Divu okeānu noslēpums

II n o d a ļa NEGAIDĪTS UZBRUKUMS

Prožektors uz metala statņa ar platu pamatni vien­mērīgi griezās ap savu asi, un tā staru zilganie kūļi lēni pārvietojās, gan slīdot pār melnajām sienām, gan tālu iespiežoties aizā. Duļķes jau sen bija nogulušās, un ūdens šķita rāms un dzidrs kā brīnišķi tīrs kristais.

Apkārt viss bija kluss un tukšs. Tikai paretam pavī­dēja dziļūdeņu zivs ar krāsainu uguntiņu rindām vai aiz- trauca pulciņš mirgojošu vēzīšu, un atkal melnajās dzilēs iestājās nesatricināms miers.

Pavļiks sēdēja uz vientuļas klints, kas pacēlās gandrīz pašā aizas vidū, pāri šur tur izkaisītiem akmens bluķiem.

Garastāvoklis viņam bija nelāgs. Tiklīdz pavīdēja kāda ēna, viņš nodrebēja un saausījās.

Bija pagājušas jau kādas desmit minūtes, kopš visi" izklīda meklēt okeanografu.

No nemitīgā nervu sasprindzinājuma, gaidot kaut ko briesmīgu un draudošu, Pavļiks jutās noguris. Laiku pa laikam viņa ķiverē ielauzās vecākā leitnanta Bogrova un zoologa balsis, kas jautāja, vai ap klinti viss mierīgi, vai nav atgriezies kāds no biedriem. Taču balsis atskanēja aizvien retāk un retāk: iespējams, ka ceļš, gājiena grūtī­bas, rūpes par Šelavinu spieda jautātājus vairāk domāt par meklējumiem nekā par zēnu, kurš sēdēja drošībā uz augstas, vientuļas klints.

Kad nogurums sāka pārāk mākties virsū, Pavļiks ar savu metala cimdu satvēra prožektora statni, un tad kļuva dzirdama prožektora mazā rotacijas motora ritmiskā, mu­zikālā dūkoņa. Sī skaņa zēnu nomierināja un uzmun­drināja.

Tālumā tumsā parādījās neliela, vājas fosforiskas blāzmas apņemta ēna. Tā bija kāda lielos dziļumos mī­toša zivs, kas pa aizu lēnām tuvojās Pavļika klintij. Pavļi­kam no šīs zivs nebija bail, un viņš ar interesi vēroja tās ķermeni, kas slīdēja, šķiet, bez jebkādas piepūles. Prožek­tora stars pagāja zem zivs un mirkli ar savu gaismu pār­māca tās vāro atblāzmu. Tad zivs parādījās atkal un kļuva redzams viņas apaļais, apmēram metru garais mus­kuļainais ķermenis, lielās sirpjveidīgās spuras un prāvā, spēcīgā aste. Tagad tā atradās jau biezā, dzirkstošā mig­lājā, kas sastāvēja no daudziem mirguļojošiem dziļūdeņu dzīvniekiem — ne īsti vēzīšiem, ne moluskiem. Negaidīti veikli zivs metās šā pulciņa gūzmā un ar plati izplestu rīkli sāka aprīt šos dzīvnieciņus desmitiem vien.

Piepeši, it kā iznirusi no tumsas, parādījās vēl viena zivs samtaini melnā krāsā. Tās tievais, sausnējais rumpis ar spēcīgo, plato asti, garo, plakano galvu un rīkli, pilnu sīkiem, atpakaļ atliektiem zobiem, varēja kā viegls medī­jums drīzāk iekārdināt pirmo zivi, nekā iedvest tai bailes. Tomēr, būdama trīsreiz mazāka nekā pirmā, otrā zivs tai droši tuvojās un sāka riņķot ap lielo zivi, izlocīdamās tās priekšā, mezdama straujus lokus, parādīdamās brīžiem no muguras, brīžiem no sāniem, taču visbiežāk atrazda­mās tās rīkles priekšā, it kā cieši un neatlaidīgi ielūkotos savas milzīgās pretinieces acīs. Lielā zivs, nelikdamās par to ne zinis, joprojām rija savu acīm redzot vieglāko un garšīgāko medījumu.

Pavļiks ar pieaugošu interesi vēroja šo savādo skatu, nesaprazdams, ko grib panākt mazā, veiklā zivs.

Un pēkšņi tai mirklī, kad lielā zivs, piekampusi pilnu rīkli ar medījumu, sakļāva žokļus, lai to norītu, mazā vējgrābsle pašāvās tieši pretī lielās zivs galvai un ar plaši atplestu rīkli zibenīgi ieķērās savas pretinieces purna priekšdaļā.

Pārsteigtais Pavļiks pat iekliedzas izbrīnā un pietrū­kās kājās. Acis nenovērsdams, muti iepletis un kramp­jaini apķēris prožektora statni, viņš noskatījās visā, kas sekoja šim negaidītajam uzbrukumam.

Lielā zivs, pirmajā mirklī apjukusi no negaidītā uz­brukuma, spēcīgi pakratīja galvu kā suns, kas no deguna nopurina lapseni. Taču mazā bezkauņa, stipri iecirtuši līkos zobus ienaidnieces purnā, ne par matu neatkāpās. Gluži otrādi, Pavļikam pat šķita, ka pēc sakratīšanas plē­soņa, piepalīdzot ar asti, vēl tālāk uzspiedās virsū preti­nieces galvai. Tad lielā zivs, nespēdama lietot savu vie­nīgo ieroci — zobus, gluži kā mēma, ar žokļiem piekārtu atslēgu, negantās dusmās sāka locīties, uz visām pusēm cirzdama ar asti, savilkdamas gredzenā un atkal izstiep­damās taisni. Viņa strauji metās dziļumā, uzšāvās aug­šup, trakumā mētāja galvu, cenzdamās atvērt rīkli, taču mazā, samtaini melnā plēsoņa, it kā saliedēta ar ienaid­nieces galvu, karājās pie tās cieši jo cieši. Vēl vairāk: Pavļika acu priekšā tā aizvien tālāk un tālāk uzvāzās pre­tinieces galvai, aizvien platāk atplezdama savu, likās, kaučuka rīkli. Šajā briesmīgajā bezdibenī jau nozuda lie­lās zivs acis, rīklē, kas piepūtās kā kaučuka šļūtene, jau ieslīdēja upura platā, apaļā galva. It kā elastīgs gumijas cimds, izstiepdamās un piepūzdamās mazā plēsoņa uz- maucās sava laupījuma cilindriskajam ķermenim, un katra lielās zivs negantā kustība to tikai paātrināja. Un, jo_ tālāk mazajā plēsoņā ielīda laupījums, jo vairāk izstie­pās tās vēders un, pieņemoties apjomā, slīdēja aizvien ze­māk un zemāk.

Apbrīnojamā cīņa tuvojās beigām. Acīm redzot bez svaiga ūdens pieplūduma žaunās zivs ienaidnieces vēderā smaka nost un pamira. No plēsoņas rīkles rēgojās laukā vairs tikai upura pakaļējā daļa ar asti, kas bezspēcīgi kuļājās. Mazās laupītājas vēders pieblīda kā milzīgs, plāns, caurspīdīgs maiss, daudzreiz lielāks par savu īpaš­nieču Prožektora platajā starā Pavļiks caur šo apvalku redzeja upura lokā saliektā milzīgā ķermeņa neskaidros apveidus un viņa lielo galvu ar nedzīvām, stiklainām acīm. Pec brītiņa plēsoņas rīklē beidzot nozuda arī aste. Mazā, trīsdesmit centimetru garā zivs ar nesamērīgi mil­zīgu, caurspīdīgu vēderu lēni pacēlās augšā un nozuda necaurredzamaja tumsa.

Pagāja labs laiks, iekams Pavļiks atģidās no pārstei­gurna. Viņš domāja par šo pasauli, kur nežēlīgais eksis­tences likums tik atklāti un cieši savijas ar nāvi.

Zoologa balss lika viņam atjēgties.

— Kas dzirdams, bičo? Vai nav kas jauns?

— Nav, Arsen Davidovič .. . Bet jums?

— Arī nekā, Pavļik. Man šķita aizdomīga liela ak­meņu čupa, un es ilgi noņēmos, to izmētādams. Tagad iešu tālāk .. .

Atkal iestājās klusums. Pavļiks palūkojās apkārt. Tā­lumā pavīdēja dažas zaļas un dzeltenas uguntiņas un ātri nozuda. Prožektora gaiši zilais konuss slīdēja augstu virs aizas dibena, ar savu atstaroto, izkliedēto gaismu ne­skaidri apgaismoja atsevišķus klintsbluķus un lēni taustī­jās tālāk pār aizas melnajām sienām. Tomēr parastajā mierā, kāds še valdīja, Pavļiks tagad drīzāk nojauta, nekā redzēja starp akmeņiem un klintsbluķiein kādu neno­teiktu kustību. Pavļiks nogaidīja, kamēr prožektora stars atgriežas šajā pusē, un, pavērsdams to uz zemi, cieši pa­lūkojās lejup. Apspiesti iekliedzies, zēns tūdaļ šausmās un apjukumā atrāvās atpakaļ.

Divdesmit, divdesmit piecu metru attālumā no klints un cik tālu vien sniedzās acis visu aizas dibenu klāja asinssarkans neskaitāmu sešstūrainu bruņu plākšņu par­kets un cieša, kustīga stāvus saslietu, milzīgu, masīvu spīļu saaudzē.

Gigantisku krabju pulki piepildīja visu telpu starp akmeņiem un klintsbluķiem, viņi stāvēja vai karājās uz tiem, ar nagiem pieķērušies katram izcilnim un dobumam. Tālu uz priekšu izbīdītās acis prožektora gaismā spīdēja kā lielas agata zīles. Krabji nekustīgi stāvēja uz garajām, posmainajām kājām spilgtās, zilganās prožektora gais­mas apžilbināti.

Sis skats ilga tikai dažas sekundes, bet bailēs sastin­gušajam Pavļikam šķita, ka pagājusi mūžība. Gaismas konuss slīdēja pār aizas dibenu un pavērsās pret sienu. Tumsa, liekas, sabiezēja vēl vairāk. Pavļiks stāvēja, nespē­dams pakustēties, baiļu un apjukuma stindzināts. Ko krabji grib? Kurp viņi dodas? Ja nu viņi uzrāpjas še uz klints pie Pavļika? Pavļiks iztēlojās klints, sava patvē­ruma, augstumu, tās gandrīz svērteniskās, gludās sienas un mazliet nomierinājās, joprojām lūkodamies tumsā. Ap­vilcis loku, prožektors atgriezās un atkal ar savu zilgano staru kūli atsitās pret dibenu.

Šajā īsajā laika sprīdi krabji jau bija nonākuši gan­drīz pie pašas klints un atkal sastinga, spilgtās gaismas apžilbināti. Tomēr viņu pirmās rindas gaismas konusa ne­skartajā krēslā kustējās pie klints pakājes, un Pavļiks re­dzēja, kā tie cenšas uzrāpties augšā pa stāvajām noka- rēm. Pavļikam pamira sirds. Tātad krabji grib nokļūt pie viņa! Tie meklē viņu, Pavļiku! Prožektora gaisma viņus apžilbina … Tā jāraida viņiem virsū! „ Pavļiks nospieda statņa pogu, un gaismas konuss sa­stinga uz vietas, izraudams no melnās tumsas pie aizas dibena milzīgu loku, ko viscaur klāja sarkanas bruņas un kustīgu spīļu mežs, bet izklaidus gaismā gar malām, tuvāk abām aizas sienām, Pavļiks samanīja, ka kustība joprojām turpinās. Krabji devās apkārtceļā! Viņu tumšā masa aši vēlās pa dibenu, ielencot klinti no abām pu­sēm. Pavļiks strauji pagriezās un tikko nenokrita, aizķer­damies ar kāju aiz vada, kas savienoja akumulatoru kasti ar prožektoru.

Ar pūlēm noturēdamies kājās, Pavļiks paskatījās lejup un apstulba: krabji nāca uzbrukumā! Viņi rāpās cits uz cita, celdami piramidu ar plašu pamatni, un pakāpiens pēc pakāpiena ātri cēlās augšup uz klinti.

Redzot šo ienaidnieka viltību un neatlaidību, Pavļiks, šausmu pārņemts, stāvēja kā sastindzis, viņa smadzenēs šaudījās nekārtīgas domas: «Jāizsauc palīgā biedri. . . Bet viņi droši vien aizgājuši jau tālu . . . Kamēr atskries, būs par vēlu… Krabji uzrāpsies klints virsotnē… Ko darīt? Ko darīt? Bet Šelavins? Viņš varbūt ievainots, no­asiņo? Vienalga … Pie viņa var vēlāk .. .» Pavļiks jau bija gatavs iekliegties, pasaukt komisāru.

Te negaidot galvā pazibēja kāda doma, un uzreiz kļuva vieglāk un priecīgi iepukstējās sirds.

«Skrūve! . .. Mugursoma! . .. Pacelties virs klints . . . Tas jau gluži vienkārši! … Neviens krabis neaizsniegs!»

Pavļiks ātri nolaida roku pie patronsomas, taču pirksti tūliņ sastinga uz glābējas pogas, to nenospiežot.

«Bet prožektors? .. . Atstāt prožektoru? Aizbēgt no posteņa? Nedrīkst! Krabji var pārraut vadus. Nodaļa pa­liks bez bākas. Nē, nē! Neparko! Bet ko darīt?»

Pavļiks pameta skatienu lejup.

Piramida ātri auga aizvien augstāk, aizvien tuvāk klints virsotnei.

Kā dzīva, nepārtraukta straume augšup plūda krabji ar draudoši paceltu, milzīgu, briesmīgu spīļu mežu. Vēl divi kāpieni — un viņi pārpludinās klints virsotni, apgā­zīs Pavļiku un …

Pēkšņi Pavļiks pat izlamāja sevi: «Ak, kāds muļķis! Kā es varēju to aizmirst!… Kā varēju tā apjukt?»

Viņš norāva no jostas ultraskaņas pistoli, pavērsa to pret krabju piramidu un nospieda pirmo virsējo pogu «or- ganika». Virsējās krabju rindas uzreiz sastinga, garās posmainās kājas saļodzījās, bezspēcīgi nošļuka paceltās spīles. Nākamajā mirklī visa piramida sagruva kā kāršu namiņš, un krabji ar čokurā sarautām kājām bez dzīvī­bas vēlās zemē. Pavļiks klusu, pats to neapzinādamies, smējās un aizrāvies virzīja pistoles stobru no labās uz kreiso pusi, no kreisās uz labo, aizvien tālāk un tālāk no klints. No pistoles stara sastingušās krabju rindas kā no­pļautas nogrima dibenā. Aizmirsis visu pasaulē, atrieb­damies par savām izbailēm un pārdzīvotajām šausmām, Pavļiks ar neredzamo izkapti nesaudzīgi pļāva uzbrucēju pulkus.

Pēkšņi visu Pavļika ķermeni caururba asa, metāliskā čirkstoņa. No spēcīga rāviena aiz kājas viņš sagrīļojās un tikko nepakrita. Pavļiks atskatījās. Milzīgs krabis, vai­rāk nekā pusmetru augsts, sažņaudzis spīlēs Pavļika celi un atsperdamies ar kājām pret klinti, ar neiedomājamu spēku vilka viņu uz klints virsotnes otru malu. No turie­nes apakšā bija redzamas paceltas spīles un kā tērauda stieples tievas kājas ar asiem nagiem. Pirms Pavļiks pa­guva apķerties, uz klints parādījās vēl daži krabji un de­vās viņam virsū. Atkal atskanēja briesmīga, smadzenes caururbjoša čirkstoņa, stiprs rāviens aiz otras kājas, un Pavļiks, krampjaini žņaugdams pistoli, nokrita uz viena ceļgala. Pirmais krabis, palaidis vaļā kāju, aši ar spīli sa­ķēra Pavļika rokas locītavu. Pistoles stobrs atradās tieši pret krabja krūšu bruņām. Tikai vienu mirkli cilvēka un dzīvnieka skatieni sastapās, un tūlīt pat krabja spīles at­laidās, viņa kājas sašļuka, un viņš, gurdi kustinādams

garās ūsas, saplaka uz klints. Pavļiks pavērsa pistoles stobru pret jauniem uzbrucējiem, un, nepaguvusi pienākt viņam klāt, it kā neredzama spēka piespiesti, tie padevīgi un klusi krita viņa priekšā ceļos, lai vairs neceltos. Dru­džaini virzīdams pistoli, Pavļiks pat nemanīja, kā atsva­binājās no briesmīgajām knaiblēm ari viņa otra kāja. Viņš uzlēca augšā un pieskrēja pie klints malas. Izrādī­jās, ka tur ir otra piramida un pa to neatlaidīgi rāpjas augšup aizvien jauni un atkal jauni uzbrucēju pulki. Nā­vējošie skaņu viļņi dažos acumirkļos sagrāva ari šo pira- midu. Joprojām līkloču virzīdams pistoles stobru pa krabju klājienu, Pavļiks ar otru roku pārslēdza prožektora motoru uz maksimalu apgriezienu skaitu. Gaismas konuss ātri pārslīdēja pār aizas dibenu ap klints piekāji, un tam tūdaļ uz pēdām sekoja nāvējošās skaņas stars. Bei­dzot uzbrūkošo pulku vidū parādījās pirmās apjukuma zimes. Drīz še, drīz tur krabji, staram tuvojoties, metās uz visām pusēm, rāpdamies cits citam virsū, aši aizbēg­dami pār pēdējo rindu mugurām tumsā, tālāk no nāvi nesošā stara.

Prožektors aplaida vēl dažus, aizvien plašākus lokus ap klinti, un beidzot Pavļiks ieraudzīja tikai līķiem klāto aizas dibenu un tālumā malējo, vājo prožektora staru no­krēslā pēdējās, ātri bēgošās krabju rindas …

Pavļiks nolaida pistoli. Trīcēja rokas un kājas, drebuļi skrēja pār visu sviedriem klāto miesu. Pavļiks tikko tu­rējās uz noguimšajām, ļimstošajām kājām. Pilnīgi bez spēka, gandrīz zaudējot samaņu, viņš atkrita uz akumu­latoru kastes un aizvēra acis . ..

— Peilē taču, Pavļik! — pēkšņi atskanēja tāla, apslā­pēta, kā caur vali izlauzusies Skvorešņas balss. — Aiz­midzis esi, vai?

Pavļiks atjēdzās.

— Tieši tā .. . peilēju, — ar pūlēm pieceldamies kājās, lēni atbildēja Pavļiks.

Viņa smadzenes vēl bija it kā tītas miglā, viņš nespēja domāt un darbojās kā sapnī.

Drīz pār aizas dibenu slīdošajā prožektora staru kult parādījās Skvorešņas varenais stāvs. Noguris viņš tuvo­jās klintij un pēkšņi kā sastindzis apstājās.

— Kas tad te, Pavļik? — viņš pārsteigts iekliedzās, norādīdams uz līķiem klāto dibenu.

— Krabji … — nogurušā balsī atteica Pavļiks un at­kal atslīga uz kastes. — Viņi man uzbruka . .. Vai jūs nekā neatradāt, Andrej Vasiļjevič?

— Nē! Bet izstāsti sakarīgi, kas te notika?

Taču stāstīt nebija laika. Viens pēc otra lika peilēt Matvejevs, Marats, zoologs un nodaļas ļaudis. Pēkšņi no tumsas parādījās komisārs, kurš bija ieradies bez izsau­kuma. Visi nāca lēnām, noguruši un veltīgo meklējumu sarūgtināti. Neviens Selavinu nebija atradis, neviens ne­bija redzējis pat viņa pēdas .. . Tuvojoties klintij un dzir­dot satrauktos Skvorešņas izsaucienus un jautājumus, visi uztraukti un neizpratnē steidzās uz sapulcēšanās vietu. Un pēc tam nebija gala izbrīnai, kad Pavļiks, kas jau bija atjēdzies, aizgūtnēm un nesakarīgi izstāstīja, kādu aplenkumu izturējis.

Zoologa nemiers par Šelavina likteni sasniedza aug­stāko pakāpi. Viņš nevarēja samierināties ar domām par nelabojamo nelaimi, kas varbūt ķērusi viņa draugu un zinātnieku. Tam pievienojās slepens rūgtums, ka viņam atkal pašam ar savām acīm nav izdevies redzēt dzīvus un darbīgus šos neparastos, līdz šim zinātnei nepazīstamos krabjus. Pat to līķus viņš nevarēja labi apskatīt, jo, tik­līdz tiem pieskārās, krabji pirkstos izšķīda un pārvērtās bezveidīgā, šķidrā masā. Ultraskaņas viļņi bija iznīcinā­juši jebkādu saistību starp viņu ķermeņu molekulām, radot pilnīgu vielas sairumu.

Un šī Chiasmodon niger>. … «Melnā dzīvrijēja»! … Mazā niecīgā zivtiņa, kura līdz šim zinātnei neizskaidro­jamā veidā pieveic'un aprij medījumu, kas trīsreiz lielāks par pašu mednieku! Un šīs noslēpumainās, neparas­tās medības zoologs nav varējis novērot pats, bet tikai uzzināt par tām, turklāt varbūt ne visai precizi, no zēna, gandrīz vēl bērna mutes! Neveiksmīga diena! Bries­mīga . . . briesmīga diena!

Zoologs paraudzījās apkārt, pārlaida aizmiglotu ska­tienu biedriem, kas bija sapulcējušies pie klints un de­dzīgi apsprieda šīsdienas neparastos notikumus, un pēkšņi satraukts iekliedzās:

- Biedri, bet kur ir Gorelovs? Gorelovs vē! nav at­griezies! .. .

Visi apjukuši pavērās viņā, tad pārlaida skatienu apkārt.

Gorelova tiešām viņu vidū nebija.