Divu okeānu noslēpums

X nodaļa ŪDENSAUGU BIEZOKNĪ

Milzīgs bruņurupucis, bailēs izvalbījis melnās acis, kas spīdēja kā lielas zīles, grozīja galvu uz garā, izstieptā kakla, nira dziļumā, šaudījās no vienas puses uz otru, iz­

pletis platās, plakanās pleznas kā airus, tad kā putns strauji šāvās augšup.

Priecādamies par savu kustību straujumu un veiklību, laimīgi smiedamies, Pavļiks sekoja tūlīt aiz bruņurupuča, te satverdams to aiz pleznām vai īsās, resnās astes ar smailu galu, te aizsteigdamies tam priekšā, te gandrīz pavisam atlaizdamies uz bruņurupuča kuprainās, cietās muguras, kuru kā tumši, ovāli krāsns podiņi viscaur klāja bruņas.

Apkārt šaudījās zili svēdraini loči, raibas biezlūpes un papagaiļzivis; ķēmīgie jūras buļļi uzlidoja no jūras di­bena un krita atkal atpakaļ; gausi un ļengani aizpeldēja lāsainie jūras kazragi ar cietām, lielām zvīņām un trim asām šautrām uz muguras; kā zibens aizšāvās skaistās, zeltainās doradas. Kaut kur sānis locīdamās aizlavījās lielo, bāli rudo jūras zušu saime. Līdz nāvei pārbiedēta ežazivs, no visa spēka neveikli ķepurodamās, traucās aug­šup un, izbāzusi virs ūdens snuķītim līdzīgo degunu, ievilka gaisu, piepūtās kā bumba un apsviedās uz mugu­ras, izplezdama uz visām pusēm ienaidniekiem par biedi­nājumu savas neskaitāmās adatas. Fizaliju un daiļo si- fonoforu pulks, mirguļodams greznās, zeltaini zilās krā­sās, ielenca Pavļiku un viņa bruņurupuci un tai pašā mirklī atkal pajuka, viņu trakās kņadas izbiedēts.

Kad neatlaidīgais vajātājs pēkšņi satvēra bruņurupuci aiz astes un sāka to vilkt uz netālu melnējošo ūdensaugu biezokni, dzīvnieks beidzot pavisam zaudēja prātu. At­plētis cieto, kāsī saliekto, it kā brūni lakoto knābi, tas no visa spēka kūļāja pleznas, taču neko nevarēja izdarīt. Ar visu mazā elektromotora piecdesmit zirgspēku jaudu Pav­ļiks vilka bruņurupuci sev līdz.

Abi viņi iebruka ūdensaugu aizsegā, ienesdami šaus­mas un apjukumu to būtņu pasaulē, kas apdzīvoja šos cilvēkiem gandrīz nepazīstamos zemūdens džungļus.

Apkārt Pavļikam un bruņurupucim uzspurdza vesels spiets krevetu, vēzīšu, tārpiņu, jūras zirnekļu un krabju, kas mitinājās uz ūdensaugu stublājiem, no tiem pārtika, Še piedzima un arī nomira. Sīkas un prāvas zivis iešmauca ūdensaugu biezoknī, tā ka Pavļiks pat nepaguva tās sa­skatīt. Bet viņam neatlika arī laika.

Pavļiks nepavisam nebija paredzējis, ko var izdarīt

šie trauslie, glumie augi, kas satur deviņdesmit procentus ūdens, kad tos sastop tādā vairumā. Jau piektajā metrā, viņiem laužoties starp ūdensaugiem, ap bruņurupuča pleznām, asti un kaklu bija satinies tik daudz stiebru un iapu, ka dzīvnieks vairs nespēja izdarīt nevienu kustību. Labākā stāvoklī nebija arī Pavļiks. Lai gan viņa rokas un kājas bija puslīdz brīvas, toties skrūve sapinās ūdens­augos, un Pavļiks nonāca tikpat nevarīgā stāvoklī kā bruņurupucis. Zēns palaida vaļā savu medījumu un cen­tās ar rokām aizsniegt skrūvi, lai to notīrītu, taču ar skafandra metala rokām tas nebija iespējams.

«Nu ir ķibele!» viņš noraizējies domāja. «Pats laukā neizpiņķēšos … Vajadzēs saukt palīgā!»

Un skaļi pasauca:

— Arsen Davidovič!

— Kas noticis, bičo? Kur tu esi? — viņš izdzirda pa­zīstamo balsi.

— Man te nepatikšanas, Arsen Davidovič . .. Esmu iekļuvis ūdensaugu biezoknī, un skrūve tajos sapinusies. Tā . . .

— Un tu netiec no vietas?

— Jā … Un ari bruņurupucis …

— Kāds bruņurupucis?

— Liels … tāds. Es to noķēru un stiepu pie jums. ..

— Tu esi traks, bičo! — zoologs sāka skaļi smieties. — Kā tu viņu stiepi?

— Aiz astes …

Smiešanās kļuva trīskārt skaļāka, jo zoologa barito­nam pievienojās Skvorešņas sulīgais bass un Coja klusie smiekli.

— Kur tad tu īsti esi iesprūdis? — izsmējies jautāja zoologs.

— Ārpusē… no okeana puses .. . tūlīt aiz pagrie­ziena. No jūsu puses nord-ost virzienā.

— Skaidrs, — Skvorešņa atsaucās. — Kāds dziļums?

— Septiņdesmit astoņi metri, — paskatījies dziļum- mērītājā, atbildēja Pavļiks.

— Nu labi, bičo. Stāvi vien mierīgi. Drīz būšu pie tevis. Kad sacīšu, sāc peilēt.

— Labi, Arsen Davidovič.

Pavļikam nāca smiekli un reizē bija neveikli. Cilvēki aizņemti svarīgā darbā, bet viņš tos kavē. Un aiz muļķī­bas. Kādēļ vajadzēja spraukties caur ūdensaugiem, kad varēja tos apiet? Gribējās ātrāk tikt galā. Bet vajadzēja apsvērt! Ja būtu kaut jel mirkli padomājis, tad būtu arī sapratis, ka te var tā sapīties, ka vairs neizkulsies laukā.

Pavļiks sāka lūkoties ūdensaugos ar jaunu vērību un interesi.

Tie stāvēja visapkārt — taisni, nekustīgi, sapinušies nepārraujamā režģī. To brūnos, oranžos, zeltaini olivza- ļos apaļos stublājus klāja garas, gan sīki robotas, gan caurumotas lapas, kas gareniski sakļāvās kā plaukstas. Citi stublāji, kam nebija lapu, sazarojās daudzos sīkos zariņos. Bet visi tie bija nosēti gan lieliem, gan maziem gaisa burbulīšiem, kas turējās kā ķiršogas uz tieviem kā­tiņiem. Stublājus un lapas klāja itin kā baltu sūnu lāsumi. Taču Pavļiks jau zināja, ka tās nebija vis sūnas, bet sa­vādu sūndzīvnieku kolonija, kas atgādināja brīžiem smalku mežģiņu rakstu, brīžiem māksliniecisku graviera griezumu ziloņkaulā.

Pavļiks nevarēja vien nobrīnīties par sūndzīvnieku ne­uzkrītošo skaistumu. Tie viņam atgādināja ķīniešu veclai­cīgu ziloņkaula šķirstiņu, visu vienos smalkos rakstos, kas kādreiz Sanhajā tēvam bija uzdāvināts dzimšanas dienā. Sīs atmiņas uznāca tik pēkšņi, ka Pavļiks pat apjuka: tieši šodien taču bija divdesmit sestais maijs, viņa tēva dzimšanas diena! Pavļiks vienmēr ar tādu ne­pacietību bija gaidījis šo dienu jau ilgi iepriekš! Tā solīja viņam tik daudz prieka un līksmes! Bet tagad aiz­mirsis .. .

Divdesmit sestais maijs … Domas par tēvu, ievainotu, vientuļu, viesa skumjas. Bet pēkšņi prātā iešāvās jauna doma. Divdesmit sestais maijs… Kaut kur nesen kādā citā sakarā Pavļiks bija sastapies ar šo datumu… Kur? Kad? Divdesmit sestais maijs… Divdesmit sestais maijs'… Piepeši viņam blakus uz ūdensaugu lēzenās la- pas sakustējās kāds pelēkbalts plankums, izstiepa kājas un ūsiņas, pacēla spīles. Vēl mirklis — un sīks, taču īsts olivzaļš krabis ar baltu lāsumiņu uz muguras žigli aizte­cēja pa lapu, locīdamies starp skaisto hidroidpolipu — kladokorinu stiebriņiem, kas bija saauguši uz lapas ka sīka birztaliņa. Mazs tārpiņš šai brīdī pa pusei izliecās no savītās gliemežnīcas tieši krabja ceļā. Pirms tārpiņš bija paguvis iešmaukt atpakaļ savā alā, krabis to satvēra ar spīli, izvilka no gliemežnīcas un norija.

Pavļika un bruņurupuča iztraucētais miers iestājās no jauna, un uz brīdi aprimusī dzīve atkal ritēja pa vecam.

Neparastā skata valdzināts, Pavļiks visu aizmirsa. Baltie lāsumi drīz še, drīz tur pēkšņi sāka kustēties un parādījās te uz tumši zaļās garneles vai olivzaļā krabja muguras, te kā pelēku taustekļu pušķītis uz mazas, zel­taini oranžas skaistules aktinijas.

— Re, kur gudrinieki! — balsī ierunājās pārsteigtais Pavļiks. — Kā izliekas!

— Kas ir gudrinieki, bičo? — negaidot atskanēja zoo­loga balss. — Kas izliekas?

Pavļiks bija tā aizrāvies ar saviem novērojumiem, ka aizmirsa, kur atrodas un kas notiek ap viņu. Tomēr viņš tūdaļ atjēdzās un atbildēja:

— Te uz ūdensaugiem mitinās milzums dzīvnieku, un visi viņi briesmīgi līdzīgi sūndzīvniekiem. Es uzreiz pat nevarēju atšķirt…

— A-ā-ā … Tā ir mimikrija, bičo. Dzīvnieki pieņem apkārtējo priekšmetu krāsu vai ārējo izskatu un tā pa­glābjas no ienaidniekiem, kļūdami tiem neredzami.

Visās spraugās starp ūdensaugu stiebriem un lapām parādījās un atkal nozuda savādas būtnes, kādas pirmajā brīdī, šai biezoknī ienākot, Pavļiks netika pamanījis un saskatījis. Visas tās bija nelielas — piecpadsmit līdz div­desmit centimetru garas — un ūdenī turējās vertikāli, it kā stāvus. So būtņu galva un kakls pilnīgi līdzinājās zirga galvai un kaklam, turklāt purni bija izstiepti cauru­lītē, kuras vidū uz kārpai līdzīgā punīša rēgojās divi augšup izslieti ilkņveidfgi stari. Uz lepni izliektā kakla auga izspūrušas, retas, stāvus saslietas krēpes. Zemāk kakls nobeidzās ar apaļu vēderiņu. Uz muguras pie kakla bija spura, līdzīga pusapaļam, atplestam vēdeklim bez turekļa. Tūliņ aiz īsā vēderiņa sākās gara, lokana, priekš­pusē spirālē sagriezta aste. Šo savādo būtņu bālā, palsi rūsganā nokrāsa brīžam atspulgoja gan blāvi zilā, gan zaļganā krāsā.

«Nu uz mata kā šacha zirdziņš ar asti,» Pavļiks no­domāja.

Tie patiesi bija jūras zirdziņi, jocīgas un reizē gracio­zas būtnes. Lielos pulkos tie šaudījās gaiši zaļajās sprau­gās starp ūdenszālēm, — gan lēnām, cienīgi izriezuši vēderiņus, lepni izslējuši savas zirgu galviņas un izvalbī­juši izbrīna pilnas acis, gan guļus aši šķēla ūdeni, irda- mies ar asti kā mazi tvaikonīši ar skrūvi. Daži, apmetuši astes galu ap ūdensaugu stiebriem, šūpojās uz tiem, acīm redzot atpūšoties un uzglūnot laupījumam. Abas acis tiem grozījās uz visām pusēm kā hameleonam katra par sevi. Divi jūras zirdziņi, žigli peldēdami viens otram pretī, negaidot saķērās ar astēm un sapinās kopā. Viņi izmisīgi pūlējās izšķirties, raustījās uz visām pusēm, izmisīgi val­bīdami acis un ar zodiem aizķerdamies aiz tuvākajiem stiebriem.

Pavļiks, elpu aizturējis un smaidā plaši atplētis muti, nespēja novērst acis no šiem jocīgajiem zirdziņiem, kas, šķita, nupat nolēkuši no šacha dēlīša. Negaidot Pavļikam pašā acu priekšā apstājās un palika ūdenī uz vietas jūras zirdziņš ar lielu atkārušos vēderu. Viņš vērīgi noraudzījās Pavļikā, izpletis acis zem ērmīgajām, izspūrušajām krēpju šķipsnām. Piepeši jūras zirdziņa vēderiņa apakšējā daļā āda sakustējās un pavērās sprauga. Spraugā parā­dījās mazs, smails purniņš, un tūdaļ no šīs atvērtās kaba­tas izlēca sīks zirdziņš, ļoti līdzīgs lielajam zirgam un tik jocīgs, ka Pavļiks nevarēja vairs noturēties un skaļi iesmējās. Pirmajam pakaļ no kabatas cits pēc cita izlēca vairāki desmiti šo mazītiņo radījumu. Viņi graciozi riņ­ķoja ap savu peldošo māju un pēkšņi strauji metās tai klāt un mirklī noslēpās glābējā kabatā, kuras īpašnieks vienā mirklī nozuda no pārsteigtā Pavļika acīm.

Pavļiks uzreiz neievēroja, kas bija tā nobiedējis šo dzīvespriecīgo ģimeni. Tad viegli līgojošo, lāsumaino lapu vidū viņš pamanīja acis — drūmas, niknas, zem īgni sa­vilktām uzacīm. Tad iezīmējās biezas, gaļīgas, izliektas, kaktiņos lejup nošļukušas lūpas, kuras turēja sažmiegtu tievu ūdensauga zariņu. Beidzot parādījās arī visa resnā bizonim līdzīgā galva ar ķeburainiem ragiem un pinkainu bārdu. Likās, ka visa zivs sastāv no kustīgām laupsnām un kankariem, kas aizvietoja viņai spuras un asti, taču lielākoties vispār nebija saprotams, kādēļ tie kūļājās uz galvas, pažoklē, uz vaigiem un gar žaunu vākiem.

Milzums baltu lāsumu — lielu un mazu, bija izbārstīti pār visu šīs neparastās zivs ķermeni un visiem tās piedēk­ļiem. Tomēr tieši šie savādie kankari un lāsumi darīja zivi pilnīgi nemanāmu līgano, lāsumaino ūdensaugu bie­zoknī.

«Arī mimikrija,» Pavļiks nodomāja, «pielāgojas …»

Nenovērsdama drūmās acis no Pavļika, zivs pastāvēja dažus mirkļus uz vietas, tad nomierinājusies pievērsās res­nam stiebram un sāka ar purnu bakstīt mazu pauguriņu dūres lielumā, kas bija piestiprināts pie platas lapas kāta. Tikai vērīgi ieskatījies, Pavļiks ievēroja, ka šis pauguriņš ir īsta ligzda un ka ērmotā zivs pie tās piestiprina mutē atnesto zariņu. Gļotām klāto zariņu viņa izlaida no mutes, un tas cieši piegula savā vietā ligzdas sienā.

Acīm redzot ligzdas būve ar to arī nobeidzās, jo zivs pacēlās virs tās un sāka ar vēderiņu trīties gar ligzdas malām. No vēderiņa virtenītē izplūda ikri, kas rindās no­gūlās ligzdā.

— Bičo! — atkal negaidot skarbi atskanēja zoologa balss. — Sāc peilēt! Virziens — sūd-sūd-ost, dziļums — no astoņdesmit līdz astoņdesmit pieciem metriem, svār­stību biežums — divdesmit tūkstoši kilociklu, jauda — astoņdesmit vatu.

Pavļiks ātri atjēdzās un precizi, kā jūrnieks atbildēja:

— Tieši tā, Arsen Davidovič! Virziens — sūd-sūd-ost, dziļums — no astoņdesmit līdz astoņdesmit pieciem met­riem, svārstību biežums — divdesmit tūkstoši kilociklu, jauda — astoņdesmit vatu.

Viņš steidzīgi noņēma no jostas plakanu ultraskaņas pistoli', pēc kompasa, kas atradās uz kreisās rokas, no­teica virzienu, bet pēc dziļummēra — augstumu. Tad, pa­cēlis pistoli un nospiedis uz tās pogu, sāka ar to vilkt lo­kus, lēnām, acij gandrīz nemanāmi laizdams stobru aiz­vien zemāk un zemāk..»

* *

*

Pavļiks bija uzaudzis svešumā, tālu no dzimtenes prie­cīgās dzīves, aizraujošās cīņas ar bargajiem' dabas spe­ķiem un pagātnes verdzisko laiku paliekām, tālu no tas uzvarām un sasniegumiem. Sešus bērnības gadus, kas ir tik svarīgi cilvēka veidošanā, viņš pavadīja kapitālistis­kajā Amerikā, atmosfērā, kur cilvēks ir cilvēka ienaid­nieks, strādnieki — kapitalistu, nabagie — bagāto ienaid­nieki. Pavļiks dzīvoja vientuļi, bez mātes, kas bija mirusi jau pirmajā gadā pēc viņu ierašanās klusajā, patriarcha- lajā Kvebekā, bez brāļiem un māsām, bez draugiem un biedriem.

Negaidot pēc pārdzīvotām nāves briesmām Pavļiks nokļuva uz padomju zemūdens kuģa, drosmīgu ļaužu vidū, saliedētu biedru saimē, kas pieraduši pie briesmām, prot ar tām cīnīties un uzvarēt. Viņi Iekaroja zēna sirdi ar savu dzīves prieku, ar biedrisko saliedētību, jautro draudzību, vieglo un reizē dzelžaino disciplinu. Dzim­tene — stipra, maiga, vīrišķīga — uzņēma Pavļiku «Pio­niera» šaurajās telpās. Tā še ieguva Pavļika acīs dzīvu, reālu formu, tā iedvesa viņā jaunas jūtas, modināja karstu vēlēšanos būt tās cienīgam, kvēlas ilgas atdarināt un būt līdzīgam tās labākajiem dēliem, pie kuriem viņš tik laimīgi bija nokļuvis.

Šais nedaudzajās dienās pēc neaizmirstamajām un laimīgi pārlaistajām briesmām Pavļiks bija daudz ko mācījies. Viņš pamatīgi iepazinās ar savu skafandru, ko viņam no zemūdenes krājumā esošajiem vismazākajiem izmēriem bija izmeklējis Skvorešņa, iepazinās ar ultra­skaņas pistoli, uzzināja, kā lietot to kā ieroci un kā pielā­got sakaru uzturēšanai un signalizacijai. Viņš iemācījās orientēties jūras dziļumos pēc dziļummēra un kompasa; iemācījās peilēt un pieņemt peilēšanu ar savu radioapa- ratu, uznirt un nolaisties dibenā, regulējot gaisa maisiņu uz skafandra muguras; iedarbināt un apturēt skrūvi, vadīt stūri un palīdzēt tai ar rokām un visu ķermeni.

Tāpēc viņš tik veikli vajāja bruņurupuci un tik droši peilēja saviem draugiem ar ultraskaņas pistoli.

Ar ultraskaņas staru vajadzēja trāpīt membrānā, kas atradās uz krūtīm kādam no viņa draugiem. Tur stars pārvērtās dzirdamā skaņā un pēc tās skaidruma un asuma tika noteikts virziens, kādā jāturas, lai nokļūtu pie skaņas avota.

Pēc trim minūtēm, griezdams ar dunci udensaugus uz Pavļika skrūves, zoologs runāja:

— Sis bruņurupucis, Pavļik, man nav vajadzīgs. La­bāk tu būtu meklējis manu Lammelibranchiata cephala. Es vairs neiedrošinos pievienot savu vārdu pie tādas kla­ses nosaukuma, kura pagaidām eksistē tikai viena vienīga individa personā. Kāda nejēdzība!

Viņš bēdīgi nopūtās.

— Arsen Davidovič, neskumstiet, — Pavļiks mēģināja viņu iepriecināt. — Jūs redzēsiet, ja ne še, tad citur mēs katrā ziņā jums atradīsim šo cefalu .. .

— Tā, nu tu esi brīvs, Pavļik. Citā reizē… Pag, kas tad tas? — zoologs pēkšņi pārtrauca pats sevi.

Pavļiks pavērās uz to pusi, kur lūkojās zoologs. Caur ūdensaugu stiebriem Pavļiks pamanīja ar muguras skrūvi iramies augšup lielu cilvēka augumu zilganā skafandrā. Cilvēks turēja rokās trīs elastīgas, spilgti sarkanas lok­veida šļūtenes. Aiztraucies garām zoologam un Pavļikam kādu divdesmit metru attālumā un izbiedējis baru sud­rabotu zivtiņu, kuras kā lietus šaltis aizšāvās lejup, cil­vēks ātri nozuda augšā aiz biezās augu sienas.

— Savādi, kas še varēja būt? — domīgi vaicāja zoo­logs, joprojām cieši raudzīdamies augšup. — Man prātā, ka šodien bez mums diviem zemūdeni vajadzēja atstāt vienīgi Selavinam, Skvorešņam, Cojam un Maratam . .. Sī cilvēka skafandrs droši vien bija nulles izmēra, bet tik liela auguma vīri mums ir tikai divi — Skvorešņa un Go­relovs … Bet Skvorešņa ir aizņemts … Vai tiešām Go­relovs? …

— Arsen Davidovič! — Pavļiks pārtrauca zoologu. — Kāpēc gan viņš būtu pacēlies augšup? — Pēc kapteiņa pavēles taču nevienam nav tiesību atrasties dziļumā, kas mazāks par piecdesmit pieciem metriem no ūdens vir­smas …

Zoologs skafandrā paraustīja plecus:

— Nesaprotu. Starp citu, viņš, pirms nozuda no mūsu acīm, šķiet, mainīja virzienu un nogūlās horizontāli. Pa­vaicāšu viņam pa radio. Drīz taču būs pusdienas….