Divu okeānu noslēpums

XIII nodaļa pieticīgie norēķini

Vecākais leitnants Bogrovs nospieda pogu uz vadības centrālās pults un pagrieza nelielu stūri ar bultu dažas ie­daļas pa labi.

«Pionieris» paslēja augšup priekšgalu un pa slīpni traucās uz priekšu, ātri uzņemdams augstumu. Trīssimt metru dziļumā tas izlīdzinājās un turpināja ceļu uz dien­vidiem.

— Vai ir labi, Ivan Stepanovič? — vecākais leitnants vaicāja Šelavinam.

— Lieliski! Absolūti viss redzams! — aizsmakuša te­norā apmierināts atbildēja okeanografs, nenolaižot no ekrana jumola tuvredzīgās, piemiegtās acis. Pār jumolu lēni pārslīdēja milzīgi, tumši blāķi. Daži no tiem aizņēma lielus laukumus okeana virspusē, citi, mazāki, bija dziļi iegrimuši ūdenī. Brižam likās, ka tie teju, teju skārs zem­ūdenes kupraino muguru, taču «Pionieris» mierīgi un droši paslīdēja zem tiem, tikai paretam noliecot priekš­galu un pēc tam ieņemot atkal noteikto trīssimt metru dziļumu.

Atmetis atpakaļ galvu, okeanografs jautāja:

— Tieši uz kāda platuma grada mēs atrodamies, Alek­sandr Leonidovič?

— Piecdesmit astoņi grādi četrdesmit minūtes dien­vidu platuma, astoņdesmit grādi rietumu garuma pēc Grinviča, — atbildēja vecākais leitnants.

— Kāds milzums aisbergu!

— Šeit jau iestājusies ziema, Ivan Stepanovič.

— Jā, protams… Taču ziemas sākumam aisbergu tomēr pārāk daudz. Ir tikai desmitais jūlijs.

Iestājās klusums. Pēc brītiņa to pārtrauca zoologa un Pavļika ierašanās.

— Lūdzu, Arsen Davidovič!

— Ahā! Ledi! Tas ir interesanti! — uzmetis acis ek- ranam, zoologs iesaucās.

— Šeit tie izskatās pavisam citādi… — piebilda Pavļiks. — Kad mēs uz «Diogena» sastapāmies ar ais­bergu, es paguvu to aplūkot. Tas bija daudz augstāks par «Diogenu» un viss laistījās. It kā vienos rotā­jumos …

— Nav brīnums, — atsaucās Šelavins. — Toreiz tu redzēji augšējo, virsējo daļu, bet tagad mūsu priekšā ais­bergu zemūdens daļas. Virsējo daļu irdina saules stari, silti vēji, lietus, toties zemūdens daļa saglabājas labāk, uz to iedarbojas vienīgi siltās straumes, kas tos apskalo. Zemūdens daļa ir daudz lielāka par virsējo daļu. Piecas sešas, bet dažreiz arī septiņas reizes lielāka .. . Rau, paš­laik «Pionieris» noliecās un ienira dziļāk, lai apietu vienu tādu aisberga zemūdens daļu. Bet «Pionieris» taču peld trīssimt metru dziļumā! Tātad šis aisbergs ar savu apakš­daļu iegrimis ūdenī vairāk nekā par trīssimt metriem. Un tā virsējā daļa tātad paceļas virs okeana līmeņa vai­rāk nekā piecdesmit metrus. Tātad aisberga kopējais

augstums, jādomā, līdzinās četrsimt metriem. Lūk, kāds augstums! Bet vai jūs zināt, atļaujiet, jaunais cilvēk, jums jautāt, ka gadās aisbergi seši septiņi simti metru augstumā?

— Ai, ai, ai! — Pavļiks brīnījās. — Septiņsimt metru! Vai tiešām jūra tādā dziļumā aizsalst?

Okeanografs izbrīnā pat nokrekšķinājās un nolaida acis no ekrana. Tad nīgri paraustīja plecus un atkal pa­cēla acis uz jumolu.

— Kā var iedomāties tādas muļķības, — atļaujiet jums jautāt? Ka jūra aizsaltu septiņsimt metru dziļumā?! Visbargākajās ziemās jūru klāj ledus, kas uz pavasara pusi sasniedz ne vairāk kā trīs vai četru metru biezumu. Turklāt jūras ledus kūstot dod iesālu ūdeni, bet aisbergi sastāv no saldūdens ledus. Skaidrs, ka tie neveidojas no jūras ūdens, bet no saldūdens. Un tāds ūdens atrodas ti­kai uz zemes. Tātad arī aisbergi izveidojas uz zemes …

— Kāpēc tad … kāpēc tad tie ir šeit? — Pavļiks brī­nījās. — Kā tie nonāk jūrā?

— Vai jūs esat jel kaut ko dzirdējis par šjūdoņiem, atļaujiet jums jautāt? — iekarsis izsaucās okeanografs, kuru acīm redzot uztrauca, pēc viņa domām, pārāk naivie, «analfabetiskie» Pavļika jautājumi. — Ko jums tur māca, tajās jūsu ģimnāzijās un koledžās?

— Jā, es zinu .. . mazliet… — bikli iebilda Pavļiks. — Šļūdoņi — tās ir tādas ledus plūsmas augstos kalnos, kur ļoti auksts. Tās slīd zemāk, kur ir siltāks … Nu, tur kūst un dod sākumu strautiem un upēm.

— Ledus plūsmas … hm .. . ledus plūsmas … — okeanografs pukojās. — Nu labi, lai būtu plūsmas! Tomēr ziemeļu un dienvidu polarajos apgabalos ledus klāj ne vien augstu kalnu virsotnes, bet oilnīgi visu zemi. To tā arī sauc par «kontinenta ledu». Gandrīz visu Grenlandi, lielāko salu pasaulē, ar divi miljoni simt tūkstoš kvadrāt­kilometru lielu platību, izņemot tikai šauru piekrastes joslu, klāj kontinenta ledus. Gadu pēc gada, gadsimtu pēc gadsimta uz salas sakrājās sniegs, kas pamazām, zem paša spiediena, pārvērtās ledū. Šis ledus cēlās aiz*-" vien augstāk un augstāk, un tagad Grenlandi klāj ledus vairogs divu kilometru biezumā, bet dažās vietās pat vai­rāk! Apmēram to pašu var novērot ari dienvidu polarajā

Antarktidas kontinentā. No šiem kontinentu ledājiem at­dalās ledus mēles, kas nolaižas līdz jūrai, sākumā slīd pa tās dibenu un beidzot, kad nonāk līdz dziļākām vietām, uzpeld virspusē. Vējš un viļņi tās iedragā, iedarbojas ari paša ledus smagums, un pienāk brīdis, kad no šļūdoņa mēles beidzot atlūst gabals ledus kalna veidā un aizpeld jūrā. Ja mēs tuvosimies kontinenta krastam, mums var­būt izdosies šo parādību novērot… Aleksandr Leonido- vič, cik tālu mēs dosimies uz dienvidiem?

— Kā pavēlēs kapteinis, — sekoja nenoteikta atbilde.

Šai brīdī durvis atvērās, un kabinē ienāca kapteinis.

Klusēdams viņš ar galvas mājienu sasveicinājās ar vi­siem, aši iegāja radiokabinē un aizslēdza aiz sevis durvis.

— Vai radiogramas no Politiskās pārvaldes vēl nav? — viņš uzdeva Pļetņevam savu pēdējās dienās pa­rasto jautājumu.

— Ir, biedri komandier. Tikko saņēmu, — sacīja Pļet- ņevs, pasniegdams kapteinim visnotaļ ar skaitļu rindām pārklātu lapiņu.

— Beidzot… — pusbalsī nočukstēja kapteinis, sa­locīja lapiņu četrkārtīgi, noglabāja to iekšējā kabatā un iznāca no radiokabines centralajā postenī. Tur, piegājis pie zoologa, viņš vaicāja:

— Tātad rīt pulksten astoņos jūsu pirmā stacija ša­jos ūdeņos?

— Jā, kaptein.

— Cik cilvēku?

— Es, Ivans Stepanovičs, Sidlers, Cojs un Pavļiks … Pavisam pieci cilvēki.

— Labi… Aleksandr Leonidovič, — kapteinis grie­zās pie vecākā leitnanta. — Vai rīt no rīta jūsu dežūra?

— Tieši tā, biedri komandier!

— Izlaidiet grupu piecu cilvēku sastāvā, ko uzskaitīja Arsens Davidovičs. Kreisējiet ap šo vietu apmēram piec­desmit kilometru rādiusā … Vairāk nevienu neizlaist!

— Klausos, biedri komandier!

Kapteinis pagriezās un izgāja gaitenī. Uz mirkli pa­vērtajās durvīs iesitās apslāpētas, trakā tempā spēlētas lezginkas skaņas.

— Jau! Drīz sāksies! — sizdams plaukstas, iesaucās Pavļiks. — Iesim ātrāk uz sarkano stūrīti. Uz sarkano stūrīti! — Un, skaļi čukstēdams kā vislielāko noslēpumu, paziņoja: — Šovakar komanda sagaida Skvorešņu. Skvo­rešņa iznāk no slimnīcas!

Iegājis savā kajitē, kapteinis aizslēdza durvis, nosē­dās pie rakstāmgalda un izņēma no slepenās atvilktnes šifru grāmatu. Viņš ilgi nopūlējās pārvērzdams radio- gramas ciparu rindas burtos un vārdos. Nonācis līdz ga­lam, viņš sapīcis atlaidās pret krēsla atzveltni, brīdi pa­domāja un atkal noliecās pār galdu, tagad lasīdams radiogramu tekoši, visu līdz galam. Lūk, ko viņš izlasīja:

«Atbilde aizkavējās, jo vajadzēja pārbaudīt vecos un saņemt jaunus materialus no Tokijas un Nagasaki.

Pirmā komandējuma laikā uz Nagasaki, pirms pieciem gadiem, Gorelovs teicami izpildīja uzdevumu, par ko pēc atgriešanās tika apbalvots ar ordeni «Goda zīme». Divos komandējumā pavadītos gados viņš daudz strādāja, pa­retam apmeklēja teātrus, kino, muzejus, budistu tempļus, iepazinās ar zemes ievērojamākām vietām. Savus vaļas­brīžus bieži pavadīja padomju kolonijas sabiedrībā Na­gasaki un Tokijā.

Nākošajā komandējumā Tokijā, pirms divi gadiem, sastapās ar Abrosimoviem, tēvu un meitu, un sāka tos ap­ciemot aizvien biežāk. Ar meitu, Annu Nikolajevnu, bieži apmeklēja teātrus, pirmās šķiras restorānus un kafejnīcas, aristokrātiskus dansingus. Dzīvoja diezgan plaši. Alga viņam nebija maza, tomēr nez vai tās pietika. Šai laika sprīdī ar padomju kolonijas locekļiem sastapās paretam. Viņa tēvocis, Nikolajs Petrovičs Abrosimovs, ir bijušais cara ģenerālis, Kerenska valdības laikā ticis komandēts uz Japanu kara materialu iepirkšanai un pieņemšanai. 1917. gada revolūcija sastapa viņu tur, un Padomju Krie­vijā viņš neatgriezās. Meita piedzima Japanā. Sieva no­mira pirms desmit gadiem. Dzīvo plaši, ienākumu avoti nav zināmi. Runā, ka spēlējot biržā. Viņam plaša pazīša­nas ar Japanas militarajām aprindām. Otra komandē­juma uzdevumu Gorelovs arī izpildīja labi.

Trešajā komandējumā Tokijā viņš dzīvoja apmēram tāpat, bieži apmeklēja Abrosimovus. Runāja, ka Abrosi- mova meita kļuvusi Gorelova līgava, lai gan atklāti tas netika paziņots. Par kādām veikalnieciskām vai slepenām

Gorelova attiecībām ar Abrosimovu nekādu aizdomīgu ziņu nav.»

Kapteinis domīgi pagrozīja pirkstos zīmuli, tad no­meta to uz radiogramas un piecēlās.

— Tieci nu gudrs, — viņš nomurmināja un sāka stai­gāt pa kajiti, pēc paraduma salicis rokas uz muguras.

Viņš gāja aizvien ātrāk un ātrāk, bieži apstājās un staigāja atkal.

Ģenerālis … Jā, jā … Sis ģenerālis viņam likās aiz­domīgs … Un tad vēl skaistule meita .. . Visparastākais sākums, velns ar ārā! Bet kā var notikt sazināšanās? Ra­diostacijas taču nav! Un vēl tālām pārraidēm…. Un to­mēr … tomēr kāds maršrutu ir paziņojis! Uzmanību, kap­teinī Esiet piesardzīgs, kaptein! Izdarīt kratīšanu? Bet kāpēc tad tieši pie viņa, pie Gorelova? No divdesmit se­šiem cilvēkiem tieši pie viņa? Un kaut tikai tāpēc, ka vi­ņam vienam tik aizdomīga … nu, nevis aizdomīga, bet šaubīga vieta biogrāfijā … Ar ordeni apbalvots … Ap­vainojoši … (Kapteinis jutās samulsis, neveikli.) īste­nībā taču nav nekāda pamata, nekāda iemesla … Nu, kas tur? Labāk mazliet aizvainot vienu, nekā riskēt ar divdesmit sešiem cilvēkiem, zemūdeni. . . Nodarīt postu visai valstij! Dzimtenei! Dzimtenei postu!

Un, sažņaudzis dūres, ar ciešā apņēmībā kvēlošām acīm kapteinis devās pie rakstāmgalda.

* *

*

Sarkanais stūrītis bija pilns ļaužu. Attālākajā stūri nepārtraukti spēlēja neliels džeza orķestris. Jautrība bija pilnā spēkā.

Jaunākais mechaniķis Kozirevs un fiziķis Sidlers, la­bākie dejotāji komandā, braši nodejoja «krievu deju», iz­veidodami neparastus soļus, izdarīdami tādus lēcienus, ka nemitīgi skanēja aplausi un sajūsmas saucieni. Taču šajā jautrībā daudzi laiku pa laikam nepacietīgi pameta acis uz durvīm. Un tomēr durvis atvērās, nevienam ne­gaidot, mirklī, kad Sidlers pietupies virpuļoja kā vilciņš uz vienas kājas un vairs nevis orķestris vadīja dejotāju, bet pats tikko spēja dejotājam tikt līdzi. Durvju klau­

dziens lika visiem attapties, orķestris apklusa pusnotī, uz­reiz iestājās klusums.

Durvīs parādījās mazais, melnīgsnējais, kustīgais me- chaniķa palīgs Romeiko. Uz sliekšņa viņš apstājās un svi­nīgā balsī kā herolds vēstīja:

— Man ir tas gods godājamai publikai stādīt priekšā slaveno atietu, kalnu uzvarētāju, haizivju un citu jūras briesmoņu savaldītāju, pirmklasīgu vilcējspēku, kas rauj pušu Makrocystis perifera streņģes, ilkszirgu ūdens­līdēju trijjūgā, komandas lepnumu un godu —vareno, neuzvaramo Andreju Vas …

— Pieliks ākstīties, vējagrābsli! — gaitenī labsirdīgi nodimdēja visiem labi pazīstamais bass, un durvīs, galvu pieliecis, parādījās milzīgais Skvorešņas stāvs. — Sveiki, puiši! …

Skvorešņa bija tērpies ba^ģ formas svārkā ar sudra­botām pogām un melnās, p™ās biksēs. Viņa seja bija mazliet bāla, taču garās, gaišās ūsas kā allaž pilnigā kārtībā, bet mazās ačeles jautri, varbūt pat draiskulīgi mirdzēja.

Viņš vēl nepaguva parādīties durvīs, kad orķestris rava va|ā tušu, nodārdēja aplausi, atskanēja jautri ap­sveikumi un pieci cilvēki panācās Skvorešņam pretī, ar ģitāru, mandolīnu un balalaiku rokās. Viņi nostājās tā priekša un, pēc senkrievu paražas zemu paklanījušies, iestājoties klusumam, sāka dziedāt pēc seno biļinu parauga:

Ak, vai vēji par jūru bij brāzušies?

Ak, vai putojot viļņi tur gāzušies?

Nē, tur satraukts bij diženais varonis,

Mūsu saulīte — Andrejs Vasiļjevičs.

Ak, pats dziļumu pētītājs vecākais,

Kas uz zemūdens skrējēja — «Pioniers»!

Kā tu gāji pa jūriņu pastaigāt! —

Tikai pamāj ar labajo rociņu —

Tūlīt valzivju bari tur pašķirās!

Tikai piesit ar kreisajo kājiņu —

Sadrūp klintis un viļņi sāk bangoties …

Brītiņu Skvorešņa apjucis skatījās uz šās jaunās biļinas teicējiem, tad samulsis sāka lūgties:

— Nu, beidziet taču kaukt! Man zobi no tā sāk sāpēt. Redz, ko iedomājušies: diženais varonis! Rociņa, kājiņa! Klintis sadrūp!… Tā nemaz nebija.

— Un tevis ari nemaz tur nebija! — smiedamies uz­tvēra Marats. — Apmelo nabaga Andreju!

— Ne mana cūka, ne mana druva … Vai ne tā, An­drej Vasiļjevič? — atskanot vispārējiem smiekliem, mē­ļoja zoologs.

— Kāpēc tad tā, dārgie biedri! — Skvorešņa aiz­stāvējās. — Bet jūs esat aizmirsuši pašus galvenos fak­torus. Bez tiem man nekādas rociņas un kājiņas nebūtu līdzējušas.

No visām pusēm atskanēja saucieni:

— Nu, nu! Runā, klāj vaļā!

— Pastāsti savus noslēpumus.

— Jā, jā. Interesanti! Varbūt ari mums tie noderēs.

Plati iepletis milzīgās kājas, Skvorešņa sāka pieliekt

pirkstus:

— Vispirms, biedri, jūs pilnīgi aizmirstat Archimeda likumu: katrs ķermenis, iegremdēts šķidrumā, zaudē no sava svara tieši tik daudz, cik sver šķidrums, ko šis ķer­menis izspiedis. Kāds bija šīs granita klints tilpums? Augstums apmēram četri metri, garums divi mētri, pla­tums divi metri — tātad tās tilpums būs divreiz divi, pa­reizināti ar četri, tas ir, sešpadsmit kubikmetru. Tātad klints izspieda sešpadsmit kubikmetru ūdens vai tikpat daudz tonnu ūdens. Ja granita īpatsvars ir divi un seš­desmit piecas simtdaļas, tad klints svars līdzinās: seš­padsmit reiz divi un sešdesmit piecas simtdaļas … Nu. matematiķi, palīdziet!

— Noapaļojot — četrdesmit divas tonnas, — kaut kur no kakta lēni nodūca Gorelovs.

Skvorešņa ar cieņu pāri apkārtējo galvām pavērās viņā:

— Jūs galvā tik ālri aprēķinājāt? Nu, tas ir ko vērts!

— Ko lai dara, — Gorelovs pasmīnēja, — tāda pro­fesija …

— Nu labi! Tātad klints svēra četrdesmit divas ton­nas. Ūdeni tā izspieda sešpadsmit tonnas. Tas nozīmē, ka klints ūdenī svēra tikai divdesmit sešas tonnas.

— Tikai? Nu, nu! — ironiskā sajūsmā iesaucās Mat- vejevs.

— Un tālāk, — Skvorešņa pielieca otru pirkstu, pa­laizdams garām Malvejeva ironiju. — Jūras dibens pie ieejas grotā bija stipri slīps uz ārpusi un tapec qrī klints smaguma punkts pārvietojās uz āru. Tas atviegloja manu uzdevumu apmēram uz pusi, tas ir, pamazināja klints svaru līdz trīspadsmit tonnām. Ņemiet vēl vērq, — un Skvorešņa pielieca trešo pirkstu, — manu izdevīgo pozi- ciju, kad kājas noderēja kā lieliskas sviras, — tas man ietaupīja vēl kādas trīs tonnas.

— Goda vārds, — leitnants Kravcovs sāka skiļi smie­ties, — vēl mazlietiņ, un no klints nekas vairs tiepaliks pāri! Un vispār — nekā nebija un nekas nav notcis!

— Nē, nē! — visiem smejoties, iebilda Skvotešņa un pielieca ceturto pirkstu. — Es palieku pie desmit tonnām. Arī tas ir svars, ar ko es nekad nebūtu ticis galā, bet man palīdzēja ceturtais faktors — bailes. Jā, jā! Atklāti sa­kot — nāves bailes! Tur nav ko kaunēties … Tieši tās arī divkāršoja manus spēkus. Bet dodu jums goda vārdu, biedri, lai gan klints galu galā sāka jau padotibs, es sa­jutu, ka mani pēdējie spēki izsīkst. Un tad nāca palīgā piektais faktors. Piektais, izšķirošais faktors! Faktors, kas pēdējā, kritiskā brīdī izšķīra strīdu ar klinti manā labā! Nu, kurš uzminēs, kas bija šis faktors, ko?

— Tu atcerējies, ka vēl neesi atvadījies no manis! — smiedamies iesaucās Marats.

— Nekā tamlīdzīga! — kategoriski iebilda jaunākais akustiķis Pticins. — Viņš atcerējās, ka parādā man div­desmit rubļus un negribēja aiziet no šās pasaules ar blēža slavu. Atdod manu naudu, Andrej Vasiļjevič!

— Es zinu! Zinu! — sauca Šelavins. — Pats dievs tas kungs Cebaots parādījās jums visā savā spēkā un slavā!

Apslāpēdams vispārējo jautrību, Skvorešņa laida va|ā savus pērkondimdošos smieklus:

— Jā, sagaidīsi gan tu viņu! Vai maz viņam pašam savu nepatikšanu virs zemes! Nu labi! Redzu, ka neuz­minēsiet. Jums trūkst izdomas. Visu izšķīra, — viņš sa­cīja, svinīgi paceldams balsi, — visu izšķīra … Bet kur tad viņš ir? Ahā! Nāc, nāc šurp! Nav ko slēpties. Nāc, ne­baidies! …

Skvorešņa satvēra aiz pleca samulsušo Pavļiku un izvilka viņu kajites vidū.

te, kas izšķīra manu strīdu ar klinti! Pavļiks visu izšķīrajun neviens cits!

Atskanēja neticības, izbrīna un sajūsmas saucieni.

— ā, jā, jā! — joprojām dimdināja Skvorešņa. — Kad jutu, ka mani spēki izsīkst, es kā pa miglu pēk­šņi ienudzīju, ka Pavļiks ar skaļu «urā» saucienu me­tas pie klints un uzgulst tai no visa spēka. Tad arī manī uzliesmoja jauna dzirksts. Un klints aizlidoja. Tas bija pēdējaip, ko es atceros.

— Urā! Bravo, Pavļik! Bravo, puisīt! Uzurāt viņu! Uzurāt! Urā!

Sarkanajā stūrītī notika kas neiedomājams. Ļaudis kliedza,! aplaudēja, meta līdz griestiem aiz bailēm un sa­jūsmas spiedzošo Pavļiku. Orķestris visā spēkā grāva vaļā tušu.

— Varens puika, — ar sirsnīgu smaidu sacīja komi­sārs Sj^mins Cojam, kas stāvēja pie durvīm viņam blakus.

Cojs klusu pamāja ar galvu, bažīgi vērodams, kā pie­tvīkušais Pavļiks uzlido gaisā.

Pēkšņi Cojs pamanīja, ka prieks zēna sejā izgaisa, acīs pavīdēja patiesas, neviltotas bailes un seja nobāla. Savāds, neizskaidrojams satraukums pārņēma Coja sirdi, un, uztvēris Pavļika skatienu, viņš aši pameta acis pa labi, kaktā.

Tur stāvēja Gorelovs. Cojs neapzinīgi saspieda komi­sārā roku un aši palūkojās viņā. Viegli sarauktām uz­acīm komisārs cieši vēroja Gorelovu. Tas, sarunādamies ar galveno akustiķi Cižovu, uz mirkli novērsās no sarunu biedra un pāri apkārtstāvošo galvām meta tumšu, naida un dusmu uguns pilnu skatienu uz Pavļiku, kas tobrīd uzlidoja augstu pie griestiem. So skatienu kā Cojs, tā komisārs paguva uztvert vienā brīdī.

Pavļika jautrie spiedzieni aprima. Nobālējis viņš rai­sījās vaļā no laipnajām rokām un skavām.

— Kas tad nu, galva noreiba? Vai šūpošana bija par stipru? — smiedamies un skrullēdams garo ūsu, vaicāja Skvorešņa.

— Kā lai viņš būtu pie tās pieradis, kad ari pats «Pio­nieris», šķiet, nekad nav izbaudījis pamatīgu šūpošanu, — sacīja Marats, noglaudīdams Pavļika galvu.

— Te šai mierīgaja šūpulī pat īsts jūras vilks var sa­skābt, — Maratu atbalstīja Matvejevs.

Cojs izspraucās caur pūli, kas bija ielencis Pavļiku, un, apņēmis viņu ap pleciem, aizveda kajites attālākajā kaktā uz plato, mīksto atzveltņa krēslu.

Viņi atsēdās krēslā, cieši piespiedušies viens otram; turpat tuvumā apsēdās komisārs.

Tikmēr "sākās dejas. Skvorešņa negaidīti viegli un graciozi dejoja valsi ar Matvejevu, kas izpildīja dāmas lomu. Vispār Skvorešņa nespēja no «dāmām» atkauties: visi viņam uzplijās.

Cojs noliecies pie zēna, klusi un maigi vaicāja:

— Kas, mīļais, ar tevi notika? No kā tu pēkšņi tā sa­bijies?

Pavļiks vēl ciešāk piespiedās Cojam un aizvēra acis.

— Tāpat vien … — viņš tikko sadzirdami atbildēja.

— Nekas.

Tad sapurinājies plaši atvēra acis, kas pēkšņi uzlies­moja dusmās un sašutumā. Viņa vaigi pietvīka, dūres sažņaudzās.

— Viņš ir ļauns. .. ļauns, nelabs cilvēks! — Pav­ļiks sacīja aprautā balsī. — Viņš līdz šim laikam nevar man piedot. Tādi nieki! Es taču toreiz tūlīt atvainojos. Es taču netīšām . . .

Lūpas Pavļikam sāka drebēt un, aizvēris acis, viņš atkal apklusa.

— Kas? — jautāja Cojs, kuru mirklī pārņēma zēna aizvainojums un sašutums.

Pavļiks klusēja.

— Vai Fjodors Michailovičs? — atkal klusu un ne­atlaidīgi jautāja Cojs.

Pavļiks pamāja ar galvu.

— Ko tad viņš tev nav piedevis? Kā tu domā, kāpēc viņš uz tevi dusmojas?

— Nu, tīrie nieki. .. Saproti, nieki! — Pavļiks atkal uztraucās, raudzīdamies Cojā kvēlošām acīm. — Par somu. Atceries, izejkamerā mēs ar Maratu sastrīdējāmies jūras eža dēļ, un es iegāzu viņam ar somu pa ķiveri. Bet tā bija Fjodora Michailoviča soma. Nu, es taču to izda­rīju netīšām! Bez nolūka!

— Vai Fjodors Michailovičs tevi sarāja?

— Ne… Viņš tikai uz mani tik nikni paskatījas, ka es pat nobijos. Viņš toreiz izrāva man no rokām savas rakstāmmašīnas kastīti un tā paskatījās, it kā būtu ga­tavs mani nogalināt. Tāpat kā tagad . ..

Komisārs strauji pārmeta vienu kāju pār otru.

— Kādu kastīti? — viņš jautāja.

— Es taču sacīju — no savas rakstāmmašīnas. Rak­stāmmašīnas rezerves dalām, — vienaldzīgi atbildēja Pavļiks un, it kā nomierinājies, pēc tam kad izteicis savu sašutumu, ar pieaugošu interesi vēroja valsējošo komisko pāri — Skvorešņu un Maratu.

Marats ērmojās, ālējās, tīšām jauca un sagrozīja de­jas soļus, mina partnerim uz kājām. Skvorešņa beidzot saskaitās, pacēla viņu kā kaķēnu un tālāk valsēja viens, turēdams savu «dāmu» augstu gaisā. Marats jocīgi kūļāja kājas, velti cenzdamies izrauties no partnera dzel­žainajām skavām, un beidzot sāka saukt palīgā . . .

Pavļiks neizturēja, pilnā kaklā smiedamies, pietrūkās augšā un metās pie Skvorešņas.

— Laidiet vaļā to ērmu, Andrej Vasiļjevič! — viņš sauca, skaņi smiedamies. — Dejosim mēs abi! Es dejošu, kā nākas! Pioniera goda vārds!

— Nāc vien, puikiņ! — milzis viņu priecīgi saņēma. — Nu, vai jau atžirgi?

Skvorešņa nolika Maratu uz grīdas, uzblieza tam pa sēžamvietu, kālab tas, visiem smejoties, kā lode aizsprāga līdz durvīm, tomēr apmierināts, ka beidzot izrāvies no drauga spīlēm.

Orķestris sāka spēlēt polku, un Pavļiks kā draisks kaz­lēns ņēmās lēkāt ap savu partneri.

Cojs palika krēslā viens, iegrimis dziļās domās, ne­dzirdēdams ne muziķu, ne vispārējo jautrību. Arī komi­sārs klusēja.

Pēc dejas «uz publikas neatlaidīgu pieprasījumu», ka paziņoja vakara konferansjē Romeiko, Pavļiks pacilāti no­lasīja savu poēmu «Dziļumu uzvarētāji». Viņam neprātīgi aplaudēja un dažas vietas piespieda atkārtot. Beigās ko­misārs paziņoja, kādas nodarbības un sarīkojumi notiks nākamajās piecās dienās.

Izklīda pēc pusnakts, noguruši, jautri, apmierinati, skanot bravurīgam maršam. Sarkanajā stūrītī palika tikai divi cilvēki — komisārs un Cojs. Kādu brīdi viņi sēdēja klusēdami. Tad komisārs klusu sacīja:

— Kā jūs domājat, Coj, ko tas viss nozīmē?

Cojs lēni pārvilka roku pār spīdīgajiem, melnajiem matiem un atlaidās pret krēsla atzveltni:

— Nekā nesaprotu! Skaidrs tikai tas, ka Fjodors Mi­chailovičs nez kādēļ Pavļiku nemīl Bet kādēļ? Tik jauku, rātnu zēnu! Nevar taču būt, ka somas dēļ . . .

— Jā-ā-ā … — komisārs novilka, domīgi lūkoda­mies kaut kur tālē. — Un vēl nez kāda kastite . . . Savada būšana! Tomēr man šķiet, tas sācies jau daudz agrāk.

Cojs izbrīnījies pavērās komisārā.

— Agrāk? Bet kādēļ gan?

Kajitē ienāca apkopējs Sčerbina ar garu putekļsūcēja kārbu rokās. Viņš tuvojās komisaram un pielika roku pie matrožu cepures:

— Biedri komisar, atļaujiet sākt telpu uzkopšanu.

— Lūdzu, biedri Sčerbina.

Komisārs piecēlās un sacīja Cojam:

— Iesim manā kajitē un tur parunāsimies.

otras daļas beigas