Divu okeānu noslēpums

I nodaļa ekskursija

Ja paraugās uz Atlantijas okeana dibena reljefa karti ar gaiši zilgano, seklo ūdeņu joslu gar triju kontinentu piekrastēm, ar platām, zilām lielo dziļumu joslām un tumšziliem visdziļāko okeana vietu plankumiem, — tūdaļ duras acīs garā, zilā vidējo dziļumu lenta. Turoties okeana vidū un gandrīz precizi sekojot abu Ameriku lī­kumotajai krasta līnijai, šī lenta nepārtraukti stiepjas no okeana ziemeļu robežām pie Islandes salas līdz dienvi­diem, kur Atlantijas ūdeņi saplūst ar Antarktikas ūdeņiem.

Pie ekvatora šajā lentā iespiežas tumšzils plankums, iegarens kā artilērijas lādiņš, — tā ir viena no dziļākajām Atlantijas ieplakām. Sās ieplakas augšgalā atrodas ievē­rojamā Romanšas bedre, kas it kā piespiež zilgano joslu aizlūzt un krasi pagriezties no ekvatora tieši uz dienvi­diem. Šī zilganā lenta ir pazīstamā Atlantijas kalnu grēda jeb slieksnis. Tā paceļas divus līdz trīs tūkstošus metrus virs līdzenā, mazliet ieslīpā okeana dibena, kas plešas ab- pus kalnu grēdai pieci līdz seši tūkstoši metru dziļumā no ūdens virsas.

Reizēm šajās zilajās ieplakās sastopami tumšzili plan­kumi, tas ir, vēl lielāki dziļumi — seši, septiņi un pat vai­rāk nekā astoņi tūkstoši metru.

Kas tad īstenībā ir šī zemūdens kalnu grēda? Ar ko tā līdzinās un ar ko atšķiras no kontinenta kalnu grēdām? Kāda tai nozīme dziļumu temperatūras un sāļuma sadalē? Kā tā ietekmē virsējo un dziļumu straumju virzienu? Vai vienādi dzīves apstākļi abās šās kalnu grēdas pusēs — austrumos un rietumos?

Uz visiem šiem jautājumiem zinātne varēja atbildēt ļoti nepilnīgi un ļoti nedroši. Okeāns stūrgalvīgi un neat­laidīgi glabāja savas dzīves un savas strukturas noslēpu­mus. Cilvēka acij tie nebija pieejami. Lai noteiktā vietā uzzinātu okeana dziļumu, pētniekam vajadzēja no kuģa klāja uzmanīgi atritināt kilometriem garu dziļumu lotes tērauda trosi, kurai galā smaga gremde un gara caurule grunts paraugu noņemšanai, kā arī pašnoslēdzējs bato- metrs ūdeņu paraugiem un apkritīgs termometrs ūdens temperatūras mērīšanai.

Sī operācijā vilkās stundām ilgi, prasīja sarežģītas, speciālās ierīces, ilgstošas kuģu pieturas, prasmīgu ma­nevrēšanu un tomēr dažreiz, pēkšņā viesulī vai kļūmīgi manevrējot, pārtrūka trose un pazuda lote. Cik gan šādu mērījumu varēja izdarīt visu valstu okeanografu ekspedi­cijas, sākot no Kuka līdz mūsu dienām? Un cik gan pre- cizi un pilnīgi varēja būt šie pētījumi, ja īsti drošas meto­des, mašīnas un instrumenti radušies tikai pēdējos piec­desmit vai septiņdesmit piecos gados? Pat desmit tūkstoš mērījumu visai astoņdesmit divu miljonu kvadrātkilo­metru lielajai Atlantijas okeana platībai ir niecīgs dau­dzums: viens mērījums uz astoņtūkstoš kvadrātkilomet­riem! Bet tādu mērījumu visos okeānos un jūrās bija izda­rīts pavisam tikai kādi piecpadsmit tūkstoši. Par okeana dibena reljefu tas var dot tādu pašu priekšstatu, kādu pa­staigā gūtu akls milzis, kura solis līdzinās vairākiem sim­tiem kilometru: viņš pārkāps pār Uralu kalnu grēdu, to pat nepamanīdams, un vēl arvien domās, ka pastaigājas pa lielo Eiropas-Azijas līdzenumu," gludu kā galds.

Tikai samērā nesen līdz ar eholotes rašanos stāvoklis ievērojami uzlabojās, taču vienīgi tajās okeana joslās, ku­ras vairāk vai mazāk šķērso regulārās kuģu satiksmes līnijas. Pārējās okeana daļas — nepārredzamas un tuk­snesīgas — vēl gaida speciālās ekspedicijas un pētniekus Bet vai drīz sagaidīs — nav zināms. Kapitālistiskās val­stis, kam pieder okeānu krasti, tik ļoti aizņemtas, nemitīgi gatavojoties kariem vai piedaloties bruņotos «incidentos», ka zinātniskiem darbiem, kam nav tiešas militāras nozī­mes, tām «trūkst» līdzekļu.

Padomju zemūdene «Pionieris» jau piekto diennakti, ieturēdama trīs desmitdaļas maksimalā ātruma, uzmanīgi soli pa solim pēta Atlantijas okeana zemūdens kalnu grēdu tās lielajā lokā, kas stiepjas no Sargasu jūras līdz ekvatoram. Gan paceļoties virs kalnu grēdas, gan braucot gar tās rietumu vai austrumu nogāzēm, gan metot plašus lokus gandrīz virs paša okeana dibena milzīgos, pieci līdz seši tūkstoši metru lielajos dziļumos, zemūdene ar ultra­skaņas prožektoru un infrasarkano izlūku palīdzību re­dzēja daudz ko tādu, par ko zinātniekiem okeanogrāfiem bija tikai neskaidra nojauta vai arī pilnīgi aplams priekš­stats.

Regulāri ik pēc sešām stundām zemūdene pietuvojās okeana dibenam vai kalnu grēdas nogāzei, zemūdenes me­tālā borts atvērās un laukā izgāja profesors Lordkipani- dze un okeanografs Šelavins, kurus pavadīja brīvprātīgi palīgi no zemūdenes komandas. Viņi izdarīja dažādus pētījumus: Šelavins ņēma grunts un ūdens paraugus, mē­rīja temperaturu, pētīja straumju stiprumu un virzienu; zoologs novēroja, okeana dibena un dziļūdens iemītnieku dzīvi, ķēra un kolekcionēja tos. Reizēm visi apvienojās un devās nelielās pastaigās pa okeana dibenu vai kalnu grē­das nogāzēm, saceldami savā ceļā vieglos mutuļos globi- gerina dūņas, kas še lēnām veidojas — viens centimetrs tūkstoš gados — galvenokārt no foraminiferu grupas mik­roskopisko dzīvnieku — globigerinidu kaļķa skeletiem.

Okeana dibenā nereti gadījās šauras, garas un dziļas iegruves, lai gan visumā pilnīgi pareizs izrādījās nodibi­nājies uzskats, ka lielos dziļumos zemes virsma ir līdzena. Zemūdens kalnu grēda savā miljoniem gadu ilgajā pastā­vēšanas laikā okeana dziļumos pārklājās ar biezu sīko dzīvnieku palieku slāni, kas nogludināja visus nelīdzenu­mus, smailās virsotnes, bezdibeņus un aizas, padarot kal­nus par augstieni ar nolaidenām, acij nepamanāmām no­gāzēm. Tāpēc visi bija pārsteigti, kad ultraskaņas prožek­tori pirmoreiz atspoguļoja uz ekrana kailu peizažu, kas at­gādināja aizu izvagotu kalnu zemi. Šis atklājums ārkār­tīgi satrauca Šelavinu, un viņš lūdza kapteini apturēt zemūdeni netālu no kalnu grēdas un iekārtot še staciju.

No izejkameras iznāca septiņi cilvēki: zoologs, Šela­vins, Marats, Pavļiks, Matvejevs, Skvorešņa un Gorelovs. Kuģa komandā katram zinātniekam tagad bija savi seko­tāji: Matvejevs un Skvorešņa aizrāvās ar okeanografijas jautājumiem un kļuva cītīgi Šelavina skolnieki un paligi; ne mazāk dedzīgi jūras bioloģijas un zooloģijas pie­lūdzēji kļuva Marats, Pavļiks un visiem par izbrīnu Gorelovs.

Jāteic, ka cienījamais zoologs bija visai pārsteigts par to uzmanību, kādu viņa mīļajai zinātnei aizvien atklātāk izrādīja Gorelovs. Pēc tam kad zemūdene bija aizbraukusi no Sargasu jūras, jau pirmajā dziļūdeņu stacijā, kad zoo­logs kopā ar Ma'ratu un Pavļiku atstāja «Pionieri» un devās ekskursijā pa okeana dibenu, viņi sastapa Gorelovu, kas atgriezās zemūdenē pēc dīzu ārējās apskates. Gore­lovs īsi sveicināja zoologu, paceldams roku, un jau apstā­jās uz platformas, gatavodamies ieiet kamerā. Bet tad, piepeši pārslēdzis savu radiotelefonu uz zoologa vilni, viņš vislaipnākā tonī lūdza atļauju pievienoties zinātnieku sabiedrībai, paskaidrodams, ka patlaban viņam esot daudz brīva laika un būtu liels prieks piedalīties tik interesantā zinātniskā ekspedicijā.

Antipātijās pret Gorelovu taisnprātīgajam zoologam bija visai stabilas, un saskarē ar šo cilvēku viņš vienīgi centās nepārkāpt pieklājības robežas, tomēr atteikt Gore­lovam nebija nekāda pamata. Ar smagu sirdi zoologs pie­krita viņa līdzdalībai ekskursijā.

Pievienojies ekskursijai un nepārtraukti sajūsmināda­mies par savdabīgo, drūmo ainavu, kur visapkārt mirgoja daudzkrāsainas zivju uguntiņas, Gorelovs cītīgi meklēja zoologam jaunus okeana dibena dzīvnieku eksemplārus. Viņš izspieda okeanografam grunts paraugu stabiņus, jo­kojās ar Maratu un Pavļiku un ekskursijas beigās ārkār­tīgi iepriecināja zoologu, veikli noķerot pilnīgi jaunas su­gas meduzu, kura, pamanīdama draudošās briesmas, iera- kās dūņās un jau divas reizes bija aizlaidusies no paša zoologa. Zinātnieku šis atradums sajūsmināja, un viņš par to Gorelovam ļoti pateicās.

No šās dienas Gorelovs ar neslēptu interesi un patiku sāka piedalīties visās zoologa zemūdens ekskursijās Vēl vairāk — viņš sāka pat lasīt grāmatas par jūras zooloģiju un bioloģiju, katru brīvu brīdi pavadīja bioloģijas labo­ratorijā un interesējās par visu, ko darīja zoologs. Pēdē­jais, redzēdams, cik jautras un draudzīgas attiecības no­dibinājušās starp Gorelovu un Pavļiku, brīžam domāja, vai nav bijis pārāk pārsteidzīgs savos slēdzienos par Go­relovu un viņa nežēlību pret bērniem.

«Visādi jau atgadās!» zinātnieks domāja. «Karavīri ir skarbi, taisni cilvēki. Viņi spriež citādi. Viņiem pirmā vietā darbs, zemūdenes labklājība, bet cilvēks, pat bērns var dažreiz atrasties otrā vietā . .. Tāda ir viņu profesija,» viņš nopūtās.

Galu galā Gorelovs kļuva ne vien ciešams, bet pat vē­lams zoologa zemūdens ekskursiju dalībnieks. Šodien, kad zemūdene apstājās, — jeb, kā hidrologi mēdz teikt, ieņēma dziļūdeņu staciju, — pie kalnu grēdas, kas še bija aizu un bezdibeņu izrobota, Gorelova līdzdalība ekskursijā iz­rādījās ne vien vēlama, bet arī liktenīgi nozīmīga.

Labā garastāvoklī visi gatavojās atstāt zemūdeni. Še­lavins jau bija paguvis pastāstīt, cik liela zinātniska no­zīme ir šāsdienas ekskursijai.

— Mēs tagad varēsim pierādīt, — viņš priecīgs un satraukts stāstīja, uzvilkdams izejkamerā skafandru, — ka arī okeana dibenā darbojas postoši spēki! Jā, jā! Vai jūs varat to iedomāties? Jūras dibens ir nogulumu un nevis postījumu valstība, teica vecais Zupans. Kate­goriski apgalvoja. Absolūti! Okeana dibenā, viņš teica, valda mūžīgs miers, nekustība. Še nav, viņš apgalvoja, ūdens cirkulācijās, kas uz sauszemes izskalo un pārnes veselas kalnu grēdas. Jūras dibena straumes nav ņema­mas vērā, jo ir pārāk gausas. Še nav arī atmosfēras cir­kulācijās, kas šīs kalnu grēdas izvējotu. Še miljonu gadu ritumā no okeana virsējiem ūdens slāņiem kā rāms, ne­pārtraukts lietus līst vienīgi sīksīko augu un dzīvnieku organismu paliekas. Un vienīgi šis nogulumu process raksturīgs jūras dibenam — apgalvoja Zupans.

—- Bet pēc būtības viņam taisnība, — zoologs piebilda.

ar elektrisko adatu cieši savienodams smagā zābaka virsu. — Jāiziet tikai uz cieta pamata, un mēs tūdaļ par to pārliecināsimies …

Vēl nebeidzis savu repliku, zoologs to tūliņ nožēloja: Selavina seja viņš saskatīja dedzīgus iebildumus.

— Jā, jā, jā! Tūlīt mēs izkāpsim uz cieta pamata. Bet par ko mēs pēc pusstundas pārliecināsimies, atļaujiet jau­tāt? Mēs pārliecināsimies, ka jūras dibens nav tikai no­gulumu valstība, bet tur notiek ari postījumu procesi! Mēs to jau redzējām uz ekrana, bet tūliņ ieraudzīsim paši sa­vām acīm. Jā-a!

— Bet kas tad šajos procesos vainojams, jo okeana dibenā patiesi nav ne vēju, ne upju? — Gorelovs jautāja, pārbaudīdams savu mugursomu ar skābekļa krājumu, iekams uzvilka skafandra vesti.

— Vēju nav, bet upju vietā ir straumes! — Šelavins atcirta, sašūdams ar elektrisko adatu bikses. — Jautājums tikai par šo straumju stiprumu un pastāvību. Atļaujiet jums atgādināt, biedri Gorelov, ka okeanogrāfijā zina pie­tiekami daudz gadījumu, kas atļauj spriest par dziļūdeņu straumju ietekmi uz jūras dibena reljefu.

Gorelovs paklanījās ar komisku nopietnību, uzskatī­dams šo atgādinājumu kā cieņas pierādījumu viņa erudi- cijai okeanogrāfijā, starp citu, diezgan apšaubāmai vis- siem un arī viņam pašam. Zoologs smaidīja, Marats iesānis klusu iespurdzās, bet Šelavins, vērsdamies pie Go­relova, turpināja tikpat iekaisis.

— Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit trešajā gadā Bike- nens jūras šaurumos starp Kanariju salām divtūkstoš metru dziļumā atrada dibenu pilnīgi bez dūņām, kamēr ap šīm vietām divtūkstoš piecsimt metru dziļumā viņš šīs dūņas konstatēja visur. Tur sastopami zemūdens bezdi­beņi un stāvas klintis, gluži tādas pašas kā uz sauszemes. Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit sestajā gadā līdzīgus no­vērojumus izdarīja admiralis Makarovs ar kuģi «Vitjaz» Laperūzas jūras šaurumā. A'ī Indijas okeānā starp Se- šelu salām un Saiadamala sēri tūkstoš septiņsimt metru dziļumā dibens izrādījās piln gi bez dūņām, lai gan citās vietās, turpat tuvumā, okeana dibenu klāja dūņas. Ko pierāda visi šie un daudzi cili novērojumi, atļaujiet jums jautāt? … Tie pierāda, ka šajās vietās, pat šādos dziļu­mos plūst kaut kādas straumes — nevis virsējās vēju straumes, bet tieši paisuma un bēguma straumes, kas darbojas gan augšā, gan dzijumā, nevis gadījuma rak­stura, bet pastāvīgas, mūžīgas . . .

— Piedodiet, ka jūs pārtraucu, biedri Seiavin, — iejaucās Skvorešņa, stāvot pie savas atvērtās mugurso­mas, kas vēl karājās pie kameras sienas. — Cik stundām paredzēts skafandros uzlādētais skābeklis? — viņš jau­tāja Matvejevam, kura pienākums bija uzraudzīt visus ūdenslīdēju piederumus.

— Kā vienmēr, Andrej Vasiļjevič: sešām stundām — sešas patronas.

— Tātad ar saspiesto gāzi?

— Saspiesto …

— Pārmainīt! Pielādēt katru skafandru ar sešām šķidrā skābekļa patronām. Žiglāk!

Matvejevs gan brīnījās, taču skriešus atstāja izejka- meru.

Skvorešņu apbēra ar jautājumu krusu:

— Kāpēc, Andrej Vasiļjevič? Kāpēc tik lielas rezer­ves? Vai vērts tādēļ aizkavēties?

Ar plašu žestu Skvorešņa šos jautājumus pāradresēja Selavinam.

— Lūdzu, — viņš noducināja, pavīpsnādams garajās ūsās, — pēc paskaidrojumiem griezieties pie Ivana Ste- pano,viča …

Šelavins, uzģērbis vienīgi metala bikses, stāvēja, mulsi mirkšķinādams gaišās skropstas.

— Nesaprotu . . . Absolūti! Kāpēc pie manis?

— Atļaujiet, Ivan Stepanovič! Nupat taču tieši jūs tik dedzīgi mūs brīdinājāt, kādas kalnu augstienes, bezdi­beņi, klintis un aizas mūs sagaida! Jābūt uz visu gata­viem. Sajās zemūdens Svebēs laikam arī apmaldīties nav grūti. Ko? Kā jūs domājat?

Šelavins, viegli smaidīcams, pamāja ar galvu.

— Es pilnīgi atbalstu jūsu iniciativu, Andrej Vasiļ­jevič.

* * *

Pēc piecpadsmit minutēn visi izgāja uz platformas, kas atradās desmit metru virs dibena. Ultrajaudas pro­žektora stars ar pūlēm izlauzās caur duļķem, ko, zem­ūdenei apstājoties, bija sacēluši dizu sprādzieni.

Sāka strādāt skrūves, un visi lēnām aizpeldēja pār okeana dibenu ar vienu desmitdaļu tnaksimalā ātruma. Duļķes drīz palika aiz muguras. Ķiveru laternas ar spilg­tiem, dzelteniem konusiem apgaismoja tumšo plašumiJ vairākus desmit metrus uz priekšu.

Laiku pa laikam zoologs aši nolaidās dibenā, izrāva kaut ko no dūņām un ar gaviļu saucieniem savā milzīgajā ekskursiju somā iebāza ieguvumu — vijīgu, trīcošu vai ļumīgu kā želeja.

Attālāk labajā un kreisajā pusē zibēja Gorelova, Ma­rata un Pavļika zvaigznītes. Šelavins ar Skvorešņu un Matvejevu bija aizgājuši priekšā un vīdēja kā neskaidri, dzelteni miglāji.

Paretam atskanēja izsaucieni un zoologa palīgu jau­tājumi. Pēkšņi Marats iesaucās:

— Ascidija, Arsen Davidovič! Milzīga, balta ascidija! Pirmo reizi tādu redzul Vai to paņemt?

— Kāda tā izskatās?

— Ļoti skaista! Atgādina grieķu krūzi bez kakliņa Un uz gara stiebra …

— Ko tu saki, Marat? — zinātnieks sāka uztraukties.

— Ja tā ir Hipobitija kalikoda, tad es tevi par tādu atra­dumu tūlīt nobučošu!

Visu ekskursijas dalībnieku smieklu pavadīts, viņš traucās pie Marata.

— Pusvalsts atdotu, lai šo skūpstu ieraudzītu, — Go­relovs smējās, — skūpstu caur divām ķiverēm!

— Sliktākā gadījumā Marats man uzticēsies uz kre- dita, — zoologs atjokoja. — Par sūkļveidīgo, visdziļāko ūdeņu ascidiju, kāda līdz šim atrasta vienīgi Klusā okea­na ziemeļu daļā, man nav žēl pat. . . persiešu ķēniņa pusvalsts. Nu, protams! — viņš iesaucās, pienācis pie Marata un nolaizdamies gandrīz līdz pašam dibenam.

— Tā ir viņa! Tā ir viņa — skaistule! Padomju zinātnes vārdā izsaku tev pateicību, /Varat. Dod, dod to šurp! Uz­manīgi! Apejies uzmanīgāk ar kājiņu, tā ir ļoti trausla . ..

— Stāvi! Stāvi! — šai mirklī atskanēja Gorelova sa­trauktais bass. — Turu aiz astes! Ātrāk šurp, Arsen Da­vidovič! Liekas, jaunums! Ierakās dūņās. Ašāk! …

Zoologs ātri aizlrauca uz pretējo pusi, kur Gorelova gavilējošā balss solīja viņam jaunus priekus.

Tādā rosmē ātri un nemanāmi aizlidoja divas stundas, un, pilnīgi negaidot, atskanēja Skvorešņas balss:

— Ko tad jūs tā atpaliekat, biedri? Mēs jau esam uz kalnu grēdas. Ir gan še brīnumi! Ātrāk šurp! Peilēju vir­zienu . . .

Vēl pēc kādas pusstundas visi sapulcējās uz augsta, apaļa laukumiņa, ko no visām pusēm kā sargi ielenca kāda cieta kalnu ieža kolonas.

— Pievērsiet uzmanību, biedri, — Šelavins paskaid­roja, — uz laukumiņa dūņu nav! Tas ir līdzens un tīrs kā galds. še, tūkstoš pieci simti sešdesmit metru virs okeana dibena līmeņa, neapšaubāmi plūst straume un šīs dūņas aiznes. Un tā, protams, ir paisuma un bēguma straume, jo ūdens virsslāņu straumes tādā dziļumā vairs nav ma­nāmas, bet dziļumu straumes tādam darbam ir pārāk vā­jas. Paisuma un bēguma straumes izskalo visus bezdibe­ņus, aizas un ieplakas, nomazgā kalnu smailes, virsotnes un klintis. Ir ļoti svarīgi, biedri, labi izpētīt šo rajonu. Ierosinu izklīst uz visām pusēm — uz ziemeļiem, dienvi­diem un rietumiem. Austrumos nav ko meklēt: no turienes mēs nākam un nekā, izņemot līdzenu jūras dibenu, tur neredzēsim.

Tā arī izdarīja. Uz rietumiem dziļāk kalnu grēdā, tās eju labirintos trijatā aizgāja Šelavins, Gorelovs un Pav­ļiks; uz ziemeļiem — zoologs un Matvejevs; uz dienvi­diem — Skvorešņa un Marats.

Zoologs ar Matvejevu tūlīt izzuda no redzes loka, iegriezdamies pirmajā ejā pa labi. Skvorešņa un Marats pacēlās dažus desmit metrus augstāk gar stāvu sienu un arī drīz nozuda.

Šelavins lēnām apgāja apkārt platformai, ar cirvīša pietu izklaudzinādams akmens kolonas un sienas.

— Interesanti, — viņš murmināja, — interesanti. Hm… Hm…

— Kas jus tur ieinteresējis? — Gorelovs vaicaja.

— Vai jūs zināt, kas tas ir, atļaujiet jautāt? — Šela­vins vaicāja, nošķēlis kalnu ieža gabaliņu un uzmanīgi to aplūkodams laternas gaismā. — Granits, mīļais! Abso­lūti! Acīm redzot kalnu grēdi izcēlusies vissenākos laikos magmas izvirduma rezultātā . . . Nu, nu . .. Ļoti intere­santi!

Viņš iebāza granita gabaliņu somā, kas karājās aiz muguras, un devās tālāk gar līdzeno, blāvi spulgojošo, it kā nopulēto melno sienu.

Pavērās plaša eja tieši uz rietumiem.

— Lieliski! — Šelavins noteica. — Tas ir tas, kas mums vajadzīgs. Iesim pa šo aizu, kamēr varēsim. Ska­tieties zem kājām — ka neiekrīt . ..

Viņš pirmais iegāja ejā, kuras platums še sasniedza apmēram trīsdesmit metru. Abās pusēs bija redzamas melnas granita sienas — tīras, blāvi vizmojošas, ar gaiša kvarca graudiņiem. Reizēm pāri ceļiniekiem kā daudzkrā­sainas uguntiņas pārlaidās dziļūdens dzīvnieki — zivis, vēzīši, moluski. No dūņām tīrajā aizas akmens dibenā uz nelieliem izciļņiem un sienu grumbuļiem zvilnēja dziļ­ūdeņu aktinijas, lēni rāpoja jūras zvaigznes un ofiuras ar stariem, kas bija biezi sazarojušies un atgādināja mež­aines. Tomēr ne holoturiju, ne jūras ežu, ne citu dūņu dzīvnieku neredzēja.

Vietvietām sienas sanāca tuvāk, pārkārās pār gājēju galvām, nogriezās te uz vienu, te otru pusi. Tad šajās melnajās, drūmajās spraugās kļuva baisi. Vispār aizas dibens bija diezgan stāvs, vietām to klāja milzīgi klints- bluķi, kuriem vajadzēja rāpties pāri, turoties pie izciļņiem. Klintis mijās ar dziļām gravām vai plašām ieplakām, ku­rās Pavļiks nolaidās, sirdij neviļus sažņaudzoties bailēs. Dzīvās, krāsainās uguntiņas pamirgoja arvien retāk, aiza kļuva aizvien drūmāka un tuksnesīgāka.

Cilvēki gāja klusēdami, sarunājās maz. Reizēm bija dzirdamas aprautas frāzes, ar kurām apmainījās zoologs ar Matvejevu un Skvorešņa ar Maratu. Šelavins ātri so­ļoja pa priekšu, un tikai paretam atskanēja viņa vārdi: «Uzmanīgi! Krauja! Pagrieziens! Kritums!» Pēc katriem divi vai trīs simti metriem Silavins apstājās, iedarbināja hidrometriskos sparniņus straumes noteikšanai, tad gāja tālāk. Gāja cits aiz cita — priekšā Šelavins, aiz viņa Pav­ļiks; gājienu noslēdza Gorelovs. Dodamies pāri kādai ne visai augstai kraujai, Pav^k' uzrāpās uz liela klintsbluķa, kas gulēja ceļā, un atgrūiies lēca pakaļ Selavinam.

Klintsbluķis sašūpojās, un tūdaļ aiz muguras atskanēja Gorelova apspiestais kliedziens:

— Ak, velns parāvis!

Pavļiks atskatījās. No aizas dibena pacēlās vieglas duļķes.

— Ko jūs sacījāt, Fjodor Michailovič? — viņš ievai­cājās.

Atbildes nebija, dzirdēja tikai elsas un neskaidru mur­mināšanu.

— Kas jums noticis, Fjodor Michailovič? — nobažījies jautāja Pavļiks, uzkāpdams atpakaļ uz paugura.

— Pavļik! — beidzot atskanēja Gorelova aizsmakusi balss. — Panāc šurp! Palīdzi!

Pavļiks izbijās. Pieturēdamies pie paugura nelīdzenās virsmas, viņš ātri uzrāpās virsotnē. Lielā akmens, pār kuru viņš tikko bija pārrāpies, vairs nebija. Apakšā ne­skaidri rēgojās milzīgs bluķis, un zem tā zilgani spīguļoja metāls.

— Kas jums gadījās? Vai esmu jums vajadzīgs? — atskanēja Šelavina balss.

— Nekas sevišķs, — aizelsdamies atbildēja Gorelovs. — Mani notrieca zemē akmens. Man tūlīt palīdzēs Pav­ļiks. Pavļik, nāc ašāk šurp!

Pavļiks ātri noskrēja np paugura un no visa spēka uz­gūlās akmenim, kas bija piespiedis Gorelovu pie kraujas. Kopīgām pūlēm viņi nogrSda smago bluķi, un Gorelovs vaidēdams un tusnīdams piecēlās kājās.

— Jā! — Gorelovs sacīja, sakārtodams savu ska­fandru. — Pamatīgs akmen iņš! … Uz sauszemes no ma­nis būtu palicis vienīgi slapjums. Un arī te, zem ūdens, man būtu klājies plāni, ja nebijis skafandra. Nu, Pavļik, paldies! Mēģināsim panākt fyanu Stepanoviču.

Acīm redzot Šelavins jau bija gabalā, jo viņa uguntiņa vēl ilgi nerādījās. Gorelovs laizdams laikam bija satriecis kāju pret savu metala apvalku un tagad gāja lēnām, maz­liet klibodams. Tomēr par sāpēm viņš nežēlojās.

Laiku pa laikam pavērās sānejas — gan platas, gan šauras kā spraugas. Piepeši io kādas sānejas izlēca mil­zīgs, sarkans krabis uz garān, stiprām kājām un augšup paceltām varenām spīlēm. Krabja lielais, bruņu plāksnēm klātais rumpis uz posmainajān kājām šūpojās kā šūpulis

Melnās, tālu uz priekšu izbīdītās acis raudzījās spīvi, it kā saniknotas par neaicinātajiem viesiem. Nobīlī Pavļiks sa­stinga uz vietas, un vienā mirklī plata un resna spīle sa­žņaudza viņa kāju zem ceļgala kā tērauda knaiblēs. At­skanēja skaudra metala šņirkstoņa un gurksti. Likās, ka skafandrs nokrakšķēja. Krabis ar visām astoņām kājām atspērās un strauji parāva Pavļika kāju. Pavļiks ieklie­dzās un, līdzsvaru zaudējis, pakrita.

Gorelovs, kas bija aizgājis dažus soļus priekšā, pa­griezās atpakaļ un, izrāvis cirvīti, metās krabim virsū. Nelaizdams vajā Pavļika kāju, krabis pacēlās uz savām izstieptajām kājām vēl augstāk un draudīgi paslēja pretī Gorelovam otru spīli. Cirvītis sparīgi nolaidās un ar vienu cirtienu to nocirta pavisam nost. Tikai pēc tam krabis Pavļiku atlaida un neiedomājami ātri iešmauca tai pašā ejā, no kuras tik negaidīti bija parādījies. Tas viss ilga ne vairāk par minūti, un, ja nebijis nocirstās spīles, kas vā­ļājās uz akmeņainā dibena, Pavļikam tas viss būtu šķitis kā smags murgs.

— Kāds briesmonis! — viņš nomurmināja ar nobā- lušām lūpām. — Viņš mani nogāza … nogāza . ..

— Nieki, Pavļik, — Gorelovs viņu mierināja. — Es domāju, ka tu pakriti drīzāk aiz pārsteiguma nekā no krabja rāviena. Nu, kā tu jūties? Mums jāsteidzas.

— Raug, raug, Fjodor Michailovič! — nobijies ieklie­dzās Pavļiks, piespiezdamies pie Gorelova un rādīdams uz eju, kur tikko bija noslēpies krabis.

Starp klintsbluķiem, kas bija sablīvēti pie ieejas šau- 'rajā aizā, Gorelovs ieraudzīja vairākus pārus spīdošu acu un virs tām daudz kustīgu spīļu.

— Iesim ātrāk no šejienes projām, Pavļik, — Gore­lovs sacīja. — So riebekļu te laikam daudz. Labāk ar vi­ņiem neielaisties.

— Nu, ko jūs tur velkaties, atļaujiet jums jautāt! — pēkšņi viņu sarunā iejaucās Selavina balss. — Kas tie par krabjiem? Neesat tos redzējuši, vai, atļaujiet vaicāt? Nāciet ātrāk šurp! Esmu atklājis ko ārkārtīgu! Ļoti bagā­tas zelta atradnes! Milzīgi, brīnišķīgi tīrradņi. Paziņošu kapteinim un palūgšu šurp ļaudis no zemūdenes. Es uz brītiņu jūs izslēgšu un savieiošos ar vadības centrālo pos­teni. Bet jūs skrejat šurp pie manis …

— Bet… atļaujiet, atļaujiet! — Gorelovs iesaucās.

— Ivan Stepanovič! Vai jūs tālu no mums esat aizgājis?

Atbildes nebija. Acīm redzot Šelavins jau bija atvieno­jies un pārslēdzies uz zemūdenes vilni.

— Nu kā tā var! — Gorelovs pukojās. — Un ja nu viņš iegriezies kaut kur sānejā? Kur viņu tagad lai meklē?

— Pagaidiet brītiņu, — .atskanēja zoologa balss.

— Viņš parunās ar zemūdeni un atkal savienosies ar jums.

— Nu labi, — Gorelovs piekrita. — Iesim lēnām uz priekšu, Pavļik.

Viņi devās tālāk. Pavļiks tagad tik tikko spēja tikt lī­dzi Gorelovam, kas kliboja viņam pa priekšu. Zēns jau sāka pagurt.

Piepeši kaut kur priekšā labajā pusē atskanēja dobjš dārdieris, tad aizdunēja tālumā un ātri noklusa.

Gorelovs ar Pavļiku neizpratnē apstājās.

— Kas tas varētu būt? — Gorelovs klusu ieteicās.

Satraukti viņi devās tālāk. Gāja klusēdami, neviļus

palēninādami soļus, bažīgi atskatīdamies uz melnajām akmens sienām, uz klinšu grēdām, kas šķila mānīgi dro­šas, uz vietumis nokarenām akmens sienāņi- Dibens bija akmeņains, bez dūņām, bet ūdens apkārt neizprotamā kārtā kļuva manāmi duļķaināks. Zeltaini dūņu mākoņi viļņiem plūda pa aizu pretī Gorelovam un Pavļikam, aiz­vien biezāk ietinot visu apkārtni. Iešana kļuva aizvien grūtāka, divu triju metru attālumā vairs neko nevarēja saskatīt. . .

Gorelovs apstājās. Pavļiks bailēs piespiedās pie viņa.

— Kāpēc ivans Stepanovičs klusē? — gandrīz čuk­stus ievaicājās Gorelovs. — Vai tiešām viņš vēl nav bei­dzis sarunu ar zemūdeni? Es viņu izsaukšu. Tā ir nejē­dzība — tā novilcināt!

Viņš nospieda pogu uz vadības p.ults sava patronsomā un klausījās. Atbildes nebija. Gorelovs pasa'uca pie tāl­ruņa zoologu un pastāstīja, kas noticis.

— Ko tas varētu nozīmēt? — domīgi atbildēja zoologs.

— Jāsavienojas ar zemūdeni. Varbūt viņi vēl sarunājas ar Ivanu Stepanoviču.

Uz zoologa izsaukumu atbildēja sardzes priekšnieks vecākais leitnants Bobrovs. Tas paziņoja, ka esot sarunā­jies ar Selavinu pirms desmit minūtēm un uz viņa pieprasījumu gatavojoties aizsūtīt viņam piecus cilvēkus no ko­mandas.

Uzzinājis, ka Šelavins uz izsaukumu neatbild un ka tieši pirms desmit minūtēm bijis dzirdams kāds grāviens, vecākais leitnants pavēlēja nekavējoties pārtraukt zinātniskos darbus, visiem ekspedicijas dalībniekiem sapulcē­ties kopā un uzsākt okeanografa meklēšanu. Turklāt ve­cākais leitnants piebilda ka viņš pamudināšot norikoto nodaļu atrak atstāt zemūdeni un lūdza nozīmēt cilvēku, kas viņiem peilētu no tās vietas, kur sapulcēsies visi eks­pedicijas dalībnieki.

Drīz augstienē virs aizas starp dūņu mākoņiem parā- dījas divi miglaini oranžas krāsas plankumi. Tie ātri lai­dās lejup, kļūdami arvien gaišāki, un pēc mirkļa aizas di­benā līdzās Gorelovam un Pavļikam stāvēja zoologs ar Matvejevu.

Lai cik uztraukts bija zinātnieks, viņš vairākkārt lika Gorelovam un Pavļikam aprakstīt krabja ārieni, lielumu, krāsu un uzbūvi, nožēlodams, ka viņam pašam nav izde­vies šo briesmoni redzēt.

— Tu saki, krabis bija tev līdz ceļiem? Tātad apmē­ram četrdesmit centimetru augsts … Liels liels .. . Tiesa, pie Japanas krastiem dzīvo krabis piknogons, kura aug­stums sasniedz metru. Bet spēks! Drosme! Nē, nē! Tas ir tiešām neparasts gadījums! Ai, cik žēl, ka man neizdevās viņu redzēt! Starp citu, tie ir ļoti gudri dzīvnieki. Taču visinteresantākais, ka pie šā drosminieka drīz ieradās viņa biedri. Vai par to jūs esat pilnīgi pārliecināti? Vai neesat kļūdījušies? Varbūt jums tikai tā likās?

— Nē, nē, Arsen Davidovič, mēs abi skaidri redzē­jām! — aši apliecināja Pavļiks.

— Ak, cik-interesanti! Cik žēl!

Augšā parādījās vēl divi oranži plankumi, un dibenā nolaidās Skvorešņa ar Maratu. Drīz pēc viņiem ieradās no zemūdenes izsūtītā nodaļa komisārā Sjomina vadībā. Nodaļai bija līdzi kapļi, lāpstas, terenita patronas, kā arī spēcīgs rotējošs prožektors, kas varēja noderēt par tālu saredzamu bāku, un kaste ar akumulatoriem. Vadību pār apvienoto nodaļu uzņēmās komisārs.

Pēc Gorelova ziņojuma varēja spriest, ka laikā, kamēr Pavļiks atsvabināja Gorelovu no klintsbluķa un cīnījās

ar krabi, Šelavins nav varējis pārāk tālu aiziet no saviem ceļabiedriem. Viņš katrā ziņā atradās kaut kur tuvumā — galvenajā vai kādā no tuvākajām sānaizām, rietumos no sapulcēšanās vietas.

Komisārs ātri noorganizēja meklēšanu. Desmit cilvekiem vajadzēja pārmeklēt tuvākās sānaizas — piecas no labās puses un piecas no kreisās, katrā aizā pa vienam cilvēkam. Komisārs pats uzņēmās galvenās aizas pārmek­lēšanu tālāk uz rietumiem. Uz vietas vajadzēja palikt Pav­ļikam — darboties ar prožektoru un peilēt no sapulcēša­nās vietas.

Visi aši izklīda norādītajos virzienos.