Divu okeānu noslēpums

XII nodaļa «CILVĒKS JŪRĀ!»

No centrālā posteņa Skvorešņa, Marats un Pavļiks steidzīgi devās pa gaiteni uz ēdamzāli. Aiz priecīga sa­traukuma viņi tikai tagad sajuta bezgalīgu nogurumu un stipru izsalkumti.

Bet, tikko izgājuši cauri diviem gaiteņiem ar ūdens­drošām sienām, viņi izdzirda, ka priekšā dimd smagi soļi, žvadz šautenes, klakst aizslēgi, noklaudz durvis un dobji atskan aprauta komanda. Tūlīt pēc šīm neparastajām skaņām no tuvākā gaiteņa posma parādījās komisārs Sjomins.

Augstu pacēlis sirmo galvu, viņš stingri lūkojās uz priekšu un, pamanījis Skvorešņu, Maratu un Pavļiku, skarbi deva komandu:

— Noiet malā!

Tikko viņi paguva piespiesties pie sienas, kad aiz ko­misārā parādījās Krutickis, aiz tā līdz riebumam pazīs­tamais Gorelova stāvs, beidzot gājienu noslēdza Mat­vejevs.

Gorelovs gāja, zemu nodūris galvu, dzeltens, ar mel­niem lokiem ap iekritušajām acīm. Likās, ka viņš kļuvis mazāks, skūtā galva ar atļukušajām ausīm šķita iegri­musi plecos. Viņš gāja, sānis neskatīdamies, un, tikai nonācis līdzās Pavļikam, uzmeta paviršu skatienu zēna uzreiz nobālušajai sejai. Nožēlojams, mulss, it kā pie- glaimīgs smīns pēkšņi pavīdēja Gorelova sejā un tūlīt izdzisa.

Gājiens drīz nozuda gaiteņa nākamajā posmā, tad dobjie soļi atskanēja uz vītņu kāpnēm, kas veda augšup uz noliktavu telpām.

Klusēdami, it kā pielipuši pie sienas, trīs draugi pa­vadīja ar skatieniem šo neparasto gājienu. Beidzot, at­viegloti nopūzdamies, viņi palūkojās cits uz citu.

— Pārved nešķīsteni no kopējā gaiteņa uz izola­toru, — ejot tālāk, ar riebumu sejā sacīja Skvorešņa. — Lai nemaitā še gaisu … Un labi dara. Es šim riebek­lim, vēlreiz satiekoties, vienkārši sprandu apgrieztu!

— Nu, met mieru, Andrej Vasiļjevič! — atbildēja Ma­rats. ar pūlēm tikdams līdzi Skvorešņam, kas lieliem so­ļiem gāja pa priekšu. — Netaisi demagoģiju. Tu aizmirsti disciplinu.

— Ak paldies, ka pamācīji! Tikai tevi gaidīju, lai at­minētos disciplinu.

Ēdamzālē varēja nokļūt vienīgi caur sarkano stūrīti. Tikko tur iegājuši caur plaši atvērtajām durvīm, Skvo­rešņa, bet pēc viņa arī Marats ar Pavļiku uzreiz apstājās, negaidītās ainas pārsteigti.

Ietīts sniegbaltā palagā, uz liela, ar sarkanu vadmaki klāta galda klusā mierā gulēja leitnants Kravcovs. No leitnanta krutini abas galda pusēs līdz grīdai nolaidās PSRS Kara Jūras Flotes kaujas karogs. Leitnanta galva atdusējās uz spilvena; viņa seja no griestiem plūstošajā, maigajā gaismā šķita bāli iedzeltena, sastingusi skarbā mierā.

Galvgalī kaujas ietērpā ar šauteni pie kājas sardzē stāvēja Romeiko un Kramers.

Zoologs ar skumju seju un piesarkušām acīm sakār­toja karogu uz leitnanta krūtīm. Pamanījis ienācejus, viņš klusu piegāja tiem klāt un nopūzdamies paspieda katram roku.

— Apsveicu jūs, draugi, ar uzvaru, — viņš čukstēja.

— Bet cik žēl kritušā!

— Mēs steidzāmies pie viņa, cik ātri vien varējām, — tikpat klusi atbildēja Skvorešņa. — Ja viņš kauču vienu brītiņu būtu vēl noturējies!

— Nevaru sev piedot! — satraukts turpināja zoologs.

— Kāpēc es viņu izlaidu, vāju, vēl ne gluži atspirgušu? Kāpēc es to darīju?

— Viņu arī veselu Gorelovs viens divi būtu saber­zis, — iebilda Skvorešņa. — Stiprs kā vērsis! Nabaga leitnants pielaida k|ūdu. Droši vien metās virsū pa galvu pa kaklu, gribēja aizturēt… Bet viņam vajadzēja tikai sekot tam un izsaukt palīgus no zemūdenes. Ek, aizgāja bojā, nabadziņš, ne par šo, ne par to!

Ar sažņaugtu sirdi Pav|iks klausījās šo skumjo sa­runu. Asaras dedzināja plakstus.

Brīdi klusējis un vēlreiz smagi nopūties, zoologs sa­cīja:

— Kapteinis nolicis apbedīšanu pēc divām stun­dām …

Klusēdami, galvas nodūruši, tikai paretam pārmīdami īsas, nenozīmīgas frāzes, draugi devās uz ēdamzāli pus­dienās.

Kad Skvorešņa, Marats un Pavļiks atgriezās sarka­najā stūrītī, sardze jau bija nomainījusies, un pie nelaiķa leitnanta, kas bija ielikts uz ātru roku izgatavotā šķirstā, stāvēja Krutickis un Matvejevs. Turpat viņi sastapa gan­drīz visus zinātniskos darbiniekus un zemūdenes ko­mandu.

Drīz ieradās kapteinis, tērpies pilnā formā ar diviem

ordeņiem pie krūtīm. Kapteini pavadīja komisārs Sjo- mins, galvenais akustiķis Cižovs, galvenais elektriķis Korņejevs un zinātniskās daļas priekšnieks profesors Lordkipanidze. Vecākais leitnants Bogrovs bija palicis dežurēt vadības centralajā postenī.

Atklājis sēru mītiņu, kapteinis pie nelaiķa zarka teica īsu runu. Starp citu, viņš sacīja, ka leitnants aiz bezrū­pības izdarījis nopietnu pārkāpumu, izlaižot no zemūde­nes nodevēju Gorelovu dažas minūtes pirms sagatavotā sprādziena. Par to viņam būtu vajadzējis saņemt bargu sodu, taču savā drosmīgajā cīņā ar nodevēju, cenšoties to sagūstīt, viņš izpircis smago vainu Dzimtenes priekšā. Būdams vēl vājš pēc dabūtā ievainojuma, viņš aizgāja bojā varoņa nāvē. Kā Dzimtene, tā visi kaujas biedri pie­dod viņam pārkāpumu, ko viņš izdarījis aiz savas jaunī­bas un nenosvērtības. Uzdevums, ko zemūdenei uzticējusi partija un valdība, tiks izpildīts. Tam ķīla ir bezgalīgais entuziasms un apņēmība, ar kādu visa komanda un visi zinātniskie darbinieki, nenolaižot rokas, neatliecot mu­guras, tagad strādā, lai atjaunotu zemūdeni un tās kaujas spējas. Šī darba rezultātus nupat dabūja sajust ienaid­nieks. Viņš tos jutīs arī uz priekšu, kad vien vēlēsies. .

Kapteinis tuvojās zārkam, cieši, ar dziļām skumjām ielūkojās leitnanta atklātajā, miera pilnajā sejā, noliecās un noskūpstīja viņu pēdējo reizi.

Pēc stundas zemūdens alas tālākajā stūrī pār kapu,

kas bija izcirsts cietajā bazaltā, pacēlās neliels uzkalniņš.

* *

*

Tūlīt pēc sēru ceremonijas, pulksten divdesmitos, ko­manda atgriezās pie pārtrauktajiem darbiem.

Dīzu gredzens, piemetināts pie korpusa, jau cieši stā­vēja savā vietā; ūdens no gāzes vadu kameras bija izsūk­nēts. Vēl vajadzēja uzstādīt jaunas caurules sprādziena sadragāto vietā un atjaunot automatisko signalizacijas un kontroles aparaturu kamerā. Ar to nekavējoties sāka nodarboties Kozirevs, Skvorešņa, Romeiko un Matvejevs. Arī citās brigādēs bija pabeidzami daudzi mazāk nozīmīgi darbi.

Visu vakaru un visu nakts pirmo pusi turpinājās sa­sprindzināts darbs visās kuģa telpās.

Bija palikušas tikai nedaudz stundas. Pulksten vie­nos un trīsdesmit minūtēs deviņpadsmitajā augustā «Pio­nierim» vajadzēja izdarīt pirmos sprādzienus dīzēs un iziet no savas slēptuves okeana plašumos.

Darbs veicās raiti. Pulksten astoņpadsmitos galvenais akustiķis Cižovs kapteinim ziņoja, ka visi ultraskaņas prožektori kārtībā. Pulksten divdesmit vienos un četrdes­mit piecās minūtēs elektriķi ar akustiķu palīdzību pa­beidza atjaunot visu automatiku gāzes balonu kamerās, sagatavoja aparaturu gāzes vadu kamerai un sāka no­segt visu elektrisko tīklu zem kuģa korpusa un starpsienu iekšējās apšuves. Zoologs, Cojs un radisti pēc visiem dar­biem pilnīgi notīrīja un noslīpēja kuģa pakaļgalu un dīzu gredzenu. Vecākais leitnants Bogrovs, Selavins un vēl divi cilvēki no komandas pēdējo reizi pārlūkoja, izklau­sīja, ar defektoskopiem izskatīja zemūdenes korpusu no iekšienes un ārienes.

Visi nervozēja, ik mirkli pavērdamies pulkstenī. Se­višķi uztraucās gāzes vadu kamerā. Mechaniķiem kaut kas neveicās. Vairākas savās vietās iemontētās caurules pēc jaunas pārbaudes Kozirevam likās aizdomīgas, un viņš tās izbrāķēja. Vajadzēja uzkāpt noliktavā, izraudzī­ties un iemontēt citas. Laiks skrēja, pulkstenis rādīja jau divdesmit divi, taču kamerā darbu vēl bija daudz. Bet elektriķi pa to laiku nepacietīgi gaidīja, kad atbrīvos ka­meru, lai varētu uzstādīt sagatavoto aparaturu. Ari vi­ņiem vajadzēja šim darbam ne mazāk par stundu un piec­padsmit minūtēm.

Beidzot pulksten divdesmit trijos ļaudis atlieca mugu­ras un varēja noslaucīt sviedrus no pieres. Kozirevs pē­dējo reizi pārbaudīja caurules un to nostiprinājumus, un visi izgāja no kameras. Tur iesteidzās elektriķi. Pulksten divdesmit četros zoologs, Cojs un radisti kuģa pakaļ­galā pabeidza tīrīt un slīpēt dīzes un dīzu gredzenu. Vēl pēc piecpadsmit minūtēm no alas atgriezās vecākais leit­nants ar savu grupu: zemūdenes korpuss pēc pārbaudes bija ideālā stāvoklī.

Kapteinis pavēlēja vecākajam leitnantam ņemt visus brīvos ļaudis, lai savāktu un iekrautu materialus un piederumus, kas sakrājušies alā ārpus zemūdenes. Pie šā darba aizgāja ūdenslīdēji, radisti, Selavins, zoologs, Cojs un daudzi citi. Visvairāk laika un pūļu prasīja paaugsti­nājuma un sastatņu novākšana ap dīzu gredzenu, «Pio­niera» trošu cilpu atmudžināšana, elektriskās vinčas, pro­žektoru un apgaismošanas tīkla noņemšana.

Ar grūti aprakstāmu niknumu ļaudis metās šai pēdējā uzbrukumā. Vienīgi apziņa, ka tas tiešām ir pēdējais sa­sprindzinājums, pēdējā piepūle, ko no viņiem prasa, pa­līdzēja mobilizēt gribas, enerģijas un spēka paliekas. Bez piecpadsmit minūtēm vienos viss, kas atradās alā, bija savākts pie izejplatformas. Sāka steidzīgi iekraut. Divatā vai pa vienam, piepūšot gaisa maisus, bet reizēm laižot darbā skrūves, cilvēki pacēla dēļus, caurules, vinču, trošu rituļus, prožektorus, vadu kamolus, darba rīkus un visu to sakrāva izejkameras kaktā, lai tad vēlāk, brauciena laikā un vaļas brīdī, izšķirotu un noliktu vietā. Nekārtīgā kaudze kaktā strauji pieauga un drīz aizņēma veselu sienu.

Skvorešņa strādāja gan pie izejplatformas, pasniedzot biedriem vissmagākos priekšmetus, gan pats ienesdams tos kamerā. Un, kad viņš uzkāpa uz platformas vai gadī­jās brīvi mirkļi, pasniedzot vienu un pēc tam otru lietu, galva aizvien biežāk un smagāk tinās miglā, acis aizvē­rās un aizvien grūtāk bija atdarīt plakstus un atjēgties. Reiz viņš brītiņu tā arī nostāvēja, cauruli satvēris, it kā iegrimis nemaņā, un Matvejevam vajadzēja viņu pāris reizes sapurināt aiz pleca, lai liktu atjēgties. Bija ļoti ne­veikli, un Skvorešņa nezināja aiz kauna kur dēties.

— Kas tad ar jums notika, Andrej Vasiļjevič? — jau­tāja Matvejevs, liekdams muguru zem jaunas nastas.

— Nu tā, zini… sāku domāt… atcerējos Gore­lovu … — stostīdamies nomurmināja Skvorešņa pirmo, kas iešāvās prātā.

— Ā-a … — saprotoši novilka Matvejevs. — Jā … ir jau par ko padomāt.

Iekraušanu beidza, «Pionierim» šūpojoties un pavir­zoties gan uz priekšu, gan atpakaļ, gan uz sāniem: elek­triķi un mechaniķi jau izmēģināja dzinēj- un stūres dī­zes. Ala šai laikā jau bija gandrīz pilnīgi iztīrīta. Pēdējos sīkumus pievāca Skvorešņa.

— Viss? — no kameras vaicāja vecākais leitnants.

— Viss! — lejā atskanēja Skvorešņas balss.

— Iekāpiet! Sāku komandas pārbaudi!

— Tieši tā, iekāpt! — atbildēja Skvorešņa, parādīda­mies uz platformas ar milzīgu klēpi darba rīku.

Skrūvei vēl darbojoties, viņš iespraucās kamerā, un vecākais leitnants tikko paguva piedurt viņam ar pirkstu, nosakot:

— Viens …

Nedevis rīkojumu platformu pacelt, vecākais leitnants turpināja skaitīt pārējos, kas pildīja kameru:

— Divi… trīs … pieci… astoņi…

Ļaužu bija daudz — astoņpadsmit vīru. Kamēr tur­pinājās pārbaude, platforma vēl nebija pacelta, un ne­viens tam nepievērsa uzmanību.

Beidzot vecākais leitnants noteica:

— Visi ir. Pacelt platformu! Aizbīdīt durvis! Atvērt ventilāciju!

Odens strauji noplaka, drīz arī gaisa spiediens ka­merā bija noregulēts līdz normālām.

Uztraukdamies visi ātri un nepacietīgi noņēma ska­fandrus, steigdamies jo drīzāk nokļūt posteņos pie me- chanismiem un aparatiem, lai aizbraukšanas brīdī būtu savās vietās. Pēdējais no kameras izskrēja vecākais leit­nants un, steigdamies uz centrālo posteni, pa ceļam uz­sauca dežurējošajam ūdenslīdējam Krutickim pie izejka- meras:

— Visi ir! Noslēgt durvis!

— Tieši tā, noslēgt durvis!

Tomēr Krutickis pabāza pa kameras durvīm galvu. Tikai pārliecinājies, ka kamerā neviena nav, viņš noslēdzi ūdeni necaurlaidošās kameras durvis, nostiprināja durvju figzdu, nospiežot piedziņas pogu, un devās palīgā tīrīt telpas.

Atskanēja skaļš trauksmes signāls:

— Visi vietās!

Komanda sastinga savās vietās pie daudzajiem apa­ratiem un mechanismiem.

Centralajā postenī kapteinis nospieda uz zemūdenes vadības klaviatūras galējo kreiso kauliņu.

•Zemūdene nodrebēja, pār korpusu un klājiem pār­skrēja sīkas, taču pilnīgi manāmas trīsas.

«Pionieris» devās ceļā.

Sākās pēdējais, milzigais ceļa posms — uz tālajiem Padomju zemes dzimtajiem krastiem …

Trisas kļuva aizvien sīkākas, pierima un beidzot iz­zuda pavisam.

«Pionieris» bija atstājis savu slēptuvi un traucās pa okeana neaptveramajiem plašumiem, kas pavērās tā priekšā uz centrālā posteņa ekrana. Ultraskaņas prožek­toru stari uzmanīgi iztaustīja ūdens slāņus divdesmit kilometru apkārtnē, divi infrasarkanie izlūki piecdesmit kilometru uz priekšu šaudījās augšup, lejup un uz vi­sām pusēm, vēstot centralajā postenī par visu pamanīto.

Viss bija klajš, mierīgs, priekšā drošs ceļš.

«Pionieris» nolaidās piecsimt metru dziļumā, ietina sevi tvaika plīvurā, uzņēma kursu un, attīstīdams aizvien lielāku ātrumu, traucās uz priekšu.

Mechanismi un aparati strādāja bez traucējumiem, precizi un ritmiski, dīzu klusie sprādzieni saplūda nepār­trauktā, spēcīgā aukā, desmiti un simti kilometru strauji palika iepakaļ.

Tieši šajās līksmajās, satraukuma pilnajās stundās ve­cākais radists Pļetņevs nodeva kapteinim uztverto un atšifrēto kreisera «Jamato» radiogramu.

Radiograma papildus iepriekšējiem ziņojumiem jūras ģeneralštabam vēstīja, ka, neraugoties uz visiem glābša­nas soļiem, eskadras mīnu kuģis «Sazanami II» ceļā no Rapanui uz bazi nogrimis no kaujā dabūtajiem bojāju­miem. Turklāt, radiograma ziņoja, pirms divi stundām kreisera «Jamato» komandieris kapteinis Maeda, nespē­dams pārdzīvot sakāves kaunu, izdarījis harikiri, pie kam viņam ar sirsnīgu draudzību un mīlestību palīdzējis leit­nants Todzio. Kreisera vadību uzņēmies vecākais leitnants Jasuguro Nakano.

Pa visām «Pioniera» telpām atkal noskanēja trauk­smes atsaukuma signāls. Tas izskanēja kā maiga, salda melodija to ausīs, kam nesa mieru un atpūtu . . .

Nedusēja vienīgi «Pionieris». Bez noguruma un at­pūtas tas neatturami un strauji šķēla zemūdens dzīles, nesdams sevī nepacietīgu gaidu laimi un prieku par ilgotā mērķa tuvošanos. Aizvien jauni un jauni simti un tūkstoši

kilometru palika aiz muguras, izzuda miglainajā tālē.

* *

*

Kā milzīgs nokaitēts šāviņš «Pionieris» traucās pār šajā apvidū klajā okeana drošajiem dziļumiem. Tikai pēc divdesmit stundām, tuvodamies plaši izkliestajiem neskai­tāmo sīko Paumotu korāļu salu archipelagam, «Pionieris» mazliet samazināja ātrumu. Pazīstot zemūdenes brīniš­ķīgo īpašību patstāvīgi, automatiski manevrēt, sastopo­ties ar zemūdens šķēršļiem, varētu brīnīties par tik ārkār­tīgu- uzmanību, taču kapteinis šaja atbildīgajā braucienā negribēja pieļaut ne vismazāko risku. Tikai izbraucis cauri dažus simtus kilometru platajam rajonam starp Paumotu un tuvākajām Markizu salām, «Pionieris» atkal paātri­nāja gaitu līdz maksimalam ātrumam un traucās uz zie­meļrietumiem.

Matvejevs pamodās, kad zemūdene bija nonākusi pie pirmajiem Markizu salu archipelaga korāļu atoliem. Viņš mundri izlēca no kojas, iededza gaismu un, ieraudzījis sava kajītes biedra Skvorešņas tukšo koju, nodomāja: «Jau piecēlies? Ir gan nenogurdināms!»

Sai domai sekoja otra: mechaniķiem, tāpat kā visiem citiem uz kuģa, bija palicis daudz nepabeigtu darbu, kas tika atstāti, lai paveiktu tos ceļā. Ūdenslīdēji visu laiku strādāja kopā ar mechaniķiem, tāpēc jāsteidzas tiem pa­līgā. Matvejevs ātri pabeidza savu tualeti, sakārtoja koju un devās uz ēdamzāli. Še viņš sastapa Kozirevu, Romeiko un vēl dažus, kas sēdēja pie galdiņiem un ar labu ēst­gribu, gandrīz pēc veselas dienas un nakts ilgas bado­šanās notiesāja ēdienu.

Matvejevs izslējās taisni Kozireva priekšā un oficiālā tonī jautāja:

— Biedri galvenā mechaniķa pienākumu izpildītā],' atļaujiet jautāt.

— Lūdzu, biedri Matvejev, — tikpat oficiāli atbildēja Kozirevs.

— Vai atļaujiet ūdenslīdējiem stāties pie nepabeigta­jiem darbiem?

— Jā. Visiem, kas pamodušies. Starp citu, tūlīt būs vispārējs signāls celties. Paēdiet un nāciet uz ūdeņraža kameru.

— Tieši tā!

— Vai biedrs Skvorešņa vēl guļ?

— Nē. Kad es pamodos, viņa kajitē vairs nebija.

— Ahā! Kad paēdiet, sameklējiet viņu un atnāciet pie mums kopā … Iesim, biedri Romeiko.

Atri ticis galā ar brokastīm, Matvejevs devās meklēt Skvorešņu. Tomēr neviens, lai kam Matvejevs jautāja, Skvorešņu nebija redzējis. Matvejevs ielūkojās visās tel­pās, pārmeklēja visas kajites, sarkano stūrīti, noliktavas, pat zinātniskos kabinetus un laboratorijas. Skvorešņa bija kā ūdenī iekritis! Matvejeva izbrīns vērtās nemierā.

Jau noskanēja modināšanas signāls, ļaudis iznāca no savām kajitēm, piepildīja ēdamistabu, izklīda darbos — Skvorešņas nekur nebija, neviens par viņu nekā nezināja. Pilnīgi apjucis, Matvejevs devās uz centrālo posteni un ziņoja sardzes priekšniekam vecākajam leitnantam Bog- rovam par ūdenslīdēju vecākā nozušanu.

— Ko gan tas varētu nozīmēt? — brīnījās vecākais leitnants. — Vai viņš kāda adata, ka nevar atrast?

— Nezinu, biedri vecākais leitnant! Es pārmeklēju visu zemūdeni un nevarēju viņu atrast. Neviens viņu nav redzējis.

Centralajā postenī ienāca kapteinis. Vecākais leitnants viņam ziņoja notikušo.

Pēc mirkļa visās kuģa telpās un nodalījumos no re- produktoriem atskanēja komanda:

— Ūdenslīdēju vecākajam biedram Skvorešņam neka­vējoties ierasties centralajā posteni pie sardzes priekš­nieka!

Pagāja trīs … piecas … desmit minūtes. Skvorešņa neieradās.

Noorganizēja visrūpīgāko meklēšanu. Speciālā nodaļa veselu stundu pārmeklēja kuģi, ielīda visās spraugās, ie­skatījās zem kojām, gandrīz vai matračus pārpurināja, — Skvorešņas kā nebija, tā nebija.

Ziņojumu par nesekmīgajiem meklējumiem kapteinis noklausījās ar nobālušu seju.

Atlaidis nodaļas priekšnieku, viņš vērsās pie vecākā leitnanta un komisārā.

— Noticis kaut kas nesaprotams, — viņš dobji sa­cīja, atslīgdams krēslā. — Nelaime? Vai tiešām mēs būtu aizmirsuši viņu alā?

— Nevar būt, Nikolaj Borisovič! — satraukts atbildēja vecākais leitnants. — Es labi atceros, ka viņš pēdējais iepeldēja izejkamerā ar veselu klēpi dažādu sīkumu … Tieši ar viņu es kamerā sāku skaitīt ļaudis. Kopā ar mani no zemūdenes izgāja septiņpadsmit cilvēku un visi sep­tiņpadsmit bija klāt pirms … pirms izejplatformas pacel­šanas.

Pēkšņi vecākā leitnanta seja tumši pietvīka. Viņa acīs pavīdēja apjukums. Viņš raudzījās kapteinī, cenzdamies kaut ko atcerēties un it kā pats baidīdamies no savām atmiņām. Beidzot, ar pūlēm izgrūzdams kaklā iestrēgušos vārdus, viņš sacīja:

— Man šķiet, kamēr es izdarīju pārbaudi, platforma palika nolaista, izeja bija atvērta … Vai tiešām? … Kādēļ tas viņam bija vajadzīgs? . .. Vai tiešām viņš būtu varējis iziet man aiz muguras? …

— Bet tad to būtu redzējuši citi, — ieminējās ko­misārs.

— Jā, jā! — aši atsaucās vecākais leitnants. — Jums pilnīga taisnība! No septiņpadsmit cilvēkiem kaut viens katrā ziņā būtu pamanījis Skvorešņas iziešanu.

— Bet tad viņš būtu uz zemūdenes, — iebilda kaptei­nis. — Tomēr viņa še nav. Atliek domāt, ka jūsu pirmais izskaidrojums ir vienīgi pareizais: neviens nav ievērojis, ka viņš atstāja kameru. Platforma pacēlās, un cilvēks pa­lika ārpusē.

Kapteinis pievēra acis un nodūra galvu.

Vecākais leitnants klusēja, nezinādams, ko sacīt. Ko­misārs, acis nenolaizdams, cieši raudzījās ekrana tukšajā joslā.

Vecākā leitnanta sejā pēkšņi pavīdēja jauna doma.

— Nikolaj Borisovič, — viņš vērsās pie kapteiņa, — ja Skvorešņa būtu palicis alā, tad kāpēc, redzot, ka plat­forma paceļas, viņš mums neuzsauca, kāpēc nesacīja ne vārda? Mēs taču tad vēl bijām skafandros, radiotelefons mums visiem strādāja kārtīgi līdz pēdējam mirklim. Tā­lāk… Vai tiešām viņš varēja neievērot, ka sāka strādāt dīzes? Un beidzot, kad «Pionieris» jau atstāja alu, Skvo­rešņam vēl bija iespējams līdz divsimt kilometru attālu­mam izsaukt centrālo posteni. Vai var iedomāties, ka tik ilgi viņš nebūtu ievērojis zemūdenes prombūtni!

Centralajā postenī valdīja klusums. Visi mulsa minē­jumos, veltīgi meklējot izskaidrojumu Skvorešņas neiz­protamajai nozušanai.

Pie durvīm steidzīgi klauvēja.

— Iekšā! — atsaucās kapteinis.

Centralajā postenī satraukts drīzāk ieskrēja, nekā ie­nāca zooiogs.

— Biedri! Kaptein! — viņš iesaucās, tikko pārkāpis slieksni. — Visa komanda ir pārliecināta, ka esam atstā­juši Skvorešņu alā! Vai tas varētu būt? Runā, ka pēdējā mirklī viņš laikam izgājis pēc kāda aizmirsta sīkuma: viņš taču ir briesmīgi taupīgs, skopulis — tas visiem zi­nāms. Un tai mirklī tika pacelta platforma … Un Matve­jevs stāsta, ka ar Skvorešņu iekraušanas beigās noticis kaut kas nelādzīgs Matvejevs redzējis viņu sastingušu kā sālsstabu. Ar pūlēm piespiedis viņu atjēgties. Es izpraš­ņāju arī pārējos, kas kopā ar Skvorešņu strādāja. Kozi­revs atminas, ka kaut kas līdzīgs ar Skvorešņu noticis arī gāzes vadu kamerā. Kā Kozirevs, tā Matvejevs domā, ka, izejot pēdējo reizi no zemūdenes, Skvorešņa zaudējis samaņu un nav pamanījis kuģi izbraucam no alas. Tas ir briesmigi! Kaut kas jādara! Ja ģībonis ir ilgstošs, tad viņam skafandrā neizbēgami jānoslāpst. Ko lai tagad dara? Jāgriežas atpaka|! Viņš jāglābj!

Kapteinis sarauca uzacis: notikums jau ieguva reālu, pilnīgi ticamu izskaidrojumu.

Nekavējoties izsauca Matvejevu un Kozirevu. Viņi apstiprināja, ko bija teicis zoologs. Turklāt viņi paziņoja, it kā Pļetņevs pat redzējis, ka Skvorešņa izgājis no zem­ūdenes komandas pārbaudes laikā.

Pasauca Pļetņevu. Viņš nevarēja noteikti apgalvot, ka redzējis Skvorešņu atstājam kameru, taču pārbaudes laikā kaut kāda ēna, līdzīga cilvēka siluetam, pavīdējusi pie platformas malas un tūlīt nozudusi. Steigdamies āt­rāk pie darba, Pļetņevs nepievērsis tam uzmanibu. domā­dams, ka tur tikai kāda zivs aizpeldējusi garām, bet vēlāk viņš to aizmirsis. Taču tagad jādomājot, ka tā bijusi tieši Skvorešņas ēna.

Centralajā posteni atkal palika vienīgi kapteinis, leit­nants, komisārs un zoologs.

Smagais klusums nevilkās ilgi. Pirmais to pārtrauca zoologs. Zinātnieka balss skanēja dedzīgi un sāpīgi:

— Vai tiešām mēs viņu pametīsim? Jāatgriežas, ka­mēr vēl ir cerības atrast viņu dzīvu! Jāatgriežas! Cilvēks jūrā!… Mēs nevaram viņu atstāt neaizsargātu, vientuļu, nolemtu moku pilnai nāvei . . .

Zoologa balss aizrāvās, un viņš apklusa.

Kapteiņa seja šķita izkalta no balta marmora. Viņš lēni pacēla uz zoologu acis — zilas, stingras, redzošas un reizē nekā neredzošas. Uz galda guļošā roka nepār­traukti aši un klusu bungoja un brīžiem likās, ka tā dreb.

Kapteinis dobji sacīja:

— Jūs aizmirstat, Arsen Davidovič: divdesmit trešajā augustā, pulksten sešos no rīta «Pionierim» jābūt Vladi- vostokā. Un viņš tur būs tanī dienā un tanī stundā, kaut arī par to būtu jāsamaksā ar manu vai kāda cita dzīvību. Dzimtene gaida savu zemūdeni. Partija un valdība to prasa. .Zemūdene ies savu ceļu.

— Tad sūtiet pie viņa mani! — zaudēdams pašsaval­dīšanos, kliedza zoologs — Es še vairs neesmu vajadzīgs. Es paņemšu līdz skābekli, akumulatorus, barību un var­būt vēl spēšu viņu glābt.

— Tas būs veltīgi, Arsen Davidovič, — klusu sacīja vecākais leitnants. — Pagājušas jau veselas divdesmit četras stundas: lai nokļūtu skafandrā līdz salai, jums vaja­dzēs vēl trīs dienas. Kādā stāvoklī jūs atradīsiet tur Skvo­rešņu? Ja vien vispār jūs atradīsiet viņu agrākā vietā … un ja jūs paši tur aizkļūsiet: skābekļa, enerģijas, barības jūsu skafandrā pietiks visilgākais divām dienām.

Dažus mirkļus zoologs stāvēja nekustēdamies. Tad, satvēris galvu rokās, viņš izskrēja no centrālā posteņa.

Kapteinis, vecākais leitnants un komisārs klusēdami noraudzījās viņam pakaļ.

Pēc brītiņa kapteinis smagi piecēlās no krēsla:

— Aleksandr Leonidovič, uzņemieties nepabeigto darbu vadību Ļaudis neskubiniet, lai nepārpūlas. Dežurti kārtība normālā.

Viņš pamaja ar galvu un izgāja. Viņam sekoja ari ko­misārs.

«Pionieris» joprojām traucās tālāk pēc iepriekš no­teiktā kursa …

* * *

Pavļiks visu dienu staigāja ar sarkanām acīm. Zudis draugs, ar kuru kopā tikai divos mēnešos pārdzīvots tik daudz, cik visas savas iepriekšējās dzives četrpadsmit gados Pavļiks nebija pieredzējis. Zudis labsirdīgais mil­zis, kas ar savu pārcilvēcisko spēku, vienkāršību, lēn­prātību un vaļsirdīgo dvēseli, ar savu vīrišķību bija ie­karojis zēna sirdi. Ar katru soli, ar savu rīcību viņš veda Pavļiku sev līdzi pa klusas varonības ceļu parastajā, ikdienišķajā dzīvē, darbā, cīņā pret dabu un ienaid­nieku …

Un, palicis viens Pļetņeva kajitē, Pavļiks iedomājās sava drauga — stiprā, neuzvaramā spēkavīra diženo tēlu, seno normaņu vikingu ar garām, gaišām, viļņojošām ūsām un jaunu, neparasti stingru, skaistu seju.

Un Pavļiks iekrita kojā, iespiedis seju spilvenā, dre­bēdams klusās, sirdi plosošās elsās.

Un, lai ar ko viņš sastapās šajās stundās ēdamistabā, atpūtas brīžos, — visu sejās viņš redzēja to pašu kluso, sevī noslēgto sāpju atspulgu. Un, pats to neapzinādamies, Pavjiks bija pateicīgs katram par to, ka nejutās savās bē­dās viens, ka viņa sāpes ieplūst un izkūst kopējā mīlā pret viņa draugu un kopējās bēdās par tā likteni …

Tikai reiz Marata klātbūtnē viņš neizturēja un atklāja savu izmocīto sirdi. Tās briesmīgās dienas beigās, kad no rīta noskaidrojās Skvorešņas liktenis, Pavļiks sastapa Maratu tukšajā gaitenī. Marats gāja ar svešādu seju un acīm, kas mocoši meklēja kaut ko zaudētu, kam nupat, nupat jāparādās, jāatrodas un jāatgriež laime, kas līdz šim pildījusi viņa dzīvi …

— Marat, — aizžņaugtā balsī viņu klusu aizturēja Pavļiks, — vai tu neatceries? Es jau sen iedevu viņam palasīt grāmatiņu no bibliotēkas . . . Valtera Skota «Rob- Roju». Viņš sacīja, ka tu to esot paņēmis no viņa. Vai tā, Marat, ir pie tevis?

Pavļika balss sadrebēja, lūpas sašķobījās. Ar neval­dāmi plūstošām asarām viņš noslēpa seju pie Marata krū­tīm un, balsij aizraujoties, izdvesa:

— Ak Marat, kā viņam šī grāmata patika! Kā viņam patika Rob-Rojs. Viņš teica: «Tas tik ir varonis!» Bet pats? Bet pats? …

Marats, it kā nupat atjēdzies, brītiņu klusēja, tad uz­lika roku zēnam uz galvas:

— Neraudi, Pavļik .. . Mums vienmēr jābūt uz to ga­taviem … Iedomājies, ka viņš kritis kaujā …

— Ja nu vēl kaujā! — Pavļiks iesaucās, atraudams valgo seju no Marata krūtīm. — Turpretī še?

— Arī tā bija kauja, mīļais. Kauja par «Pioniera» glābšanu. Arī viņš aizgāja bojā kaujas postenī.

Pavjiks brītiņu klusēja, tad, nodūris galvu un ar dūri noslaucījis asaras, čukstēja:

— Es viņu nekad, nekad neaizmirsīšu! Bet tu, Marat?

— Es arī ne, Pavļik… — Marats nopūtās, un cekuls viņa galvvidū skumji iedrebējās.

Viņi brītiņu klusēja, tad Marats sacīja:

— Tu dzirdēji, Pavļik, kapteinis aizsūtījis radiogramu uz Vladivostoku un paziņojis par šo notikumu… Viņš lūdzis nekavējoties izsūtīt uz šo salu vislabāko, vis­ātrāko hidroplānu, lai sameklētu Skvorešņu, dzīvu vai mirušu. Tas aizlidos līdz salai vēl ātrāk, nekā tur varētu atgriezties zemūdene. Un vēl kapteinis ierosinājis, lai hidroplāns sagaida zemūdeni kaut kur okeānā un uzņem vienu ūdenslīdēju ar skafandru. Stāsta, ka Arsens Davi- dovičs lūdzis kapteini, lai taisni viņu sūtītu turp ar hidro­plānu. Viņš taču ir ārsts un piedzīvojis ūdenslīdējs.

— Cik viņš ir jauks, tas mūsu kapteinis! — sajūsmā izsaucās Pavļiks. — Un arī Arsens Davidovičs … — Tad nopūzdamies piebilda: — Un visi še tik labi… Vai nav tiesa, Marat?