Divu okeānu noslēpums

VIII nodala salas piekajē

Pirms daudziem gadiem, XIX gadsimta beigās, dok­tors Hanss Goldšmits pirmo reizi izstrādāja ķimisko reak­ciju, kas vēlāk dabūja viņa vārdu. Šis reakcijas būtība bija šāda: ja sajauc dzelzs oksidu (apdedžus, rūsas pul­veri u. tml.) ar aluminija pulveri un šo maisījumu aiz­dedzina, tad aluminijs degšanas procesā atņem dzelzs oksidam skābekli, tādējādi reducēdams tīru dzelzi, bet pats oksidējas; siltumenerģija, kas rodas šai procesā, dzelzi izkausē, bet iegūtais aluminija oksids kā izdedži uzpeld virspusē.

Šis dzelzs oksida sajaukums ar aluminija pulveri no­saukts par termitu, un kopš laika, kad «Goldšmita reak­cija» k|uva pazīstama, tā ilgi tika lietota vienīgi dažu vienkāršāko dzelzs sakausējumu ieguvē, sevišķi sliežu metināšanā.

Tik ierobežoti un primitivi termits četrdesmit gadus tika izlietots laboratorijās un metalurģijas praksē, ka­mēr beidzot padomju zinātnieki atklāja visas bagātās iespējas, kas slēpās šajā reakcijā. Izrādījās, ka ikvienu metala oksidu var reducēt jebkurā telpā vienkāršā tiģelī, bez sevišķas iekārtas, bet tikai ar zināmu, precizi noteiktu termitu (aluminija, litija, nātrijā, silicija) palīdzību.

«Termitu reakcijas» procesā rodas neparasti augstas temperatūras. Reducējot dzelzi ar aluminija palīdzību, radās milzīga 3500 grādu augsta temperatūra, kurā iz­kusa visi tai laikā pazīstamie metāli, bet volframa un alu­minija reakcija attīsta .7500 grādu temperaturu, tas ir, augstāku par saules temperaturu (6000 grādu), un nori­sinās tik strauji, ka volframs iztvaiko.

Tai laikā, kad Krepins konstruēja savu zemūdeni, pa­domju zinātnieki jau bija panākuši to, ka termitu reakcija bez traucējumiem varēja notikt pat zem ūdens, tāpat kā zem ūdens notiek autogēnā metināšana un dzelzs grie­šana, tikai daudz vienkāršāk, ērtāk un drošāk.

Izmantot termisko reakciju nolēma arī Kozirevs, lai nostiprinātu savā vietā dīzu gredzenu, kas bija izgatavots no tik grūti kausējama metala, ka zemūdens apstākļos

to būtu pilnīgi neiespējami sakarsēt un apstrādāt ar ci­tiem līdzekļiem.

Kad sestā augustā agri no rīta Romeiko, Skvorešņa un Matvejevs sagatavoja izejkamerā caurules, troses, me­tala plates un citus materialus sastatņu un platformu cel­šanai zemūdenes pakaļgalā, Kozirevs ar kapteini jau bija izstrādājuši visus aprēķinus un plānus turpmākajiem dar­biem, lai uzstādītu savā vietā dīzu gredzenu. Nokāpis lejā izejkamerā, Kozirevs atrada tur ūdenslīdējus un nle- chaniķus jau skafandros un gatavus atstāt zemūdeni. Atri uzvilcis skafandru arī pats, viņš nospieda sienā pogu, signalizējot centralajam postenim, ka var kamerā ielaist ūdeni. Pēc dažām minūtēm ūdens piepildīja kameru un atskanēja nolaižamo trošu žvarkstoņa. Bet, tiklīdz plat­formas augšējā mala bija attālinājusies pusmetru no zemūdenes korpusa, platforma apstājās, un žvarkstoņa apklusa.

— Kāds nelabais tur māžojas? — dusmojās Skvo­rešņa, nemierīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru un laiku pa laikam pamezdams acis augšup uz pavērušos šauro spraugu. — Nu, ir gan pintiķi tie elektriķi! Taisīja, taisīja un nekā neiztaisīja. Varen labi strādmeciņi!

— Platforma neatveras! — savienojies ar centrālo posteni, ziņoja Kozirevs. — Ko tas nozīmē, biedri ko­mandier?

— Nesaprotu, — izbrīnījies atbildēja kapteinis.

— Mēs taču vakar gājām laukā, un platforma bija kār­tībā. Arī šeit uz vadības pults ir sarkanais signāls. Tūlīt likšu elektriķiem pārbaudīt visus vadus. Mazliet uz­gaidiet.

— Kamēr Marats tur ložņās gar sienām, pārbaudot elektrotīklu, paskatīsimies šeit, — ierosināja Skvorešņa.

— Varbūt nolaižamās troses aizķērušās.

— Bet kā lai tur uzrāpjas, Andrej Vasiļjevič? — vai­cāja Matvejevs, palūkojies uz augšā pavērušos spraugu.

— Taču trīs metri!

— Pa jebkuru cauruli no šās kaudzes, ērms tāds! Un vēl labāk — rāpies man uz pleciem.

— Tieši tā — uz pleciem!

Uz Skvorešņas varenajiem pleciem Matvejevs jutās brīvi un droši kā uz izbīdāmām kāpnēm. Zem kameras

griestiem viņš aši apskatīja bloku ar pareizi aptītām tro­ses vītnēm, korpusa apvalkā pārbaudīja troses izejcau- rumu, tad, iebāzis galvu spraugā starp platformas aug­šējo malu un korpusu, pārbaudīja troses ārējo savieno­jumu ar platformu.

— Te viss kārtībā, Andrej Vasiļjevič, — viņš ziņoja Skvorešņam, pagriezdamies uz viņa pleciem. — Pagaidi Pagaid … — viņš pēkšņi iekliedzās. — Nu, Andrej Vasiļ­jevič, pacel augstāk! Aiz kājām! Vēl augstāk! . . . Ellē! Kas tad tas?! Re, kur joks!

Parasti mierīgais, nosvērtais un mazrunīgais Matve­jevs tagad bija mazliet satraukts. Izlīdis pa pusei virs platformas un pārliecies pār to uz āru, viņš grozīja uz visām pusēm laternu, izstiepās, cik spēja, pūlēdamies kaut ko aizsniegt ar rokām.

— Kas tad tur galu galā ir? — nenocieties iesaucās Skvorešņa.

— It kā zeme, Andrej Vasiļjevič, — atbildēja Matve­jevs, viegli nolēkdams no Skvorešņas pleciem. — Gandrīz noteikti varu sacīt, ka zeme. Klints… Visīstākā klints. Tā atbalsta platformu un neļauj tai nolaisties. Zemūdene piespiedusies pie tās ar sāniem.

Šis atklājums radīja sensāciju. Kapteinis lika Matve- jevam pa spraugu izrāpties laukā un klinti apskatīt. Mat­vejevs drīz atgriezās un ziņoja, ka klints, pie kuras straume piespiedusi «Pionieri», ir daļa no lielas apakš­zemes kalna nogāzes, kas tālu aizstiepjas uz visām pusēm un paceļas laikam līdz ūdens virsmai, bet varbūt arī aug­stāk. Ievērodams kapteiņa pavēli, uzpeldēt pārāk augstu Matvejevs nebija uzdrošinājies. Pēc kapteiņa rīkojuma Skvorešņa un desmit komandas locekļi, tērpušies ska­fandros, izkļuva no zemūdenes pa to pašu ceļu kā Mat­vejevs. Viņi paņēma līdz dažus rituļus tievas, elastīgas troses un, iztaisījuši no tās trīs milzīgas cilpas, uzmauca tās zemūdenes priekšgalam, bet ar ceturto cilpu cieši pie­stiprināja pie klints zemūdenes pakaļgalu. Pēc tam, sa­tvēruši priekšgala cilpas un pagriezušies ar sejām pret atklāto okeānu, viņi visi reizē pēc Skvorešņas komandas iedarbināja skrūves ar desmit desmitdaļu ātrumu. Piec­simt zirgspēku pēc piecpadsmit minūtēm atvilka zemūdeni no klints un nostādīja to ar priekšgalu pret okeānu, bet ar pakaļgalu pret zemūdens kalnu. Lai straume atkal ne­aiznestu kuģi un nepiespiestu to pie kalna, vienas priek­šējās cilpas galus nolaida līdz dibenam un piestiprināja pie liela klintsbluķa.

«Pionieris» tagad turējās pie drošiem, nekustīgiem enkuriem.

«Dīzu brigāde» nekavējoties uzsāka darbu pie kuģa pakaļgala.

Pa to laiku kapteinis izsauca pie sevis centralajā pos­tenī Šelavinu un uzdeva viņam rūpīgi iepazīties ar zem­ūdens kalnu.

— Mēs nevaram vēl noteikt savas koordinātes, — kapteinis piebilda. — Neviens no mūsu infrasarkanajiem izlūkiem pagaidām nedarbojas. Bet varbūt kalna tuvāka apskate palīdzēs tieši jums, piedzīvojušam okeanografam, noteikt, kas šis par kalnu, kur tas atrodas, vai tā nav sēkļa, plašas sēres, korāļu rifa vai korāļu atolu piekāje. Atoli taču var būt apdzīvoti, un mūsu stāvoklī tas būtu ļoti nepatīkami. Uzmanība nenāk par ļaunu … Naktij iestājoties, pacelieties virspusē, apskatieties visapkārt, vai nav manāmas ugunis, kuģi, iezemiešu kanu laiviņas. Ja atrodiet par vajadzīgu, ņemiet līdz kādu no komandas, lai jūs pavada . ..

— Nu kādēļ gan, Nikolaj Borisovič, atraut cilvēkus no darba! Es labi tikšu galā viens pats, kaut gan, ja at­ļaujiet, paņemšu līdzi Pavļiku. Viņš jau še nav tik nepie­ciešams, un arī viņam būtu interesanti un derīgi . ..

Kapteinis piekrita. Pavļiks par šo ekskursiju neiz­sakāmi priecājās: viņš jau sen nebija klaiņojis zem ūdens, bet jaunas vietas solīja jaunus iespaidus, jaunus atklā­jumus, jaunus priekus.

Ar pilnu šķidrā skābekļa lādiņu un elektrisko enerģiju akumulatoros, pārtiku un ūdeni termosos un pilnu ģeo­logu un zemūdens mednieku amuniciju Šelavins ar Pav­ļiku tieši pulksten piecpadsmitos nokāpa no platformas uz kalna nogāzes un kājām devās uz dienvidiem. Iet nebija viegli. Nogāze bija diezgan krauja, bieži klāta klints ga­baliem, kājas iegrima dūņās, pinās ūdensaugos. Varēja jau vienkārši ar skrūvēm un pašu mazāko ātrumu peldēt virs kalna nogāzes, taču Šelavins apzinīgi no tā atsacījās, Pavļikam paskaidrodams, ka esot nepieciešams izpētīt kalna ģeoloģisko uzbūvi: bet ģeoloģija savus noslēpumus atklāj tikai kājām gājējiem un nevis pilotiem, kaut ari zemūdens pilotiem.

Ceļā varēja sastapt daudz zivju. Pavļiks tās noteica ne­kļūdīgi, pie kam okeanografs ikreiz atzinīgi nomurmināja.

Pēc ceturtdaļstundas gājiena Pavļiks pēkšņi paklupa, noliecās un kaut ko izvilka no dūņām.

— Palūk, kas tad tas? — viņš vaicāja, pasniegdams savu atradumu Selavinam.

Viņa rokās bija rupji, primitivi darināts, taču pilnīgi skaidri izveidots līks nazis ar kaut kādu sprunguli spala vietā un blāvi zvīļojošu, melnu asmeni. Tikko uzmetis tam acis, Selavins pārsteigts izsaucās:

— Obsidiana 1 nazis! Nazis no tīra vulkāniskā stikla! Tas taču ir ārkārtīgi interesanti! Absolūti! … parakņā­simies še vēl, Pavļik.

Pēc mirkļa Selavins gavilēdams izvilka no dūņām vēl vienu atradumu.

— Kā tad! … — viņš priecīgi izsaucās, to aplūko­dams. — Obsidiana pīķa uzgalis.. . Lieliski! Abso­lūti! … Roc, roc, Pavļik!

Tomēr vairāk nekā viņi neatrada.

Mazliet atpūtušies, viņi devās tālāk. Selavins uz brīdi zaudēja savu parasto runīgumu un ilgi gāja klusēdams, iegrimis domās, tikai paretam Pavļikam atgādinādams:

— Skaties uz zemi! Vērīgi skaties! Nepalaid garām kaut ko neievērotu …

Un atkal gāja pa priekšu, galvu nodūris, kluss un do­mās iegrimis, paretam kaut ko nesaprotamu murminā­dams un uzgrūzdamies klintīm. Pēc pusstundas Selavins pēkšņi apstājās lielas, lēzenas klints priekšā. Pacēlis acis, viņš uz mirkli sastinga, tad sajūsmā iekliedzās:

— Laiva! Iezemiešu kanu laiviņa!

Negaidīti veikli un ātri viņš uzlēca uz klints. Viņa priekšā kā uz bazalta pjedestālā, gandrīz līdz malām pilns ar dūņām, gulēja garš kuģītis ar savdabīgi izliektu, dīvainiem, fantastiskiem griezumiem rotātu priekšgalu.

— Šurpu, Pavļik! — nepacietīgi iesaucās Selavins. — Ķeries pie lāpstas! Attīri!

i Obsidians — vulkāniskās izcelsmes minerāls, kas pēc izskata atgādina tumšu stiklu.

Dūņu mutuļu apņemti, viņi kādu stundas ceturksni drudžaini strādāja un, kad dūņas noplaka, bet ūdens at­guva savu parasto dzidrumu, viņu priekšā atradās no koka stumbra izdobta iezemiešu laiva ar ielauztu dibenu, pilna ar satrūdējušu zvejas tīklu paliekām. Rakņādamies šajā čupā, reizēm Šelavins, reizēm Pavļiks, priecīgi iesaukdamies, izvilka aizvien jaunus un jaunus atradu­mus: cilvēka galvaskausu, koka statuetes ar cilvēka vai putna galvām, kaula zvejas āķus, kaut kādus iesarkanus koka dēlīšus, vienu līdz divi metri garus, kurus klāja biezs, nesaprotamu zīmju vijums.

Jau pirmais dēlītis, kas nonāca Šelavina rokās, at­stāja uz viņu satriecošu iespaidu. Piespiedis cieši klāt dēlim savu ķiveri, bezprātīgām acīm, kas gandrīz sprāga laukā no dobumiem, viņš dažus mirkļus vērās šo zīmju garajās rindās, tad pēkšņi, uz vietas lēkādams, sāka kliegt:

— Kohau! … Kohau rongo-rongo … Tie ir viņi? Tie ir viņi! Rapanuiešu kohau rongo-rongo! . ..

Aiz pārsteiguma apstulbis, Pavļiks ar atvērtu muti lūkojās šajā aina, kas atgādināja pirmatnējo mežoņu deju ar kaut kādām nesaprotamām burvestībām.

— Vai jūs saprotat, jaunais cilvēk, ko tas nozīmē, at­ļaujiet jums jautāt? Nē-e! Jūs nesaprotat, ko tas no­zīmē! . .. Tas . . . tas .. .

— Ko tad īsti tas. nozīmē? — Pavļiks atjēdzies ievai­cājās.

Bet Šelavins pēkšņi apklusa, nogrimdams domās, tad nomurmināja:

— Ko tas nozīmē? Hm, hm . . . Mazliet nogaidīsim. Jāpārliecinās. Jāpārbauda. Mēs vēl sastapsim .. . Esmu pārliecināts, ka sastapsim aku un … un … Iesim! Iesim ātrāk tālāk! … Saliec visu atpakaļ laivā! Atceļā paņem­sim līdzi.

Šelavins pa priekšu gandrīz skrēja, un Pavļiks ar pū­lēm tika viņam līdzi. Tā viņi gāja vēl kādu pusstundu, un, kad Pavļiks beidzot juta, ka zaudē spēkus, Šelavins piepeši apstājās.

Viņu priekšā kā pāris metru augsta siena šķērsām no­gāzei piecdesmit līdz sešdesmit metru garumā stiepās no milzīgām plātnēm sakrauta terase. Taču ne Šelavins, ne Pavļiks uz to neskatījās. Pilnīgā klusumā, kā apburti, galvas atmetuši, viņi nenovērsa acis no vairākām kolo­sālām statujām, kas mēmi drūmā un bargā mierā piec­padsmit līdz divdesmit metru augstumā pacēlās pār te­rasi. Laternu gaismā bija redzamas viņu dīvainās galvas, rotātas ar milzīgiem, divus metrus augstiem akmens ci­lindriem, kas atgādināja turbānus. Atpakaļ nošļauptās, šaurās pieres, garie, ieliektie deguni, dziļie, tukšie un melnie acu dobumi, plānās, stingri sakniebtās lūpas un asie zodi atstāja neaizmirstamu iespaidu ar sava pārcil­vēciskā veidola iekšējo spēku.

Sie tēli stāvēja uz gareniem rumpjiem, bez kājām, ar tikko jaušamām rokām zem krūtīm — primitivi un vareni, mēmi un bargi — un vērīgi lūkojās uz priekšu okeana bezgalīgajos plašumos, pāri pigmeju galvām, kas šeit bija nejauši ieradušies. Starp šiem, it kā sardzē stāvošajiem milžiem mētājās daudzas okeana nogāztas figūras, ar sāņus aizripojušiem, milzīgiem cilindriem, kas kādreiz ro­tājuši viņu galvas.

— Rapanui . . . — murmināja okeanografs. — Rapa- nui . . . Senā Vaihu … Tātad taisnība: to applūdinājis okeāns .. . Skaties, Pavļik! Skaties! Iegaumē uz visiem laikiem! . . .

Ilgi viņi klusēdami stāvēja akmens milžu priekšā; beidzot Selavins, it kā atjēdzies, nopūtās un sacīja:

— Jāiet tālāk, Pavļik. Mēs tos vēl sastapsim. Mums jānobeidz salas apskate.

Uzmetis pēdējo ilgo skatienu šiem zemūdens kalna sargiem, Selavins iedarbināja skrūvi un devās tālāk uz dienvidiem. Pavļiks viņam sekoja. Pēc ilga klusuma viņš okeanografam jautāja:

— Kāpēc jūs, Ivan Stepanovič, sacījāt «salas»? Vai tad tas nav tikai zemūdens kalns?

— Bet kur tu esi redzējis zemūdens kalnu ar nogri­mušām laivām, nažiem, pīķiem un beidzot ar tādām celt­nēm kā šīs terases un kolosālās statujas? Ko? .. . Atļau­jiet jums jautāt, jaunais cilvēk?

— Nu, kas tur, — dūšu saņēmis, iebilda Pavļiks.

Jūs taču reiz mums pulciņā stāstījāt par jūrā nogrimu­šām salām un pat kontinentiem. Varbūt arī še noticis tas pats?

— Hm, hm … — okeanografs sastostljās. — M-jā . . . Protams, gadās . .. Daļēji tev taisnība, bet tikai daļēji. Var taču būt gadījumi, kad salu vai sauszemi pakāpeniski vai uzreiz, bet tikai daļēji apklāj uzbrūkošais okeāns. Šķiet, ka arī. par šīm okeana transgresijām esmu jums stāstījis? Acīm redzot arī šeit noticis tieši šāds gadī­jums .. . Bet kas tas? — pēkšņi sevi pārtraucis, Šelavins norādīja uz lielu, tumšu plankumu, kas zemūdens krēslā bija saskatāms uz nogāzes.

— Ieeja alā vai grotā, — droši, nedomādams atbil­dēja Pavļiks, kas uzskatīja sevi šajos jautājumos par pie­tiekami pieredzējušu cilvēku.

— Un acīm redzot ļoti lielā alā, — piebilda okeano­grafs. — Jāpaskatās.

Pavļiks pirmais iepeldēja alā. Tā tiešām izrādījās mil­zīgi plaša un, spriežot pēc tās bazalta sienām un velvēm, bija vulkāniskās izcelsmes. Iespējams, ka tālos ģeoloģis­kos laikmetos caur šo krāteri vai sāneju no zemes dzī­lēm izvirdusi kausēta lava. Ala bija ļoti augsta, plata un iestiepās tālu kalna dziļumos. Alas dibenu klāja dūņas, kurās starp neskaitāmajām gliemežnīcām ņudzēja mil­zums adataiņu un zarndobumaino; sienas, klintsbluķi un sastingušas lavas.pauguri bija apauguši ar kaļķa ūdens­augu vītnēm, aizkariem un paklājiem.

Ātrumā apskatījuši alu, Šelavins un Pavļiks sajuta nogurumu un izsalkumu. Viņi nolēma atpūsties un paēst. Abi atlaidās uz neliela klintsbluķa un ķērās pie termo­siem. Iedzēris dažus malkus karsta kakao, Pavļiks atsāka pārtraukto sarunu:

— Ivan Stepanovič, jajnēs neesam uz vienkārša zem­ūdens kalna, tad kas tā par salu?

— Tā ir Rapanui. Noslēpumaina un mīklainasala, kas sagādājusi un vēl līdz šim sagādā daudz rūpju un mo­cību visas civilizētās pasaules ģeogrāfiem, etnogrāfiem un vēsturniekiem. Vai tu esi par šo salu kaut ko dzirdējis?

— Rapanui? … Nē, — Pavļiks atzinās, — pirmoreiz dzirdu.

— Hm . . . Braši, neko teikt! Bet varbūt tu to pazīsti kā Vaihu, kā to dažkārt sauc?

— Nē-ē, Ivan Stepanovič, — Pavļiks atbildēja, juz­dams jau zināmu neveiklību. — Arī Vaihu nezinu.

— Nesaprotu. Absolūti nesaprotu, ko gan jums mā­cījuši tajās jūsu izslavētajās ģimnāzijās jeb… kā tās tur sauc .. . koledžās, vai!

— Svētā Patrika koledžā, Ivan Stepanovič, Kvebekā.

— Nevis svētā Patrika, — okeanografs aizsvilās, — bet svētās tumsonības! … Tā ja! Svētās tumsonības! Nekā nezināt un pat nedzirdēt par Rapanui jeb Vaihu, jeb Lieldienu salu! Tas ir baismīgi!

— Lieldienu? Svēto Lieldienu salu? — Pavļiks saro­sījās. — Es sāku atcerēties … Jā, jā, es atceros … Tā ir niecīga saliņa Klusajā okeānā. To atklājis Deviss tūk­stoš sešsimt astoņdesmit septītajā gadā, pēc tam admira- lis Rogevens tūkstoš septiņsimt divdesmit otrajā gadā. Un salu toreiz apdzīvojuši pagāni, elku pielūdzēji, bet tad tur atbraukuši nez kādi mūki, kas atgriezuši iedzīvo­tājus pie kristīgās ticības. Tas arī viss, ko mums koledžā par Lieldienu salu stāstīja ģeografijas skolotājs.

— Idiots, kura pienākums bijis pārvērst bērnus par tādiem pašiem idiotiem kā viņš pats! Cik labi, Pavļik, ka tu esi izrāvies no šīs analfabētu, stulbeņu un liekuļu fab­rikas. Iestāsies mūsu padomju skolā, un visa pasaule at­klāsies tavā priekšā visā tās skaistumā un patiesībā! Tev taču koledžā nav pastāstījuši pašu interesantāko par šo ievērojamo salu! Niecīga saliņa, kuru vienas stundas gā­jienā var šķērsot no viena gala līdz otram, vientuļš, bez­galīga okeana vidū pamests zemes stūrītis, ko no Dienvid­amerikas šķir četri tūkstoši kilometru un apmēram tāds pats atstatums no tuvākajām Polinezijas salām, — šī saliņa ir īsts zinātnisku mīklu un noslēpumu mezgls! Iedomājies vien, Pavļik: visā Polinezijā, starp visam tās neskaitāmajām salām un ciltīm, vienīgi šeit", šajā mazajā tautiņā, kas apdzīvoja Rapanui, attīstījās un uzplauka rakstu māksla! Uz šiem pašiem kohau rongo-rongo gara­jiem, iesarkani brūnajiem dēlīšiem, ko nupat atradām kanu laiviņā un turējām rokās! Vēl vairāk! Šīs senās ta­bulas ar seno rapanuiešu rakstiem vēl līdz šim laikam neviens civilizētās pasaules zinātnieks nav izlasījis un izskaidrojis.

Selavins apklusa un iedzēra no termosa dažus kakao malkus.

— Un šīs terases jeb aku, kā tās sauc iezemieši! Un šīs,neparastās, pārsteidzošās statujas! — viņš pēc mirkļa turpināja. — Kā šīs milzīgās būves varēja uzcelt maza tautiņa, kas atradās uz viszemākā kulturas līmeņa? Da­žas no šīm statujām taču sasniedz divdesmit trīs metru augstumu, ar divus līdz trīs metrus platiem pleciem, ar divus metrus augstiem turbāniem galvā, un sver līdz div­tūkstoš centneriem! Bet tādu aku ap to laiku, kad tur parādījās eiropieši, saskaitīti ne mazāk kā divsimt seš­desmit gabalu, bet statuju — vairāk nekā pieci simti, un visas tās ar savām dusmīgajām, draudošajām sejām pa­vērstas pret okeānu. Vai nav skaidrs, ka šo milzīgo, var teikt, titānisko darbu, varēja paveikt tikai cita, lielāka, daudz kulturālākā un attīstītāka tauta!

Lai uzminētu visas šīs mīklas, daži zinātnieki izvir­zījuši šādu hipotēzi. Šai salai senatnē bijuši daudz lielāki apmēri. To apdzīvojusi liela cilts ar īpatnēju, diezgan augstu kulturu, daudz augstāku nekā tām nožēlojamām ciltīm, kuras uz salas atrada pirmie eiropieši. Un pienācis laiks, kad senie rapanuieši sākuši ievērot, ka viņu salu lēnām, tomēr neatturami aprij jūra. Tad viņi, satraukti un neskaidru baiļu pilni, vērsušies pie saviem dieviem, mek­lējot pie tiem aizsardzību pret draudošo stichiju. Viņi sā­kuši pie jūras krastiem celt milzīgas terases un uzstādīt uz tām daudzus elkus kā dzimtās zemes sargus un glā­bējus. Tomēr okeāns nepielūdzami turpinājis uzbrukumu, un veltīgi akmens dievi vērsuši pret to dusmu pilnos, draudošos skatienus. Cilvēki tomēr nezaudējuši cerību. Viņi drudžaini darījuši tālāk savu darbu: izcirtuši jaunus elkus, cēluši jaunus aku un uzstādījuši uz tiem jaunas un atkal jaunas savu sargātāju un glābēju rindas. Tā droši vien turpinājies daudzus gadu desmitus. Varbūt, pamazām pārliecinoties par savu cerību veltīgumu un dievu bezspēcību, vai arī varbūt, kad pēc kādas zemes­trīces salai piepeši uzbrucis okeāns, iedzīvotājus galu galā pārņēmusi panika. Tie pametuši visus darbus un, pa­ķēruši visu savu iedzīvi, steigušies pie kanu laiviņām, lai meklētu glābiņu uz citas zemes. Tādas pārvietošanās no vienas salas uz otru pāri milzīgiem okeana plašumiem aiz dažādiem iemesliem diezgan bieži notikušas Polinezijas tautu vēsturē.

Daži zinātnieki domā, ka tagadējie Rapanui iedzīvotāji nav vis salas sākotnējo iedzīvotāju paliekas, bet ienācēji, kas iedrošinājušies apmesties salā, kura vai nu mitējusies iegrimi, vai ari sākusi grimt lēnāk, nemanāmāk. Bet tas, ka mēs šodien atklājām lielu lielu zemūdens aku ar sta­tujām. galīgi pierādīja, ka teorija par salas grimšanu ir pareiza …

Šelavins apklusa, domīgi sūkdams kakao termosa cau­rulīti. Klusēja arī Pavļiks, kas visu laiku bija klausījies okeanografa stāstu kā senu teiksmu. Beidzot viņš jautāja:

— Nu, bet ienācēji, kā tie uz salas iekārtojās?

— Tie varbūt, no viņu viedokļa, diezgan ilgi nedzīvoja slikti — līdz tam laikam, kamēr viņiem nepievērsa uzma­nību Eiropas «civilizatori». Tad salinieku starpā parā­dījās slimības, kāre pēc degvīna un tabakas, pēc Eiropas nieciņiem un pēc tā sauktās kulturas. Taču visstiprākais trieciens salai tika dots tūkstoš astoņi simti sešdesmit otrajā gadā, kad tai uzbruka peruaniešu vergu tirgotāji. Pēc nedzirdētas nežēlības, slepkavībām, laupīšanām viņi sagrāba gūstā lielāko daļu iedzīvotāju — piecus tūksto­šus cilvēku — un aizveda tos uz Cinča salu pie Dienvid­amerikas krastiem, lai tie tur vāktu un krautu kuģos guano — putnu mēslus, kas lielos vairumos sakrājušies šajās salās un tiek izvesti noplicināto Eiropas zemju mēslošanai.

Tiesa, daži no šiem nelaimīgajiem vēlāk tika atbrīvoti, bet, atgriezušies dzimtenē, viņi atveda sev līdzi baku sērgu, kas stipri iznīcināja iedzīvotājus. Kopš tā laika viņi sāka pakāpeniski izmirt, un jau tūkstoš astoņi simti astoņdesmit sestajā gadā iedzīvotāju skaits bija vairs ti­kai simt piecdesmit cilvēku. Pēdējā laikā viņu skaits maz­liet pieaudzis un sasniedzis divsimt piecdesmit cilvēku, taču kapitalisma, nežēlīgās ekspluatācijās, žūpības, sli­mību un bezcerīgas nabadzības apstākļos šī cilts diez vai spēs atjaunoties .. . Jā-ā-ā! . . . Tas nav vis tā kā pie mums, Pavļik! Cik daudz, lūk, tādu mazu cilšu un tautu, kuras cari, viņu ierēdņi un kapitālistiskie plēsoņas bija noveduši līdz izmiršanai, atdzimušas pie mums Padomju Savienībā pēc tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitā gada Lie­lās Oktobra sociālistiskās revolūcijas! Redz, kā tas ir, jaunais cilvēk! . . . Vēl daudz citu noslēpumu glabā šī mazā, gandrīz tuksnesīgā saliņa. Visu uzreiz, Pavļik, ne­var izstāstīt, bet mums laiks griezties atpakaļ. Turpināt šo zemūdens nogāžu pētīšanu es uzskatu par pilnīgi lieku: tas, ko kapteinis gribēja zināt, man jau pilnīgi skaidrs. Un tas ir galvenais! Tātad dosimies ceļā, jaunais ci+vēk, Kvebekas svētā Patrika koledžas uzticamais audzēkni!

— Es gribu to ātrāk aizmirst, — klusu atteica Pav­ļiks, —_ bet jūs man atgādināt . . .

— A-ā-ā! .. . Hm . . . Hm … Jā, pārmetums vietā . . . Nu, piedod vecim. Vairāk tā nedarīšu .. .

Šelavins ar labsirdīgu smaidu pastiepa metala roku. Pavļiks jautri un labprāt to paspieda.

Uzkrāvuši plecos kaudzi zvejas tīklu un kā vēdekli aiz muguras novietojuši rapanuiešu svētās tabulas un ci­tas trofejas, Šelavins ar Pavļiku devās mājup.

Pēc divām stundām, parādoties tādā izskatā zemūde­nes priekšā, prožektoru spilgti apgaismotajā lokā, viņi tika sagaidīti ar izbrīna saucieniem, kam nākošajā mirklī sekoja smiekli un joki.

Jau uz izejkameras platformas viņi ieraudzīja skafan­drā ietērpto kapteini. Un pirmais viņa jautājums Šelavi- nam bija:

— Kur mēs atrodamies, Ivan Stepanovič?

— Rapanui salas piekājē.

Kapteinis sarauca uzacis.