Divu okeānu noslēpums

X nodaļa EKSPEDĪCIJA PĒC ELEKTRISKĀS STRĀVAS

Naktī kapteinis sagatavoja visu ziņojumu pārskatu par darbu gaitu pagājušajā dienā. Darbs veicās lieliski, tieši pēc grafika. Deviņpadsmitajā augustā, tas ir, pēc trim dienām, zemūdene varēs atstāt' savu jauno patvē­rumu un doties uz Padomju Piejūras apgabala tālajiem krastiem. Bet šī diena arī bija pēdējais termiņš uzsākt braucienu, jo pēc tam vairs nebūtu cerību laikā — div­desmit trešajā augustā — ierasties Vladivostokā. No Ra­panui salas zemūdenei bija jānobrauc pa taisnu līniju, putna lidojumā, ap piecpadsmit tūkstoš kilometru. Lai veiktu šo milzīgo attālumu, «Pionierim» vajadzēja tieši simt stundas nepārtraukti braukt ar desmit desmitdaļu ātrumu. Un tikai tad, ja «Pionieris» dosies ceļā ne vēlāk kā deviņpadsmitā augustā pulksten sešos no rīta, tas līdz ar sauli spēs ierasties Usurijas līcī pie Krievu salas iepre­tim Vladivostokai divdesmit trešajā augustā pulksten desmitos no rīta. Bet, ja gadītos kāda neparedzēta aizka­vēšanās, pavisam astoņas vai desmit stundas — tad viss būtu izjaukts. Viss darbs, visas komandas pārcilvēciskās pūles un visas cerības izkūpētu kā dūmi.

Sviedri klāja kapteiņa pieri, kad nakts klusumā savā kajitē miega apņemtajā zemūdenē viņš pēkšņi nonāca pie šāda slēdziena: «Nedrīkst! . .. Nedrīkst palikt bez laika rezervēm,» viņš domāja. «Jāstrādā vēl ātrāk, vēl sprai- gāk. Jāietaupa kaut šīs astoņas, desmit stundas. Bet ko vēl var prasīt no komandas, kas nepazīst ne miega, ne atpūtas, kas jau tik daudz dienas strādā, liekas, ar pēdē­jiem, izsīkstošajiem spēkiem?»

Kapteinis neko nespēja izdomāt. īsās atpūtas dārgie brīži pagāja šais satraucošajās pārdomās, un rīts sastapa kapteini ar bezmiegā iekaisušām acīm. Viņš izgāja no zem­ūdenes, degoša nemiera pārņemts, un mudināja ļaudis, kas vēl nebija paguvuši izstaipīt īsajā naktī neatspirgu- šos locekļus, mudināja ātrāk ķerties pie darba. Viņš izbau­dīja patiesu prieku, kad ieraudzīja Skvorešņas šai naktī paveikto darbu.

Skvorešņa bija uzņēmies nakts dežuru pie elektriskās vinčas, kas lēni pievilka dīzu gredzenu uz atmīkstinātās apakšējās eņģes. Taču patiesībā pie vinčas nekā nebija ko darīt, un Skvorešņa sirdīgi noņēmās notīrot kuģa pakaļ­galu no metala nogulsnēm, pikām, sasalušām paltīm, ur­gām un lāsēm, kas bija uz tā palikuši, pēc tarn kad sprā­dziens izrāva dīzu gredzenu no savas vietas. Darbs bija ļoti grūts, nogurdinošs. Termitu te pielietot nevarēja.

Instrumenti kļuva neasi un lūza, elektriskie urbji, mazās elektriskās vīles, elektriskās ēveles drīz sadrupa.

Galu galā Skvorešņa pārgāja uz rokas instrumentiem, liekot lietā savu neparasto fizisko spēku, un nereti guva lielus panākumus.

No rīta pirms komandas modināšanas dīzu gredzens jau atradās pavisam tuvu kuģa pakaļgalam, ari vieta tam bija notīrīta un sagatavota uzstādīšanai. Bet gredzena iekšpusē vēl bija ne mazums gāzesvadu cauruļu palieku ar asām, atkārpainām malām. Skvorešņa sāka tās novākt, cenzdamies darbu nobeigt līdz tam laikam, kad elektriskā vinča būs pievilkusi dīzu gredzenu cieši klāt kuģa pakaļ­galam.

Skvorešņa arī tagad strādāja ar milzu enerģiju, it kā viņš nebūtu pavadījis nogurdinošu, negulētu nakti. Viņa dedzīgais darbs tā aizrāva visu dīzu brigādi, kas tikko bija sākusi strādāt, ka nebija iespējams atturēties un ne­strādāt tikpat dedzīgi.

Kad Korņejevs devās meklēt kapteini, lai paziņotu, ka saskaņā ar vakardienas rīkojumu gatavojas sūtīt Maratu un Pavļiku ar trosbateriju uz dziļumiem, viņš at­rada kapteini dīzu brigādē, iegrimušu dedzīgajā darbā pie dīzu loka.

— Cik laika Maratam vēl vajag, lai pabeigtu vadības pults un tīkla remontu? — vaicāja kapteinis, galvu ne­paceldams un neatraudamies no darba.

— Pēc brigādes grafika un sacensības saistībām vēl apmēram septiņas astoņas stundas.

— Vai kopā ar viņu strādā Pavļiks?

— Jā.

— Pasakiet viņiem abiem — kā Maratam, ta Pavļi­kam — manu personīgo lūgumu pabeigt šo darbu iespē­jami ātrāk, neraugoties uz brigādes grafiku. Pēc tam lai iet ar trosbateriju Ari jūs lūdzu, biedri Korņejev! Āt­rāk … Ātrāk . . . Mobilizējiet visus savus spēkus, visus atlikušos spēkus! Mums nav laika rezervju. Pēc pusstun­das ienāciet manā kajitē ar vecāko leitnantu, profesoru Lordkipanidzi, Cižovu, Sjominu un Kozirevu — es jums paskaidrošu stāvokli.

Marats un Pavļiks bija mazliet sarūgtināti, ka aizka­vējas viņu ekspedicija pēc elektriskās strāvas, kurai viņi

jau bija sākuši gatavoties. Taču kapteiņa personīgais lū­gums, ko Korņejevs viņiem nodeva mazliet svinīgā, no­zīmīgā tonī, neparasti satrauca, un viņi dedzīgi, ar jaunu enerģiju ķērās pie darba.

Noliktā laikā pie kapteiņa ieradās visi, kuru viņš bija aicinājis.

— Biedri, — kapteinis uzrunāja sapulcējušos, — pēc brigadu grafika mēs varēsim doties ceļā deviņpadsmitajā augustā. Ce]am paliek tikai četras dienas. Tas ir taisni tik daudz, cik vajadzīgs, lai nonāktu Vladivostokā tieši divdesmit trešajā. Bet mums nepaliek nekādas laika re­zerves. Visniecīgākā nejauša aizkavēšanās var visu iz­jaukt. Remontdarbi jāveic vēl ātrāk. Jāiegūst rezervē kaut vai desmit stundas. Tieši pateikt komandai to nevar. Bai­dos pārspīlēt. Bet, lūk, Skvorešņa parādīja izeju. Viņš ar savu darbu rāda piemēru, viņš ar savu enerģiju aizrauj visu brigādi, tā viņam seko, cenšas neatpalikt. Rezultāti acīm redzami: brigāde strādā kā vēl nekad. Lūdzu, jūs, biedri, esiet tāds pats piemērs savām brigādēm, un mēs katrā ziņā uzkrāsim sev nepieciešamo rezervi. Jums, Lord, vēl viens lūgums. Leitnants Kravcovs jau pietiekami at­spirdzis, un jūsu kopšana viņam maz vairs vajadzīga. Pie­lieciet pie kakao kaut ko no jūsu medicīnas diētiskā arse- nala, lai padarītu to vēl barojošāku un spēcinošāku, un tad lieciet piepildīt ar šo kakao termosus tiem, kas strādā ārpus zemūdenes. Organizējiet, lai tiem, kas strādā iekš­pusē, tādu pašu dzērienu pasniegtu glāzēs ikkatrās pārfs stundās … Tas viss, biedri! Pie darba! Un, lai ikviens no jums dara to, kas vien ir viņa spēkos. Jā, vēl kas … Biedri Sjomin, jūs laikam tūlīt lasīsiet avīzes šīsdienas numuru? Sevišķi izceliet Skvorešņas nakts darbu. Neatlieciet to uz rītu. Ziņas par šo darbu saņemiet no Kozireva tūliņ pat. Savās vietās, biedri!

Atskanēja īsi, steidzīgi klauvējieni pie durvīm.

Parādījās Pļetņeva satrauktā seja. Viņš ātri ienāca kajitē, aizvēra durvis un apkārt galdam strauji devās pie kapteiņa. Viņa seja bija pietvīkusi, acis ņirbīgajā grumbu tīkliņā mirdzēja, rokā viņš turēja telegramas blanku.

— Ļoti steidzami! Valdības radiograma, — Pļetņevs izdvesa, aizelsdamies kā pēc skrējiena un pasniegdams radiogramu kapteinim.

Jau pēc pirmajām pārlasītajām rindiņām kapteiņa no­gurušajā sejā atspoguļojās neparasts satraukums. Pār radiogramu pārliecies, viņš acīm ieurbās tās tekstā. Viņa saviļņojums nekavējoties pārgāja uz visiem klātesošajiem. Sastinguši uz vietas, tie nenovērsa no kapteiņa nepacie­tīgās acis, tikai paretam pārmīdamies īsiem, jautājošiem skatieniem. Kapteinis ātri pārlasīja radiogramas rindi­ņas.

Beidzot viņš atrāvās no telegramas un pārlaida ska­tienu .klātesošajiem. Acīs atmirdzēja neparasts prieks. Viņš strauji piecēlās un klusu, it kā neuzticēdamies sev, savām pašsavaldīšanās spējām, sacīja:

— Biedri… — balss viņam aizrāvās. Viņš dziļi ie­vilka elpu un turpināja jau žirgtākā balsī: — Biedri! Mums lemta neparasta laime. Esam saņēmuši radiogramu no mūsu partijas Centrālās Komitejas. Es nolasīšu radio­gramas saturu.

Visi piecēlās, kā vēja brāzmas aizrauti, un sastinga ar saviļņotām, it kā jaunākām sejām, pavērsusies pret kapteini. Viņš lasīja, rokas viņam tikko manāmi trīsēja, un radiogramas baltā lapa šūpojās virs galda.

«Maskava, zibens, valdības. Zemūdenes «Pionieris» kapteinim Voroncovam, kamisaram Sjominam, ekspedicijas zinātniskās daļas priekšniekam profesoram Lordkipanidzem.

Sūtām varoņigajai zemūdenes «Pionieris» komandai kvēlu svei­cienu! Ar apbrinu sekojam jūsu nenogurstošajai, varenajai cīņai ar naidīgo stichiju, ar viltīgās noderības sekām Esam cieši pārliecināti par jūsu ekspedicijas laimīgām beigām. Esam pārliecināti, ka no­slēpumainā okeana dzi|u izpētīšanas un apgūšanas vēsturē jūs ierak­stīsiet jaunas, slavenas lappuses, ka bargajā pārbaudes stundā zem­ūdene atradīsies savā posteni pie dzimtajiem krastiem, lai aizstā­vētu sociālistiskās Dzimtenes biivību un tālāku uzplaukumu…»

To personu vārdi, kuras bija radiogramu parakstījušas, vairs nebija saklausāmi jūsmīgo saucienu vētrā . ..

— Mēs nonāksim laikā! … Mēs attaisnosim uzti­cību! Mēs uzvarēsim! Uzvarēsim!

— Pie komandas! Pie komandas! — iesaucās komi­sārs. — Biedri komandieri Vajag paziņot komandai!

Viņa jauneklīgā seja zem sirmo matu viļņa staroja. Viņš piegāja pie kapteiņa un, ar pūlēm apvaldīdams ne­paklausīgo lūstošo balsi, cik iespējams oficiāli sacija:

— Biedri komandier, atļaujiet nekavējoties sasaukt komandu, lai noklausītos jūsu ziņojumu!

Kapteinis uzlika abas rokas viņam uz pleciem un sa­spieda tos.

— Nu, protams, Sjomin, dārgais biedri. Protams! Un drīzāk, drīzāk! Marš, marš!

Viņš pagrieza komisāru aiz pleciem, pastūma uz dur­vīm un nosauca pakaļ:

— Visu komandu un visus zinātniskos darbiniekus!

* *

*

Pulksten vienpadsmitos, vēl satraukts pēc priecīgā mītiņa sakarā ar radiogramu, Marats aizskrēja pie Kor- ņejeva, lai tam paziņotu, ka vadības pults un tīkla re­montu viņi ar Pavļiku pilnīgi pabeiguši trīs stundas āt­rāk, nekā paredzēts grafikā.

Maratam likās, ka nekad viņš nav strādājis ar tādu aizrautību un sajūsmu kā tagad. Viņam šķita, ka radio- gramā bija nevis vārdi, bet neparasta muziķa, kas vēl līdz šim skanēja viņa dvēselē. Viņš skraidīja pa kāpnēm un kabīnēm, nejuzdams pats savas kājas, dūdodams kaut ko jautru un priecīgu. Un visur viņš dzirdēja gan klusu dungošanu, gan skaļu dziesmu, visur redzēja mirdzošas acis, neviļus smaidus.

— Mēs uzvarēsim, Maratiņ! — noskanēja viņam pa­kaļ Kramera sauciens.

— Par trim stundām ātrāk! — smiedamies nosauca Marats un laidās tālāk.

Korņejevu viņš atrada elektrolizes kamerā zem van­nas, kur tas strādājot bija palīdis, atstādams redzamas tikai kājas.

— Labi, — īsi un dobji noteica Korņejevs,, noklausī­jies Marata ziņojumu par pabeigto darbu un nepacietīgo lūgumu atļaut doties ceļā ar trosbateriju. — Pie kapteiņa neiešu … Nav vaļas … Ej pats un ziņo …

Kapteini Marats atrada gāzesvadu kamerā, kur tas kopā ar Kozirevu aizvāca cauruļu paliekas, kas rēgojās no iekšējā nodalījuma. Lai tur iekļūtu, vajadzēja ne ma­zumu veiklības un akrobatikas mākslas. Dziesma skanēja arī šeit, bet Marats par to nebrīnījās: tā saplūda ar dzies­mu viņa paša sirdī.

— Paldies par darbu, Marat! — kapteinis atbildēja, noklausījies viņa ziņojumu. — Nododiet manu pateicību arī Pavļikam. Paēdiet pusdienas un atpūtieties, tas jums pienākas. Pēc tam dodieties ceļā. Cik laika jums vajadzēs šai operacijai?

— Domāju kādas sešas septiņ'as stundas, biedri ko- mandier. Nezinu, cik ērta un tīra būs nogāze.

— Jā, jā… Protams. Katrā ziņā pasteidzieties, jūsu palīdzība vajadzīga šeit. Uzturiet sakarus ar zemūdeni. Nu, ejiet! Vēlu sekmes. Sveiciens Pavļikam. Pieraugiet viņu!

Marats pilnīgi apzinājās, cik grūts bija viņam uzti­cētais uzdevums un neatsacījās no atpūtas, ko viņam bija piedāvājis kapteinis. Tomēr pārtraukuma laikā viņš paguva Krutickim izskaidrot, kā piesiet traukus pie trosba- terijas. Pēc pusdienas pārtraukuma jau trijatā ar Kruticki un Pavļiku viņi sāka nest laukā traukus no nolik­tavas, aizgādāja tos līdz trosbaterijas cilindram, aizvā- koja un sagatavoja tiem stiepļu cilpas. Pulksten sešpadsmitos pabeiguši šo darbu, ar pilnīgi uzlādētiem akumulatoriem skafandros, termosiem, patronām ar šķidro skābekli, Marats un Pavļiks stāvēja izejkamerā kaujas bruņojumā, ar nepieciešamo instrumentu komplektu un dziļūdens termometru pie jostas — gandrīz pilnīgi gatavi atstāt zemūdeni. Pēdējā mirklī kamerā ieskrēja Selavins un iespieda Maratam rokā dziļūdens batometru.

— Lūdzu, Marat. .. Tas, es domāju, jūs ne visai ap­grūtinās. Nelielu ūdens paraugu no dziļuma … Gauži lūdzu.

Tūlīt pēc viņa steidzīgi pienāca zoologs un, pavezdams Pavļiku sāņus, mazliet samulsis klusu sacīja:

— Pielūko, Pavļik, ja gadās kas sevišķi interesants, nepalaid garām, lūdzu. Būšu tev ļoti pateicīgs. Protams, ja … m-mm … apstākļi un, tā sacīt, laiks atļauj… Lūdzu, Pavļik!

Pēc dažām minūtēm Marats ar Pavļiku jau gāja pa nogāzi, nesdami uz pleciem trosbaterijas galu ar uztvē­rēju, kas atgādināja slēgtu, vidū mazliet uzpūstu milzī­gas tulpes pumpuru. Nokāpuši kādus piecdesmit soļus.

viņi nolika šo pumpuru uz klintsbluķa, lai pārbaudītu trosbaterijas nolaišanas mechanismu. Uz troses pie pum­pura pamatnes atradās liels slēdzis ar platām ķepām. Marats to pagrieza, un pumpurs kā plaukstošs zieds sāka lēnām atvērties. Pēc mirkļa uztvērējs atgādināja milzīgu, vidū izliektu saulgriezes galvu, kas it kā sēkliņām bija nokaisīta ar termoelementu melnajām punktīm.

Pārliecinājies, ka trosbaterija kārtībā, Marats vēlreiz pagrieza slēdzi, un pumpurs aizvērās.

— Nu, Pavļik, dosimies ceļā! Uz pleca! Viens, divi! Aiziet!

* * *

Lēni, nemanāmi darba tempi uz zemūdenes pieauga. Ārkārtīgi sasprindzinātais brigādes priekšnieku un paša kapteiņa darbs nesa augļus. Krietni vien darbā palīdzēja arī zoologs. Viņš izdomāja jaunu vitaminu kombināciju, ko parasti piejauca pie kakao, ar nesen atklātajiem vitami- niem KL2, kas uzreiz sāka sekmīgi cīnīties pret komandas nogurumu, uzlaboja garastāvokli un palielināja cilvēku darba spējas. Pavārs Belogolovijs pēc zoologa norādījuma katras divas stundas aiznesa viņiem pa krūzītei- «dzīvā ūdens», kā šo kakao nosauca Romeiko, un piespieda to turpat savā klātbūtnē izdzert.

Palīgā nāca ari leitnants Kravcovs. Viņam bija atļauts celties no gultas, staigāt, lasīt un rakstīt. Lai gan viņa fiziskais stāvoklis aizvien vairāk uzlabojās, taču neviens vairs nepazina viņā agrāko jautro leitnantu, kas bija viegli sasmīdināms, mīlēja patērzēt, pajokoties, rūpīgi sekoja savaī ārienei. Bāls, novājējis, neskuvies, ar nekoptu vaigubārdu viņš stundām ilgi nekustīgi gulēja uz gultas, nerunīgs, stingi vērdamies griestos, domādams savas domas, laikam smagas un mocošas. Reizēm no viņa krū­tīm izlauzās nopūta vai vaids, viņš sāka nemierīgi gro­zīties no vieniem sāniem uz otriem, piecēlās, atlaidās at­zveltnes krēslā un atkal atgriezās gultā, it kā neatrazdams sev nekur vietu vai cenzdamies aizbēgt no kādām smagām atmiņām. Šodien, uzzinājis no zoologa, ka kopējais darbs kļuvis vēl spraigāks, Kravcovs bikli un nedroši palūdza zinātnieku parunāt ar kapteini, lai tas viņam atļautu no­mainīt centralajā posteni vecāko leitnantu. Darba tur pat­laban nekāda neesot, vismaz tas itin nemaz nenogurdinot: jāuztur radiotelefona sakari ar visām zemūdenes noda­lām, ar ļaudīm, kas strādā ārpusē, ar kapteini, Maratu, laiku pa laikam jāpaceļ infrasarkanais izlūks, jāvēro ek­rāns un beidzot jāsaņem no brigādēm atskaites par darbu gaitu un jāsastāda pārskati. Darbs esot nenozīmīgs, un turklāt vecākais leitnants atbrīvošoties un varēšot pieda­līties steidzamajos darbos. Vecākais leitnants dedzīgi at­balstīja Kravcova priekšlikumu, un zoologs šo atļauju no kapteiņa dabūja. Kad zoologs Kravcovam paziņoja, ka kapteinis viņa lūgumu ievērojis, leitnanta seja aiz prieka pietvīka. It kā neticēdams savai laimei, kā baidīdamies to zaudēt, viņš aši noskuvās, nometa slimnīcas virsvalku, pārģērbās formas tērpā, rūpīgi to sakārtoja, notīrīja un apskatīja kā kaut ko neparasti dārgu, ko gandrīz vai pa­zaudējis un atkal laimīgi atradis …

Viņš aši iegāja centralajā postenī, un vecākais leit­nants, nodevis viņam lietas, nekavējoties aizsteidzās pie elektriķiem, lai aizvietotu darba rokas, Maratam un Pav­ļikam aizejot.

Pulksten divdesmitos leitnants ziņoja kapteinim pir­mo kopsavilkumu par darbu gaitu. Ziņojums sagādāja kapteinim milzīgu prieku: darbs veicās aizvien raitāk.

— Vai ar Maratu sakarus uzturat, biedri leitnant?

— Ik stundu, biedri komandier. Viņš ziņo, ka viss esot kārtībā. Dažus kavēkļus ceļā viņi ātri likvidējuši. Ta­gad abi atrodoties tūkstoš simt metru dziļumā, ūdens tem­peratūra — četri ar pus grādi virs nulles.

— Labi! Laikam viņi drīz nokļūs līdz divarpus grā­diem un varēs atgriezties. Braši zēni! Kā jūs jūtaties, biedri leitnant?

— Paldies, biedri komandier! Jūtos lieliski. Lai kaut kāds darbs, tomēr labāks par jebkādām zālēm …

Pulksten divdesmit trijos kļuva zināms, ka elektriķi pabeiguši remontēt elektrisko piedziņu cisternām: king- stoni, sūkņi un ventilatori sāka strādāt. Dīzu brigāde to uzzināja vēl ātrāk, jau pēc zemūdenes pārbaudes manev­riem — zemūdene pēkšņi sāka pacelties un nolaisties kopā ar brigādi. Zemūdenes pakaļgalā šo evoluciju saņēma ar dobju steidzīgu «urā». Nebija laika atliekt muguras, māt ar rokām, jo vairāk tādēļ, ka dīzu brigādē bija iestājies izšķirošs brīdis: dīzu gredzens iegulās savā vietā, un va­jadzēja sākt to sametināt ar kuģa korpusu.

Dažas minūtes pirms pusnakts — tad beidzās darbs — dīzu gredzens bija galīgi ieņēmis savu vietu, un bei­dzot varēja aizvākt tiģeli ar degošo termitu. Visi jau gatavojās aiziet, bet Skvorešņa vēl ņēmās pēdējo reizi iztīrīt korpusa gofrētā apvalka rievas, pa kurām zem dīzu gredzena vajadzēja ieplūst kausētajam metalam.

— Tūlīt, tūlīt iešu! — viņš atrūca, kad Kozirevs ai­cināja mest mieru. — Rau, tikai pabeigšu šo rievu …

Taču izrādījās, ka ar rievu tik viegli galā netika, ve­cais metāls acīm redzot nebija labi notīrīts, un Skvorešņa ilgi bīdīja elektrisko urbi zem gredzena turpu un atpakaļ, iekams pārliecinājās, ka rieva ir pilnīgi tīra. Bet ari pēc tam Skvorešņa nedomāja aiziet. Viņu bija pārņēmusi ne­valdāma kāre pēc darba, un viņš nespēja to pārvarēt. Vēl un vēl vienu rievu … Tad vēl šo un nākošo… No tām nevar atrauties, un to tik daudz vēl priekšā! … Ar tādu pašu enerģiju, it kā viņa spēki nebūtu izsmejami, Skvo­rešņa turpina darbu.

Nakts atpūtas stundas aizlido nemanāmi un ātri. Zem prožektora spilgtajiem stariem alā ir vientulīgi. Ap zem­ūdeni ņirb zivju vijīgās ēnas, tās ielenc dīvaino, salīkušo stāvu uz kuģa un, tiklīdz tas straujāk sakustas, pēkšņi aizlaižas uz visām pusēm.

Drīz ausīs rīts, bet arī drīz, pavisam drīz … Nu jau tik tuvu, pēdējā, vēl nepārbaudītā rieva … Brigāde varēs stāties tieši pie metināšanas.

Ievērojot dienesta noteikumus, Kozirevs izteica Skvo rešņam bargu rājienu, tomēr viņa balss pauda ne tik daudz neapmierinātību, cik izbrīnu un sajūsmu. Un tomēr Kozirevs par šo gadījumu ziņoja kapteinim. Kapteinis no­klausījās un pagriezās pret Skvorešņu.

— Ejiet gulēt, Andrej Vasiļjevič, — viņš laipni sacīja. — Tā nevar. Jūs sabeigsiet savus spēkus . ..

— Lūdzu, piedodiet, biedri komandier, — izstiepies kā metala kolona, nodārdināja Skvorešņa. — Esmu spirgts un vesels kā pēc labas pirts. Atļaujiet palikt darbā. Es neesmu noguris …

— Tā viņam ir otra negulēta nakts, biedri koman­dier, — iejaucās Kozirevs.

— Nieki! — pretēji visiem reglamenta noteikumiem iebilda Skvorešņa. — Man tas neko nenozīmē. Kara laikā pārgājienos ir gadījies arī trīs naktis negulēt, un nekas.

Kā pīlei ūdens … Tāds organisms …

* *

*

Jautri pļāpādami un pa jokam izlamādamies, Marats un Pavļiks ar trosbateriju uz pleciem — pirmais pa priekšu, otrais desmit metrus iepakaļ — nokāpa pa lēzeno nogāzi ap tūkstoš metru dziļumā no okeana līmeņa.

Iet tagad bija pavisam viegli. Visgrūtākais ceļa ga­bals bija palicis aiz muguras. Klinšu sablīvējums, kas jāapiet, platas aizas, kur uzmanīgi jānolaižas un pēc tam atkal jāpaceļas, sastingušas lavas plūsmas, jūras liliju un hidrodpolipu glumie, juceklīgie biezokņi, — tas viss bija jāpārvar diezgan kraujās noejas pirmajos astoņsimt metros. Tagad draugu priekšā izpletās līdzena, mazliet nolaidena nogāze ar retiem, ieapaļiem pauguriem, kas iešanu netraucēja. Nopakaļ kā tieva, lokana čūska ar bal­tiem ziediņiem uz muguras, tikko skardama dibenu, slī­dēja melnā trosbaterija. Virs tās tālumā aizvijās viegli saduļķoto dūņu grīste, apzīmēdama troses ceļu.

— Redzi, Pavļik, tu saki, ka esot viegli iet, — no­pietnā tonī Marats atgriezās pie viņu sarunas sākuma. —- Viegli jau gan, bet šī mazā nogāzes slīpuma pēc va­jadzēs daudz tālāk stiept šo nejūtamo smagumu Mēs jau tik ilgi ejam, bet atrodamies pavisam tikai tūkstoš metru zemāk par okeana līmeni, un ūdens temperatūra aizvien vēl augstāka par pieciem grādiem.

— Bet vai tālu vēl jāiet līdz divarpus grādiem?

— Kas lai to zina! Varbūt še kaut kur tuvumā ir krauja, un uzreiz pavērsies liels dziļums … Bet varbūt mēs visu trosbaterijas garumu pa šo dziļumu vien tā arī iesim un zemāku temperaturu neatradīsim.

— Un būs jāatgriežas ar trosbateriju uz pleciem?

— Nu, ko tu runā, Pavļik! Kāpēc tad jāatgriežas? Trosbaterijas izstrādās strāvu arī šai dziļumā, tikai tem- perat.uras starpība starp galiem būs mazāka un akumu­latoru uzlādēšana notiks lēnāk. Bet mums katra lieka pie salas pavadīta stunda ir nepatīkama un varbūt arī bīs­tama. Tā sacīja kapteinis. »

Kādu laiku viņi gāja klusēdami. Zummera zuzoņa Maratam atgādināja zemūdeni. Viņš paziņoja leitnantam Kravcovam, ka atrodas tūkstoš divsimt metru dzijumā. Ka ūdens temperatūra ap pieci grādi, ka viss ir kārtībā, un atkal izslēdza zemūdeni.

Drīz gultne nosliecās lejup un beidzot sāka tik strauji krist, ka viņi jau tikai ar pūlēm spēja noturēties, lai ne­veltos kūleņu kūleņiem. Šī nogurdinošā nokāpšana bei­dzās tūkstoš deviņi simti metru dziļumā, un abi draugi uzreiz nokļuva pilnīgi citos apstākļos. Atkal visapkārt bija izmētātas klintis — gan atsevišķas, gan sablīvētas cita uz citas, gan kailas, gan klātas ar dziļūdens liliju biezokņiem, sūkļiem, ascidijām, gorgonarijām, polipiem. Starp klintīm un virs tām bieži paņirbēja daudzkrāsainās zivju uguntiņas, mirguļojošu punktiņu virtenes un vītnes.

— Nu tā, Pavļik, — sacīja Marats, uzmetis acis ter­mometram, — esam nonākuši, kur vajag: temperatūra tieši divarpus grādi virs nulles. Var iedarbināt trosbate- riju un — uz majam!

— Taisni pašā laikā, — Pavļiks atbildēja. — Patie­sību sakot, esmu krietni piekusis.

— Pagaidi, Pavļik. Likt uztvērēju tieši uz zemes biezā dūņu kārtā nav labi. Paiesim mazliet tālāk un sameklēsim starp klintīm piemērotu bluķi. Uz tā tad arī uzliksim tros- baterijās uztvērēju.

Piemērots klintsbluķis — zems un plakans — drīz atradās lielas klints pakājē, un uz tā viņi uzmanīgi no­laida no pleciem trosbaterijas uztvērēju.

— Uh! — atviegloti noelsās Pavļiks. — Lai gan smagi nebija, tomēr mugura sūrst un sāp.

— Pasēdēsim mazliet, atpūtīsimies un uzkodīsim, — Marats ierosināja, — esmu jau izsalcis.

Draugi atsēdās uz akmens bluķa līdzās trosbaterijai un, atspiezdami muguru pret klinti, ar laternu apgaismo­dami apkārtējo mežonīgo ainavu, klusēdami sūca no ter­mosa karsto kakao. Hidrodpolipu biezokņi, tumšās un mir­guļojošās ēnas, kas rāpoja pa jūras dibenu uz drūmajām klintīm vai arī pazibēja melnajā tukšumā virs viņiem, — viss liecināja, ka šeit dzīve daudz intensivāka un rosīgāka nekā ūdens slāņos tieši virs viņiem.

— Nu, pietiks, Pavļik! Laiks griezties atpakaļ, — sa­cīja Marats, lēni pieceldamies un acīm redzot ne visai labprāt šķirdamies no ērtās vietiņas.

Viņš tomēr nepaguva izslieties un atliekt muguru, kad klints, pie kuras viņi atpūtās un kuras līdzsvaru acīm re­dzot bija satricinājuši, negaidot nogāzās pāri viņiem. Pavļiks ar Maratu tikko paguva atlēkt sāņus, bet trosba­terijas uztvērējs palika zem klints. Marata izmisums bija bezgalīgs. Viņš nevarēja sev šo nolaidību piedot. Iedar­binājis skrūvi ar desmit desmitdaļu ātrumu, viņš kopā ar Pavļiku divas stundas pūlējās izkustināt milzīgo klinti, taču viss bija veltīgi. Vairāk laika nevarēja zaudēt, un kapteinis aizsūtīja viņiem palīgā Skvorešņu. Vienīgi pēc viņa ierašanās avarijas vietā klinti izdevās nogrūst un iedarbināt trosbaterijas uztvērēju.