Divu okeānu noslēpums

XII nodaļa SKVOREŠŅAS PĒDĒJĀ SPĒKU PĀRBAUDE

Palikuši vieni, Skvorešņa ar Pavļiku iedarbināja skrū­ves un, pacēlušies dažus metrus virs jūras dibena, aiz- trauca uz austrumiem — dienvidaustrumiem. Viņi peldēja ar trīs desmitdaļu ātrumu, vairīdamies no daudzajiem šķēršļiem, kuru neskaidrie silueti nemitīgi parādījās no visām pusēm.

Sastopot ūdensaugu smalci, viņi tai izlauzās cauri, nolaiduši uz skrūvēm aizsargrežģus. Pēc stundas viņu priekšā parādījās nepārtraukta granita siena, kuras robe­žas tiklab uz augšu, kā ari uz ziemeļiem un dienvidiem nozuda zemūdens miglājā. Sienu vagoja dziļu fjordu un līču rievas, milzīgs daudzums lielu un mazu alu, grotu, klintsragu, ciļņu, nobrukušu klinšu un akmens bluķu blīva. Visu sedza ūdensaugi, kas stiepās augšup uz jūras virsu vai klājās pār dibenu: pār milzīgām klintīm un klintsbluķiem, pār lieliem un maziem akmeņiem.

Pavļiks un Skvorešņa nolaidās dibenā. Viņiem apkart šaudījās dažādas zivis, pavīdēja ronis, izbailēs mezdgmies sānis: jūras ūdrs ar lielu zivi asajos zobos strauji uzšāvās augšup. Dibenā pa ūdensaugu klāju rāpoja milzums da­žādu adataiņu, krabju un posmkāju.

— Izmest enkuru! Esam atbraukuši, biedri priekš­niek, — Skvorešņa uzsauca.

Valdzinošo medību aizrauti, viņi ilgi klejoja pa okeana dibenu «Piena Ceļa» chaosā, uzrāpās sēkļos, klinšu bla-

ķos, ielūkojās baisajā, noslēpumu pilnajā zemūdens alu un grotu tumsā.

Beidzot zēns atzinās, ka ir noguris un izsalcis.

— Ņemsim iekodīsim un atpūtīsimies, Andrej Vasil- jevič, — viņš ierosināja. — Šodien mēs pusdienās uz zem­ūdeni neatgriezīsimies, — Arsens Davidovičs kapteini brīdināja.

— Zinu, — Skvorešņa apstiprināja. — Nu, lai notiek! Malks karsta kakao nebūs par ļaunu.

Pavļiks nejauši pacēla acis uz augšu. Augstu virs gal­vas, kur laternas staru kūlis vairs tikko sniedzās, aizšā­vās gara ēna, atplaiksnīdamās blāvi zilā metala spīdumā.

— Kas tas varēja būt? — balsī jautāja sev Pavļiks. — Laikam ronis. Tikai pārāk tievs… Zēl, nesaskatīju.

— Ieraudzīsi citreiz, — vienaldzīgi piebilda Skvo­rešņa. — Ja uzkož, tad uzkož! Man radusies ēstgriba. Kur te lai atsēstas? — viņš palūkojās apkārt.

— Ieiesim, rau, tajā alā, Andrej Vasiļjevič, — Pav­ļiks sacīja, norādīdams uz netālu melnojošo ieeju. — Ap­skatīsim to un tur ari iekodīsim un atpūtīsimies.

— Lai notiek, jūsu labdzimtība!

Virs alas ieejas gluži kā cepures nags bija pārkārusies neliela velve, un pār to pacēlās vairākas milzīgas klintis, biezi apaugušas ūdenszālēm. Skvorešņa ar Pavļiku iegāja alā un, turēdami gatavībā ultraskaņas pistoles, piesar­dzīgi un rūpīgi apskatīja tās dibenu un sienas. Ala izrā­dījās pavisam neliela grota, ne vairāk kā divus metrus dziļa. Divas laternas to spilgti apgaismoja. Grota bija tukša: pa dibenu un sienām rāpoja jūras zvaigznes, eži, holoturijas. Zemē gulēja daži nelieli akmeņi.

— Nekā te nav! — piekārdams pistoli pie jostas, sa­cīja Skvorešņa. — Bet atpūsties, iestrēbt kakao te nebūs slikti. Sēdies, puis, iekārtojies!

Viņi noņēma somas un atsēdās blakus tieši uz smilšai­nās zemes, ar muguru atspiezdamies pret grotas diben- sienu. Bija ērti kā teatrS ložā. Viņi atvēra patronsomas, nospieda termosu pogas un ar baudu iedzēra dažus malkus.

— Jaukil — apmierināts noducināja Skvorešņa.

Pavļiks gribēja ko atbildēt, bet nepaguva. Dobja, dār­doša dunoņa negaidot satricināja grotas sienas. Ieejas

priekšā smilšu mākonī pavīdēja milzīga, tumša masa un ne tālāk par pusmetru no Skvorešņas izstieptajām kājām atsitās pret dibenu.

Ar vienu lēcienu Skvorešņa bija augšā un metās uz Izeju.

Pirmajā acumirklī Skvorešņa, galīgi apjucis, nezinā­dams, ko darīt, stāvēja augstās, mēmās granita sienas priekšā, kura cieši noslēdza grotu. Tad, iekliegdamies «Mēs esam ieslēgti!», triecās ar plecu pret sienu. Metalam dobji nošķindot, viņš kā gumijas bumba atsprāga atpakaļ. Skvorešņa stāvēja, lūkodamies apkārt, it kā mek­lēdams kaut ko. Visapkārt slējās stāvās sienas — mēmas, mierīgas, vienaldzīgas. Pavļiks sēdēja klusēdams tai pašā stāvoklī, kādā viņu bija pārsteigusi katastrofa, sastindzis, bāls. Viņa lūpas kaut ko nesakarīgi čukstēja, bet Skvo­rešņa tagad nedomāja par viņu.

Nomierinājies Skvorešņa sāka uzmanīgi aplūkot tik negaidīti radušos šķērsli.

— Tā ir klints, — viņš balsī sprieda, — tā klints, kas pārkārās kā cepures nags pār ieeju. Kā tā nogāzās? Kā­pēc? Tā stāvēja stipri. Es to paguvu ievērot.

Pie šiem vārdiem, Pavļiks sakustējās, mēģināja kaut ko sacīt, bet nespēja: viņš bija kā valodu zaudējis.

Skvorešņa uz brītiņu apklusa, joprojām aptaustīdams klinti ar roku. Tad viņš atkal sāka murmināt:

— Ne spraugas, ne gaismas stariņa … Palūk, taisni kā uz pasūtījuma. Kā ola ligzdā.

Skvorešņa atkal apklusa, tad atbalstījās ar plecu pret klinti un lēni, aizvien stiprāk un stiprāk sāka spiest. Viņa seja kļuva sarkana, dzīslas uz pieres pietūka, kolonveidī- gās kājas iegrima aizvien dziļāk smiltīs. Likās, šis milzu spēks var kalnus gāzt. Taču klints stāvēja nekustigi. Pēkšņi Skvorešņas seja kļuva zila, un, smagi elsodams, viņš lēni noslīga pie klints pakājes.

Iekliegdamies Pavļiks metās pie viņa:

— Andrej Vasiļjevič! Andrej Vasiļjevič, atjēdzieties! Andrej Vasiļjevič, mums jādara citādi .. . Iedzeriet malku kakao. Caurule ir jums pie mutes. Vajag citādi… citādi.. .

Skvorešņa pavēra acis. Kādu mirkli viņš nekustīgu skatienu raudzījās uz Pavļiku, it kā to nepazīdams. Tad atspiedās uz elkoņa un piecēlās sēdus pie klints,

atbalstīdamies pret to ar muguru. Atguvis elpu, viņš pa­cēla galvu:

— Ko tu saki, Pavļik? Kā citādi?

— Jaizsauc palīdzība no zemūdenes, Andrej Vasiļje­vič. Klints jāsaspridzina.

Skvorešņa bezcerīgi atmeta ar roku:

— Sauc.

Pavļiks skaļi sauca:

— Arsen Davidovič! Arsen Davidovič!

— Klausos, bičo. Kas tevi tā satraucis?

— Arsen Davidovič, klints nogāzās un noslēdza izeju no nelielas alas, kur mēs iegājām. Un Andrejs Vasiļjevičs nekā ar to nevar izdarīt. Palīdziet mums, Arsen Davido­vič! Izsauciet palīdzību no zemūdenes.

— Ko tu saki, bičo!

Ar šo zoologa satraukto izsaucienu sajaucās dobjā, uzbudinātā Gorelova balss:

— Kur tas notika, Pavļik? Vispirms vajag jūs uz­meklēt!

— Mēs sākumā peldējām uz ost-sūd-ost, tuvāk os­tam, bet pēc tam visu laiku uz dienvidiem Bet še ir bries­mīgs labirints. Es nevaru pat pasacīt, cik kilometru mēs nogājām pa dibenu.

— Arsen Davidovič, — ātri ierunājās Gorelovs, — es atrodos viņiem tuvāk. Izsauciet zemūdeni un norunājiet ar sardzes priekšnieku par palīdzību, bet es pagaidām do­šos uz dienvidiem un papūlēšos viņus sameklēt. Labi?

— Labi, Fjodor Michailovič, — zoologs piekrita. — Peldiet. .

— Pavļik, — Gorelovs turpināja, — nemitīgi peilē man ar ultraskaņu.

— Bet te no visām pusēm cieša granita siena!

— Vai tiešām nevar atrast kādu spraugu?

— Andrejs Vasiļjevičs apgalvo, ka nevarot.

— Ahā! Lūk, kā! — atsaucās Gorelovs, un Pavļika modrā auss šķita sadzirdam viņa balsī ieskanamies ap­mierinājumu. — Norādi kaut jel kādu redzamu orientieri jūsu apkārtnē.

Pavļiks iegrima domās.

— Netālu no mums, — iejaucās Skvorešņa, — apmē­ram kādas piecpadsmit minūtes gājienā uz ziemeļiem, stāv augsta klints, tieva kā smaile.

— Ari par to paldies! Dodos ceļā.

Smags klusums iestājās mazajā, šaurajā grotā. Laiks vilkās leni. Uztraukums un skumjas pieauga. Paretam bija dzirdami zoologa un Gorelova jautājumi un ziņojumi. Zinātnieks pavēstīja, ka nodaļa, apgādāta ar terenita pat­ronām — ārkārtīgi stiprām sprāgstvielām, jau esot iz­nākusi no zemūdenes un ka viņš dodoties tai pretī. Go­relovs ziņoja, ka viņš lēni peldot uz dienvidiem līkloču līnijā, lai labāk pārmeklētu apkārtni un nepalaistu garam klints smaili. Marats un Cojs, kas atradās nodaļā, pa ra­diotelefonu savienojās ar Pavļiku un Skvorešņu un centās uzmundrināt un izklaidēt bezdarbībai nolemtos granita gūstekņus.

Stunda vilkās pēc stundas. Laiku pa laikam Skvorešņa balsī uzdeva sev jautājumu, kas acīm redzot to sevišķi stipri un neatlaidīgi mocīja:

— Kāpēc klints nogāzās? Ja bijusi zemestrīce, tad arī visas pārējās klintis būtu sagāzušās. Nesaprotu.

Un katrreiz, kad Skvorešņa par to ierunājās, Pavļiks dzīrās kaut ko sacīt, bet neiedrošinājās. Beidzot it kā nevi­ļus viņš izteica:

— Andrej Vasiļjevič, vai jūs redzējāt, kā klints gāzās?

— Nē. Es skatījos uz sienu. Un kas tad ir?

— Bet es tieši redzēju …

— Nu un tad?

— Kad klints nogāzās, tā uzreiz ieeju nenoslēdza … Tās augšējā daļa apmeta loku no kreisās uz labo pusi. Un tad pašā pēdējā mirklī, kad vairs bija palikusi tikai šaura sprauga starp sienu un klinti, es ieraudzīju … bet varbūt man tikai likās …

— Nu saki taču, Pavļik, — ko tu stiep garumā?

— Man likās, ka spraugā atkal pazibēja, bet tagad jau no augšas uz apakšu, gandrīz līdzās klintij, tas pats zilganais ronis …

— Ronis?! Un kas tad ir? Vai tu domā, ka viņš aiz­skāra klinti un tik trāpīgi to nogāza?

— Vai ronis to būtu spējis izdarīt? Es domāju … vai tas tikai bija ronis?

— Kāpēc gan ne? Tiesa, es viņu lāgā nesaskatīju, kad viņš traucās mums pāri.

— Kaut kāds dīvains ronis! Šaurs, garš. Un pleci ne­vis slīpi, saplūstoši ar kaklu, bet taisni, kvadrātveidīgi. Ne pleznas, ne aste viņam nekustējās. Un aste, es ievē­roju, bija tāda strupa. Ziniet, Andrej Vasiļjevič… — Pavļiks nez kāpēc palūkojās apkārt un pārgāja uz čukstiem. — Ziniet… viņa stāvā bija kaut kas līdzīgs cilvēkam…

— Nu ko tu, Pavļik, runā! No kurienes še varēja ras­ties cilvēks? Un vēl tik ātri peldēt?

— Tev, Pavļik, tas tāpat vien licies, aiz bailēm! — pēkšņi atskanēja dobjā, mazliet izsmējīgā Gorelova balss.

Pavļiks nodrebēja un nolaida acis.

— Nezinu . .. Varbūt man tikai tā likās.

Skvorešņa paraustīja metala plecus un iegrima savās

pārdomās. Beidzot viņš pacēla galvu un sacīja:

— Ja mēs neatradīsim līdzekli, kā peilēt, tad laikam viss ievilksies līdz bezgalībai. Pareizāk, līdz mūsu skā­bekļa krājumu beigām. Kaut kas jādara, jātiek kaut pie mazas spraudziņas … Zini ko, Pavļik: ņemsim vēlreiz aptaustīsim — vai mēs tomēr neatradīsim kādu spraugu. Pirmoreiz es varbūt to palaidu garām . .. jāatzīstas, biju uztraucies.

Viņi sāka rūpīgi aplūkot līniju, kur klints piekļāvās ieejas malām. Meklējumi izrādījās veltīgi. Klints cieši — tiešām kā uz pasūtījumu — sakļāvās ar ieejas līniju un tās izlokiem.

— Tā-ā-ā! … — Skvorešņa domīgi novilka. — Vaja­dzēs pamēģināt laist darbā ultraskaņu. Varbūt tai izdosies aplauzt klints malas: tās droši vien plānākas.

Savu nedzirdamo darbu sāka Skvorešņas ultraskaņas pistole, ar stobru cieši piespiesta vienā vietā pie klints malas. Granits lēnām saira sīkās druskās, kas pēc tam Pavļika pirkstos pārvērtās dubļos. Taču pistoles ultraska­ņas stara jaudas nepietika, lai klinti" tik drīz sagrautu. Vienīgi «Pioniera» ultraskaņas lielgabalam tas būtu bijis pa spēkam. Ultraskaņas pistoles jauda ātri samazinājās, un, kad enerģija abos akumulatoros bija izsīkusi pavisam, klintī melnoja tikai neliels tievs kanals, kādus desmit cen­timetrus garš, trīs centimetri diametrā.

Pav|iks atāķēja savu pistoli un sniedza to Skvoreš- ņam. Tas noraidoši papurināja galvu.

— Neder, Pavļik… Vēl desmit centimetru garu ka- nalu — tas ir par maz. Klints acīm redzot še pārāk bieza Bet pistole var vēl noderēt.

— Tad ziniet ko, Andrej Vasiļjevič, — Pavļiks sacīja.

— Kāpēc mums nepamēģināt parakties zem klints, izda­rīt pārākumu? Ko? Dibens droši vien ir mīksts, smilšains, un mēs ātri izraksim sev eju. Kā kurmji! Vai ne?

Pavļika acis priecīgi mirdzēja, ar savu ideju viņš bija ļoti apmierināts.

— Pareizi! Laba doma! — Skvorešņa viņa priekšli­kumam piekrita. — Ja rokam, tad rokam labi ātri! Mums palicis maz laika …

— Laika? — Pavļiks brīnījās. — Bet kas tad mums to ņem nost?

— Mēs paši, puis, — Skvorešņa atbildēja, atāķēdams no jostas savu universalcirvīti un izdarīdams pirmo cir­tienu smilšainajā dibenā. — Mēs apēdam skābekli un ar katru, piemēra dēļ teiksim, mūsu apēsto skābekļa lāsi, mēs apēdam daļu savas dzīvības .. . Izraus smiltis … Ak, nolādēts! …

Cirvītis nošķindēja pret kaut ko cietu, zem asmens noplaiksnīja dzirksteles.

— Granits! — Skvorešņa sacīja un, aizvien vēl cirz­dams dažādās vietās klints piekājē, nemitīgi atkārtoja:

— Granits! … Granits!… Nu, Pavļik, tava ideja ir lie­liska, taču nederīga. Pats redzi: neko nepanāksim . .. Bet nu es atsēdīšos. Stipri piekusu. Un ļoti smacē. Uh-u-ū! … Laikam skābeklis iet uz beigām …

— Nu ko jūs, Andrej Vasiļjevič! — bālēdams izdvesa Pavļiks. — Es nejūtu nekāda smacīguma.

— Tu esi maziņš … Bet es, rau, kāds milzenis! Es skābekļa apēdu vairāk. Jāsamazina deva. jātaupa.

Viņš atvēra savu patronsomu un. pārbīdīdams pogu «skābeklis» jaunā pozicijā, ar pūlēm elpoja dziļi un strauji, cenzdamies iekampt cik iespējams vairāk gaisa.

— Kā jūs jūtaties, draugi? — pēkšņi atskanēja zoo­loga balss. — Visa nodaļa izvērsusies ķēdē, un ikviens no mums pārmeklē savu iecirkni. Meklējam klinti, kas līdzi­nās smailei.

— Bīstos, Arsen Davidovič… — smakdams atbil­dēja Skvorešņa, — nesagaidīšu … Man … beidzas skā­beklis … Sākas elpas trūkums …

— Turieties!… Turieties, Skvorešņa! — pārbiedēts iesaucās zinātnieks. — Mēs meklēsim ātrāk! Vēl maz­drusciņ! Taupiet skābekli! Nerunājiet!

— Tieši tā, nerunāt! — milzis nomurmināja un noli­kās uz muguras, ar pleciem atspiezdamies pret grotas di- bensienu. Viņš mēģināja izstiepties visā savā milzīgajā augumā, taču nespēja: kājas atdūrās pret klinti un palika saliektas ar ceļgaliem uz augšu.

Pagāja piecpadsmit, divdesmit minūtes. Pagāja pus­stunda. Ar šausmām Pavļiks vēroja Skvorešņas seju. To izķēmoja ciešanas, vaigus klāja tumšs sārtums, plaši at­plestā mute velti tvarstīja gaisu, bet tieši tā, ko viņš mek­lēja, — dārgā skābekļa — vairs nebija gandrīz nemaz.

— Ardievu, puis … Mirstu … Elpo lēnām … Taupi skābekli…

Skvorešņa sāka nesaprotami murmināt. Pav]iks juta, ka viņu sagrābj šausmas un izmisums. Viņš bija gatays mesties pret šīm nežēlīgajām granita sienām, dauzīt tās dūrēm, plosīt rokām, kaut tikai izglābtu savu draugu. Bija briesmīgi nolūkoties mirēja ciešanās, taču tai pašā laikā viņš nevarēja, trūka spēka novērst acis.

— Andrej Vasiļjevič… mīļais … — Pavļiks nesaka­rīgi runāja ar drebošām lūpām. — Varbūt kaut kā var pārliet jums jel drusciņ mana skābekļa? Sakiet! Pasakiet, kā to izdarīt?

Milzis noraidoši papurināja galvu, dziļi un aprauti elsodams, kaut ko neskaidri murmināja, paretam izklieg­dams:

— Nolādētā! . .. Palūkosim!… Es tev parādīšu! …

Viņa kāju milzīgās pēdas, atsperoties klints pamatnē,

sāka kustēties. Tās lēnām slīdēja pa klinti augšup. Pus­metra augstumā virs dibena kājas sastapa cilni un atspē­rās pret to. Tagad ceļgali saliecās vēl vairāk. Milža roka lēni tuvojās atvērtajai patronsomai, metala pirksti sataus­tīja pogu «skābeklis» un pārbīdīja to līdz pilnai, līdz pē­dējai iespējamai gāzes devai.

«Kādēļ?» izbaiļu pārņemts, nodomāja Pavļiks. «Drī­zāk sagaidīt galu? …»

Gulēdams uz muguras, ar kājām atsperdamies klints izcilnī, bet ar pleciem pret grotas dibensienu, Skvorešņa šajā neparastajā pozā sastinga. Vienīgi dziļie elpas vil­cieni norādīja, ka viņš vēl dzīvs un viņa varenajā orga­nismā ar jaunu spēku iedegas uguns. Tad elpošana negai­dīti aprima, un Pavļikam šķita, ka viss beidzies . ..

Pēkšņi briesmīgs neprātīgu dusmu un izaicinājuma pilns kliedziens satricināja grotas sienas un apdullināja šausmās sastingušo Pavļiku.

Viss Skvorešņas milža stāvs piepeši piepildījās ar trīs­kārtīgu spēku un dzīvību. Pārcilvēciskā piepūlē saspringa milzīgās, saliektās kājas, augšup saslējās krūts, un li­kās — sienā iegrima platie metala pleci.

— Ā-ā-ā! — caur atvieztiem zobiem rēca gigants. — No-lā-dē-tā! … A-ā-ā! .. .

Kolonām līdzīgās kājas drebēja aizvien lielākā 'sprie­gumā. It kā no nezināma, neizsīkstoša avota milža mie­sās pieplūda aizvien jauni un jauni spēki, kam, liekas, ne­bija gala. Un līdz ar to aizvien augstāk un augstāk dim­dēja viņa balss.

Pie sienas piespiedies, Pavļiks neticēja savām acīm: viņam šķita, ka klints salīgojās un sāka kustēties! Viņa ķiverē, džinkstot un jaucoties cita ar citu, atskanēja iz­biedētās draugu balsis.

— Pavļik! Kas noticis? . . . Kas ir? Kāpēc tā kliedz Skvorešņa? Pavļik! Pavļik! .. . Atbildi taču! . ..

Pavļiks neko nedzirdeja, nevienam neatbildeja: viņš nevarēja atjēgties.

Klints padevās. Tā līgojās. Zem Skvorešņas kolosālā spiediena tā sāka svērties. Vēl! Vēl drusciņ! …

Un, pēkšņi pietrūcies, Pavļiks metās pie klints, un viņa spalgais sauciens sajaucās ar Skvorešņas pērkonīgo klie­dzienu:

— Urā-ā-ā! Vēl! .. . Vēl mazliet! .. .

Ar visiem saviem niecīgajiem spēkiem zēns atspiedās pret klinti līdzās milža varenajām kājām. Un it kā tieši šā pēdējā grama būtu trūcis Skvorešņam pilnīgai uzvarai! Klints sadrebēja un nogāzās ārpusē, uz slīpā dibena. Iz­eja bija brīva!

Skvorešņas kājas bezspēcīgi saļima, viņa pērkonīgā

balss apklusa, acis aizvērās, un, milzīgs, iekalts metālā, viņš bez dzīvības izstiepās uz grotas smilšainā dibena.

Cauri smilšu mākonim, kas pacēlās no dibena, aiz ne­pacietības un sajūsmas drebēdams, Pav|iks uzlēca uz no­gāztās klints un izskrēja laukā. Viņa skaņā balss aiztrau- cās tālumā:

— Šurp! Šurp! Skvorešņa nogāza klinti! Ātrāk pa­līgā! Viņš mirst! Ātrāk! Es peilēju ar ultraskaņu! Klau­sieties! Klausieties! Pēc dziļummēra — septiņdesmit divi metri no ūdens virsas!

Viņš grozīja pistoles stobru, un uz visām pusēm aiz- traucās nedzirdami vēstneši — uzvaras un bēdu sūtņi.

Pavļiks nebūtu varējis pateikt, cik ilgs laiks bija pa­gājis šajās drudžainajās gaidās — minūte vai stunda, kad no zemūdens tumsas pēkšņi atskanēja Marata priecīgais sauciens;

— Uztvēru, uztvēru! Turi staru, Pavļik! Turi! Peldu tieši uz nord-ost! Šurp pie manis! Pie manis, biedri!

Un no visām pusēm — no ziemeļiem, no rietumiem, no dienvidiem — atlidoja priecīgi saucieni, jūsmigi klie­dzieni:

— Peldu tev pakaļ, Marat! — atskanēja Coja balss.

— Tūdaļ būsim pie tevis, bičo! … — kliedza zoologs.

— Turies, Pavļik! Turies, puisīt! — runāja komisārs Sjomins. — Šurpu, šurpu, Matvejev! Esmu šeit!

It kā no tumšām debesīm notrūkušu zvaigžņu spiets no visām pusēm uz Pavļiku traucās laternu uguntiņas. Pavļiks nolaida notirpušo roku ar pistoli un vienīgi gro­zīja ķiveri ar laternu uz visiem rumbiem kā bāku, aicinot pie sevis draugu uguntiņas. Uguntiņas pieauga, vairojās un pēkšņi trakā rotaļā savērpās ap Pavļiku, apžilbinot viņu, piepildot visu apkārtējo tumsu.

Zvaigžņu spiets uzbrāzās līdzīgi viesulim. Vienā mirklī desmitām roku uztvēra Skvorešņas un Pavļika gurdenos augumus, un pēc mirkļa nodaļa joņoja atklātā okeānā uz zemūdeni «Pionieris», kas bija sastingusi gaidās divsimt metru dziļumā.