Divu okeānu noslēpums

XI nodala IZŠĶIROŠĀ KAUJA

Ar piepūstiem muguras maisiem visi trīs lēni pacēlās tieši vertikāli uz augšu.

— Mums, puiši, šķiet, būtu laiks pagriezties horizon­tāli un doties tieši uz austrumiem, uz zemūdeni, — sacīja Skvorešņa, pavēries dziļummērītājā. — Dziļums — simt piecdesmit metru, tieši zemūdenes doka līmenī. Bet nu — pa labi griezties! … Stāt! — viņš pēkšņi iesaucās, pār­traukdams manevru un norādīdams ar roku pret rietu­miem uz augšu un pa labi no sevis. — Kas tad tas?

Kādus desmit metrus virs viņiem un piecdesmit met­rus pa labi, uz ziemeļrietumiem, zili zaļajā ūdeņu krēslā slīdēja milzīga, melna ēna. Tai uz muguras varēja redzēt kaut kādus lielus cilindrveida paugurus ar īsiem, vertikāliem stobriem. Ena virzījās it kā bez piepūles — taisna, asa, noapaļota pakaļgalā un smaila priekšpusē kā kuģa priekšgals.

— Bet, rau, uz dienvidiem vēl viena! Re, re, ari piec­desmit metru atstatumā! — izbrīnījies iesaucās Pavļiks, rādīdams pa kreisi no pirmās ēnas. — Kas gan tas va­rētu būt!

— Jā, jā, redzu, — apstiprināja Marats.

— Zemūdenes! … — pēkšņi uztraukts iesaucās Skvo­rešņa. — Lai esmu nolādēts, ja tās nav zemūdenes!

— Par ko jūs runājat, biedri Skvorešņa? — atskanēja vecākā leitnanta balss. — Kādas zemūdenes?

— Neko nesaprotu, biedri vecākais leitnant! — Skvo­rešņa atbildēja. — Divas zemūdenes alas traversā … Dodas ar vismazāko ātrumu uz salu … Ietur simt metru lielu intervālu. Peldam uz dienvidiem, lai aplūkotu labāk…

— Ziņojiet, ko redzēsiet! — pavēlēja vecākais leit­nants. — Dodu trauksmes signālu! … Ieslēdzu visus ga­tavos ultraskaņas prožektorus!

Pa to laiku Skvorešņa iedarbināja skrūvi un ar trīs desmitdaļu ātrumu devās pa kreisi, uz priekšu un gar ne­zināmo zemūdeņu fronti. Marats un Pavļiks viņam sekoja.

Aizpeldējis kādus simt metrus no otrās zemūdenes, Skvorešņa ziņoja:

— Biedri vecākais leitnant! Trešā uz dienvidiem! In­tervāls simt divdesmit pieci metri!… Iet frontes ierindā …

— Dzirdu, trešā uz dienvidiem, — atbildēja vecākais leitnants. — Uz ekrana redzami seši silueti. Priekšgala prožektors numur simt trīsdesmit astoņi vēl nestrādā. Tā sektorā starp piekto un sesto siluetu liels pārtraukums. Ņemiet vērā: augšējā stūra simt četrdesmit otro tagad koriģē leitnants Kravcovs. Turpiniet izlūkot fronti!

— Tieši tā, izlūkot fronti! Redzu ceturto uz dienvi­diem… Intervāls simt piecdesmit metru. Joprojām lēni virzās uz salas pusi. Peldam tālāk uz dienvidiem … Trīs­simt metru … piecsimt metru … vairāk zemūdeņu ne­esam pamanījuši… Biedri vecākais leitnant!

— Klausos.

— Mēs ievērojām četras zemūdenes uz dienvidiem no pirmās … Vai jūs mūs redzat?

— Redzu.

— Cik tālu mēs esam no alas?

— Piecpadsmit kilometru.

— Atļaujiet pacelties virs zemūdenēm un palūkoties uz ziemeļiem no pirmās.

— 5ajā virzienā darbojas visi ultraskaņas prožektori Tur iet vēl trīs zemūdenes ar tādiem pašiem intervāliem. Virs okeana redzami trīs kuģu silueti. Acīm redzot eskad- ras mīnu kuģi.

— Runā «Pioniera» kapteinis. Biedri Skvorešņa, pa- celieties visi trīs virs zemūdenēm, sekojiet tām un novē­rojiet …

Vecākā leitnanta balss pārtrauca kapteini:

— Biedri kaptein, profesors Lordkipanidze ziņo, ka leitnants Kravcovs no sektora simt četrdesmit divi pazu­dis un neatbild uz izsaukumiem. Reiz atskanēja kaut kas neskaidrs un vairāk nekā.

Ķiverēs bija dzirdama kapteiņa balss:

— Ieslēdziet visus izlabotos ultraskaņas prožektorus! Neko neredz? Varbūt viņš ir astoņdesmit astotā sektora laukumā?

Vecākais leitnants tūdaļ satraukts iesaucās:

— Re, kur viņš! Izšāvās no šā laukuma! Atkal tur nozuda! Viņš nav viens! Viņš nav viens, Nikolaj Boriso­vič. Viņš ar kaut ko cīnās.

— Redzēju! — uzbudinātā balsī attrauca kapteinis.

— Atkal! Atkal viņi parādījās astoņdesmit devitajā sektorā! — turpināja vecākais leitnants. — Atkal nozuda astoņdesmit astotajā sektorā! Leitnants ar kaut ko cīnās! Ar ko?

— Biedri Skvorešņa! — asi atskanēja kapteiņa pavēle.

— Klausos, biedri komandier!

— Pārtrauciet zemūdeņu novērošanu! Nekavējoties ar desmit desmitdaļu ātrumu steidzieties palīgā leitnantam Kravcovam! Attālums no salas — divdesmit kilometru. Dziļums — septiņdesmit metru. Virziens — \vest-nord- west. Leitnantam izdarīts uzbrukums. Ātrāk! Ātrāk! Seko­jiet mūsu norādījumiem ceļā!

— Tieši tā, palīgā leitnantam! — uztraukts nodārdi- nāja Skvorešņa un, palaizdams pilnā gaitā savu skrūvi, komandēja: — Nodzēst uguni! Marat, pie manis, centies panākt! Pavļik, turies aiz mums piecdesmit metru attā­lumā! Kautiņā nejaucies!…

Ūdeņu tumši zaļajā krēslā trīs ēnas reibinošā ātrumā

aizjoņoja uz west-nord-west…

* *

*

Leitnants Kravcovs gatavojās nodot sardzi vecāka­jam leitnantam. Kapteinis vadības centrālā posteņa tālā­kajā kaktā uzklausīja zoologu.

— Nikolaj Borisovič, vai nevar kādu norīkot, kaš ko­riģētu augšējā stūra prožektoru simt četrdesmit divi? Ma- rata nav. Pavļiks aizgāja kopā ar viņu. Bet aizsūtīt kādu no mūsu radistiem taisni žēl: milzums darba, briesmīgi steidzamies. Pat priekšgala prožektors astoņdesmit as­toņi vēl nav gatavs — ar to kaut kā neveicas .. . Dodiet kādu! Jā? Tikai uz divdesmit vai trīsdesmit minūtēm. Nieka lieta … Jā?

Zoologs lūdzoši raudzījās kapteinī. Viņš bija ieradies centralajā postenī tieši no darba, rokas melnas, bārda nekārtībā, taču viņam acīm redzot tualete nebija prātā.

Kapteinis paraustīja plecus.

— Ko lai jums dodu, Arsen Davidovič? Jau tā trīs cilvēki izgājuši no ierindas. Un starp tiem tādi strādnieki kā Skvorešņa un Marats. Neviena brigāde no sava sa­stāva nedos. Bet varu lietot negribas.

— Ko tad lai mēs darām? — iesaucās zoologs. — Jā­iet kaut vai pašam!

Leitnants jau bija beidzis dežuru un devās uz izeju, bet, izdzirdis zinātnieka pēdējos vārdus, viņš pēkšņi ap­stājās, mirkli šaubījās, tad pagriezās pret kapteini.

— Biedri komandier! — viņš klusu to uzrunāja, acis nepaceldams, kā tagad vienmēr mēdza darīt sarunā ar kapteini. — Biedri komandier! Ja atjaujat… Varbūt es varētu palīdzēt Arsena Davidoviča brigādei?

Kapteinis ar zoologu aši pavērās leitnantā: pirmais — neziņā šaubīdamies, otrs — pēkšņi iededzies priecīgā cerībā.

— Nezinu, biedri leitnant, — atturīgi sacīja kaptei­nis, kāds viņš pēdējā laikā parasti bija pret Kravcovu.

— Vai esat pietiekami atžirdzis, lai ļautu jums iziet no

zemūdenes?

— Jūtos pilnīgi vesels, biedri komandier, — strauji atbildēja leitnants.

Kapteinis nenoteikti pakratīja galvu un pasmaidījis uzrunāja zoologu:

— Ko sacīs ārsts? Tikai, lūdzu, bez personīgas iein­teresētības …

— Itin nemaz, Nikolaj Borisovič! — aizvainota balsī, taču ar starojošu seju attrauca zoologs. — Nekādu me- dicinisku iebildumu nav. Tā būs tikai parasta zemūdens pastaiga. Tā leitnantam pat nāks par labu!

— Nu, tad es neiebilstu … Aleksandr Leonidovič, no­formējiet leitnantam caurlaidi.

— Paldies, biedri komandier! — ar vieglu sārtumu sejā leitnants pateicās kapteinim.

Pēc desmit minūtēm, saņēmis zoologa instrukcijas un ietērpts skafandrā, leitnants izgāja no zemūdenes un, iedarbinājis skrūvi, ātri devās uz ziemeļiem — ziemeļ­rietumiem, uz to okeana sektoru iepretim alai, ko ietvēra simt četrdesmit otrais ultraskaņas prožektors. Lai šo pro­žektoru pēc izlabošanas nodotu lietošanā, zoologam vaja­dzēja noregulēt attēla uztveres skaidrību un attālumu, pārbaudīt prožektora spējas atspoguļot starus no kustī­giem objektiem un izdarīt dažus citus eksperimentus.

Leitnants ar sešu desmitdaļu ātrumu peldēja septiņ­desmit metru dziļumā. Bija diezgan gaišs, un laternu viņš neiededzināja. Leitnanta garastāvoklis bija pacilāts, gan­drīz priecīgs: kapteinis ar viņu šodien runāja mazliet sil­tāk, nekā parasts, runājot pasmaidīja un pat uzticēja vi­ņam jaunu uzdevumu… Cik brīnišķīgs cilvēks, šis kapteinis! Un jaukais Arsens Davidovičs! Cik pateicīgs šobrīd viņiem abiem jutās leitnants. Nē, savu vainu viņš, protams, nav aizmirsis, savu noziegumu… Leitnants smagi nopūtās. Un tomēr, cik viņš pateicīgs, ka viņi to nenicina, neļauj izjust savas vainas smagumu, joprojām izturas biedriski!

Saviļņojums aizžņaudza leitnanta kaklu, viņš ar pū­lēm norija siekalas … Protams, viņš atbildēs, viņš gatavs pilnīgi atbildēt Dzimtenes priekšā par savu pārkā­pumu … nē, nevis pārkāpumu, bet noziegumu … smagu noziegumu … Tikai neviens viņam šo noziegumu nepār­met, visi labi saprot, cik viņam smagi, kā viņš savu vieglprātību, bezrūpību nožēlo, un visi cenšas viņa klāt­būtnē pat nepieminēt Gorelova vārdu …

Un kā vienmēr pēc nelaimes ar zemūdeni, jau atce­roties vien šo cilvēku, leitnantam aizrāvās elpa un sa­žņaudzās dūres. Ak, šis nīstamais cilvēks! . . .

— Pa labi, pa labi, Jurij Pavlovič! — pēkšņi ķiverē atskanēja zoologa balss. — Divus metrus augstāk! Div­desmitais kilometrs beidzas… Stāt! Nu tā. Tagad des­mit metrus tālāk … Tā … Desmit metrus pa labi .., Tikpat daudz pa kreisi … ieslīpi uz augšu … Aizdedzi­niet laternu…. Nodzēsiet. Izslēdzu visus tuvākos pro­žektorus, lai netraucē simt četrdesmit otrā darbu… At­kārtosim manevru. Stāt! . .. Pastāviet brītiņu nekus­tīgi … Es mazliet palielināšu spriegumu .. .

Leitnants apturēja skrūvi un, noregulējis muguras gaisa maisu, palika uz vietas, lūkodamies gaišdzeltenajā krēslā. Gan tālu, gan tuvu kā ēnas aizšāvās te miglaini, te skaidri zivju, meduzu un molusku silueti.

Negaidot, gandrīz uz redzamības robežām, no augšas parādījās dīvaina ēna — gara, taisna, uz leju šaurāka, taču bez zivīm raksturīgā ķermeņa vijīguma. Ēnas priekšā bija vienāds, nemirkšķinošs gaismas plankums, no plankuma stiepās taisns, gaišs stars.

Leitnanta sirds sāka trauksmīgi sisties.

«Kas tas varētu būt? Haizivs? Milzīgs tuncis? … Nē, tā nav zivs.»

Ēna ātri tuvojās — ieslīpi uz leju.

«Aizdedzināt laternu?… Nē, nevajag, labāk nogai­dīt …»

Tumšais siluets aizslīdēja kādus četrdesmit metrus attālu no leitnanta un strauji ienira dziļumā.

«Cilvēks!» gandrīz iekliedzās leitnants. «Tas ir cilvēks skafandrā! Milzīgā, nulles numura skafandrā… Kas tas varētu būt? Skvorešņa? Bet Skvorešņa ir dibenā pie Ma- rata … Kas tad? Peld pareizi. . . Kājas izstieptas un sa­kļautas … Rokas piespiestas pie sāniem … Kāds no mū­sējiem …»

Un pēkšņi viss sagriezās leitnanta acu priekšā. Asinis iesitās galvā, smadzenes aizmiglojās. Ar aptumšotu

apziņu, nedomājot leitnants palaida skrūvi ar desmit des­mitdaļu ātrumu un traucās lejup uz priekšu, paka| aiz­domīgajai ēnai.

— Jurij Pavlovič! — atskanēja pārsteigtā zoologa balss. — Kur tad jūs pazudāt no ekrana? Jurij Pavlovič! Atbildiet taču! Jurij Pavlovič! Jurij Pavlovič! Kas par velnu! Tālrunis, vai, sabojājies? — neizpratnē murmināja zinātnieks. — Kā gan tik pēkšņi? …

Leitnants dzirdēja šos saucienus it kā caur vati: tie līdz viņa apziņai nenonāca. Visa viņa būtne tagad bija koncentrēta tikai uz vienu gaišu plankumu, kas ātri tu­vojās, k|ūdams aizvien spilgtāks un gaišāks: cilvēks tur priekšā peldēja tikai ar četru desmitdaļu ātrumu.

Vēl mirklis, un leitnanta pirksts nospieda vadības pults pogu. Spilgts gaismas stars atsitās pret cilvēka ķi­veri un apgaismoja viņa seju.

Pār leitnanta lūpām izlauzās aizsmacis kliedziens — negantu dusmu un nāvīga ienaida kliedziens:

— Gorelovs!!!

Laternas gaismas apžilbināts, cilvēks instinktivi pa­cēla rokas pie acīm. Un tai pašā mirklī pilnā gaitā ka liel­gabala šāviens viņam uzdrāzās leitnants un no mugur­puses satvēra viņa rokas virs elkoņiem.

Tikai uz vienu mirkli Gorelovs pavērsa pret Kravcovu šausmu izķēmoto seju. Nākošajā mirklī viņš salieca sa­kļautās kājas un ar briesmīgu spēku iespēra leitnantam pa vēderu. Skafandra aizsargāts, leitnants sitienu nejuta, taču viena viņa roka palaida vaļā Gorelova roku, kaut gan otra joprojām to cieši saturēja.

Pretinieki atradās aci pret aci.

Klusēdami, nenolaizdami acis viens no otra, viņi, skrūvēm joprojām strādājot, šaudījās nelielā lokā.

Šausmas Gorelova sejā nomainīja nicīgs smīns: viņš pazina ienaidnieku, un tas acīm redzot nelikās viņam vi­sai bīstams.

Leitnants aizsmacis elsoja, viņa mati no sviedriem salipa un krita pār acīm; nespēks — ievainojuma sekas — atgriezās un apmigloja smadzenes. Tik tikko līdz apziņai nonāca kapteiņa un vecākā leitnanta balsis, kuri viņu meklēja, un kapteiņa dotā pavēle Skvorešņam.

«Ko darīt? Kā viņu sagūstīt? Skrūve . . . Apstādināt viņa skrūvi!» Kravcovs nolēma.

Sakļāvis kājas un ar pēdām pagriezis stūres, viņš metās ar krūtīm pret Gorelovu un paguva nospiest pogu uz viņa vadības pults. Pults atvērās, tās vāciņš atsitās vaļā un palika karājoties. Bet tūdaļ, pirms leitnants pie­skārās pazīstamajai sviriņai, kas vadīja Gorelova skrūvi, Gorelova roka satvēra leitnanta roku, atgrūda to tālu sā­nis, atgriezās pie pults un tad pacēlās pār leitnantu.

Gorelova rokā, laternas uguns apgaismota, pazibēja vara adata garā, tievā auklā . . .

«Nāve!» leitnantam izšāvās caur smadzenēm.

Nelaizdams Gorelovu vaļā, leitnants strauji pagrieza stūres. Skrūve aiznesa viņu no ienaidnieka rokas apakšas un, apmetis pusloku, leitnants nokļuva Gorelovam aiz muguras. Taču, tikko viņš paguva atviegloti noelsties un izvilkt no savas vadības pults adatu, Gorelovs pagriezās pret viņu un izrāva roku no leitnanta notirpušajiem pirk­stiem.

Kā pa miglu leitnants ieraudzīja pamirdzam īsu, dzeltenu zibeni, kas nokrita viņam uz krūtīm, un tūlīt, ne­paguvis pat iekliegties, juta, ka ķermenī ieurbjas it kā ugunīgs nazis.

Ūdens strūkla zem vairāku desmitu tonnu spiediena ielauzās caur skafandra atvērto vīli un vienā mirklī pār­šķēla leitnanta krūtis . . .

Leitnanta ķermenis lēni nosvērās ar galvu lejup un ar spilgti degošo laternu, skrūves svaidīts no vienas uz otru pusi, grima tumšajos dziļumos.

Ielicis adatu pultī, Gorelovs vēl noskatījās pakaļ sava pretinieka tumsā izplūstošajai ēnai, kad viņu ķēra divi pērkonīgi belzieni.

Divi spilgti gaismas stari ieurbās viņa ķiverē, un abas rokas satvēra metala knaibles. Atkal izbailes, un tad ari šausmas izķēmoja Gorelova seju, kad viņš pameta ska­tienu pa labi un pa kreisi no sevis.

Atkal atskanēja izbrīna un dusmu kliedziens:

— Gorelovs!!!

Sis kliedziens tagad skaidri atskanēja zemūdenes cen tralajā vadības postenī no neapgaismotā astoņdesmit astotā sektora. Un tūlīt pēc īsa klusuma Skvorešņa ar Ma ratu dzirdēja spalgu, aprautu kapteiņa komandu:

— Sagūstīt viņu un nogādāt uz zemūdeni!

— Tieši tā, sagūstīt un nogādāt uz zemūdeni! — dobji caur sakostiem zobiem izgrūda Skvorešņa.

Tai pašā mirklī Gorelovs ar visu augumu rāvās sā­ņus, uzgūlās Skvorešņam un ar kājas spērienu aizsvieda Maratu tālu sānis. Gorelova labā roka, it kā atbrīvojusies no tīmekļa, pasviedās augšup, un milzīgā metala dūre kā veseris nokrita uz Skvorešņas ķiveres pret viņa seju. Skvorešņas galva ķiverē padevās uz priekšu, piere atsitās pret caurspīdīgo metālu, un milzim sametās raibs gar acīm. Roka tomēr joprojām turēja kā knaiblēs Gorelova roku. Bet reizē ar sitienu Gorelovs, savas skrūves rauts, pārmetās ar kājām gaisā pāri Skvorešņas plecam un sa­grieza viņa roku atpakaļ. Aiz nepanesamām sāpēm Skvo­rešņa ierēcās un ievaidēdamies palaida Gorelova roku. Šķita, ka veiklība uzveikusi spēku …

Tikko sajutis brīvību, Gorelovs sakļāva kājas, izlīdzi­nāja stūres un traucās uz augšu. Tas viņu pazudināja. Ar šausmās sažņaugtu sirdi, neko neapjēgdams, tikai juzdams, ka nīstais ienaidnieks aizlaižas, Pavļiks metās uz priekšu. Un pirms Gorelovs paguva ko aptvert, zēns bija cieši uzklupis viņam uz pleciem, izbāzis kājas viņam zem rokām un pārslēdzis savu skrūvi atpakaļgaitā. Gore­lova skrūve uzreiz tika paralizēta, bet nākošajā mirklī tā pakļāvās spēcīgākai jaudai: Gorelovs kopā ar Pavļiku traucās lejup.

Milzīgās, briesmīgās Gorelova rokas kā knaibles pa­cēlās, lai sagrābtu Pavļika kājas un nomestu viņu kā pū­ciņu no sevis. Taču pusceļā šīs rokas no jauna satvēra Skvorešņa ar Maratu, un atkal ar to pašu manevru Ma- rats tika atsviests sānis un no kājas spēriena un paša skrūves sagriezās kā ūdens vērpetē. Vēlreiz pacēlās bries­mīgā labā roka, taču tai pretī, lai to satvertu, pašāvās Skvorešņas kreisā roka, varena kā jauna koka stumbrs. Un atkal Gorelovs Skvorešņu apveda ap stūri: milža roka pretestību nesastapa. Gorelova roka paslīdēja zem pre­tinieka rokas un nonāca pie savas vadības pults. Nāka­majā mirklī tā atkal parādījās trīs staru krustojuma spilg­tajā gaismā. Dūrē iežņaugta, pazibēja garā vara adata pie tievās auklas, un, neviena neaizkavēta, kā zibens šā­vās pret viii uz atklātajām, neaizsargātajām Skvorešņas krūtīm , ..

Atskanēja spalgs, šausmu pilns Pavļika kliedziens:

— Adata! . . .

Tā bija pirmā cilvēciskās balss skaņa, kas izlauzas šīs briesmīgās, pusminuti ilgās cīņas laikā …

Pavļika kāja izrāvās no Gorelova paduses un ar ne­gaidītu spēku iespēra pa roku, un roka atspraga sānis, pirms adata bija paguvusi pieskarties vīlei. Taču atpakaļ kāja vairs neatgriežas: ar vienu pleca kustību Gorelovs nokratīja no sevis līdzsvaru zaudējušo zēnu, un tas kūle­niski, savas skrūves aizrauts, ienira dziļumā, kur sagrū­dās ar vēl neatžilbušo Maratu. Tuvu, gluži tuvu viņiem līdzās, saviļņoto ūdeņu lēni šūpots, līgojās skafandrā iekaltais leitnanta ķermenis.

— Uz dzivību un nāvi, odze! — neaprakstāmā nik­numā ierēcās Skvorešņa.

Gorelova roka nepaguva vēl atgriezties pirmītējā stā­voklī, kad Skvorešņas dūrē paspīdēja tāda pati adata.

Tikai uz mirkli divi briesmīgi ienaidnieki sastinga viens otra priekšā, viens pret vienu, aci pret aci, it kā meklēdami ienaidnieka vājo vietu.

Gorelova acis dega ārprātā, seja bija bāla kā vasks, plānās lūpas kļuvušas zilas un saviebtas dīvaina vipsnā, atklājot lielos zobus. Viņš šai mirklī atgādināja vecu, va­jātu vilku, kas nolēmis, žēlastību negaidot, dārgi pārdot savu dzīvību.

Lielā, apaļā, allaž tik labsirdīgā Skvorešņas seja pēk­šņi it kā sakritās, novājēja. Viņa sejas panti šķita pārak- meņojušies bargā vīrišķībā, mazās, pelēkās acis vērtās vēl mazākas un droši, mierīgi urbās pretiniekā. Likās, ka Skvorešņas pēdējā kliedzienā izlauzušās viņa trakās dusmas un devušas vietu nesalaužamai gribai un aukstam aprēķinam: cīņā uz dzīvību un nāvi ar tādu pretinieku var izlietot visus līdzekļus.

Gorelova kreisā roka palika bezcerīgi paralizēta Skvo­rešņas labajā rokā, toties viņš varēja manevrēt ar brīvo labo roku pret pretinieka kreiso, un to viņš uzskatīja par acīm redzamu priekšrocību.

Pagāja tikai viens mirklis, un pēkšņi kā seno bru­ņinieku vairogi viens pret otru triecās brīvo roku metala elkoņi, atvairot adatas nāvīgo uzbrukumu. Gorelova labā roka atsitās pret nepārvaramu šķērsli, un tai pašā mir­kli Skvorešņas kreisā roka izstiepās kā stopa aukla, un adata atdūrās pret Gorelova neaizsargātajām krūtim Tās aizsargāt jau bija par vēlu, un Gorelovs tikai viegli pa­griezās sānis — adata noslīdēja gar viņa krūtīm, garām liktenīgajai vīlei.

Vēlreiz šķindēdami sadūrās elkoņi, un atkal Gorelova labā roka kā skaida atlidoja sānis no Skvorešņas kreisās rokas. Šķita, Gorelovs nobāla vēl vairāk: priekšrocība, uz ko tas acīm redzot tā cerēja, izkūpēja kā dūmi pretī Skvorešņas briesmīgajam spēkam. It kā paredzot neno­vēršamo, Gorelova sirdi sažņaudza bailes …

Mazās, pelēkās acis auksti un droši urbās melnajās, kvēlojošajās pretinieka acīs un nepalaida garām trisošo izbaiļu ēnu, kas tajās pavīdēja.

Trešo reizi sadūrās elkoņi, un Gorelova roka atsprāga nost, kā jau iepriekš būtu tam sagatavojusies, bet viņa acīs pazibēja kas netverams, it kā cerība. Mazās, saltās acis, kas šķita jau pārvērtušās spraudziņās, pamanīja arī to. Un Skvorešņas roka vairs neatgriezās vis agrākajā stāvoklī, bet negaidot sāka zvetēt sāņus pasisto Gorelova roku. Tas atspieda to aizvien vairāk un vairāk atpakaj. It kā piekalts ar važu pie Skvorešņas labās rokas, Gore­lovs locījās, viņa brīvā roka vairs nevarēja izvērsties. Pēkšņi Skvorešņas roka mainīja virzienu un, pirms Go­relovs to saprata, pacēlās pār viņa galvu un ar satriecošu pērkonīgu belzienu, atkārtodama viņa paša manevru, no­krita uz Gorelova ķiveres, pretī viņa sejai. Galva ķiverē kūļājās kā spēļu klaunam un tai pašā mirklī Skvorešņas dūre iebelza pa ienaidnieka adatas stingri savilkto auklu un to pārrāva.

Ienaidnieks bija atbruņots. Viņa abas rokas, sagrābtas kā tērauda knaiblēs, atradās Skvorešņas rokās. Griezda­mās ar desmit desmitdaļu ātrumu, Skvorešņas skrūve, pārspēdama četras desmitdaļas Gorelova ātruma, aizrāva abus dziļumā.

Cīņa ilga pavisam vienu vai divas minūtes. Tā jau bija galā, kad parādījās ķiveres ar Pavļika un Marata bālajām, apjukušajām sejām. Turēdami aiz metala rokām leitnanta nedzīvo ķermeni, viņi klusēdami pārlaida ska­tienu Skvorešņas tumšsarkanajai sejai un Gorelovam, kas ar putām uz zilajām lūpām vēl joprojām raustījās un cīnījās.

— Pavļik, — Skvorešņa izdvesa, — leitnantu turi viens … Marat, sasiet nodevēju ar manu virvi …

Marats aši atšķetināja Skvorešņam pār kreiso, plecu pārmesto virves rituli, un pēc mirkļa pirmā cilpa aptinās ap vienu Gorelova kāju, kas izmisīgi spārdījās. Pēc da­žiem mirkļiem šai kājai tika pievilkta klāt arī otra .. .

Marats jau beidza sasaistīt Gorelova rokas, kad no tumsas viena pēc otras negaidot iznira divas ēnas ar spilgti degošām laternām. Tie bija Krutickis un Matve­jevs, kurus kapteinis bija izsūtījis Skvorešņam palīgā. Pēc Skvorešņas mājiena viņi paņēma Gorelovu aiz virves gala, kas karājās pie viņa pleca.

— Pavļik, — smagi elsodams, izdvesa Skvorešņa, — nodod leitnantu Matvejevam …

Kopš tā brīža, kad kopā ar Maratu Pavļiks satvēra leitnanta ķermeni, viņu nemitīgi kratīja sīkas, drudžai­nas baiļu trīsas. Pavļiks nespēja vēlreiz pavērties mierī­gajā, bālajā, it kā aizmigušajā leitnanta sejā. Ar nepa­klausīgām kājām, gandrīz neapzināti, viņš pārlika stū­res, pievilka padevīgo leitnanta ķermeni pie Matvejeva un atdeva tam nogalinātā roku. Tikpat neapzināti, bez asins lāsītes sejā, ar nepārejošu šausmu pilnām acīm, viņš pie­peldēja pie milzīgā, spēcīgā Skvorešņas stāva un cieši tam piekļāvās.

Skvorešņa dziļi noelsās, pavērās apkārtējos, tad aiz­smakušā balsī ziņoja:

— Biedri komandier! Ienaidnieks sagūstīts. Nosūtu viņu uz zemūdeni.

Pēc kādas minūtes atskanēja uzsvērti mierīgā kap­teiņa balss:

— Mēs visu redzējām. Jūs, biedri Skvorešņa, savu pie­nākumu esat izpildījis drosmīgi. Pateicos jums! Tēvijas nodevējs, diversants, kas uzspridzināja mūsu zemūdeni, nodevējs, kas aizbēga pie mūsu sociālistiskās Dzimtenes nāvīgajiem ienaidniekiem, saņems pelnīto sodu! Lai Mat­vejevs ar Kruticki trīssimt metru dziļumā ved viņu un kritušo leitnantu uz zemūdeni. Jūs, Marat un

Pavļik, pārpeldiet pāri aizdomīgajām zemūdenēm astoņ­desmit astotajā sektorā, bet pēc tam atgriezieties uz «Pionieri». Mums laikam drīz vajadzēs uzsākt kauju.

* *

*

Trīs draugi ar aizdedzinātām laternām klusēdami peldēja uz austrumiem ar sešu desmitdaļu ātrumu, dze­noties pakaļ zemūdeņu frontei, kas bija nozudusi šai vir­zienā.

Pēc dažām minūtēm viņi ieraudzīja ienaidnieka kuģus, kas lēni, it kā zagdamies tuvojās salai. Līdz salai bija palikuši ne vairāk kā astoņi kilometri.

Pirmais klusumu pārtrauca Skvorešņa.

— Esmu pārliecināts, ka Gorelovs ne vienreiz vien bija nolaidies ūdenī salas tuvumā. Neviens nebūtu va­rējis tik noteikti izlūkot «Pioniera» atrašanās vietu un tā slēptuvi. To varēja izdarīt vienīgi viņš un vienīgi tādā skafandrā kā mūsējais… Redziet, cik droši, ieturot ierindu, brauc zemūdenes — taisni uz alu, tieši tās lī­menī.

Viņi jau peldēja virs zemūdeņu ierindas. Cīņas laikā zemūdenes bija tuvinājušās un intervāli starp centralas - jiem kuģiem samazinājušies līdz piecdesmit metriem.

— Palēniniet ātrumu līdz vienai simtdaļai! — izrī­koja Skvorešņa.

Visi trīs uzreiz gandrīz apstājās uz vietas un palika virs zemūdenēm. Skvorešņa turpināja:

— Klausieties, puiši! Ja nu mēs sarīkotu šīm ienaid­nieka zemūdenēm mazu pretdiversiju? Jūs redzat, kā tās sakļauj ierindu lokā? Pajautāšu kapteinim! … Biedri ko­mandieri

— Klausos, biedri Skvorešņa.

— Vai jūs mums neatļautu, pirms ienaidnieks mums uzbrūk, pamēģināt izsist no ierindas trīs viņa zemūdenes?

— Kādā veidā?

— Man līdz ir trīs granatas un manilas troses pār­palikums. Zemūdenes peld ar vismazāko ātrumu, skrūvēm gandrīz nemaz negriežoties. Mēs piesietu pie skrūvēm pa granatai … Skrūves uztīs troses, bet pēc tam ar sa­vām lāpstiņām uzsitis pa granatām.

— Asprātīga ideja, biedri Skvorešņa! — pēc mirkļa atbildēja kapteinis. — Bet es negribu pirmais sākt nai­dīgo uzbrukumu. Lai to dara viņi. Griezieties atpakaļ!

— Tieši tā, griezties atpakaļ! Ar divu desmitdaļu ātrumu uz priekšu! — Skvorešņa deva komandu Maratam ar Pavļiku.

Viņi lēnām, it kā negribot devās uz priekšu, nolaiz­damies pie zemūdenēm, lai vēlreiz tās uzinanigi aplūkotu, un pēc tam sāka peldēt uz salu.

Aizpeldot kādus pāris kilometrus no ienaidnieka ku­ģiem, Pavļiks pagrieza galvu pret Skvorešņu, gribēdams viņam kaut ko sacīt. Pa acu galam viņš pēkšņi ieraudzīja garas, melnas līkloču ēnas, kas strauji dzinās viņiem pakaļ.

— Mums seko haizivis! — iesaucās Pavļiks un pa­vērsa laternas staru pret tām.

To pašu ātri izdarīj-a Skvorešņa un Marats. Dīvainie ķermeņi nāca viņiem aizvien tuvāk. Taču tie nelīdzinājās ne haizivīm, ne kādiem citiem ūdens iemītniekiem. Uz to apaļajām, metāliski spīguļojošām galvām bez mutēm zil­gani zalgoja četras lielas, plakanas acis. Slaidie, noapa­ļotie ķermeņi sašaurinājās mugurpusē, kur ar acīm ne­tveramu ātrumu griezās kaut kādas neparastas astes .. . Savādo ķermeņu skaits aizvien pieauga, aizvien jaunas un jaunas ēnas izšāvās no aizmugures tumsas.

— Lejup! — nokomandēja Skvorešņa.

Visi trīs acumirklī izpildīja pavēli un, pārkārtojuši stūres, saliekušies lokā, strauji ienira dziļumā.

Daži dīvainie ķermeņi atšķīrās no pieaugošā bara un, noliekuši galvas, sekoja cilvēkiem; pārējie, paņirbēdami laternu gaismā, aizšāvās taisnā līnijā tālāk.

— Uz augšu! — steigšus atskanēja jauna Skvorešņas komanda.

Gandrīz nekavējoties kursu pārmainīja ari vajātāji, aizvien vairāk tuvodamies draugiem …

— Magneta torpēdas! — pārsteigtais Skvorešņa iesaucās un nokomandēja: — Ar trīs desmitdaļu ātrumu uz priekšu! Taisnā līnijā!

Torpēdas tagad šāvās viņiem pakaļ, neatpaliekot, bet arī netuvojoties, turoties kādus trīsdesmit metrus iepakaļ.

— Biedri komandier, magneta torpēdu bars šaujas tieši uz salu! Sešas vajā mūs!

— Redzam uz ekrana!

— Atļaujiet pagriezties atpakaļ, lai neaizvilktu sev līdz torpēdu asti!

— Atļauju!

— Vai kaujas operācijās var uzskatīt par uzsāktām?

— Jā … Tās uzsācis ienaidnieks!

— Paldies, biedri komandier! Nu, puikiņi, pagrie­ziens pa horizontāli simt astoņdesmit grādu leņķī!

Apgriezdamies plašā lokā, visi devās atpakaļ kā iepriekš ar trīs desmitdaļu ātrumu. Torpēdas automatiski, bet, pēc smīnošā Skvorešņas domām, pat padevīgi, at­kārtoja manevru.

— Izšķirties! — joprojām komandēja Skvorešņa. — Pa labi un pa kreisi no manis! Ieturēt piecdesmit metru intervālu!

Torpēdu pulciņš tāpat izšķīrās. Skvorešņam sekoja trīs jorpedas, Maratam — divas, Pavļikam — viena.

Ūdeņu tumšajā krēslā priekšā parādījās zemūdeņu rinda. Torpēdas pēkšņi paātrināja gaitu, tuvojoties Skvo­rešņam, Maratam un Pavļikam. Milzīgās zemūdeņu ēnas ātri izauga priekšā, kļuva aizvien skaidrākas, draudot ar sadursmi.

—Vai jūtat! — gavilējoši iekliedzās Skvorešņa. —- Katrs uz zemūdeni sev pretī! Ar desmit desmitdaļu ātrumu uz priekšu! Zem ķīļa!

Cilvēki kā bultas šāvās pretī kuģiem. Jau panirdams zem tiem, Skvorešņa atskatījās un paguva ievērot, kā vi­sas viņam sekojošās torpēdas, aizvien vairāk palielinot ātrumu, pēkšņi paceļ uz augšu savas nāvi nesošās galvas un drāžas virsū zemūdenēm … Kuģu milzīgo metālisko masu pievilkšanas spēks pārspēja skafandru pievilkšanas spēku!

Tikko Skvorešņa un viņa biedri" bija paguvuši atrau­ties kādus simt metrus no zemūdenēm, kad seši neparasti stipri sprādzieni cits pēc cita satricināja apkārtējos ūde­ņus. Tūlīt pēc sprādzieniem uzliesmoja trīs milzīgi uguns- stabi, neredzamas, spēcīgas strāvas tālu aizsvieda cilvē­kus, un viss uzreiz noklusa …

— Biedri komandier! Trīs ienaidnieka zemūdenes iz­nīcinājušas viņu pašu torpēdas! — «Pioniera» centralajā postenī atskanēja Skvorešņas ziņojums.

— Redzēju. Apsveicu ar panakumiem!

— Vai atļauts operāciju atkārtot?

Atbilde sekoja pēc kāda brīža.

— Ienaidnieks apjucis, — beidzot bija dzirdama kap­teiņa balss. — Tas gatavojas atkāpties. Zemūdenes priekšgala lielgabals uzsācis kauju. Atgriezieties ala, ietu­rot trīssimt metru dziļumu!

— Tieši tā — atgriezties alā, ieturot trīssimt metru dziļumu!

* * *

No «Pioniera» izejkameras Skvorešņa, Marats un Pavļiks nekavējoties devās uz zemūdenes centrālo vadī­bas posteni. Telpās, caur kurām viņi gāja, komanda klu­sējot, nenolaižot acis no saviem aparatiem un mechanis- miem, apsveica viņus, paceļot uz augšu rokas. Visa ko­manda jau zināja par viņu piedzīvojumiem.

Ejot pa augšējo gaiteni, viņi vēl iztālēm ieraudzīja ūdenslīdēju Kruticki, kas nekustīgi stāvēja pie leitnanta Kravcova kajites durvīm. Krutickis bija pilnā kaujas formā: ar šauteni pie kājas, ar kortiku pie kreisajiem un ultraskaņas pistoli pie labajiem sāniem. Viņa seja bija cieta kā akmens, viņš salti, it kā nepazīstot skatījās uz nācējiem — Skvorešņu, Maratu un Pavļiku. Ar sevišķu, negaidīti pavēlošu izteiksmi, kas raksturīga vienīgi kara­vīriem, kuri stāv kaujas sargpostenī, viņš uzsauca:

— Turēties pie pretējās sienas!

Un trīs draugi, spiezdamies pie sienas, uzmanīgi un klusēdami pagāja garām durvīm, nenovēršot no tām skarbus skatienus, it kā redzētu tām cauri nožēlojamā un nicināmā nodevēja un slepkavas stāvu.

Centralajā postenī kapteinis noklausījās Skvorešņas īso raportu.

Tad kapteinis, redzami saviļņots, cieši paspieda Skvo­rešņam roku:

— Apsveicu jūs! Dzimtene neaizmirsīs jūsu slavenos kaujas nopelnus!

Kapteinis paspieda roku arī Maratam:

— Paldies, biedri Bronštein, par strāvu! Tā deva mums iespēju sagaidīt ienaidnieku pilnā apbruņojumā un viņu iznīcināt!

Un, uzrunādams Pavļiku, kas, aiz uztraukuma gan bālēdams, gan sarkdams, stāvēja taisni izslējies kā īsts padomju jūrnieks, kapteinis ar smaidu, no kura Pav|ikam pēkšņi iegribējās uz rokām paieties pa centrālo posteni, sacīja:

— Paldies par visu, biedri Buņak! Jūs izturējāties varonīgi! Visa padomju flote un visa mūsu Dzimtene drīz par to dzirdēs! … Brīvi, biedri! — jautri nokomandēja kapteinis. Klusi smiedamies, viņš apņēma zēnu ap ple­ciem, pievilka viņu sev klāt, apskāva un noskūpstīja: — Pavļik! Manu mīļo zēn! Tu būsi mūsu Dzimtenes cie­nīgs dēls un slavens jūrnieks, ja vien gribēsi!

— Gribu! Gribu, biedri komandier! — aiz uztraukuma skanīgā balsī izsaucās Pavļiks. — Es būšu padomju jūrnieks! Gribu būt zemūdens darbinieks. Kalpošu Dzim­tenei kopā ar jums un mācīšos no jums, biedri komandier!

Šīs zēna dedzības saviļņoti, visi kādu mirkli klusēja. Beidzot kapteinis, uzlicis roku Pavļikam uz pleca, sacīja:

— Tu, Pavļik, kļūsi tas, par ko gribēsi kļūt! Un vien­mēr tu būsi mūsu lielās Dzimtenes cienīgs! . .. Savās vie­tās, biedri! Un visbeidzot varu jums paziņot: ienaidnieks piespiests bēgt. Iznīcinātas sešas viņa zemūdenes, visas viņa izlaistās torpēdas un viens eskadras mīnu kuģis virs ūdens! Pārējiem izdevies aizbēgt. Rīt «Pionieris» dodas uz dzimtenes krastiem!