Divu okeānu noslēpums

XII nodala pakaļdzīšanās

Marats atvēra acis un vienaldzīgi palūkojās apkārt. Tad viņš strauji pacēlās un atsēdās uz gultas.

— Viņš aiznesa Pavļiku! — Marats izmisīgi ieklie­dzās. — Viņš to aiznesa! Glābiet Pavļiku, kapteini Ātrāk! Ātrāk!

Viena veļa Marats pietrūkās no gultas un metās uz durvīm, grasīdamies kaut kur skriet, kaut ko darīt. Ne kapteinis, ne zoologs, ne attālāk stāvošais komisārs nepa­guva viņu aizturēt. Bet tai brīdī durvīs parādījās Gore- lOvs, un Marats nokļuva viņa garajās, stiprajās rokās.

— Ko tu runā, Marat? Kas aiznesis? Kā tu to zini? — satraukti vaicāja kapteinis un zoologs, atvezdami slim­nieku atpakaļ.

— Es redzēju, — Marats murmināja, nespēcīgi atlaiz­damies atpakaļ gultā. — Kašalots … milzīgs … drāzās mums pāri… Pavļiks bija viņam mugurā …

Marats atkal noguris aizvēra acis. Viņa parasti mel­nīgsnējā seja kļuva pelēka un šķita — apziņa vēlreiz viņu atstāja.

Zoologs baltā uzsvārcī no jauna noliecās pār Maratu.

— Ko tas varētu nozīmēt? — kapteinis vaicāja.

— Protams, murgi, nekas vairāk, — sacīja Gorelovs.

— Jā, laikam gan, — zoologs piekrita, berzēdams Ma- ratam krūtis. — Un tas rada man bažas, ka viņam ir smadzeņu satricinājums. Laikam no elektriskā cimda trie­ciena astoņkājis nāves konvulsijās sviedis Maratu pret kuģa sienu. Vismaz ne es, ne Skvorešņa kašalotu neti­kām redzējuši.

Slimnīcas kajītē ienāca okeanografs Selavins.

— Jūs runājat par kašalotu? — viņš jautāja, caur šķībi uzliktajām brillēm palūkodamies zoologā. — Patie­sību sakot, arī es tādu eksemplāru visā savā mūžā abso­lūti nekad nebiju redzējis. Absolūti nekad!

Visi nesapratnē pavērās Šelavinā un pēc tam saska­tījās.

— Par kādu kašalotu jūs runājat, Ivan Stepanovič? — zoologs jautāja.

— Nu, par to pašu kašalotu, kas aizjoņoja man pāri kā traks, sajauca visus manus balonus, norāva boju ar batometriem … Vispār izjauca man šodien visu straumju pētīšanas darbu. Viņš tā drāzās, it kā viņam mugurā būtu ietriekta harpūna.

— Kad tad jūs viņu redzējāt? — žigli iejautājās kap­teinis.

— Pirms kādām trim stundām.

— Kur jūs tai laikā bijāt?

— Hidrofiziskajā stacijā numur trīs, dziļums trīssimt metru, astoņpadsmit kilometru uz dienvidaustrumiem no bāzes.

— Kādā virzienā kašalots peldēja?

— Varu pateikt precizi: no ziemeļiem uz dienvidiem.

— Tiešā virzienā no astoņkāju noras uz staciju numur trīs! — pārsteigts sacīja zoologs. — Vai tā varētu būt vienkārša sagadīšanās?

Šai brīdī Marats dziļi ievilka elpu un lēni atvēra acis. Viņš mierīgi uzlūkoja visus apkārtējos un vājā, aprautā balsī sacīja, it kā turpinātu sarunu:

— Es ļoti labi… skaidri redzēju — Pavļiks karā­jās … kašalotam pie sāniem. Kašalots aizdrāzās mums pāri… ne vairāk kā desmit, piecpadsmit metru … Viņam uz muguras… pie galvas… rēgojās nolūzis harpūnas gals.

— Pareizi! — rokas noplatīdams, iesaucas Selavins. — Absolūti pareizi! Rēgojās! Patiesi harpūnas gals rēgo­jās! Tātad mēs esam redzējuši vienu un to pašu nelieti. Viņš man visu staciju sabojāja.

— Bet kāpēc tad jūs neredzējāt Pavļiku kašalotam pie sāniem? — satraukts vaicāja zoologs.

— Gluži vienkārši, kašalots varēja aizdrāzties garām, pavērsis pret Ivanu Stepanoviču otrus sānus, — kapteinis sacīja, tai pašā laikā domādams par ko citu.

— Ko tagad lai darām? Nabaga zēns! — zoologs no­čukstēja, sažņaugdams dūrē bārdu. — Nabaga zēns! …

— Protams, nevar būt šaubu: viņš jau sen paga­lam, — piebilda Gorelovs. — Ko tur var darīt?

Lieliem soļiem viņš staigāja starp gultām: četri soļi uz priekšu, četri — atpakaļ.

Komisārs strauji pagrieza sirmo galvu pret Gorelovu, un viņa jauneklīgajā sejā ar možajām acīm atspoguļojās patiess izbrīns.

Arī kapteinis tikpat pārsteigts pavērās Gorelovā un vaicāja zoologam:

— Vai jūs, Lord, esat pārliecināts, ka zēns nav palicis uz kuģa vai tā tuvumā?

— Pilnīgi pārliecināts! — zoologs atbildēja. — Iznī­cinājuši lielāko daļu astoņkāju un pārējos izgaiņājuši, mēs abi ar Skvorešņu rūpīgi apskatījām kuģi. Mēs redzējām sūces caurumu, ko Pavļiks bija atradis, redzējām neiedo­mājamu apmēru sakropļotu astoņkāji… — Un, it kā ne­gaidītas domas pārsteigts, viņš iesaucās: — Nu es sāku saprast! Kā tas tūlīt man neienāca prātā? Astoņkāji un vispār galvkāji taču ir iecienīta kašalotu barība. Un vie­nīgi kašalots spēja sakropļot, saplosīt tik milzīgu astoņ­kāji. Viss sakrīt, kapteini Nav šaubu, mums līdzās kuģa otrā pusē vienlaikus ar mūsu kauju notikusi kašalota kau­ja ar astoņkāji. Un mūsu nabaga Pavļiks kaut kādā veidā tajā piedalījies… to pārtraucis. Kašalots taču savu uz­varu nav pat izmantojis. Viņš medījumu atstājis, to pat nenogaršodams.

— Tad ir skaidrs, ka Ivans Stepanovičs redzējis to pašu kašalotu, ko Marats, — domīgi sacīja kapteinis.

Gorelovs mitējās staigāt un, joprojām klusēdams, raudzījās kapteinī, juzdams, ka tūlīt izšķirsies Pavļika liktenis.

— Nu, nekas! — beidzot, pacēlis galvu, sacīja kap­teinis. — Kašalots mums neizbēgs.

Gorelovs paskatījās pulkstenī — bija jau sešpadsmit ar dažām minūtēm — un steigā vērsās pie kapteiņa:

— Atvainojiet, Nikolaj Borisovič. Es še ienācu, lai jums ziņotu, ka man jāiziet ārpus zemūdenes un jāpār­bauda, kā darbojas divas kreisās dīzes. Es šodien tās ap­skatīju no iekšpuses un no ārpuses. Dīzes liekas viegli aiz­sērējušas, un iespējams, ka vajadzēs izjaukt un iztīrīt. Atļaujiet, es tūliņ to izdarīšu.

— Divas dīzes sabojājušās? — kapteinis strauji pie­vērsās Gorelovam. — Kad gan tas varēja notikt? Mēs taču še ieradāmies ar nebojātām dīzēm?

Gorelovs apjuka. Viņš smagi pamīņājās no vienas kā­jas uz otru un gausi sacīja:

— Es jau agrāk ievēroju to darbībā kaut ko aizdo­mīgu …

—- Biedri kara inženier, — salti ierunājās kapteinis,

— kāpēc jūs man to neziņojāt agrāk? Jūs neesat izpildījis viselementārākos kara kuģa kārtibas noteikumus kaujas apstākļos. Esmu spiests jums to aizrādīt! Biedri kara in­ženier, vai šīs dīzes pilnīgi sabojājušās vai ne? Un, ja ne, tad cik procentu jaudas tās zaudējušas?

Gorelova seju klāja sarkani plankumi.

— Dīzes nav pilnīgi sabojājušās, biedri kaptein, un jaudas zaudējums niecīgs — pieci līdz astoņf procenti.

— Labi! — kapteinis pievērsās abiem zinātniekiem.

— Vai jūs varat uz kādu laiku atstāt bez uzraudzības sa­vus aparatus un ierīces?

— Varam! — vienā balsī sekoja atbilde.

— Zemūdene dzīsies pakaļ kašalotam. Sagatavo­jieties!

— Urā, komandieri — vājā balsī iesaucās Marats. — Urā, dārgais komandieri

Kapteinis viņam uzsmaidīja un pievērsās Gorelovam.

— Fjodor Michailovič, — viņš sacīja pieļāvīgākā batsī, — nekavējoties sagatavojiet dzinējus. Pat desmit procentu jaudas zaudējumam šai gadījumā nav nozīmes.

Gorelovs nobāla tā, kā tas reizēm noliek ar ļoti melnīg­snējiem cilvēkiem: viņa seja pieņēma pelēkdzeltenu vaska krāsu, bet vaigu kauli sakustējās un acis raudzījās stingri un apņēmīgi.

— Biedri komandier, — viņš teica aiz uztraukuma mazliet aizsmakušā balsī, — kā vecākais mechaniķis uz­skatu par savu pienākumu jums ziņot, ka zemūdenei jā­paliek uz vietas. Doties ceļā ar neiztīrītām dīzēm ir pārāk riskanti. Sevišķi… kaut kāda puišeļa dēļ, kurš patiesībā droši vien jau sen pagalam …

Disciplinas sajūta, ar ko tā lepojas padomju jūrnieki, uzvarēja, un pēc pirmās neviļus kustības, kas atgādināja sagatavošanos lēcienam, Marats, izstiepies kā uzvilkta stīga, ar plaši ieplestām acīm palika nekustīgi guļam gultā. Zoologs kaut ko nomurmināja, lai gan nesaprotami, taču noteikti nikni. Komisārs klusēja, toties cieši lūkojās uz Gorelovu. Selavins samulsis mirkšķināja tuvredzīgās acis, kas skraidīja no Gorelova uz kapteini un atpakaļ, satriekts par tādu brīvu apiešanos ar «zemūdens dievu», kāds aizvien viņa acīs bija zemūdenes komandieris.

Kapteiņa seja palika salta, bet acis raudzījās stingri, tieši, un, kā aizvien šādos retos gadījumos, tas atstāja neparastu iespaidu.

— Mums nav apspriede, kurā varētu kritizēt manus rīkojumus, — balsi nepaaugstinot, sacīja kapteinis. — Pa­pūlieties nekavējoties izpildīt manu pavēli. Dīzu darbība par desmit procentu pazeminātas jaudas robežās pilnīgi gulstas uz jūsu atbildību. Par kaujas apstākļos nepie­ļaujamu diskusiju jums tiks uzlikts disciplinārs sods. Jus varat doties uz savu posteni, biedri kara inženier.

Kapteinis cieši raudzījās Gorelovam sejā. Pēc tikko jaušama šaubu mirkļa, Gorelovs klusēdams palocījās un, galvu nolaidis, ar lielajām kājām sļūkdams, lēni izgāja no slimnīcas kajites.

* *

*

Stāvēdams centralajā postenī līdzās sardzes priekšnie­kam vecākajam leitnantam Bogrovam, zoologs sajiita vieglu grūdienu, ko izraisīja pirmais sprādziens zem­ūdenes priekšgala dīzē. Tas bija pulksten sešpadsmitos un piecpadsmit minūtēs. «Pionieris» mazliet nodrebēja un devās ceļā. Vecākais leitnants pagrieza vadības pults svi- riņu uz nākošo iedaļu. Sekoja jauni sprādzieni — cits pēc cita, aizvien biežāki, un zoologs jau sajuta vairs nevis atsevišķus grūdienus, bet sīkas, gandrīz nepārtrauktas trīsas.

No radiokabines caur atvērtajām durvīm atskanēja ve­cākā radista Pļetņeva balss:

— Pavļikl … Pavļik! … Atbildi! . . . Runā «Pionie­ris» … Runā «Pionieris» …

Līdzās labajā pusē uz neliela galdiņa kursografs au­tomātiski atzīmēja uz kartes zemūdenes noieto ceļu. Tāds pats kursografs atradās uz galda pie vadības pults.

Posteņa vidū pie apaļa galda pār Sargasu jūras dibena reljefa zilgano karti bija noliecies kapteinis. Galvu nepa­celdams, viņš sacīja:

— Aleksandr Leonidovič! Pamatvirziens — dienvidi, kurss līkloču, pēc katrām piecām minūtēm mainīt no sūd- west uz sūd-ost un atpakaļ. Izsūtīt izlūkus no abiem bor­tiem pilnā distancē. Korpusu sakarsēt, braukt tvaika ap­valkā, dziļums — piecsimt metru, ātrums — astoņas desmitdaļas. Jāņem vērā dīzes …

— Klausos, biedri komandieri — atbildēja vecākais leitnants Bogrovs un precizi atkārtoja saņemto rīkojumu.

— Lord, kādu ātrumu spēj attīstīt kašalots? — noklau­sījies leitnanta atbildi, vaicāja kapteinis.

— Tas, kaptein, atkarīgs no iemesliem, — zoologs at­bildēja, — kas spieduši viņu bēgt, kā arī no dzimuma, vecuma, attiecīgā eksemplārā lieluma un spēka. Nobiedēts, pieaudzis, vidēji stiprs kašalota tēviņš nopeld no astoņām līdz desmit un pat līdz divdesmit jūdzēm stundā, bet ar harpunu mugurā, sāpju, izbaiļu un niknuma trenkts, viņš rauj laivu ar trīsdesmit jūdžu ātrumu stundā. Spriežqt pēc Marata un Ivana Stepanoviča nostāstiem, cik liels bijis mūsu kašalots, viņš tagad, jādomā, noskrien ne ma­zāk kā trīsdesmit jūdzes stundā.

—- Tātad, — izsliedamies taisni, secināja kapteinis, — kašalots mums priekšā kādas sešdesmit vai septiņ­desmit piecas jūdzes. Ja vien viņš nav strauji mainījis vir­zienu, mums viņš jāpanāk ne vēlāk kā pēc divām vai div­arpus stundām.

Radiokabinē Pļetņeva balss monotoni atkārtoja:

— Runā «Pionieris» … Runā «Pionieris» … Atbildi, Pavjik!… Atbildi!… Pavļik!… Pavļik!… Runā «Pio­nieris» …

Uz loka un jumola ekrana ņirbēja lielu un mazu zivju ēnas. Tās virzījās no zemūdenes priekšgala puses uz pakaļgalu un tur izgaisa kā nelieli bezveidīgi mākonīši. Zoologs nejuta ne mazāko pazīmju, ka zemūdene kustē­tos: pilnā gaitā nemanīja vairs ne kuģa korpusa satrici­nājumu, ne arī vieglas trīsas.

Pa to laiku, kā rādīja ierīces uz vadības pults, zem­ūdens kuģis, tinoties karsta tvaika apvalkā un izdarot ap astoņsimt sprādzienu minūtē, joņoja jau ar septiņdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā.

Ikkatrās piecās minūtēs «Pionieris», viegli pagriezda­mies, mainīja virzienu. Kursografs šos pagriezienus tūlīt atzīmēja kartē. Piepeši uz ekrana labā borta priekšā parā­dījās bieza, tumša masa, kas ātri virzījās zemūdenei šķēr­sām priekšā. Uz ekrana zem šās vietas tūlīt iedegās sar­kana spuldzīte un atskanēja automatisks trauksmes sig­nāls. Kā kapteinis, tā leitnants neko nedarīja, lai izvairī­tos no sadursmes ar šo masu, tikai uzmanīgi vēroja tās tuvošanos. Tieši pēc piecām sekundēm zemūdene pati pie­lieca priekšgalu un, mainot dziļumu, panira tieši zem blīva lielu zivju bara.

— Arī automatizacija? — zoologs pārsteigts ievai­cājās.

Viņš pirmoreiz novēroja tik patstāvīgu zemūdenes rīcību.

—< Protams! — kapteinis atbildēja. — Ja piecās se­kundēs ultraskaņas prožektora membrānā kuģa priekš­galā nepārtraukti uztver signālus no kāda šķēršļa, kas atrodas tieši ceļā, tad automatisks mechanisms noraida signālu loka dīzēm, kuras mums aizstāj stūri, un zem­ūdene automatiski maina kursu brīvajā virzienā. Bet, kad otras membrānās priekšā, kas jaunajā kursā nomainījusi priekšgala membrānu, šķērslis izzūd, automatisks mecha­nisms ievada zemūdeni iepriekšējā kursā.

— Lieliski! — iesaucās sajūsminātais zoologs. — Bet kāpēc tad tādā gadījumā vajadzīgs trauksmes signāls un sarkanā spuldzīte?

— Tam gadījumam, ja zemūdenes komandierim ir kādi citi nolūki un nevis tikai vēlēšanās šo šķērsli apiet. Tāpēc arī automats gaida piecas sekundes.

Kapteinis atkal iegrima savos aprēķinos. Iestājās ilgstošs klusums.

Pēc īsiem starpbrīžiem no radiokabines atskanēja it kā nogurusī, vienmuļā Pļetņeva balss.

— Pavļik! Atbildi, Pavļik! Runā «Pionieris» .. . Runā «Pionieris» .. . Pavļik! . .. Pavļik! …

— Cik mēs esam nobraukuši taisnā līnijā, Aleksandr Leonidovič? — zoologs klusu vaicāja vecākajam leitnan­tam. — Mēs jau esam ceļā apmēram trīsdesmit piecas minūtes.

Leitnants uzmeta acis kartei zem kursografa un no­brauktā attāluma rādītājam.

— Trīsdesmit vienu jūdzi, Lord. Ja mēs kašalotu pa­nāksim, tad, domāju, ne ātrāk kā sešdesmitajā jūdzē.

Zoologs sāpīgi saviebās un, nenovērsdams acis no ek­rana, jautāja:

— Jūs šaubāties, vai mēs viņu panāksim?

Leitnants paraustīja plecus.

Smalki iepīkstējās tālruņa aparats.

Kapteinis ieslēdza reproduktoru un televizora ekrānu. Uz ekrana parādījās blāvi apgaismots tuneļa posms, apaļš kā nošķelts konuss. Daudzas taisnas caurules horizontāli stiepās no konusa pamatnes uz nošķelto virsotni. Šā tu­neļa krēslā starp caurulēm bija redzams cilvēka stāvs. Cilvēks, saliecies visneērtākā pozā, tur kaut ko darīja.

No reproduktora atskanēja aizelsusies, taču apmieri­nāta Gorelova balss:

— Atļaujiet ziņot, biedri komandier. Es pamēģināju dīzes iztīrīt braucot, tās neizjaukdams. Tas man izdevās, un jūs varat kuģa ātrumu palielināt līdz maksimalajam.

Kapteiņa sejā pavīdēja pārsteigums un prieks.

— Pateicos, Fjodor Michailovič! Tomēr jūs veltīgi riskējāt, dodamies šajā kamerā. Galu galā šie desmit pro­centi jaudas nav nemaz tik svarīgi. Nu, nāciet ātrāk lau­kā un, lūdzu, ierodieties pie manis.

— Klausos, biedri komandier!

Izslēdzis reproduktoru un ekrānu, kapteinis pavērsās pret vecāko leitnantu un smaidīdams sacīja:

— Nostādiet uz desmit desmitdaļām, Aleksandr Leo­nidovič! — un turpināja: — Tas ir gan mechaniķis! Viņš acīm redzot organiski nevar samierināties kaut vai ar vis­mazāko defektu savu mechanismu darbā. Tādēļ viņš bija gatavs pat uz nežēlību … uz tādu nežēlību! Manuprāt, tā jau ir kroplība, nedabiski izvērtusies profesionālā goda sajūta.

— Vismaz padomju cilvēkam tas tiešām ir kas nenor­māls, — zoologs piekrita. Un, mirkli klusējis, piebilda: — Bet cilvēks, kas ir cietsirdīgs pret bērniem, allaž paliks man antipatisks. Jā!

Tērpies zilā kombinezonā, ar sarkanu, kvēpu planku­miem klātu seju un gandrīz melnām rokām ienāca Gore­lovs. Mazliet samulsis, taču jautri un atklāti viņš lūkojās kapteinim acīs.

Kapteinis sagaidīja viņu ar draudzīgu smaidu.

— Nelāgi, nelāgi, Fjodor Michailovič! — viņš sacīja, paspiezdams Gorelovam roku. — Tur taču ir briesmīga temperatūra. Var izcept! Bet liekas astoņas vai desmit jūdzes pašlaik «Pionierim» nav tik svarīgas.

— Lūdzu piedošanu, Nikolaj Borisovič! Es nevarēju pieļaut tādu stāvokli brauciena laikā. Bet sirds man ir laba, un karstuma es nebīstos.

Kapteinis brītiņu klusēja, tad lēni sacīja:

— Jūs, Fjodor Michailovič, laikam gribējāt teikt, ka sirds jums vesela … Nu labi! Atgriezieties savā vietā. Un tomēr, — viņš pavīpsnādams piebilda, — rīt pavēlē gaidiet parādāmies savu vārdu …

Gorelovs klusēdams palocījās un izgāja. Kapteinis iegrima okeana dibena reljefa un straumju kartes aplū­košanā.

Augšā, ekrana jumolā, parādījās liela, gara ēna ar pareiziem un slaidiem apveidiem, iesmaila no priekšas un viegli noapaļota pakaļgalā. Mazs, līgans mākonītis figū­ras pakaļgalā ļāva precizi noteikt, kas īsti tā ir.

— Virs mums tvaikonis, — sacīja vecākais leitnants. — Brauc uz Trinidadu vai Karakasu.

— Vai arī to jums ziņo ultraskaņas prožektors? — neuzticīgi ievaicājās zoologs.

— Nē! — vecākais leitnants pasmaidīja. — Bet šajā Atlantijas okeana tuksnesīgajā daļā tai virzienā, kurp ku­ģis brauc, ir tikai viens vairāk vai mazāk dzīvas satik­smes ceļš — no Londonas uz Dienvidamerikas ziemeļu krastiem: Trinidada—Džordžtauna—Karakasa.

Iestājās ilgstošs klusums. Ja uz ekrana nekustētos ēnas, varētu likties, ka zemūdene stāv uz vietas. Pat mo­notonie, apnicīgie Pļētņeva izsaucieni, šķila, saplūstam ar klusumu centralajā postenī un to netraucēja.

«Kas noticis ar Pavļiku?» zoologs domāja. «Kur viņš tagad atrodas? Vai viņš vēl dzīvs, nabaga zēns? Kāds brīnums, kāda nejaušība viņu noturēja uz kašalota. Ja taisnība, ka viņš uz tā atradies . .. Vai Maratam tikai ne­būs tā licies? Varbūt nelaimīgais bērns tagad guļ kaut kur pavisam citur — bezspēcīgs, nevarīgs, varbūt ievainots — un gaida glābiņu? . . .»

— Atbildi, Pavļik! . .. Atbildi, Pavļik! … Runā «Pio­nieris» …

Zoologs nevarēja palikt mierīgi uz vielas. Viņam va­jadzēja kaut ko darīt, kaut kur steigties, skriet, meklēt… Šī bezdarbība, šis nedzīvais klusums un kuģa šķietami pilnīgi nekustīgais stāvoklis viņu nomāca.

— Pavļik! Pavļik! Runā «Pionieris» … Runā «Pio­nieris» … Atbildi, Pavļik!

— Piecdesmit minūtes, Aleksandr Leonidovič, — zoo­logs uzmeta acis pulkstenim. — Cik mēs esam nobraukuši taisnā līnijā?

— Piecdesmit vienu jūdzi, Lord.

— Un nekā neredz… Nekā neredz, — zoologs nopū­tās, sākdams atkal staigāt pa kajiti.

Bet pēc mirkļa viņš strauji apstājās.

— Kaptein, ko jūs domājat darīt, ja, nobraucot vēl piecpadsmit, divdesmit un beidzot trīsdesmit jūdzes, mēs šo kašalotu neatradīsim?

Kapteinis pacēla galvu un klusēdams pavērās zoologā. Tad atbildēja:

— Es krustām šķērsām pārmeklēšu tuvāko okeana ra­jonu, taču šo zvēru atradīšu. Man jāpārliecinās, vai zēns ir uz tā vai ne … Ja vien viņš nav no kašalota nokritis.. 7

Mirkli klusējis, viņš piebilda:

— Es nesaprotu vienu: kāpēc Pavļiks nelaiž darbā ieročus? Viņa rīcībā taču ir ultraskaņas pistole un elek­triskie cimdi. Viņš taču teicami prata ar tiem rīkoties. Ko tas nozīmē? Varbūt viņš ievainots …

Zoologs, galvu nodūris, stāvēja uz vietas. Šķita, katrs kapteiņa vārds pārrāva kādu pavedienu viņa sirdī. Ai Pavļik, Pavļik . .. Tik jauks, tik labs zēns!

— Atbildi, Pavļik! Atbildi, Pavļik! Runā «Pionieris»! Runā «Pionieris» … Runā «Pi. ..»

Piepeši radiokabinē rībēdams apgāzās krēsls, Pļetņeva apnicīgā balss aptrūka pusvārdā, uz acumirkli pārgāja neskaidrā murmināšanā, aizrāvās, un radists satraukti iekliedzās!

— Runā, Pavļik! Es dzirdu! Es dzirdu!… Nāciet šurp! Šurp! Viņš runā!… Kur tu esi, Pavļik? Kur tu esi? Runā, es dzirdu!

Pa galvu pa kaklu visi, izņemot sardzes priekšnieku, metās no centrālā posteņa uz radiokabini.