Divu okeānu noslēpums

XIII nodaļa UZ KAŠALOTA MUGURAS

Acis atdarījis, Pavļiks ieraudzīja to pašu tumsu, ko ar aizvērtām acīm.

Spēks, kas spieda Pavļiku lejup, bija kļuvis mazliet vājāks, un zēns ar pūlēm pacēla galvu. Kāds smags, melns priekškars bieži vien cirtās un nedzirdami dauzījās pret ķiveres priekšējo daļu, galva līdz ar ķiveri svaidījās uz priekšu un atpakaļ, brīžiem sāpīgi atsitoties ķiveres iekšienē.

Ūdens strūkla mīksti, tomēr spēcīgi spieda krūtis un galvu, atsviezdama atpakaļ brīvi kuļājošās kājas, tiecās aizraut zēnu prom un iemest melnajā bezdibenī. Zem Pav- ļika ritmiski šūpojās milzīga, gluma masa, pie kuras viņš tik neizprotami turējās, it kā pielipināts.

Pēkšņi viss noskaidrojās: viņš atrodas uz kašalota … Joņo okeana plašumos uz satracināta milzeņa, kas ar vienu varenās astes belzienu var pārvērst viņu pulverī, pat nesadragājot skafandru . ..

Pavļiku pārņēma šausmas, likās, ka samaņa atkal viņu atstāj. Izmisumā viņš ar krūtīm un galvu pieplaka pie zvēra. Spiediens un brāzmainie pretstraumes triecieni aiz kašalota stāvajiem sāniem atslāba. No zēna krūtīm izlau­zās vaids, taču jau pirmā skaņa, kas dobji atskanēja ķi­verē, viņu atskurbināja.

Viņš iekoda lūpā. Galvā pazibēja doma: varbūt dar­bojas radio un kāds viņu sadzirdēs? Patiesi: varbūt dar­bojas radio? Varbūt tas pats no sevis izlabojies? Un tai pašā mirklī no viņa lūpām izrāvās skaļš kliedziens — ce­rības un izmisuma sauciens:

— Viktor Abramovič! «Pionier»! Klausies, «Pionier»! Tas esmu es! Pavļiks! Glābiet! Palīdziet!

Lūpām drebot, Pavļiks sasprindzināti klausījās, cenz­damies uztvert kaut visvājāko atbalsi.

Tukšums un briesmīgs klusums, tāpat kā agrāk, viņu apņēma no visām pusēm .. .

Tad viņš atkal nolaida galvu uz kašalota muguras, aizvēra acis un sāka rūgti raudāt.

Tas nevilkās ilgi — tikai vienu vai divas minūtes. Raudas aprima pēkšņi un uzreiz. Negaidīta doma uzlies­moja tik spilgti, ka, likās, apgaismoja apkārtējo dzīļu tumsu.

Kašalots aiziet no zemūdenes aizvien tālāk un tālāk … Tā ir nāve … nāve … Un, jo tālāk, jo nāve drošāka. Ne­drīkst še palikt. Jātiek projām no kašalota. Kurp? Kur ir zemūdene? Kur to meklēt? Apkārt neizmērojami dziļumi. Bez gala! Bez malas! Bet augšup, augšup! … Tas ir pavisam tuvu! Pacelties augšā! Tur ir glābiņš! Tur brauc kuģi, tvaikoņi. Viņu ieraudzīs, izzvejos, izcels lau­kā … «No kurienes tu esi, puis? Kāds tev brīnišķīgs skafandrs! .. .»

Skaudrā izmisumā Pavļiks tikko neiekliedzās.

Nedrīkst . . . Nedrīkst. .. «No kurienes tu esi, puis?» «No PSRS. No padomju zemūdenes «Pionieris».» — «A, no PSRS? No padomju zemūdenes. Pastāsti, pastāsti.» Nedrīkst! Tad labāk mirt! Bet varbūt Pļetņeva patlaban radiokabinē nebija? Varbūt viņš bija izgājis un tagad at­griezies?

— Viktor Abramovič! . . . «Pionier»! Klausies, «Pio­nier»! Palīdziet! Tas esmu es! Pav|iks! Pavļiks! Palīdziet!

Viņam kļuva sevis tik žēl, ka lūpas atkal notrīsēja un sašķobījās gatavas raudām, un acis pildījās karstām, de­dzinošām asarām. Viņš iešņukstējās, bet tūdaļ atkal sa­valdījās un saspringti klausījās.

Atbildes nebija.

Nē, radio galīgi sabojāts. Ko nu darīt? Ko darīt? Pa­likt uz kašalota? Bet kur viņš aiznesīs? Apturēt viņu? Kā? Ar ko? Cimdi … Pistole .. . Tie ir nederīgi: laterna apdzi- susi, radio nedarbojas — tātad nav elektrības …

Pretim gluži tuvu garām aiztraucās milzīga ēna ar divām izliektām blāvi dzeltenu, spīdīgu zobu rindām. Uz mirkli pavīdēja baismīgā, lokveidīgā haizivs rīkle zem gara, uz priekšu izstiepta snuķa un gaišais, grubuļainais vēders. Pēc brītiņa tāda pati, bet varbūt jau redzētā hai­zivs parādījās no mugurpuses un sāniem, ātri panāca ka­šalotu un, pasitusies augšup, izliekusies lokā, appeldēja apkārt gluži tuvu Pavļikam, aizšāvās priekšā un griezās atpakaļ. Pēc pirmās haizivs no dziļumu tumsas, it kā tum­sas radītas, cita aiz citas parādījās aizvien jaunas zivis ar atplestām rīklēm un blāvi spīdīgām, trulām cūkas acīm. Mēmā rotaļā viņas šaudījās ap kašalotu un Pavļiku, sakļaudamās aizvien tuvākā un ciešākā lokā.

Kļuva tik gaišs, ka Pavļiks aiz sevis skaidri saredzēja milzīgu, sešus metrus garu asti, kas plakaniski cilājās uz augšu un leju — pavisam citādi nekā parastajām zivīm, kurām astes plakne stāv uz šķautnes vertikāli un kustas no labās uz kreiso pusi un atpakaļ. Tikai tagad, ieraudzī­jis, kā asti kustina kašalots, Pavļiks saprata, kāpēc tas virzījās uz priekšu tādiem asiem, straujiem lēcieniem.

Sev priekšā Pavļiks skaidri izšķīra nelielu, pavisam kādus divus metrus garu un apmēram metru augstu spuru, kas jocīgi kā cūkas auss slējās sānos, vidū starp muguru un vēderu. Pavļiks zināja, ka tur pie šīm

spurām atradās kašalota mazās vērša ačeles, sākās viņa nezvēra galva un briesmīgā rīkle.

Šķita, ka kašalots sāk uztraukties. Viņa milzīgā ķer­meņa kustības kļuva asākas, straujākas, varenā aste vē- zējās ar jaunu enerģiju, un straume sitās Pavļikam pretī ar tādu spēku, ka viņš tikai ar pūlēm jaudāja pieplakt pie kašalota muguras un noslēpt galvu aiz tauku paugura.

Haizivis neatstājās. Vai nu viņas nojauta milzeņa no­gurumu, vai paļāvās uz savu skaitlisko pārākumu, bet varbūt arī šās dziļūdeņu plēsoņas vispār mēdz izturēties citādi kā viņu virsūdeņu radinieces, kas nekad neiedro­šinās uzbrukt kašalotam, — taču bija redzams, ka vajā­šana turpinās ar pieaugošu neatlaidību.

Kašalots mainīja stāvokli. Viņš mazliet paslēja ķer­meņa priekšdaļu ar galvu un pa slīpu līniju devās aug­šup, strādādams ar asti kā ar milzīgu skrūvi. Varbūt vi­ņam bija jau laiks ieelpot svaigu gaisu, lai gan iespējams, ka viņš centās izvairīties no haizivju uzbrukuma un izkļūt no šiem bīstamajiem dziļumiem.

Haizivis laikam saprata kašalota nodomu. Jau pir­majā mirklī, kad tas izliecies traucās augšup, kāda no haizivīm, uzpeldēdama no apakšas, viegli pārmainīja vir­zienu, apsviedās uz muguras un palēkdamās ieķērās ka­šalotam spurā zem acs. Taču tai pašā mirklī milzenis ar tikko jaušamu kustību pagriezās un haizivi, kas karājās pie spuras, pēc inerces ierāva tieši kašalota atvēr­tajā rīklē.

Mirklis — un briesmīgie žokļi sacirtās, milaīgā hai­zivs tika pārgriezta kā zīmulis, un abas tās puses lēnām nogāja dibenā. Tai pašā brīdī otra haizivs nejauši no­kļuva zem kašalota astes un no tās belziena ar pārsistu mugurkaulu, saliekusies kā salauzta lelle, arī sāka grimt dibenā.

Pietika ar šiem diviem upuriem, lai novērstu visa bara uzmanību. Rijīgās plēsoņas nekavējoties metās virsū savu bojā gājušo ciltsmāsu ķermeņiem, kas vēl locījās.

Pa to laiku kašalots strauji peldēja augšup. Kļuva aizvien gaišāks un gaišāks.

Pēkšņi ūdeņi pašķīrās, un ar diviem spēcīgiem astes vēcieniem kašalots kā milzīga, melna svece_ gandrīz ar divām trešdaļām sava auguma izšāvās virs ūdens.

Uz īsu mirkli Pavlika galva parādījās virs kašalota saceltajiem viļņiem un tūdaļ atkal nozuda zem ūdens. Taču pietika ar šo mirkli, lai ieraudzītu virs ūdens vaira- kus kašalotiem raksturīgus fontānus, divas laivas ar cil­vēkiem un nelielu tvaikoni, kas pilnā gaitā brauca tieši uz Pav|ika pusi.

Kašalots gulēja virs ūdens gandrīz nekustīgi, izgrūz­dams nevis augšup kā visas valzivis, bet uz priekšu un sāniem smalku ūdens pilienu un tvaika fontānus, it kā garas, sniegbaltas strausa spalvas. Laikam viņš bija ļoti noguris, gribēja atpūsties un atgūt spēkus. Pavļika ķi­vere mazliet pacēlās virs ūdens, ai pukstošu sirdi zēns pagrieza galvu un pa acu galam pavērās atpakaļ.

Tvaikonis, palēninādams gaitu, uzmanīgi tuvojās. Pavļiks pamanīja kuģa priekšgalā harpunu lielgabalu.

Šeit virs okeana Pavļiks beidzot pirmoreiz varēja ap­skatīties un apjēgt savu neparasto stāvokli uz kašalota. Viņš aiz pārsteiguma iekliedzās.

Tagad Pavļiks saprata, kāpēc viņš tik cieši turējās uz kašalota. Neliels harpūnas gals, kas rēgojās kašalota sā­nos, nejauši bija iesprūdis gredzenā, kurā pie jostas bija karājusies cīņa ar astoņkāji pazaudētā dunča maksts. Harpūna tik cieši bija iespiedusies gredzenā, ka pat ūdens milzīgā pretestība kašalota trakajā skrējienā nevarēja no­raut Pavļiku nost. Tāpat vienīgi tagad Pavļiks pama­nīja, ka vadības pults vāciņš pie jostas nokarājās lejup, atsegdams pogas un sviriņas, ar kurām vadāmi skafandra mechanismi un aparati. Acīm redzot Pavļiks, vēl atraz­damies karavelas kravas telpās, steigā bija iegrūdis dunci nevis tur, kur vqjag, un nejauši nospiedis vāka pogu. Vāks atsities vaļā, atsedzot vadības pulti. Tagad, mechaniski aizvēris vāku, Pavļiks to tūlīt piemirsa, aizņemts ar vēro­jumiem virs okeana. Atskatījies viņš ieraudzīja, ka tvaiko­nis joprojām nedzirdami tuvojas kašalotam un ka tā priekšgalā pie harpunu lielgabala rosās ļaudis, laikam gatavodamies izšaut.

Pavļiks aizturēja elpu.

Tūlīt sekos šāviens. Kašalotu nogalinās. Viņu, Pav­ļiku, noņems.. . «No kurienes tu esi, puis?» Viņš taču nav vainīgs. Viņu virs ūdens uznesis kašalots. «Cik tev lielisks skafandrs, puis!» Svešie novilks skafandru.

«Pavļik, tā ir nodevība! Tā ir nelietība.» Tā sacīs kapteinis un visi… Tā teiks visi … Bet ko lai dara? Kašalots piej kusis — tas atpūšas, guļ, un briesmas nenojauš. Atāķēties no kašalota? Palikt vienam? Bet ko viņš darīs dziļumā bez gaismas, bez ieročiem, bez mechanismiem? Viņš aiz­ies bojā! Labāk kopā ar kašalotu: tas jau divi reizes Viņu Izglābis. Tikai neatdot skafandru, neatklāt…

— A-ā-āh!

Un nedomādams, neapsvērdams Pavļiks izmisīgi iekliedzās un no visa spēka trieca dūri pa harpūnas galu, pie kura viņš karājās.

Kašalots nodrebēja, metās sānis un, augstu pacēlis asti, cirta ar to plakaniski pa ūdeni ar tādu spēku un pēr­konīgu dārdu, it kā kaut kur līdzās pie pašas auss būtu atskanējusi apdullinoša zalve no vairākiem lielgabaliem. Nākamajā acumirklī, aiz sāpēm satracināts, milzīgais dzīvnieks strauji ienira dziļumā, paceldams virs ūdens vertikāli asti un ķermeņa pakaļējo daļu lidz ar Pavļiku, kas pie tās karājās.

Kā sastindzis, gandrīz bez samaņas Pavļiks gulēja uz kašalota muguras, slēpdams galvu aiz tauku paugura.

Pēdējā, varbūt vienīgā glābšanās iespēja bija zudusi! Viņš, Pavļiks, pats bija no tās atteicies, pats no tās aiz­bēdzis. Kur tagad traucas satracinātais kašalots? Cik ilgi vēl viņš, Pavļiks, spēs uz tā noturēties? Vai ilgi vēl pie­tiks gaisa skafandra balonā? Un pārtikas?

Domas par ēdienu negaidot atgādināja Pavļikam, ka viņš ir izsalcis. Pirms atstāja zemūdeni, viņš bija paēdis garšīgas un labas brokastis, bet kopš tā laika droši vien jau pagājušas kādas astoņas stundas. Viņa termoss pilns ar karstu kakao. Ar šo krājumu jāiztiek cik iespējams il­gāku laiku. Viņš ieņems tikai trīs četrus malkus — ne vai­rāk. Jātaupa.

Kašalots strauji devās uz priekšu nelielā dziļumā. Viņš vēl nebija nomierinājies un peldēja asiem, straujiem lēcieniem, dziļi zem sevis pavilkdams milzīgo asti un spēcīgi izmezdams to uz augšu. Bija diezgan gaišs, cik gaišs mēdz būt dienā Sargasu jūrā simt līdz simt div­desmit metru dziļumā: valdīja gaiša, koši dzeltena nokrēsla.

Pavļiks atvēra vadības pults vāciņu un nospieda ter­mosa aparata pogu. Tūlīt viņš sajuta pie lūpām pieskā­rāmies apa|u, gludu caurulīti. Pavļiks ar baudu norija dažus malkus.

lebididams savā vietā termosa pogu, Pavļiks pēkšņi palika ar atvērtu muti. Kāda nepiedodama muļķība! Viņš I.u'ii gribēja i/s;mkl «Pioniera» radiostaciju, bet viņa paša i'.uliii.ipai .iI . ieslēgts uz zoologa, Skvorešņas un Marata viļņiem I'ir nogrimušās spāņu karavelas viņš taču tikai ai tiem bija sarunājies! Ka viņš to nebija ievērojis?! Kā viņš varēja to aizmirst un izsaukt zemūdeni, nepārslē­dzies uz tās radiostacijas vilni?!

Drebošam rokām Pavļiks pataustījās pa vadības pulti vienreiz… tad vēlreiz… Radioaparata sviriņa neatradiis sava vietā. Neparasti satraukts, Pavļiks salie­cas mii mēģināja saskatīt visu, kas atradās uz pults. Taču gaisma, kas šķita pietiekami spilgta, izrādījās mānīga: pusmetra atstatumā no pults neko nevarēja izšķirt.

«Kur gan tomēr palikusi sviriņa? Vai tiešām salauzta un norauta nost? Kā? Kad? Astoņkājis… Jā, jā, pro­tams … to izdarījis viņš . . .»

Pavļiks lēnām pārlaida metala pirkstus pār tukšo vietu starp skrūves svlriņu un laternas slēdzi. Pēkšņi sirds pamira. Stienītis, uz kura turējās slēdzis, bija sa­liekts, un slēdzis piespiests pie pults starp «iesi.» un «izsl.» pozicijām. Varbūt'tikai tāpēc nedeg arī laterna? Pavļiks sāka uzmanīgi atliekt un iztaisnot slēdzi. Tad vēl piesardzīgāk bīdīja to pa rievu uz poziciju «iesi.».

Spilgta gaismas strēle izšāvās no ķiveres laternas. Un tai pašā brīdī, it kā ar to saplūzdams, no Pavļika krū­tīm izlauzās prieka sauciens.

Kašalots, gaismas izbijies, metās sānis, bet Pavļiks šo lēcienu pat nepamanīja. Viņš skaļi un priecīgi smējās.

Kāda laime — gaisma! Kāds prieks — gaisma! Cik viegli un jautri ap sirdi! Bet tas taču nozīmē, ka ir elek­trība! Skrūvei ir enerģija! Arī radioaparatam! Urā! Urā!

Pavļiks atkal sāka jautri, laimīgi smieties, taču pie­peši apklusa, un viņa seja kļuva nopietna un norūpējusies.

«Radio laikam nestrādās, jo nav vadības sviriņas un viļņu pārslēdzēja. Jāpamēģina skrūve. Bet, ja tā darbo­sies, uz kurieni tad doties? Nu, par to domās vēlāk. Sā­kumā skrūvi.»

Pavļiks mēģinaja pārbīdīt skrūves vadības sviriņu pa loku uz «lēnas gaitas» pozieiju. Sviriņa nekustējās no vietas.

Pavļiks uzspieda stiprāk. Sviriņa gludi slīdēja, ne- knikšķēdama un neielēkdama dažādo pozieiju ligzdiņās. Noņēmis no jostas rezerves laterniņu, kas karājās auklā, Pavļiks nospieda pogu un pavērsa gaismu uz vadības pulti.

Palūkojies ciešāk, viņš ieraudzīja, ka radioapārata sviriņa atrauta tālu sānis un pagrūsta zem skrūves svi­ras, kas tāpēc pacelta augstu virs pozieiju loka un virzās brīvi, neieslēdzot ātrumus.

«Ak tu, nolādētais astoņkājis! Re, ko viņš izdarījis. Kā viņš dabūjis to gatavu?»

Pēc dažu minušu uzmanīga, pacietīga darba abas svi- riņas bija atvienotas un nostādītas savās vietās.

Pavļiks gribēja vispirms pārbaudīt radioaparatu — un nespēja. Izšķirošajā mirklī, pilns baiļu un cerību, viņš baidījās no šā pēdējā mēģinājuma. Beidzot ar drebošu sirdi Pavļiks tik tikko pieskārās radioaparata sviriņai un pārslēdza to uz «Pioniera» vilni.

— Runā «Pionieris»! Pavļik! Atbildi, Pavļik! Pavļika acu priekšā viss sašūpojās. Viņš gribēja kaut

ko atbildēt, kliegt, taču asaras saskrēja acīs, kakls aiz­žņaudzās, un vienīgi aizsmakušas, neskaidras skaņas iz­lauzās no atvērtās mutes.

— Atbildi, Pavļik! Atbildi! Runā «Pionieris»!

— Tas esmu es! Tas esmu es, Pavļiks! Esmu šeit! Esmu šeit! .. . Palīdziet! . .. Palīdziet! .. .

Asaras plūda pār smaidošo, līksmo seju, viņa kliedzie­nus pārtrauca laimīgi smiekli.

— Esmu šeit, Viktor Abramovič! Uz kašalota! Viņš

nes mani prom! Kur jūs esat? Kur jūs esat? Palīdziet!

*

*

Zemūdene izrāvās no tumšajām dzīlēm, vilkdama sev līdz īsu, ātri izklīstošu miglas asti. Kuģis traucās klusu un viegli, kā visuma bezgaisa telpā laikam traucas planētas.

Paniskās bailēs, sasprindzinādams visus savus milzu spēkus, gandrīz konvulsiviem lēcieniem kašalots metās atpakaļ dzi|umā.

Ķiverē atskanēja kapteiņa balss:

— Pavļik! šī pakaļdzīšanās var vilkties nezin cik ilgi . . . Kašalots jānogalina, lai tevi no viņa noņemtu .. . Vai tu spēsi to izdarīt?

Pavļikam sažņaudzās sirds. Neatrazdams vārdus, viņš brītiņu klusēja, tad atbildēja:

— Spēšu, biedri komandier! Tikai man viņa žēl . ..

— Neko nevar darīt, Pavļik, — kapteinis sacīja. — Mēs taču nešausim uz viņu no ultraskaņas lielga­bala …

Iejaucās satrauktā Marata balss:

— Atjaujiet, biedri komandier! Atļaujiet sacīt…

— Runājiet, Marat, runājiet!

— Patiešām, ļoti žēl. Kašalots divas reizes izglābis Pavļiku — no astoņkāja un no haizivīm. Lai viņš dzīvo, biedri komandier. Bet Pavļikam lieciet iedarbināt skrūvi ar pilnu ātrumu virzienā uz priekšu gar kašalota ķermeni Pav|iks viegli atrausies un aizlaidīsies no viņa astes.

Atkal atskanēja kapteiņa balss.

— Pavļik, vai Marata priekšlikumu dzirdēji?

— Dzirdēju, biedri komandier. Tas ir ļoti labi. Es tū­līt tā izdarīšu …

Pavļiks atvēra vadības pulti un izbīdīja ārpusē skrūvi un stūres. Tad sataustīja skrūves sviriņu un strauji pabī­dīja to uz galējo poziciju pa kreisi — «desmit desmitda­ļas» — pilnu ātrumu.

No negaidītā, stiprā rāviena Pavļikam acu priekšā viss satumsa un sagriezās. Tad viņš ieraudzīja strauji le­jup dzīlēs aiztraucam milzīgo kašalota ēnu, bet aizmu­gurē lēni tuvojamies zemūdeni kā kalnu ar daudzām pareizām, gareniskām rievām.

Zemūdenes labajos sānos atsitās vaļā platforma, at­vērās metala durvis. Pāriedams uz nelielu ātrumu un saliecies lokā, Pavļiks kā zivs ieslīdēja elektrisko spuldžu dzeltenīgās gaismas spilgti apgaismotajā, pla­šajā atverē.