Divu okeānu noslēpums

III n o d a ļ a lielgabals un kvēle

— … Un tā, biedri, spriežot pēc aprēķiniem, kurus nupat jums izklāstīju, var izdarīt šādus secinājumus: ul­traskaņas lielgabals un līdz divtūkstoš grādiem nokaitēts zemūdenes korpuss, vienlaicīgi darbojoties, var izveidot ledus sienā tuneli diametrā, ne mazāku kā desmit un pus­metra. Turklāt ultraskaņas lielgabals sairdina ledu un pārvērš to bezveidīgā masā, kas viegli padodas siltuma iedarbībai. Bet zemūdenes nokaitētais korpuss, kas ar savu priekšdaļu zem dīzu spiediena uzguļas šai masai, pārvērš šo ledus biezputru ūdenī un attīra sev ceļu tālāk, izveidojot tuneli. Zemūdenei šādā ledus masā jāvirzās uz priekšu vismaz par trim metriem stundā. Dīzu un liel­gabala nepārtrauktas darbības rezultātā pēc divdesmit piecām, maksimums trīsdesmit stundām «Pionierim» jā­iziet brīvā ūdenī zem ledus lauka, kas klāj mūsu aisberga apkārtni. Lūk, kāds ir šis rūpīgi izstrādātais un teoretiski pārbaudītais zemūdenes atbrīvošanas plāns. Ja kādam no klātesošajiem ir jautājumi vai iebildumi, lūdzu izteikties.

Kapteinis atlaidās krēslā. Viņa sejā atspoguļojās ār­kārtīgs nogurums, bet no bezmiega nakts sasarkušās acis bija priecīgas pārliecības pilnas.

Neviens cilvēks no zemūdenes komandējošā sastāva, ko kapteinis bija sasaucis uz apspriedi, lai apsvērtu viņa projektu, nepakustējās, neizdvesa nevienas skaņas.

Kajitē iestājās ilgstošs klusums.

Beidzot zoologs, kas sēdēja kaktā, nopūtās, it kā no miega pamodies, pavērās apkārt un jūsmīgi sacīja:

— Plāns ir ģeniāls! Ģeniāls tāpēc, ka tas ir skaidrs un vienkāršs pat man — nespeciālistam! . . .

— Nekā labāka izdomāt nevar, — zoologa domas at­balstīja galvenais akustiķis Cižovs. Viņa apaļā, sārtā seja laistījās; viņš brīžiem pastūma brilles uz pieres, brižiem nogrūda tās uz strupā, uzrautā deguna gala. — Aprēķini par lielgabalu izdarīti pavisam pareizi. Tas pilnīgi at­taisno Nikolaja Borisoviča ceribas. Kas attiecas uz mani, tad es šo plānu visnotaļ atbalstu.

— Te vispār nav ko apspriest! — izsaucās galvenais elektriķis Korņejevs. — Pilnīgi taisnība ir profesoram: plāns ir tik vienkāršs un skaidrs, ka es neuzskatu par va­jadzīgu pārskatīt un pārbaudīt aprēķinus pat tur, kur tiek skarta mana nozare. Tas ir visparastākais zemūdenes ter­misko mechanismu un aparatu darbs. Vajadzēja tikai iedo­māties tos izlietot šajos neparedzētajos apstākļos . . .

— Arī dīzu darbā te nav neka neparasta, — piebilda Gorelovs. — īstenībā mēs bijām pilnīgi izlaiduši no acīm, ka mūsu «Pionierim» ledus ir tas pats ūdens. Un. ja mēs nevēlētos paātrināt zemūdenes atbrīvošanos, tad va­rētu … es negribu to teikt, aizvainojot biedru Cižovu . . . iztikt pat bez viņa ultraskaņas lielgabala. Pilnīgi pietiek ar dīzēm un nokaitēto korpusu, lai izkausētu ledus sienu kā sviestu ar karstu adatu. Tikai, kā redziet, diemžēl, mēs neviens neiedomājāmies tik vienkāršu atrisinājumu. Un es varu tikai apsveikt sevi un mūs visus, ka strādājam tādā zemūdenē, kāds ir šis padomju tec'nnikas brīnišķīgais ražojums, un tik atjautīga un izdomas bagāta kapteiņa vadībā, kāds ir mūsu Nikolajs Borisovičs! Plāns ir lielisks, tikai ātrāk, nekavējoties jāstājas pie tā realizēšanas, lai nezaudētu dārgo laiku.

Kapteinis, kas līdz šim bija sēdējis nekustīgi, pēc pa­raduma ar puspievērtām acīm, uz mirkli pacēla plakstus un uzmeta Gorelovam ātru, īsu skatienu. Jau nākošajā mirklī viņš tikpat mierīgi un ar vienaldzīgu seju uzklau­sīja vecāko leitnantu Bogrovu.

— Nikolaj Borisovič! — teica vecākais leitnants Bogrovs. — Jautājums ir tik skaidrs, un zemūdenes ko­mandējošā sastāva ieskati jau tiktāl noskaidroti, ka, do­māju, patiesi varētu pāriet pie plāna realizacijas, saņemot jūsu konkrētos rīkojumus par darba sākšanu un tā gaitu.

Tomēr kapteinis vēlreiz griezās pie apspriedes dalīb­niekiem.

— Ja kādam ir mazākās šaubas vai kaut vienkāršs jautājums, es ļoti lūdzu to pateikt.

Kad iestājās klusums, kajitē negaidot ielauzās vīriešu kora zemās, sulīgās balsis. It kā no tālienes neattura­miem, uzvarošiem viļņiem kajitē ieplūda himnas diženās skaņas.

— Kas tur notiek? — kapteinis pavērās komisārā.

— Mēģinājums šīsdienas vakaram, — sekoja klusa atbilde.

— Ak tā! — smaidīdams atsaucās kapteinis. — Lai­kam gan vakaru vajadzēs atlikt.

— Domāju, ka koncerts, ko jūs organizējat šā vakara vietā, sagādās komandai neizmērojami vairāk prieka, — komisārs sacīja.

Kapteinis pamāja viņam ar galvu un vērsās pie ap­spriedes dalībniekiem:

— Biedri, atļaujiet uzskatīt, ka jūsu domas par manu plānu ir pozitivas. Iebildumu, šķiet, nebija.

— Pareizi! Pareizi! … Plāns ir lielisks! Iebilst neko nevar! — atskanēja no visām pusēm.

— Labi! — sacīja kapteinis. — Tātad lieku izpildīt šādus uzdevumus. Biedram Sjominam nekavējoties sa­pulcēt visus komandas locekļus, kas neatrodas sardzē.

Es viņiem ziņošu par mūsu pieņemto plānu. Patlaban ir pusdienas laiks. Pēc pusdienām, pulksten trīspadsmitos, vecākajam leitnantam Bogrovam nostādīt zemūdeni un visus mechanismus kaujas stāvoklī. Pulksten četrpadsmi­tos pēc trauksmes signālā visai komandai būt savās vietās. Zemūdenes korpusu turēt nokaitētu. Pulksten četr­padsmitos un desmit minūtēs zemūdene manā vadībā sāks pagriezties uz dienvidiem. Tālāk vadīties pēc maniem rīko­jumiem. Pasludinu apspriedi par slēgtu.

* *

*

Lāsmenis aisbergā septiņdesmit metru garajam «Pio­nierim» izrādījās ļoti šaurs. Astoņpadsmitajā jūlijā tieši kapteiņa noteiktajā laikā iesāktais zemūdenes pagrieziens prasīja lielu uzmanību un pacietību.

Kapteinis stāvēja centrālā posteņa vidū un, nenovērs­dams acis no ekrana, saspringti sekoja lēnajām, sarežģī­tajām zemūdenes kustībām. Viņa sejā nebija palicis ne vēsts no noguruma, kas pēc trīspadsmit stundu nepār­traukta darba būtu bijis tik dabisks.

— Ar vienu simtdaļu ātruma pa labi! Ar vienu simt­daļu atpakaļgājienā! Stāt — atpakaļ! Ar vienu simtdaļu uz priekšu! — cita pēc citas sekoja klusas pavēles.

Leitnanta Kravcova pirksti spēlēja uz vadības pults daudzajiem taustiņiem, pogām, sviriņām un vēzritenti- ņiem visgrūtāko simfoniju — zemūdenes apgriešanu gan­drīz uz vietas.

— Stāt! Velns parāvis, — negaidot izsaucās kapteinis ar norūpējušos, taču jautru seju, — te laikam neizgriezī- simies! Bet mēs taču esam lāsmeņa visplatākajā vietā . . . Tas tik ir uzdevums!

— Dīzes gandrīz atduras pret šo ledus ragu, — sacīja leitnants, atpūtas mirklī izlocīdams sasprindzinātajā darbā notirpušos pirkstus.

— Jā, un pašā priekšgalā turpat pie ultraskaņas uz­tvērēja membrānās — ledus siena .. . Jupis viņu zina, ko lai dara!

— Vai neaizsūtīt Skvorešņu uzspridzināt ledus ragu?

— Piņķeris ar šīm spridzināšanām. Un vēl tik tuvu zemūdenei. Tad jau labāk saplosīt ledus ragu ar ultraska­ņas lielgabalu. Nē — nē! Man ir ideja! Izdarīsim mazu mēģinājumu ar nokaitēšanu. Nu, Jurij Pavlovič, paaugsti­nāt kvēli līdz tūkstoš grādiem!

— Tieši tā, kvēli līdz tūkstoš grādiem! Piecsimt… sešsimt… — leitnants pēc pirometra skaļi skaitīja kuģa korpusa temperaturu, — astoņsimt grādu .. . deviņsimt… tūkstoš grādu!

— Tā turēt! Uz priekšu ar vienu simtdaļu! Ar vienu simtdaļu pa labi! Tā turēt! Lieliski! Griež! Griež! Tā tu­rēt! Tā turēt! Lieliski! Kā nazis sviestu!

Leitnants nespēja nociesties, lai kaut ar acs kaktiņu nepablenztu uz ekrana priekšējo joslu. Viņš paguva vie­nīgi ievērot puscaurspīdīgās tvaika strūklas, kas strauji šāvās augšup no kuģa priekšgala, un tumšu ledus masu, kura lēni aizslīdēja pa kreisi un kā cepures nags gūlās pār kuģa priekšgalu. Zemūdenes nokaitētais priekšgals viegli un droši izdedzināja lāsmeņa ledainajā krastā platu iedobi, atbrīvojot sev ceļu pa labi. Vel mirklis — un zemūdene atradās brīvos ūdeņos ar priekšgalu pret dienvidiem.

— Stāt! Ko nu teiksiet, Jurij Pavlovič? — jautri vai­cāja kapteinis. — Mēģinājums izdevies?

— Lieliski, Nikolaj Borisovič! — leitnants izsaucās. — Iziesim kā caur sviestu. Katrā ziņā iziesim!

— Šķiet, ar šodienu no mūsu leksikas izzudīs vārds «ledus» un to aizstās vārds «sviests», — kapteinis pa­smaidīja. — Kad būsim viņpus aisberga, es ierakstīšu šo labojumu visās savās vārdnīcās. Nu, Jurij Pavlovič, pie darba! Uz priekšu ar vienu simtdaļu ātruma!

Zemūdene lēnām slīdēja četrdesmit metru dziļumā, tuvodamās ledus dienvidu sienai.

Pēc trim minūtēm visu zemūdeni satricināja viegls grūdiens, tā nodrebēja un mirklī apstājās.

Mazliet saslējies uz priekšu, neparasti sasprindzis, kapteinis stāvēja kabines vidū, nenovērsdams acis no ek­rana un ieklausīdamies, kas notiek priekšā. Tumša ledus masa lēni, tikko jaušami virzījās pa ekrana priekšējo malu gar ultraskaņas uztvērēju membrānām, kas atradās kuģa priekšgalā. Kuģa korpusam pārskrēja sīkas, gandrīz nemanāmas trīsas, ko radīja strādājošo dīzu spiediens un ledus pretestība.

— Pastiprināt karstumu līdz divtūkstoš grādiem! — kapteinis deva komandu.

Jau pēc pusotra tūkstoša grādiem trīsas mitējās. Pie divtūkstoš grādiem tumšā masa uz ekrana sāka slīdēt āt­rāk un sasniedza vienu centimetru minūtē. Ledus pretes­tību vairs absolūti nemanīja.

— Uz priekšu ar piecām simtdaļām ātruma!

Zemūdene manāmi virzījās uz priekšu. No ārpuses va­dības posteni ielauzās zema, stiepta šņākoņa.

— Kas tas ir? — strauji vaicāja leitnants, atskatīda­mies uz kapteini, kas joprojām nekustīgi stāvēja vadības posteņa vidū.

— Tvaiks nepagūst pārvērsties ūdenī un ielaužas šau­rajā spraugā starp korpusu un ledu … — sekoja atbilde un pēc tās jauna komanda: — Uz priekšu ar vienu des­mitdaļu ātruma!

Šņākoņa aiz zemūdenes korpusa pastiprinājās, kļuva aizvien augstāka un smalkāka, kā izsalkuša vilka kauk< šana ziemas naktī.

Kapteinis uzmanīgi vēroja ekrānu

Zemūdene leni, bet neatlaidīgi iegrauzās ledū. Tās kor­puss bija iespiedies ledus sienā jau piecus metrus.

— Uz priekšu ar piecpadsmit simtdaļam ātruma! — atkal atskanēja komanda.

Zemūdenes virzīšanās mazliet paātrinājās, bet vilku kaukšana aiz kuģa sienas pārvērtās asā, spalgā svelpoņā. Atkal bija jūtamas kuģa korpusa trīsas. Ledus nepaguva izkust. Daļa dīzu spiediena bija lieka un tricināja kuģi. Arī šai daļai vajadzēja dot iespēju strādāt lietderīgi.

— Sagatavot priekšgala lielgabalu! — cauri šņākoņai atskanēja kapteiņa skaļā komanda. — Skaņu! Ar pilnu jaudu!

Kuģi piepildīja it kā milzīgu ērģeļu harmoniskā duna — sākās cīņa ar spalgo svelpoņu kuģa apvalka ār­pusē. Ultraskaņas lielgabals sairdināja ledu vairākus met­rus uz priekšu, tā paātrinot tā kušanu. Skaņu stari ap­tvēra lielāku telpu nekā zemūdenes apkārtmērs tās vis­platākajā vietā. Tuneļa diametrs palielinājās, palielinājās ari sprauga starp kuģa korpusu un tuneļa ledus sienām, tvaiks ieguva brīvu izeju, un svelpoņa apklusa.

Lielgabals strādāja lieliski. Bezveidīgā masa, kādā lielgabals pārvērta ledu, kusa, mirkli pārvērzdamās tvai­kā, nesagaidīdama pat nokaitētā zemūdenes priekšgala pieskārienu. Tagad vairs tikai tvaiks, bet nevis ledus trau­cēja tālāk palielināt kuģa ātrumu. Ar milzīgu spēku tvaiks pretojās, gluži kā līdz pēdējai iespējai saspiests spilvens. Tas strauji sitās atpakaļ ap zemūdenes korpusu, ar savu elpu apsvelmēdams tuneļa ledus velves, tās izkausēdams un vēl vairāk palielinādams tuneļa apmērus. Kuģa ugu­nīgi sarkanais priekšgals karājās telpā ar elastīgu gāzi un nebalstījās vairs uz ūdens. Ap «Pionieri» sākās jauna, nikna cīņa — starp tvaiku un ūdeni. Zemūdenei neatlai­dīgi virzoties uz priekšu, izspiestais tvaiks ar ārkārtīgu sparu spieda ūdeni laukā no tuneļa, meklējot izeju uz āru. Zem lāsmeņa ūdens masu milzīgā spiediena, bries­mīgi mutuļodams, burzguļodams, sakults vienās putās, ūdens tunelī neganti pretojās karstā tvaika spiedienam. Zemūdenes korpuss pa to laiku bija ieurbies ledus masā gandrīz veselus astoņus metrus.

— Uz priekšu ar divām desmitdaļām jaudas! — cauri lielgabala dunoņai atskanēja kapteiņa komanda.

Tā bija maksimalā jauda, kurai vajadzēja virzīt zem­ūdeni uz priekšu līdz aprēķinātajam ātrumam — trīs met­riem stundā. Tālāk pastiprināt dīzu darbību nebūtu vairs nozīmes. Tvaika elastība un pretestība pieaugtu tiktāl, ka tā kļūtu zemūdenei nepārvarama.

Apaļais, nokaitētais tarans, paklausīdams komandai, ar milzīgu neatlaidību virzījās Uz priekšu Pastiprinoties tvaika spiedienam, ūdens atkāpās vēl mazliet. Zemūdene lēni virzījās uz priekšu, aizvien tālāk urt tālāk iespiezda- mās aisberga ledus miesās.

Visās kuģa mašīnu telpās atskanēja signāls, ka trauk­sme pārtraukta. Viss norisinājās normāli, pie mašinām un aparatiem vajadzēja palikt tikai parastajai sardzei.

Pa visām lūkām sāka kāpt augšējā, dzīvojamā stāvā noguruši, ārkārtīgi satraukti ļaudis. Neviens tagad ne­spēja domāt par koju kajitē, par atpūtu un miegu.

Trokšņot un skaļi sarunāties gaitenī bija noliegts, un visi steidzās uz sarkano stūrīti, ejot pārmīdami īsas, ap­rautas frāzes un izsaucienus.

Sarkano stūrīti uzreiz piepildīja rosība, čalas, balsis, ko pavadīja ultraskaņas lielgabala vienmuļā dunoņa. Pat mierīgais, allaž mazliet flegmātiskais Skvorešņa nevarēja nostāvēt uz vietas. Viņa milzīgais augums nemierīgi šau­dījās gan še, gan tur, pa ceļam mīdams citiem uz kājām. Bet tagad neviens tam nepievērsa uzmanību.

— Lācis tāds, kaut tu izčibētu! Nu, ko teiksi, Andrej Vasiļjevič? Ko? Re, kur zemūdene! — aiz sāpēm viebda­mies un lēkādams uz vienas kājas, vaicāja Krāmers.

— Ho, ho, ho! Zemūdene! Kas tad tā, pie joda, par zemūdeni! Šitā tagad nav vis zemūdene, bet īstena led- urbe! Saproti? Ledurbe! Ledurbe! Ho, ho, ho!

Lielā sajūsmā viņš purināja nabaga Krāmeru kā lā­cis jaunu, tievu kociņu.

Sarkanajā stūrītī nošalca skaļi smiekli.

— Ledurbe!

— Ledurbe!

— Bravo, Skvorešņa!

— Vārds vietā!

— Zemūdene — ledurbe! — aizgūtnēm skaļi smieda­mies, spiedza Pavļiks.

Marats nogāja kaktā un noguris, satraukts atlaidās atzveltnī. Pie viņa pienāca pietvīkušais Kozirevs.

— Nu, Marat? Kā iet tavam chronometram?

— Tāpat kā tavam … — atmeta ar roku Marats.

Kozirevs draudzigi pasmaidīja un pietupās līdzās Ma­rata krēslam.

— Tagad, es domāju, tas vairs nav nekāds noslē­pums, — viņš sacīja. — Vai nepateiksi, ko tu gribēji ierosināt? Tas mani ļoti… nu … intriģē.

— Kāpēc gan ne? Protams, varu pateikt… Es gri­bēju ierosināt, lai ledu griež ar elektriskās strāvas nokai­tētām trosēm. Lai iznāktu milzīgi bluķi visas ledus sienas platumā, slīpi nogrieztu ķīļu veidā. Pēc tam ar spridzinā­šanu tos novelt un sagāzt ūdenī. Šķiet, tas būtu gājis diezgan ātri. Bet ko tu izdomāji?

— Bet es… vai tikai tu ticēsi? — Kozirevs pievirzī­jās Maratam tuvāk. — Ticēsi vai ne, es izdomāju ledus sienu sagraut ar koncentrētu lielgabala skaņu … Tā, kā to dara patlaban. Goda vārds! Bet, kas attiecas uz kvēli, pasaku atklāti, neiedomājos … — Viņš sāka bužināt savu rūsgano matu cekulu. — Bet varbūt arī iedomātos, ja bi­jis laika …

Durvīs parādījās vecākais leitnants Bogrovs.

— Biedri! — viņš skaļi sacīja. — Kapteinis pavēlēja izklīst pa kajitēm. Atpūsties! Gulēt! Trauksme beigusies, bet trauksmes apstākļi paliek. Gulēt! Gulēt! Žiglāk, biedri…

— Bet vai zemūdene jau dziļi ieurbusies ledus sienā, biedri vecākais leitnant? — jautri un skaļi ievaicājās Matvejevs.

— Gandrīz divdesmit metrus …

Tikko vecākais leitnants paguva izteikt šos vārdus, kad kuģi no viena gala līdz otram gandrīz reizē satricināja divi pērkonīgi grāvieni, kam sekoja apdullinoša dārdoņa. Grīda kajitē strauji nosvērās, un pēkšņajā tumsā visi, kas atradās sarkanajā stūrītī, notriekti no kājām, kā dzīvu ķermeņu jūklis aizripoja līdz priekšējai sienai. Elektriskā gaisma bija nodzisusi, ultraskaņas lielgabala dunoņa no- klususi. Bet jau nākošajā mirklī, tūdaļ pēc grāvieniem, zemūdene izdarīja spēcīgu rāvienu atpakaļ, tās korpusā kaut kas briesmīgi nobrakšķēja, noklusa, un grīda kajitē uzreiz izlīdzinājās. Dzīvais kamols atvēlās no sienas, un, kad iestājās klusums, bija dzirdamas tikai apspiestas la­mas, cilvēku elsas un ķermeņu masas piespiestā Pavļika vaidi .. .