Divu okeānu noslēpums

VIII nodala profesora Lordkipanidzes ciešanas

Jau ceturto dienu ekspedicija strādāja jaunajā dziļ­ūdeņu stacijā.

Likās, divdesmit četru stundu diena Šelavinam ir par īsu. Bez parastajiem darbiem, pētot okeana dibena tuvumā ūdens fiziskās un ķīmiskās īpašības, temperaturu, sāļumu, blīvumu, ķīmisko un gāzu sastāvu, viņš nodarbojās ar problēmu, kuru bija sācis risināt jau Sargasu jūrā. bet ne­bija paguvis to nobeigt, kā viņš izteicās, viņa darbu ra­jona «nekrietnās» bombardēšanas dēļ. Šis uzdevums bija — izpētīt okeana dibena gruntsūdeņus, to iespiešanās dziļumu, to izcelšanos, īpašības un sastāvu. Sis darbs prasīja daudz pūļu un laika, bija jāuzstāda sarežģītas urbjamās mašīnas un dziļi sūkņi, kuri strādāja caurspīdī­gos un 'reizē necaurlaidīgos apvalkos, kas pasargāja ma­šīnas no okeana milzīgo ūdens slāņu spiediena.

Ciešā saistībā ar šo bija vēl otra problēma, pie kuras arī tagad ķērās Šelavins. Viņš pētīja elektriskās strāvas, kuras rodas jūras dibena slāņos un kuras pirmoreiz atklā­juši padomju ģeologi Arktikā.

Šelavins tiešām strādāja aizelsdamies. Nepietika pat ar rosīgā Skvorešņas un jau pilnīgi^atspirgušā Matvejeva palīdzību Kapteinis viņam piekomandēja vēl divus cilvē­kus no komandas, un tomēr okeanografs strādāja, aiz­mirsdams atpūtu un ēšanu.

Tikko pabrokastojis, Šelavins jau steidzināja savus palīgus, uztraucās par mazāko aizkavēšanos un nomieri­nājās tikai tad, kad atradās ārpus kuģa, pie savām mīļa­jām mašīnām un ierīcēm. Pusdienās viņu no zemūdenes vajadzēja neatlaidīgi aicināt vairākas reizes, pie kam ik reizi viņš saniknots purpināja par «darba jaukšanu» un «neciešamu izturēšanos pret ārkārtīgi svarīgām zinātnis­kām problēmām».

Ari zoologam bija ieplānoti daudzi darbi, kas veicami šajā dziļūdeņu stacijā Līdzās parastajiem, jaunu, vēl ne­pazīstamu materialu meklējumiem zoologs domāja šeit galvenokārt pētit dziļūdeņu un okeana dibena organismu dzīvi un darbību. Bija paredzēts ilgāku laiku novērot viņu izturēšanos, medību paņēmienus, barības iegūšanas vei­dus un avotus, fosforiscējošo orgānu nozīmi un funkcijas. Tas viss sen saistīja zinātnieka uzmanību, un jau ilgi pirms šīs pieturas viņš sapņoja par šiem darbiem un tiem gatavojās.

Tomēr tagad, kad varēja sagaidīt, ka zoologa parastā enerģija te izpaudīsies sevišķi aktivi, visus pārsteidza apatija, kas viņu pēkšņi bija pārņēmusi. Katru reizi viņš gluži kā negribot gatavojās iziet no zemūdenes un, bei­dzot to atstājis, stundām ilgi nekustīgi nosēdēja pie pirmā vēža vientuļnieka vai holoturijas.

Kas gan bija noticis? Šķiet, viss ritēja tik jauki un sek­mīgi. Nogalināto nezvēru pētīšana deva lieliskus rezul­tātus. Acīm redzot šie bija pēdējie dzīvnieki no tām su­gām, kuras kādreiz pirms miljoniem gadu valdījušas pār visu seno okeana dzīvi. Krīta laikmeta relikti! Mainījās apkārtējā-dzīve, mainījās daba, klimats, augi un dzīvnieki. Jauni, dzīves spējīgāki, attīstītāki un jauniem dzīves ap­stākļiem piemērotāki organismi nobīdīja pie malas mil­zīgās zvīņu ķirzakas, iepriekšējo laikmetu valdones, un tās pakāpeniski atdeva savas pozicijas. Zinātnei likās, ka šie dzīvnieki pilnīgi nozuduši no mūsu planētas, atstā­dami atmiņai par sevi tikai dīvainus skeletus, kuri tagad visā savā varenībā pārsteidz cilvēku iztēli vienigi paleon­toloģijas muzejos. IJn, lūk, izrādās, ka neliels šo nezvēru atzarojums, izspiests no okeana virsas, nolaidies aizvien zemāk un zemāk neapdraudētajos okeana dziļumos, pa­mazām piemērojoties jaunajiem dzīves apstākļiem, iz­strādājis spējas izturēt milzīgu spiedienu, elpot tikai ūdenī, redzēt tumsā, spīdēt ar savu gļotu gaismu .., Cik neparasts, aizraujošs atklājums! Tas vien var pasaules zinātnes vēsturē padarīt nemirstīgu tā cilvēka vārdu, kas šo atklājumu izdarījis. Un viņa Lammclibranchiata cep- hala! Vai šis molusks, kas ieies zinātnē ar viņa, padomju profesora Lordkipanidzes, vārdu, — vai tas nenozīmē re­volūciju mīkstmiešu nodalījumā? Bet zelts moluskos? Vai šo atklājumu vien par maz, lai uz ilgu laiku sirdi pildītu prieks par sevi, par zinātni, prieks par lielo Dzimteni, par vareno valsti, kas devusi savam zinātniekam pasaulē vie­nīgo izdevību nokļūt līdz šim nepieejamos okeana dziļu­mos un sākt īstu, patiesu to pētīšanu.

Bet kas tad noticis? Kāpēc tas' viss uzreiz zaudējis savu spožumu, pievilcību, savu burvību?

Zoologs izdarīja strauju protesta žestu .. . Nē, nē! At­kal šīs idiotiskās domas! Tas taču galu galā ir muļķīgi! Nu kas tur . . .

Viņš īgni skafandrā paraustīja plecus.

Nu labi! Viņš neiebilst. To nevajadzēja darīt. Izpļāpā­jies, vecais muļķis! Jā, jā, muļķis. Nelga! Trīskārt nelga!

Sai brīdī viņš sevi ienīda.

Ar kājas spērienu viņš aizmeta prom holoturiju, kura mierīgi rija dūņas un kuru viņš novēroja.

— Nu labi, — viņš centās sevi nomierināt. — Lai arī tā. Izpļāpājos. Tas ir fakts — tur neko nevar darīt! Bet kas tur galu galā par nelaimi? Jāspriež aukstasinīgi. Kāda tam galu galā nozīme? Viņš taču to nestāstīja pirmajam pretimnācējam . .. Tas pat nav vienkāršs zemūdenes ko- mfndas loceklis. Tas taču ir galvenais mechaniķis! Gal­venais mechaniķis uz kaujas kuģa, kas pēc savas jaudas un nozīmes ir vienīgais pasaulē. Tas vis nav nekāds nieks — galvenais mechaniķis, un vēl uz tāda kuģa! At­bildīgs cilvēks! Jādomā, daudzkārt pārbaudīts. Savaldīgs cilvēks, pat mazliet drūms, noslēdzies, nekādas pļāpības pazīmes. Viņa dēļ jau nu gan nav jāuztraucas . . .

Zoologs iedomājās Gorelovu, viņa garo, kaulaino, sa- kumpušo augumu, viņa iegareno, kailo galvaskausu ar lielām, atkarenām, sikspārņa spārniem līdzīgām ausīm, viņa garās rokas, kas kā gorillam sniedzās līdz ceļgaliem, un atkal uzliesmoja vecā, apslāpētā antipatija pret šo cilvēku. Tomēr taisnības sajūta, pastāvīgais godīgums pret sevi un citiem — zinātnieka dvēseles organiskās īpa­šības — uzvarēja antipatiju.

Kāda nozīme še Gorelovam? Vainu visvieglāk uzvelt citam. Nav jāmeklē atvieglinājums savai vainai, uzveļot to otram. Jo vairāk tādēļ, ka cilvēks, kam viņš to izstāstī­jis, nenodarīs nekādu nelaimi. Gorelovs taču neizpaudīs, neizpļāpās, viņš nav no tādiem.

Bet kas tad noticis? Kāpēc šī neapmierinātība ar sevi? Tik mocoša, tik pazemojoša …

Meli! Lūk, kur slēpās visa nelaime!

Jā, viņš bija samelojis. Viņš nekad nemeloja. Meli aiz­vien bija pretīgi viņa būtībai. Tie bija viņam organiski pretīgi, vienmēr likušies kā kaut kas sevišķi pazemojošs, netīrs, gļēvs. Un tomēr viņš bija samelojis! Turklāt kam? Savam kapteinim!

. .. Mīļais Nikolajs Borisovičs! Viņš nes tik lielu at­bildību. Par neizsakāmi vērtīgo kuģi, par to cilvēku dro­šību, kurus dzimtene viņam uzticējusi. Un viņu apmānījis cilvēks, kam viņš uzticējies vairāk kā jebkuram citam . . . Nav svarīgi, ka šiem meliem nebūs nekādu seku. Svarīgi tas, ka samelots. Kā lai tagad raugās kapteinim acīs? Kā lai atgriež pagājušo? Neiespējami. Visu izstāstīt? Vaļsir­dīgi atzīties? Nieki! Kam tas vajadzīgs? Kam no tā būs kāds labums? Meli kā bijuši, tā arī paliks meli.

Stundas ritēja. Zummera dūcošā skaņa kā uzbāzīga kamenes zuzoņa ilgi nespēja atraut zinātnieku no viņa smagajām domām. Ar pūlēm viņš atjēdzās un saprata, ka -viņu izsauc zemūdene.

— Arsen Davidovič! — atskanēja sardzes leitnanta Kravcova balss. — Kā tad jūs tā? Visi jau ēdamzālē. Pat Ivans Stepanovičs atgriezies .. . Bet jūsu kā nav, tā nav! Ko tad jūs šodien tā aizkavējāties? Steidzieties šurp, Ar­sen Davidovič! Ar pilnu desmit desmitdaļu ātrumu!

Ēzdams pusdienas, sēžot pie viena galda ar kapteini, zoologs jutās kā uz inkvizīcijas sārta un vairāk klusēja, ne­paceldams acis no šķīvja. Patiesībā kapteinis viņu maz traucēja ar sarunām un jautājumiem, tikai paretam un pa­virši uzmezdams viņam zilo, starojošo acu skatienu, kurā skaidri bija lasāma nožēla un nemiers.

Toties pēc pusdienām . .. Varēja domāt, ka Cojs cieši apņēmies zoologu galīgi izvest no pacietības! Viņš ņeat- laidīgi iztaujāja Arsenu Davidoviču par tā labsajūtu^ par ēstgribu, tad jūsmīgi sāka stāstīt par savu darbu ar i mo­luskiem. Viņa domas par molusku kā dabisko zeltradi pēc preciziem, rūpīgiem pētījumiem aizvien vairāk apstiprino­ties. Sis mīkstmiesis neapšaubāmi iegūstot no jūras ūdens

tur izšķīdušo zeltu un neparasti intensivi koncentrējot to savās asinis. Cojam pat šķita, ka viņš nācis uz pēdām organam, ar kura palīdzību moluska audos norisinoties šis process. Tie esot kādi dziedzeri, kas izvietoti gar mantijas malām un izstrādājot pagaidām nezināma sastāva sulu.

Cojs apgalvoja, ka šim atklājumam, ja tas pilnībā apstiprināšoties, varot būt milzīga praktiska nozīme. Tādā gadījumā patiesi varēšot sākt interesēties par Marata ierosināto projektu — aklimatizēt un audzēt šos moluskus padomju jūru iekšējos ūdeņos, kā to patlaban darot japaņi ar pērlenēm.

Tā tiešām būšot padomju zelta fabrika. Ko par to do­mājot profesors?

Zoologam vajadzēja piespiesties, lai uzmanīgi klau­sītos Cojā. izteiktu savu prieku, dotu norādījumus tālā­kam darbam, taču viņš no sirds priecājās, kad laborato­rijā ienāca Gorelovs un aicināja kopā doties vākt materiā­lus ārpus zemūdenes. Šodien līdz pusdienai viņš, Gore­lovs, bijis aizņemts pats savā darbā gāzu sajaukšanas ka­merā, bet tagad esot brīvs un gribētu parādīt zinātniekam ļoti interesantas, nepazīstamas šķirnes dziļūdeņu jūras liliju saaudzēs. Viņa rīcībā tagad esot apmēram trīs stun­das un, ja profesors vēloties viņam pievienoties, tad jā- pasteidzoties.

Bija redzams, ka Gorelovs tiešām steidzas. Runājot viņš bieži pavērās pulkstenī, noraizējies atgādināja, ka šīs saaudzēs atrodoties loti tālu un paiešot krietns laiks, ka­mēr līda turienei aizkulšoties.

Zoologs tūlīt piekrita un aicināja Gorelovu labi ātri noformēt caurlaidi.

— Ak nē, Arsen Davidovič, — it kā samulsis, pār­laizdams roku pār skūto galvvirsu. atbildēja Gorelovs, — lūdzu, uzņemieties to jūs pats. Man vēl šis tas darāms kajitē. Bet es ātri tikšu galā un gaidīšu jūs izejkamerā. Labi? Tikai, lūdzu, neaizkavējieties.

Viņš atkal paskatījās pulkstenī un, pietrūcies kājās, izsteidzās no laboratorijas.

— Pasteidzieties, Arsen Davidovič! Laiks negaida! — viņš iedams izmeta un nozuda aiz durvīm.

Pa gaiteni Gorelovs aizgāja parastajiem, nesteidzīga­jiem, lielajiem soļiem, ritmiski čīkstinādams zābakus, bet, nonācis savā kajitē aiz slēgtām durvīm, negaidot sāka drudžaini rīkoties. Izvilka vairākas rakstāmgalda atvilk­tnes, izrāva no turienes naudu, kaut kādus dokumentus, Vēstules un visu to steidzīgi sabāza kabatās. Pēc tam at­vilktnes iebīdija atpakaļ, izslējās taisni un it kā pēdējo reizi pārlaida skatienu kajitei. Acis uz mirkli pakavējās pie jaunās sievietes ģīmetnes, kas karājās pie sienas virs kojas. Gorelovs nodrebēja, paspēra soli uz kojas pusi, tad aizgriezās un paķēra no rakstāmgalda tās pašas sievietes fotogrāfiju un rūpīgi noglabāja to svārka sānkabatā. Vairs neatskatīdamies, viņš izgāja no kajites, aizslēdza durvis un steidzīgi devās lejā, uz izejkameru.

Zoologa tur vel nebija. Gorelovs paskatījās pulkstenī un nervozi pžraustija plecus.

- Kāds skābeklis skafandrā? — viņš strauji jautāja Matvejevam.

— Saspiestais, biedri kara inženier.

— Pārlādēt! — Gorelovs pavēlēja. — Šķidro skābekli!

Klausos, biedri kara inženier! Pēc notikušā nobrukuma daudzi prasa pārlādēt, saprotoši piebilda Mat- vejevs.

Nav brīnums, — viņa minējumu apstiprināja Go­relovs. Bet akumulatori? Pilns komplekts?

Tieši tā!

- Parādiet! Kas ir termosos?

— Karsts kakao.

— Parādiet! Piepildiet līdz augšai!

Gorelovs jau bija gandrīz pilnā ietērpā, vēl tikai va­jadzēja uzlikt un piestiprināt ķiveri, kad kamerā, kā pē­dējās dienās parasts, iegrimis domās, gandrīz vienaldzīgs ienāca zoologs un pasniedza Matvejevam caurlaidi sev un Gorelovam. Gorelovs, redzams, tikko atturēdamies no asākiem vārdiem, viņam uzbruka:

— Nu patiesi, Arsen Davidovič! Vai tā nu var tūļā­ties! Mums tikko pietiks laika, lai apskatītos un atgrieztos atpakaļ. Man katrā ziņā jāatgriežas laikā uz zemūdenes.

Tikko nonācis līdz nolaižamās platformas malai, Go­relovs skaudrā, pavēlošā balsī nokomandēja:

— Desmit desmitdaļas ātruma! Žiglāk! Sekojiet man!

* *

*

Tikko viņi bija atstājuši zemūdeni, platforma pacēlās, un zemūdene, strauji palielinādama ātrumu, aizpeldēja uz dienvidiem. Kad pēc brītiņa Gorelovs atskatījās, zem­ūdene jau izzuda no redzes loka. Tomēr tas viņu ne ma­zākā mērā neuztrauca. »

Vēl pirms šīs dziļūdeņu piestātnes kapteinis bija brī­dinājis komandu, sevišķi zinātniskos darbiniekus, ka zem­ūdenei pastāvīgas apmetnes še nebūs, bet tā atradīsies pa­stāvīgā kustībā. Atgriežoties uz zemūdeni, visiem, kas at­radās ārpusē, vajadzēja iepriekš sazināties ar vadības cen­trālo posteni un pēc radio bākas noteikt atpakaļceļu. Pēc notikumiem Sargasu jūrā visi šo piesardzības soli sa­prata. Zināja ari to, ka šās kreisēšanas laikā ap zinātnisko darbu rajonu pastiprināti un nepārtraukti riņķo infrasar­kanie izlūki: viens okeana virspusē, otrs — dažādos dzi­ļumos zemūdenei pa priekšu.

Izstiepušies gandrīz horizontāli, Gorelovs un zoologs klusēdami traucās pretējā virzienā no zemūdenes, dziļumu melnajā tumsā, panākot un aizsteidzoties priekšā okeana iemītnieku daudzkrāsainām uguntiņām un mirdzošiem miglājiem: Gorelovs pa priekšu, zoologs — dažus metrus aiz viņa. Tā viņi traucās kādu stundu, nepārmainīdami neviena vārda, taisni uz ziemeļiem. Gorelovs reizēm pa­vērās pulkstenī, satraukti atskatīdamies, ielūkojās tālē, it kā cenzdamies ar skatieniem izlauzties cauri mēļajam aizsegam, kas laternas zilganajā gaismā klājās viņu priekšā. Iegrimis savās nomācošajās domās, zoologs se­koja Gorelovam, nepievērsdams uzmanību ceļam, laikam, itin nekam, kas bija visapkārt. Tikai reiz viņš pacēla gal­vu, paraudzījās apkārt, gribēja kaut ko pavaicāt savam ceļabiedram, bet acīm redzot tūlīt šo nodomu atmeta un atkal nolaida galvu, iegrimdams smagajās domās vai pilnīgā vienaldzībā.