Divu okeānu noslēpums

I n o d a ļ a LEDUS GūSTĀ

Trīspadsmitajā jūlijā «Pionieris» jau bija atpakaļceļā uz Kluso okeānu, uzņēmis kursu uz ziemeļiem. Vēl bija veicams tikai viens pētniecisks darbs Antarktikas virsējos ūdeņos polārās ziemas skarbajos apstākļos, peldošo ledu tuvumā.

«Pionieris» peldēja cik vien iespējams sekli, gandrīz pie ledus lauka pašas apakšējās virsmas.

Četrpadsmitā jūlija rītā ultraskaņas ekrana jurnolā parādījās pirmās plaisas ledus bruņās, kas klāja okeana virsmu. Drīz šīs plaisas bija redzamas aizvien lielākā skaitā. Tuvojās nekustīgās ledus joslas robeža. «Pionie­ris» brauca ar divām desmitdaļām ātruma. Aizvien bie­žāk ceļā gadījās ledus kalni, kuru zemūdens daļas vaja­dzēja uzmanīgi apiet. Virs okeana acīm redzot trakoja neganta auka: atsevišķi ledus gabali gan pacēlās, gan iegrima dziļāk, pat varenie aisbergi nestāvēja mierīgi uz vietas.

Centralajā postenī atradās kapteinis, sardzes priekš­nieks vecākais leitnants Bogrovs, zoologs un Šelavins. Zinātniekiem vajadzēja izvēlēties pētījumiem piemērotas

vietas, kas tai paša laika atļautu izmantot sardzes dienes­tam infrasarkano izlūku.

Drīz pēc pusdienas uz ekrana parādījās liels iasmenis. Tajā, šūpodamies un sadurdamies cits ar citu, peldēja dažāda lieluma ledus gabali. Acīm redzot aukas iespaids še bija diezgan stiprs, tādēļ strādāt būtu visai apgrū­tinoši.

Beidzot ap pulksten piecpadsmitiem parādījās garš un diezgan plats lāsmenis starp diviem milzīgiem aisber­giem. Izsūtītais infrasarkanais izlūks pacēlās gaisā seš­desmit metru augstumā, lai novērotāji uz zemūdenes va­rētu iegūt priekšstatu par šo ledus kalnu virsmu apmē­riem un par visu, kas tiem apkārt.

Tālu visā apkārtnē, ko pārmeklēja izlūks, neredzēja neviena kuģa, neviena aizdomīga punkta.

Okeāns bija klāts ledus gabaliem un aisbergiem. Sniega vētra dzina virpuļojošos sniega mākoņus; ledus gabali un aisbergi uzgrūdās, sablīvējās cits uz cita vai no triecieniem sašķīda sīkās drumslās. Tikai divi milzīgi kalni mierīgi un majestātiski stāvēja kā salas trakojošā sticlīijā.

Abi aisbergi bija ne mazāk kā trīssimt piecdesmit metru gari un apmēram divi simti metru plati. To virsē­jās daļas šķita līdzenas kā galds. Lāsmenis, kas atgādi­nāja kanalu starp tiem, bija kluss un rāms jo pret aukām to aizsargāja augstas, nesagraujamas sienas. Tās bija skaidras, ļoti dzidras un šķita iezaļganas. Likās, šīs ledus sienas tikko atdalījušās viena no otras, un ne sniegs, ne migla, ne vējš ar smalkajām ūdens lāsēm vēl nav pagu­vuši sagrauzt un aizmiglot to gaišo smaragdzaļo dzid­rumu.

Kā liekas, Lord, labāku vielu par šo lāsmeni ne­atradīsim, — kapteinis sacīja. — Ja jūs ar Ivanu Stepa- noviču esat mierā, tad gatavojieties atstāt zemūdeni. Es pa'to laiku pacelšu zemūdeni līdz simt metru dziļumam. Vai būs diezgan?

— Pilnīgi, kaptein, — zoologs piekrita.

— Tikai pasteidzieties. Neieildziniet pētījumus. Es gribētu jo drīzāk no šejienes tikt prom.

Jau pēc piecpadsmit minūtēm zoologs ar Selavinu, savas parastās svitas — Skvorešņas, Coja, Marata un

Pavļika pavadībā atstāja zemūdeni. Šelavins ar Skvo- rešņu devās tuvāk ledus sienai, lai pie tās novietotu hid- romētriskos spārniņus, paņemtu tur ūdens paraugus un izmērītu ūdens temperaturu. Zoologs ar pārējiem ķērās pie darba kanala vidū, gan paceldamies tuvāk ūdens vir­smai, .gan nolaizdamies dziļāk, savācot šai gada laikā nabadzīgā planktona un citu dzīvnieku un augu valsts pārstāvju paraugus.

— Ehē! — pēkšņi atskanēja Selavina izbrīna pilnais sauciens. — Se ledus sienā taču atrodas milzīgs iedo­bums. Kādus trīsdesmit metrus dziļš. Bet tā garums pa kanalu nav zināms. Andrej Vasiļjevič, palūkojieties nu, — vai tālu tas aiziet? Arsen Davidovič! Man aizdomas, ka arī pretējā sienā būs tāds pats iedobums. Aizsūtiet kādu pārbaudīt. Laikam še bijis viens milzu kalns, un pa šo iedobumu tas pāršķēlies. Ļoti interesanti!

— Labi, Ivan Stepanovič. Aizies Cojs, — zoologs at­bildēja.

Pēc dažām minūtēm Skvorešņa ziņoja, ka iedobums stiepjoties no dienvidiem uz ziemeļiem kādus divsimt met­rus. Tā dziļums ledū no sešdesmit līdz simt metriem, pla­tums no kraujās zemūdens malas līdz Iedus krastam trīs­desmit līdz četrdesmit metru. Coja ziņojums gandrīz neatšķīrās no Skvorešņas ziņām: garums un dziļums sa­krita pilnīgi, bet platums bija mazāks — divdesmit līdz trīsdesmit metru.

— Tātad skaidrs, — Šelavins sacīja, — ledus kalna iekšienē, gandrīz tā vidū, atradusies dziļa un plata, no visām pusēm noslēgta aiza. Pa šo aizu kalns pāršķēlies un sadalījies. Spriežot pēc sienu svaiguma, tas noticis pa­visam nesen, varbūt tikai pirms dažām stundām. Abas puses lēnām viena no otras attālinās, un iespējams, ka apmēram pēc divdesmit četrām stundām še nebūs vis ka- nals, bet atklāta jūra, pilna ledus gabaliem. Mums jā­pasteidzas, Arsen Davidovič! — apņēmīgi nobeidza okeanografs.

— Es domāju, ka pagūsim, taču pasteigties vajag, — zoologs atbildēja un ar savu grupu devās tālāk, turēda­mies nelielā dziļumā, — kādus trīsdesmit metrus no ūdens līmeņa.

Šelavins ar Skvorešņu aizpeldēja netālu no viņiem kanala vidu un izdarīja tur daudzus temperatūras mērī­jumus dažādos dziļumos, ūdens virsas tuvumā. Tad sāka noņemt ūdens paraugus attālāk no ledus gabaliem, lai izpētītu ūdens ķīmisko sastāvu. Šis darbs, kas prasīja daudz pū|u un rūpības, aizņēma kādas piecas stundas.

Selavinam ar Skvorešņu vēl vajadzēja tikai atzimēt hidrometrisko spārniņu konstatēto straumes ātrumu tieši aisberga tuvumā, paņemt aparatus un atgriezties uz zem­ūdenes. Viņi ar zoologu norunāja, ka pēc minūtēm piecpa­dsmit sastapšoties uz zemūdenes platformas.

Tikko pienācis pie aparatiem, Šelavins ievēroja nepa­rastu un pilnīgi negaidītu straumes ātrumu, ko rādīja spārniņi.

— Velna milti! — pārsteigts iesaucās okeanografs. — Pirms piecām stundām aisbergs taču virzījās pavisam lēnām, bet tagad ar tvaikoņa ātrumu un turklāt atpakaļ- virzienā!

— Laikam vējš mainījis virzienu, — sacīja Skvo­rešņa, noņemdams spārniņus, — un tagad pūš ar des­mit ballu stiprumu ledus gabalam tieši mugurā.

— Bet vai jūs zināt, ko tas nozīmē, atļaujiet jums jautāt? Ledus gabals virzās tieši tā, ka var savienoties ar savu otru pusi! Jābrīdina sardzes priekšnieks… Tā taču ir nelaime!

Viņš aši izsauca zemūdeni. Taču pirms viņš paguva bilst vārdu, atskanēja vecākā leitnanta satrauktā balss:

— Ātrāk uz zemūdeni! Visi, visj! Kanāls noslēdzas! Ledus gabali tuvojas viens otram! Ātrāk! Atveru izejka- meru! …

— Tieši tā! Klausos! Atstājiet spārniņus, Skvorešņa. Ātrāk uz zemūdeni!

Ar desmit desmitdaļu ātrumu viņi joņoja uz kuģi. Priekšā parādījās zoologs, Cojs, Marats un Pavļiks, kas arī traucās uz turieni.

Viņi tomēr vēl nebija paguvuši sasniegt «Pionieri», kad pēkšņi atskanēja pērkonam līdzīgs grāviens. Varena, neredzama ūdens strāva it kā drausmīgs fontāns reizē uzsvieda augšup cilvēkus un zemūdeni. Kuģis ātri no­laidās dziļāk un tūliņ atguva līdzsvaru, bet cilvēki griez­damies un kūleņodami tika izsvaidīti uz visām pusēm. Skvorešņu straume sparīgi trieca pret iedobuma ledaino

dibenu. Pavļiks kā korķis uzlidoja divus metrus virs ūdens līmeņa. Lai gan šausmīgi izbijies, viņš tomēr pa­guva ievērot, ka viļņojošais, gluži kā verdošais ūdens ta­gad izveidoja nelielu lāsmeni, ko no visām pusēm apņēma stāvas ledus sienas dažu desmit metru augstumā.

Pēc piecām minūtēm visi sapulcējās uz zemūdenes nolaižamās platformas, ārkārtīgi satraukti, taču sveiki un veseli. Vienīgi Skvorešņa stenēja un vaidēja, bez kāda jūtama labuma berzēdams savus metala gurnus un sānus.

Sos veltīgos vingrinājumus tūliņ pārtrauca kapteiņa balss:

— Arsen Davidovič, no jūsu ļaudīm neviens nav cietis?

— Viss kārtībā, Nikolaj Borisovič.

— Biedri Skvorešņa, nekavējoties izpētiet lāsmeņa di­benu, sevišķi pa abu aisbergu savienošanās līniju. Ne­pārtraukti uzturiet sakarus ar zemūdeni un par visu, ko ievērojiet, ziņojiet.

— Tieši tā, izpētīt lāsmeņa dibenu, biedri komandier!

Skvorešņa lēni gāja zem ūdens gar tikko izveidoju­šos ledus vīli. Trieciens, aisbergiem saduroties, acīm re­dzot bijis ārkārtīgi stiprs. To savienošanās līniju izroboja dziļas bedres un augšup izspiesta ledus ciļņi. Lāsmeņa ziemeļu un dienvidu gali bija savienojušies nepareizi, lauztā līnijā Tomēr vispār ledus kalni bija savienojušies pilnīgi, absolūti cieši, neatstādami pat ne visniecīgāko plaisu. Noklausoties šos ziņojumus, kapteinis laiku pa laikam noraizējies izdvesa:

— Tā … hm … slikti. .. ļoti slikti…

Kad Skvorešņa atgriezās zemūdenē un ieradās cen­trālajā postenī, viņš atrada tur ne vien kapteini un ve­cāko leitnantu, bet arī Selavinu un zoologu. Visu sejas bija ārkārtīgi norūpējušās.

— Situācijā ir ne visai patīkama, — lēni staigādams pa kajiti, runāja kapteinis. — Iespējams, ka ledus kalns šādā stāvoklī paliks ilgu laiku. Sals cieši sakals kopā abas puses; ja pieturēsies ceļa vējš, tas kā ārkārtīgi spē­cīga prese vēl vairāk nostiprinās sala darbu.

— Bet vējš var mainīties, — iebilda zoologs, — un ledus kalnus atkal izšķirt. To vājā vieta — iekšējais lās­menis — taču paliek.

— Uz vēja maiņu ir tikai vājas cerības, — Šelavins iebilda. — Neaizmirstiet, ka mēs atrodamies nemitīgu rietumu vēju joslā, kas šajos platuma grādos pāri Pasau­les okeana klajajiem plašumiem apjož visu zemeslodi. Un tieši šie rietumu vēji arī rada šeit rietumu dreifējošās straumes lielo, nepārtraukto loku.

— Jā . .. — domīgi noteica kapteinis. — Tas vēl ne­kas, ka esam še ieslēgti kā slazdā, — mēs turklāt esam notiesāti uz pilnīgu bezdarbību, kamēr vējš un straume mūs nesīs uz .austrumiem, uz Atlantijas okeana dienvidu daļu."

— Es domāju, ja šo ledus kalnu pāršķēla auka, — sacīja vecākais leitnants, — tad tā pati auka, kas jopro­jām vēl plosās, to var atkal izšķirt.

— Protams, nav izslēgta arī tāda iespēja, — kaptei­nis piekrita. — Bet kad tas būs? Cik ilgi mums būs jā­gaida? Turklāt zemūdenes brauciens tuvojas beigām, bet zinātnisko darbu plāns Klusajā okeānā diezgan ievēro­jams. Mēs nevaram, mēs nedrīkstam neražīgi zaudēt laiku. Mums dārga katra diena.

— Jo vairāk tāpēc, — ierunājās Šelavins, — ka pa- sivā gaidīšana uz aukas palīdzību var beigties pavisam citādi, nekā mums gribētos: auka var aizdzīt ledus kalnu pie nekustīga ledus lauka, un tur tas piesals uz ilgu laiku … Var arī gadīties, ka ceļā mēs uzskrienam uz sēkļa, un arī uz ilgu laiku. Nē, kapteinim taisnība: gaidīt nevar!

— Ko tad lai dara? — jautāja vecākais leitnants.

Brīdi klusējis, kapteinis sacīja:

— Pagaidām, Aleksandr Leonidovič, paceliet infra­sarkano izlūku virs ledus kalna un noskaidrojiet visu, kas vajadzīgs, lai iegūtu skaidru priekšstatu par apkārtējiem apstākļiem. Pēc divi stundām es sasaukšu visa koman­dējošā sastāva apspriedi, un tad pieņemsim galīgu lēmumu.

Apspriedē vecākais leitnants ziņoja, ka ledus kalna garums esot četrsimt septiņdesmit pieci metri, virzienā 110 rietumiem uz austrumiem, bet platums tai vietā, kur at­rodas zemūdene, — trīssimt sešdesmit astoņi metri no

dienvidiem v','-> ziemeļiem. Ledus nosprosts, kas atdala iekšējo lāsmeni no atklātās jūras, ziemeļos esot deviņdes­mit divi metri un dienvidos septiņdesmit seši metri plats. Odens temperatūra lāsmenī atrodoties uz sasalšanas ro­bežas: viens un astoņas desmitdaļas grada zem nulles. Varot sagaidīt, ka lāsmeni drīz pārklās ledus. Arējā gaisa temperatūra — trīsdesmit divi grādi zem nulles. Sprie­žot pēc viļņu augstuma un garuma, atklātajā jūrā no rie­tumiem nākot desmit ballu stipra vētra; ledus kalns esot stiprs, tā abas daļas jau piesalušas viena pie otras.

Apspriede bija ļoti dzīva. Galu galā tika pieņemts lē­mums: trīs dienas nogaidīt vētras iedarbības rezultātus, zemūdenes korpusu turēt «tvaikā», sasildot lāsmenī ūdeni, lai tas neaizsaltu un pēc iespējas liktu vājināta ledus ga­balu sasalšana; turklāt, pēc vecākā akustika Cižova iero­sinājuma, ar pilnu jaudu laist darbā abus ultraskaņas lielgabalus — pakaļgalā un priekšgalā, apstarojot abu kalnu savienošanās līniju, irdinot šajās vietās ledu un mazinot tā pretestību vētrai.

Sākās ilgas, nogurdinošas bezdarbības, uztraukuma un gaidu pilnas stundas. Auka trakoja joprojām, ne vien nepierima, bet vēl pieņēmās spēkā. Pa okeana virsu vēlās milzīgi viļņi, kas brīžam sasniedza divpadsmit metru aug­stumu un kā milzīgi tarani triecās pret aisbergu. Viļņu pērkonīgie grāvieni, apdullinošie dārdi un rūkoņa bija skaidri sadzirdami pat lāsmenī zem ūdens.

Ultraskaņas lielgabali darbojās ar pilnu jaudu un aizvien dziļāk sairdināja abu aisberga daļu savienojuma līniju.

Motoru nemitīgā, džinkstošā dunoņa neļāva zemūdenē ne gulēt, ne domāt.

* * *

Cojs pirmo nakti ledus gūstā pavadīja bezmiegā un jau no rīta iegāja laboratorijā, mocīdamies ar galvas sā­pēm. Darbs neveicās.

Jau divas dienas viņu nemitīgi nomāca kaut kas ne­saprotams, kāds neapzināts nemiers. Tas sākās kopš Skvorešņas godināšanas vakara. It kā nekas nebūtu, bet

tad atkal Coja priekšā uzliesmo melno, dziļi iekritušo acu ļaunais skatiens, zēna izbailes un bālā seja …

«Kādas muļķības!» viņš domāja, pieskrūvēdams mik­roskopam regulatoru. «Cik ļauna atmiņa! Somas dēļ … Gluži kā pēc Skvorešņas parunas: «Vīrs kā miets, prāts kā siets!» Soma! Piedūrās viņa somai!… Kāda ne­cieņa! … Kāds aizvainojums! …»

Cojs papurināja galvu. Pat domāt par to kauns — kauns par pieaugušu nopietnu cilvēku.

«Taču vai runa ir tikai par somu? Bet kastīte? .. . Viņš to izrāva Pavļikam no rokām. Izrāva ar dusmām un naidu …»

Ar plaši ieplestām, nekustīgām acīm Cojs raudzījās tālumā.

«Bet kas tā par rakstāmmašīnas kastīti, ko nēsā sev līdzi dziļūdeņu ekskursijās? Kādam nolūkam tā vaja­dzīga? Un tā taču neizturētu briesmīgo ūdens spie­dienu … Tomēr izturēja … Tātad tā nav vienkārša kas­tīte rezerves daļām . .. Bet varbūt patiesi tā bija saspiesta plakana? Pavļiks par to neko neteica. Jāpajautā viņam. Tas ir ļoti ļoti svarīgi…»

Kāpēc tas bija svarīgi, uz to Cojs nebūtu varējis at­bildēt pat pats sev.

Pavļiku viņš atrada Pļetņeva kajitē. Zēns sēdēja pie neliela galdiņa un kaut ko rakstīja biezā burtnīcā. Ierau­dzījis Coju, viņš apjuka un aizvēra burtnīcu.

— Sveiks, Pavļik! Ar ko tu nodarbojies? — nezinā­dams, kā uzsākt sarunu, jautāja Cojs.

Pavļiks mulsi sarosījās uz krēsla.

— Tāpat vien, šo to pierakstu .. . Vai tu pie Viktora Abramoviča, Coj! Viņš ir sardzē.

— Sardzē? … Hm . .. Tā, tā … — Cojs apsēdās pie galda uz krēsla. — Bet man no šā trokšņa sākusi sā­pēt galva. Nevaru strādāt… Tā nu klejoju pa zemūdeni, nositu laiku .. . Bet ko tu raksti? Dienasgrāmatu, vai? To tu esi labi izdomājis, ļoti labi! Un savas nepatikšanas arī ieraksti? — Cojs labsirdīgi pasmīnēja. — Arī par Fjodora Michailoviča kastīti?

Pavļiks apjuka aizvien vairāk un pietvīka.

— Jā, — viņš tikko dzirdami izdvesa. — Ļoti daudz interesanta … Lai neaizmirstos. Lasīšu priekšā biedriem, kad atgriezīšos mājās un iestāšos skolā. Tikai tu, Coj, lū­dzams, nevienam par to nesaki.

— Nu kāpēc veltīgi pļāpāt! Bet vai kapteinis zina, ka tu raksti dienasgrāmatu?

— Kapteinis?! — Pavļiks izbrīnījies pavērās Coja. — Kādēļ? Es pat Viktoram Abramovičam to nesaku. Es allaž rakstu, kad viņš ir sardzē. Tu pirmais to uzzini. Un tu man apsolīji … un tu man apsolīji nevienam nesa­cīt… Vai ne? Tu nevienam neko neteiksi?

— Es jau nu neteikšu, vari būt pārliecināts. Bet kap­teinim tev pašam jāpastāsta. Un pirms zemūdenes iera­šanās Vladivostokā tev viņam jāparāda sava dienasgra- mata. Vai tu šo noteikumu nezini? Tas ir obligāts visiem šā brauciena dalībniekiem.

— Vai tiešām? — apjucis iejautājās Pavļiks. — Bet es nezināju … Kādēļ tad kapteinim tas vajadzīgs?

— Nu, kā tu nesaproti, Pavļik! Mūsu zemūdenē ir daudz noslēpumu: gan tās uzbūve, gan bruņojums. Iedo­mājies, ka tu kādu no šiem noslēpumiem sīki apraksti savā dienasgrāmatā. Tu savu burtnīcu vari nozaudēt vai arī to tev nozog, un kaut kādā ceļā tā nokļūst ienaid­nieka rokās … Tu taču zini, ka ienaidnieks vienmēr un visur mums seko, visam, kas notiek mūsu zemē: mūsu bruņotajiem spēkiem, mūsu armijai un flotei, rūpnīcām un fabrikām, kas izgatavo ieročus un kara materialus. Kapitalisti un fašisti vienmēr sapņo, kā uzbrukt mūsu valstij, iznīcināt mūsu aizstāvjus — armiju, floti, atņemt mūsu zemi, fabrikas un rūpnīcas, uzsēdināt mums uz kakla kapitālistus un muižniekus, lai visa padomju tauta strādātu viņiem, lai mūsu brīnišķajā zemē atkal atgriez­tos nabadzība, bezdarbs, bads, aukstums, pazemojumi, verdzība … To nekad nedrīkst aizmirst, Pavļik. Vienmēr jāatceras, ka mūs ielenc ienaidnieki.

Pavļiks nekad nebija redzējis savu draugu tik saviļ­ņotu. Cojs ātriem soļiem staigāja pa šauro kajiti, uz­traukti žestikulēdams. Viņa acis liesmoja, vienmēr gludi sasukātie mati bija izspūruši. Pavļiks sēdēja klusu, uz­manīgi klausīdamies.

— šie ienaidnieki, — Cojs turpināja, — iesūta spie­gus izlūkot mūsu bruņošanās noslēpumus. Viņi meklē un uzpērk dažādus neliešus un nodevējus, lai izdevīgā gadījumā, sevišķi kara laikā, tie uzspridzinātu mūsu rūp­nīcas un fabrikas, tiltus un elektriskās stacijas, izpostītu dzelzceļus, izzagtu mūsu aizsardzības plānus, mūsu cie­tokšņu plānus, vislabāko lidmašīnu, lielgabalu, bruņu­kuģu, zemūdeņu schemas.

— Es neko par «Pionieri» nerakstīšu, Cojl — no krēsla pielrūkdamies, iesaucās Pavļiks. — Neko! Neko! Dodu tev goda vārdu! Un pats parādīšu savu burtnīcu kapteinim. Lai izlasa.

— Jābūt ļoti uzmanīgam, Pavļik, — Cojs sacīja, no­guris atlaizdamies krēslā. — Jārīkojas ne vien pašam ļoti uzmanīgi, bet arī ļoti uzmanīgi jāvēro, kas notiek ap­kārt, ko dara citi ļaudis. Ja tu ievēro, ka cilvēks dara ko dīvainu, nesaprotamu vai neatļautu — teiksim, fotografē kaut ko mūsu cietokšņa tuvumā, aizdomīgi ložņā vai ilgi, šķietami bezmērķīgi klaiņo gar dzelzceļa tiltu, ko apsargā sargkareivis, vai slapstīdamies iznes no kara iestādes kādus papīrus, kādas savādas, neparastas lietas . .. pie­ņemsim, no mūsu zemūdenes, — esi uzmanīgs, Pavļik! Liec to vērā! Nemanot, uzmanīgi novēro! Ja nesaproti pats, aprunājies ar kādu no pieaugušajiem, ar uzticamu, pieredzējušu cilvēku. Ja jau kas acīm redzot nelādzīgs, varbūt pat bīstams, ej tūlīt pie priekšnieka un pastāsti . ..

Cojs apklusa. Ari Pavļiks brītiņu klusēja, tad klusu un nedroši sacīja:

— Coj, varbūt še zemūdenē … dienasgrāmatu labāk nemaz nerakstīt? …

— Nē, kādēļ? — Cojs paraustīja plecus. — Tā tev var noderēt, bet raksti tikai to, kas tavu dienasgrāmatu nepa­dara bīstamu un kaitīgu mūsu valstij. Starp citu, kaptei­nis pārlūkos un izsvītros to, kas neder … Bet, piemēram, tādas lietas, — Cojs pasmaidīja, — kā mūsu piedzīvojumi jūras dibenā, vai, teiksim, tavas nesaskaņas ar Gorelovu kastītes dēļ, raksti, cik patīk… Pie reizes, — viņš smai­dīdams turpināja, — kāda šī kastīte izskatījās?

— Kastīte? — Pavļiks pārvaicāja, kā pamozdamies no domām. — Kāda? .. . Nu, zini, līdzīga kubikam ar ap­mēram desmit centimetru garām šķautnēm, ļoti smaga . . . Es ar pūlēm noturēju to rokā.

— Kāpēc gan tā tik smaga?

Pavļiks brīnīdamies pavērās Cojā.

— Nezinu . . . Fjodors Michailovičs sacīja, ka parasti šai kastītē glabājoties viņa rakstāmmašīnas rezerves da­ļas… — Pavļiks uz mirkli iegrima domās. — Starp citu, kad es to turēju rokās, tajā bija kaut kādi ekskursijas pie­derumi. Tā man paskaidroja Fjodors Michailovičs.

Dīvains nemiers aizvien skaidrāk atspoguļojās Pav­ļika sejā.

— Kādi gan bioloģiskajām ekskursijām vajadzīgi pie­derumi tur varēja būt? — joprojām iztaujāja Cojs. — Arī tu piedalies tādās ekskursijās un zini, ko mēs parasti ņemam līdzi. Es, piemēram, nesaprotu, par kādiem piede­rumiem Fjodors Michailovičs tev stāstījis… Nu, ko mes šādās reizēs ņemam līdzi? Atsperu dukuru — tas ir liels, to nevar noslēpt un nav ari jāslēpj, tam allaž jābūt pie rokas. Nazi, kaltu, pincetes… Nu, ko vēl? Aizspiedņus, skalpeli? Sīs lietas vajadzīgas tikai man vai Arsenam Davidovičam … Kas gan vēl varēja būt noslēpts šajā kastītē?

Pavļika nemiers jau sāka pāriet acīm redzamā uz­traukumā.

— Es nezinu, Coj, — viņš, acis nolaidis, murmināja. — Arī es nesaprotu … Man … tā man sacīja Fjodors Michailovičs.

— Fjodors Michailovičs? — lēni atkārtoja Cojs. — Tā- ā … Kāpēc tad viņš pēkšņi uz tevi tik stipri noskaitās? Šķiet, līdz šim viņš pret tevi izturējās labi. Jūs pat bijāt draugi. Vai ne?

— Jā! — Pavļiks mazliet sarosījās. — Viņš mani iepa­zīstināja ar mašīnām, bieži ar mani jokojās. Tikai vienu reizi pirms šī gadījuma viņš, likās, pamatīgi sadusmojās uz mani Taču tas bija tikai pārpratums. Un tas bija tik sen, vēl Sargasu jūrā …

— Sadusmojās?! — Cojs izsaucās. — Kāpēc?

— Nu, es taču tev, Coj, sacīju, ka tas bija pārpratums. Viņš kļūdījās.

— Labi, labi, pieņemsim, ka kļūdījās, — tikko valdī­dams uztraukumu, nepacietīgi viņu pārtrauca Cojs, — bet kas tas bija par pārpratumu. Par ko bija runa? Kas toreiz jūsu starpā notika? Runā taču! Runā!

— Nu, es nezinu, Coj… — šās straujo, satraukto jautājumu straumes samulsināts, atbildēja Pavļiks. — Es nesaprotu, kāpēc tu tā uztraucies? Es atradu pie viņa ka­jites durvīm kādu aprakstītu papīra gabaliņu. Ieskatījos, lai izlasītu, kas tur uzrakstīts, bet viņš pienāca, atņēma papīriņu un tik ļauni pavērās manī, ka es pat nobijos .. .

— Nu! Nu! Bet kas bija rakstīts zīmītē?

— Neatceros, Coj … Kaut kādi atsevišķi vārdi. . . Tas taču bija tikai noplēsts papīra gabaliņš.

— Bet tomēr, — Cojs uzstāja, — kaut vai atsevišķi vārdi. Pamēģini atcerēties… nu, lūdzu, pacenties!

Pavļiks izskatījās gluži nomocījies. Bija redzams, ka viņš no visa spēka sasprindzina savu atmiņu.

— Tur bija … — lēnām, ar pūlēm atcerējās Pavļiks. — Tur bija kaut kādi grādi. . . platumi un garumi … Un vēl … Kā to sauc? … Tas ir tāds vārds … — Pavļiks paberzēja pieri, uz mirkli pievēra acis. — Sākās ar «T» . .. jeb nē, ar «K», tāds grūts vārds … Vēlāk man to izskaid­roja Fjodors Michailovičs. Pēc tam mēs ar viņu salīgām mieru — izrādījās, ka tas nemaz nav bijis viņa papīriņš. Viņš atvainojās un aizveda mani parādīt mašīnas, iepa­zīstināja ar tām, un tad es viņam pajautāju, ko šis vārds nozīmē…

— Nu labi. Ko tad viņš tev paskaidroja?

— Ahā, atcerējos! — Pavļiks priecīgi iesaucās. — Tie ir tādi skaitļi … tādi skaitļi.. . kad nosaka kāda punkta stāvokli ģeogrāfijā vai kuģniecībā …

— Koordinātes? — uz krēsla gandrīz vai palēkdamies, iekliedzās Cojs. — Koordinātes?!

— Jā, jā! Koordinātes! — Un tūdaļ, it kā šis vārds pēkšņi būtu atvēris viņa atmiņas noslēgtās slūžas, Pav­ļiks strauji turpināja. — Un vēl tur bija uzrakstīts: div­desmit sestajā maijā, pulksten astoņpadsmitos, tad Sargasu jūra un vēl, liekas, kaut kas par hidroplānu … Nu … Un vairāk, šķiet, nekas.

Cojs sēdēja nekustīgi, vērdamies vienā punktā. Viņa lūpas bija pelēkas. Vaigu kauli kļuvuši dīvaini asi un iz­spiedušies vēl vairāk, nekā parasts. Nobijies Pav|iks rau­dzījās savā draugā. Nekad viņš nebija redzējis Cojam tādu seju un tagad klusēja, nezinādams, ko sacīt.

— Un vairāk nekas, — it kā sevī nomurmināja Cojs, tik tikko kustinādams lūpas. — Vairāk nekas … Jā, div­desmit sestais maijs …

— Es labi atceros šo datumu, Coj, — klusi sacīja Pav­ļiks, lai kaut sarunājoties atrautu savu draugu no smaga­jām domām. — Tā ir mana tēva dzimšanas diena. Un tieši šajā dienā es ar bruņurupuci iepinos ūdensaugos. Tad nāca spāņu karavela, astoņkājis un kašalots …

Kad Pavļiks apklusa, Cojs pavērsa pret viņu savu pārakmeņoto seju.

— Vai tu vairāk neko neatceries, Pavļik? — klusu jautāja Cojs. — Vairāk nekā no tā, kas notika tai dienā, divdesmit sestajā maijā?

Pavļiks jautājoši pavērās Cojā.

— Vai bombardēšanu esi aizmirsis? — aizvien vēl tikpat klusu svešādā balsī sacīja Cojs. — Esi aizmirsis, ka tieši divdesmit sestajā maijā kāds bombardēja mūsu «Pioniera» piestātni?

Pavļika seja pietvīka, un viņam nez kādēļ kļuva karsti Tad seja sāka lēni bālēt. Viņš klusēja, nenovērsdams plaši ieplestās acis no Coja.

— Es … es toreiz biju slims, — viņš beidzot ar pūlēm izdvesa. — Pēc kašalota … Man vēlāk pastāstīja Ma­rats …

— Tā, redzi, Pavļik, iznāk, ka jāpateicas tev un tavam kašalotam. Jāpateicas par to, ka jūs aizvedāt mūs no šās posta vielas — no šīm ko-or-di-na-tēm, — Cojs sacīja, ar nedzīvu, kokainu smaidu. — Bet, kas attiecas uz Maratu, tad ari viņš man kaut ko pastāstīja.

Viņš piecēlās un stingri un neparasti bargi pavērās Pavļikā, un tas arī neviļus piecēlās.

— Atceries, Pavļik! — skarbā balsī sacīja Cojs. — At­ceries, par mūsu sarunu tev jāklusē. Nevienam neviena vārda! Tu apsolies to?

Klusēdams Pavļiks pamāja ar galvu.

— Tu apsolies? — Cojs atkārtoja savu jautājumu.

— Jā, — tikko dzirdami atbildēja Pavļiks. — Goda vārds.

Cojs gribēja doties uz durvīm, bet negaidot, it kā atminēdamies ko, pavērsās pret Pavļiku:

— Un vēl atceries, Pavļik: esi modrs! Esi uzmanīgs! Neko nepalaid garām, novēro — uzmanīgi, nemanāmi . .. Ja redzi ko nelāgu, neliecies zinis un tūdaļ pat ziņo man. Vai apsolies?

— Labi, Coj, — Pavļiks nočukstēja.