Divu okeānu noslēpums

VII nodaļa PĒC KATASTROFAS

Okeānu straumēm nepavisam nav raksturīga galveno pazīmju nemainība, ko šīm straumēm parasti piedēvē. To platums, dziļums un izplatības rajons diezgan bieži mai­nās atkarībā no attiecīgajiem apstākļiem, tāpat kā straumju ūdeņu temperatūra, sāļums, virziens un ātrums. Visas šīs izmaiņas atkarīgas no gadalaiku maiņas, vēju virziena un stipruma, atmosfēras spiediena, peldošo le­du un ledus kalnu daudzuma, nokrišņu daudzuma un da­žādiem citiem iemesliem, kas, starp citu, ne vienmēr ir pietiekami izpētīti un pat ne vienmēr zināmi.

Ja straumju izmaiņas, ko rada pastāvīgi vai periodiski cēloņi, novērotas jau sen un vairāk vai mazāk izpētītas, tad šāda veida nejaušas parādības sagādā zinātniekiem ne mazumu raižu un bieži arī paliek mīklainas un nesa­protamas.

Mūsu zināšanas par straumēm un vispār par okeānu fizisko dzīvi ir gaužām vājas. Sevišķi vājas tās ir par Kluso okeānu, kas, ievērojot tā bezgalīgos plašumus un retos kuģu cejus, līdz pat pēdējam laikam paliek gandrīz pilnīgi neizpētīts tuksnesis.

Tai Klusā okeana rajonā pie Dienvidu saulgriežu loka, kur padomju zemūdeni «Pionieris» bija ķēris nodevīgais trieciens, vairs tikko jaušamas Dienvidu ekvatoriālās straumes norimstošās blakus strāvas, kas virzās uz dien­vidaustrumiem. Tomēr nebūtu nekāds brīnums, ja mūsu aprakstītajā laikā kāds novērotājs, kas spētu redzēt cauri milzīgajiem ūdens slāņiem, pamanītu še, aptuveni simt piecdesmit metru dzi|umā no ūdens līmeņa, milzīgu si­luetu, ko straume diezgan ātri rauj pretējā, dienvidrie­tumu virzienā. Acīm redzot šajās vietās eksistēja pastā­vīga vai aiz nezināmiem iemesliem nejauši izveidojusies zemūdens straume, kas plūda pilnīgi patstāvīgi pretēji Dienvidu ekvatoriālās straumes virsējām strāvām.

Pirmajā mirklī mūsu novērotājam ar tik neparastām redzes spējām liktos, ka viņš redz milzigu, fantastiska ap­mēra nedzīvu kašalotu ar'sakropļotu, gandrīz pilnīgi no­cirstu asti. Tomēr, uzmanīgāk aplūkojot, šis novērotājs būtu spiests atzīt savu kļūdu: grūti iedomāties kašalotu bez mutes un metala ādā. Turklāt novērotājam ar tik asu redzi neapšaubāmi būtu arī ne mazāk smalka, saasināta dzirde. Uzmanīgi ieklausoties, viņš droši vien uztvertu, ka no šā kašalotveidīgā, it kā mirušā metala ķermeņa iekšienes nāk skaņas, kas rodas, metalam atsitoties pret metālu, dzirdētu cilvēku balsis, kāju dipoņu, mašīnu dunu . ..

Vārdu sakot, «Pionieris» skaidri izrādīja pazīmes, ka tā iekšienē norit spraiga dzīve.

Sprādziens gāzes vadu kamerā notika pulksten četros un piecpadsmit minūtēs no rīta, divas stundas pirms de­žūras maiņas. Šai laikā uz zemūdenes skaitījās nakts un visi kuģa iemītnieki, izņemot dežurantus, kā parasts, at­radās savās kajitēs, iegrimuši miegā.

Sprādziens ar neticamu spēku satricināja visu zem­ūdeni līdz pēdējām brangām, gandrīz apsviezdams to pār priekšgalu ar pakaļgalu uz augšu. Apdullinoši dārdi pie­pildīja visas kuģa telpas. Viss, kas tajās nebija cieši pie­stiprināts, aizlidoja no savas vietas un šķindot un brīkšķot neaprakstāmā chaosā gāzās uz grīdas, dragāja starpsie­nas un, pēkšņi iestājoties tumsai, neganti valstījās no vie­nas puses uz otru. Ievainoto vaidi, izbaiļu kliedzieni, komandas saucieni, balstu metāliskā čirkstoņa, nez 110 ku­rienes izplūstošu gāzu šņākšana un kaucieni — viss sa­jaucās kopējā nepanesamā troksnī. Cilvēki izlidoja no ko­jām, atsitās pret sienu un tad apdullināti un apstulboti kūleņoja pa klāju, tika svaidīti no vienas vietas uz otru, nespēja piecelties kājās.

Jau nākošajā mirklī pēc sprādziena zemūdene strauji iztaisnojās, ieņēma horizontālu stāvokli, tad ar augšup paceltu priekšgalu, šūpodamās no labajiem sāniem uz kreisajiem, no priekšgala uz pakaļējo galu un atpakaļ, it kā atgūdamās no piepešām izbailēm un pamazām no­mierinādamās, sastinga uz vietas. Tās lieliskā noturība pārvarēja pat tik neparastu stāvokli, tās konstrukcija un materials izturēja arī šo ārkārtējo pārbaudījumu.

Pirmais zemūdenes lēciens ar priekšgalu lejup izmeta kapteini Voroncovu no kojas, aizsvieda viņu caur pavēru­šos aizkaru no guļamistabas kabineta vidū pie cieši grīdai pieskrūvētā galda kājām. Asas sāpes kreisajā plecā, ko viņš sajuta, atsitoties pret galda kāju. tomēr netraucēja viņu ar labo roku gandrīz neapzināti pieķerties pie galda un cieši pie tā turēties. Tas pasargāja kapteini no tālā­kiem triecieniem un belzieniem, ko radija zemūdenes dru­džainā šūpošanās. Ar veselo roku pieturēdamies piegaida, kapteinis pietrausās kājās un aklajā tumsā pa līgano klāju starp stikla drumslām un dažādiem slīdošiem priekšme­tiem, kas rībēdami un klaudzēdami jaucās pa kājām, aiz- spraucās līdz akumulatoru skapītim. Izrādījās, ka skapī­tis vairs neatrodas savā vietā. Tad kapteinis devās uz durvīm un mēģināja tās atvērt. Durvis tomēr bija iesēdu­šās gropēs, un ilgi nevarēja tās dabūt vaļā. Tikai sa­sprindzinot visus spēkus, kapteinim izdevās durvis maz­liet atbīdīt, izspraukties caur pavērto spraugu un iziet gaiteni. Šūpošanās norima. Kuģa klājs bija gandriz sta­bils, tikai pret pakaļgalu palicis slīpenā stāvoklī. Pilnīgā tumsā, izstiepis uz priekšu rokas, kapteinis steidzās uz centrālo vadības posteni, skaļi saukdams:

— Biedri! .. . Mieru! . . . Zemūdene nostabilizēju­sies! . . . Visi, kas spējīgi, savās vietās! .. . Ieslēdziet autonomos apgaismošanas tīklus …

Tālumā gaitenī iedegās spuldze. Tā apgaismoja vairākus stāvus, kas nozuda mašīnu nodaļas lūkās.

Centrālā posteņa durvis bija vaļā.

Nonācis kak'ā, kur vajadzēja atrasties akumulatoru skapītim, kapteinis atviegloti nopūtās: skapītis bija savā vietā. Nākošajā mirklī iedegās gaisma, un kapteinis pavērās apkārt. Centralais postenis atgādināja pilnīgu postažu. Gandrīz visas signalizacijas spuldzītes bija sa­dauzītas. Koka ķeblis karājās uz vadības pults, aizķēries aiz balasta cisternu ventilācijas saliektās sviras. Lielā uz- griežņa atslēga, izsitot aizsargstiklu, bija iestrēgusi kādā kontrolaparatā. Vadības klaviaturu un vairākus mērapa- ratus bija sadauzījuši no vitrinām izlidojušie instrumenti, kas tagad gulēja izmētāti zem pults. Galvenais žirokom- pass salocīts. Sānis, līdzās galdam, bez dzīvības zīmēm uz mutes gulēja leitnants Kravcovs, pa pusei apklāts ar karti, kas bija nokritusi no galda. Pa slīpo grīdu no viņa galvas sūcās asins strūkliņa.

Ar vienu skatienu kapteinis aptvēra visu šo briesmīgo ainu un, pamanījis uz galda radiotālruņa aparatu, stei­dzās pie tā. Aparats, šķiet, bija palicis vesels un atradās kārtībā. Bet vai kārtībā uztveršanas punkti?

Kapteiņa balss atskanēja gandrīz visās kuģa telpās:

— Klausīt komandu! Kapteinis ir centralajā postenī! Visiem, kas pamana zemūdenē sūcamies ūdeni, nekavējo­ties ziņot man pa radio tīklu! Ja tīkls bojāts, ziņot perso­nīgi! Visiem zinātniskajiem darb-iniekiem sniegt medici- nisku palīdzību cietušajiem! Cietušo uzvārdus paziņot man pēc desmit minūtēm! Profesoram Lordkipanidzem, bet gadījumā, ja tas nespēj, — Cojam nekavējoties ierasties centralajā postenī!

Pēc piecpadsmit minūtēm kapteinim jau bija zināms viss par zemūdeni un tās komandas stāvokli.

No zemūdenes ekipāžās smagi cietuši bija leitnants Kravcovs, ūdenslīdējs Krutickis, mākslinieks Sidlers un apkopējs Sčerbina, kuri bezsamaņas stāvoklī jau bija no­gādāti slimnīcā. Viegli cietuši bija vecākais leitnants Bogrovs, profesors Selavins un mechaniķa palīgs Romeiko, bet pēc pirmās palīdzības sniegšanas viņi palika uz kājām.

Bez vēsts bija pazudis galvenais mechaniķis Gorelovs. Neviens nevarēja saprast, kur un kā viņš nozudis. Tomēr rūp'es un uztraukums par zemūdenes stāvokli nevienam neļāva par šo dīvaino nozušanu pārāk ilgi domāt. Visus satrauca kuģa liktenis.

Jau stundu pēc katastrofas notika īsa visas zemūdenes komandas sapulce. Kapteinis ziņoja par stāvokli: gāzes, kas nezin kā iekļuvušas gāzes vadu kamerā, sprāgstot nodarījušas zemūdenei ievērojamus postījumus, tomēr ne­viens no svarīgākajiem mechanismiem nav galīgi izgā­jis no ierindas — visus bojājumus var izlabot ar kuģa komandas spēkiem. Bet pats galvenais — zemūdene peld, tiesa, ar prāvu diferentu pakaļgalā, un, kā rāda dziļum- mērs, kas palicis vesels, tikai noteiktā simt piecdesmit metru dziļumā, nespējot pacelties vai nolaisties dziļāk. Zemūdene nespēja kustēties, zaudējusi manevrēšanas un kaujas spējas, un, beidzot, ja tā var teikt, kļuvusi kurla un akla, un kāda straume to nes nezināmā virzienā. Vi­sas kontroles un mērierlces, sakaru, automātiskās signa- lizacijas un vadības mechanismus, tāpat kā sabojātās mašīnas, var izlabot vai nomainīt ar rezerves daļām. Vie­nīgās nopietnās briesmas rada dzinēja un stūres dīzes, kuru stāvoklis nav zināms. Gāzes vadu kamera, kas at­rodas tieši blakus dīzēm, pilna ar ūdeni, un tas sāk iespiesties kuģa pakaļgala elektrolizu kabinē. Pagaidām vēl nav iespējams noteikti konstatēt, kā ūdens iekļuvis kamerā: caur izsisto caurumu zemūdenes korpusā vai caur dīzēm. Nav arī zināms, vai dīzu loki vispār palikuši veseli, vai sprādziens tos nometis no zemūdenes. To visu varēs uzzināt, kad būs atjaunots vispārējais vai autono­mais vadības tikls, ar kura palīdzību izdosies atvērt izej- kameru un izdarīt kuģa pakaļgala ārējo apskati.

— Visai komandai, — savu ziņojumu nobeidza kaptei­nis, — nekavējoties jāsakārto visas zemūdenes telpas, jāizremontē mašīnas, jāizlabo vai jānomaina ierīces un aparati. Visiem jāatceras, ka runa ir ne vien par zemūde­nes glābšanu, bet arī par to, ka tai jābūt savā postenī Vla- divostokā tieši valdības noteiktajā laikā. Darbs ir milzīgs, taču, ja dīzes, lai kādā stāvoklī tās atrastos, vēl paliku­šas, tad divdesmit trešajā augustā zemūdenei jābūt un tā būs Vladivostokā!

Kapteiņa pārliecība, viņa enerģija un nelokāmā ap­ņēmība pārgāja uz visiem sapulces dalībniekiem. Acis iedegās, sejas atdzīvojās. Cits pēc cita cilvēki iznāca priekšā, aicināja uz pašaizliedzīgu darbu, zvērēja, ka gatavi atdot dzīvību, lai glābtu zemūdeni un lai tā laikā ierastos Vladivostokā .

Ap pusdienu visas zemūdenes telpas, pateicoties irauksmigam komandas darbam, bija iztīrītas no lauskām, sakārtotas saimniecības un produktu noliktavas, armatū­ras, instrumentu, materialu, ūdenslīdēju piederumu, ķī­miskās un kaujas piederumu noliktavas. Uz ātru roku paēduši pusdienas un sadalījušies pēc specialitātēm bri­gādēs, komandas locekļi tūdaļ sāka atjaunot visus elek­triskos tīklus, saremontēt un labot mašīnas, aparatus un ierīces.

Vislielākais, smagākais un atbildīgākais darbs bija elektriķu brigādei. Visu zemūdenes dzīvību — vadību, sa­karus, signalizāciju, gaismu, korpusa nokvēli, lielgabalu un mechanismu darbību uzturēja elektriskā strāva. Visos stūros un attālākos kaktiņos ievijās elektrisko vadu tīkls.

Brigādei bija pievienoti papildspēki — profesors Se- lavins, Cojs un Pavļiks, kuriem bija zināma pieredze un zināšanas praktiskajā elektrotecbnikā, un šī brigāde pa­tiesi darīja brīnumus. Jau ap pulksten divdesmit četriem bojātās akumulatoru sekcijas bija savestas kārtībā, sadau­zītie akumulatori nomainīti pret jauniem, vispārējais ap­gaismošanas tīkls atjaunots. Akustiķi Cižovs un Pticins šai laikā jau bija paguvuši izjaukt priekšgala ultraskaņas lielgabalu, lai rīt agri sāktu to atjaunot, Trešais akusti- ķis Beļajevs strādāja pie vissmalkākajiem un maigāka­jiem zemūdenes aparatiem: ultraskaņas prožektoriem — zemūdenes acīm un ausīm. Tie bija izkaisīti pa visu zem­ūdenes ārējo virsmu un visvairāk bija cietuši briesmīgā sprādziena laikā. Par laimi piekļūt pie šiem aparatiem varēja no iekšienes, un tie bija apgādāti ar pilnu rezerves daļu komplektu, tā ka Beļajevam vajadzēja tikai pārmai­nīt bojātās daļas pret jaunām. Bet arī šis darbs prasīja tik daudz pūļu, tik daudz uzmanības un apdoma, ka Be­ļajevs, kas parasti bija ļoti mierīgs cilvēks, tagad tik tikko nezaudēja pacietību. Tomēr dienas beigās līdz pulksten divdesmit četriem viņš bija paguvis izlabot piecas mem­brānās un atjaunot to tīklu. Vecākais radists Pļetņevs un viņa palīgs Grebenčuks strādāja pie stipri cietušās radio­stacijas.

Gandrīz bez darba palika mechaniķi Kozirevs un Ro­meiko. Zaudējuši savu priekšnieku un vadītāju, viņi tomēr drīz sakārtoja balonu kameras un iziaboja vai no­mainīja pret jauniem dažus kontroles un mēraparatus ša­jās kamerās. Pats nopietnākais darbs viņus gaidīja gā­zes vadu kamerā un ar dizēm. Bet pie tām pagaidām ne­varēja piekļūt, un mechaniķi satraukti gaidīja brīdi, kad viņiem vajadzēs stāties pie šī darba. Viņus mocīja šau­bas un nedrošība par savām zināšanām un pieredzi. Se­višķi uztraucās Kozirevs, kuru kapteinis bija iecēlis par galvenā mechaniķa pagaidu vietas izpildītāju. Lai kā tas būtu, taču dienas beigās, palikuši pagaidām bez darba, Kozirevs ar Romeiko steidzās palīgā citām brigādēm: pirmais — elektriķiem, bet otrais — ūdenslīdējiem. Kat­ram zemūdenes speciālistam lielākā vai mazākā mērā papildus jāprot viena vai divas no zemūdenē vajadzīga­jām specialitātēm, lai nepieciešamības gadījumā nomai­nītu biedru, kas atstājis ierindu.

Skvorešņa ar Matvejevu ļoti nopriecājās par Romeiko. Viņi bija palikuši tikai divi, trešais — Krutickis — gulēja slimnīcas kajitē. Ūdenslīdēji pazīstami kā vispusīgi meis­tari — meistari apķērībā, atjautībā, attapībā. Strādājot zem ūdens, viņiem gadās būt gan kalējiem, gan kalnra­čiem, kas izrok tuneļus zem nogrimušo kuģu korpusiem, gan tillu un krastmalu zemūdens daļu būvētājiem, jāiz­pilda viss, ko darīt viņus spiež nepieciešamība. Patlaban kapteinis saviem ūdenslīdējiem pavēlēja, kamēr viņi vēl nevarēja nodarboties ar ārējiem darbiem, apskatīt visu zemūdenes korpusu, pārbaudīt visas tās daļas — ķīli, brangas, bimsus, klājbalslus, kabes, — pārbaudīt visus nostiprinājumus, šķērssienas, durvis, iluminatorus un pa­manītos bojājumus novērst. Smagu un dažādu darbu bija daudz, un Romeiko ieradās pašā laikā.

Zoologs un Cojs kopa ievainotos, taču brīvajos brīžos Cojs pievienojās elektriķiem, bet zoologs — akustiķiem, kuru vidū viņam bija liela autoritate.

Komisārs Sjomins bija klāt visur — žirgts, enerģisks, jautrs. Viņš steidzās palīgā, kur vien tas šķita vajadzīgs, uzmanīja, lai komanda būtu paēdusi un atpūtusies, un jau tūlīt pēc kuģa avarijas viens pats uzņēmās katru dienu izdot avīzi ar dīvainu, svešam cilvēkam nesapro­tamu nosaukumu: «Par 23. augustu!» Taču šis nosau­kums daudz ko teica «Pioniera» komandas locekļu sirdīm. Avīzes sastādīšana, rediģēšana, iespiešana, mākslinieciskā noformēšana un izlīmēšana — tas viss bija komisārā

Sjomina roku darbs. Kad viņš paguva to izdarīt, tas palika noslēpums visai komandai, tomēr katru rītu noteiktā stundā no centrālā posteņa mikrofona visās kuģa telpās reproduktorā atskanēja komisārā balss, kas lasīja kārtējā avīzes numura daudzveidīgo saturu. Ziņoja par vakar pa­veikto darbu, atzīmējot brigāžu un atsevišķu cilvēku pa­nākumus, norādīja uz trūkumiem, deklamēja aktualus dzejoļus, lasīja feļetonus, kas sauca uz cīņu un uzvaru … Šo rīta stundu, kad komisārs sāka avīzes pārraidi, jau kopš pirmā avīzes numura komanda aizvien gaidīja ar nepacietību.

Vecākais leitnants Bogrovs, allaž korekts, brašs, pēc sprādziena uzreiz zaudēja visas šīs neatlaidīgi kultivētās iemaņas. Nometis sniegbalto formas svārku, atrotījis krekla piedurknes, ar pārsēju uz avarijas laikā nezin kā ievainotā kakla, viņš strādāja pie mašīnām un aparatiem kopā ar to vai citu brigādi, tieši tur, kur tas bija visvairāk nepieciešams. Pēc pāris dienām vecākais leitnants kļuva par visu mīluli, un brigādes sacentās, izdomājot dažādus ieganstus, lai tikai ievilinātu viņu pie sevis.

Vairākas reizes dienā mašīnu nodaļā nokāpa kaptei­nis, lēni izstaigāja visus nodalījumus un kameras, pār­raudzīja darbus, paklausījās, cik skaļi klaudz veseri, kā čirkst un žvarkst darba rīki, kā šņāc elektrodi, un strādā­jošiem likās, ka viņa apmierinātais smaids padara gaišā­kas elektriskās spuldzes. Dažreiz šai kūsājošā, aizrau­tīgā darba atmosfērā kapteinis pēkšņi neizturēja un, no­metis svārkus, uz kādu stundu pievienojās brigādei, kas veica kādu sevišķi smagu darbu. Ar neslēptu nožēlu viņš atrāvās no darba, lai nobeigtu apskati un pagūtu vēl ap­meklēt ievainotos slimnīcas kajitē. Vispirms viņš piegāja pie leitnanta Kravcova gultas, kurš nekustīgi gulēja ar ledus kompresēm uz galvas, un ilgi, ar mēmi jautājošu skatienu vērās viņa stingajā, bālajā sejā ar aizvērtajām acīm. Un katrreiz kapteinis paklusām mēģināja no zoo­loga uzzināt, vai leitnants paliks dzīvs, vai viņš nāks pie samaņas. Zoologs bēdīgi pašūpoja galvu.

— Leitnantam acīm redzot smadzeņu satricinājums, viņam nepieciešams absolūts miers, un, ja slimība noritēs bez sarežģījumiem, slimnieks varbūt pēc dažām dienām nāks pie samaņas.

— Bet ka ar Krutieki? — pieiedams pie udenslīdeja gultas, vaicāja kapteinis.

— Viņa stāvoklis labāks, — zoologs atbildēja. — Lai gan viņš ir bez samaņas, taču droši vien šodien vai rīt pamodīsies.

— Bet vai ievainojums vēderā sadzīs?

— Asins izplūdums vēdera dobumā mitējies, bet bai­dos no sastrutojuma.

Sidlers un Sčerbina šodien jau sāka ēst, un viņu ve­selības stāvoklis neradīja nekādas bažas. Parunājies ar viņiem, kapteinis atgriezās savā kajitē.

Sastādījis pārskatu par pabeigtajiem darbiem un re­monta gaitu, viņš paņēma kuģa žurnālu un kā vienmēr, kad viņam vajadzēja ņemt rokā šo žurnālu, atšķīra to lappusi, kur leitnants Kravcovs liktenīgajā sprādziena naktī bija izdarījis pēdējos ierakstus.

Ko varēja nozīmēt šīs dažas rindiņas par dīzu avariju, kuras likvidēšanai leitnants bija izsniedzis Gorelovam caurlaidi izejai no zemūdenes? Kāpēc leitnants bija izde­vis atļauju bez viņa, kapteiņa, ziņas? Tiesa, zināma viegl­prātība un bezrūpība bija leitnantam raksturīga. Bet to­mēr .. . Caurlaidē uzrādīts nopietns iemesls. Vai patiesi visa cēlonis bijusi dīzu aizdambēšanās ar pumeku un pel­niem, kā to liecina saglabājies noraksts caurlaižu grā­matā? So iemeslu leitnantam varēja uzdot tikai Gorelovs. Atvēris caurlaižu grāmatiņu, kapteinis atkal uzmanīgi un vērīgi pārlasīja katru noraksta rindiņu, katru vārdu. Cik steidzīgi, šķībi, pa roku galam, cik acīm redzot sa­traukti šīs rindiņas traucas pa balto papīru! Kā šis rok­raksts atšķīrās no leitnanta parastā, skaidrā raksta! Kas viņu uztraucis tai brīdī, kad viņš rakstīja caurlaidi? Lūk, norakstā izceļas ar nolūku pasvītrotie vārdi: «Steidzami! Izlaist nekavējoties dīzu tīrīšanai . ..» Varbūt tiešām dīzu aizdambējums radīja sprāgstošās gāzes sakrāšanos, un Gorelovs, nepaguvis tās iztīrīt, aizgājis bojā no sprā­dziena . . . Aizgājis bojā kā varonis kaujas posteni. . . Kā varonis . .. Bet kāpēc tādā gadījumā signalizētāji ne­ziņoja centralajā postenī, ka vados sakrājušās gāzes? Kā­pēc automati paši nepārtrauca gāzu ieplūšanu caurulēs, tiklīdz to spiediens pārsniedza normu? Kāpēc tiklab signalizācijā, tā automati vienlaikus un vēl pirms sprā­dziena atteicās strādāt? Tā nevarēja būt tikai sagadīša­nās. Tātad kāds tos iepriekš sabojājis. Bet kas tad varēja to izdarīt tieši Gorelova dežūras laikā, izņemot viņu pašu? Tātad to izdarījis viņš — ar nolūku! Apzinīgi sagatavojis katastrofu! Viņš samulsinājis paļāvīgo leitnantu un pie­spiedis nekavējoties, aizmirstot pavēli, izdot atļauju iz­ejai no zemūdenes… Nabaga piekrāptais leitnants!… «Steidzami!», «Nekavējoties!». Tā raksta, tā saka, tā kliedz tikai negaidītās, draudošās briesmās, kad nepie­ciešama iniciativa, acumirkļa lēmums, kad nedrīkst do­māt par formalitātēm, slēpties aiz pavēles paragrafa, saukt palīgā. Un vai viņš varēja zināt, ka viņu krāpj, vai viņš varēja turēt aizdomās par nodevību zemūdenes gal­veno mechaniķi?! Bet kāpēc, izdevis caurlaidi, leitnants tūlīt pat, nekavējoties neizsauca kapteini! Lai izietu no zemūdenes, Gorelovam taču bija vajadzīgas vismaz pie­cas līdz septiņas minūtes.

Nē, tā vairs nav tikai vieglprātība, tā ir nepiedodama, noziedzīga bezrūpība! Kā viņš, padomju karaflotes leit­nants, drīkstēja atļauties tādu nedisciplinētību, tādu ne­vērību pret dienesta pamatnoteikumiem uz karakuģa tik ārkārtējos apstākļos!

Apsēdies atzveltnes krēslā, nolaidis galvu uz krūtīm, kapteinis ilgi . sēdēja, iegrimis smagās, mocošās pārdo­mās … Beidzot viņš paņēma tīra papīra loksni un uz­rakstīja pavēli. Pavēlē tika uzdots komisaram Sjominam nekavējoties sākt izmeklēšanu sakarā ar sprādzienu, kurš noticis uz kuģa divdesmit devītajā jūlijā pulksten četros un piecpadsmit minūtēs, kā arī bez vēsts pazudušā kuģa galvenā mechaniķa Gorelova lietā; komandas' aptauju uz­sākt nekavējoties, komandas locekļus, kas cietuši katas­trofā, nopratināt atkarībā no viņu veselības stāvokļa ar ārsta profesora Lordkipanidzes atļauju; sprādziena vie­tas (gāzes vadu kameras un dīzu) apskati izdarīt, tiklīdz to atļaus apstākļi. Par izmeklēšanas gaitu ik dienas zi­ņot viņam, kapteinim.

Sājā pašā dienā, kad pilnīgi bija noskaidrojies re­monta darbu apjoms un kapteinis pavēlē noteicis precizu darbu izpildes grafiku, avīzes «Par 23. augustu!» — tā bija dabūjusi zobgalīgu papildnosaukumu: «Komisārā balss» — otrajā numurā parādījās īss Marata raksts. Elektriķu brigādes vārdā Marats izsauca akustiķu brigādi uz sociālistisko sacensību par kapteiņa pavēles ātrāku iz­pildi, par remonta termiņu saīsināšanu. Elektriķu brigāde paplašinātā sastāvā uzņēmās saistības: nobeigt tīkla un vadibas pults remontu piektā augustā ap pulksten divpa­dsmitiem, atklāt izeju no zemūdenes tai pašā dienā ap pulksten divdesmit četriem, atjaunot signalizacijas un sa­karu sistēmu septītajā augustā ap pulksten divdesmit čet­riem, savest kārtībā automatiku desmitā. augustā ap pulksten divpadsmitiem un tā tālāk par visiem brigādei uzdotajiem darbiem. Vispār, salīdzinot ar kapteiņa noteik­tajiem termiņiem, iznāca ap divdesmit procentu liels laika ietaupījums.

Jau nākamajā dienā avīze visiem ziņoja, ka akustiķu brigāde līdz ar savu palīgu profesoru Lordkipanidzi elektriķu izaicinājumu pieņem un pēc jauna, pašu sastā­dīta grafika saīsina savu darba laiku par divdesmit pie­ciem procentiem. Turpat avīze ziņoja, ka, apsveicot elek­triķu iniciativu, ūdenslīdēji noslēdz līgumu par sociālis­tisko sacensību ar radistiem.

Darba spriegums visās kuģa telpās vēl vairāk pie­auga. Darbs, likās, pārvērtās nepārtrauktā, niknā kaujas uzbrukumā. Pusdienas un atpūtas laika pārtraukumu ko­manda saīsināja līdz četrdesmit minūtēm, bet brokastis un vakariņas ēda gandrīz vai ejot. Pārskati par sacen­sības gaitu tika uzklausīti ar tādu pašu sasprindzinātu uzmanību kā telegramas no kaujas lauka un kara fron­tēm. Un katru reizi ar «urā» saucieniem un uzvaras maršu par godu uzvarētājiem komisārs Sjomins pie mik­rofona uzgrieza patafonu, tiklab uzvarētāji, kā arī uzva­rētie ar vēl lielāku sparu ķērās pie darba.

Piektajā augustā piecas minūtes pirms termiņa pie izejkameras durvīm, kas pagaidām vēl bija slēgtas, gan­drīz visas zemūdenes komandas ielenkti, ieradās kapteinis Voroncovs, vecākais leitnants Bogrovs, galvenā mecha- niķa vietas izpildītājs Kozirevs, ūdenslīdēji Skvorešņa un Matvejevs. Visi stāvēja saviļņoti, bāli, pilnīgā klu­sumā. Bija jāizdara pirmā kuģa ārējo daļu apskate, kas noskaidrotu vissvarīgāko un vismocošāko jautā­jumu: kādā stāvoklī ir zemūdenes pakaļgals? Vai dīzes palikušas veselas? Vai «Pionieris» spēs kustēties, vai ari tas nolemts paralizei, sava dzīvības un spēka pilnā orga­nisma sastingumam.

Tieši pulksten divdesmit četros neredzama elektriskā piedziņa, kuru no centrālā posteņa vadīja galvenais elek­triķis Korņejevs, sāka lēnām ievilkt starpsienas gropē smagās metala durvis. Šī uzvara tika uzņemta bez paras­tajiem apsveikuma saucieniem, aizvien tai pašā sasprin­dzinātajā, saviļņojuma pilnajā klusumā. Neviens neiz- dvesa ne skaņas.

Gaismas pilnā izejkamera atvērās, tajā iegāja pieci cilvēki un sāka steidzīgi uzvilkt ūdenslīdēju tērpus. Pēc ceturtdaļstundas durvis aizvērās, atskanēja dunoņa un pa caurulēm plūstoša ūdens guldzēšana, tad nolaidās iz- ejplatforma un pieci metālā iekalti stāvi ar spilgti dego­šām laternām uz ķiverēm izgāja naksnīgajā zemūdens tumsā.

Degdams aiz nepacietības, aizmirsis visus subordina- cijas noteikumus, Skvorešņa pa galvu pa kaklu izlidoja pa priekšu, un tūlīt visās ķiverēs iedūcās viņa gavilējo­šais, apdullinošais bass:

— Urā! … Lai dzīvo mūsu «Pionieris»! … Visas dī­zes tikpat kā savās vietās.

Kapteiņa un viņa pavadoņu acu priekšā pavērās dī­vaina aina.

Milzīgs, masivs metala gredzens līdz diviem metriem diametrā, kas parasti bija uzvāzts zemūdenes pakaļga­lam kā dīvaina cepure, nosēta ar neskaitāmām dizu atve­rēm, tagad bija atrauts no savas vietas un atkāries tālu atpakaļ, turēdamies vienīgi pie apakšējās malas kā durvju eņģē. Šīs cepures iekšpusē kā bieza suka slējās izlauzīto melno cauruļu asie zobi; pašā kuģa pakaļgalā rēgojās caurums, kas veda gāzes vadu kamerā …

— Nu, Nikolaj Borisovič, — vecākais leitnants žirgti uzrunāja kapteini, — mēs varam sevi apsveikt ar laimīgu atradumu! Dīzes ir — tātad viss kārtībā.

— Es baidījos pat cerēt uz tādu veiksmi, — mirkli klusējis, atbildēja kapteinis. — Kā kalns no pleciem no­vēlās . .. Galvenais tagad ir tas, kā uzstādīt dīzu gre­dzenu savā vietā.

— Ar termitu un elektrisko vinču, biedri koman­dier, — sacīja Kozirevs.

— Hm… Lūk, kā! — kapteinis uzmanīgi pavērās Kozirevā.'— Vai tā uz ātru roku to ari izdarīsiet?

— Ierīkosim ap kuģa pakaļgalu sastatnes ar nekus­tīgām platformām, biedri komandier, — strauji atsaucās Kozirevs.

— Pareizi, — apstiprināja vecākais leitnants.

Kozirevs ar Matvejevu uzrāpās uz zemūdenes kor­pusa un uzmanīgi izpētīja tās pakaļgala un dīzu gredzena iekšējo virsmu.

— Nu, kā tur izskatās, biedri Kozirev? — kapteinis vaicāja.

— Lieliski, biedri komandier! — jautri atbildēja jaun­izceptais galvenais mechaniķis. — Pakaļgala malas lī­dzenas, saplosītas nav. Un virsma gandrīz tīra, kā ar nazi nogriezta! Nebūs daudz ko tīrīt.

— Rīt no paša rīta — pie darba, — sacīja kapteinis. — Vispārēju uzraudzību pār šiem darbiem, lūdzu, uz- ņemieties pats, Aleksandr Leonidovič.

— Klausos, Nikolaj Borisovič!

— Bet tagad — atpakaļ zemūdenē! — kapteinis no­komandēja. — Un ātrāk! Mēs nesam prieka vēsti, nevar likt komandai pārāk ilgi gaidīt.

Prieks tiešām bija neparasts. Lai gan komandai jau sen vajadzēja gulēt, taču aiz satraukuma, kas visus bija pārņēmis, neviens nespēja uzreiz nolikties un aizmigt.

Beidzot nogurums ņēma virsroku, un drīz zemūdenē valdīja dziļš klusums. Vienīgi Skvorešņa, visas zemūde­nes dežurants, ar pūlēm turējās nomodā, dungodams savu iemīļoto ukraiņu dziesmu «Kā krāc un bango Dņepra plāšā …» Bija mirklis, kad pēkšņi apklusa ari šī klusā dungošana, un Skvorešņa, pieturēdamies pie durvju sten­deres, ejot aizsnaudās uz pāris minūtēm. Bet tieši šajās īsajās minūtēs zemūdene tikko jaušami sadrebēja no viegla, klusa grūdiena un tūdaļ atkal aprima. Miegains, neviena netraucēts klusums joprojām valdīja zemūdenes kajitēs un kabinēs. Skvorešņa atģidās, nopūtās un tur­pināja savu smago, vienmērīgo pastaigu, klusi dungo­dams dziesmu, neko nepamanījis …