Divu okeānu noslēpums

XI nodala SPĀŅU KARAVELA

Savdabīgā zummera zuzoņa — izsaukums pa radio­telefonu — novērsa zoologu no viņa nodoma. Tikko viņš ar Pavļiku paguva pārslēgt savus aparatus uz vajadzīgo vilni, kad atskanēja Marata satrauktā balss:

— Arsen Davidovič, Arsen Davidovič! Biedri Lord, atbildiet! Vai jūs reiz atbildēsiet, vai ne?

— Jā, es klausos! Klausos, Marat! — zoologs tikko paguva iebilst šai vārdu straumē. — Kas noticis, Marat?

— Nāciet ātrāk šurp, biedri Lord! Brīnišķīga lieta! Kāds atradums! Kāds rets atradums! Jūs nākat, vai ne?

— Kag tad tur ir? — zoologs vaicāja. — Kas noticis? Kur tu esi? No kurienes tu runā?

— Ātrāk, ātrāk! Paši redzēsiet, — Marats steidzināja. — Ašāk peldiet west-nord-west no jūsu darbu vietas; dzi­ļums simt četri metri; jūs sastapsiet daudz klinšu … vienu milzīgi lielu, līdzīgu katedralei. Aiz tās degs mana la­terna. Tikai ātrāk, citādi es te sajukšu prātā …

— Labi, labi, tūlīt peldam! — uztraucies līdzi Mara- tam, zoologs sauca. — Mēs ar Pavļiku tūlīt būsim pie tevis.

— Ak, ar Pavļiku! — Marats iesaucās. — Tas ir gau­žām labi! Tev būs briesmīgi interesanti, Pavļik!

Zoologs ar Pavļiku gandrīz guļus joņoja zili zaļga­najā nokrēslā, ar ķiverēm un pleciem šķeļot ūdeni un laiku pa laikam uzmetot acis kompasam un dziļummēram.

— Ko tas ērms tur atradis? Kā tu domā, bičo? — zoo­logs vaicāja. — Nu, vai tev grūti to pasacīt, Marat! Kas tur ir, ko?

— Nav laika, biedri Lord, — aizelsies atbildēja Ma­rats. — Es še nupat izdaru izrakumus. Gan redzēsiet paši… Tūlīt te ieradīsies Cojs un Skvorešņa. Arī viņus es izsaucu.

v,sii

Lejā parādījās jūras dibens, kas lēnām, acīm nema­nāmi cēlās augšup pretī peldētājiem, nosēts tumšiem ak­mens bluķiem, biezi noaudzis jūras lilijām, jūras spalvām, gorgonarijām, kaļķa aļģēm jeb nuliporām. Lai neuzdrāz- tos virsū klintīm, nācās pārslēgt skrūvi uz piecām dešmit-

daļām, bet pēc tam uz divām desmitdaļām ātruma. No biezās, zaļganās krēslas iznira augsta, drūma klints, lī­dzīga tornim. To cieši ielenca vairākas citas klintis — tievas, izstieptas, smailas.

— Droši vien še? — zoologs ieminējās,

Lavierēdami starp akmens bluķiem un vairīdamies no

ūdensaugiem, viņi lēnām appeldēja apkārt milzīgai klin­tij, aiz kuras atklājās neliela zemūdens noriņa.

Pie tumša kalna, kas pacēlās noriņas viņējā malā, no vienas puses uz otru kustējās spilgts, mazliet izplūdis gaismas plankums.

— Nu esam klāt! — iededzinādams laternu pie savas ķiveres, sacīja zoologs.

Pavļiks iededzināja arī savu laternu. Kļuva diezgan gaišs. Ar spilgtu zvaigzni, kas dega virs viņa .pieres, no­guris atspiedies uz lāpstas, pie tikko izraktu smilšu un šķembu kaudzes stāvēja Marats. Bija redzama viņa svied­riem klātā seja, sajūsmas un prieka pilnās acis un galv­vidū saslējies matu ērkulītis — skafandrā Marats ar to nespēja cīnīties: ērkulītis, kā aizvien šādos gadījumos, slējās stāvus sevišķi triumfējoši, gandrīz bezkaunīgi.

— Nu, kas tev te ir? Rādi šurp! — nepacietīgi uz­sauca zoologs.

Jūras spalvas, Marata kustību saviļņotas, līgojās kā dzīvs strausa vēdeklis. Pa viņu stiebriem un skarām jo­ņiem pārskrēja zaļas un zilgas dzirkstis, drīz nodzisda- mas, drīz atkal iedegdamās. Bronzas zeltainās gorgonari- jas uz gariem, tieviem stiebriem, kas atgādināja auklas, slēja augšup spirālveidīgās grīstēs savus smalcin smalkos un maigos sānzarus. Visur sastopamie jūras eži, jūras zvaigznes, lioloturijas, ofiuras, moluski gulēja vai rāpoja pa jūras dibenu, ķepurojās uz klintīm, pa tumšo dīvaino paaugstinājumu, pie kura stāvēja Marats.

Lai gan šis paaugstinājums visnotaļ bija apaudzis kaļķu aļģēm jeb nuliporām, vienīgajiem ūdensaugiem, kas spējīgi attīstīties pat šajos, gandrīz pilnīgi tumšajos dzi­ļumos, — zoologam pietika uzmest tam skatienu, lai aiz sajūsmas priecīgi iesauktos:

— Kuģis! Spāņu karavela!

Viņš piesteidzās pie šī sen bojā gājušā kuģa atliekām un sāka steidzīgi raut nost visu, kas kuģi bija pārklājis

daudzu gadsimtu laikā, kopš tas gulēja skaidrajos Sar- gasu jūras ūdeņos.

— Notīriet, notīriet drīzāk šo vraku! Uzmeklējiet sū­ces caurumu, lai varam iekļūt iekšā! — viņš satraukts kliedza. — Tas ir pasaulslavens atradums! Marat! Tu kļūsi slavens visā pasaulē! Kā tu uzgāji šo brīnišķīgo kuģi? Kā tu to tādā izskatā pazini?

— Ahā, es jau jums teicu! — Marats gavilēja, nikni tīrīdams ar lāpstu kuģa sānus. — Biju pārliecināts, ka jūs to novērtēsiet… Kā es to pazinu? Tāpat kā jūs: pēc pa­kaļgala un priekšas. Redziet, kā tie pacelti un kā starp tiem nolaižas zemāk izliektie borti.

Vispārējās sajūsmas aizrauts, Pavļiks ar rokām plēsa nost ūdensaugus, rāva jūras spalvas, nebaidīdamies sa­ņemt dzeldienus, ko katrā ziņā dabūtu, ja strādātu ar kailām rokām.

— Kas te par steigu? — piepeši atskanēja Skvoreš- ņas zemā balss. — Vai jūs traki esat palikuši?!

Skvorešņa un Cojs nolaidās līdzās visiem, un labu brītiņu, gaidot atbildi, pārsteigti noskatījās savos drau­gos.

— Ko tu stāvi, mākoņu stumej? — darbu nepārtrauk­dams, Skvorešņam uzbruka Marats. — Palīdzi notīrīt kuģi! Neredzi, vai!

— Ehē! — Cojs iesaucās. — Se ož pēc archeoloģijas. Žigli pie darba, Andrej Vasiļjevič! — Un viņš enerģiski pievienojās zoologam, kas plēsa nost resnos ūdensaugu stublājus.

— Kuģis? … Archeoloģija? … — vēl aizvien neko nesaprazdams, ņurdēja Skvorešņa. — Patiešām atgādina kuģi. Bet ko tad jūs ar to esat nodomājuši darīt? Kālab tas jāattīra no šiem mēsliem?

— Kā jums nav kauna, biedri Skvorešņa! — zoologs uzbudinājās, atspēries ar kāju pret kuģa sānu un no visa spēka raustīdams sīkstu jūras liliju pušķi. — Tas taču ir sens spāņu kuģis no Kolumba un Kortesa laikiem. Tas ir nenovērtējams archeoloģisks atradums. Varbūt tā kajitēs un kravas telpās mēs atradīsim visdārgākos vēsturiskos materialus.

— Ko tad jūs tūlīt neteicāt? — milzis sarosījās. — Kuģis, kuģis, bet kāds kuģis — nesaka ..<

Viņš aizdedzināja savu laternu, izņēma dunci, un darbs šķīrās ar divkāršu sparu.

— Marat, uzkāp uz klāja, — zoologs sacīja, — varbūt no turienes vieglāk iekļūt iekštelpās.

Ielaidis mazliet gaisa savā mugursomā, Marats pacē­lās augšup un drīz atradās uz bakborta. Tomēr izrādījās, ka tur strādāt ir pilnīgi neiespējami. Kājas iebruka lauzmu gubā, kas bija apaugušas ar korāļiem, nuliporām, pilnas dažādiem polipiem, adataiņiem, moluskiem. Tomēr Ma­rats pamēģināja novākt lauzmas, meklēdams ieeju kap­teiņa kajitē, kas tā laika karavelās vienmēr atradās uz bakborta līdzās stūrei. Lejā karavelas pakaļgalā strādāja Skvorešņa, vidū — zoologs, bet priekšgalā — Pavļiks. Karavelas pakaļgals bija uzsēdies uz kādas klints līdzās noriņai un izslējies gaisā, bet kuģa priekšgals bija pa pu­sei ieracies smiltīs. Starp priekšvadni un klintīm atradās kādus piecus metrus plata brīva sprauga. Tālāk klinšu grēda novirzījās sānis un, laternu vāji apgaismota, no­zuda dziļumu biezajā tumsā.

Pavļiks iemeta tur skatienu. Viņam šķita, ka pie klin­tīm sakustas kaut kas garš, palsens. Viņš palūkojās uz­manīgāk, taču nekā aizdomīga nepamanīja.

«Jāpaskatās no otras puses,» viņš nodomāja. «Varbūt sūces caurums ir tur …»

Kuģa otrā pusē atradās neliels laukumiņš ar izmētā­tiem atsevišķiem klinšu bluķiem un sīku lauzmu kaudzēm. Laukumu arī šeit noslēdza ne visai augsta pusapaļa klinšu grēda, kurā melnoja nelielas grotas un alu ieejas, aiz­augušas ar ūdensaugiem un dažādu jūras dibena faunu.

Pavļiks uzmanīgi virzījās gar kuģa sāniem, apiedams apkārt un pārrāpdamies pāri noglemējušiem klinšu blu­ķiem; laiku pa laikam viņš ar dunci iecirta kuģa koka sā­nos, kas laika zoba un jūras ūdens ietekmē bija gandrīz pārakmeņojušies.

Tā viņš aizgāja gandrīz līdz kuģa pakaļgalam, kad pēkšņi roka ar dunci, nesastapdama pretestību, viegli iegrima kaut kur kuģa iekšienē. Aiz prieka Pavļikam vai apstājās sirds. «Sūces caurums,» viņš nodomāja. «Vai sacīt? … Nē, papriekš apskatīšu pats! …»

Ar dažiem dunča cirtieniem viņš apgrieza ūdensaugu vijas un iebāza ķiveri ar laternu caurumā. Gaisma krita nelielā telpā. Kreisajā pusē atradās kaut kādu četrstūrainu un apaļu priekšmetu kaudze, visnotaļ klāta sīkiem ūdens­augiem un gliemežnīcām. Sājos priekšmetos Pavļiks sa­zīmēja kastes un mucas. Pīdamies ar kājām ūdensaugu un jūras spalvu biezoknī, kuras no pieskārieniem nemitīgi mirgoja zaļām un dzeltenām uguntiņām, Pavļiks iespēra soli kuģa iekšienē. Caurums izrādījās milzīgs, un zēns tam viegli tika cauri. Viņš uzkāpa uz tuvākās kastes, taču uz zaļganrūsganā, smalkām sūnām līdzīgā kaļķu ūdens­augu un polipu paklāja Pavļiks paslīdēja, un viena kāja iemuka starp kaudzē sagāztajiem priekšmetiem.

Ar pūlēm viņš atbrīvoja kāju no slazda un piecelda­mies pamanīja, ka tukšajā telpā no ieejas pa labi augšup un lejup kustas un lokās kaut kādi gari, resni čūskveidīgi ķermeņi. «Droši vien kuģa tauvas,» Pavļiks nodomāja. Viņš nokāpa no kastes un, apiedams kaudzi, sāka uzma­nīgi virzīties dziļāk kravas telpā. Pēc pāris soļiem viņš uzdūrās kāpnēm, kas veda uz klāju. Tikko viņš bija uzli­cis kāju uz pirmā pakāpiena, atskanēja Skvorešņas balss:

— Ahā! Re, kur ir tas sūces caurums! Tikai pavisam neliels. Pakaļējais vadnis sadragāts!

— Parādiet, parādiet! — atsaucās zoologa balss un tūdaļ piebilda: — Bet kur tad Pavļiks?

Viņš nepaguva teikumu nobeigt, kad atskanēja Marata skaļais, baiļu pilnais kliedziens:

— Astoņkāji! Astoņkāji lien! Sargieties!

— Nu, kas tur, dosimies kaujā, bet atradumu nepa- metīsim, — mierīgi atbildēja zoologs. — Uzvilkt cimdus! Marat, kāp zemē pie mums! Jābūt visiem kopā. Pavļik! Pavļikl Ātrāk pie manis! Kur tu esi?

Sastingums, kas bija pārņēmis Pavļiku, atskanot pir­majam Marata izbaiļu kliedzienam, pārgāja. Viņš at­saucās:

— Esmu šeit, šeit! Skrēju pie jumsi

Pavļiks metās uz izeju, bet kaut kur sapinās, pakrita un, drebošām rokām cenzdamies atbrīvot kāju, murmi­nāja:

— Eju … Es tūlīt… Pagaidiet mani…

Tai pašā mirklī viņš izdzirda Skvorešņas dobjo balsi:

— Velns parāvis! Nozaudēju cimdus! Bet šo zvēru te rāpo vairāk nekā desmit. Ak tu riebekļi? Nieki!… nieki! … Nē, ar mani tik viegli galā netiksiet!

Atbrīvojis kāju un uz abām rokām aiz muguras at­spiedies, Pavļiks jau grasījās piecelties. Pēkšņi viņš sa­juta, ka rokas aiz muguras tiek ar kaut ko stipri sasietas, aptītas.

Vēl neko nesaprazdams, Pavļiks pietrūkās kājās, at­brīvoja labo roku un tvēra pēc dunča roktura. Taču kaut kas garš, lokans sagrāba roku un ar nepārvaramu spēku piespieda pie krūtīm. Dažās sekundēs pār Pavļika krūtīm, vēderu, muguru, kājām locīdamās un staipīdamās pār- rāpoja citas resnas un lunkanas čūskas; acumirklī viss Pavļika augums bija cieši apvīts, un viņš vairs nespēja pakustināt ne kājas, ne rokas. Pavļiks pacēla acis un šaus­mās iekliedzās:

— Astoņkājis! …

Virs viņa resnu, stiegrainu, uz visām pusēm izstieptu tauvu gredzenā rēgojās milzīgs, melns knābis ar asu, sa­liektu galu. Pāri gredzenam spīdīgi brūnā, ieapaļā masā zaļgani zvēroja divas acis, milzīgas, kā tējas tasītes. Tās vienaldzīgi un nekustīgi lūkojās Pavļikam sejā, un viņš juta, ka no šā saltā skatiena viņa asinis sasalst, miesa notirpst, smadzenes sastingst. Viņš gribēja iekliegties, saukt palīgā, taču spēja izdvest tikai aizsmakušas, nesa­karīgas skaņas. Tad viņš sajuta, ka nepārvarams spēks viņu velk uz izeju.

Visā šai īsajā laikā Pavļiks dzirdēja Skvorešņas ska­ļās elsas, lamāšanos un kliedzienus.

— Mērķē viņam acīs, Marat! Acīs, acīs! Rumpī nav nozīmes! Receklis … želeja … Re … tā! … A-ā-ah! A-ā- ah' Se tev! Taustekļiem nepretojies! Lai viņš pats tevi pie­velk tuvāk acīm …

— Viņš man vienu roku piespiedis pie vidukļa, — bija dzirdama Marata aizsmakusī balss. — Cik viņu … cik viņu … Nāk vienmēr jauni klāt. Coj! Coj, palīdzi! …

— Tieši tā, palīdzēt, — mierīgi atbildēja Cojs.

— Ahā!… Mīlīšiem elektriskā strāva nepatīk. Sačokuro­jas kā tāss ugunī.

— Turieties pie sienas, pie borta! — kliedza zoologs.

— Neizklīstiet! Pavļik! Pavjik! Kur tu esi?

— Arsen Davidovič! — atkal bija dzirdama Coja mierīgā balss. — Bez cimdiem Skvorešņa še maz node­rīgs. Lai viņš labāk pameklē Pavļiku . . .

Un pēkšņi viss apklusa. Laterna uz ķiveres nodzisa. Biezajā tumsā, kas apņēma Pavļiku, neko neredzēja, iz­ņemot divas zaļām liesmām spīgojošas, šķiet, viltīgas acis un visapkārt uz jūras spalvām mirgojošas uguntiņas. Pavļiks tikai juta, ka viņu lēnām velk turp, kur tik tikko blāvo vāja gaismas svītra — izeja no kuģa kravas telpām.

Trakās, nepārvaramās izbailēs viņš sāka skafandrā raustīties un skaļā, izmisīgā balsī iekliedzās:

— Glābiet!… Arsen Davidovič!… Marat!…

Atbildes nebija. Prātā iešāvās saraustītas domas un starp tām pazibēja: «Radio sabojājies … Kāpēc? … Un laterna … Abi reizē. Kāpēc?»

Pēkšņi Pavļika apziņā pavīdēja cerību dzirkstīte: «Bet varbūt astoņkājis skafandram neko nevar izdarīt. Zoben­zivs to nespēja sadragāt. Kašalotam nav pa spēkam …»

Un paliesi, tikai tagad viņš atskārta, ka nesajūt ne­kādu spiedienu, nekādu-^āpju, < lai gan atrodas milzīgā galvkāja, jādomā, varenajos žņaugos. Pavļiks uzreiz ju­tās žirgtāks. Acis jau bija pieradušas pie tumsas, un Pav­ļiks apskatījies ieraudzīja, ka astoņkājis, paceldamies pār viņu kā divus metrus augsts paugurs, tur viņu apvijis ar trim lokanajām rokām, bet ar pārējām atspiežas pret kuģa dibenu un lien uz izeju. Briesmoņa gludais ķermenis un taustekļi viegli pašķīra ūdensaugu režģi un kopā ar laupījumu izslīdēja laukā.

Ārpusē bija gaišāks. Pavēries augšup, Pavļiks pama­nīja virs kuģa vieglu, sudrabotu blāzmu.

«Viņi vēl ir tur .. .» Pavļiks nodomāja. «Cīnās . ..»

Atkal viņu pārņēma bailes. Kas notiks, ja viņi cīņā krīt? Marats teica, ka šo briesmoņu esot tik daudz… Kas tad viņam nāks palīgā? Un ko ar viņu darīs astoņ­kājis, ja nevarēs tikt galā ar skafandru? Bet ja nu pēkšņi tomēr astoņkājis skafandru sadragā? Pavļiks bažīgi pa­vērās uz galvkāja milzīgo, aso knābi. Arsens Davidovičs nesen viņam bija stāstījis, ka astoņkāji spējīgi sagrauzt un saberzt druskās viscietākās gliemežnīcas … Muļķī­bas! … Tik ciets metāls! …

Astoņkājis aizrāpās no kuģa kādus desmit metrus un

apstājās. Acīm redzot viņš nespēja nociesties, viņu mocīja izsalkums. Milzīgie taustekļi, vijīgi locīdamies, sarau- darnies kamolos un izstiepdamies, pievilka Pavļiku tuvāk knābim. Astoņkājis neapšaubāmi sasprindza visus savus spēkus, lai pirms šā savādā laupījuma aprīšanas salauztu tā čaulu. Tomēr visas viņa pūles bija veltīgas. Tas acīm redzot dzīvnieku saniknoja. Gaisma viņa acīs no zaļganas vērtās iedzeltenā, pār rumpi, mainot notoņus, pārskrēja dažādu krāsu viļņi: violetam vilnim, nemanāmi ar to sa­plūstot, sekoja pelēks, rūsgans, aiz tā brūns, tad pēkšņi uzliesmoja un pār visu ķermeni pārskrēja it kā balti un melni zibeņi, un atkal, cita citu panākdamas, pārņirBēja krāsainas joslas. Par spīti savam šausmīgajam stāvoklim Pavļiks dažus acumirkļus raudzījās kā apburts.

Pēkšņi viņš sajuta, ka pret paša gribu kājas ceļos sāk liekties un aizvien vairāk un vairāk tiek piespiestas pie rumpja. Iesmeldzās sāpes. Ar katru mirkli tās kļuva skaudrākas un nepanesamākas. Tai pašā laikā astoņkāja taustekļi viegli kā riekstu pārvēla Pavļiku ar galvu uz leju un sāka pieliekt galvu pie vēdera. Tā skafandra īpa­šība, ar ko Krepins bija tā lepojies, — elastība — tagad kļuva par šā tērpa vājo vietu un draudēja Pavļikam ar bojā eju. Astoņkājis valstīja Pavļiku, piespiezdams kājas pie muguras un galvu pie vēdera.

Pavļiks neizturēja un šausmīgās sāpēs iekliedzās. Un tai pašā mirklī, it kā kliedziena nobijies, astoņkājis savus briesmīgos apkampienus palaida vaļīgāk un pacēla augstu pār sevi — gandrīz desmit metru — milzīgās, žņaudzēj­čūskām līdzīgās rokas.

Pavļiks novēlās smiltīs un, vēl neatjēdzies no pārcies­tajām bailēm, pirmajā brīdī neko nesaprata. Taču jau nākamajā mirkli viņš redzēja gluži tuvu pavīdam milzīgu neticami lielas zivs ēnu; tā apstājās virs Pavļika, bet zivs aste vārtu lielumā, plakaniski vēzēdamās no augšas uz leju, nemaz nesniegdamās līdz zēnam, tikai ar ūdens viļ­ņošanos vien atsvieda viņu atpakaļ pie cauruma kuģa bortā. Pavļiks viegli apmeta kūleni un apsēdās ar muguru pret kuģi.

«Kašalots!» viņš nočukstēja, tiklīdz bija paguvis pil­nīgi apskatīt savu negaidīto glābēju.

Viņa priekšā bija lielisks zobaino valzivju plēsīgās

apakškārtas pārstāvis, ne mazāk kā divdesmit piecus met­rus garš. Tā milzīgā, strupā, it kā no priekšas vertikāli no­šķeltā galva aizņēma apmēram vienu trešdaļu no visa ķermeņa garuma un bija gandrīz divus metrus resna. Gandrīz taisnā leņķī apakšā nokarājās garš, šaurs žoklis, pilns ar milzīgu, konusveidīgu zobu rindām. Mazās vērša ačeles abās pusēs galvai, redzot gardo medījumu, nikni zvēroja.

Jau visa kašalota galva bija apvīta ar astoņkāja res­najām rokām. Tās lāgiem atrāvās nost, un tad piesūcekļu izrautie kašalota ādas lēveri lidoja uz visām pusēm vai lāgiem atkal pielipa ienaidnieka ķermenim, to žņaudzot. Viens astoņkāja tausteklis — desmit metrus gara čūska — trāpījās kašalota atvērtajā rīklē un, it kā no­griezta ar šķērēm, konvulsivi raustīdamās, nogāja dibenā.

Kašalots laikam bija vecs pieredzējis cīnītājs. Viņa melno, zīžaini spīdīgo ādu kā milzīgas baku rētas klāja apaļas, dziļas iedobes, lielumā no pieckapeiku gabala līdz tējas tasītei — kolosālo galvkāju piesūcekļu pēdas. Dažas lielas rētas — valzivju mednieku harpunu pēdas — šķēr­soja zivs plato muguru un stāvos sānus. Pie pašas galvas vēl rēgojās atlūzis harpūnas gals, kas bija dziļi iecirties kašalota miesā. Otrs harpūnas gals, mazāks un tievāks, bija redzams milzīgā dzīvnieka sānos, tuvāk astei.

Tomēr šoreiz viņš bija sastapis acīm redzot ne mazāk piedzīvojušu un bīstamu pretinieku. Pazaudējis vienu taustekli, astoņkājis tikai uz mirkli palaida vaļīgāk pārē­jās un, izgrūdis no savas piltuves stipru ūdens strūklu, pārvirzījās kašalotam zem vēdera. Se viņš bija zināmā drošībā, jo kašalota briesmīgie žokļi nevarēja viņu aiz­sniegt. Atlikušās septiņas rokas apvija ienaidnieka ķer­meni un žņaudza to ar agrāko spēku. Cita pēc citas kā tērauda atsperes tās pašāvās gaisā, izraujot kašalotam ādas ripuļus un strēmeles un atkal pretinieku apvijot. As­toņkāja acis nekustīgas un niknas dega dzeltenām ugu­nīm, loki ap tām uzpampa. Viņš dziļi un spēcīgi elsoja, ūdens ieplūda galvkāja mantijā, draudoši piepūzdams viņa rumpi, un izšļāca no piltuves kā no spēcīga sūkņa, saceldams apkārt vērpetes, kurās virpuļoja sīkie jūras di­bena dzīvnieki, tukšas gliemežnīcas, ūdensaugu lēveri, oļi, smiltis un duļķes.

Vairs neredzēdams ienaidnieku un veltīgi klakšķinā­dams apakšžokli, kašalots sāka griezties uz vietas, ar asti aizķēra kuģa bortu un norāva no tā veselu blāķi ūdensaugu. Turklāt ūdens šalts nogāza Pavļiku zemē, taču viņš tūliņ atkal piecēlās sēdus un piespiedās pie kuģa zem tā korpusa apakšējā izliekuma, baidīdamies pakustē­ties. Nākamajā mirklī, acīm redzot sapratis, kur astoņkā­jis noslēpies, kašalots nolaidās dibenā un ar visu savu smagumu piespieda pie zemes ienaidnieka divus metrus garo ķermeni. Tomēr, saplacis zem kašalota vēdera, astoņ­kājis joprojām viņu žņaudza un plosīja viņa ādu. Tad ka­šalots, lēnām virzīdamies atpakaļ, sāka vilkt astoņkāji pa okeana dibena asajiem akmeņiem. Drīz astoņkājis sa­juta šā manevra postošās sekas. Viņa ļumīgo, recekļaino miesu klāja dziļi griezumi un rētas, atrāvās āda un gaļas gabali, un pats viņš pamazām aizšļūca no kašalota vēdera pie galvas, tuvāk tā briesmīgajiem žokļiem.

Lēni un nāvējoši kašalots virzījās tieši uz kuģi, uz to vietu, kur, šausmīgās bailēs sastindzis, Pavļiks vēroja šo zemūdens milžu kauju. Dzīvais kalns sāniski tuvojās zē­nam, draudot viņu piespiest pie kuģa sāniem. Viņš gribēja skriet uz kuģa priekšgalu, bet baidījās pat pirkstiņu pa­kustināt, lai nepievērstu sev satrakoto cīnītāju uzmanību. Pavļiks atskatījās atpakaļ, cerēdams iešmaukt sūces cau­rumā un noslēpties kuģa korpusā, taču caurums atradās pārāk tālu. Kašalotam vēl tikai mazliet jāpavelk savs me­dījums, un viņa briesmīgā rīkle un ne mazāk briesmīgās astoņkāja rokas atradīsies Pavļikam pavisam tuvu.

Pavļiks beidzot neizturēja, pielēca kājās un izmisumā sāka tvarstīties gar ūdensaugu, jūras liliju un hidropolipu stublājiem, cenzdamies uzrāpties pa tiem augšā. Viņš lū­koja atsperties ar kājām pret kuģa sāniem pieaugušajām gliemežnīcām, roku pirksti ieurbās nez kādās spraugās. Nāves šausmās, slīdēdams un krizdams atpakaļ, viņš ne­atlaidīgi rausās augšup, ar pūlēm iekarodams katru centi­metru. Viņš jau bija aizsniedzis gandrīz pusi no kuģa augstuma, kad kašalots viņu panāca. Ar briesmīgu spēku tas ietrieca viņam pa kājām. Kājas no nedrošā atbalsta nošļuka, ūdens augu pušķis no rokām izslīdēja, un, ap­griezies kā ap asi, Pavļiks ar seju un krūtīm uzkrita uz kašalota glumās muguras. Krītot viņš pamanīja, ka dažas astoņkāja rokas sakamptas milzīgajos žokļos un lielais galvkājis kā nevarīgs maiss palicis karājamies zem ka­šalota galvas. Pavļiks slīdēja gar kašalota sāniem lejup, bet tūlīt nezin kāpēc apstājās un palika uz vietas. Tai pašā brīdī kašalots nodrebēja, nikni metās no kuģa nost, aizsviezdams sakropļoto, tomēr vēl dzīvo astoņkāji, un neprātīgās dusmās sāka riņķot uz laukumiņa līdz ar Pav­ļiku, kas karājās pie viņa sāniem.

Nevarēja saprast, kas noticis. Pavļiks, neko nesajēg­dams un instinktivi turēdamies pie kašalota glumās mu­guras, pats to neapzinādamies, rūpējās tikai par to, lai nenokristu un nenokļūtu zem briesmīgās astes, kura ar drausmīgu spēku sitās pavisam tuvu.

Nākošajā mirklī kašalots šāvās augšup, tad metās le­jup, ar neticamu ātrumu drāzās šķērsām pār kuģi un aiz­joņoja okeana tumšajos dziļumos. Pēdējais, ko Pavļiks paguva ievērot, bija spilgtie gaismas stari no četrām la­ternām un četri cilvēku stāvi, vijīgo, čūskām līdzīgo taus­tekļu biezajā mudžeklī. Tad viss nozuda. Pavļiku apņēma bieza tumsa, kas ar nepārvaramu spēku spieda viņa krūtis un galvu, atsviežot atpakaļ kājas, it kā cenšoties viņu no­raut no zivs sāniem un iemest briesmīgajā, milzīgajā ga­ļasmašīnā aiz muguras . .. Pavļiks ar pūlēm piespieda galvu pie kašalota un nevarīgs, galīgi zaudējis spēkus, aizdarīja acis :..