! Lieliska, brīnišķīga ideja!

Centralajā postenī uzreiz iestājās jautrs, pacilāts ga­rastāvoklis.

Pusotras stundas vēlāk kapteinis, Šelavins un Pavļiks pēc rekognoscēšanas atgriezās uz zemūdeni. Kapteinis bija neparasti rosīgs un apmierināts: ala izrādījās lie­liska, bet tās dibens — tieši zemūdenes atrašanās līmenī; vispār viss šķita tā, ka labāk nevarēja pat vēlēties.

Uz nolaižamās platformas kapteinis sastapa Korņe- jevu un Maratu. Korņejevs izmantoja šo gadījumu uri tūdaļ paziņoja, ka uzlādēt akumulatorus še nav iespējams: trosbaterijas apakšējais gals četri simti sešdesmit metru dziļumā atdūries pret dibenu un tālāk nav gājis.

— Marats ieteic, — Korņejevs turpināja, — uz rokām aiznest trosbateriju pa nogāzi tālāk jūrā. Ideja laba, un, ja atļaujiet, biedri komandier, es tūlīt bateriju sakārtošu un nogādāšu turp.

— Marat! Marat mīļais! — piespiedies ar ķiveri pie sava drauga ķiveres, pa to laiku lūdzās Pavļiks. — Lūdzu, ņem mani līdzi…

— Uz rokām? — brīnījās kapteinis, joprojām sarunā­damies ar Korņejevu. — Bet, lai nokļūtu līdz nepiecieša­majai temperatūrai, vajadzēs atritināt vismaz divtūkstoš metru troses! Tas taču ir briesmīgs smagums… pat ūdenī…

— Viņš to jau paredzējis. Atļaujiet, Nikolaj Boriso­vič, viņam pašam paskaidrot savu priekšlikumu.

— Runājiet, Marat, es klausos, — mudināja kapteinis.

— Mums zemūdenē. — Marats iesāka, — atrodas liels

krājums, daži simti gabalu, hermetīski noslēgtu, diezgan prāva tilpuma caurspīdīgu metala trauku dziļūdens bato- metriem. Ja tos ik pēc katriem desmit metriem jau kuģī piekārtu trosbaterijai, tad tie noturētu gandrīz visu troses svaru …

— Ļoti laba ideja! Lieliska ideja! — kapteinis priecā­jās. — Jūs piekrītat, biedri Korņejev?

— Pilnīgi, Nikolaj Borisovič.

1— Ko jūs domājat norīkot šo trauku piekāršanai pie trosbaterijas?

— Kruticki, Nikolaj Borisovič. Viņš, kā jūs zināt, vakar iznāca no slimnīcas, bet Arsens Davidovičs viņam nejaus ķerties pie smaga darba. Turpretī šis darbs būs viņam taisni piemērots.

— Lai notiek, es neiebilstu, — kapteinis piekrita. — Bet vai jums vienam nebūs grūti, Marat?

Jautājums bija taisni laikā.

— Ja atļaujiet, biedri komandier, tad man pietiks ar Pavļiku, — Marats atbildēja. — Mēs abi pilnīgi tiksim galā.

— Atkal jau šis karavīrs priekša? Es dzirdēju, ka jūs abi sačukstējāties. Nu labi, ejiet un uzraugiet viņu, Marat! Tikai atlieciet šo darbu uz rītu. Tūlīt sāksies trauksme — vedīsim zemūdeni uz doku.

Pēc pusstundas gandrīz visa «Pioniera» komanda — divdesmit divi cilvēki, — tērpušies skafandros, izgāja no zemūdenes ar trošu valgiem plecos. Jau agrāk, apvīts ar trosēm, lai varētu darboties elektriskā vinča, «Pionieris» bija gatavs ceļam. Zem dīzu gredzena vēl joprojām dega termits, un to atstāja tādā pašā stāvoklī, jo «Pioniera» lēnā pārvietošanās nevarēja ietekmēt termita reakciju. Astoņ­padsmit cilvēku, pa deviņi katros sānos, aši piestiprināja savus valgus pie centrālās vidējās troses, kas šķērsām aptvēra visu zemūdeni no priekšējā līdz pakaļējam galam, un gaidīja vienīgi signālu, lai vienlaikus iedarbinātu skrū­ves. Kuģa pakaļgalā, līdzās dīzu gredzenam, pie tās pa­šas pamattroses savus valgus piestiprināja Skvorešņa un Matvejevs: viņam vajadzēja pildīt stūres lomu, pavirzot pakaļgalu gan uz vienu, gan otru pusi. Kapteinis iejūdzās priekšgalā, visiem priekšā, un vadīja manevru. Pavļikam vajadzēja peldēt pa priekšu, izpildot dažādus kapteiņa dotus izlūkošanas uzdevumus, un ziņot par ceļā sastap­tām klintīm, to augstumu, par jūras dibena pauguriem.

Grūti aprakstīt prieku, kādu izjuta Pav|iks, kļuvis par adjutantu pie paša kapteiņa. Bet to jau ikviens bez pūlēm varēja redzēt, pavērdamies zēna laimē starojošā sejā. Tomēr Pavļiks no visa spēka centās izturēties kā pieau­dzis, savaldīgi: neskraidelēja, nebāžas, kur nevajag, vis­pār turēja sevi rokās.

Tieši pulksten divpadsmitos atskanēja kapteiņa ko­manda un reizē izstiepās divdesmit viens valgs. Atbrī­vots no enkuriem, klusu un majestātiski, it kā paļauda­mies savu apdzīvotāju mazo būtņu gādībai, «Pionieris» devās ceļā.

Kapteinis sākumā izveda zemūdeni tālāk, atklātā okeā­nā, lai izvairītos no sadursmes ar klintīm, kraujām, zem­ūdens pauguriem, kuru nogāzē bija ļoti daudz. Kuģis gāja diezgan ātri, labi paklausīja stūrei un pēc divām stundām, pēc kapteiņa aprēķina, atradās jau alas traversā. Se kuģi strauji pagrieza ar pakaļgalu pret salu un tādā stāvokli ar trīs desmitdaļu ātrumu lēnām veda uz zemūdens no­gāzi. Kapteinis nometa valgu un turējās kuģa pakaļgalā. Pavļiks peldēja priekšā, norādīdams visizdevīgākās — taisnākās un platākās pārejas. Tas bija ļoti grūts uzde­vums: «Pionieris» bija ap septiņdesmit metru garš, ar vislielāko diametru līdz desmit metriem, un pārāk līku­mota vai šaura eja tam nederēja. Bet pacelties virs klin­tīm un pēc tam atkal nolaisties tas nevarēja: elektriskās piedziņas no balasta un citām cisternām vēl nebija atjau­notas. Pavļiks teicami tika galā ar savu uzdevumu un pareizi norādīja ceļu, ko bija paguvis labi izpētīt, kamēr zemūdene atradās vēl tālu no salas. Starp citu, nogāze taisni šajā vietā bija stāva un krauja, kas ievērojami at­viegloja pieeju salai.

Ar pakaļgalu pa priekšu «Pionieris» aizvien lēnāk tu­vojās alai. Lūk, alā jau iegāja dīzu loks ar degošo ter- mitu. «Pionieris» peldēja taisni, kā pa diedziņu.

Drīz zemūdene, turēdamās virs paša dibena, nozuda

alā.

Ap pusnakti «Pionieris» kā milzīgs dirižablis jau mie­rīgi stāvēja savā plašajā, drošajā mītnē zem velvēm spilgti apgaismotajā alā, kas uzreiz atdzīvojās.