Divu okeānu noslēpums

VI n o d a Ļ a UZ KREISERA

Tropu saule jau sen bija aizslīdējusi pāri zenitam, tomēr karstums joprojām s\*elmēja ar neatslābstošu spēku. Debess bija skaidra, bez mākoņiem, un pār okeānu pūta viegls vējiņš, saceldams nelielus viļņus.

Jau divpadsmit stundas Gorelovs trakā ātrumā joņoja pa viļņiem, veltīgi, ar izmisumu acīs lūkodamies tukšajā apvārsnī. vSkafandrā viņam trūka gaisa. Caurspīdīgā ķi­vere tā sakarsa, ka ikvienu pieskārienu tai ar pieri vai vaigu viņš izjuta kā apdegumu. Laiku pa laikam, gurdams no tveices un smacīgā karstuma, gandrīz zaudēdams sa­maņu, viņš nolaidās dzestrajās dzīlēs, atvēsinājās, mazliet atžirga un pēc tam, iedarbinādams skrūvi ar desmit desmitdaļu ātrumu, ieskrējienā pacēlās virs okeana, lai vienā acumirkli pārlūkotu visu apkārtni un atkal turpinātu bezgalīgo klejojumu starp viļņiem, kas viņu svaidīja. Viņš bija nopeldējis visos virzienos daudzus simtus kilometrus tais divpadsmit stundās, kas bija pagājušas kopš zem­ūdenes eksplozijas, — kopš brīža, kad tā bija nozudusi bezdibeņos un viņš palicis viens pats okeana bezgalīga­jos plašumos. Mocošas stundas aizritēja, drudžaini trau­coties drīz uz ziemeļiem, drīz dienvidiem, drīz austrumiem. Gorelovu jau mocīja izsalkums un slāpes, taču iedomas par karstu kakao radīja viņā nepārvaramu riebumu, bet niecīgās ūdens paliekas otrā termosā viesa nemieru. Vai ilgi tā pietiks? Par daudz vieglprātīgi viņš lietojis savus krājumus. Tveice skafandrā bija nogurdinoša .. . Galva ietīta it kā karstā miglā, domas jūk… Biežāk jānolai­žas dziļumos, bet var palaist garām. .. Nē, tas būtu briesmīgi! … Jāmeklē, nemitīgi jāmeklē … jābūt redza­mam … virspusē …

Un Gorelovs turpināja savu straujo skrējienu zem svelmējošās, vienaldzīgās saules Bet, lai cik briesmīga bija dienas tveice, Gorelovs nodrebēdams, ar bailēs sting­stošu sirdi sekoja saules ritumam uz rietumiem. Kamēr tā izstaroja savu žilbinošo gaismu, palika cerības; nakts nesa.līdzi bojā eju. Nakti Gorelovs necerēja pārdzīvot: akumulatoros izsīks enerģija un — pats galvenais — pie­trūks skābekļa. Pat šķidrā skābekļa. Tad — ātra, ne­novēršama nāve. Vienīgi ja piestātu vējš un norimtu okeāns . .. Bet arī tādā gadījumā viņš paliktu bez elektris­kās enerģijas, nolemts nekustībai. Viņš nevarēs meklēt…

Galva dega, lūpas aiz slāpēm sažuva … Gorelovs iedzēra mazu, skopu ūdens malku, ienira dažus desmit metrus dziļi dzelmē, un, tikko izjutis ūdens svaigumu un dzestrumu, atkal traucās augšup. Pacēlies virs okeana lī­meņa tikai uz vienu mirkli, viņš alkatīgi, tāpat kā agrāk, aplūkoja klajo apvārsni un strauji pagriezās no rietumiem uz ziemeļiem, šķērsām pret viļņiem. Tagad viļņi nemitīgi apskaloja viņa ķiveri, peldēt vajadzēja, gandrīz neko ne­redzot ap sevi, un tas viņu spieda jo biežāk ienirt dzi­ļumā, augstu palēkties virs ūdens un paraudzīties apkārt. Tiesa, ķivere kļuva vēsāka, tveici bija vieglāk paciest, ti­kai mocoši uztrauca sliktā redzamība, aklums …

Saule neatlaidīgi sliecās pret vakariem. Līdz rietam palika vairs tikai četras stundas. Četras īsas stundas un tad — tumsa! Tropos krēslas nepazīst, diena gandrīz uzreiz pāriet naktī. Kas ar viņu notiks? Vai viņš izcietīs šo nakti? Vai tiešām nāve? Kālab gan tas viss bija vaja­dzīgs? Kālab bija vajadzīga šī nodevību virkne, nelietī­bas? … Kālab viņš upurēja divdesmit sešus cilvēkus? … Annai Anna! . .. Atmiņā kā dzīva atausa skaistā, lepnā seja. Kāpēc viņš toreiz tūlīt Annu neaizveda līdzi uz dzim­teni? Nolādētais vecis! Nolādētais Maeda! Savaldzināja ar zeltu, iepina ar parakstiem… Anna ilgojās pēc izprie­cām, grezniem tērpiem, bagātas, plašas dzīves. Bezdar­bīgas dzīves! .. . Nē, viņa nebūtu braukusi līdzi uz Go- relova dzimteni… Tur jāstrādā. Annai Anna! Viņš mī­lēja to. Viņš nespētu no tās šķirties … Vai Anna zina, kur viņš tagad atrodas? Viņš mirst viņas dēļ . .. Kāpēc, kāpēc tas vajadzīgs? …

Stingām acīm Gorelovs raudzījās uz priekšu caur viļņu šļakstiem, un to virmojošajā plīvā viņš redzēja no dziļumu tumsas kā rēgainus tēlus iznirstam cilvēku stā­vus un sejas, priecīgas, smaidošas, šie cilvēki tikai pirms dažām stundām aizrautīgi strādāja un dzīvoja kopā ar viņu «Pioniera» ērtajās telpās. Rau, lieliskais kapteinis Voroncovs, kas domīgi laiž caur pirkstiem bārdiņu, rau, gudrinieks Marats ar allaž pakausī paslējušos matu ce­kulu, rau, labsirdīgais milzis Skvorešņa, paļāvīgais Lords un vientiesīgais, mūžīgi satrauktais Šeiavins. .. mīļais Šelavins, viņa, Gorelova, glābējs. Kā viņš šo izglābšanu atmaksājis? Arī Pavļiks smejas . .. Pavļiks, kas mūžīgi pinās pa kājām. Rau, leitnants Kravcovs, lieliem sejas kauliem, ar vaigubārdiņu pie ausīm. Muļķis! Dienesta no­teikumus nezina! Pļāpa! Tukšgalvis un švīts! Izlaida no zemūdenes … Kā zeņķis uzķērās uz makšķeres . .. Droši vien taču bija kapteiņa pavēle bez viņa atļaujas Gorelovu no zemūdenes neizlaist. Gorelovs jau sen atskārta, ka vi­ņam neuzticas, ka rodas neskaidras aizdomas, kas savel­kas ap viņu aizvien ciešāk. Ja šis vientiesis nebūtu viņu izlaidis, varbūt tagad viss būtu pavisam citādi … Lai gan nē… Pulkstenis jau bija uzstādīts, poga pie ieejas ka­merā sabojāta. Bojā ejas mašīna bija jau iedarbināta, ne­viens vairs nevarēja to apturēt… Un tā — saule noriet, un līdz. ar to iegrimst tumsa, aiziet bojā viņa, Gorelova, dzīve ….

Ar sasprēgājušām lūpām un izkaltušu muti Gorelovs kārīgi tvēra gaisu. Viņš smaka nost. Galvā pazibēja ne­skaidri tēli, juceklīgas ēnas, aprautas domas, sūrošanās, pārmetumi, nožēla . . . Viņš norija divus skopus dārgā ūdens malkus, taču atspirdzinājumu, apziņas skaidrību tie nedeva. Gorelovam metās nelabi. Nospiedis kādu pogu uz vadības pults un izlaidis skābekli no muguras maisa, Gorelovs nolaidās dziļumā. Viņam kļuva vieglāk, gaisa atvēsinošā strūkla ieplūda plaušās, apziņa noskaidrojās. Taču vajadzēja steigties augšup, nevarēja palaist garām nevienu atlikušo dziestošās dienas mirkli. Gorelovs no­spieda otru pogu, lai atkal piepildītu maisu ar skābekli. Viņu pārņēma bailes: parasto ātro un vieglo pacelšanos augšup Gorelovs nejuta. Viņš uzpeldēja lēni un smagi, it kā apkrauts ar kādu jaunu smagumu. Tad viņš, neko vēl nesaprazdams, iedarbināja skrūvi, līdz krūtīm palēcās no ūdens, pavērās apkārt un turpināja ceļu uz ziemeļiem.

Kas gan tur, dziļumā, bija noticis? Kāpēc viņš uzpel­dēja tik lēni? Vai kaut kas sabojājies maisa mechanismā? Gorelovs pastiepa roku aiz muguras un mēģināja maisu aptaustīt. Pirksti aiz muguras nesajuta parasto augsto, elastīgo apaļumu. Maiss bija ļengans, mīksts, gandrīz plakans, it kā tukšs. Un tai pašā laikā atgriezās pirmītē­jais elpas trūkums, nepietika gaisa .. . Nē, gaiss bija, bet it kā trūka dzīvinošā skābekļa . . . Skābeklis? . . . Kru­tickis! Riebeklis! Nelietis! Vai tiešām viņš skafandru pie­lādējis ar saspiesta un nevis šķidra skābekļa patronām?! Ak nodevējs! Nodevējs! .. . Kas izteica šo vārdu? Bei­gas! .. . Pat lidz saules rietam nepietiks . .. Nē! Nē! Lai brāž vējš! .. . Lai gāžas viļņi! . . . Jāpamēģina, lai arī draudētu briesmas, aizrīties, noslīkt. ..

Aizelsdamies, ar plaši atplestu muti krampjaini tver­dams gaisu, tumšsarkanu seju un acīm, kas draudēja iz­sprāgt no dobumiem, Gorelovs sāka svaidīties, spārdīties, cenzdamies pilnā gaitā apgriezties uz muguras, ar krūtīm uz augšu. Skrūvi apturēt viņš baidījās: viņš nebija pārlie­cināts, ka bez tās spēs noturēties virs ūdens. Aptumšotajā apziņā kā glābšanas zvaigzne mirgoja tikai viena doma par pēdējo līdzekli…

Izpletis kājas un balansēdams ar tām, lai noturētos uz muguras, viņš ar neklausīgiem pirkstiem izņēma no ligzdas vadības pultī vara adatu garā, tievā aukliņā un lēni tuvināja to krūtīm, skafandra vidējai vīlei. Ar gur­stošu roku konvulsivi taustīdamies, viņš meklēja šo vīli — un nevarēja atrast. Acu priekšā satumsa melna migla, plaušas strādāja kā kalēja plēšas. Tumšsarkans zilums lēni izplūda pār seju. Roka ar cieši sažņaugto adatu sa­stinga uz skafandra.

Dziestošajā apziņā jaucās tikko sadzirdama zuzoņa. Zuzoņa tuvojās, pieauga, vērtās spēcīgā rūkoņā, piepildīja Gorelova ķiveri un ausis un pēkšņi uzreiz aprāvās.

Gorelovs zaudēja samaņu . . .

* *

*

Cilvēks runāja labā angļu valodā, izmeklēti laipni:

— Leitnantam Hasegavain vajadzēja patērēt ne mazu­mu pūļu, un mēs esam viņam ļoti pateicīgi par tik veik­smīgu rekognoscēšanu. No visiem mūsu hidroplāniem, kas fk dienas virs okeana izlūkoja milzīgus plašumus, palai­mējās tieši viņa mašīnai. v

Kāds no klātesošajiem, kas stāvēja pie kojas, atturīgi un godbijīgi palocījās.

— Bet arī mums citiem jūs sagādājāt ne mazāk darba, — ar tikko jaušamu, bet labvēlīgu smaidu platajā, brūni dzeltenajā sejā ar stipri izspiestiem, asiem vaigu kauliem runāja tālāk cilvēks, kas sēdēja uz krēsla. Viņa iešķībajās acīs aiz lielām raga brillēm mirkli pazi­bēja apmierinājums ar sevi un saviem apakšniekiem. — Vajadzēja jūs izvilkt no nepieejamām burvju bruņām un atdot dzīvību. Jā — ā! Tieši atdot dzīvību, jo viss norādīja, ka tā jūs jau sen atstājusi. Pirmo uzdevumu paveica mūsu elektrotechniķis majors Jasuguro Aidzava, kuram, tiesa gan, jūs devāt mājienu, kā tas izdarāms. Sažņaugtajā dūrē jūs turējāt vara adatu tieši pret ska­fandra krūšu vīli. Bet otro uzdevumu paveica mūsu mags un burvis doktors Sudzuki ar kādiem brīnumdarošiem iešļircinājumiem, kas pēc divi stundām atdzīvināja jūsu sirdi. Esmu ļoti priecīgs, ka atkal satiekamies un ka varu jūs viesmīlīgi uzņemt uz mūsu kuģa. Sastapšanos ar vecu draugu allaž apdveš ziedošu ķiršu smarža, saka manā dzimtenē. Jūsu pirmo ziņojumu es vēl vakar pa radio nosūtīju Galvenajam štabam. Bet tagad atpūtieties, at­gūstiet spēkus. Rīt, ja atļaujiet, es atkal jūs apmeklēšu, un mēs parunāsimies par jūsu brīnišķīgā varoņdarba de­taļām. Atļaujiet jums, mister Krok, novēlēt mieru un ve­selību, kas jums tik nepieciešami.

Kapteinis Maeda piecēlās un pastiepa mazo roku ar dzeltenbrūno plaukstu.

Kopš pēdējās, tik neaizmirstamās sarunas ar Gorelovu Ļeņingradā un sava aresta kapteinis bija daudz zaudējis no agrākās stingrības. Būdams tās lielvalsts jūras atašejs, kas uzskatīja sevi par Austrumu un Āzijas jūru valdnieci, viņš bija vieglprātīgi ļāvies padomju varai sevi arestēt nozieguma vietā; padomju vara viņu atbrīvoja vienīgi aiz diplomātiskā rakstura iemesliem, un pēc tam viņu kā aresta sakompromitētu nekavējoties atsauca atpakaļ uz dzimteni. Lai cik svarīgs bija uzdevums komandēt krei­seri, kam uzdots uzturēt sakarus ar Gorelovu un novērot padomju zemūdeni, taču kapteinim Maedam tas bija acīm redzams pazeminājums.

Gorelovs nespēcīgi paspieda kapteiņa roku un klusu sacīja:

— Esmu jums bezgala pateicīgs, kaptein … Es nekad neaizmirsīšu . . . savu glābēju vārdus — lidotāju leitnantu Hasegavu… un majoru Aidzavu… un doktoru Su- dzuki… Vēlreiz jums pateicos …

Kapteinis Maeda un visi tā pavadoņi atstāja kuģa slimnīcu. Gorelovs atkrita uz sniegbaltā spilvena un aiz­vēra acis.

Kopš tā brīža, kad samaņu zaudējušo Gorelovu uz­ņēma lidotājs leitnants Hasegava un nogādāja uz krei­sera, viņam tika pievērsta izcila uzmanība. Kapteinis Maeda nepārspīlēja: .ņemot vērā šķietami nepārvaramos šķēršļus, bija nepieciešama sevišķa, neparasta neatlai­dība, lai glābtu Gorelovu. Taču kapteinis Maeda nepateica visu: Galvenā štaba instrukcijas kapteiņa tālāko karjeru nepārprotami saistīja ar Gorelova atrašanu un laimīgu atvešanu. īstenībā kapteiņa dzīvība tādā kārtā izrādījās saistīta ar Gorelova dzīvību: domas par harikiri neatlai­dīgi mocīja kapteini visas divdesmit stundas, kamēr ilga nepārtrauktā, izmisīgā cīņa, lai Gorelovu atbrīvotu no skafandra un viņu atdzīvinātu. Kapteinis Maeda pilnīgi dibināti uzskatīja majoru Aidzavu un doktoru Sudzuki arī par saviem glābējiem.

Gorelova kopšana bija neparasti rūpīga; doktors Su­dzuki pielietoja vismodernākās metodes, lai drīzāk atjau­notu organisma spēkus. Jau trešajā dienā viņa pacients bez sevišķas piepūles varēja ilgāku laiku sarunāties ar kapteini Maedu, kas viņu apmeklēja otrreiz.

Šoreiz kapteini pavadīja tikai viens cilvēks, kas atnesa diktofonu, uzstādīja to pie Gorelova gultas un tad aiz­gāja. Pēc pirmajām izmeklētajām frāzēm, izsakot prieku par Gorelova ātro izveseļošanos, jautājumiem par viņa pašsajūtu un jauniem līdzjūtības apliecinājumiem sakarā ar pārciestajiem pārbaudījumiem kapteinis uzsāka lietišķu sarunu.

— Galvenais štābs būtu jums ļoti pateicīgs, mister Krok, ja jūs dotu mums dažas ziņas par zemūdeni, uz kuras jūs atradāties, par tās konstrukciju, apbruņojumu, enerģijas avotiem, dzinējiem un vispār par visu, kas šo kuģi atšķir no parasta tipa modernajām zemūdenēm.

Acīm redzot Gorelovs bija šos jautājumus gaidījis. Viņš ātri atbildēja:

— Atvainojiet, kaptein, bet visas šīs ziņas es pats nodošu Galvenajam štabam, tiklīdz mēs ieradīsimies ostā . .. Starp citu, kur mēs pašreiz atrodamies?

Kapteinis, redzams, jutās nepatīkami pārsteigts. Ar sastingušu seju un puspievērtām acīm viņš mirkli klu­sēja, tad lēni teica:

— Varu jums apliecināt, dziļi cienītais mister Krok, ka šai gadījumā es rīkojos nevis aiz vienkāršas ziņkāres, bet tieši Galvenā štaba uzdevumā.

— Ļoti žēl, kaptein, un vēlreiz lūdzu mani atvainot, taču daži ļoti svarīgi motivi spiež mani atturēties atbildēt uz jūsu jautājumiem. Savu ziņojumu es varu nodot vie­nīgi tieši Galvenajam štabam. Un, jo ātrāk es tikšu no­gādāts ostā, jo labāk tas būs. Tieši tāpēc es interesējos par kuģa atrašanās vietu.

Kapteinis atkal apklusa.

— Jums ir tiesības, mister Krok, — viņš beidzot at­bildēja, — rīkoties, kā atzīstat par nepieciešamu. Es ne­kādā gadījumā neatļaušos uzmākties, ja tas ir jūsu galī­gais lēmums. Tikai uzskatu par savu pienākumu jums paziņot, ka šis lēmums, ja jūs to negrozīsiet, sagādās šta- bam zināmas grūtības. Būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs šo apstākli ņemtu vērā jūsu tālākajās pārdomās… Starp citu — kapteinis steidzīgi piebilda, pamanījis vieglu īg­numu Gorelova sejā, — vēlreiz atkārtoju, ka es nebūt neuzstāju un visu atļauju izšķirt jūsu labvēlīgajam sprie­dumam … Bet, kas attiecas uz mūsu kuģi, tad šobrīd tas vel vienmēr atrodas tai pašā vietā, kur mums bija tas prieks jūs pie sevis uzņemt.

— Kā! Tai pašā vietā? — pārsteigts un noraizējies jautāja Gorelovs, paceldamies uz elkoņa. — Kāpēc?

— Pēc Galvenā štaba instrukcijas, uzņemot jūs uz kuģa, mūsu uzdevums ir pilnīgi pārliecināties par zem­ūdenes bojā eju. Mums jāiegūst vispārliecinošākie pierā­dījumi, gaidījām tikai uz jūsu izveseļošanos un jūsu pa­līdzību, lai tos iegūtu.

— Pierādījumi?! — galīgi apjucis, atkārtoja Gore­lovs. — Bet kādi tad var būt pierādījumi? Pēc sprādziena uz okeana virsmas parādījās eļļas plankumi, bet jūs tu­vumā nebijāt, un tagad tie, protams, jau izzuduši. Turpat uzpeldēja daži sīki koka gabaliņi, bet tos droši vien aiz­nesuši viļņi un vējš. Kādi gan tagad var būt pierādījumi?

— Divas reizes, — kapteinis Maeda lēni atbildēja, — mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka zemūdeni esam iz­nīcinājuši, un pēc tam izrādījās, ka esam vienīgi nelaimī­gas vilšanās upuri. Pēdējo reizi mēs par šo vilšanos sa­maksājām ļoti dārgi, pazaudējot mūsu labāko kreiseri un viņa majestates flotes labāko kapteini. Sēras par «Idzumo» un par tā varonīgo komandieri vēl līdz šim laikam pilda visas nācijās sirdi, lai gan tauta nav infor­mēta par kuģa bojā ejas īstajiem iemesliem. Mēs vairs negribam šīs kļūdas atkārtot!

— Bet iedomājieties taču, kaptein, — ārkārtīgā uz­budinājumā iesaucās Gorelovs, — par kādiem pierādī­jumiem var būt runa? Kas jūs var pārliecināt par neap­šaubāmu zemūdenes bojā eju? Es nevaru iedomāties, kas

varētu jūs apmierināt tagad, kad pagājušas jau trīs die­nas kopš sprādziena un nekādu pēdu vairs nav iespējams atrast?!

Bāls, ar lielām sviedru lāsēm uz pieres, viņš pilnīgi bez spēka atkrita uz spilvena.

— Neuztraucieties, dārgais mister Krok! — redzami nobažījies, sacīja kapteinis. — Mums pārāk dārga ir jūsu veselība, lai to pakļautu briesmām. Jo vairāk tādēļ, ka nopietnu iemeslu tam nav. Nepieciešamos pierādījumus ar jūsu drosmīgo piepalīdzību nemaz nav tik grūti iegūt. Zemūdene, ja katastrofa tiešām notikusi, nogrimusi sa­mērā seklā okeana rajonā. Tā lielākais dziļums sasniedz ap tūkstoš divsimt metru. Sājos apstākļos nav nekā vieg­lāka kā zemūdeni atrast, ja vien jūs neatsakāties šos mek­lējumus izdarīt, ietērpies savā skafandrā, kuru jūs lieto­jat ar tādu māku un drosmi. Sprādziena vietu jūs zināt diezgan noteikti. Ja zemūdene gājusi bojā, tad tā guļ kaut kur okeana dibenā šās vietas tuvumā. Mēs jūs apgā­dāsim ar spēcīgu portativu mūsu visjaunākās konstruk­cijas elektromagnetisko metalmeklētāju, un jūs īsā laikā zemūdeni atradīsiet. Jūs noskaidrosiet, kādā stāvoklī tā atrodas, un norādīsiet mums tās atrašanās vielu, pēc tam mēs ar mūsu rīcībā esošiem līdzekļiem par to pārlie­cināsimies, bet varbūt zemūdeni arī izcelsim.

— Bet, kaptein, — Gorelovs mēģināja iebilst, — vai tad es varu precizi zināt tieši kādā vietā notikusi katas­trofa? Šo vietu^es aprēķināju tikai aptuveni pie Dienvidu saulgriežu loka. Kļūda par vienu grādu palielinās pārmek­lējamo dibena platību par tūkstoš kvadrātkilometriem. Cik daudz laika gan prasīs šie meklējumi?

— Lai cik tie arī prasītu! — sekoja stingra atbilde. — Mēs no šejienes aizbrauksim tikai tajā gadījumā, ja atradīsim zemūdeni vai arī secināsim, ka tās še nav.

Gorelovs aizvēra acis un neko neatbildēja. Viņš bija galīgi apjucis. Viņš nezināja, ko atbildēt. Taču viņš skaidri saprata, ka pēc zemūdenes katastrofas nekas vēl nav galā, ka viņš atrodas nežēlīga, nepielūdzama spēka varā un kļūst par šo cilvēku nodomu un plānu ieroci, kam nedrīkst būt savas gribas. Pēc brītiņa viņš sarosījās. Acīs pavīdēja vāja ceriba, un viņš no jauna mēģināja preto­ties.

— Ja jūsu rīcībā, kaptein, — viņš sacīja, ar pūlēm ap­valdīdams satraukumu, — ir lieliski metalmeklētāji, kā­pēc lai jūs tos neizlietotu no kuģa? Vai pat no vairākiem kuģiem, lai meklējumus paātrinātu?

Kapteinis noraidoši papurināja galvu:

— Pēc rūgtā piedzīvojuma ar «Idzumo» mēs sargā­mies pārāk tuvu parādīties pie šās zemūdenes vai tās vie­tas, kur tā varētu atrasties. No šāda riska mēs izvai- rājnies.

Galīgi zaudējis spēkus, Gorelovs nekustīgi gulēja ar aizvērtām acīm un bālu, nedzīvu seju. Kad pēc kapteiņa aicinājuma ieradās doktors Sudzuki, tas izlietoja ne ma­zumu laika un pūļu, lai savu pacientu dabūtu pie samaņas.

*' *

*

Iekalts skafandrā, kā tornis paceldamies kreisera ne­lielā auguma komandas vidū, Gorelovs ik dienas no agra rīta smagiem, lēniem soļiem devās uz kuģa kāpnēm. Katru reizi, parādot visvisādu cieņu un godbijību, viņu pavadīja kapteiņa vecākais palīgs leitnants Osima, ma­jors Aidzava un vēl dažas personas no komandējošā sa­stāva. Sardze pie kāpnēm atdeva viņam godu. Taču Go­relovs gāja pa kuģa klāju ar drūmu seju, juzdamies kā vergs, kas, uzrauga pātagas dzīts, dodas smagajā verga darbā. Nogājis lejā pa kāpnēm, Gorelovs kopā ar majoru Aidzavu iesēdās motorkuterī, kas pēc trim stundām no­gādāja viņus šāsdienas dafbam paredzētajā okeana kvad- ratā. Se Gorelovs uzlika ķiveri un, paķēris nelielu kastīti ar metalmeklētāju, nolaidās pa kāpnītēm jūrā un ienira dzelmē. Tur viņš klejoja ar desmit desmitdaļu ātrumu, piecpadsmit metrus virs dibena, ar iededzinātu laternu uz ķiveres, ieklausīdamies metalmeklētājā, veltīgi gaidīdams tā signālus. Vajadzēja pārmeklēt milzīgu rajonu, vairāku tūkstošu kvadrātkilometru platībā, ko Gorelovs kopā ar kapteini bija sadalījis sīkākās daļās, pa dažiem simtiem kvadrātkilometru, no kuriem ikvienu Gorelovam vajadzēja pārmeklēt vienas dienas laikā. Zem ūdens viņš brokastīs iedzēra dažus malkus kakao vai stipru buljonu no pār­tikas termosa, pusdienās atgriezās uz kutera, vakariņas ēda uz kuģa noguris un izmocīts, un pēc uzmanīgas ārsta apskates nekavējoties aizgāja gulēt viņam ierādītajā ka- jitē. Pa nakti majoram Aidzavam vajadzēja no jauna uz­lādēt ar elektrisko enerģiju skafandra akumulatorus, pie­pildīt patronas ar skābekli, apgādāt pārtiku, pārbaudīt mechanismus.

Vienmuļi, nogurdinoši ritēja diena pēc dienas nemitī­gos meklējumos, taču nekādas pēdas no zemūdenes Go­relovs neatrada. Viņam jau sāka jukt laika rēķini.

Astoņpadsmitajā dienā pēc katastrofas, piecpadsmitajā augustā, Gorelovs atgriezdamies negaidot ieraudzīja uz kuģa klāja pie kāpnēm kapteini Maedu. Kapteinis nepa­cietīgi gaidīja, kamēr Gorelovs atbrīvojas no skafandra, un, neļaujot viņam pat atpūsties, palūdza sekot uz kajiti.

Nosēdinājis Gorelovu atzveltnī, kapteinis sacīja:

— Mūsu radiostacija vēl vakarrīt sāka pārtvert kā­das šifrētas radio pārraides no nezināma punkta. Mēs kon­statējām, ka pārraides notiek no nekustīgas stacijas, kas atrodas kaut kur ne vairāk kā piecu vai sešu simtu kilo­metru atstatumā no mums dienvidaustrumu virzienā. Mūsu hidroplāni pa dienu izlūkoja šajā virzienā virs okeana milzīgu platību, taču neatrada virs ūdens neviena kuģa, kas būtu varējis raidīt kādus radiosignālus. Un vispār šis okeana rajons, kā jums zināms, atrodas tik tālu no parastajiem ceļiem, ir tik klajš, ka grūti sagaidīt sa­stapšanos ar kuģiem. Visi šie apstākļi līdz ar jūsu pilnīgi bezsekmīgajiem meklējumiem spiež mani domāt, ka zem­ūdene katastrofā nav "Vis aizgājusi bojā, bet cietusi tikai vairāk vai mazāk nopietnu avāriju un, nespēdama kus­tēties, atjaunojusi radiostaciju un tagad sazinās ar savu bazi, izsaucot palīdzību. Tāpēc esmu nolēmis pagaidām darbus še pārtraukt un tuvoties radio raidījumu izej- punktam. Tur jūs savus meklējumus atjaunosiet, un kopā ar jums tos izdarīs mūsu zemūdeņu divizions, ko es pie­prasīju no tuvākās bāzes. Pēc divām dienām divizions ieradīsies norādītā vietā, un tur mēs ar to sastapsimies. Esmu pilnīgi pārliecināts, ja mana versija par «Pioniera» avariju ir pareiza, tad arī tā kaujas spējas pēc šīs ava- rijas ievērojami pazeminājušās. Tāpēc es uzņemos atbil­dību par risku, kas vēl joprojām pastāv, bet uz ko esmu gatavs, lai uzbruktu «Pionierim» tādos apstākļos, kas mums ir vislabvēlīgākie. Ja «Pionieris» atjaunos savus spēkus, ja tam laikā ieradīsies palīdzība un tas pilnīgi atgūs savas kaujas spējas, tad tik labvēlīgus apstākļus kaujai ar to kā tagad mēs nekad vairs nesagaidīsim. Mums nepieciešams izmantot šo situāciju pilnīgi, neka­vējoties un pieveikt nolādēto zemūdeni, kamēr to vēl var izdarīt ar izredzēm uz panākumiem … Kādas ir jūsu do­mas, mister Krok?

Parasti vienaldzīgajā kapteiņa Maedas sejā atspogu­ļojās vislielākā satraukuma pēdas.

Nokāris galvu, ar nobālušu seju Gorelovs klusēja. Vairākas reizes viņš pārvilka roku pār valgo pieri un beidzot dobji izdvesa:

— Nevaru iedomāties, kaptein … Nedomāju, ka zem­ūdene pēc tāda sprādziena būtu varējusi palikt vesela … Taču jums taisnība, kaptein: uzmanība prasa noskaidrot šo radiopārraižu avotu. Katrā ziņā jums taisnība. Tik lab­vēlīgu situāciju otrreiz vairs nesagaidīsiet. Ja «Pionieris» parādīsies pie saviem krastiem, tad Tālo Austrumu jūru valdnieks būs viņš. Tikai viņš! Un neviens cits!

… Pēc pusstundas milzīgais kreiseris — varenais tērauda cietoksnis, kā sarus sacēlis neskaitāmo lielgabalu stobrus, — devās ceļā un, šķeldams augstās, zaļganzilās putu mežģinēm rotātās bangas, aiztraucās uz dienvidaust­rumiem pār tuksnesīgā okeana bezgalīgajiem plašumiem.