Divu okeānu noslēpums

XI nodaļa PIE UGUNSZEMES

Koši dzeltenās gaismas caurstrāvotais ūdens drīz no­plaka, it kā to iesūktu kameras sienas un grīda. Šelavins, Skvorešņa un Matvejevs, kas bija apkrāvušies ar hidro- fiziskiem instrumentiem un aparatiem, uzmanīgi nolika tos kaktā uz grīdas. Zoologs, Gorelovs, Cojs, Marats un Pavļiks noņēma no pleciem ekskursiju somas un piederu­mus. Se bija arī komisārs, kas šodien bija nolēmis pieda­līties pastaigā, lai izvingrinātu muskuļus.

Jauniešu balsis skanēja jautri un žirgti.

— Ārkārtīgi interesants sēklis! — skaļi iesaucās Cojs.

— Vai nav tiesa, Arsen Davidovič? Kāds milzīgs dau­dzums jaunu sugu, ģinšu un pat dzimtu! Kāds milzums antarktisku dzīvnieku!

— Ļoti interesanti, Coj, — ar gandarījumu apstipri­nāja zoologs. — Ļoti interesanti! Kad gan mēs tiksim galā ar materialiem, ko mums tik bagātīgi sniedz Berdvuda sēre?

— Cojs patiesi bija kā jucis! — Marats smējās. — It kā nupat izlaists no trako nama. Viņš šāvās uz visām pu­sēm, grāba visu, kas gadījās pie rokas …

— Un tu? Un tu pats? — kā gailēns Maratam virsū metās Pav|iks, noņemdams savu somu un nolikdams to pie sienas lidzās citām. — Kas man izrāva no rokām brī­nišķo jūras ezi? Kā laupītājs uzbruka un izrāva. Arsen Davidovič, goda vārds, tas ir mans atradums! Es jums vēlāk šo ezi parādīšu — tāds apaļš, violets, ar sarkaniem adatu galiņiem.

— Nav tiesa! — iekarsis kliedza Marats, vēcinādams savu somu. — Tu viņam pat nepiedūries!

— Nūjā, nepiedūros! Es pabāzu zem tā roku, lai ne­sabojātu, bet tu ar visiem pieciem — caps!

Soma Marata rokā sāka neganti svaidīties un mazliet pavērās. Spraugā uz acumirkli pavīdēja kaut kas sarkani zils, un tai pašā mirklī Pavļika roka zibens ātrumā izkampa no somas lielisku jūras ezi ar sārtiem adatu galiņiem.

Visiem smejoties, Pavļiks ar gavilējošu kliedzienu me­tās pie Gorelova, kas sagaidīja viņu ar atplestām rokām, lai paglābtu no uzbrūkošā Marata. Tomēr Marats ūdens stichijā izrādījās veiklāks un, pirms Pavļiks paguva spert divus soļus, kas viņu šķīra no Gorelova, vēzis atkal pie­derēja Maratam.

Pavļiks palika ar tukšām rokām. Tas notika tik negai­dot, ka atgādināja cirkus triku. Visi smējās, bet Pavļiks apjucis atkārtoja:

— Skat, laupītājs! Redziet nu, kāds laupītājs! i

Tad pēkšņi neskatīdamies paķēra aiz apakšējā gala

kādu no aizmugurē guļošajām somām un, skaļi smieda­mies, trieca pa Marata ķiveri. Soma no trieciena atvērās, un dzīva, varVīkšņaina daudzkrāsainu zivju, jūras zvaig­žņu, korāļu, vēžu, ofiuru, ūdensaugu, jūras liliju, jūras ežu un holoturiju straume izplūda ap pārsteigto Maratu, izveidojot ap viņu kaut ko līdzīgu dzirkstošam, līkloču lēkājošam aizsegam Vispārējie skaļie smiekli tagad vairs nemitējās. Pavļiks spiegdams lēkāja Marata priekšā kā sarkanādainais ap upuri, kas piesiets pie moku staba.

Zoologa sašutuma pilnā balss piespieda visus at­jēgties.

— Ko jus darat, trakie! — zinātnieks pukojas. — Jus sabojāsiet visu šīsdienas lomu! Kam pieder šī soma?

Klusumā, kas bija iestājies, atskanēja dobja, aiz dus­mām dreboša Gorelova balss:

— Mana! Es uzskatu Pavļika rīcību par nejēdzīgu.

No attālākā kakta komisārs pārsteigts vēroja Gorelova

pārvērsto seju un niknās acis.

Galīgi samulsis, Pavļiks nesakarīgi šļupstēja:

— Piedodiet, piedodiet, Fjodor Michailovič … Es taču domāju, ka tā ir mana soma, es nezināju . ..

— Atvainosies vēlāk! — joprojām dārdināja zoologs. — Bet tagad — ātrāk visu savākt! Visi, visi pie darba!

Ūdens pa to laiku bija noplacis līdz ceļiem. Kā mil­zīgā akvarijā tur čumēja un mudžēja jūras iemītnieki — veiklās zivis, rāpojošie adataiņi, plandošās lilijas. Visi sāka tos tvarstīt, taču ārpus ūdens cilvēku kustības sma­gajos skafandros kļuva tūļīgas, zaudēja savu vieglumu un veiklību.

— Uzmanīgāk! Uzmanīgāk, biedri! — lūdzās zoologs, rāpodams pa grīdu. — Nesaspiediet!

Pēc brīža darbs pārvērtās amizantā, aizraujošā sportā. Kameru pildīja joki, smiekli, izsaucieni. Vienīgi Pavļiks ar Gorelovu strādāja klusēdami, koncentrēti. Pavļiks vēl arvien nespēja aizmirst Gorelova nikno skatienu. Gore­lovs, pirms ķērās pie darba, aši bija apskatījis savas iz­tukšotās somas iekšieni un tagad, īgni to aizmetis, dru­džaini strādāja, ne tik daudz ķerdams dzīvniekus, cik iz­mētādams tos uz visām pusēm. Viņš ātri tuvojās kaktam, kur Pavļiks uzmanīgi atšķetināja lielisku jūras liliju, gor- gonariju, holoturiju un košu jūras zvaigžņu mudžekli. Negaidot mudžekļa vidū Pavļika pirksti uzdūrās kaut kam cietam, stūrainam. Saudzīgi pašķīris atvašu, staru un piesūcekļu pinumu, Pavļiks ar pūlēm izvilka kaut ko me­tālisku, neparasti smagu un aiz pārsteiguma iekliedzās — viņa priekšā bija pazīstamā rezerves daļu kastīte no Go­relova «Undervuda»!

Sasprindzināti turēdams kastīti abās rokās, Pavļiks neizpratnē to aplūkoja. Šai brīdī Gorelovs bija pienācis gandrīz cieši līdzās zēnam un pacēla galvu. Saliecies, ar lejup nolaistām rokām un paceltu galvu, viņš skafandrā līdzinājās teiksmainam briesmonim, kas sagatavojies lē­cienam.

Baiļu drebuļi pārskrēja pār visu Pavļika augumu, kad apgriezies viņš ieraudzīja savā priekšā šo biedējošo stāvu un acis, tās pašas niknuma un draudu pilnās, drūmās, dziļi iekritušās acis … Pavļiks tikko spēja izšļupstēt:

— Fjodor Michailovič, kāpēc tā ir šeit? Rezerves da­ļas taču var sarūsēt, sabojāties …

Neizslejoties taisni, ar nolaistām acīm, Gorelovs strauji izrāva Pavļikam no rokām smago kastīti un ap­spiestā, saraustītā balsī izgrūda:

— Tad nē jel! Tur rezerves daļu nav. Es tur ieliku dažus ekskursijai nepieciešamos laboratorijas instrumen­tus …

Viņš žigli noslēpa kastīti somas iekšējā kabatā un klu­sēdams, nepavēries Pavļikā, turpināja likt somā dzīv­niekus.

No sava kakta nolūkojās komisārs . ..

Viss bija savākts. Viss beidzās laimīgi, nekas nebija pazaudēts, ne sabojāts. Ekskursijas dalībnieki apmierināti un noguruši, izkrāvuši no somām savus lomus laborato­rijas vannās un kastēs, izklīda pa kajitēm.

Gorelovs kopā ar citiem izgāja caur gaiteni, atvēra savas kajites durvis un iegāja iekšā. Durvis ar spalgu troksni strauji aizcirtās, un Gorelovs ar niknumā sašķo­bītu seju uz mirkli sastinga. Viņš smagi elsoja; lielās, atkarenās ausis kvēloja, it kā tām būtu norauta āda; mil­zīgās dūres drīz sažņaudzās, drīz atlaidās. Piegājis pie izjauktās rakstāmmašīnas, viņš izņēma no bikšu kabatas kastīti, paturēja to drebošā rokā un ielika savā vietā rak­stāmmašīnā. Ārkārtīgā uztraukumā kā zvērs sprostā viņš sāka skraidīt pa kajiti, milzīgiem soļiem mērojot to no viena gala uz otru. No viņa pelēkajām lūpām laiku pa lai­kam izrāvās aizsmakusi murmināšana:

— Tam jādara gals . . . Sis zeņķis … Jādara gals . . .

Ārkārtīgās dusmās viņš trieca ar dūri pa apaļo galdu,

atkrita krēslā tam līdzās un, nokāris galvu, sastinga.

«Pionieris» palielināja ātrumu un, atstājis Berdvuda sēri, uzņēma kursu uz Ugunszemi.

Iet bija diezgan grūti. Ik uz so|a gadījās milzīgi ak­mens bluķi, klintis, kas pacēlās līdz pašai ūdens virsmai vai arī izslējās virs tās, smilšu sēkļi un sēres, kas reizēm krauji un augstu pacēlās virs jūras dibena. Šos šķēršļus apejot, pretī traucās stipras ūdens strāvas, it kā izšau- damās no caurulēm. Lai gan jūra šeit, Ugunszemes pie­krastes joslā, nebija dziļa — trīsdesmit līdz četrdesmit metru, un tikai retā vietā dziļāka, — tomēr gaisma no augšas tik tikko nonāca līdz dibenam. Bieza, zaļganzila krēsla spieda visu laiku dedzināt laternas, un tomēr re­dzamība bija gaužām vāja.

Virs okeana plosījās neganta vētra. To diezgan stipri varēja sajust pat šeit, jūras dibenā. Lāgiem, lai noturētos kājās, vajadzēja apstāties; bija jācīnās ar zemūdens viļņu spiedienu, lai tiktu uz priekšu.

Pēc ilgas iešanas Pavļiks beidzot nogura un iedarbi­nāja skrūvi, bet, lai neattālinātos no ceļabiedriem, viņš ieturēja vismazāko ātrumu.

Zoologs un Skvorešņa stūrgalvīgi gāja kājām. Zoologs domāja, ka, lēni ejot pa tik labu, cietu smilti, vislabāk savākt jūras dibena dzīvniekus. Skvorešņa neiebilda. Viņš bija piedzīvojis un izturīgs zemūdens soļotājs.

Okeana gultne pamazām cēlās augstāk, un beidzot priekšā parādījās ūdensaugu tumšais biezoknis.

— Drīz būs vieglāk, bičo, — zoologs sacīja Pavļikam.

— Izkulsimies tikai caur šo Makrocystis perifera sienu, bet tur tās aizvēnī arī vētru nejutīsim un straume pie­rims . ..

— Vai ziniet, Arsen Davidovič, — atbildēja Pavļiks,

— iznāk, ka Maratam bijusi taisnība, kad viņš ierosināja izsēt šos ūdensaugus Ochotskas jūrā . .. Viņš gribēja at­virzīt no mūsu krastiem auksto straumi!

— Nu, ar straumi nezin vai tiks galā pat šie mil­zeņi, — zoologs šaubījās. — Vislielākais tie var noderēt par teicamiem moliem, lai aizsargātu ostas no vētrām. Piemēram, šeit, okeāns ar saviem viļņiem nemitīgi dragā klintis, bet milzīgie makrocisti, kas kā sega klājas pār okeana virsmu, saņem pirmos viļņu triecienus, mazina to spēku, un aiz šiem ūdensaugiem kuģi bieži glābjas no negantām vētrām .. To jau ievērojis Darvins savā ce­ļojumā ar kuģi «Bigls».

— Nu, lec nost no zirga, puis, — Skvorešņa sacīja, — esam atjājuši!

Sākās smalksnāji. Zoologs nebija pareizi izteicies, no­saukdams tos par sienu. Odensaugi, stāvus sliedamies augšā no jūras dibena, aizstiepās tālu uz priekšu, izzuz- dami dziļumu krēslā. Pavļiks zināja, ka tagad nāks vis­grūtākais ceļa gabals. Viņš apturēja skrūvi un nostājās jūras dibenā līdzās biedriem.

Biezoknī viņi iegāja cits aiz cita. Tīri nejauši iznāca tā, ka Skvorešņa atradās priekšgalā, aiz viņa zoologs, bet gājienu noslēdza Pavļiks. Pēc divdesmit vai trīsdesmit soļiem, stigdami blīvajā masā, kas klājās zem kājām, viņi pilnīgi nozuda biezoknī. Skvorešņa kā tarans izlauza ceļu starp resno stublāju un plato, suligo lapu pinumu.

Cilvēku parādīšanās šajā klusajā biezoknī ienesa pil­nīgu apjukumu. No visām pusēm uzspurdza veseli mā­koņi sīku zivtiņu un tintes zivju, kas mitinājās pie ūdens­augu saknēm Visdažādāko sugu krabju, jūras ežu, jūras zvaigžņu, skaisto holoturiju, planariju un nereidu pulki aši aizčāpoja pa dibenu vai gāja bojā zem cilvēku smaga­jiem soļiem.

No stumbriem un lapām uz ķiverēm krita tūkstošiem vēžveidīgo dzīvnieku Lapas tik biezi klāja koraļveidigie dzīvnieki, ka tās šķita gluži baltas Uz tām bieži bija sa­stopamas brīnum smalkas, graciozas celtnes, kurās miti­nājās hidrodpolipi, skaistās ascidijas. Dažādi moluski, kā patellas, kailie divviru mikstmieši, klājieniem vien sedza lapas.

Smalksnāji bija dzīvības pilni. Tie deva patvērumu, barību, pajumti un aizsardzību milzīgam daudzumam organismu.

— Redzi, bičo, — zoologs sacīja, ar pūlēm lauzdamies caur biezokni, — cik bagātu daudzveidigu dzīvi sevī slēpj šie ūdensaugi. Nekādi, pat ne tropu meži, šai ziņā nevar ar tiem sacensties Jau Darvins sacīja, — ja kādā zemē izcirstu visus mežus, tad aizietu bojā mazāk dzīvnieku sugu, nekā iznīcinot šos zemūdens makrocistu mežus.

Skvorešņa, kas gāja pa priekšu, pēkšņi apstājās. Divi stublāji, katrs apmēram divus centimetrus resns, nejauši apvijās ap viņa krūtīm un rokām. Skvorešņa rāvās uz priekšu ar varu. Stublāji nepadevās — tos pie gultnes turēja ne vien saknes, bet arī citi tuvākie stublāji, ar ku­riem tie bija savijušies. Skvorešņas patmīlība bija aiz­skarta. _

— Ē, velna krūmi! — viņš noskaitās.— Bet nu tad!

Viņš soli atkāpās un no visa spēka triecās uz priekšu.

Pat stipra virve nezin vai būtu izturējusi šo vareno milža spiedienu. Taču makrocistu stublāji, šķiet, tikai smējās par Skvorešņas pūlēm un ne par matu nepalaida vaļīgāk savus apkampienus. Pirmajā mirklī likās, ka Skvorešņu tāda neveiksme pārsteigusi, tad viņu pārņēma trakums.

— Kas tad tas? Vai tad tie no dzelzs, vai? — viņš iekliedzās.

— Tā jau būs! — zoologs iesmējās, pamirkšķinādams Pavļikam. — Droši vien no kāda garām braucoša kuģa nokrituši lūžņi, un tagad izaugušas tērauda troses … Tā tev, Pavļik, laba mācība, ko nozīmē Makrocystis peri- fera . . .

— Ahā! Tātad jūs sakāt — tā ir mācība Pavļikam? — dusmas apvaldīdams, izgrūda Skvorešņa. — Bet es gribu dot labu mācību šim nolādētajam makrocistam!

Viņš atvirzījās divus soļus atpakaļ, brītiņu pastāvēja un beidzot, dziļi ievilcis elpu, ar lielgabala šāviņa spēku drāzās uz priekšu. Tālāk notika kaut kas neiedomājams. Skvorešņas milzīgās, kā kolonas resnās kājas izslējās gaisā, viņa ķivere nozuda apakšā, zem biezokņa; Pavļi­kam kaut kas neganti iebelza pa krūtīm un notrieca zemē; krītot viņš ar kājām iespēra zoologam pa ķiveri, un tas apdullis, neko nesaprazdams, atsēdās zemē. Vienā mirklī trīs cilvēki piepeši nozuda, un no tiem nepalika ne miņas. Tumšajā biezoknī, nelielā, nomīdītā laukumiņā, līgojās tikai divas garas stublāju atvases: tad biezoknis sakļāvās, ieraudams arī šos lieciniekus, kas bija redzējuši neparasto cīņu mēmajos okeana zemūdens džungļos. . .

Pirmais atjēdzās zoologs. Stenēdams un vaidēdams viņš piecēlās kājās un iesaucās:

— Kas noticis? Kur jūs esat, puiši?

Viņš pašķīra biezokni un ieraudzīja sev priekšā Pav­ļika apjukušo seju.

— Esmu šeit, Arsen Davidovič… Bet kur ir Skvo­rešņa?

Pavļiks pavērās apkārt, paspēra soli uz priekšu un ar rokām pašķīra ūdensaugu aizsegu.

Skvorešņa stāvēja biezoknī, klusēdams un īgni nokra­tīdams kļūmīgā makrocista saraustītās cilpas. Viņš pacēla galvu un palūkojās zēnā.

— Visām šāsdienas pamācībām, Pavļik, — viņš sacīja ar neatdarināmu humoru, — pievieno vēl vienu: nedrīkst kā vērsis mesties pa kaklu pa galvu, nepadomājot par līdzsvara saglabāšanu …

Zoologs skaļi iesmējās, un viņam tūlīt pievienojās Pavļiks, bet acumirkli vēlāk arī pats Skvorešņa.

— Cik graciozu salto mortale jūs nupat izdarījāt, mī­ļais Skvorešņa! — aiz smiekliem aizraudamies, sacīja zoologs. — Jūsu kājiņas .. . O-ho-ho! … Jūsu daiļās kā­jiņas apskaustu jebkura baletdejotāja .. . Vai, nevaru! .. . Ho-ho-ho!

Viņš satvēra savus metala sānus, joprojām smieda­mies un nespēdams mitēties. Vispār kopš nozīmīgās sa­runas ar kapteini, it kā sarunā nomazgāts un atsvaidzi­nāts, zoologs bija lieliskā garastāvoklī un visas desmit dienas pie Ugunszemes, sākot ar Nasavas līci, strādāja ar agrāko aizrautību.

Pēc divdesmit minūtēm tādā pašā kārtībā ar Skvo- rešņu priekšgalā visi trīs izspraucās no milzu makrocistu biezokņa un iegāja piekrastes mierīgajā joslā. Arī še gultne bija nelīdzena, klāta zemūdens akmens bluķiem, klintīm; virs ūdens pacēlās neskaitāmas niecīgas granita, bazalta, slānekļa saliņas. Visas tās bija apvītas un appī­tas ar tiem pašiem ūdensaugiem, taču daudz mazākiem nekā tie, ko viņi bija sastapuši, nākot no atklātā okeana puses. Likās, ka šie ūdensaugi uzplaukst un sevišķi krāšņi sazeļ tieši vislielāko viļņojumu vietās, nemitīgi dārdoša­jās viļņu gāzmās.

Tikko viņi bija izgājuši no biezokņa, zoologs piepeši apstājās un sacīja:

— Bet Gorelovu mēs aizmirsām. Viņam taču vaja­dzēja mūs panākt. .. Vienu acumirkli, es sazināšos ar viņu…

Uz zoologa izsaukumu Gorelovs atbildēja, ka patlaban

kuļoties cauri makrocistu biezoknim un ieturot kursļu uz norunāto satikšanās vietu — pie bezvārda klints, kuru viņi bija nokrustījuši par «Lauvas galvu», pie pēdējās sa­liņas ķēdē, kas ietver lielo Hesti salu.

Gorelovs lūdza viņu tur sagaidīt, lai tālāk ietu kopā: viņš še vēl ne reizi neesot bijis, un arī visās desmit dienās, kamēr viņi strādā pie Ugunszemes, izejot ārpus zem­ūdenes tikai otro reizi un tāpēc negribētu palikt viens.

Salu, atsevišķu klinšu un akmens bluķu, kas paceļas virs okeana, še bija tāds milzums, ka daudzi jūras brau­cēji dēvēja šo Ugunszemes rietumu piekrasti par «Piena Ceļu». Bet zem ūdens, ja pievieno vēl daudzos zemūdens akmeņus un klintis, kas klāja dibenu, bija pilnīgs chaoss, īsts labirints.

Bieži apstājoties, lai savāktu organismus, pagāja ne mazāk kā divas stundas, pirms zemūdens pētnieki no­nāca pie «Lauvas galvas».

Gorelovs viņus jau gaidīja. Viņš sēdēja liz neliela akmens bluķa, rakņādamies savā ekskursiju somā, un aizcirta to ciet, tiklīdz pamanīja tuvojamies biedrus.

— Lai izpētītu iespējami lielāku rajonu, izklīdīsim, biedri, uz dažādām pusēm, — zoologs ierosināja. — Es iešu Londonderi salu virzienā, Fjodors Michailovičs — vairāk uz dienvidiem, uz Kuka līča pusi, bet Skvorešņa ar Pavļiku — uz dienvidiem, saliņu labirintā gar Hesti salu. Kopā ar tādu jūrnieku kā Andrejs Vasiļjevičs Pavļiks šai labirintā nenomaldīsies. Sastapsimies atkal pie šās pašas klints. Ceļā tālruņa sakarus nepārtraukt.

— Domāju, Arsen Davidovič, — aši iebilda Gorelovs,

— ka mēs veltīgi samazinām aptveramo apgabalu, sūtī­dami Skvorešņu kopā ar Pavļiku. Pavļiks varētu iet arī viens. Viņš jau ir tik daudz piedzīvojis zemūdens klejoju­mos … Jau notikumā ar kašalotu viņš izturējās kā īsts varonis. Ja gadītos kādas grūtības, viņš vienmēr var mums peilēt, un mēs viņu drīz atradīsim .. . Vai nav tiesa, Pavļik? Tu taču vairs neesi nekāds pienapuika…

Viņš pasmaidīja un laipni pavērās zēnā. Bet Pavļiku pēkšņi pārņēma neizskaidrojamas bailes un nez kāpēc sažņaudzās sirds. Viņš novērsa acis un neko neatbildēja.

— Bet pēc manām domām, — iejaucās Skvorešņa,

— Arsena Davidoviča priekšlikums ir vispareizākais. Es taču tikai tādēļ jums piesitos, ka Ivans Stepanovies, mans šefs, hidrofiziskos darbus jau beidzis un pametis mani bezdarbniekos. Bet jiīsu zooloģijā es nesaprotu ne tik kā melns aiz naga. Tādus brīnumus jums saķerstīšu, ka ne­būs nekāda prieka! Taču tik pieredzējuša zoologa vadībā kā šis te puišelis arī es noderēšu. -

Mirkli vilcinājies, Gorelovs vairs neiebilda pret zoo­loga priekšlikumu. Visi izklīda un drīz nozaudēja cits citu biezajā, zaļganajā ūdeņu nokrēslā.