Divu okeānu noslēpums

VI nodala DRAUGU VIDŪ

Rūpīgais zoologs tik centīgi pārsēja Pavļikam galvu, kas visvairāk bija cietusi sadursmē ar zobenzivi, ka no pārsējiem rēgojās laukā vienīgi deguns, mute, acis un viena auss.

— Nu tā, — zoologs noglaudīja savu kuplo bārdu, sasiedams pēdējo mezglu pacientam uz galvvidus. — Pa­tiesību sakot, ja visu darītu pēc noteikumiem, tad vaja­dzētu tevi, bičo, nolikt še uz pāris dieniņām gultā. Kas gan tev še nekaitētu? Bet tu jau nenogulēsi! — viņš sa­rūgtināts piebilda.

Ārsta zoologa sarūgtinājums bija pilnīgi saprotams. Zemūdens slimnīca, kur notika šī saruna, šķita tik jauka ar savu ideālo kārtību, bagātīgo, maigo gaismu un trim gultām, kas bija apklātas ar mirdzoši baltu ve|u Pēc iz glābšanas no ledus gabala Pavļiks še nogulēja vairākas dienas un tikai šodien no rīta pēc divu dienu treniņa at­stāja gultu, lai dotos savā pirmajā nelielajā pastaigā zem ūdens. Tagad atgriezties gultā viņam vairs nebija abso­lūti nekādas vēlēšanās. Pret zoologa nedrošo mēģinājumu noguldīt viņu gultā dedzīgi protestēja kā Pav|iks, tā Ma­rats, kurš līdz šim brīdim pildīja klīnikas asistenta lomu.

— Nu ko jūs, Arsen Davidovič! — viņi iesaucās vienā balsī.

— Esmu pilnīgi vesels un jūtos brīnišķīgi, — Pav- |iks piebilda.

— Nu labi, labi! Ej pusdienās un pēc tam katrā ziņā pagulies. Bet pēc atdusas ienāc pie manis bioloģijas la­boratorijā.

Lai cik patīkami būt par visas kuģa komandas mīluli, tomēr šādam stāvoklim ir arī savas negativās puses.

Kopš tā briža, kad Pavļiks tika izglābtsHik traģiskos apstākļos, zemūdenes ekipāžā veltīja viņam visus savas tēvišķās mīlestības krājumus, parādīja neizsīkstošu vēlē­šanos aizstāvēt vājāko, kas tik raksturīgi stipriem, vīriš­ķīgiem cilvēkiem. Tas bija ļoti patīkami, tomēr prasīja arī pretjūtas. Taču pieaugušo bija daudz — divdesmit septiņi Vīri, — bet Pavļiks tikai viens. Un vienīgais, ar ko viņš spēja pateikties saviem divdesmit septiņiem jaunajiem draugiem, bija uzmanība un interese par to, ko viņi tam stāstīja Bet, tā kā viņi visi bija dedzīgi savas brīnišķīgās zemūdenes entuziasti, kas neprātīgi aizrāvušies ar pašu zemūdeni un darbu uz tās, tad ēdamistabā, sarkanajā stūriti, kopkajitē, bet ar Pavjiku visur un vienmēr, lai kur to sastapa, visas sarunas risinājās par zemūdeni, par tās izcilajām īpašībām un neizmērojamām priekšrocībām, sa­līdzinot ar citām zemūdenēm, kuras še nedevēja citādi kā par «vardēm».

Taču, ja uz «Pioniera» visi bija entuziasti, tad jo. kvēlā mīlestībā pret šo brīnišķīgo zemūdeni bija iededzies Ma­rats Moisejevičs Bronšteins, divdesmit gadus vecs otrās kategorijas elektriķis, kuru, starp citu, neviens citādi ne­sauca kā vienkārši par Maratu. Turklāt jāpiebilst, ka viņš piedalījās zemūdenes būvē, strādādams pie skafandru te­lefonizācijas. Viņš tīri vai murgoja par zemūdeni, un par to runāt viņam bija lielākā bauda. Tāpēc nav jābrīnās, ka tieši viņš agrāk par citiem un dedzīgāk par citiem sāka iepazīstināt Pav|iku ar šā lieliskā padomju technikas sa­snieguma īpatnībām un vērtīgajām īpašībām. Vēl jo de­dzīgāk Marats to darīja tāpēc, ka Pavļiks, lai cik dīvaini tas liktos, runājot par padomju zēnu, gandrīz neko ne­zināja ne vien par «Pioniera», bet arī vispār par zemūdeņu iekārtojumu.

Viņi kopā iznāca no slimnicas kajites šaurā gaitenī un, apejot centrālo posteni, pagāja garām galvenā mecha- niķa, galvenā elektriķa un akustikas daļas priekšnieka dispečeru kajitēm, tad gar komandējošā sastāva un ko­mandas kajitēm. Gaiteņa sienas bija apšūtas ar dārgu, la­kotu koku. Pie griestiem stiepās resnas un tievas caurules dažādās krāsās. Grīdu, lai apslāpētu soļu troksnī, klāja kaučuka grīdsega. Ik pēc katriem pieciem metriem gaiteni pārdalīja ūdeni necaurlaidoša šķērssiena ar nelielām dur­tiņām, bet grīdā vietvietām bija ierīkotas apaļas lūkas ar metala kāpnēm, kas veda lejup. Pa šīm lūkām lejā va­rēja redzēt dažādu mašīnu un aparatu vara, stikla un tērauda daļas. Sis mašīnas stāvēja nekustīgas vai ari, kontroles aparatu modri uzraudzītas, klusi dūca rosīgā darbā.

— Kā viesnīcā! Gaiši, tīri, skaisti, — Pavļiks sacīja Maratam, iedams lēni velkot ar pirkstu pa gaiteņa lako­tajām sienām.

— Tu to nekur, nevienā zemūdenē neredzēsi, tikai pie mums, — kā parasts, lepodamies ar savu «Pionieri», sa­cīja Marats. — Se gandrīz puse zemūdenes iekārtota ko­mandas dzīvojamām telpām. Citās zemūdenēs katrs lieks kubikmetrs izmantots vai nu naftai, lai varētu nobraukt vēl lieku kilometru, vai torpēdām, lai vēlreiz varētu izšaut uz ienaidnieku, vai arī akumulatoriem, lai būtu mazliet vairāk elektriskās enerģijas braucienam zem ūdens. Par cilvēkiem tur mazāk iznāk domāt.

— Bet vai tad «Pionierim» nav vajadzīga ne nafta, ne elektriba, ne torpēdas?

— «Pionieris» pazīst tikai vienu enerģijas veidu — elektrību, un to var iegūt, cik vien vajadzigs, jebkurā okea­na vieta Parastās «vardes» savos akumulatoros var uzkrāt elektrisko enerģiju tikai divdesmit vai trīsdesmit stundu braucienam zem ūdens, bet tad tām jāpaceļas virs ūdens, jāatver lūkas un jāiedarbina dizeļi Dizeļi griež dzenskrūves un dinamomašīnas. Skrūves dzen zemūdeni, bet dinamomašinas izstrādā elektrisko enerģiju, ar ko at­kal uzlādē akumulatorus zemūdens braucienam, — A\a- rats paskaidroja.

Pašā gaiteņa galā atradās ēdamistaba — liela kajīte ar velvētiem griestiem, mēbelēta ar nelieliem galdiņiem un glitiem krēsliem tiem apkārt. Katrs galdiņš stāvēja uz resna, apaļa postamenta un bija apklāts ar galdautu, kam vidū apaļš izgriezums Izgriezumos mirgoja melns lako- jums, bet apkārt uz galdautiem bija salikti pusdienu trau­ki, šķīvīši ar maizi, dzērienu krūkas. Kajiti pildīja maiga gaisma, kas naca no griestos ierīkotām blāvām slikla puslodēm Sienas rotāja partijas un valdības vadītāju portreti, gleznas ar juras ainavām un skatiem no flotes dzives; uz plauktiņiem un postamentiem — statuetes, ne­lieli akvariji ar tropu zivtiņām Pie Pavļika un Marata galdiņa piesēdās arī Cojs Bija pusdienas laiks, un ēdam­zālē ienāca arvien jauni un jauni viri Ikviens no tiern, pamanījis Pavļiku, viņu laipni uzrunāja un norūpējies ap- vaicāļās par viņa veselibu un pašsajūtu

Ar galvu turpat vai aizsniegdams blāvo spuldžu pus­lodes. pie Pavļika, Marata un Coja pienāca Skvorešņa uņ ieņēma vietu tiem līdzās.

Viņam parādoties, no visām pusēm sāka birt asprā­tības: '

— Andrej, kā tu tā iedomājies spēlēties ar haizivi?

— Nē jel, viņš gribēja to atvilkt šurp un iesprostot akvarijā …

— Nebūt ne akvarijā, viņš apsolījis savam kolchozam aizsūtīt kaut vai pussprāgušu haizivi, ko ieaudzēt dīķī

— Andrej Vasiļjevič, būtu jūs viņu kaut ar savām ūsām sasējis un atvilcis šurp …

— Bulduri tādi! — labsirdīgi nopukojās Skvorešņa, vērdamies smejošajos biedros un tīdams ap pirkstu savu garo ūsu. — Vai tad es vainīgs, ka šī aiz bada ieķērās kabelī? Bet manu kolchozu labāk nepieminiet. Tēvs raksta, ka sēju viņi pabeiguši paši pirmie rajonā. Es viņiem pa­tiesi apsoliju par teicamo darbu atvest no brauciena kādu prēmiju … Un tagad lauzu galvu un nevaru vien izgud­rot, kādu dāvanu lai viņiem iegādā.

— Bet varbūt tiešām haizivi, Andrej Vasiļjevič? — atskanēja lidzjūtiga, taču ironijas pilna balss, kas piede­rēja mazajam, melnīgsnējam jaunākajam mechaniķim Romeiko ar spriganām un zobgalīgām acīm.

— Ko nu haizivi! Kašalotu!

— Valzivi!

— Kolosālu astoņkāji!

— Diezgan, diezgan! — atskanot nerimstošiem smiek­liem, norūca Skvorešņa. — Es gan labāk pakonsultēšos ar Arsenu Davidoviču.

— Sveiks, varoni! — troksni pēkšņi pārtrauca pazīs­tama, skanīga balss.

Durvīs stāvēja komisārs Sjomins — iededzis, bet ar bālu pieres augšdaļu. Pirms pārnākšanas uz «Pioniera» viņš veselu gadu bija pavadījis uz iznīcinātāja «Trauksmīgais» tālās dienvidu jūrās, un tropiskais iedegums vēl tagad nebija nogājis no viņa sejas. Deguns komisaram bija viegli iedragāts: Ļeņingradas čempions bokseris Sjo­mins bija plaši pazīstams Padomju Savienībā, taču uzva­ras pār citiem padomju sportistiem acīm redzot viņam ne­bija nākušas tik viegli.

Visvairāk pārsteidza komisārā stipri sirmie mati un jauneklīgā seja ar mazām, melnām, galos apskūtām ūsi­ņām un tumšām, žirgtām acīm.

Stāstīja, ka sirms viņš kļuvis, ilgāku laiku pavadīdams viens pats kopā ar bojā gājuša kapteiņa līķi lielā dziļumā nogrimušā zemūdenē, uz kuras viņš tāpat strādājis par komisāru. Visu komandu viņš izlaidis virspusē ar glāb­šanas bojām, bet pašam lietojamas bojas vairs neesot pa­licis — daļa boju avarijā tikušas sabojātas, un glābšanas ekspedicija vētras dēļ viņu kopā ar zemūdeni varējusi izcelt tikai pēc dažām dienām. Taču komisārs pats par to nemēdza runāt, un tāpēc nevarēja galvot, cik pareizi ir minējumi par viņa nosirmošanu.

— Kas tad te? Atgriezies kā svētceļolājs no Mekas? - komisārs smējās, tuvodamies galdam, pie kura sēdēja Pavļiks ar saviem draugiem. — Paskat, kādu čalmu tev aptinis Arsens Davidovičs! Nu, kā iet? Vai esi vesels, brašo zēn?

— Paldies, biedri komisar! — jautri attrauca Pavļiks, pietrūkdamies kājās un kā īsts sarkanflotietis izstiepdams rokas gar sāniem. — Pilnīgi vesels!

— Nu, pateicies dienu un nakti Krepinam par ska­fandru, — komisārs atteica. — Tādā tērpā nekas nav bīs­tams.

Ēdamistabā ienāca vecākais leitnants Bogrovs — slaids, plecīgs vīrietis. Viņa iegarenā, skūtā seja ar pelē­kām, mierīgām acīm, cieši sakniebtām lūpām un stūrainu zodu pauda stingru raksturu un neatlaidīgu, nepiekāpīgu gribu. Baltais formas svārks gluži kā uzliets piegula viņa staltajam augumam. Vecākais leitnants nesteigdamies de­vās pāri ēdamistabai, jau iztālēm draudzīgi smaidīdams un mādams Pavļikam. Aiz viņa parādījās zemūdenes ko­mandiera kapteiņa Voroncova staltais stāvs. Visi piecē­lās. Komandieris ar rokas mājienu atļāva «brīvi», un visi ar troksni apsēdās savās vietās.

— Kā iet, Pavļik? — kapteinis vaicāja, apstājies lī­dzās zēnam un uzlicis roku uz viņa pārsietās galvas. — Tu tagad pie mums paliksi ilgāku laiku, jo mēs neva­ram ne iebraukt ostās, ne satikties ar kuģiem. Tev, mīļais, drīzāk jāiemācās orientēties zem ūdens pēc kompasa un radiopeilēm. Vajadzēs pierast pie mūsu dzīves.

Kapteiņa acis parasti bija mazliet pievērtas, ar nolais­tiem plakstiem, un tas darīja viņa seju skarbu un svešādu. Taču pašlaik viņa lūpās rotājās smaids, gaišās acis bija plaši atvērtas un sejā vairs nebija palicis ne vēsts no skarbuma.

— Labi, kaptein, — samulsis un priecīgs atsaucās Pavļiks. — Centīšos!

— Nevis «labi», bet «tieši tā, biedri komandieri», — visiem smejoties, izlaboja Marats.

Tiklīdz kapteinis bija apsēdies savā vietā līdzās zoolo­gam, komisar.am un vecākajam leitnantam Bogrovam, visiem galdiem vidū atdarījās apaļās atveres un no lejas pacēlās cits uz cita stativos salikti šķīvji ar pirmo ēdienu.

Ēdamistabu pildīja apslāpētu balsu čala, trauku šķin­doņa, joki, smiekli, sarunas.

— Marat Moisejevič, bet kā tad īsti uz «Pioniera» iegūst enerģiju? — ar apetiti strēbdams garšīgo zupu, Pavļiks atgriezās pie aizsāktās sarunas.

— Pirmkārt, sauc mani vienkārši par Maratu — vēl agri mani godāt par Moisejeviču! — un saki man «tu».

— Tieši tā, biedri Marat! — Pavļiks iesmējās.

— Tā jau ir labāk. Bet enerģiju mēs iegūstam no okeana. Kur apstājamies, tur arī to iesūcam, ievelkam.

— Kā tad tā? — Pavļiks pārsteigts jautāja. — Elek­trību? No ūdens?

— Jā! Elektrību! No ūdens, — Marats priecājās par panākto efektu. — Vai tu par termoelementiem esi ko dzirdējis?

— Mazliet… — nedroši atbildēja Pavļiks, — kad skolā mācījāmies fiziku … par elektrību.

— Nu tad atminies. Termoelements — tas ir aparats, kas sastāv no divām savā starpā galos salodētām stiep­lēm jeb plāksnītēm no dažādiem, taču noteiktiem metā­liem vai sakausējumiem, piemēram, vara un konstantana vai platina un platina sakausējuma ar rādiju. Tādos apā- ratos, vienu salodējumu sakarsējot vai atdzesējot, rodas elektriskā strāva. Un, jo lielāka ir temperatūras starpība starp abiem salodējumiem, jo lielāks ir strāvas spriegums. Nu tā, Pavļik, līdz pēdējam laikam visi termoelementi, lai no kādiem metāliem tos izgatavotu, deva strāvu visniecī­gākos apmēros — apmēram vienu desmitdaļu volta uz katru temperatūras starpības grādu. Taču nesen mūsu Elektrotechniskais institūts izgudroja tādus sakausēju­mus, kas spēj dot tūkstošreiz lielāka sprieguma strāvu. Bet mūsu Krepins iždomāja, kā no šiem jaunajiem termo­elementiem iegūt lielas jaudas strāvu un kā tos izmantot zemūdenē, lai iegūtu elektroenerģiju jebkādā daudzumā un jebkurā laikā

Skvorešņa nolika iztukšoto šķīvi uz kustīgā apļa galda vidū, aplis līdz ar šķīvi noslīdēja kaut kur lejā un pēc mirkļa parādījās atkal, paceldams šķīvi ar otro ēdienu.

Pavļiks sekoja Skvorešņas piemēram, ar neslēptu ziņkāri vērodams jaunu ēdienu parādīšanos. Bet Marats, reiz uz­sēdies savā jājamā zirdziņā, ēšanu aizmirsa un pat no­lika karoti pavisam nost.

— Vai saproti? — enerģiski žestikulēdams, turpināja Marats. — Padomā tikai par šo ģeniālo ideju! No šiem jaunajiem sakausējumiem Krepins izgatavoja piecdesmit garas stieples un salodēja tās galos pa pāriem, salodētos galus saspiežot cik iespējams plakanākus. Tad viņš visus iegūtos elementus — termopārus — savienoja vienā trosē ar vienu kopēju izolāciju bet troses galos piestiprināja uztvērēju, kas atgādina sēnes cepurīti. Kad viņš vienu uz­tvērēju sasildīja tā, ka tas bija tikai divdesmit grādus karstāks par otru, tad ieguva milzīga sprieguma un jau­das strāvu. Vai saproti, ko tas nozīmē? — paceldams pirkstu, Marats iesaucās.

— Tas nozimē, ka tu paliksi bez otrā ēdiena, kaco

' Kaco — cilvēks (gruzinu vai.).

— atskanēja zoologa zobgalīgā balss ēdamzāles pretējā stūrī.

Visi sāka smieties. Marats samulsa, neapzināti pār­laida roku pār matu cekulu un enerģiski ķērās pie zupas. Un tomēr starp katrām pāris karotēm viņš paguva klusi turpināt sarunu.

— Tu saproti, Pav|ik, katra trose ar termoelementiem jeb termoelektriskā trosbaterija, kā to sauc pie mums, pārvērtās par īstu elektrostaciju ar divdesmitpieci tūkstoši kilovatu jaudu! Divdesmit pieci tūkstoši kilovatu! — vir.iš skaļi čukstēja, izlaistīdarņs no karotes zupu. — Bet mums ir trīs! Trīs tādas stacijas ar septiņdesmit pieci tūkstoši kilovatu kopējo jaudu! Tās varētu apkalpot lielu pilsētu ar tramvajiem, rūpnīcām un elektrisko apgaismošanu.

— Pagaidi, pagaidi, Marat! — iekarsdams līdz ar vi­ņu, tāpat čukstēja Pavļiks. — Bet kā tad šīs troses te var sakarsēt? Jādabū taču starpība .. . Nu, tu nupat stāstīji par temperatūras starpību starp troses galiem…

Marats atkal nolika karoti uz šķivja malas un atgāzās pret krēsla atzveltni:

— Kā? Vai tiešām tu vēl arvien nesaproti? Jebkura jūra ir mūsu elektrostaciju apkure.

— Apkure? Ko tu runā, Marat! Kāda apkure?

— Ak tu kungs! Atvainojiet, maza neprecizitāte… Tev taču, Pavļik, jāzina, ka visās jūrās un okeānos tem­peratūra trīs četri tūkstoši metru dziļumā vienmēr līdzi­nās apmēram plus vienam vai diviem grādiem, bet ūdens virspusē tā gandrīz vienmēr un visur ir ievērojami aug­stāka. Tropos virsējo ūdens slāņu temperatūra sasniedz pat divdesmit sešus vai divdesmit septiņus grādus. Se ari temperaturu starpība, kas vajadzīga mūsu elektrostaci­jām. Zemūdene izmet peldošu boju, kas piestiprināta pie virsējā trosbaterijas salodējuma — uztvērēja. Boja pace­ļas gandrīz līdz okeana virsmai, un salodējums tur sasilst līdz zināmai temperatūrai. Bet apakšējo salodējumu zem­ūdene ar gremdu nolaiž trīs četru tūkstošu metru dzi­ļumā, un šis salodējums tur atdziest gandrīz līdz nullei. Tad trosbaterijā rodas elektriskā strāva, ar ko zemūdenē uzlādē akumulatorus. Vai saprati?

Un Marats atkal ķērās pie savas padzisušās zupas.