Divu okeānu noslēpums

VIII nodaļa Marata projekts

Cojs labi atceras savu pelēko, drūmo bērnību Girina ielā, pilsētas nomalē, pussagruvušā būdelē, ko tikko se­dza jumts. Bads bija Coja bērnības gadu uzticams pa­vadonis. Atmiņas par pazemojumiem, par tēva — kurpnieka mūžīgo zemošanos augļotājam, tuvākās bo- dites īpašniekam, žandarmam uz ielas stūra, katram ja- paņu zaldātam, katram automobilim, kas paretam parādī­jās šai nomalē, — šīs atmiņas vēl līdz šim modināja Coja dvēselē kaunu, rūgtumu un dusmas. Nabaga korejietis bija nieciba, pīslis katram stipram kareivja zābakam ar četrstūrainu purnu vai kurpei ar gludi lakotu virsu.

Divpadsmit gadu vecumā Cojs nokļuva pie sava bez- '

bērnu tēvoča rīskopības kolchozā Hankas ezera krastā, netālu no Vladivostokas. Tēvocis viņu adoptēja un nodeva skolā. Pirmo gadu kolchozā Cojs pavadīja kā sapnī. Viņš allaž baidījās, ka šis sapnis beigsies, laime izgaisīs kā dūmi un viņš atkal izdzirdēs tēva kurpnieka veserīša klaudzienus tumšajā, drēgnajā būdiņā, mātes sūrošanos par sojas pupiņu dārdzību un jaunāko, izsalkušo bērnu raudas.

Kolchozā skolā Cojs drīz kļuva par vienu no labāka­jiem skolniekiem; pēc tam otrais tēvs nosūtīja viņu uz Vladivostoku, lai tur viņš iemācītos ko vairāk un atgriez­tos kolchozā par agronomu. Taču iznāca citādi. Coju sa­valdzināja ķīmija un jūra. Un tagad viņš — zemūdenes zinātniskās ekspedicijas ķīmiķis un komjaunatnes šūni­ņas sekretārs — sēž «Pioniera» sarkanajā stūrītī un spēlē dambreti ar sārto apaļvaidzi Matvejevu, komjaunieti ūdenslīdēju. Matvejeva stāvoklis ir slikts: viens kauliņš jau iesprostots, citi ļoti tālu, un izglābt iesprostoto nez vai izdosies. Pārliecies pār dambretes dēli, Matvejevs sa-

springti domā. Arī Cojs domā, taču pavisam par ko citu. Viņa melnās acis ar mazliet ieslīpajiem plakstiem 'gare­najā, tumši dzeltenajā, gludi skūtajā sejā aplūko visus, kas sapulcējušies sarkanajā stūrītī.

Cojs redz jautras sejas, dzird Marata drošo balsi — tas kā arvien iekaisis strīdas ar okeanografu Selavinu. Un laiku pa laikam apkārt atskan rāmi smiekli, mierīgi, bezbēdīgi smiekli.

Coju tādos brīžos pārņem savāda un reizē trauksmiga sajūta. Viņš tad kļūst nemierīgs, katra dzīsliņa viņā sa­springta, aizvien viņam šķiet, ka nav ko pamanījis, kaut ko palaidis garām, ka vēl kas jāpārbauda, jāapskata, labi jānostiprina. Un viņam tad gribas atgādināt visiem, vi­siem — draugiem un biedriem, visiem apkārtējiem — atgādināt, allaž atgādināt, ka viņi nedrīkst būt bezrūpīgi, vienaldzīgi, mierīgi un pašpaļāvīgi, it kā apkārt vairs nebūtu nekādu briesmu, it kā nebūtu vairs žandarmu un augļotāju viņpus robežām …

Un vēl tādos brīžos viņu pārņem īpaša, nepārvarama vēlēšanās pasniegt savai jaunajai dzimtenei kādu velti, uzdāvināt tai kaut ko tādu, kas padarītu to vēl stiprāku un nepieejamāku un reizē kaut drusciņ nomierinātu arī viņu pašu .. .

Bet šodien, sēžot ar Matvejevu pie dambretes, viņš negaidot sajuta, cik priecīgi un karsti asinis iesitās vai­gos, iedomājoties, ka viņam radusies brīnišķīga ideja, ka viņa slepenais, liktos, nepiepildāmais sapnis pa šo velti sāk iegūt lai arī vēl neskaidrus, tomēr reālus apveidus.

«Ja tikai izdotos šo ideju izstrādāt praktiski .. .» Cojs domāja priecīgā satraukumā. Jūra … Milzīgais, neap­tveramais Pasaules okeāns. Cik tas liels! Cik neizsmeļami ir dārgumi, ko tas sevī slēpj! Vajag tikai prast šos dārgu­mus paņemt.

Komisārā skaņā balss atrāva Coju no viņa domām.

— Matvejev, Coj! Beidziet!

— Padodies, Matvejev, tā kā tā partija zaudēta. Laiks sākt nodarbības.

Cojs tā bija iegrimis domās, ka pat nepamanīja sarka­najā stūrītī sapulcējamies okeanografijas pulciņu, ko va­dīja Selavins. Uz nodarbībām bija ieradušies mechaniķi Romeiko un Kozirevs, apkopējs Sčerbina, pavārs Belo- golovijs, ūdenslīdējs Krutickis, preparētājs Koroļevs, Ma­rats Bronšteins — visi ar burtnīcām un zīmuļiem rokās. Sajā pulciņā piedalījās arī Matvejevs. Tāpēc viņš saro­sījās un, uzmetis pēdējo skatienu dambretes dēlim, kur viņa figūras atradās acīm redzami bezcerīgā stāvoklī, pa­devās. Uz mirkli viņš aizgāja un, ātri atgriezies ar biezu burtnīcu rokā, apsēdās pie liela, ar sarkanu galdautu klāta galda, ap kuru jau sēdēja visi pulciņa dalībnieki. Pie galda pienāca arī Cojs. Brīvas vietas vairs nebija, un viņš apsēdās vienā atzveltnes krēslā ar Pavļiku.

No Pavļika pārsietās galvas nāca viegla, tikko jau­šama joda un vēl kādu zāļu smarža, un Cojam kļuva zēna žēl. Viņš apņēma Pavļiku ap pleciem, silti piespieda sev klāt, un tā viņi sēdēja, iegrimuši mīkstajā krēslā, uzma­nīgi klausīdamies Šelavinu.

Apsaldētā, aizsmakušā tenoriņā okeanografs runāja par jūras straumēm, par varenām upēm — gan siltām, gan aukstām, kas plūst caur okeānu un jūru neizmēroja­miem ūdeņiem. Patlaban viņš stāstīja par to, kā straumes ietekmē klimatu, dabu, visu mūsu Tālo Austrumu dzīvi. Aukstās straumes, kas, sākot no Beringa jūras šauruma līdz Korejai, nepārtraukti plūst gar Kamčatku un Pie­jūru, dara šo Padomju Savienības apgabalu klimatu skarbu, bet ūdens pie Beringa, Ochotskas un Japanas jū­ras padomju krastiem ziemā aizsalst uz ilgu laiku. Ta'i pašā laikā Vakareiropā, kas atrodas uz viena platuma grada ar šiem apgabaliem, klimats ir maigs, ziemā sniega un sala gandrīz nav. Jūra pie Norvēģijas, Britanijas salu, Holandes un Francijas krastiem vienmēr brīva no ledus.

— Bet kāpēc? — smalkā balsī jautāja Šelavins, caur brillēm nolūkodamies visos, kas sēdēja pie galda, un laiz­dams caur pirkstiem savu šķidro, pakulaino bārdeli.

— Golfa strāva, — aši atbildēja Marats.

Patiesību sakot, Šelavins šo jautājumu uzdeva tāpat

vien aiz paraduma, ne tik daudz citiem, kā pats sev, lai paildzinātu labpatiku un piešķirtu savam stāstam mazliet mīklainības. Marats viņa spēli izjauca, un okeanografs izjuta zināmu nepatiku.

— Vispirms, Marat, — viņš iebilda, — nesakiet «Golfa strāva». Tas nav pareizi. Jāsaka ir «Golfa straume». Tā. Un, otrkārt, jūs vienkārši atkārtojat veco pasaciņu, it kā šī straume būtu Vakareiropas maigā kli­mata īstā vaininiece. Arī tas nav pareizi. Par Golfa straumi okeanografijas zinātne sauc to spēcīgo, silto straumi, kas strauji izplūst no Meksikas līča pa šauro Floridas jūras šaurumu un, pie Bahamu salām pievieno­dama sev Antiļu straumi, plūst gar Ziemeļamerikas kras­tiem līdz Rasa ragam un Ņufaundlendas sēklim. Tā tek it kā pa aukstāka ūdens reni kā īsta okeana upe, tumši zila, viegli atšķirama starp saviem, ja tā var teikt, gaiši zilajiem krastiem. Taču šī upe ir septiņdesmit sešus kilo­metrus plata visšaurākajā vietā Floridas līcī un līdz seši simti četrdesmit kilometrus plata pie Ņufaundlendas sēkļa. Tās vidējais dziļums sasniedz trīssimt divdesmit metrus. Vai jūs varat iedomāties tādu upi?

— Pamatīga upīte! — Matvejevs piekrita.

— Bet vai jūs zināt, atļaujiet jautāt, cik silta ūdens, kas virspusē sasilis līdz divdesmit septiņiem grādiem pēc Celsija, cik daudz tāda silta ūdens nes šī upīte? — sauca Šelavins.

Viņa ūdeņainās, parasti piemiegtās acis tagad bija plati atplestas un dega zilām liesmām, bet roka ar iz­stiepto garo un kalsno pirkstu augstu pacelta. Tomēr viņš nebija paguvis kaut cik nopriecāties par auditorijas in­teresi', kad pamanīja nemierīgo Maratu aizdomīgi sakus­tamies, un tūliņ apbēra klausītājus ar skaitļiem:

— Deviņdesmit viens miljards tonnu ūdens stundā! Nu? Ko jūs par to sacīsiet, atļaujiet jautāt? To pat grūti iedomāties! Salīdziniet šo ūdens daudzumu nu kaut vai ar Volgu. Lielākā Eiropas upe, kas šķērso gandrīz visu mūsu Savienību, katru stundu ienes Kaspijas jūrā vidēji trīsdesmit miljonus tonnu ūdens, tas ir, ap trīstūkstoš reižu mazāk nekā Golfa straume. Saprotat? Pat visas ze­meslodes upes kopā katru stundu ienes jūrās divdesmit divās reizes mazāk ūdens nekā viena Golfa straume! Un, lūk, šis ūdens milzums, Atlantijā karstās ekvatora saules sasildīts, nes sev līdzi uz ziemeļiem neticamu daudzumu siltuma. Ko nu jūs teiksiet?

— Viseiropas krāsns, Ivan Stepanovič! — iesaucās sajūsminātais Marats.

Šelavins viegli pasmaidīja un, uzmetis Maratam lab­sirdīgu skatienu, turpināja:

— Jums pilnīga taisnība, Marat, mums tāda krāsns ir, taču tā tomēr nav Golfa straume. Aiz Ņufaundlendas sēk|a Golfa straume, kā izsakās amerikaņi, izdara nozie­gumu: tā atstāj Ziemeļamerikas krastus un, aizvien vai­rāk izplezdamās kā vēdeklis, strauji pagriežas uz austru­miem, uz Eiropu. Drīz pēc tam Golfa straume pāriet plašā, gausā Atlantijas straumē. Nenonākot līdz Eiropas kras­tiem, tā sadalās divās spēcīgās strāvās. Viena no tām okeana vidū nošķiras un ar nosaukumu Kanariju straume novirzās uz dienvidiem, uz Pireneju pussalas un Ziemeļ- afrikas krastiem. Tur šī straume pavēršas uz rietumiem un savienojas ar to pašu ziemeļu ekvatorialo straumi, kas pastāvīgo pasata vēju ietekmē sadzen Karibu jūrā, bet no turienes Meksikas līcī silta ūdens masas un rada sākumu Golfa straumei. Tādā kārtā še it kā noslēdzas loks, kura vidū, Sargasu jūrā, mēs pašlaik atrodamies. Taču galvenā Atlantijas straumes strāva aiziet uz zie­meļaustrumiem, uz Eiropas rietumu un ziemeļrietumu krastiem. Se tā, pa ceļam zaudējusi daudz siltuma, ko bija saņēmusi no Golfa straumes, atdod Eiropai lielāko daļu atlikušā siltuma. Sī Atlantijas straumes strāva tad ari ir Viseiropas krāsns, par ko jūs runājāt, Marat.

— Bet ar kādu temperaturu tā nonāk pie Eiropas? — vaicāja Matvejevs, atraudamies no burtnīcas, kurā tas visu laiku bija cītīgi pierakstījis.

— No plus astoņiem grādiem februārī, līdz trīspa­dsmit, piecpadsmit grādiem augustā.

— Tik vien! — Matvejevs brīnījās. — Tādā ūdenī taču pat peldēties nevar, kur nu vēl apsildīt visu Eiropu! Ir gan varena krāsns, kurai pašai ziemā tikai astoņi grādi siltuma! Kā tad tā, Ivan Stepanovič?

— Nesteidzies visu apšaubīt, — iebilda otrs ūdens­līdējs, mierīgais un solidais Krutickis. — Tas nozīmē, ka tam ir savs izskaidrojums.

— Kā?! — Matvejevam uzbruka Šelavins. — Vai jums ar to vēl nepietiek, atļaujiet vaicāt? Vai ūdens un gaisa īpatnējo siltumietilpību jūs esat aizmirsis, atļaujiet jautāt? Ko? Esat aizmirsis? Jūs taču esat ūdenslidējs\ Jums taču vajadzēja zināt ūdens fiziskās īpašības!

— Nu kas tur liels — siltumietilpība? — Matvejevs

aizstāvējās. — Es zinu, ka ūdens siltumietilpība līdzinās Vienam.

— Bet ko tas nozīmē? — Šelavins neatlaidās.

— Tas nozīmē: lai sasildītu vienu gramu ūdens par vienu grādu pēc Celsija, nepieciešama viena gramkalo- rija siltuma.

— Pareizi. Neapstrīdu. Nu, bet kam līdzinās gaisa siltumietilpība?

— Gaisa? — Matvejevs sastomījās. — Gaiss? M-m-m… Teikšu godīgi, ka piecos gados pēc desmit­gadīgās skolas beigšanas nav grūti aizmirst lādu sīkumu. Un tas arī uz mums, ūdenslīdējiem, neattiecas, — atska­not vispārējiem smiekliem, Matvejevs mēģināja izlocī­ties. — Mums, ūdenslīdējiem, cik iespējams vairāk jāzina par ūdeni, kurā mēs lienam. Bet visus sīkumus par gaisu lai atceras gaisa kuģotāji. ..

— Nu nē, brālīt, nieki, — uzsizdams ar plaukstu uz savas burtnīcas, iejaucās apkopējs Sčerbina. — Tiklab par gaisu, kā par visu pasauli jāzina viss, ko vien var… Runājiet labāk jūs, Ivan Stepanovič! — viņš vērsās pie Selavina.

— Slikti, slikti, biedri Matvejev! — komisārs pār­metoši nogrozīja sirmo galvu. — Rīt jūs varbūt gribēsiet iestāties augstākajā techniskajā skolā. Vajadzēs atkal visu atkārtot no gala … Turpiniet, Ivan Stepanovič!

— Nu tā, — Šelavins iesāka, — gaisa siltumietilpība ir nulle, komats, divi simti trīsdesmit septiņas tūkstoš- daļas no ūdens siltumietilpības. Gandrīz piecreiz mazāk! Bet secinājums no tā, ja ņem vērā vēl jūras ūdens un sausa gaisa īpatsvaru, būs pavisam vienkāršs, taču ar milzīgu nozīmi: viens kubikmetrs ūdens, atdzisis par vienu grādu, sasilda par vienu grādu trīs tūkstošus simt trīsdesmit četrus kubikmetrus gaisa, kas ar šo ūdeni sa­skaras! Divi simti metru biezam ūdens slānim atdziestot tikai par vienu grādu, visā Atlantijas' straumes Norvēģi­jas piekrastes daļā atdalīsies tāds siltuma daudzums, kura pietiek, lai sasildītu par desmit grādiem (Vai dzirdat? Par desmit grādiem!) gaisa slāni, kas ir četrus kilometrus biezs (Vai dzirdat? Četri kilometri!) un klāj visu Eiropu! Jūs varat iedomāties — visu Eiropu?! Zinātnieki aprēķi­nājuši, ka uz katru Eiropas piekrastes centimetru gada

laikā no okeana uz sauszemi aizplūst četri tūkstoši mil­jardu kaloriju! Padomājiet — uz katru centimetru! Vis­labāko akmeņogļu siltumspēja ir astoņi tūkstoši kaloriju. Tātad uz katru centimetru gada laikā aizplūst siltums, kādu satur piecsimt tūkstoš tonnas vislabāko ogļu … Cik gan būtu vajadzējis sadedzināt ogļu, lai iegūtu siltumu, kas gada laikā aizplūst uz sauszemi visā Eiropas pie­krastē? Ko? Atļaujiet jautāt? Vai tagad saprotams, kāpēc Atlantijas straumi var dēvēt par Eiropas krāsni?

— Pilnīgi saprotams! — strauji atsaucās Marats. — Milzīgas aukstā ziemas gaisa masas, saskaroties ar siltāko ūdens virsmu, ūdeni atdzesē, bet pašas sasilst, kļūst vieglas un paceļas augšup, dodot vietu citām auk­stām gaisa strāvām, kas nāk no sauszemes. Bet pašas pa augšu plūst uz sauszemi no turienes aizejošā aukstā gaisa vietā, nesdamas sev līdz Atlantijas straumes sil­tumu. Tāpēc klimats Rietumeiropā daudz maigāks nekā mūsu Tālo Austrumu piekrastēs, gar kurām tek nevis sil­tas straumes, bet, gluži otrādi, aukstas. Tāpēc, ja Atlan­tijas straume ir kaut kas līdzīgs Eiropas krāsnij, tad Ochotskas jūras straumes ir padomju Tālo Austrumu le­dus pagrabs. Un es brīnos, Ivan Stepanovič… Vai tad mēs nevaram .. .

— Pagaidiet, pagaidiet, — smiedamies Maratu pār­trauca Šelavins. — Šodien man nākas jūs nemitīgi ko­riģēt. Kad jūs sakāt, ka Atlantijas straume ir Eiropas krāsns, tad tas nav gluži pareizi. Sīs straumes siltums izplatās arī tālāk pār Eiropu — uz Āziju …

— Oho! — atskanēja no visām pusēm. — Tā droši vien plūst uz turieni pa zemes apakšu?

— Lūdzu neuztraucieties! Tā nav mana vaina. Šī straume aizplūst turp nevis pa zemes, bet pa ūdens apakšu …

Visi iesmējās.

— Tas nav nekāds joks, biedri, — saglabādams no­pietnu seju, bet smaidīdams ar acīm vien, turpināja Še­lavins. — Eiropas galējos ziemeļos Atlantijas straumes lielākā daļa dodas uz ziemeļiem gar Špicbergenas rie­tumu krastu un divsimt līdz sešsimt metru dziļumā aiz­plūst līdz polam, kā to savā laikā pierādījusi varonīgā Papaņina ekspedicijas grupa. Turpretī otra, daudz vā­

jāka Atlantijas siltās straumes daļa aizplūst gar pašiem Eiropas ziemeļiem, gar Nordkapa ragu un mūsu Mur- mansku, tālab tās osta nekad neaizsalst, un ari nolaižas zem Ledus okeana aukstajiem ūdeņiem. Vienu savu at­zarojumu tā laiž riņķot Barenca jūras ūdeņos, bet otru — gar Jaunās Zemes ziemeļu stūri — pa daļai atkal Ba­renca jūrā, pa daļai Karas jūrā. Un pat vistālākajos Le­dus okeana austrumu rajonos, pat Čukču jūrā padomju jūrnieki, polarpētnieki un zinātnieki dziļumos atraduši vairs tik tikko siltas strāvas, kas tomēr neapšaubāmi nāk no Atlantijas straumes.

— Atvainojiet, Ivan Stepanovič! — atkal pārtrauca Marats. — Kā tad tā? Upes mēs varam ievirzīt jaunās gultnēs … Un es brīnos … es brīnos, kāpēc mēs nevaram tāpat cīnīties pret aukstām straumēm, kas izsaldē mūsu Tālos Austrumus! Vai tad tas ir neatrisināms uzdevums? Tad taču mūsu krasti tur uzziedētu. Vai ne? Kā jūs domā­jat, Ivan Stepanovič?

Marats nosarka un sēdēja, nenovērsdams acis no pa­pīriņa, uz kura ar zīmuli vilka dīvainas figūras.

Visi smaidīdami nolika sānis savas burtnīcas, bet Matvejevs samirkšķinājās ar Kruticki: nu tik ies vaļā!

— Kāpēc gan tas nebūtu iespējams? — labsirdīgi at­bildēja Šelavins. — Ja vien rastos laba, saprātīga ideja, kāds interesants projekts, mēs to droši vien realizētu.

Matvejevs neizturēja un iesmējās:

— Ivan Stepanovič, jel nemociet Maratu! Viņu jau droši vien sen spiež nost šīs idejas un projekti. Viņš tikai gaida brīdi, lai tiktu no tiem vaļā. Pavaicājiet viņam … Nu, klāj vaļā, Maratiņ!

īsajā kopējā brauciena laikā uz «Pioniera» visa ko­manda jau bija paguvusi iepazīties ar komjaunieša Ma­rata vājību — viņa neremdināmo kaislību uz izgudroju­miem, uz jauniem, negaidītiem projektiem, uz grandiozām dabas iekarošanas idejām. Nebija nevienas kaut cik vi­ņam pazīstamas zinātnes vai technikas nozares, uz kuru aktualām, vēl neatrisinātām problēmām Marats jau pie pirmās izdevības nebūtu atsaucies ar kādiem pārsteidzo­šiem priekšlikumiem vai projektiem. Rosīgs, kustīgs, ne­parasti zinātkārs, viņš ar tādu kaismi un aizrautību stās­tīja savu projektu un atklājumu sīkumus katram, kas tikai

neatsacījās klausīties, ka zemūdenes komanda no darba brīvajos brīžos klausoties aizrāvās, kad Marats sāka klās­tīt visas grandiozās sekas un lieliskos rezultātus, kādus cilvēcei katrā ziņā atnestu viņa projektu realizacija. Ru­nājot zinātnisko pulciņu nodarbībās, Marats allaž pada­rīja tās dzīvākas, un pulciņu dalībnieki tādos gadījumos gaidīja ko jaunu, kas izraisītu karstus strīdus vai inte­resantu diskusiju.

Tā arī šoreiz viss okeanografijas pulciņš jautri sa­rosījās, kad Marats izteica Šelavinam savu jautājumu.

— Bet ko tad tu, Marat, gribi ieteikt? — Matvejevu atbalstīja Cojs.

Tagad, kad Cojam pašam bija iešāvusies prātā jauna, aizraujoša ideja, ko iedomājoties viņa tumši dzeltenā seja pietvīka, viyš ar jaunu dedzību, jaunu interesi vērās savā draugā un mudināja to būt vaļsirdīgam.

Marats pacēla acis un uzsmaidīja Cojam.

— Pēc manām domām, — viņš iesāka, — lai apsil­ti i t n mūsu Tālo Austrumu krastus, Ochotskas jūras auk­stā straume jāpavērš nost no ieejas Tataru līcī un jāno­virza uz okeānu …

— Ideja jauka, taču nav vairs jauna, — iebilda Še­lavins.

— Zinu, ka nav jauna, — viņu pārtrauca Marats, kā aizvien tādās reizēs iekaisdams jau pēc pirmā iebilduma. — Zinu, ka amerikaņus jau sen nodarbina plāns par Golfa strāvas … piedodiet, Golfa straumes … atgrie­šanu … šīs noziedznieces atgriešanu mājās, pie dzimta­jiem krastiem. Bet tie taču ir ārprātīgi projekti! Jūs mani saucat par «pasaku stāstītāju», «fantastu»… Kā tad lai nosauc tos amerikāņus, kas ierosina projektu uzcelt Golfa straumes sākumā, starp Kubas salu un Floridas pussalu, milzīgu sienu — divsimt piecdesmit kilometru garu, vai­rāk nekā piecsimt metrus augstu, skaitot no jūras dibena, un piecdesmit metru platu?! Šai sienai jānoslēdzot Golfa straumei vecā izeja no Meksikas līča caur Floridas jūras šaurumu. Tai pašā laikā Floridas pussala ar jaunu, mil­zīgu kanalu jāatdalot no kontinenta. Tad Golfa straumes siltie ūdeņi, meklējot izeju, ieplūdīšot kanalā, kas tos no­virzīs gar Amerikas krastiem.

— Nu kas vainas, Marat, — Matvejevs iesmējās, — projekts ir tavā garā. Var sacīt, pasaules mērogā!…

— Vai tas manā garā, to tu tūlīt dzirdēsi! — Marats atcirta. — Bet ir vēl otrs, kā mēdz teikt, praktisko ameri- kaņu projekts. Viņi ieteic uzcelt sienu pie Ņufaundlendas, lai apturētu auksto Labradoras straumi, kas nāk no Gren- landes gar Ziemeļamerikas krastiem, un reizē pārķert Golfa straumi, aizšķērsojot tai ceļu uz Eiropu …

— Eiropai nāvējoši projekti, — teica Šelavins, slau­cīdams brilles un mirkšķinādams piemiegtās acis. — Arī es esmu par tiem dzirdējis. Vai zināt, ar ko tie draudētu Eiropai? Islandi pārklātu ledus tāpat kā Grenlandi, ko šobrīd sedz divi un vairāk kilometru bieza ledus kārta. Tad vairs nepūstu siltie, valganie Atlantijas okeana vēji, bet plosītos ziemeļaustrumu Arktikas sniegputeņi. Strauji sāktu pieaugt ledāji Ziemeļu un Centrālās Eiropas aug­stienēs; ledāji sāktu slīdēt uz ielejām un līdzenumiem, un īsā laikā mūsu kontinentā iestātos jauns ledus laik­mets. Britanijas salās, Francijā, Spānijā un Portugālē sprēgātu līdz četrdesmit grādu stiprs sals. Konstanlino- pole un Roma, sniega vētrām kaucot, grimtu kupenās, bet mūsu Savienības Eiropas daļa iegūtu Austrumsibirijas un Jakutijas klimatu. Toties, no otras puses, šī Eiropas katastrofa izraisītu pērkona negaisus un lietus gāzes Āf­rikā, un Saharas neauglīgais tuksnesis pārvērstos zie­došā dārzā. Ņujorkas apkaimē nogatavotos ananasi, ba- nani, apelsini un vīnogas; akmeņaino, tuksnesīgo Lab- radoru klātu meži un druvas; atdzīvotos Bafina Zemes salas un Ziemeļkanadas tundras …

Šelavins apklusa, pētīdams briļļu stiklus pret elektris­kās spuldzes gaismu. It kā šo ainu nomākti, klusēja arī viņa klausītāji. Likās savādi, ka tik lielas pārmaiņas va­rētu notikt uz zemeslodes tikai tāpēc, ka Golfa straume savu ceļu novirzītu par divdesmit vai trīsdesmit grādiem uz rietumiem.

— Uh! — beidzot nopūtās Romeiko. — Briesmīgs sapnis…

— Par laimi, — Šelavins sacīja, — veikt tādus varoņ­darbus technika vēl nav spējīga.

— Pagaidām, — Marats piezīmēja. — Bet nākotnē arī tas būs iespējams.

— Maratarn taisnība, — mierīgi iejaucās komisārs,

— bet līdz tam laikam, esmu pārliecināts, visur, vismaz kulturalajā pasaulē, jau valdīs komunistiskā iekārta, un tā šādu barbarismu nepieļaus. Ja komunistiskā cilvēce spēs regulēt laiku, tad tā sapratīgi un humāni sadalīs sil­tumu pa visu mūsu zemeslodi.

— Pareizi, biedri komisar! — Marats iesaucās.

— Taču jau tagad mēs varam un mums jāizlabo un jāno­vērš samērā niecīgi dabas untumi…

— Ak jā! — Cojs pasmaidīja. — Visu šo amerikaņu šausmu dēļ mēs esam aizmirsuši Marata mazos projektus. Ceru, ka tie mums sola vienīgi patīkamas izredzes?

— Galvoju, ka neviens neiebildīs. Es uzņemos saska­ņot projektu ar visām ieinteresētām personām, iestādēm un valstīm. Ieteicu nosprostot aukstajai straumei izeju no Ochotskas jūras caur Tataru jūras šaurumu. Ierosinu ar mana aizsprosta palīdzību piespiest šo straumi apiet Sa- chalinas ziemeļu galu un, ieplūstot Ochotskas jūras cen­trālajā daļā, savienoties ar šīs jūras galveno plūdumu.

— Bet kādu aizsprostu tad tu domā ierīkot pie ieejas Tataru jūras šaurumā? — Krutickis jautāja. — Arī lai­kam dambi, ja ne simtiem kilometru garumā kā ameri­kāņiem, tad vismaz dažus desmitus kilometru?

— Nē! — Marats iesaucās. — Manuprāt, ne sliktāk par dambi varētu noderēt… ūdensaugi…

— Kas? Ūdensaugi?! Kādi ūdensaugi? — no visām pusēm atskanēja izbrīna pilni izsaucieni.

— Tu esi galīgi jucis, Marat, — paziņoja Matvejevs.

— Iesim, es tevi aizvedīšu pie Arsena Davidoviča, viņš tev iedos ko nomierinošu …

— No izbrīna rodas interese, — Šelavins iesmējās,

— bet interese rada atziņas un zinātni. Pagaidiet, biedri, ļaujiet Maratam pateikt visu līdz galam.

— Nu labi, Marat, klāj vaļā! — sacīja Matvejevs.

— Bet brīdinu: ja tu atkal melsīsi blēņas, es tevi no­tveršu kādā tumšākā okeana nostūrī un … Paskat, — viņš žēlojās visiem klātesošajiem, — man jau pusburtnīca pierakstīta ar viņa projektiem un to zinātniskiem atspē­kojumiem …

— Esmu gatavs ciest zinātnes labad! — atskanot vis­pārējiem smiekliem, ar patosu iesaucās Marats, pietrūk- darnies no krēsla. — Bet tu klausies, brīnies un pieraksti pēcnācējiem, — viņš attrauca Matvejevam. Un tad jau pilnīgi nopietni turpināja: — Jums, biedri, jāatceras, ko pēdējā pārrunā mums Arsens Davidovičs stāstīja par ūdensaugiem. Pēc tam es paguvu vēl šo to par tiem iz­lasīt. Viņš stāstīja par milzīgajiem ūdensaugiem, kas ne­ticamos daudzumos augot ap Ugunszemes salām, Falk- lendu salām, gar abām Dienvidamerikas austrumu un rietumu piekrastēm, to neskaitāmajās jomās, līčos un jū­ras šaurumos. Sie ūdensaugi bieži sasniedz divsimt piec­desmit līdz trīssimt metru lielu garumu un ļoti ātri sa­vairojas. Tiem ir apaļš, gluds, gļotains stublājs, kas sa­sniedz līdz trīs centimetri resnumu. Tos sauc… tos sauc par… — Marats pāršķirstīja savu burtnīcu un drīz at­rada: — Te ir! Tos sauc par «Makrocystis perifera»… Šo ūdensaugu lieliem saaugumiem piemīt ārkārtīgas spē­jas pretoties okeana varenajiem viļņiem, kuriem bieži pat piekrastes klintis nejaudā turēties pretim. Šajos biezajos zemūdens mežos, kurus kā lianas apvij krietni vājāku un tievāku parazitūdensaugu tīkls, mitinās vesela zivju, posmkāju, tārpu un mīkstmiešu pasaule, un tie tur atrod barību un patvērumu. Tā ja! Un ja nu savāktu milzīgos, neskaitāmos daudzumos šo ūdensaugu vairošanās orgā­nus — sporas, iekrautu tās transporta tvaikoņos, atvestu Ochotskas jūrā un piesētu ar tām Tataru jūras šauruma ziemeļu ieeju?!

— Kā tad tu šos putekļus izsēsi? — vaicāja Belo- golovijs.

Viņš uz zemūdenes bija atnācis no ievērojamā kol­chozā «Iļjiča novēlējumi», kas bija uzvarējis Vissavie­nības kolchozu konkursā par ražības, ienesīguma un sa­dzīves kulturas celšanu. Šajā kolchozā Belogolovijs bija strādājis par galveno pavāru, saņēmis uzslavas rakstu par priekšzīmīgu kolchoznieku ēdināšanu un aizsūtīts pa­pildināt savas zināšanas uz Pārtikas institutu. Viņš labi pārzināja zemes apstrādāšanas, sējas un ražas novākša­nas noteikumus, un tāpēc Marata priekšlikums viņu iein­teresēja.

— Kā tad tu šīs mikroskopiskās sporas izsēsi tekošā jūras ūdenī, vējā un viļņos? No simtiem laivu, kuteru un gliseru? Blēņošanās vien būs!

— Nevis no laivām un kuteriem, — sekoja ātra at­bilde, — bet no lidmašīnām! Tāpat kā ar tām sēj labību. Vai tiešām tu neesi par to dzirdējis?

Belogolovijs samulsa. Viņš tiešām bija piemirsis šo jau labi sen ieviesto sējas paņēmienu.

— Nu tā, biedri, — Marats turpināja, — šo ūdens­augu sporas ļoti ātri attīstās. Ja ar tām pietiekami biezi nosētu šauro un seklo jūras šauruma grīvu un pēc tam sēju atkārtotu vairākas reizes, tad šie milzīgie, varenie ūdensaugi īsā laikā izaugtu par tik ciešu, nesagraujamu sienu, ka aukstā straume, pret to atduroties, būtu spiesta pavērsties sānis. Tādā kārtā …

— Coj! Coj! — satraukts čukstēja Pavļiks, noliecies viņam pie auss. — Cik žēl! Man jāiet uz pārsiešanu, esmu jau nokavējis. Kāds gudrinieks tas Marats! Tu man vē­lāk izstāstīsi, Coj, kā strīds beigsies. Labi? Citādi Ar- sens Davidovičs uz mani dusmosies …