Divu okeānu noslēpums

IV nodala «DIOGENA» BOJA EJA

Par spīti briesmīgai viesuļvētrai, kas brāzās no Ba- fina jūras aukstajiem apgabaliem un Grenlandes, palīgā «Diogenam», pirmšķirīgam kuģim, kas uzturēja ātrsa- tiksmi starp Šerburgu un Ņujorku, pēc pirmā nelaimes signālā pāris stundu laikā piesteidzās desmitiem tvai­koņu Milzīgi viļņi, kas sasniedza trīspadsmit metru aug­stumu, tika nolīdzināti ar naftas strūklām un sašķelti ar zemūdens viļņu lauzējiem. Tvaika, dizeļu un elektriskie kuteri un gliseri šaudījās turpu un atpakaļ, pārvezdami ļaudis no bojā ejošā kuģa. Pirmie upuri tika nogādāti uz «Mariju Antuaneti», kas ātrāk par visiem bija ieradusies un uzsākusi glābšanas darbus. Cietušo vidū atradās arī padomju pilsonis Ivans Fjodorovičs Buņaks, ko bija smagi ievainojis no aisberga atlūzis ledus gabals. Buņaks pēc sešu gadu darba padomju konsula postenī Kvebekā at­griezās no Kanadas dzimtenē. Brīdī, kad «Diogens» sa­dūrās ar aisbergu, viņš bija stāvējis ar savu četrpadsmit gadus veco dēlu pie augšējā, piecpadsmitā klāja borta un, kolosalajam tvaikonim ritmiski šūpojoties, no divdesmit piecu metru augstuma mierīgi noskatījies bezspēcīgajā stichijas trakošanā. Aisbergs no pirmsausmas miglas bija izniris pilnīgi negaidot. Tik zemos platuma grādos ledus kalni nekad nebija maniti, un vienīgi ar septiņu dienu ilgo viesuļvētru varēja izskaidrot aisberga parādīšanos «Diogena» ceļā.

Tieši tonakt bija sabojājies infrasarkanais fotoaparats kuģa kreisajos sānos un tas nevarēja savlaicīgi brīdināt, ka tuvojas ledus kalns. Viesuļvētra bija tik stipra un ais­bergs tik liels, ka trieciens «Diogena» sānos iznāca neganti spēcīgs. Viss kreisais «Diogena» borts bija sakrop­ļots, saspiests, ūdens necaurlaidīgās starpsienas sadragātas, bet augšējos klājus apbēruši un ielauzuši mil­zīgi ledus bluķi.

Nesamaņā guļošo Buņaku komanda nogādāja uz «Marijas Antuanetes» kutera, un neviens nepamanīja, ka trūkst viņa dēla. Aisbergs, nodarījis tik lielu nelaimi, ma­jestātiski aizpeldēja, viegli līgodamies visapkārt trakojo­šajos, milzīgajos viļņos, un nevienam neienāca prātā palū­koties, kas notiek tā daudzajos iedobumos, iegruvēs, alās un grotās .. .

Kad pasažieru un komandas glābšanas darbi bija bei­gušies, ievainotos un tos, kas bija bez samaņas, identi­ficēja. Pārbaude, ko pa radio sarīkoja visiem izglābta­jiem, noskaidroja, ka trūkst trīs cilvēku, tai skaitā ari pa­domju pilsoņa Ivana Buņaka četrpadsmit gadus vecā dēla Pāvela Buņaka. Domāja, ka visi trīs sadursmes brīdī iekrituši jūrā un noslīkuši. Tomēr vairāki kuteri kādas piecpadsmit minūtes pārmeklēja tuvāko apkārtni ap dzel­mēs grimstošo «Diogenu», bet atgriezās tukšā.

Savu daudzo biedru atvadu sirēnām sērīgi kaucot, «Diogens» ar izdzisušiem katliem lēnām grima okeana tumšajās dzīlēs. Kuģi izšķīrās, aizvezdami izglābtos uz

dažādām Eiropas piekrastes ostām.

* *

*

Okeāns pierima. Gari, lēzeni viļņi cēlās un lēni aiz­vēlās tālē. Dzīvība, kas niknajai viesuļvētrai plosoties, bija noslēpusies dziļumos, no jauna parādījās ūdens virsū. Aizvien biežāk un biežāk no ultrazilajiem viļņiem izspurdza lidojošo zivju bari. Izpletušas spuras, garas un asas kā bezdelīgu spārni, viņas ar sausu švīkoņu aiz- trauca pār viļņiem un atkal nozuda okeana ūdeņu dzid­rajā zilgmē.

Viņām nopakaļ kā lielgabala šāviņi gaisā uzlidoja zaļgansarkanās bonitas, krāšņās zelta makreles, gan zil­ganas, gan purpursārtas, bet visas ar zeltaini dzeltenām astēm.

Milzīgie, divus vai trīs metrus garie tunči medibu kar-

stumā laiku pa laikam pašāva virs ūdens kārīgi atples­tas, apaļas mutes vai varenas, melni zilas muguras. Me­dības iedegās pilnā sparā. Lidojošo zivju bari nemitigi uzšāvās gaisā un krita lejup. Un nedz medniekus, nedz medījumu nemulsināja šur un tur viļņos peldoši, šīm vietām gaužām neparasti un savādi priekšmeti: koka soli, viegli pītie krēsli, skadriņu kastes ar kāpostiem vai apel­sīniem, dēļu gali, lakota japaņu etažere, baltas, līdz pu­sei stiklotas durvis, ar jūras zālēm pildīti matrači, glāb­šanas riņķis, salmu kušķi — satraucošas avarijas zīmes, skumjie, pamestie cilvēka pavadoņi.

Kāda vairāk nekā metru gara dorada pēc neveiksmīga lēciena pāri būrim ar beigtām vistām, skaļi noplunkšķot, iekrita atpakaļ ūdeni, taču zibens ātrumā atkal metās pa­kaļ savam upurim. Viņa ieskrējās aizvien ātrāk un ātrāk, līdzīgi gliserim slīdēdama pa ūdens virsmu, un, kad lido- ļošā zivs, zaudēdama spēkus, pēc nolidotā simt metru loka sāka laisties lejup, dorada ar vienu astes triecienu pēkšņi atrāvās no viļņa, uzšāvās dažus metrus augšup lidojošajai zivij šķērsām priekšā, un vienā mirklī izrau­dzītais upuris nozuda milzīgajā, apaļajā rīklē.

Saule jau meta pēdējos starus uz viļņu apaļajām ko­rēm, kad doradām, bonitām un tunčiem pievienojās smail- purņu delfinu bars. Dzīvības un nāves nežēlīgā rotaļa at­kal iedegās ar jaunu spēku.

Sī kustību un krāsu pārpilnā aina tomēr itin nemaz nevaldzināja trīs cilvēkus, kas vērīgi pārlūkoja visu ap­kārtni līdz tālajam apvārsnim. Viņi stāvēja uz līdzenas, ovalas, vieglām margām iežogotas platformas neliela, zilganzaļā krāsā nokrāsota gofrēta metala paugura vir­sotnē. Platformas priekšgalā gandrīz pie pašām margām paugurs strauji nosliecās lejup ūdenī. Platformas aiz­mugurē, divdesmit vai trīsdesmit metrus tālāk, paugurs lēzeni nolaidās ūdenī kā milzīgas valzivs mugura un tūliņ nozuda tā skaidrajā, dzidrajā zilgmē. Uz šās muguras kā pakausī atstumta cepure atradās no tā paša gofrētā metala veidots, augšpusē noapaļots kupris. Aizplūstošais vilnis brīžiem vēl par dažiem metriem atklāja paugura lē­zeno muguru, parādot, ka tā stiepjas arī tālāk zem ūdens.

Paugurs šūpojās norimstošajos, ritmiskajos ņirbu vil­nīšos, brīžiem paceldamies uz viļņu korēm, brīžiem no­zuzdams iegravēs starp tiem. Cilvēki stāvēja uz platfor­mas, it kā šūpošanos nemaz nejuzdami.

Divi no šiem cilvēkiem, terpušies žilbinoši baltos for­mas svārkos ar zeltitām pogām, zeltītām uzšuvēm uz pie­durknēm un «krabjiem» pie cepurēm, klusēdami aplūkoja apvārsni un tālo viļņu galotnes, skatidamies savādos ins­trumentos, kas reizē atgādināja binokli un tālskati.

Trešais, plecīgs milzis, sakumpis kā lācis, kas cenšas ievērot disciplīnu un cieņu, stāvēja pie margām priekšnie­cībai aizmugurē Viņš bija ģērbies sniegbaltā formas blūzē, ar beznaģeni galvā. Garas, virs lūpām apkvēpušas ūsas gaišām šķipsnām nokarājās zemāk par zodu; mazās ačeles platā, gludi skūlā sejā ar uzrautu degunu lūkojās mazliet zobgaligi, ar labsirdīgu šķelmibu. Ari viņš, acis nenovērsdams, uzmanigi un modri vēroja okeana limeni, neliekoties redzam plēsoņu rotaļu ar saviem upuriem.

Saule norietēja. Ātri, acīm saredzami biezēja krēsla, it kā no apakšas, no okeana dzelmes paceltos milzigs, aiz­vien blīvāks tumši zilgans priekškars.

Doradas, bonilas, delfini pārstāja lēkāt. Tomēr medī­bas laikam vel tuipinājās zem ūdens. Lidojošo zivju bari, tāpat ka agrāk, ar vieglu švikoņu izplešot spuras, (izspur­dza gaisa nolaidās lejup un, tikko pieskārusies viļņa mu­gurai, atkal pacēlās virs ūdens. Te viena, te otra zivs strauji uznākošajā tumsā, skaļi noplaukšķot, uzkrita uz šā dīvainā kuģa, uz tā platformas, atsitās pret gofrēta­jiem sāniem un, atstādama uz tiem asinis un sudrabotas zviņas, ieveļas atpakaļ ūdenī.

Garā auguma virs baltajā formas svārkā beidzot no­laida savādo binokli un atmeta ar roku.

— Nekā neredz, Lord, — viņš sacija visskaidrākajā krievu valodā, iebīdīdams tālskata posmus tukšumā starp binokļa caurulēm — Acim redzot zēns patiesi gājis bojā. Mēs tikai zaudējam velti laiku.

Neraugoties uz krēslu, kas aizvien vairāk sabiezēja, vēl bija labi saskatāma viņa seja ar zeltaino iedegumu, gaišā, smailā bārdiņa un gludi noskūtā virslūpa. Viegli izliektais deguns ar mazu kupriti sejā bez ūsām šķita kumps kā plēsīga putna knābis. Pelēkās, allaž puspievēr­tās acis ar iezilganiem plakstiem, kas nekad nemirkšķinā- jās, šo lidzibu vēl pavairoja.

Mazs, drukns vīrs ar lielu galvu un varenu-, melnu bārdu, ko būtu apskaudis ikviens senās Asīrijas, valdnieks, pavērās runātājā.

— Tomēr mums par to jāpārliecinās, kaptein, — viņš iebilda, ari sabīdidams savu skatāmo ierīci. — Jo vairāk tāpēc, ka zaudēto laiku mūsu «Pionieris» viegli atgūs. Mēs taču esam redzējuši tikai divus dziļumā nogrimušus līķus. Kur gan ir trešais?

— Nezinu, Lord, nezinu. Varbūt viņš palicis uz «Dio- gena», un tas viņu aizrāvis sev līdz. Man ļoti žēl zēna, taču mēs nevaram še ilgāk palikt Iesim, — aicināja kap­teinis un pagriezies lēni, kā negribēdams devās uz atvērto lūku, kas bija redzama platformas pakaļgalā.

Sai brīdī milzis satrūkās, izslējās un, mazliet saliecies uz priekšu, brīdinot pacēla roku.

Kapteinis un Lords apstājās. Milzis, šķiet, pārvērties statujā, saspringti klausījās.

Rāmie ūdens šļakstiem pret gofrētajiem kuģa sāniem lika vēl vairāk izjust klusumu, kāds bija nolaidies pār gan­drīz snaudošo okeana līmeni.

— Kas ir, Skvorešņa? — kapteinis nepacietīgi pār­trauca klusumu.

— Vai jūs nedzirdējāt? — satraukts norūca milzis. — Tur cilvēks kliedz . ..

— Ko? — kapteinis pavērsās un pārlaida skatienu tumšajiem, miegainajiem viļņiem. — Jums tikai tā izklau­sījās, Skvorešņa!

— Esmu pilnīgi pārliecināts, biedri komandier, — Skvorešņa saslējās visā augumā. — Es dzirdēju klie­dzienu . . . Klusu, — viņš pārtrauca pats sevi un izstiepa roku tai pašā virzienā, kur pirmīt, sasprindzināti ielūko­damies kaut kur tumsā pāri kapteiņa galvai.

No tāluma atlidoja ilga un vāja skaņa kā oda sīciens.

— Kliedz! — nočukstēja Lords. — Es dzirdu kādu kliedzam, kaptein!

— Jā, jā. Taču nevis tur, kur rāda Skvorešņa, bet no labās puses.

— Nē, biedri komandier, — es neesmu kļūdījies, —- godbijīgi iebilda Skvorešņa. Kliedziens nāca tieši no priekšas,

— Vajadzētu iededzināt prožektoru… — nedroši ieteicās Lords.

— Nekādā ziņā! — kategoriski iebilda kapteinis un žigli devās uz platformas priekšgalu pie margām.

Margu augšējie stieņi še kļuva resnāki un pārgāja ovālā pultī, kas bija kā nosēta ar spiedpogām, sīkām svi riņām un nelieliem stūrratiem — viss ar daudzkrāsainiem, tumsā fosforiscējošiem cipariem un zīmēm.

Kapteinis nospieda kādu pogu. No kuģa labā, lēzenā borta izšāvās kaut kas tumšs, plats un iegarens, abos ga­los noapaļots. Ar klusu švīkoņu tas līdzīgi torpēdai zuzē- dams uzlidoja augšup un tumsā tūliņ nozuda. Vienlaikus uz margām pults vidū blāvi sudrabotā gaismā atmirdzēja neliels, apaļš ekrāns.

— Infrasarkanais izlūks! — priecīgi iesaucās Lords un apklusa, pievērsdamies ekranam.

Arī kapteinis vērīgi raudzījās uz šo mazo, sudraboto apli, lēni grozīdams stūrratu ceturtdaļpagriezienā pa labi un kreisi. Uz ekrana gaišā fona pavīdēja izplūdušas ēnas: kaut kas līdzīgs kastei, tad nezin kas plakans ar četrstū­rainiem plankumiem, kaut kas līdzīgs krēslam, soli… Nebija šaubu: viss, ko cilvēki še uz okeana bija redzējuši rietošās saules gaismā, visas ap kuģi peldošās avarijas paliekas un dragas — viss tagad tumsā no jauna parādī­jās pazīstamām, lai arī izplūdušām ēnām uz blāvi sudra­botā ekrana.

— Kāds ģeniāls izgudrojums! — sajūsmā izsaucās Lords, nenovērsdams acis no ekrana. — Es aizvien vēl ne­varu pierast pie šī brīnišķīgā izlūka. Re, kur arī aisbergs!

— Jā,— kapteinis atbildēja, — tomēr jūra tam apkārt tukša, un nekādu lauzmu uz ekrana vairs neredz. No ku­rienes gan nāk šis kliedziens?

— Varbūt mēs ar izlūku labi neapskatījām kuģa dra­gas? — Lords ieminējās.

— Pilnīgi iespējams, — kapteinis piekrita. — Vaja­dzēs sīkāk izlūkot šo sektoru un turēt ierīci tuvāk ūdenim.

Pēc desmit minūtēm infrasarkanais izlūks, apmetis gandrīz virs paša ūdens līmeņa biežus, arvien šaurākus līkločus, atgriezās pie kuģa platformas un, atkal attālinā­damies, pa to pašu ceļu aiztrauca pār aisbergu. Viss bija veltīgi. Nekur neizdevās pamanīt nekādu zīmju, kas lie­cinātu par cilvēka klātbūtni.

— Ko tas nozīmē? — neizpratnē jautāja Lords. —• Vai tiešām zēns būtu raidijis mums savu pēdējo paligā sau­cienu, bet tad nokritis un aizgājis dibenā? Cik tas bries­mīgi!

Piepeši nakts tumsā atkal atskanēja tāls, smalks klie­dziens Tagad tas skanēja ar jaunu, izmisuma pilnu spē­ku. Tris cilvēki uz platformas mirkli sastinga. Tad Skvo­rešņa iesaucās:

— Viņš ir uz ledus gabala! Viņš ir uz ledus gabala biedri komandier!

— Bet līdz aisbergam, spriežot pēc izlūka lidojuma, ir vairāk nekā trīs kilometri, Skvorešņa. Mēs tik tālu klie­dzienu nebūtu sadzirdējuši, — kapteinis iebilda.

— Nezinu. Es to nevaru izskaidrot, tomēr viņš ir tur, tikai tur! Nekur citur viņš nevar būt! — satraukts runāja Skvorešņa.

— Labi, — teica kapteinis, — es virzīšu izlūku uz le­dus gabalu.

Ekrana centrā atkal parādījās aisbergs. Milzīgais le dus kalns majestātiski pacēlās no ūdens, blāvi zaigodams ar daudzajām šķautnēm. Kalns bija izrobots ar grotām un iedobēm, izrotāts ar dīvainām smailēm, kolonām, tornī šiem. Pakļaudamies kapteiņa roku vadītā stūrrata kusti bai, kolosalais aisbergs uz ekrana lēnām pagrieza gan vienu, gan otru pusi. Ekrāns atspoguļoja gan grotu, gan laukumiņu, gan tumšu iedobumu, kas blāvi mirdzināja šķautnes un sānu kraujas. Dažas no tām bija biezi nosē tas ar tumšiem un pelēkiem plankumiem; tuvojoties cil­vēka acij, tie sāka kustēties, pārvērtās putnos, kas reizēm nemierīgi uzspurdza gaisā un tūdaļ atkal nolaidās agrākā vietā.

— Mūsu izlūks iztraucējis šīs kaijas, fregates un le­dus vētras putnus, — Lords ieteicās. — Varbūt to pama­nīs arī zēns, un tas viņu uzmundrinās … Re, kur viņš re, kur viņš! — Lords pēkšņi iesaucās, noliekdamies pār ekrānu.

Kapteinis strauji pagrieza mazo stūrratu uz otru pusi, un pēkšņi aisbergs salīgojās uz ekrana, nosliecās, izzuda, parādījās atkal un galīgi apstājās. Uz kāda ledus lauku­miņa gandrīz pie pašas kraujas platas, orķestra estrādes nojumei līdzīgas grotas priekšā bija redzams neliels tumšs un garens plankums Sis plankums ātri, acim sare­dzami pieauga un pēc dažām sekundēm pārvērtās nelielā cilvēka stāvā, kas gulēja uz laukumiņa

— Tas ir viņš, biedri, viņš! — satraukti iesaucās Lords.

— Vienu desmitdaļu uz priekšu! — atskanēja stingrā un skaidrā kapteiņa balss. — Izsaukt gliseri! Sagatavo­ties nolaišanai!

— Tieši tā! Izsaukt gliseri, sagatavoties nolaišanai!

Skvorešņa pagriezās pret tuvāko resno margu statni

un nospieda pogu. Statņa augšgalā atvērās vāciņš un Skvorešņa izņēma no iedobuma nelielu mikrofonu ar vadu. Pusbalsī viņš kādam nodeva rikojumu, nolika mikrolonu atpakaļ un aizcirta ciet vāciņu.

Pa to laiku kapteinis pieskārās kādai pogai uz priekšē­jās pults un pagrieza galējo, sarkani mirdzošo sviru da­žas iedaļas pa labi.

Metala paugurs nodrebēja un sāka virzīties uz priekšu aizvien ātrāk un ātrāk Odens, viegli guldzēdams, aplieca paugura plato, apaļo priekšgalu, plūda pa tā daudzajām, gareniskajām sānu renēm un aizmugurē atkal sakļā- vās kopā.

Nenovērsdams acis no ekrana, kur joprojām bija re­dzams aisbergs ar gulošo cilvēku, kapteinis mazliet pa­grieza baltā gaismā vizošo stūrratu. Kuģis paklausīgi mainīja kursu par dažiem grādiem uz dienvidiem.

No lūkas iznāca divi matrožu blūzēs tērpušies vīri ar beznaģenēm galvā. Aiz viņiem parādijās divas kastes: viena lielāka, iegarena un plakana, otra mazāka, gandrīz kubveidīga. Vīri nekustīgi nostājās abās pusēs lūkai, katrs ar savu kasti pie kājām Lūkai blakām pavērās sprauga, un, cieši piekļaudamās pie kuģa sāniem, lejup sāka slīdēt elastīgas metala kāpnes, kas apstājās, tiklīdz to zemākais šķērsis iegrima ūdenī.

Šai brīdī uzpūta viegls vējš, un pēkšņi pār okeānu sāka plūst negaidīta gaisma Tā uzplaiksnīja gan še, gan tur, gan izlauzdamās no dziļumiem, gan ienirdama tur kā zaļganzili un zilganzaļi mirdzoši miglāji, ko veido neskai­tāmas sīkas, vieglas dzirkstis. Šie miglāji plaiksnijās sar- kanārri atēnām, saplūda kopā lielos lāsumos, ieņēma aiz­vien lielāku un lielāku platību un vēja virmotajos vilnīšos iedegās kā vesels klājiens kvēlojošu apļu. Un pēkšņi visa okeana virsma uzliesmoja, it kā to būtu pārklājušas balti nokaitētas dzelzs skaidiņas; nākamajā acumirklī tā pār­vērtās it kā kausētā sudrabā, kurā vizēja zvaigznītes, lo­dītes, ovāli, asinssarkani rubini, zaļi smaragdi un zili sa- firi. Kļuva gaišs, bet viss tagad izskatījās dīvains, citāds, nepazīstams: gaisma plūda no visām malām, un ēnu nebija.

— Pirozomas! — sajūsmā iesaucās Lords. — Pyrozoma atlantica! Visspožākie fosforiscējošie dzīvnieki. Cik brīnišķīgs skats!

Metala paugurs traucās uz priekšu, uzšļācot sev priekšā un sānos saltu liesmu viļņus. Piepeši pašā pau­gura piekājē no šīm šķidrām liesmām izšāvās garš ķer­menis, viss, šķiet, klāts ar zilgansudrabotu brokātu, izlie­cās daiļā lokā, ienira atpakaļ un nozuda. Pirmajam tūdaļ sekoja otrs, tad trešais, ceturtais, un pēc brīža delfinu pulks fantastiskā, ugunīgā dejā ielenca kuģi un sekoja tam, nepalikdams iepakaļ.

Skvorešņas skaļais sauciens atrāva Lordu no šīs ainas un atgrieza īstenībā.

— Cilvēks uz ledus!

Divsimt metru no kuģa pacēlās milzīgs aisbergs. Tas slējās kā liesmojošs kalns, neizturami spilgts, laistīdamies visās varavīksnes krāsās, kā brīnumains briljants, pilns iekšējas uguns. Uz žilbinoši balta aisberga laukumiņa pie grotas ieejas bija skaidri redzams nekustīgs, tumšs cil­vēka augums.

Kad līdz laukumiņam vairs bija tikai daži desmiti metru, kuģa aizmugurē pēkšņi zem ūdens savērpās spē­cīgs mutulis, un gandrīz tai pašā mirklī kuģis apstājās.

— Gliseri ūdeni! — nokomandēja kapteinis.

Viens no vīriem pie lūkas nolika savu kasti uz sāna un nospieda slēdzi. Kaste atvērās un pēc mirkļa pārvērtās ne­lielā gumijas gliserī ar komplicētu, no mirdzošām metala stīpām, sloksnēm un plāksnēm darinātu karkasu. No otras kastes pa to laiku tika izņemts neliels elektriskais motors ar savāžamu skrūvi un piestiprināts glisera pakaļgalā.

Vēl mirklis — un gliseris, ieslīdējis liesmojošā ūdeni,

Zemūdenes «PIONIERIS» MARŠRUTS no Ļeņingradas līdz tvaikoņa «Diogens» bojā ejas vietai

>

ar Skvorešņu pie stūres un diviem viņa biedriem uz klāja, bez trokšņa aiztrauca uz aisbergu, viss apšļākts baltām uguns dzirkstim un zalgojošu dārgakmeņu lāsēm.

Iztālēm bija dzirdama Skvorešņas balss, kas kaut ko sauca, vaicāja, uzmundrināja.

Atpakaļ gliseris lidoja kā uz ugunīgiem spārniem. Ar izslēgtu motoru tas vēl nebija paguvis cieši piestāt pie kuģa borta, kad Skvorešņa jau uzskrēja uz platformas, turēdams rokās mazu cilvēciņu ar bezspēcigi nolaistu galvu un kājām.

— Puikiņš! Puikiņš! — viņš sauca priecīgi uzbudi­nātā balsī. — Vēl gluži bērns!

— Vai dzīvs? — Lords piesteidzās pie margām.

— Bez samaņas. Sākumā vaidēja, tad apklusa.

— Ātrāk pie manis, Slimnīcas kajitē! — skriedams uz lūku un tur nozuzdams, uzsauca Lords.

Viņam paka] nozuda arī Skvorešņa ar savu nastu.

Tad lejā nokāpa viri ar kastēs savākto gliseri un mo­toru; kāpnītes ieslīdēja savā spraugā.

Uz platformas palika vienīgi kapteinis. Viņš nospieda pogu uz vadibas pults: margas pašķīrās un sadalījās vai­rākās daļās, horizontālie stieņi nolaidās un, piekļāvušies statņiem, kopā ar tiem ieslīdēja paugura iekšpusē. Kap­teinis pārlaida skatienu platformai, pavērās klajajā okeānā un arī nokāpa lūkā.

Tūliņ pēc tam neparastais paugurs sāka ātri grimt le­jup un pec dažiem mirkļiem nozuda zem ūdens Uzbango­jušais vilnis kā milzu gludeklis pārskrēja pāri tai vietai, kur tikko bija atradies paugurs, it kā iznicinādams visma­zākās kuģa pēdas okeana virsmā.