Divu okeānu noslēpums

XIV nodala DZIĻUMU BOMBARDĒŠANA

Centralajā postenī sardzes leitnants Kravcovs sēdēja pie vadības pults, domīgi vērodams ekrānu un tā jurnolu. Ekrana lauka zilgajā nokrēslā ņirbēja pretim traucošo zivju, galvkāju, visdažādākā veida un lieluma molusku tumšie silueti.

Zemūdene brauca ar sešu desmitdaļu ātrumu; piec­desmit piecas jūdzes stundā — tas bija vidējais kreisējo- šais ātrums, kuru ieturot nevajadzēja pārslogot eksploziju dīzes, sakarsēt kuģa korpusu un ietvert to tvaika apvalkā. Laiku pa laikam leitnants uzmeta acis mazo, zaļo spul­dzīšu zvaigznājiem, kas mierīgi spulgoja uz vadības pults un pie centrālā posteņa izliektās sienas un mierinoši vēs­tīja par normālu, netraucētu visu zemūdenskuģa mecha- nismu un agregatu gaitu.

Pēkšņi leitnants atģidās, pastiepa roku pie tālruņa pults, un viņa mierīgā seja atdzīvojās. Viņš nospieda pogu zem divpadsmitā numura, un tūlīt pultij līdzās iede­gās neliels, blāvi sudrabots ekrāns. Uz tā parādījās slim­nīcas kajite, vairākas gultas, divi guloši slimnieki un baltā uzsvārcī tērpies zoologs, kas pret blāvstikla spul­dzes gaismu vēroja kādu mēģeni. Zoologs pagrieza galvu un uzmeta ekranam jautājošu skatienu.

— Piedodiet, Lord, — klusu, gandrīz čukstus vaicāja leitnants, — nevaru nociesties, neuzzinājis, kā iet Pav­ļikam.

Zoologs pamāja ar galvu.

— Guļ, — viņš atbildēja tikpat klusu, pienākdams gluži tuvu pie ekrana un gandrīz pilnīgi to aizsegdams ar savu bārdu. — Guļ, taču ne visai mierīgi. Laikam nervi satricināti: brīžiem iekliedzas, pusmiegā paceļas sēdus, kaut ko murmina un atkal iemieg.

— Nu, nekas … — ieteicās leitnants, bet nepaguva teikumu nobeigt.

Ārpusē pēkšņi atskanēja dobjš, taču spēcīgs grāviens, ko pavadīja īsi dārdi, kas nāca no hidrofona rupora. Ne leitnants, ne zoologs vēl nebija paguvuši no šī pārstei­guma atjēgties, kad milzīgais zemūdens kuģis pasitās ar priekšgalu uz augšu, tūlīt ienira atpakaļ dziļumā, tad, ātrumu nesamazinādams, atskanot nemitīgiem, dārdošiem grāvieniem, sāka drudžaini svaidīties, it kā neizprotams spēks to mētātu augšup, lejup un uz visām pusēm.

Zoologu no ekrana atsvieda uz tuvāko gultu. Leit­nants, instinktivi pieķēries pie grīdai pieskrūvētā galda kājas, noturējās savā vietā. Viņa skatiens krita uz nelielo, apaļo pulksteni, kas karājās pie sienas: bija tieši astoņ­padsmit. Mechaniski, vēl neapzinādamies, kas noticis, viņš ar brīvās rokas pirkstu nospieda trauksmes signālu: «Uzmanību! Visi savās vietās!»

Acumirklī visus zemūdenes gaiteņus piepildīja soļu dipoņa, tad uzreiz iestājās klusums, ko pārtrauca vie­nīgi bieži, dobji dārdieni.

Vēl turēdams pirkstu uz trauksmes signālā, leitnants pameta acis uz loka ekrānu un neizpratnē sastinga. Uz ekrana dziļā perspektivā, tajā joslā, kur no tālajām dis­tancēm sūtīja ziņojumus infrasarkanie kuģa izlūki, mutu­ļodams un augdams augumā, ar neparastu ātrumu «Pio­nierim» pretim brāzās milzīgs, melns mākonis. Mākonim pa priekšu, it kā ugunsgrēka triektas, joņoja neskaitāmu jūras dzīvnieku masas. Zemūdenei tuvākās zivis arī spēji pagriezās un vispārējā panikā traucās kuģim pretī.

— Piedodiet, Lord … signāli … — ātri izmeta leit­nants un izslēdza tālruni un televizoru, atstādams zoo­logu pilnīgā neizpratnē un apjukumā.

Tūliņ pēc tam leitnants uz vadības pults vienu otrai pretī pagrieza divas sviras; uz vienas bija redzams uz­raksts: «Labā borta izlūks», uz otra — «Kreisā borta iz­lūks».

Mākonis uzreiz aizklāja šauru joslu ekrana priekšda­ļas augšpusē un jumola lejasdaļu.

— Jods parāvis! Ko tas nozīmē? Vai tiešām zemūdens izvirdums? — pusbalsī nočukstēja leitnants, pārslēgdams zemūdeni uz atpakaļgaitu un tūlīt pilnīgi apturēdams dīzu darbību.

Gentralajā postenī aši ienāca kapteinis un, kuģim spēji apstājoties, sagrīļojās.

— Kas noticis, biedri leitnant? — viņš jautāja, vēl stāvēdams durvīs.

— Pēc aparatu ziņojumiem, biedri komandier, priekšā kaut kas nesaprotams un katrā ziņā draudošs. Tāpēc līdz jūsu rīkojumam es zemūdeni apturēju.

Kapteinis ieraudzīja uz ekrana ātri tuvojošos mākoni. Ārpusē joprojām atskanēja dobji dārdi, un tos pavadīja dunoņa hidrofona ruporā. Kuģi nemitīgi mētāja.

— Labi darījāt, — kapteinis piekrita leitnanta rīcī­bai. — Kāds atstatums līdz skaņu avotam? Skaņu vir­ziens? — Viņš uzdeva steidzīgus jautājumus, turēdamies pie galda un uzmanīgi vērodams uz ekrana mutuļojošo miglu un neskaitāmos dzīvnieku pulkus, kas joņoja tai pa priekšu.

— Trīsdesmit astoņas jūdzes! Tieši pretī! — ātri at­bildēja leitnants, uzmetis skatienu hidrofonam.

— Izsauciet šurp Arsenu Davidoviču! Še viņam ļoti -daudz interesanta, — kapteinis sacīja, noliekdamies pār karti; viņš uzvilka uz kartes dažas līnijas, pavērās aparatos un izdarīja īsus aprēķinus. — Ko tas nozīmē? — viņš pēkšņi saslējās, un viņa seja uzreiz kļuva cieta kā akmens. — Skaņas taču nāk no mūsu apmetnes. No mūsu dziļūdeņu stacijas!

Šai mirklī centralajā postenī steidzīgi ienāca zoologs un vecākais leitnants Bogrovs.

Izdzirduši kapteiņa pēdējos vārdus, viņi ātri novērtēja stāvokli.

— Nav nekādu šaubu, biedri komandier, — sacīja ve­cākais leitnants, — grāvieni nāk no mūsu apmetnes ra­jona. Tas viss ļoti atgādina zemūdens vulkānā izvirdu­mus ar dūņu, pelnu, sasmalcināta šūnakmens mākoni, kas paceļas no jūras dibena.

— Jā, jā. .. — apstiprināja leitnants Kravcovs. — Tas arī man vispirms iešāvās prātā.

Kapteinis šaubās pagrozīja galvu un iegrima domās. Zoologs, acis nenovērsis, klusēdams raudzījās ekrānā.

Pirmie prātu zaudējušo jūras iemītnieku pulki tuvojās zemūdenei, jau divdesmit kilometru attālumā tos uztvēra ultraskaņas prožektori, kas pārraidīja viņu attēlus uz ek­rana apakšējās joslas.

Visiem priekšā, tuvāk ūdens virsai, kā bulta traucās smailpurņi delfini. Rotaļas viņiem tagad nebija prātā. Tikai paretam viņi strauji pacēlās augšā, palēcās virs ūdens, lai plaušās atjaunotu gaisa krājumu, un atkal aši devās tālāk. No viņiem neatpaliekot, joņoja tādi veikli pel­dētāji kā zelta makreles, bonitas, zobenzivis, barakudas, haizivis un daži prāvi kalmari. Izstiepuši kā caurules vi­sus desmit taustekļus, viņi traucās atmuguriski, iesūk­dami savās piltuvēs un pēc tam izgrūzdami spēcī­gas ūdens strūklas. Kādi trīsdesmit kašaloti, peldēdami bara, ar savām lielajām galvām kā ar taraniem izsvaidīja apkārtējos sīkos dzīvniekus, pēc tam aizmugurē kulstīja tos ar varenajām astēm. Aiz šiem plēsoņām un dziļumu valdniekiem zināmā attālumā, vienkopus vai izklaidus, cik jaudas joņoja pārējo pārbiedēto dzīvnieku masa, un katra grāviena dārdoņa it kā piešķīra tiem jaunu spēku un ātrumu. Viņu pēdējās rindas pamazām ietina draudī­gais mākonis, kas viņus bija panācis.

Jau dziļi šai mākonī iespiedušies izlūki pārraidīja no turienes uz ekrana daudzu bojā gājušo dzīvnieku ķermeņu neskaidros apveidus — šie dzīvnieki peldēja ar vēderiem uz augšu vai arī tos uz visām pusēm nesa neredzamas zemūdens strāvas un straumes, kas pēkšņi te bija ra­dušās.

Beidzot kapteinis pacēla galvu, acīm redzot pieņēmis kādu lēmumu.

— Lai arī ko tas maksātu, mums jāuzzina, kas tur notiek, — viņš vērsās pie visiem klātesošajiem centralaj[ā postenī. — Skaņu avots paliek vienā un tai pašā vietā. Tātad mums jāpiebrauc tam tuvāk vismaz vēl par desmit kilometriem — tādā distancē, no kuras varēs izmantot mūsu izlūkus, zemūdenei paliekot pietiekamā drošībā . . . Dodiet trīs desmitdaļas ātruma uz priekšu, Jurij Pavlo- vič, — viņš pavēlēja leitnantam Kravcovam.

Nepārtraukti šūpodamies, kuģis devās uz priekšu un drīz iekļuva paniski bēgošo dzīvnieku jūklī. Vēl pēc da­žām minūtēm mutuļojoša migla piepildīja visu ekrana loku un jumolu. Uz ekrana neaptveramās masās parādījās beigtas zivis, jūras eži, jūras zvaigznes, holoturijas, ofiu- ras, jūras lilijas, krabji, vēži, medūzas un sifonoforas. To vidū milzīgā daudzumā atradās sakropļoti, saplosīti dziļ­ūdeņu gorgonariju un jūras spalvu ķermeņi, ūdensaugu pušķi, kurus bija notraucis un aizrāvis līdz saviļņoto ūdeņu neparastais spēks.

Grāvieniem nemitīgi dunot, «Pionieris» lēnām virzī­jās cauri šim nāves un posta chaosam. Ar katru kilometru migla k[uva aizvien biezāka, aizvien necaurredzamāka abu izlūku infrasarkanajiem uztvērējiem. Kad izlūki at­radās vairs tikai divu kilometru attālumā no «Pioniera» agrākās apmetnes, grāvieni pēkšņi apklusa. Visi palika savās vietās, sasprindzināti klausīdamies un nogaidīdami, taču klusums joprojām palika netraucēts. Ar katru mirkli cilvēku sejas aizvien vairāk noskaidrojās, aizvien mierī­gāk pukstēja sirdis.

Klusumu pārtrauca leitnants Kravcovs.

— Es saskaitīju simt četrdesmit divus grāvienus, — viņš sacīja kapteinim. — Pirmais atskanēja tieši pulk­sten astoņpadsmitos.

— Labi! — kapteinis atbildēja. — Neaizmirstiet ierak­stīt to kuģa žurnālā.

Pa to laiku izlūki arvien vairāk tuvojās kuģa iepriek­šējai apmetnei.

— Nolaidiet labā borta izlūku tuvāk dibenam, — kapteinis pavēlēja. — Lieciet tam labi izpētīt grunti.

Leitnants Kravcovs ievirzīja labo stūrratu jaunā pozicijā.

Ekrana labās puses augšējā josla kļuva aizvien tum­šāka, un tikko varēja izšķirt neskaidrās ēnas, kas slīdēja tai pāri. Beidzot tumsa tā sabiezēja, ka viss tajā izkusa un saplūda aklā vienveidībā. Šūpošanās neredzamajos zemūdens viļņos pa to laiku pamazām pierima, un kuģis mierīgi devās uz priekšu, pie kam tā kustība gandrīz ne­bija jaušama.

Leitnants tagad nenoņēma roku no stūrrata, uzmanīgi virzīdams izlūku gan uz vienu, gan otru pusi. Visi uz­manīgi raudzījās uz ekrānu, cenzdamies uztvert kaut jel kādu vieglu ēnu vai kustības zīmi. Taču uz ekrana vis­caur tumšā fona nerādījās nekas, ko varētu pamanīt cil­vēka acs. Bija skaidrs, ka infrasarkanie izlūki šajās duļ- ķēs ir pilnīgi bezspēcīgi.

— Pacelt izlūku virs ūdens! — kapteinis komandēja. — Braukt ar ultraskaņas prožektoriem!

— Tieši tā, pacelt izlūku virs ūdens! — atkārtoja leit­nants Kravcovs, pagriezdams un paceldams uz augšu kreiso stūrratu!

— Sešas desmitdaļas ātruma — uz priekšu!

, — Tieši tā, sešas desmitdaļas ātruma uz priekšu! — noskaldīja leitnants, vienu pēc otra nospiezdams vairākus taustiņus uz vadības pults apakšējās klaviatūras un pār­bīdīdams sarkano sviriņu par trim loka iedaļām.

Ar divkāršu ātrumu «Pionieris» tagad traucās uz priekšu. Pēc piecpadsmit minūtēm prožektoru ultraskaņas stari iespiedās bijušajā zemūdenes apmetnes rajonā. Ek­rana apakšējā josla atguva savu parasto iezilgano krāsu — tiesa, mazliet tumšāku. Pēc kapteiņa pavēles zemūdenes ātrumu atkal samazināja līdz trim desmit­daļām, un prožektori sāka rūpīgi pārlūkot okeana dibenu. Uz ekrana parādījās pilnīgi nepazīstama aina. Tur, kur agrāk dibenu klāja jūras liliju, gorgonariju, vizošo jūras spalvu, dziļūdens korāļu saaudzē, kurā lodāja asinssar- kani vai bālgani krabji un vēži, mēļās holoturijas, zilās un sarkanās jūras zvaigznes, trauslās ofiuras, ar vese­lām daudzkrāsaino aktiniju rozetēm pušķotie vēži vien­tuļnieki, tur, kur agrāk tumsā nedzirdami kūsāja sav­dabīga dzīve, — tagad klājās vienmuļš, nedzīvs dūņu auts, pār kuru vietvietām pacēlās nelieli pauguri vai at­sevišķi pusapbērti un aplauzīti nodzisušo jūras spalvu pušķi.

Saraucis biezās, kuplās uzacis un saņēmis dūrē bārdu, zoologs klusēdams vēroja šo skumjo, nedzīvo tuksnesi.

— Ja še bijis vulkānā izvirdums, — viņš beidzot sa­cīja, — kur tad lava? Kur ir pumeks un pelni? Kāpēc ārē­jie termometri nerāda ūdens temperatūras celšanos? Un beidzot, — kur tad ir krāteris?

— Rau, kur krāteris! Un nevis viens, bet vairāki! — ieteicās vecākais leitnants, norādīdams uz tumšiem plan­kumiem ar neskaidriem apveidiem, kas bija redzami tā­lumā uz ekrana.

— Skat, skat! To še ir daudz! — iesaucās leitnants Kravcovs. /

Un tiešām, kuģim virzoties uz priekšu, uz ekrana pa­rādījās aizvien vairāk un 'vairāk plankumu.

Tuvojoties priekšplānam, to apveidi kļuva mazliet skaidrāki, tomēr vēl nenogulušo dūņu mākuļi traucēja ultraskaņas prožektoru darbību. Taču bija pietiekami skaidri redzams, ka šo plankumu malas izveido gandrīz pilnīgu apli un plankumu centrā tumsa sabiezē kā dziļā piltuvē vai akā.

Drīz visu ekrana priekšējo daļu klāja plankumi, aiz­slīdēdami tam garām gan bieži cits pie cita, vietumis saplūzdami kopā un izveidodami milzīgus krāterus ar izrobotām, nevienādām malām, gan izkaisīti kā zirņi pa ekrana zilgano audeklu.

— Taisni še atradās mūsu «Pionieris», — klusu sa­cīja zoologs, un, it kā atcerējies ko, strauji pagriezās pret kapteini. — Bet Gorelovs tik neatlaidīgi prasīja, lai zem­ūdene paliktu uz vietas . . . Kāda laime, ka jūs viņu nepa­klausījāt!

Neviens viņam neatbildēja.

Kapteinis stāvēja pie galda ar sažņaugtām dūrēm, pie­liecies ekranam un nenovērsdams no tā skatienu. Viņa nā­sis aiz apvaldīta iekšēja satraukuma iepletās, un viņš nobāla. Beidzot viņš asi un sausi uzsita ar sažņaugto pirkstu kauliņiem pa galdu un pagriezās pret aizmugurē stāvošajiem leitnantiem un zoologu.

— Jūs sakāt — vulkāns? Izvirdums? — viņš jautāja skaļā, aiz uzbudinājuma dobjā balsī. — Se notikusi bom­bardēšana! Jūs saprotat? Bombardējuši mūsu zemūdeni, mūsu «Pionieri».

Un, it kā pēkšņi izjuzdams kaujas versmi, viņš strupi uzsauca leitnantam Kravcovam:

— Pacelt abus izlūkus virs okeana! Piecus pacēlie- nus minūtē! Pacēlienu augstums — desmit metru! Pār­lūkot debesis!

Kamēr leitnants, cik ātri spēdams, darbojās gar izlūku stūrratiem un vadības pults klaviaturu, kapteinis piegāja pie tālruņa pults un nospieda kādu pogu.

Iedegās televizora ekrāns, un tajā parādījās kuģa priekšgala lielgabala telpa. Galvenais akustiķis Ci- žovs sēdēja savā krēslā bāls, tomēr mierīgs, uzmanīgi vē­rodams televizora ekrānu, kur parādījās kapteiņa attēls.

— Sagatavoties kaujai! — līdz Cižovam nonāca kap­teiņa pavēlošā balss. — Mērķis — metāls, organika, stikls. Lidmašīnas vai kuģis. No ūdens — gaisa vidē. At­tālums un leņķis — pēc ekrana. Gaidīt manus rīkojumus!

Šai mirklī ekrana jumols uzreiz kļuva gaišāks, uz tā parādījās skaidras, zilas debesis virs rāmā okeana,

daži izklaidus mākonīši zenitā, uz rietumiem slīgstošs, mirdzoši dzeltens saules disks, tāls apvāršņa loks un mazliet augstāk, rietumos, trīs sīki krustiņi, bet zem tiem gandrīz gar pašu apvāršņa malu klājās viļņaina dūmu * svītra.

— Ienaidnieks redzes lokā, — no televizora ekrana atskanēja mierīgā Cižova balss, — trīs lidmašīnas un zem tām acīm redzot viņu baze. Pašreizējā leņķī ultra­skaņas lielgabals mērķi neaizsniegs. Nepieciešams pie­braukt tuvāk.

Tas bija skaidrs arī pašam kapteinim. Tomēr nekādus rīkojumus par pretinieka vajāšanu viņš nedeva. Mirkli šaubījies, kamēr okeana virsma nozuda un atkal parā­dījās uz ekrana, viņš pārlaida roku pār matiem un ko­mandēja:

— Ultraskaņas lielgabalu atlikt!

Abi leitnanti neizpratnē pavērās kapteinī.

— Biedri komandier! — vecākais leitnants Bogrovs beidzot saņēmās, redzams, ar lielām pūlēm cenzdamies piešķirt savai balsij cik iespējams vairāk miera. — Mūs bombardēja. Mūs gribēja iznīcināt. .. Bez mazākā iemesla no mūsu puses! Un jūs atstāsiet šo nelietīgo uzbrukumu bez soda? Mums pietiek ar pusstundu, lai no šiem bandi- tiem paliktu pāri vienīgi putekļi!

Kapteinis silti pasmaidīja.

— Es jūs, biedri, pilnīgi saprotu. Pilnīgi piekrītu jūsu sašutumam. Bet mums vissvarīgāk ir neatklāt ne sevi, ne savus ieročus līdz izšķirošajam brīdim, kas varbūt pie­nāks, kad ieradīsimies Vladivostokā. Ja ienaidnieks domā, ka mūs iznīcinājis, — jo labāk: varbūt viņš nomierināsies un vairs mums nesekos. Mūsu uzdevums, mūsu pienā­kums Dzimtenes priekšā ir pilnīgā slepenībā un pilnīgi neskartu nogādāt zemūdeni noteiktā termiņā Vladivos­tokā. Acīm redzot noslēpumu pilnīgi saglabāt mums nav izdevies. Bet, kā ienaidnieks uzzinājis mūsu precizās ko­ordinātes, tas ir galīgi nesaprotami.

— Es zinu … — negaidot atskanēja vārga balss.

Visi strauji pavērsās pret durvīm un pārsteigti ierau­dzīja Pavļika tievo stāvu baltā, gandrīz līdz papēžiem garā kreklā. Atspiedies pret durvju stenderi, Pavļiks stā­vēja ar pusnolaistiem plakstiem un it kā miegā vērās uz

priekšu, cauri kapteinim, cauri centrālā posteņa sienai, cauri okeana ūdeņu dzīlēm — neizprotamā, nezināmā tālē.

— Tagad es saprotu, — zēns klusu atkārtoja, kā laiz­damies snaudā. — Viņš man visu izskaidroja. Koordinā­tes … tās … tās … nosaka atrašanās vietu … vietu telpā … To man paskaidroja …

Viņš runāja nogurušā, dziestošā balsī, slīgdams aiz­vien zemāk un zemāk, un kad, gandrīz jau pavisam no­slīdējis, draudēja nokrist uz grīdas, līdzās ar troksni at­vērās durvis, apslāpējot viņa pēdējos vārdus. No galvenā mechaniķa dispečera kajites izsteidzās Gorelovs un metās pie Pavlika, skaļi iekliegdamies:

— Pavļik mīļais! Kā tu še nokļuvi?

Viņš uztvēra krītošo Pavļiku, pacēla uz savām stip­rajām rokām un, spiezdams samaņu zaudējušo zēnu pie krūtīm, nesa viņu garām savai dispečera kajitei, garām galvenā elektriķa dispečera kajitei, cauri bioloģijas kabi­netam uz slimnīcas kajiti.

Viņam pakaļ aizsteidzās zoologs, kas pirmais atjēdzās pēc šā negaidītā skata.

Centralajā postenī vairākus mirkļus valdīja klusums.

— Nobiedēja gan viņš ar savu ierašanos! — beidzot izmeta vecākais leitnants Bogrovs.

— Jā… — lēni noteica kapteinis, joprojām lūkoda­mies uz durvīm. — Bet kādēļ pēkšņi kādam bija ievaja­dzējies skaidrot zēnam par koordinātēm?

Viņš pavērsās pret leitnantu Kravcovu un lietišķā balsī turpināja dot pavēles:

— Aizvadīt zemūdeni piecdesmit kilometrus no tās bijušās apmetnes. Šai atstatumā, kuģi neapturot, kreisēt dažādos virzienos. Trauksmes stāvokli atcelt. Abus izlū­kus atstāt virspusē. Palēcieni — ne biežāk kā piecreiz minūtē, palēcienu augstums — ne vairāk par trim met­riem. Ja parādās kas aizdomīgs, uzmanīgi novērot ar iz­lūkiem un izsaukt mani. Lieciet vērā, biedri: mums tagad jābūt allaž modriem! Mūs meklē. Mums kaut kādā veidā seko viltīgs, stiprs un ļauns ienaidnieks. Ne mirkli ne­drīkstam aizmirst, ka šis ienaidnieks mums kaut kur uz­glūn, kgut kur gatavo slazdus. Mums tagad jābūt sevišķi modriem un uz visu gataviem. Tas jāpaziņo visai zem­ūdenes ekipažai, visiem zinātniskās ekspedicijas locek­ļiem. Pēc divi stundām, ja viss būs mierīgi, es sūtīšu vi­sus zinātniskos darbiniekus un daļu komandas savākt pēc bombardēšanas saglabājušās ekspedicijas mantas. Darbus nobeiguši, mēs brauksim tālāk pēc noteiktā maršruta.

pirmās daļas beigas