Divu okeānu noslēpums

III nodala PĒC KAUJAS

— Žiglāk, žiglāk, biedri Lord! Es viņu turu aiz astes, lai, jupis viņu parauj! Mani spēki zūd, lai viņa nolādēta!

— Skvorešņa! Kas tur ir?

Zoologs izskrēja no ūdensaugu biezokņa. Viņš ierau­dzīja neparastu ainu. Klajā laukumā spilgti zaļganā gaismā pie vairākām mašīnām, kas strādāja zem caurspī­dīgiem, it kā no stikla izgatavotiem jumoliem, stāvēja milzīgs, cilvēks metala skafandrā ar lielu ķiveri. Izliecies kā varens loks, viņš ar vienu roku turēja resnu, lokanu kabeļa cilpu, kas savienoja divus strādājošo mašīnu jumolus. Cilpā ar zobiem bija ieķērusies divus metrus gara haizivs, kuru aiz ķermeņa resnās daļas pie pašas astes cieši turēja cilvēks. Haizivs žoklis sniedzās tālu pāri pla­tajai rīklei, viņas tumšpelēkā, raupjā āda atgādināja vīli; lielās, apaļās acis, trulas, bezprātīgas, satracinātas, deg balgansārtām ugunīm. Zoologs tūdaļ pazina siļķu haizivi, kuras pasakainā rijība jau senatnē pārsteigusi novēro­tājus. šo haizivju parastā barība ir siļķes, kad to bari kā mākonis paceļas no okeana dzīlēm un dodas uz krasta ūdeņiem nārstot. Haizivs vajā visas zivis, kādas vien var pieveikt. No savas pazīstamās radinieces, daudzinātās jūru un okeānu laupītājas — parastās haizivs jeb jūras hijenas — siļķu haizivs atpaliek vienīgi auguma un spēka ziņā.

Haizivs, ko milzis ar neticamu sasprindzinājumu tu­rēja aiz astes, staipījās un locījās līkumu līkumos, tomēr sakampto kabeli no rīkles laukā nelaida.

Skvorešņas kājas līdz potītēm bija iegrimušas smiltīs. Aiz pārpūles sasarkušo seju klāja sviedri. Satracinātā haizivs purināja kabeli uz visām pusēm, taču nespēja to izraut no milža rokām.

Izvilcis no maksts dunci, zoologs metās pie haizivs.

— Cimdus, cimdus, Lord! — ieaurojās Skvorešņa svaidīdamies līdzi satrakotās haizivs kustībām. — Ar dunci neko neizdarīsiet!

Zoologs apstājās. Vienā mirklī cimdi bija uzmaukti un podziņas aizpogātas, nākošajā mirklī divas plaukstas viegli saspieda haizivi no abām pusēm. Haizivs nodrebēja kā no elektriskas strāvas sitiena, krampjaini saritinājās gandrīz gredzenā, ar neticamu spēku izstiepās taisna, kā kaķēnus katru uz savu pusi aizmēzdama Skvorešņu un zoologu. Tad viņa paplēta rīkli un, krampjaini drebēdama, nolaidās dibenā.

Zoologs mirklī pietrūkās kājās, bet Skvorešņa pie­cēlās lēnām, ar pūlēm.

— Kā tas notika, Skvorešņa?

— Fū-u-u … Ļaujiet atvilkt elpu … Ja jūs būtu aiz­kavējies par pāris minūtēm, slikti būtu klājies… mašī­nām. Sī trakā izbadojusies zivs noturēja kabeli par kaut ko ēdamu un ieķērās tajā. Vai saprotat, Arsen Davidovič, kas notiktu ar agregatiem, ja viņa būtu izrāvusi kabeli no jumoliem?! Ieplūdušā ūdens spiediens vārīgās mašīnas būtu iznīcinājis. No kabeļa tai vietā, kur haizivs to bija satvērusi, es iztaisīju cilpu un, ieķēries tajā, saņēmu pa roku visus zivs triecienus Sākumā šim trakajam lo­pam situ pa purnu un acīm, taču haizivs tikai purināja galvu, tomēr kabeli vaļā nelaida un briesmīgi to raustīja, ārdīdamās ar asti. Tad ar otru roku es satvēru viņas asti. Ir gan spēks!

— Kāpēc tad jūs nelaidāt darbā savus cimdus?

— Tāpēc, ka baidījos izlaist no rokām kabeli. Piķis viņu sazina, ko haizivs būtu tobrīd izdarījusi. Bet kur tad Pavļiks? Es dzirdēju jūsu sarunu. Viņš palicis kaut kur iepakaļ?

Zoologs sāka uztraukties.

— Ak tu tētiņ! — viņš iekliedzās. — Pavisam pie­mirsu. Pavļik! Pavļik! Kāpēc tu klusē? Pavļik! …

Viņš noraizējies pavērās Skvorešņā.

— Vai arī jūs nedzirdat atbildi?

Milzis bija satraukts. Kā vienmēr tādos brīžos Skvorešņa tūdaļ sāka lietot uktaiņu un krievu vārdus trakā sa­jaukumā, ko viņš dēvēja par «dzimto mēli». Dažādi ap­stākļi bija par cēloni šīs «mēles» tapšanai un Skvorešņas pārliecībai, ka viņš runā «dzimtajā mēlē»: gan Voroņežas rajonā, kur viņš bija piedzimis kādā no pusukrainiskiem, puskrieviskiem ciemiem, gan desmitgadīgajā krievu skolā iegūtā izglītība un tā lielā mīlestība pret krievu literatūru, it īpaši pret krievu dzejniekiem, kādu viņš izjuta vienlai­kus ar dedzīgo jūsmu par Sevčenko un Kocjubinski, un beidzot dienests flotē — sākumā virsūdens, bet vēlāk un līdz pat šim laikam — zemūdens flotē.

— Nē, nekā nedzirdu, — viņš teica, skaļi elsodams un ar neslēptām dusmām piebilda: — Kur t' jūs puikiņu esat pazudinājuši, biedri Lord?

— Viņš atpalika no manis korāļu biezoknī, kad es steidzos pie jums, Skvorešņa . .. Pavļik! Pavļik! Atbildi taču . .. Viņš klusē… Ar viņu ir kas noticis, — zoologs sacīja. — Skriesim, Skvorešņa!

— Vajadzēja atgriezties pie viņa un nevis skriet pie manis. Velns mani nebūtu parāvis, ja es dabūtu vēl des­mit belzienus. Iedarbiniet skrūvi, bet es laidīšos jums pakaļ.

Viņš atvēra patronsomu, kas bija piestiprināta pie jos­tas, un nospieda vienu no daudzajām pogām uz garenās vadības pults. Atskanēja balss:

— Runā vecākais leitnants Bogrovs. Ko teiksiet, Skvorešņa?

Skvorešņa pēc paraduma atlieca plecus, izstiepās un teica:

— Steidzams ziņojums: zēns Pavļiks, kas atrodas uz kuģa, dodamies kopā ar biedru Lordkipanidzi uz darba vietu punktā numur seši Korāļu sēklī, pa ceļam atpalicis no biedra Lordkipanidzes, nomaldījies korāļu biezokņos un vairs neatbild uz izsaukumu. Biedrs Lordkipanidze, kas pēc mana izsaukuma steidzās man palīgā sakarā ar haizivs uzbrukumu kabelim un man, pašlaik atrodas šeit. Lūdzu atļauju doties meklēt zēnu, kā ari atsūtiet man uz punktu maiņu.

— Labi, Skvorešņa, — atskanēja steidzīga atbilde, — nekavējoties dodieties meklēt zēnu. Maiņu aizsūtīšu, negaidiet to.

— Klausos, biedri vecākais leitnant!

Viņš satvera, zemē gulošo lāpstiņu un aši apbēra ka­beli ar smiltīm. Pa to laiku zoologs pie jostas atvēra va­dības pulti un nospieda pogu. No muguras kupra apakšē­jās daļas izšāvās resns stienis, atvērās kā zieds un pār­vērtās nelielā skrūvē. Tai pašā laikā uz kājām atritinājās metala stulpiņi un pārvērtās par horizontālām un verti­kālām stūrēm. Zoologs pabīdīja sviriņu, skrūve sāka ātri griezties, un zinātnieks puszviļus, kājas sakļāvis, traucās uz priekšu, ar ķiveri šķeldams ūdeni un kāju pēdām va­dīdams stūres. Pēc mirkļa kā milzīga torpēda viņam garām aizšāvās Skvorešņa. Lai cik noraizējies un uztrau­cies bija zoologs, redzot strauji aiztraucamies Skvoreš­ņas vareno slāvu, viņš nevarēja apvaldīl nevilšu sajūs­mas izsaucienu.

— Cik brīnišķīgs Krepina izgudrojums! — viņš no­čukstēja.

— Ko jūs sacījāt?

— Tāpat vien, neko … — zoologs samulsa.

Viņam šķita nepiedodami tagad domāt par ko citu, izņemot Pavļiku.

— Ātrāk, Lord! Ātrāk!

Zoologs piesteidzās Skvorešņam līdzās. Pabīdījuši sviriņas vēl par dažām iedaļām un tā palielinājuši skrūves apgriezienu skaitu, viņi jau pilnīgi horizontālā stāvoklī vēl ašāk traucās uz priekšu.

Zivis izbailēs tik tikko paguva pamukt sānis no šīm savādām, zemūdens pasaulē neparastajām būtnēm Ne­liela tintes zivs mirkli aizkavējās un tūliņ saplaka pret zoologa plecu. Izšļākusi biezu tintes mākonīti, pirmsnā­ves agonijā izstiepusi visus desmit taustekļus, viņa lai­dās dibenā, griezdamās ūdens vērpatā, kas palika zoolo­gam aiz muguras. Vairākus garus, vijīgus zušus ūdens strāvas bija pierāvušas pie Skvorešņas skafandra. Iz­bailēs grozīdami čūskas galvas ar iesarkanām acīm, zuši noslīdēja pie Skvorešņas kājām, kur tos sagraizīja stū­res asās pleznas. Pavīdēja neliela haizivs, kas grasījās šķērsot ceļu šīm neparastām būtnēm, taču tūdaļ, salieku­sies lokā, pašāvās augšup uz gaišajiem ūdeņiem.

Nolaiduši uz skrūvēm aizsargrežģus, zoologs ar Skvorešņu kā divi smagie šāviņi iedrāzās Sargasu jūras mil­zīgajos ūdensaugos, kas stiepās augšup uz ūdens virsu, īsās ūdensaugu saknes, ar kurām augi nevis uzņēma ba­rību, bet vienīgi nostiprinājās jūras dibenā, no skafandru spiediena viegli atrāvās. Ar gaisu pildītie pūslīši, kas lī­dzīgi vīnogu ķekariem turējās uz zeltainiem stiebriem un lapu pamatnēm, nemitīgi sprāga pušu, un no tiem iz­plūda gaiss. Sļraujā skrējiena ceļā ūdens šķita vārāmies.

Ūdensaugi izbeidzās. Aiz klajā laukumiņa sākās ko­rāļu biezoknis.

— Kur lai viņu še meklē? — Skvorešņa vaicāja zoo­logam.

— Tai pusē.

Samazinādami ātrumu, viņi apmeta dažus līkločus pa korāļu saaudzēs malu, saspringti ielūkodamies spilgto, dzīvības pilno krūmu un zaru mudžeklī. Pavļika nere­dzēja. Viņi nolaidās dziļāk, aiztrauca pār biezokni, gan­drīz skardami galotnes, noraudami no klintīm maigos, ziedošos korāļu zariņus, aļģu vijas ar ūdens pūslīšiem.

— Pavļik! Pavļik! Kur tu esi?

— Atbildi, bičo! Mēs esam šeit.

Piepeši Skvorešņa strauji pagriezās pats ap sevi, me­tās uz galvas lejup pie augstas korāļu klints pakājes un iesaucās:

— Lūk, viņš! Guļ! Šurpu, Lord! Kādas šausmas! Re­dziet, ar ko viņam vajadzējis cīnīties!

Zoologs aiz pārsteiguma dažus mirkļus stāvēja ne­kustēdamies.

— Zobenzivs! — viņš beidzot iekliedzās, nomezda­mies uz ceļiem pie smiltīs gulošā Pavļika.

Milzīga, vismaz trīs metrus gara zivs ar slaidu, spē­cīgu ķermeni un garu, sirpjveidīgu muguras spuru un tādu pašu skaisti veidolu asti bija ar visu smagumu uzgūlusi virsū Pavļikam, pa pusei viņu aizklādama. Zivs grubu­ļainā āda uz muguras atvizēja dīvainā koši sarkanas un gaišzilas krāsas sajaukumā, bet visa pārējā miesa vis­dažādākos zilos toņos: vēders bija zilganbalts, ar skaisti sudrabotu spīdumu, spuras — pelēki zilas, aste — zili melna, bet apaļās, milzīgās acis — tumši zilas.

Kā lielākajai daļai zivju, tā arī zobenzivij bija tum­šas un gaišas krāsas: raugoties no augšas, bija grūti at­šķirt tumšo muguru, kas saplūda ar ūdens krāsu; raugo­ties no apakšas, zivs baltais vēders lejup plūstošajā gaismā it kā izzuda. Taču visneparastākais bija šās zivs zobens — garš, plāns, ass. Šis zobens, kas nebija nekas cits kā zivs virsžok|a turpinājums, sniedzās vismaz sep­tiņdesmit piecus centimetrus uz priekšu, izveidodams draudošu ieroci. Milzīgās zivs zobens, kas bija notriecis zemē Pavļiku, atradās pilnīgi iestrēdzis kādā ūdens­augiem klātā korāļu klints plaisā, kas slējās tajā vietā, kur bija norisusi šī zemūdens drama.

— Vai tiešām zivs viņu nogalinājusi? — drebošā balsī čukstēja zoologs, ielūkodamies Pavļika bālajā sejā un cieši aizvērtajās acīs.

— Nē, viņš ir dzīvs, Lord! — Skvorešņa noteica stingrā balsī un piecēlās. — Zobenzivs būtu varējusi viņu nogalināt, vienīgi sadragājot skafandru. Tas, kā redzat, nav noticis — skafandrs ir pilnīgi vesels. Lai dzīvo mūsu puikiņš! Bet piešuvis viņš gan to! Uz vietas! Kā no liel­gabala!

Cimdotās rokas Pavļiks bija krampjaini aptvēris ap zivs apaļo ķermeni, zemāk par muguras spuru.

Skvorešņa uzmanīgi atpleta zēna rokas katru uz savu pusi.

— Paceliet zivi, — teica zoologs, — es izvilkšu Pavļiku.

Tas tika aši izdarīts. Zoologs no visām pusēm vērīgi aplūkoja zēna skafandru un neatrada nekādus bojājumus. Vienīgi plakanā, iegarenā, brauniņam lidzīgā kastīte, kas karājās pie labajiem sāniem, bija no jostas atrauta un turējās tikai auklā.

Zoologs vēlreiz cieši ielūkojās Pavļika bālajā, nedzī­vajā sejā un ieraudzīja, ka zem plānās, maigās ādas la­bajos deniņos tikko manāmi pulsē asinsvads.

— Viņš dzīvs, Skvorešņa! Viņš dzīvs!

— Ko es jums teicu? — nenovērsdams acis no Pav­ļika sejas, ar priecīgu smaidu atbildēja milzis.

Zoologs žigli atvēra vadības pulti pie zēna jostas un nospieda kādu pogu.

— Neliela skābekļa papilddeva viņam palīdzēs ātrāk nākt pie samaņas. Rau, vaigi sāk sārtoties. Lieliski… Pavļik! Pavļik! Vai tu dzirdi mani, bičo? Atbildi! Atbildi!

Zēns atvēra acis. Mirkli viņš neizpratnē vērās zoologā, tad pēkšņi viņa seju sašķobīja bailes, taču, ieraugot pār sevi noliekušos smaidošo Skvorešņu, viņš tūdaļ atbildēja ar vieglu smaidu.

— Nu tā, viss kārtībā, — zoologs turpināja. — Tagad vēl drusciņ kakao no termosa, un būs pavisam labi. — Viņš p'iespieda zēna patronsomā citu pogu, un tūdaļ no apkakles pacēlās melna, izliekta caurule, kuras apaļais gals apstājās Pavļikam tieši pie lūpām.

— Iedzer, bičo, iedzer, — laipni mudināja zoologs, — tev kļūs labāk.

Pavļiks paņēma cauruli mutē un norija dažus malkus. Neviļus pavērdamies sānis, viņš piepeši ieraudzīja bries­mīgo zobenzivs ķermeni un, strauji piecēlies, šausmās sastinga. Skvorešņa sāka smieties un uzlika roku Pav­ļikam uz pleca.

— Tu, Pavļik, tagad esi varonis! Skat, kādu milzeni nogalinājis! Vareni, puis!

— Es pat nepaguvu apskatīties, — pasmaidījis Pav­ļiks atbildēja vārgā balsī. — Viņa tik strauji metās man virsū . ..

— Bet tagad uz mājām, žiglāk uz mājām, Skvo­rešņa! — zoologs steidzināja.

— Tieši tā, uz mājām, biedri Lord! — jautri atsaucās Skvorešņa.

Pēc mirkļa zem zoologa un Skvorešņas mugursomām jau griezās skrūves. Uz milža lielajām rokām Pavļiks iekārtojās ērti kā šūpulī. Strauji šķeļot ūdeņus, visi trīs trauca pār lēzeno nogāzi uz okeana tumšajām dzīlēm.

Sešsimt piecdesmit metru dziļumā prožektora stars šķita kā milzīgs, spilgti zils tunelis, kas izurbts biezajā, necaurredzamajā, samtaini melnajā tumsā. Tuneļa tālā­kais gals žilbinoši mirdzēja kā kausēta metala lāse, ka­mēr tuvākais līdzinājās platai piltuves atverei, ko pama­zām pārmāc un aprij apkārtējā tumsa.

Zoologs un Skvorešņa ar Pavļiku uz rokām joņoja ar divām desmitdaļām pilna ātruma gar gaismas tuneli, tu­rēdamies no tā mazliet sānis. Vājš, zilgans atspulgs krita uz viņu sejām un metala skafandriem. Pašā tunelī kā uz caurspīdīga, sudrabaina ekrana ņirbēja zivju silueti. Zivis parādījās pēkšņi, brīdi rotājās it kā neparastās gais­mas plūsmas apskurbinātas vai arī kā apburtas ilgi un nekustīgi karājās, līdz nozuda tikpat pēkšņi, kā bija pa­rādījušās, it kā izkusa.

Zoologs novērsās no prožektora staru šalts, un viņam šķita, ka visapkārt ap sevi viņš redz dīvainas, neparastām zvaigznēm nosētas, melnas debesis, kas augšā, aizmugurē, metas mazliet gaišākas.

Šīs zvaigznes — gaiši zilas, sarkanas, zaļas, sudra­botas — lidoja visos virzienos — gan uzliesmojot, gan nodziestot, gan kā atsevišķas uguntiņas, gan savijoties mirdzošos gredzenos un saveroties pērļu diadēmās, gan izstiepjoties kā daudzkrāsainas, mirgojošas vijas.

Tiklab prožektoru staru kūlī, kā arī tam apkārt vizo­šajos punktos, lāsumos un līnijās zoologs saskatīja vai uzminēja viņam zināmos dzīvniekus» kas dažkārt bija iz­vilkti ar dziļūdeņu traļiem un tīkliem, vai arī retas reizes" apciemojuši jūras bioloģiskās un zooloģiskās stacijas un laboratorijas. Bet vēl biežāk viņš nonāca strupceļā, pir­moreiz vērodams milzumu dīvainu, nevienam vēl nezi­nāmu radījumu.

Cik daudz negaidīta vēl sevī slēpj šīs bezgalīgās okeana dzīles. Ko nozīmē visasprātīgākie zvejas paņē­mieni stiprajiem, ātrajiem un veiklajiem dziļumu iemītnie­kiem. Ko gan izceļ virspusē šie nožēlojamie aklās zvejas rīki — vienīgi visgausākās vai vismazākās un visvājākās būtnes, kas apdzīvo šīs noslēpumainās, neatminētu mīklu pilnās okeana dzīles!

Viss, ar ko zoologs īsajā laikā jau bija paguvis iepazī­ties, braucot brīnišķīgajā kuģī, viņam parādīja, cik iero­bežotas, nabadzīgas un nejaušas ir zināšanas, kādas līdz šim bijušas zinātnei par jūru, tās dzīvi un dzīvību tajā. Tikai tagad, parādoties šim kuģim, okeanogrāfijā, jūras fizika, ķīmija un bioloģija sāks izraisīties no bērna autiem. Zoologa krūtis sajūsmā cilājās, domājot, ka tieši viņš ir pirmais, kas brīvi un tieši pēta jūru un tās dzīvi patiesos, dabiskos apstākļos.

Milzīga ēna, kas atgādināja liela kašaiota siluetu, pa­rādījās tumsā, tikko iezīmēdamās prožektora gaismas vā­jajā atspulgā.

— Tā, nu esam mājās, — pēc brītiņa sacīja zoologs — Izsaucu zemūdeni.

Atstatumu, kas šķīra Pavļika un zobenzivs cīņas vietu no zemūdenes, šos desmit kilometrus, zoologs ar Skvo- rešņu bija veikuši tikai desmit minūtēs.

Viņi tuvojās zemūdenes labās puses bortam, no kura vidus divpadsmit miljardu sveču jaudas prožektors ar ne­gantu spēku raidīja staru šalti. Gaismas tunelis še šķita piepildīts ar kausētu, žilbinoši baltu metālu. Neviena dzīva būtne simt metru atstatumā no prožektora nevarēja izturēt šās gaismas spilgtumu. Bet tās būtnes, kas nejauši gadījās prožektora staru vērsmē, acumirklī kļuva aklas un, uz ilgu laiku paralizētas, nevarīgi grima dibenā.

Pārmijuši pa radiotelefonu dažus vārdus ar zemūde­nes centrālo posteni, zoologs un Skvorešņa lēnām pieīrās zem paša prožektora. No zemūdens kuģa gofrētā borta atdalījās un, turēdamās eņģēs, horizontāli nogūlās lī­dzena metala platforma, no priekšpuses atklāta, bet no sāniem iežogota ar margām. Tai pašā brīdī aiz platformas pašķīrās borts un atvērās kubveidīga kamera, zaļgana ūdens un vairāku elektrisko spuldžu dzeltenās gaismas pilna. Apstādinājis skrūvi, Skvorešņa pirmais uzkāpa uz platformas un, turēdams Pavļiku uz rokām, iegāja ūdens kamerā. Viņam sekoja zoologs un nospieda četrstūrainu, sarkanā gaismā mirdzošu pogu, kas atradās pa labi no izejas atveres. Platforma pacēlās un aizvēra ieeju Biezās metala durvis sabīdījās kopā, durvju malas ar tādu spēku piespiedās viena pie otras, ka tikai ar pūlēm varēja izšķirt to sakļaušanās līniju. Ūdens sāka ātri plūst prom. Kļuva saskatāmas metala sienas. Pie tagad nemanāmās izejas ārējā sienā daudzkrāsainās ugunīs zvīļoja rinda spied­pogu. Pretējā sienā bija ierīkoti vairāki aparati ar cipar- nicām, rādītājiem, graduētām stikla caurulēm.

Pēc desmit vai piecpadsmit sekundēm uz kameras grīdas nebija palicis vairs ne pilītes ūdens. Zoologs ar Skvorešņu joprojām stāvēja nekustēdamies.

— Kāds ir spiediens, Lord? — nepacietīgi ievaicājās Skvorešņa.

Zoologs piegāja pie aparatiem un paskatījās uz kādu rādītāju.

— Vairs tikai astoņpadsmit atmosfēras, — viņš atbil­dēja. — Tūliņ gaisa spiediens būs normāls, varēsim iz­ģērbties.

Mīņādamies no vienas kājas uz otru, viņš nenovērsa acis no aparatiem, tad atvēra pie jostas piestiprināto pat- ronsomu un nospieda kādu pogu. Tūdaļ piesūkņi, kas sa­saistīja ķiveri ar skafandra apkakli, ievilka gaisu, un zoo­logs ātri noņēma ķiveri.

Pēc tam viņš izņēma no patronsomas vara adatu garā. tievā auklā un, nospiedis sīku podziņu uz adatas rok­tura, vilka ar adatas aso galu pa skafandra vidējās līni­jas rieviņu — no augšas uz apakšu, tad pa abām kājām līdz pēdām un beidzot apkārt viduklim. Skafandrs atvērās visās šajās līnijās, un zoologs sāka pakāpeniski atbrīvo­ties no metala tērpa daļām. So pašu operāciju Skvo­rešņa izdarīja ar Pavļika tērpu.

Tobrīd iekšējā sienā pavērās durvis un kamerā iedrā­zās jauns, kalsns, melnīgsnējs matrozis baltā formas blūzē un melnās biksēs. Viņa darvas melnie mati bija gludi piesukāti ar taisnu, baltu šķirtni sānos, bet pakausī izaicinoši slējās stāvus nepaklausīga, cieta matu šķipsna.

~ Kas noticis ar Pavļiku? — viņš sauca, steigda­mies pie Skvorešņas.

— Nekas, Marat Moisejevič, nekas! — priecīgi atbil­dēja Pavļiks, izraudamies no Skvorešņas rokām un mez­damies pie jaunā sarkanflotieša.

— Nu, nu, nekas gan … — iebilda zoologs. — Iz­ģērb viņu labi ātri, Marat, un nes uz slimnīcas kajiti, es tūdaļ viņu izmeklēšu.

Kamerā žigli ienāca jauns cilvēks baltā virsvalkā — plecīgs melnmatis ar tumši dzeltenu mongoļu tipa seju. Viņa šaurās, iešķībās acis satraukti vērās ūdenslīdējos.

— Coj! Coj! — Pavļiks viņu priecīgi sagaidīja, neļau­dams sacīt neviena vārda. — Es atnesu tev interesantu molusku. Esmu vesels, un nekā sevišķa nav! Arsens Da- vidovičs teica, ka tas esot jauns molusks. Tikai viņš tāds kā slims. Arsens Davidovičs grib, lai tu viņu izmeklētu.

— Ak tu tētiņ! — Cojs iesmējās, parādīdams divas

rindas lielisku, baltu zobu. — Uzreiz piestāstīji pilnu galvu! Tātad vesels!.Nu, vispirms iesim remontā, varoni!

Visi pieci atstāja kameru un nokļuva mirdzoša metala un neparastu, bez trokšņa strādājošu mašīnu un mecha- nismu pasaulē, kur valdīja klusums un neredzēja neviena cilvēka.