Divu okeānu noslēpums

IVnodala cauri klintij un ledum

Pirmais, visstiprākais trieciens ķēra kapteini mirklī, kad viņš, sēdēdams pie galda centralajā postenī, uzma­nīgi apskatīja reljefa kartē to Dienvidu Ledus okeana daļu, kur tagad varēja atrasties aisbergs ar tajā ieslēgto zemūdeni Kapteinis ar tādu spēku tika triekts pret galda malu, ka mirklī iestājusies tumsa viņam šķita radusies no neizturamām sāpēm krūtīs. Tai pašā laikā viņš dzirdēja, ka līdzās nokrita kas smags, šķindēdami plīsa stikli un atskanēja klusi vaidi. «Sadursme . . . Nogruvums . ..» pa­vīdēja domās. Uz vadības pults iedegās sarkanās spuldzī­tes: «Avārijā! Avārijā!» Viņš pietrūkās kājās, sagrīļojās uz slīpās grīdas un, aizelsdamies aiz sāpēm krūtīs, metās kaktā, skaļi noskaldīdams komandu:

— Atpakaļ! Ar desmit desmitdaļām ātruma!

Jau kaktā, kur stāvēja skapītis ar autonomā apgaismo­šanas tīkla akumulatoriem, kapteinis, griezdams ieslē- dzēja galviņu, sadzirdēja saraustītu un klusu, gandrīz čukstošu balsi:

— Tieši … tā … atpakaļ! …

Spēcīgs grūdiens atpakaļ atkal tikko nenotrieca viņu no kājām.

— Stāt! Atpakaļ!

— Tieši ta . . . — balss pārtrūka.

Vienlaikus ar īsu čirkstoņu ārpusē spuldzēs iedegās gaisma, migla acīs izzuda, viss kļuva skaidrs.

Pie vadības pults ar asinīm noplūdušu seju uz ce­ļiem stāvēja leitnants Kravcovs. Viņa augšup paceltās rokas pie pogām un taustiņiem krampjaini žņaudza pults malu. Acis bija puspievērtas. Kapteinis piesteidzās klāt, mēģināja viņu piecelt, bet leitnants neatlaida rokas no pults malas.

— Maiņu … — viņš nočukstēja, nolaizdams galvu pret sienu zem pults.

Durvis ar troksni atvērās un ieskrēja vecākais leit­nants Bogrovs.

— Pašā laikā, Aleksandr Leonidovič, — iesaucās kap­teinis. — Nomainiet sardzē leitnantu, viņš ir ievainots.

Divatā viņi leitnantu piecēla un nosēdināja atzveltnī. Tad, nemanot paberzēdams krūtis un aiz sāpēm viebda­mies, kapteinis piegāja pie galda un pieslēdza mikrofonu kuģa kopējam radiotīklam. Visās zemūdenes telpās atska­nēja skaidri, precizi komandas vārdi.

* *

*

Zemūdenes pakaļējais gals vēl atradās lāsmeņa brī­vajā ūdenī, tālu no tuneļa ieejas. No briesmīgā trieciena, kas kuģa priekšgalu bija nospiedis pie tuneļa dibena, pa­kaļ'gals strauji pasitās augšup, grasīdamies, apmest lielu loku. Tomēr divdesmitajā metrā no priekšgala zemūdenes korpuss pie tuneļa izejas sastapa ledus velvi un ar neiedo­mājamu spēku tai uzgrūdās. Satricinājumu, ko šis trie­ciens radīja pēdējos, kuģa pakaļgala nodalījumos, balonu kamerā pavadīja apdullinoša šķindoņa un dārdi, jo instru­menti un rezerves daļas, kas karājās pie sienām, nokrita zemē.

Līdz Gorelovam un Romeiko, kas tobrīd atradās ba­lonu kamerā, pirmais trieciens attāluma dēļ nonāca maz­liet vājināts, tomēr krauji nošķiebtā grīda notrieca viņus no kājām uz cieši pie pamatnēm pieskrūvētajām balonu rindām. Nākošais trieciens pasita viņus uz augšu un sā­niski iesvieda no baloniem brīvajā laukumiņā, tumsā viņi aizripoja gar sienu zem krītošo instrumentu un rezerves daļu tērauda krusas. Romeiko aiz sāpēm iekliedzās — kaut kas bija viņu trāpījis. Gorelovam uzreiz nezin kas iebelza pa krūtīm un galvu, viņam aizrāvās elpa, acu priekšā kā karuselis sāka griezties tumsā uz pults uzliesmojušās sar­kanās spuldzītes. «Avārijā… dīzes…» — viņam iešā­vās prātā. Nākošajā mirklī, uzlecot kājās, viņš gan atsi­tās ar plecu un galvu pret sienu, taču neskaidra, priecīga doma apslāpēja sāpes: «Atpakaļgājiens .. . Centralais postenis darbojas . .. Vadība rīkojas …» Ar ārkārtīgu gribas spēku viņš saslējās uz līganās grīdas. «Gaismu! . .. Gaismu! …» Kaut kur tuvumā bija skapītis ar autono­miem akumulatoriem. Blāvi sārtajā krēslā Gorelovs spēra pāris soļus, izstiepa rokas un tūlīt sataustīja skapīti. Spuldzas uzliesmoja. No grīdas piecēlās Romeiko — mazs, bāls, ar bezspēcīgi nokārtu kreiso roku. Paveroties Ro­meiko apjukušajā sejā, Gorelovs pēkšņi izjuta negaidītu enerģiju un drosmi.

— Masku un cimdus! — viņš skaļi uzsauca.

Pēc skarbās Gorelova komandas Romeiko saslējās un klusēdams pavērās apkārt. Norāvis ar labo roku no sie­nas sev līdzās gāzes masku, pie kuras ar garām auklām bija piesieti karstumu necaurlaidoši cimdi, viņš patieva tos Gorelovam. Gorelovs paķēra masku, grasīdamies to uzlikt uz sejas, kad pēkšņi kamerā atskanēja pazīstamā pavēlošā balss:

— Klausīt komandas! Visi savās vietās! Ieslēgt autonomā tikla strāvu! Elektriķiem — dot strāvu priekš­gala lielgabalam! Mechaniķim — izlabot visvairāk lieto­jamās dīzes numur divpadsmit un septiņpadsmit! Mieru! Zemūdene nav cietusi! Signalizacijas un vadības tikls kārtībā!

Sastinguši uz vietas, Gorelovs un Romeiko vengi uz­klausīja šo balsi, šos vārdus, kas atdeva satrauktajām ļaužu sirdīm mierīgu paļāvību.

— Dzīvojam, Romeiko! — jautri iesaucās Gorelovs, ar piedurkni noslaucīdams no sejas asinis. — Kad at­žirgstat — sekojiet man! Ja jūtaties slikti — tūliņ iera­dīsies Kozirevs, viņš jūs nomainīs. Sakiet viņam, lai pa­dod man caurules numur divpadsmit un septiņpadsmit. Viss kārtībā!

Gorelovs uzlika masku, paķēra atliktos darba rīkus un materialus un nospieda pogu pakaļējā sienā. Durvis atbīdījās sānis. Gorelovs pieliecās un iegāja melnajā spraugā, kas atvērās viņa priekšā. Durvis aiz viņa tūlīt aizbīdījās. Necaurredzamajā tumsā Gorelovs pie durvīm sataustīja autonomās apgaismošanas skapīti un iesiēdza gaismu. Garo, velvēto kameru, kas virzienā uz kuģa pa­kaļgalu aizvien sašaurinājās, piepildīja tievas, karstas caurules, pa kurām gāzes no baloniem plūda uz dīzēm. Locīdamies kā zalktis nepanesamajā karstumā, Gorelovs spraucās pie caurules numur divpadsmit. Viņš ātri uzvilka rokās cimdus, atrada cauruli, uzmeklēja tur plīsumu, kas bija radies no zemūdenes satricinājuma, un dedzīgi ķē­rās pie darba . . . Tad aizspraucās atpakaļ, iesprauda aku­mulatoru skapītī elektrisko instrumentu dakšiņas, atskrū- vēja papriekš vienu caurules galu, tad otru un, uzķēris krītošo cauruli, aizgrūda to pa grīdu uz durvīm. Tieši tobrīd durvis atvērās un tajās parādījās druknais Kozirevs maskā. Klusēdams Kozirevs pasniedza Gorelovam jaunu cauruli, ko tas tūlīt sāka pierīkot bojātās caurules vietā.

Pēc desmit minūtēm, stāvēdams balonu kamerā pie sienā piestiprinātā mikrofona un slaucīdams no sejas sviedrus, kvēpus un asinis. Gorelovs ziņoja:

— Biedri komandierī Dīzes numur divpadsmit un sep­tiņpadsmit izlabotas un gatavas darbam!

— Ko? Tik ātri? — atskanēja pārsteigtā kapteiņa balss. — Kādus labojumus jums nācās izdarīt?

— Divi pāri sabojāto cauruļu nomainīti pret jaunām, , izlaboti automātiskās sadales vārstuļi.

— Lieliski, biedri kara inženier! Izsaku jums patei­cību par ātru un precizu darbu avarijas apstākļos …

* *

*

Marats traucās pa gaiteni, katrā tā nodalījumā neap­stājoties pieskardamies pie autonomā tīkla akumulatoru skapīšiem un pamezdams aiz sevis uzliesmojušo spuldžu spilgto virkni. Maratam pakaļ no sarkanā stūrīša skrēja cilvēki ar nobālušām, satrauktām sejām.

Lūku atvērtās mutes aši ierija ļaudis, un gaitenī pa­lika vienīgi zoologs un Cojs, baltos virsvalkos tērpušies, viņi steidzās uz slimnīcas kajiti.

Reproduktorā atskanēja vecākā leitnanta Bogrova balss:

— Biedri Lordkipanidze un Šelavin, — centralajā pos­tenī pie kapteiņa!

Centralajā postenī, kas bija apgaismots mazliet vā­jāk, nekā parasts, zoologs un Šelavins ieraudzīja kapteini, vecāko leitnantu Bogrovu un leitnantu Kravcovu. Pie va­dības pults sēdēja vecākais leitnants. Leitnants Kravcovs bija puszviļus atlaidies atzveltnī; viņš bija bāls, piere pārsieta ar mutautu, kam pie labajiem deniņiem spiedās cauri asiņains plankums, zem vaigubārdas sūcās asins strūkliņa.

— Lord! — kapteinis strauji uzrunāja zoologu. — Sniedziet palīdzību leitnantam. Avārijā viņš nogāzās no krēsla un pārsita galvu . . . Ivan Stepanovič! Aisbergu iekšējā strukturā notikušas izmaiņas. Tā iekšienē no tu­neļa velves atšķēlies kāds blāķis un uzkritis zemūdenes priekšgalam. Atraujoties atpakaļ, mums izdevies zem­ūdeni no šī blāķa atbrīvot. Sis blāķis neapšaubāmi ir blī­vāks par ledu. Palūkojieties ekrānā! Redziet?… Uz iepelēkā, caurspīdīgā ledus fona, kas atspoguļojas gan­drīz pār visu ekrānu, priekšā guļ tumša ēna. Domāju, ka tā ir klints, ko šļūdonis no kontinenta aiznesis jūrā. Kā­das ir jūsu domas?

Okeanografs sakārtoja brilles, brītiņu padomāja, ar kalsnajiem, garajiem pirkstiem braucīdams savu

pinkaino, reto bārdiņu, un, kamēr zoologs veda leitnantu Kravcovu uz slimnīcas kajiti, vaicāja:

— Nikolaj Borisovič, — vai ultraskaņas lielgabala stari dziļi iespiežas ledus masā, atļaujiet jums jautāt?

— Manāmu iespaidu uz ledus strukturu stari atstāj līdz sešu metru dziļumā, taču tie iespiežas, lai gan ne tik intensivi, protams, vēl dziļāk.

— Ahā! . .. Esmu pārliecināts, Nikolaj Borisovič, ka jums taisnība. Tā neapšaubāmi ir klints … — Okeano­grāfs vēlreiz sakārtoja brilles, noklepojās un kā profesors, kurš gatavojas nolasīt studentiem lekciju, turpināja: — Slīdot starp kalnu grēdām uz jūru, šļūdoņi bieži nes līdzi klintsbluķus, kas vai nu paši tiem uzkrituši atmo­sfēras ietekmē — temperatūras svārstības, vējš, lietus, saule, — vai ari paši šļūdoņi tos atrauj klinšainās aizās un ielejās, pa kurām iet šļūaoņu ceļš. Sos klintsbluķus ilgajā šļūdoņa ceļā uz jūru ik gadus pārklāj jaunas un atkal jaunas sniega nogulas, kas sacietē un beidzot pār­vēršas ledū. Tā klintsbluķi paliek vidū, šļūdoņa ledus masā. Kad no jūrā slīdošā ledāja atšķelas un virs ūdens uzpeld ledus kalni, nereti to vidū atrodas tādas, ja atļauts teikt, rozines un bieži milzīga lieluma. Acīm redzot arī mūsu aisbergs nes sevī līdzīgas izcelsmes klinti. Ultra­skaņas stari un nokaitētā zemūdenes korpusa siltums, dziļi iespiežoties ledū, ap klinti to atkausēja, un klints, vairs nesaturēta, nogāzās uz zemūdenes. Tādā kārtā . . .

— Saprotu … — šo ieilgstošo lekciju pārtrauca kap­teinis, kas līdz šai vietai bija klausījies ar stoicisku pacietību. — Spriežot pēc trieciena stipruma, klints nav nekāda mazā un vieglā. Galvenais tomēr ir tas, ka tā aizšķērsojusi mums ceļu …

Kapteinis iegrima domās, lēni atlaidās krēslā pie galda un sāka strauji bungot ar pirkstiem. Šelavins no­ņēma brilles, izvilka no kabatas mutautiņu un ņēmās cī­tīgi apslaucīt stiklus, mirkšķinādams un piemiegdams tuvredzīgās acis. Visi klusēja.

Beidzot vecākais leitnants klusu sacīia:

— Vai nepadot atpakaļ, atgriezties lāsmenī un iz­lauzties citā vietā?

Kapteinis noraidoši papurināja galvu:

— Vispirms šeit pat jāizmēģina visas iespējas. Es nevaru velti zaudēt divpadsmit stundas, ko esam izlieto­juši šim tunelim.

— Izkausējiet klinti, Nikolaj Borisovič, — Šelavins sacīja. — Viscietākie kalnu ieži izkūst pie temperatūras, kas nav augstāka par tūkstoš trīs simti līdz tūkstoš pieci simti grādiem. Piemēram, diabazs elektriskā martena krāsnī kūst pie tūkstoš piecsimt grādu temperatūras. Tur­pretī mūsu rīcībā ir divi tūkstoši, bet ar rezervēm pat divi tūkstoši divi simti grādu…

— Bet tas taču iespējams tikai krāsnī… Še turpretī klinti varēs sakarsēt tikai no vienas puses, turklāt tai ap­kārt atrodas atvēsinošs ledus. Būs vajadzīgs vēl ilgāks laiks nekā biedra Bogrova projektam.

Reproduktorā atskanēja balss:

— Biedri komandier! Runā galvenais elektriķis Kor- ņejevs. Atļaujiet ziņot: apgaismošanas tīkls atjaunots. Priekšgala lielgabalam dota strāva.

— Lieliski, — kapteinis atbildēja. — Pievienojiet strāvu apgaismošanas tīklam. — Un, pagriezies pret ve­cāko leitnantu, sacīja: — Dodiet rīkojumu, Aleksandr Leo- nidovič, ka visur jāizslēdz autonomie akumulatori. Pie priekšgala lielgabala lai gaida manus rīkojumus. Esmu nodomājis, — viņš turpināja, paceldamies no krēsla, — sa­graut klinti ar ultraskaņas lielgabalu un pēc tam to tara­nēt. Ja koncentrēti ultraskaņas stari spējīgi stundas laikā saārdīt ledu desmit metru dziļumā, bet minerālu divas vai trīs reizes lēnāk, tad divu triju stundu laikā tie tiks gala arī ar šo klinti. Nedomāju, ka tās biezums pārsniedz pie­cus metrus.

Šelavins piekrītoši pamāja ar galvu.

— Aleksandr Leonidovič, — kapteinis vērsās pie ve­cākā leitnanta, kas jau bija izpildījis-uzdevumu un at­griezies savā vielā pie vadības pults, — atpakaļgaitu! Ar vienu desmitdaļu ālruma! Izvest zemūdeni no tu­neļa! — Tad, pieslēdzis mikrofonu kuģa kopējam radio- tīklam, sacīja: — Ūdenslīdēju vecākajam ierasties cen­tralajā postenī!

Zemūdene sāka virzīties atpakaļ, kad Skvorešņa žigli ienāca kabinē, piegāja pie kapteiņa un izstiepās visā augumā.

— Biedri Skvorešņa, mēs izvadām zemūdeni laukā no tuneļa, jo tās ceļā no augšas nogāzusies klints. Nepie­ciešams klinti apskatīt un dabūt tās paraugu. Sagatavojie­ties iziešanai! Tikko zemūdene atradīsies lāsmenī, es pa­ziņošu jums par to izejkamerā. Paņemiet kādu sev līdzi.

— Tieši tā, biedri komandier, apskatīt klinti un at­nest tās paraugu!

Pēc dažām minūtēm izejplatformu atstāja trīs stāvi skafandros — liels, vidējs un mazs — un ar lēniem skrū­ves apgriezieniem aizpeldēja uz milzīgo, ģeometriski apaļo caurumu, kas rēgojās laternu gaismā zaigojošajā zaļganajā ledus sienā. Skvorešņa, Matvejevs un Pavļiks ar laužņiem un veseriem pie jostām lēni peldēja zem mil­zīgās caurules velvēm ar gludām sienām, kas izskatījās kā nopulētas. Drīz viņu priekšā laternu gaismā no tum­sas iznira melnais klints blāķis. Trīs ūdenslīdēji nolaidās dibenā pie klints, tomēr noturēties uz slīpās tuneļa vir­smas nebija iespējams. Vajadzēja vienam aiz otra nostā­ties uz tuneļa apakšējā liekuma.

— Nu, puiši, — sacīja Skvorešņa, — kamēr es at­skaldīšu paraugus, apskatiet klinti no visām pusēm — no sāniem un no augšas. Pacentieties dabūt paraugus ari citur — varbūt klints pēc sastāva nav viscaur vie­nāda.

Sekoja dobjš ģeologa vesera belziens pret klints cilni.

Matvejevs un Pavļiks, atkal iedarbinājuši skrūves, lēni peldēja ap klinti, laiku pa laikam paklaudzinādami pa to ar veseriem un paceldamies aizvien augstāk pret tuneļa velvi. Pie pašas klints rēgojās milzīgi iedobumi: apaļās tuneļa sienas bija izlauzītas un sabojātas.

Nejauši nometis zemē veseri, Pavļiks aši atāķēja no jostas lauzni, atvēzējās un no visa spēka trieca ar to pa iedobi zem velves. Un tai pašā mirklī atskanēja zēna klie­dziens, pilns neizpratnes un apjukuma:

— Ai!

Lauznis nozuda. Tikko pieskaries klintij, tas paslīdēja mazliet augšup un izrāvās no Pavļika rokām. Apmezdams loku ar brīvo galu, tas nozuda zem ledus velves, apbēr­dams savu pārsteigto īpašnieku ar biezu ledus kristālu krusu, kas laistījās kā dārgakmeņi.

— Ko tu tur vaidi? — izsaucās Skvorešņa, mitejies dauzīt klinti.

— Lauznis izkrita! Nāciet šurp! Atrak! — sauca Pavjiks.

Atri pacēlies pie Pavļika, Skvorešņa papriekš iebaza roku izsistajā caurumā un ar sava laužņa palīdzību mē­ģināja noteikt klints biezumu. Tā pēc viņa aprēķina bija ne biezāka par diviem trim metriem.

Pēc pusstundas šos aprēķinus Skvorešņa ziņoja kap­teinim, kā arī nodeva viņam daudzos iežu paraugus ve­cākā leitnanta, okeanografa un zoologa klātbūtnē.

Pēc kalnu iežu paraugiem tika konstatēts, ka nelielā klints sastāv no kristāliskiem slānekļiem, kas viegli pa­dodas ultraskaņas staru iedarbībai.

Pēc pusstundas zemūdene ar vismazāko ātrumu atkal , piepeldēja pie pašas klints un piespiedās pie tās ar priekš­galu.

Kapteinis deva komandu priekšgala lielgabalam:

— Uz kristāliskajiem slānekļiem! Divsimt divdesmit tūkstoš kilociklu! Skaņu! Ar pilnu jaudu!

Klints viegli iespiedās kā elastīgi, biezi māli. Dīzes eksplodēja aizvien biežāk un stiprāk, zemūdenes spie­diens palielinājās. Kad dīzes bija attīstījušas tādu spie­dienu, kas atbilda kustībai brīvā ūdeni ar četru desmit­daļu lielu ātrumu, tad mikrometriskais spidometrs at­zīmēja, ka zemūdene pavirzījusies klintī par dažiem centimetriem uz priekšu. Klints biezā, sīkstā masa, ko izspieda zemūdene, aplieca kuģa apaļīgo priekšgalu.

Tad ultraskaņas lielgabalam pievienojās augstā tem­peratūra un pastiprināts spiediens. Zemūdenes korpusa temperatūra tika paaugstināta līdz divtūkstoš grādiem. Šai vulkāniskajā karstumā klints stīgrā masa kļuva aiz­vien šķidrāka un kā plūstoša lava tecēja pa kuģa apšu­vumu. Dīzu spiediens pieauga, un, kad tas sasniedza sep­tiņas desmitdaļas ātruma, nokaitētā zemūdene ugunīgās strūklās, degošu dzirksteļu un šļakatu spietā, ar negai­dītu lēcienu sagrāva klints sienu un ienira tukšumā aiz tās. Vēl mirklis — un zemūdene ar milzīgu ātrumu būtu uzdrāzusies ledus sienai tuneļa galā, taču laikā uzsāktā atpakaļgaita ar desmit desmitdaļu ātrumu to apturēja pie pašas sienas.

Visi atviegloti uzelpoja.

Ultraskaņas lielgabals turpināja strādāt bez pārtrau- kūma ar pilnu jaudu, korpusa temperatūra joprojām tu­rējās ap divtūkstoš grādu. Ar dīzu agrāko spiedienu, ver­došā ūdenī, tvaika strūklās un mākoņos, ar vairāk nekā trīs metru lielu ātrumu stundā zemūdene kveldēja sev ceļu caur ledus sienu uz brīviem ūdeņiem. Stunda ritēja pēc stundas. Pie mašīnām un aparatiem regulāri mainījās sardzes, vienmuļā, spēcīgā lielgabala duna it kā vate iegula cilvēku ausīs. Puse ledus masas jau uzveikta, priekšā vairs tikai trīsdesmit, nu vairs tikai divdesmit metru. Sasprindzinājums uz kuģa pieauga. Vai drīz? Vai arī tālāk viss ritēs tikpat labi? Vai pašās beigās neuz- bruks kāda jauna nelaime?

Kad zemūdenes korpuss bija ieurbies tunelī sešdesmit piecus metrus un pēc aprēķina vairs tikai vienpadsmit metru šķīra to no brīvības, dobja dunoņa satricināja visu milzīgo aisbergu no apakšas līdz pašai augšai. Briesmīga sprādziena dārds aizvēlās pa tuneli, un tai pašā mirklī, kā milzīga viesuļa sagrābta, zemūdene izdarīja milzīgu lē­cienu un drāzās uz priekšu …

No negaidītā grūdiena tikko noturējies kājās, kaptei­nis pārlaida acis ekranam — un iekliedzās.

Tumšais plīvurs, kas visu laiku tika klājis ekrānu, ka­mēr zemūdene lauzās cauri ledus slānim, bija izzudis; ek­rana jumolā un apakšējā joslā zaigoja parastais gaišais plašums; pa ekrānu strauji aiztrauca vijīgās zivju ēnas, līgojās medūzas ar nokarenām taustekļu bārkstīm.

Aiz pārsteiguma mirkli sastindzis, kapteinis neparasti skanīgā balsī pēkšņi skaļi iesaucās:

— Brīvos ūdeņos! Izmesti no aisberga!

Ledus kalna zemūdens daļu bija izskalojuši apakšējie, samērā siltie ūdens slāņi, un tajā izveidojušies daudzi dziļi iedobumi, alas, grotas. Vienai no šīm alām, lauz­damās caur ledus masu, bija tuvojusies zemūdene. Kad no alas aklā gala to šķīra vairs tikai kādi trīs metri, mil­zīgais tvaika spiediens kuģa priekšgalā saplosīja plāno, turklāt ultraskaņas lielgabala sairdināto šķērsli un zem­ūdeni izmeta no tuneļa gluži kā artilērijas šāviņu.

Šelavins pats pārliecinājās, ka viss noticis taisni tā, kad pēc viņa neatlaidīgā lūguma zemūdene atgriezās pie ledus kalna un viņš varēja apskatīt interesanto aisberga zemūdens daļu. Tomēr okeanografam neizdevās apskati

izdarīt tik rūpīgi, kā viņš to vēlējās. No zemūdenes viņu nemitīgi aicināja ātrāk atgriezties uz kuģa un neļāva no­beigt pētījumus pēc paplašinātās programas, ko zi­nātnieks bija sastādījis.

Visi steidzās, visi vēlējās jo drīzāk atstāt šo nelai­mīgo vietu, aizbraukt jo tālāk no drūmā ledus cietuma, kur viņiem uz ilgiem, mocošiem mēnešiem bija draudējis nožēlojamu gūstekņu liktenis.

Tiklīdz aiz Selavina pacēlās izejp-latforma un cieši aiz- darījās izejkameras durvis, divdesmit pirmajā jūlijā pulk­sten divos zemūdene uzņēma kursu uz ziemeļiem un, gluži kā brīvībā izsprucis putns, strauji aizlidoja Klusā okeana neaptveramajos plašumos.