Divu okeānu noslēpums

III noda|a DŪŅĀS APRAKTIE

Sāpes kājā bija pārgājušas, un Gorelovs, ar plecu šķeldams ūdeni, viegli soļoja pa akmeņaino eju, kas jū­tami veda lejup, lavierējot starp klints šķembām. Aizas nelīdzenās sienas ar daudziem izciļņiem gan tuvojās, gan attālinājās.

Pēc ceturtdaļstundas nemitīga gājiena Gorelovs pa­manīja savu kļūdu: aiz pagrieziena viņa priekšā negai­dot pacēlās gluda, it kā ar milzīgu cirvi aptēsta siena. Tā­lāk nebija, kur iet, un viņš pagriezās atpakaļ. Nonācis pie izejas, Gorelovs apstājās un iegrima domās. Kamēr no meklēšanas atgriezīsies pārējie biedri, paies vēl labs laiks. Nebūtu slikti izmantot šo laiku un pārmeklēt citas aizas Jā, tas nebūtu slikti .. . visādā ziņā … Un ja turklāt at­rast Šelavinu izdotos tieši viņam, Gorelovam? . .. Viņš spilgti iztēlojās, kāds triumfs tad viņu sagaidītu. Bez tam, ja saka taisnību, viņam bija žēl šā vienkāršā, dedzīgā cil­vēka, kas bija paļāvīgs kā bērns. Protams, tie ir nieki, bet tomēr žēl …

Gorelovs apņēmīgi pagriezās pa labi, pagāja garām ceturtajai un piektajai ejai, ko vajadzēja pārmeklēt Matvejevam un Belogolovijam, un iegriezās nākamajā, sestajā ejā.

Drīz Gorelovs ievēroja, ka ūdens viņam apkārt kļūst duļķains, bet laternas gaisma aizvien vairāk pieņem dzel­teni oranžu nokrāsu. Dibenā, sākumā tikai ieplakās un iedobumos, vēlāk arī līdzenās vietās parādījās dūņas — blīvas, nogulsnējušās. Ar katru soli dūņu slānis pieauga un ejot saceltās duļķes vērtās arvien biezākas.

«Bet straume? …» Gorelovam iešāvās prātā. «Vai tad šeit straumes nav?»

Sienas tuvinājās aizvien vairāk, to izciļņi aizvien tā­lāk iespiedās aizā un reizēm cieši sakļāvās Gorelovam virs galvas. Starp citu, bija redzams, ka klintis augstākas un varenākas padara dūņu noslāņojumi, kas guļ uz tām kā milzīgas cepures. Reizēm Gorelovam, ejot zem izciļņiem, uzkrita virsū dūņu pikas, kas, nenogrimstot līdz dibenam, turpat izšķīda.

Gorelovs tam nepievērsa uzmanību. Viņam radās pār­liecība, ka tieši še jāmeklē Selavins. Viņš spraucās starp aizas sienu ciļņiem, rāpās pāri klintsbluķiem. Galva vi­ņam dega, seju klāja sviedri, elpa kļuva smaga, nevien­mērīga.

No oranžās miglas negaidot izauga augsts, dūņām klāts pakalns. Gorelovs ar pūlēm sāka kāpt augšā. Dūņas še nezin kāpēc nelikās tādas, kādas bija sastaptas līdz šim. Kājas, neatrodot atbalstu, grima mīkstā, bezdi- benīgā dziļumā. Ar neticamu piepūli Gorelovs beidzot iz­rāpās pakalna virsotnē un nostājās uz kājām, līdz ceļiem iegrimdams dūņās. Aizelsdamies viņš pavērās apkārt un, pacēlis acis, pēkšņi virs galvas ieraudzīja velvi. Tās iz­skats Gorelovu pārsteidza. Velve nebija vis no granita — melna, laternas gaismā blāvi vizoša, bet pelēka, kā no mitra cementa, ar lieliem, nepareizas formas dobumiem. Likās, ka laiks vēl nebija paguvis nolīdzināt iedobumu asos, stūrainos apveidus, un tie rēgojās velvē kā svaigas, vaļējas brūces.

Gorelovs pagriezās šaurajā tunelī un ar metala elkoni stipri atsitās pret sienas cilni, ka nošķindēja vien. Tai pašā mirklī viņš ar šausmām ieraudzīja, ka velvē piepeši pavērās šaura, līkumota sprauga. Pirms viņš paguva pa­kustēties, milzīgs, pelēks blāķis ar mīkstu troksni atlūza no velves un nogāzās zemē. Gorelovs sajuta stipru trie­cienu, kas notrieca viņu no kājām, un negantas sāpes deniņos.

«Nobrukums .. .» galvā pazibēja gandrīz vienaldzīga doma. Un viss izzuda melnā miglā, kas ietina apziņu . . .

* *

*

Gulēdams uz sāniem tai pašā stāvoklī, kādā viņu bija piespiedis nobrukušais klintsbluķis, Gorelovs pūlējās pie­celties, taču tūlīt nespēkā atkrita atpakaļ.

«Liekas, esmu ievainots… Laikam ne visai no­pietni … No trieciena pret tālruņa izcilni… Ko darīt? Vai virs manis bieza dūņu kārta? … Jāsauc palīgā … Pats laukā neizkulšos! . . .»

Nespēks viņu pārņēma vēl stiprāk, galva atslīga li­pīgā, siltā asins paltī. Gorelovs aizvēra acis un dažas mi­nūtes gulēja bez spēka un domām.

«Bu-bu-bu … bu-bu-bu … bu-bu-bu …» nezin no ku­rienes atskanēja neskaidra murdoņa.

«Jāsauc palīgā. ..» Gorelovam atgriezās iepriek­šējā doma, taču trūka spēka, lai izteiktu kaut vienu vārdu. Viņš varēja tikai klausīties šais nesaprotamajās skaņās, kas šķita rodamies deniņos pulsējošo asiņu šalkoņā. Pēkšņi murmināšana apklusa, taču džinkstoņa galvā ne­mitējās.

Gorelovs mēģināja runāt.

— Hallo!… — vāji un dobji atskanēja ķiverē. — Hallo! Runā .. . Gorelovs …

Viņš apklusa un sāka klausīties. Atbildes nebija.

«Nedzird . . . Pārāk klusu .. . Jārunā skaļāk . . .» Go­relovs nodomāja, cenzdamies nomierināties. Brītiņu klu­sējis un saņēmis spēkus, viņš iekliedzās, kā viņam likās, no visa spēka:

— Biedri! … Nāciet palīgā … mani apbēris … no- brukums…

Pēc šīs piepūles viņš atkal apklusa un ar pukstošu sirdi ilgi klausījās.

Klusums — bezgalīgs, nesatricināms — valdīja vis­apkārt.

Gorelovs gulēja nekustīgi, ar aizvērtām acīm. Domas atgriezās lēnām.

«Nedzird . .. Kāpēc? . . . Radio sabojājies? … Ko da­rīt? … Ko tagad darīt?» Domas darbojās aizvien raitāk un neatlaidīgāk.

«Bu-bu-bu . . .» atkal dobji atskanēja kaut kur no apakšas. Gorelovs bailēs pacēla galvu, atrāva to no ķiveres. Nesaprotamās skaņas apklusa. Gorelovs tagad bija pārlie­cināts, ka tā nav halucinacija, nav asins šalkoņa un pul- sēšana galvā, kā viņam šķita pirmīt. Nē, skaņas nāca kaut kur no ārienes, no apakšas, it kā kāds dzīvotu, kus­tētos, kaut ko strādātu zem viņa, Gorelova. Viņš, aizturē­jis elpu, ilgi klausījās. Taču klusums bija nesatricināms.

Gorelovs nogurumā nolaida galvu. Ko jaunu viņam sola šīs skaņas? Kādas jaunas briesmas var slēpties še, nezināmajos, viltīgajos dziļumos? Jaunu briesmu priekšā Gorelovs aizmirsa, ka ir atrauts no biedriem, ka ir viens. Prātā ienāca krabis … Ari okeana dūņās dzīvo, rokas, barojas un vairojas daudz dzīvnieku . . . Dažādas holo- turijas, jūras eži . . . Tie visi ir nieks, bet vai arī še nevar parādīties kaut kas draudošs un pilnīgi negaidīts jauna­jai, vēl aklajai jūras zinātnei? Ko tā, piemēram, zināja par šiem milzīgajiem krabjiem? …

«Bu-bu .. . bu-bu … bu-bu … bu!»

Gorelovs tagad neatņēma pie ķiveres cieši piespiesto ausi. Skaņas bija dobjas, taču tās noteikti nāca no apak­šas ar nelieliem pārtraukumiem — gan apklustot, gan atkal atjaunojoties. Tiklīdz Gorelovs pacēla galvu, tās izzuda, bet tūlīt, tikko auss vai deniņi pieskārās ķiverei, atkal kļuva dzirdamas.

Gorelova domas tagad pastiprināti darbojās tikai vienā virzienā: kā izvairīties no sastapšanās ar šiem jaunajiem, nezināmajiem draudiem? Bet kāpēc gan jādomā, ka tur katrā ziņā ir kas briesmīgs? Varbūt tāpat vien kāds ne­kaitīgs radījums grauž vai kaļ granita dibenu, un viņš gluži veltīgi no tā baidās. Kādreiz taču Lords stāstīja, ka esot tādi moluski, kas sev izgrauž dobumus, pat veselas alas viscietākajās piekrastes klintīs. Varbūt tur atbalsojas gliemežnīcas zobu nevienmērīgā trīšanās vai arī kāds cits dzīvnieks grauž cietos iežus ar šim nolūkam pielā­gotiem orgāniem . ..

Pret aizdomīgajām skaņām Gorelovs izturējās jau daudz mierīgāk. Pa visu laiku, kamēr viņš tās dzird, šīs skaņas nebija kļuvušas skaidrākas, stiprākas … Tātad to izcelšanās avots viņam netuvojas un necenšas to darīt. Jā, jā . . . Visdrīzāk tur mierīgi savā nodabā strādā kāds dzīvnieks. Būtu labi par to pārliecināties . .. Bet kā?

Šo pārdomu laikā Gorelovs bija paguvis krietni atpūs­ties. Viņš sajuta jaunus spēkus un mēģināja piecelties, bet laikam viņam virsū gulēja pārāk smaga un bieza dūņu kārta, ko pacelt viņš nespēja. Tcties sānos slapjā, mīkstā masa viegli padevās.

Gorelovs nolēma izrausties no dūņām, kas gulēja tam virsū, taču nevis uz augšu, bet uz sāniem, kur tās likās ir­denākas. Juzdamies daudz spirgtāks un žirgtāks — cik nu var būt žirgts tādā stāvokli — viņš vairs nedomāja par reizumis vēl dzirdamajām skaņām. Viņu tās vairs neuz­trauca. Viņš sāka spēcīgi strādāt ar rokām, rausdams sev klāt, ar platajām metala plaukstām saspiezdams un sa­mīcīdams zem sevis dūņu pikas, kas bija šķidras kā dubļi. Jau pirmo darba minušu rezultāti viņu ļoti iepriecināja. Viņa priekšā izveidojās neliels, dūņu nošķiestās laternas blāvi apgaismots dobums, kur viņš ar jaunu enerģiju sāka rakties iekšā. Pēc pusstundas neatlaidīga darba Go­relovs bija aizrāpies gandrīz pusmetru. Viņš pat izmanī­jās atvērt pie jastas piestiprināto patronsomu ar vadības pulti un, nospiedis pogu «pārtika», paguva norīt dažus malkus karsta kakao. Cik viņš tagad bija pateicīgs Skvo- rešņam par tā tālredzību un rūpēm. Gaiss skafandrā bija lielisks, un šķidrā skābekļa vajadzēja pietikt ilgam laikam …

Brīdi atpūties, viņš ar jaunu enerģiju ķērās pie darba, taču nebija vēl paguvis pavirzīties par dažiem centimet­riem uz priekšu, kad pēkšņi viņa metala pirksti iečirkstē­jās, sastopot cietu akmens šķērsli. Pirmajā mirklī viņš apstulba, bet, nodomājis, ka tas ir kāds neliels, dūņām klāts klintsbluķis, sāka izlauzt sev ceļu uz augšu, akme­nim garām. Viņš strādāja cītīgi, atļaudamies tikai īsus pārtraukumus atpūtai, taču akmens šķērslis neizzuda un taisni, bez izciļņiem slējās augšup. Tad viņš saprata, ka priekšā ir tuneļa granita siena. Viss viņa darbs izrādījās veltīgs.

Gorelovu pārņēma izmisums. Viņš nolaida galvu ar ķiveri uz dūņām un bezspēcīgi gulēja, brīžiem nodrebē­dams kā mēmās elsās.

Pēkšņi viņš satrūkās. Cik viņam vēl palicis skābekļa? Viņš taču pat nezina, cik ilgi pēc nobrukuma nogulējis bez samaņas .. . Desmit minūtes vai desmit stundas? Un ar katru aizritošo minūti aizrit arī viņam atlikušās dzīves mirkļi! Viņam nav tiesību palikt bezdarbībā. Viņam jācī­nās līdz galam!

«Bu-bu-bu . . . bu-bu-bu .. .» no apakšas atskanēja pa­zīstamā murdoņa.

Ar izmisīgu enerģiju Gorelovs atkal stājās pie darba. Bet kādēļ viņš tagad rakās lejup? Kādēļ? Viņš pats to ne­varēja sev izskaidrot.

Viņš jau uz galvas bija ielaidies izraktajā alā gandrīz līdz viduklim. Ar dubļiem aizlipuši laterna tik tikko ap­gaismoja niecīgo telpu priekšā. Rokas sāpēja. Seju klāja sviedri, darot acis aklas. Vēl dažas kustības — un būs jā­atpūšas. Piepeši Gorelova pirksti sāka slīdēt pa kaut ko gludu, un zem viņa atskanēja smalka, tikko sadzirdama čirkstoņa. Pirksti notrauca no šķēršļa dūņas … Un Gore­lova sirds pēkšņi sāka neprātīgi sisties, it kā gribēdama izlēkt no krūtīm. Kas tas? Lāpstiņa? Nevar būt! Iekams viņš spēja ko apsvērt, negaidot gluži tuvu apakšā atska­nēja pazīstamā murmināšana un pa starpām dobji, tomēr pietiekami skaidri:

— Velns! …

It ka dabūjis triecienu, Gorelovs atgazas atpakaļ un no visa spēka iekliedzās:

— šelavin! . . . Šelavin! . . . Tas esat jūs?

— Bet kas tad cits, atļaujiet jautāt? Kas tur ir?

— Tas esmu es! Es . . . Gorelovs. Mans dievs! Mēs jūs meklējām . . . Mani apbēra . . .

— Tāpat kā mani! Lieliski!

Selavina vārdi caur skafandru bija dz'rdami lai gan dobji, taču pilnīgi saprotami un liecināja par viņa ap­skaužamo mieru un pat zināmu humora iijūtu. Redzams, varonīgais zinātnieks bija tālu no izmisuma un nepavi­sam nezaudēja aukstasinību pat tik bēdīgos apstākļos. Gorelovs atcerējās okeanografa paražu sarunāties skaļi pašam ar sevi, kad viņš bija aizrāvies ar Kādu interesantu darbu, balsī pukoties par neveiksmēm un jūsmot par pa­nākumiem. Acīm redzot šī paraža Sela\inu neatstāja arī tagad, kad viņš atradās zem milzīga, nobrukuša dūņu blāķa un rosījās zem tā, meklējot glābņu. Tas neapšau­bāmi bija Selavina monologs, kas nonīča līdz Gorelovam un sākumā viņu tā nobiedēja ar savu murdoņu. Gorelovs pat iesmējās .. .

— Kā jūtaties, Ivan Stepanovič? Vai nobrukumā jūs neievainoja?

— Nemaz! Rokos uz izeju . . . Var teikt, esmu pārvēr­ties kurmī. Bet ko jūs darāt?

— Esmu viegli ievainots … Nekā nopietna. Ari ro­kos, bet atdūros pret granita sienu. Tagad nezinu, kurp virzīties.

— Uz kuru pusi jūs dodaties?

— Tas ir — kā? Nu . . . taisni uz priekšu.

— Vai tad jums nav kompasa, atļaujiet jautāt? Jeb jūs neprotat to lietot? — atskanēja okeanografa jautājumi pazīstamā, bet tagad taisni apburošā, errīgā balsī.

Patiesi, kā gan viņš varēja aizmirst tik vienkāršu un šādā stāvoklī visnepieciešamāko lietu! Klusēdams Gore­lovs cauri dūņām pievilka roku pie acīm un paskatījās kompasā.

— Siena no manis ziemeļos, Ivan Stepanovič.

— Nu, lieliski! Rocieties uz rietumiem, gar sienu. Tur ir izeja no tuneļa. Velve man uzgāzās tuneļa vidū, netālu no izejas. Tātad izveidojies uzkalns, kas pie sienām ir zemāks. Virzieties metra attālumā no sienas, citādi uzdur- sieties uz ciļņa un to nāksies apiet. Tieši zem šī ciļņa es arī atradu lieliskās zelta smilšu nogulsnes.

Zinātnieks apvidu pētījumos bija pieradis visu ievē­rot, un viņa ietrenētās novērošanas spējas tagad solīja glābiņu.

Dūņu gūstekņi atjaunoja darbu. Tusnīdams un atels- damies Selavns gandrīz nepārtraukti runāja, drīz sūro­damies par pazaudētajām zelta atradnēm, drīz jūsmīgi stāstīdams par neparastas oktaedra formas zelta tīrrad­ņiem ar neapšaubāmi hidrotermalu izcelsmi.

— Tā ir ļoti reta parādība, — šelavins sacīja. — Vai jūs saprotat, kādu interesi tas radīs zinātnieku aprindās? Tpū, velns! Dūņas ir tik slapjas, ka bez skafandra ar tām varētu aizrīties! Absolūti! Laikam mēs tuvojamies uzkalna ārējiem slāņiem izejai … Starp citu, es tomēr paguvu ielikt somā dažus lieliskos tīrradņus. Skaisti, tīri, astoņšķautnaini kristali, turklāt neparasta lieluma …

— Ivan Stepmovič, — Gorelovs pārtrauca okeano­grāfu, — kāpēc jūs neatbildējāt uz izsaukumu? Vai jums sabojājies radio?

— Nobrukums notika tai pašā mirklī, kad beidzu sa­runu ar zemūdeni un gribēju atjaunot sakarus ar jums. Mana vadības pults bija vaļā, to apņēma dūņas un ieslēdzēji aizsērēja. Bet vai jums ari radio nedarbojas?

Jā. Nevaru saprast, kāpēc. Iespejams, ka, atsiz­damies ar deniņiem pret klausāmo aparatu, esmu to sa­bojājis.

— Iespejams, iespejams … Ko dara jusu brūce?

— Asinis sen vairs nesūcas. Sajūtu tikai smeldzošas sāpes deniņos. Nekas nopietns . . .

— Ko jūs sacījāt? Pēdējos vārdus nesadzirdēju. Jus laikam atraujat galvu no ķiveres, un skaņas līdz manim nenonāk.

— Jā . .. Nejauši.

— Tā gan . .. Tūlīt laikam izkulšos. Dūņas kļuvušas gluži šķidras. Bet kā jums?

— Ap mani tās bez pārmaiņām. Biezas tāpat kā agrāk. Es nespēju ātri strādāt… Vājums … Aizsmoku …

— Nu, nekas! Pacietieties, mīļais! Tikko izrāpšos, sākšu rakties jums pretī. Bet jūs atpūtieties, nav kur steigties. Iestiprinieties ar kakao …

Ak nē! Gorelovs steidzās, steidzās, cik bija spēka. Jo tuvāk likās glābiņš, jo dedzīgāk, nepacietīgāk viņš pēc tā tiecās. Viņš strādāja, sasprindzinādams visu savu jau izsīkstošo enerģiju. Brīžam apziņu ietina migla, Selavina. balss viņu neaizsniedza, taču viņš joprojām gandrīz me- chaniski kustināja gurstošās rokas un centimetru pēc cen­timetra rāpās uz priekšu, atkarodams dzīvību.

— Nu tā! Uh! Beidzot! Izrāpos gan! Gorelovu aiz­sniedza mierīgā, gavilējošā okeanografa balss.

Likās, viņš uzlūkoja savu izglābšanos kā kaut ko jau iepriekš zināmu, bet visu šo traģisko notikumu — kā zi­nātnisku eksperimentu, kura iznākums ne mirkli nav mo­dinājis viņā šaubas. Viss noritēja, kā tam vajadzēja nori­tēt, eksperiments norisinājās normāli. Novērošanas spē­jas, pašsavaldīšanās, aprēķins — viss bija savā vietā, un tagad varēja ar gandarījumu izstaipīties un noteikt «uh!».

Gorelovs ieraudzīja zinātnieku pavisam citādā gaismā. Viņš bija sajūsmināts un izjuta dziļu pateicību. Iznācis tā, ka lomas mainījušās: viņš gāja glābt >elavinu, bet izrā­dījās, ka tas izglābis viņu.

— Ivan Stepanovič . .. dārgais .. . negaidot klusu nočukstēja Gorelovs.

Atbildes nebija. Neatraudams pakausi no ķiveres, Go­relovs saspringti klausījās. Vai tiešām aizgājis?! Noprie­cājās un pameta?! Gorelovu pārņēma neprātīgas bailes, bet nākamajā mirklī viņš izdzirda Selavina ātro runu — mīļo, pierasto ātro runu.

— Nu, kā jums sviežas, biedri Gorelov? Ķivere jāie­bāž paugurā, lai varētu ar jums sarunāties … Sāku rak­ties jums pretī. Turēšos metru no sienas un metru augstāk par manu izejas vietu. Varat nepūlēties, atpūtieties. Man tagad darbs veiksies ātri. Ek, žēl, ka nav manas lāpstiņas!

Tomēr pagāja ne mazāk kā stunda, līdz dūņās parādī­jās Gorelova ķivere. šelavinam nācās vienam izlauzt ceļu līdz Gorelovam, bet pēdējo pusstundu viņš pat vairs ne­atbildēja uz okeanografa jautājumiem. Kad šelavins no­kļuva pie viņa, Gorelovs bija bez samaņas. Pats gluži bez spēka, Šelavins ar neizsakāmām pūlēm izvilka Gorelovu no dūņu paugura un nolika tā pakājē. Atvēris pie Gorelova jostas piestiprināto patronsomu, viņš ielaida tā skafandrā pastiprinātu skābekļa strāvu. Taču arī šis, parasti maģis­kais līdzeklis nedeva nekādus rezultātus. Gorelovs pie sa­maņas nenāca. Tad okeanografs, atpūties un iestiprinājies ar dažiem kakao malkiem, paņēma Gorelovu uz pleciem un izvilka no aizas. Taču Šelavinu drīz pārņēma neizsa­kāms nogurums: milzīgā piepūle lika sevi manīt. Pārva­rēdams ūdens pretestību, virzīdamies pa nelīdzeno, ak­meņaino dibenu starp daudzajiem klintsbluķiem, ar Go­relova nedzīvo ķermeni plecos spraukdamies starp aizas sienu izciļņiem, viņš ar pūlēm vilka kājas. Šelavins nebija vairs spējīgs neko domāt un pat nejuta prieku, kad tālumā pazibēja prožektora stars un viņam pretī, dedzīgi žesti­kulēdami, steidzās vairāki cilvēki. īstu prieku, gandrīz svētlaimi viņš izjuta tikai tad, kad viņam no pleciem no­ņēma Gorelovu un viņš, acis aizvēris, gandrīz vai zaudē­dams samaņu, ieslīga draugu rokās …