Divu okeānu noslēpums

IX nodaja papīra gabaliņš

Pēc skaļajām sarunām un spilgtās gaismas sarkanajā stūrītī, aizvēris aiz sevis durvis, Pavļiks uzreiz nokļuva tukšā gaiteņa klusumā un maigajā, apslāpētajā gaismā. Blāvi plaiksnīja lakotās sienas un šķērssienas, priekšā pavērās izgriezumiem rotātu arku perspektiva, gar malām katrā nodalījumā uz durvīm balsnīja emaljētas plāksnītes ar ziliem uzrakstiem. «

Pavļiks jau bija nogājis garām diviem nodalījumiem, kad priekšā noknikšķēja automatiskā durvju slēdzene un pēc tam apslāpēti iečīkstējās zābaki, it kā tur smagiem soļiem aizietu liela auguma cilvēks.

«Skvorešņa,» Pavļiks nodomāja un pielika soli, lai draugu panāktu, taču tūliņ iedomājās, ka Skvorešņas ka- jite atrodas daudz tālāk un tātad tas ir kāds cits.

Tālumā aiz divu nodalījumu arkām no apakšas spilgti apgaismotā lūka satumsa. Kāds nokāpa mašīnu nodaļā. Pavļiks uzmeta acis uzrakstam uz durvīm, kas bija viņu ieinteresējušas: «Galvenais mechaniķis Fjodors Michailo-

vičs Gorelovs.» Nez kāpēc soļi tūliņ kļuva gausāki un zuda vēlēšanās gājēju panākt. Pavļiks nolaida acis. Pie durvīm zemē gulēja mazs, balts papīra gabaliņš. Tas_ne­maz neiederējās šajā spodri mirdzošajā gaitenī un dūrās acīs Pavļikam, kas jau bija pieradis pie zemūdenes priekš­zīmīgās kārtības. Pavļiks gandrīz neviļus noliecās un pa­pīriņu pacēla, lai iemestu to pirmajā gružu tvertnē. Uz papīriņa pavīdēja skaitļi, zīmes, saraustīti, še uz kuģa parasti vārdi: «… gasu jūra … precizas koordinātes …» «Bet kas tas ir «koordinātes»?» Pavļiks nodomāja. «Va­jadzēs pajautāt Cojam.» Un lasīja tālāk: «… 7°46'36" ziem. platuma un 5 … ļums sešsimt piecdes … Sarkanās jostas … mīt sestajā maijā … iesi pīkst, astoņpads­mit … neaizmirstiet hidro … Kro …»

Kāds uzmanīgi saņēma Pavļiku aiz elkoņa un nolie­cās pār papīra gabaliņu.

Pavļiks pacēla acis. Pār viņu bija noliecies Gorelovs. Galvenais mechaniķis izskatījās bāls kā vasks. Plānās lūpas bija pelēkas un savilktas mākslotā, nedzīvā smaidā. Dziļi iekritušajās, melnajās acīs jautās izbailes. Augsto pieri klāja sīkas sviedru lāses.

Pats nesaprazdams, kāpēc, Pavļiks pēkšņi sajuta, ka šīs bailes pārgāja arī uz viņu. Nenovērsdams no Gorelova acis, viņš izbiedēts čukstēja:

— To es nupat… nupat kā atradu, Fjodor Michai- lovič…

Smaids Gorelova sejā nodzisa. Viņš paņēma papīra gabaliņu no Pavļika rokām, izslējās, pavērās tajā un aiz­smakušā balsī vaicāja:

— Kur tad tu to atradi, Pavļik? Kādas blēņas! Pie­dod, lūdzu, ka tevi iztraucēju… Velna būšana! Es ne­zin kāpēc iedomājos, ka esmu nozaudējis kādu slepenu dokumentu …

Viņš iebāza pirkstus svārka augšējā kabatā un izvilka nelielu, rūpīgi salocītu papīra lapiņu.

— Bet re, kur tas ir! Guļ kabatā un klusē. Ū, kā no­bijos, Pavļik! Tu taču zini, cik pie mums stingri jāglabā kara noslēpumi… Sāku kāpt lejā, atskatos un redzu — tu noliecies pie manas kajites durvīm, pacel papīru un lasi. Man taisni sirds aiz bailēm sažņaudzās. Izrādās, tīras blēņas!… — Viņš atkal ieskatījās papīra strēme­lītē, pagrozīja to pirkstos un iesmējās: — Un turklāt tas nemaz nav mans. Droši vien kāds iedams te izmetis. Nu, vai tu uz mani nedusmojies, Pavļik?

Pavļika plaši ieplestajās acīs vēl aizvien bija jauša­mas bailes un lūpas nemanot drebēja, tomēr viņš, mazliet stostīdamies, atbildēja:

— Nē … protams … Es tikai ļoti nobijos … Jūs tā uz mani paskatījāties… — Un Pavļiks vāri pasmaidīja, bikli raudzīdamies Gorelovā.

— Nu tad jauki! Tātad salīgām mieru. Kur tu nupat gribēji iet? Vai zini ko? Es dodos uz elektrolizes nodaļu. Tu esi tur bijis? Droši vien ne! Bet tur ir ļoti interesanti. Nāc man līdz. Es tev visu izskaidrošu.

Nevērīgi viņš iebāza papīra strēmelīti kabatā, strauji pagriezās un sāka soļot pa gaiteni. Pavļiks klusēdams viņam sekoja.

Viņi devās lejup pa lūkas metala vītņu kāpnēm un no­nāca spoži apgaismotā apakšējā gaitenī, kas tāpat ar ūdeni necaurlaidošām šķērssienām bija sadalīts atseviš­ķos nodalījumos. No katra gaiteņa nodalījuma pa labi un kreisi atvērtas durvis veda mašīnu telpās.

Gorelovs, turēdams Pavļiku pie rokas, ieveda viņu pir­majās durvīs pa labi. Viņi iegāja plašā, gaišā telpā ar lie­lām mašīnām un aparatiem. Daži no tiem bija pilnīgi no­segti ar metala cilindriem, kubiem un kupoliem, apvīti ar resnām vadu dzīslām; savā starpā un ar blakus telpām tos savienoja dažādu krāsu caurules. Mašīnas lielāko tiesu pilnīgi vai pa daļai sedza stikla jumoli, un tad skaidri bija redzama klaņu un kloķvārpstu raitā gaita, enkuru straujā rotācijā, gausā, it kā domīgā zobriteņu griešanās. Ārpusē uz mašīnu metala vai stikla ietērpa cits pie cita atradās dažādi kontroles un mērojamie apa- rati ar ciparnīcām, lokveida skalām, rādītājiem, dažādas krāsas šķidrumu stabiņiem, zaļām, sarkanām un dzelte­nām spuldzītēm. Rādītāji trīcēja, drebēja vai arī lēni slī­dēja pa savām skalām; spuldzītes gan nodzisa, gan iede­gās, gan dega vienādi un nemitīgi; šķidrumu stabiņi te cēlās, te krita.

— Tā ir ģeneratoru un transformatoru nodaļa, — Gorelovs paskaidroja. — Redzi šīs resnās troses, kas nāk no ārējās sienas? Tās ir ārējo trosbateriju troses. Tās ievada še elektrisko strāvu, ko rada temperaturu starpība starp bateriju daļu, kas atrodas pie okeana siltās vir­smas, un otru daļu, kas pa mūsu zemūdens kalna nogāzi nolaista četri tūkstoši metru dziļumā, kur temperatūra ir apmēram tikai vienu grādu virs nulles. Še ienāk augst­sprieguma līdzstrāva. Daļu šīs strāvas mēs izmantojam nepārveidotu, piemēram, ūdens elektrolizei, turpretī otra daļa — ar spēcīgu pārtraucēju tiek pārvērsta pulsējošā strāvā, bet pēc tam, rau, šis transformators to pārveido zemsprieguma strāvā, kas pa augšējiem vadiem — redzi, pie griestiem! — nonāk kreisajā nodalījumā, akumula­toros, un tos uzlādē.

Pavļiks jau bija še uzkavējies kopā ar Maratu, un nekā jauna Gorelovs viņam nepastāstīja. Tas viss viņam bija jau zināms. Taču pateikt to Gorelovam viņam nezin kāpēc trūka dūšas. Viņš laipni māja ar galvu un tai pašā laikā domāja, ka nokavē pārsiešanu un noteikti dabūs brāzienu no Arsena Davidoviča un varbūt zoologs pats jau gatavojas viņu, Pavļiku, meklēt. Ko darīt? Varētu to pasacīt Gorelovam, pieklājīgi, vispieklājīgākā kārtā at­vainoties un pateikt: redz, tā un tā . . . Taču nē, nē! Tas ir pilnīgi neiespējami. Viņš varbūt atkal sadusmosies?

Viņi iegāja pa starpsienas arku nākošajā nodaļā — elektriskajā apakšstacijā, kas kalpoja zemūdenes korpusa nokaitēšanai, braucot «ar tvaiku», kad plāna karsta tvaika kārta iekļauj kuģi un atvieglo tā kustību ūdenī; pēc tam — kompresoru nodaļā, kur spēcīgi kompresori ar saspiestu gaisu izpūš balasta, regulēšanas un diferences cisternas, atbrīvo tās no ūdens svara, lai zemūdene va­rētu iznirt vai ieturēt līdzsvaru. Tad nāca nodaļa ar sa­spiesta gaisa baloniem, bet aiz tās, daudz zemāka un šau­rāka, atkal ģeneratoru un transformatoru nodaļa.

— Jā, Fjodor Michailovič, — laipni pamāja ar galvu Pavļiks, — mēs jau laikam nupat redzējām šīs mašīnas pirmajā nodaļā …

Un, saņēmis dūšu, Pavļiks jau gatavojās atvainoties un pasacīt, ka ir ļoti pateicīgs, ka tas viss briesmīgi in­teresanti, bet ka viņš ļoti steidzas uz pārsiešanu un droši vien ir jau nokavējis un Arsens Davidovičs būs ļoti ne­apmierināts, un tāpēc viņš lūdz atļauju aiziet… Taču tieši tobrīd, kad viņš jau paplēta muti, lai visu to pateiktu,

Gorelovs piegāja pie pretējās starpsienas un līdzās cieši noslēgtai arkai kreisajā pusē nospieda zaļu pogu. Durvis klusu atbīdījās un nozuda biezajā starpsienā. Arkā pavē­rās jauna telpa, vēl zemāka un šaurāka, ar ieapaļu ārējo sienu; pēc visa bija redzams, ka Gorelovs ar Pavļiku jau nonākuši gandrīz pēdējā, visšaurākajā nodalījumā zem­ūdenes pakaļgalā.

Pavļiks še nekad nebija spēris savu kāju un pat neno­jauta, ka aiz pēdējās starpsienas atrodas vēl kādas citas telpas. Pēkšņi viņš iedegās ziņkārē un tūlīt aizmirsa savu nodomu aiziet.

Gorelovs, pieliecies zem pazemās arkas, iegāja jaunā nodalījumā un pasauca:

— Pavļik, nāc iekšā! Se ne katram izdodas iekļūt. Nāc ātrāk, durvis nedrīkst atstāt vaļā!

Pavļiks nelika sevi divreiz lūgt. Tikko viņš iegāja no­dalījumā, Gorelovs nospieda pie ieejas pogu, un durvis aši aizbīdījās ciet. Pavļiks tomēr paguva ievērot, cik ne­parasti bieza ir starpsiena, kas nošķīra šo nodalījumu no citām zemūdenes telpām.

— Kāpēc jūs tik aši aiztaisījāt durvis, Fjodor Michai­lovič? — pavēries apkārt, vaicāja Pavļiks.

Nekā sevišķa telpas iekārtā viņš nepamanīja. Uz grī­das divās rindās stāvēja daudzas hermetiski noslēgtas, garas metala kastes. Katrai no tām abas pusēs atradās nelielas kubveida kastes, kuras ar garajām kastēm savie­noja izliektas caurules un vadi. Turklāt katrā garajā kastē no abām pusēm iegāja resni dažāda izmēra vadi un cau­rules. Uz kastēm un telpas sienām bija novietoti daudzi dažādu formu un sistēmu aparati.

— Mēs tagad esam ūdens elektrolizes kamerā, — Go­relovs atbildēja, uzmanīgi vērodams aparatu rādītājus uz kastēm. — Sajās garajās vannās elektriskā strāva sa­dala ūdeni ūdeņradī un skābekli, katra gāze sakrājas at­sevišķā balonā: kreisajā — ūdeņradis, bet labajā — skā­beklis. No šejienes abas gāzes, katra pa savu vadu, ieplūst atsevišķās gāzes tvertnēs augšējā stāvā. Tur gāzes zem liela spiediena tiek saspiestas, sablīvētas un uzglabātas milzīgos cilindriskos balonos. No šiem baloniem īpaši automatiski aparati precizi nomērītās devās izlaiž abas gāzes, kas, lūk, še, aiz šīs sienas, pa īpašām caurulērri ieplūst dīzes lodveida kamerā. Pabungo pa starpsienu ar pirkstu … Dzirdi, cik dobja un trula skaņa? Tas norāda, ka starpsiena ir ļoti bieza. Tās biezums sasniedz četrus centimetrus! Nedomā, ka tas ir maz. Starpsiena taču iz­gatavota no tik cieta sakausējuma, ka tā vietā būtu vaja­dzīga vismaz pusmetru bieza tērauda siena. Ja še iekļutu gāzes un rastos sprāgstošā gāze, tad nejauša dzirkstele radītu ārkārtīgi spēcīgu sprādzienu. Sai starpsienai jāiz­tur eksplozijas spēks un jāpasargā zemūdene no nelai­mes, bet varbūt arī bojā ejas. Tur aiz starpsienas stiepjas desmitiem cauruļu, pa kurām ūdeņradis un skābeklis strauji plūst uz centrālo un lokveida dīzēm. Lokveida dī­zes izvietotas ap centrālo dīzi pašā zemūdenes galā; ar savām atverēm tās pavērstas tieši atpakaļ. Katrā dīzes kamerā, sadegšanas kamerā, abas gāzes sastopas, sajau­cas un rodas sprāgstošā gāze. Še to sastop dzirkstele, no kuras sprāgstošā gāze eksplodē un dzen kuģi uz priekšu. Ar tūkstoš sprādzieniem minūtē zemūdene at­tīsta ātrumu līdz simt piecdesmit kilometriem stundā. Bez dzinējdīzēm — centrālās un lokveida — otrā lokā, kas aptver kuģa pakaļgalu, atrodas vēl trīsdesmit divas dīzes, kas ar savām atverēm vērstas uz visām zemūdenes pusēm — augšup, lejup, pa labi, pa kreisi un starp šiem virzieniem. Tās ir stūres dīzes un virziena dīzes. Sardzes priekšnieks vadības centralajā postenī, nospiežot pogu, var radīt sprādzienus kādā no šīm dīzēm vai to grupā. Tad zemūdenes pakaļgals, saņemdams vienu vai vairākus grū­dienus tikai vienā virzienā, piemēram, uz labo pusi, no­virzīsies pa labi un līdz ar to pagriezīs kuģa priekšgalu pa kreisi. Šīs dīzes zemūdenei aizvieto parasto stūri, kas allaž stipri bremzē kuģa gaitu. Mūsu zemūdeni Krepins no šīs bremzes atbrīvojis. . . Nu, kā tev šķiet, Pavļik, vai interesanti? — smaidīdams ievaicājās Gorelovs.

— Briesmīgi interesanti, Fjodor Michailovič! Bet sa­kiet, lūdzu, vai «Pionieris» var iet arī atpakaļgaitā?

— Var. Tam kalpo vēl viens, augšējais dīzu loks, kas ar savām atverēm pavērsts pret kuģa priekšgalu. īpaša poga uz vadības pults centralajā postenī novada sprāg­stošo gāzi šai dīzu augšējā lokā, un gāze, tur eksplodējot, triecas uz priekšu un dzen zemūdeni atpakaļ. Redzi, cik labi tas viss pārdomāts! Dīzes un eksplozijas var vadīt ari no šejienes, re, no šīs pults. Taču tas ir jo stingri aizliegts, izņemot ārkārtējus gadījumus, piemēram, kad centralais postenis bojāts, notikusi avarija vai katastrofa.

Pēkšņi Gorelovs apklusa, it kā kaut ko atcerējies, un smaidīdams vaicāja:

— Jā! Saki, lūdzu, Pavļik … es pirmīt nepaskatījos un papīriņu aizmetu … vai tu neatceries, kas tur bija rakstīts?

Pavļiku bija savaldzinājis kāds aparats, kura rādītājs strauji un neatlaidīgi virzījās augšup, un viņš nedomā­dams atbildēja:

— Nē, Fjodor Michailovič, neatceros … kaut kādi ne­sakarīgi skaitļi … Es pat nepaguvu izpētīt… Bet kāpēc šis rādītājs virzās augšup un vēl tik strauji?

— Rādītājs signalizē, ka šajā balonā spiediens pie­aug — tātad balons pārpildīts ar gāzi; tomēr tūlīt otrs automatisks aparats izlaidīs no balona lieko tiesu, un rā­dītājs atkal kustēsies normāli.

Tā arī notika. Līdzās aparatam ar satraukto rādītāju iedegās dzeltena spuldzīte, rādītājs nodrebēja, apstājās, pavirzījās atpakaļ, tad atkal apstājās un lēnām, tikko jaušami, no jauna cēlās uz augšu.

— Cik tas interesanti! It kā mašīnas būtu dzīvas. Pa­šas sevi kontrolē. Liels paldies, Fjodor Michailovič! Vai jūs man atļautu aiziet? Man jau sen vajadzēja ierasties uz pārsiešanu. Arsens Davidovičs droši vien briesmīgi noskaities.

Pavļiks tagad runāja žirgti, paļāvīgi un droši. Patiesi, kāpēc viņš līdz šim bija tā kautrējies no Fjodora Michai- loviča? Nudien, viņš taču ir pavisam vienkāršs cilvēks! Tikai nerunīgs, drūms. Bet patlaban gluži pretēji: gan­drīz pat jautrs, jokojas. Un cik interesantas lietas parā­dīja, cik interesanti paskaidroja! …

Pavļiks žigli, gandrīz skriešus metās augšup pa vītņu kāpnēm, taču pusceļā pēkšņi apstājās, mirkli šaubīda­mies pamīņājās un drāzās atpakaļ uz ģeneratoru telpu.

Ar jautru seju viņš skrēja gar tagad jau pazīstamajām mašīnām. Fjodors Michailovičs tik labi visu izskaidro … Kāpēc gan nepajautāt viņam? Un arī viņam droši vien būs patīkami. Viņš tik labprāt visu parādīja un iz­skaidroja.

Gorelovs nekustīgi stāvēja cieši noslēgtās arkas priekšā, nolaidis garās rokas, sadrūvējies, vērdamies vienā punktā. Pavļika skaņā balss un viņa soļu ašā di- poņa atgrieza Gorelovu it kā no nezināmas tālienes atpa­kaļ zemūdens kuģa spilgti apgaismotajā telpā. Viņš uz­reiz nespēja atjēgties un pirmajā brīdī neizpratnē blenza rosīgajā Pavļikā.

— Fjodor Michailovič, es atcerējos. Paskaidrojiet man, lūdzu, ko nozīmē «koordinātes» . .. «precizas koor­dinātes» … mani ļoti interesē.

Gorelovs nodrebēja un sāka mocoši klepot. Viņa seja saviebās — laikam no šīs negaidītās klepus lēkmes. To­mēr tas viss drīz pārgāja. Gorelovs ar kabatas lakatiņu noslaucīja seju un dobji jautāja:

— Koordinātes? … Kur tu sastapies ar šo vārdu, Pavļik?

— Nu tai papīriņā, ko es atradu gaitenī… Es šo vardu nesapratu, un tas man palika prātā. Gribēju pajau­tāt Cojam, taču jūs man droši vien paskaidrosiet labāk …

Gorelovs viegli uzsita Pavļikam uz pleca un gandrīz laipni pasmaidīja.

— Ļoti pateicos par uzticību. Tu vari nākt pie manis, mīļais, kad vien tev ievajagās un pēc jebkādiem paskaid­rojumiem. Būšu vienmēr tavā rīcībā. Bet koordinātes … M-m-m … Koordinātes — tie ir tādi lielumi, ar kuru pa­līdzību ģeogrāfijā vai, teiksim, kuģniecībā nosaka . .. M-m-m … Nu, kā tev lai paskaidro? … Precizi nosaka kāda punkta stāvokli plaknē vai telpā. Nu tā … Vai sa­prati, Pavluša?

Patiesību sakot, Pavļiks ne visai saprata šo paskaid­rojumu, taču viņam negribējās atzīties. Un galu galā nav jau nemaz tik svarīgi pilnīgi saprast šo savādo vārdu.

— Viss skaidrs, Fjodor Michailovič. Liels paldies! Skrēju pie Arsena Davidoviča. Nu gan es dabūšu!