Divu okeānu noslēpums

X n o d a ļ a divas sarunas

Atsitusi viltīgo uzbrukumu, ekspedicija vēl septiņas dienas palika kaujas vietā un sekmīgi nobeidza sāktos pētījumus. Sevišķi apmierināts ar iegūtajiem rezultātiem bija Šelavins.

Apstiprinājās, ka okeana dibena slāņos sastopama elektriskā enerģija, kas tika vispusīgi izpētīta, un tas ār­kārtīgi uzkurināja Marata izdomas bagāto fantaziju. Viņu jau nodarbināja projekti — organizēt milzīgas elektrisko akumulatoru baterijas, kuras savāc un uzkrāj jūras di­bena slāņos nemitīgi rodošos elektrisko enerģiju un pēc tam aizvada to uz sauszemi rūpniecības, transporta un sadzīves vajadzībām. Marats ar savu entuziasmu prata aizraut pat Selavinu un padarīt viņu par sava projekta dedzīgu piekritēju un aizstāvi. Sienas avīzē parādījās Selavina raksts, kurā viņš uzbruka skeptiķiem un mazti­cīgajiem, kas šaubījās par projekta praktisko nozīmi.

Diskusija iedegās kā ugunsgrēks, un Marats jutās laimes augstumos.

Zemūdene tagad peldēja divu paralēlu straumju sa­skares joslā — še savienojās siltā, transversālā straume, kas nāk no rietumiem, no Falklendu salām uz austru­miem, uz Dienvidafrikas krastiem, un Horna raga auk­stā, platā straume, kas plūst tai pašā virzienā, cieši sa­skaroties ar silto, un izveido Atlantijas daļu austrumu straumes lielajā, noslēgtajā lokā, kas šajOs augstajos platuma grādos apjož visu zemeslodi.

Tāpat kā visos gadījumos, sadur6ties aukstajārti Un siltajām straumēm, šie apgabali kā okeana virspusē, tā dziļumos atšķiras ar daudzām fiziskajām un bioloģiska­jām īpatnībām. Seit atmosfērā visbiežāk novērojamas aukas, m'iglas, liels mākoņu daudzums, lieti, bet okeana ūdeņos — ārkārtēja dzīvības bagātība un attīstība, Sākot ar planktonu (mikroskopiski organismi, kas pasivi peld pa ūdens virsu un ir ūdens faunas barības pamats) un beidzot ar jūras dzīvnieku vislielākajiem pārstāvjiem.

Cik tālu šo apstākļu iespaids izpaužas okeana dziļu­mos? Kādas jaunas, zinātnei vēl nepazīstamas ūdens or-

ganismu sugas tur sastopamas? Kā še izplatās aukstas straumes, kas izceļas pie ledū iekaltā Antarktidas konti­nenta, kūstot šļūdoņiem, un pastiprinātas siltuma izsta­rošanas ietekmē Atlantijas okeana dienvidu antarktiska- jos apgabalos? Kāds še īstenībā dibena reljefs un kā tas ietekmē dziļumu ūdeņu kustību un temperaturu tajos?

Visas šīs un daudzas līdzīgas problēmas nodarbināja zemūdenes zinātnisko ekspediciju. Rosīgs darbs norisi­nājās ne vien biežajās, lai arī īslaicīgajās pieturās, bet arī zemūdenes brauciena laikā — laboratorijās-kabinetos un pat pie borta logiem. Lēni virzoties ar triju desmit­daļu lielu ātrumu un iededzinot neapdraudētos dziļumos spēcīgus prožektorus, zemūdene pievilināja savā tuvumā daudzus ūdens organismus, un Selavina palīgam Sidle- ram, kas reizē bija mākslinieks un ekspedicijas kinoope­rators, sākās ļoti saistošs darbs.

Šajās dienās Pavļiks neatkāpās no Sidlera, jūsmo­dams par visu, kas parādījās prožektora spēcīgajā gaismā, kā ari par ātrumu un mākslu, ar kādu tas viss nekavējoties tika uztverts kinolentā vai attēlots albumā ar zīmuli un krāsām.

Vispār garastāvoklis Pavļikam pēdējās dienās bija sevišķi līksms: kapteinis viņam pastāstīja, ka pēc Gal­venā jūras štaba ziņām Pavļika tēvs esot jau pilnigi at­žirdzis no «Diogena» avarijā dabūtajiem ievainojumiem un drīz atstāšot slimnīcu. Lai gan tēvs Pavļika izglāb­šanas sīkumus nezinot, taču visas Pavļika radiogramas viņam nodotas un viņš tagad par dēla dzīvību esot pilnīgi bez rūpēm.

Visas šīs dienas Pavļiks aiz laimes jutās kā spārnos. Ši laimes sajūta un nemitīgā sajūsma par visu, kas bija apkārt, galu galā noveda pie negaidīta rezultātā. Ieslē­dzies veselu dienu Pļetņeva kajitē, kur viņš dzīvoja kopš savas ierašanās uz zemūdenes, Pavļiks vienā paņēmienā, no galda nepieceldamies, uzrakstīja garu jo garu poēmu, kurā svinīgi apdziedāja okeana diženumu, tā skaistumu, bagātības, tā noslēpumaino dzīvi un padomju cilvēku uzvaru pār to …

Radists todien savā kajitē staigāja uz pirkstgaliem, tikko uzdrīkstēdamies elpot, un kā lielāko noslēpumu pa­stāstīja Maratam, Skvorešņam, intendantam Orechovam un pavāram Belogolovijam, ka «zēns sacer kaut kācļas dzejas» un ka «viņš taisni kā jucis un iededzies iedvesmā …».

Pievakarē jau visa zemūdenes komanda zināja par poēmu un ar pieaugošu nepacietību gaidīja' tās parādī­šanos.

Vēlu naktī, kad Pļetņevs, atgriezies no sardzes, klusu kā pelīte izģērbās un gatavojās likties gulēt, Pavļiks bei­dzot pielika punktu, nometa spalvu, atgāzās pret krēsla atzveltni un, aizvēris acis, tīksmi izstaipījās. Pēc visa bija redzams, ka pabeigts liels darbs un iztukšotā, spē­kus zaudējusī dzejnieka dvēsele ilgojas vienīgi mieru un atpūtu …

Tomēr jau pēc dažām minūtēm, radistu iepriekš bries­mīgi nozvērinājis, ka tas «nevienam, nevienam nestāstīs», Pavļiks, stāvēdams kajites vidū, aizvien vairāk un vairāk iekaisdams un kratīdams pacelto roku, lasīja viņam priekšā savu sacerējumu. Dziļām rievām klātā, it kā trak­tora izvagotam laukam līdzigā Pletņeva seja nemitīgi mainījās. Aiz sajūsmas viņš nespēja palikt mierā, ik mirkli pārtrauca lasītāju jūsmīgiem saucieniem:

— Kā, kā? …

… Un tavu varenību drūmo Ir padomjzemes cilvēks drupās triecis.

— Lieliski! Es tev saku, tas ir lieliski, Pavļik! Tev tas jāieliek mūsu sienas avīzē! Jā, jā .. . Katrā ziņā. Neka­vējoties! Nekavējoties!

— Vai patiesi, Viktor Abramovič? — mazliet samul­sis, taču laimē starojošām acīm jautāja Pavļiks. — Jūs tiešām tā domājat?

— Katrā ziņā, Pavļik! Katrā ziņā! Tūdaļ ej pie Ore- chova un palūdz viņu pārrakstīt uz mašīnas. Bet pēc tam nodosim sienas avīzes redakcijai.

Pavļiks brītiņu šaubijās, tad sacīja:

— Ziniet, Viktor Abramovič … un ja nu tomēr ne­pieņem? Bet no Orechova visi dabūs zināt. ..

— Ko tas nozīmē — nepieņems? Pieņems. Es tev saku, ka pieņems! Tādu darbu? Katrā ziņā ievietos! Es pats pateikšu redakcijai! Tā ja!

Taču Pavļiks noraidoši purināja galvu: dzejnieks pa­lika pie sava.

Pļetņevs piekāpās:

— Nu, tad zini ko? Uz zemūdenes ir vēl viena rak­stāmmašīna — Gorelovam. Ej, palūdz viņu. Viņš tev ne­atteiks.

Pavļiks atplauka.

— Tā ir ideja! Fjodors Michailovičs man neatteiks. Es pats pārrakstīšu! Es protu rakstīt uz mašīnas. Un Fjodors Michailovičs jau nu gan nevienam nestāstīs.

Tā arī nolēma.

Pavļiks pārlaida gaužām nemierīgu nakti un jau labu laiku pirms modināšanas bija kājās.

Pēc brokastīm, aiz pieklājības pakavējies vēl stundas ceturksni — bezgala ilgas piecpadsmit minūtes! — viņš ar gurstošu sirdi pieklauvēja pie Gorelova kajites durvīm. Neviens neatbildēja, un Pavļiks pieklauvēja otrreiz.

Gorelovs parādījās durvīs saīdzis, it kā satraukts, taču, i( raudzījis Pavļiku, pasmaidīja:

— Nāc iekšā, Pavļik, nāc iekšā! Sēsties. Ko pa­stāstīsi?

Viņš aizslēdza durvis un nosēdināja Pavļiku sev iepretim.

— Fjodor Michailovič, — sarkdams un stostīdamies iesāka Pavļiks, — es te esmu ko uzrakstījis — dzejoli… sienas avīzei. Bet tas jāpārraksta uz mašīnas. Atļaujiet man izmantot jūsu rakstāmmašīnu. Es pats pārrakstīšu. Es protu. Vai atļausiet, Fjodor Michailovič?

Smaids Gorelova sejā nodzisa. Viņš pietrūkās no krēsla un divas reizes ātriem soļiem pagājās pa kajiti, to­mēr jau nākamā acumirklī smaidīdams pavērās Pavļikā.

— Nu labi, sēdies klāt, Pavļik! Nevar taču dzejnie­kam atteikt. Es pats gribēju nupat pastrādāt, bet tādam mērķim . . .

— Paldies, Fjodor Michailovič! — Pavļiks nosarka. — Liels paldies! Tikai, lūdzu, nevienam nesakiet.

— Vari būt mierīgs.

Pēc brītiņa kajiti piepildīja rakstāmmašīnas mīkstie klikstieni.

— Tik vecs «Undervuds», bet tik viegli strādā! — Pavļiks pa starpām jūsmoja. — Es domāju, ka jums ir maza portativa mašīniņa, bet, rau, cik šī liela!

— Jā … — Gorelovs atbildēja, atraudamies no grā­matas, kurā šķita iegrimis. — Tā man jau sen. Es pie tās esmu ļoti pieradis.

Mašīna atkal sāka klikstēt. Bet Pavļiks bija pieklājīgs zēns. Viņam šķita, ka Gorelovam ir garlaicīgi klusēt, un viņš delikāti sacīja.

— Es Amerikā pieradu pie «Undervudiem». Gan rak­stīju, gan arī izjaucu un tīrīju. Tikai tur šīs mašīnas tagad mazas, kompaktas. Bet vecus modeļus es gandrīz nesa­stapu. Tām droši vien daudz lieku detaļu?

— M-hm, — no grāmatas neatraudamies, nomurmi­nāja Gorelovs.

— Re, piemēram, te zem sviriņām kaut kāda kas­tīte, — laipni turpināja Pavļiks. — Interesanti, kāpēc ta vajadzīga? Ko?

Gorelovs strauji nometa grāmatu uz galda, un, mirkli klusējis, caur zobiem novilka:

— Tur … ir rezerves daļas. Tu, Pavļik, labāk neat­raujies no darba. Es steidzos, un man pašam jāstrādā ar mašīnu.

Pavļiks samulsa.

— Labi, labi, Fjodor Michailovič, — viņš attrauca, — atvainojiet, man vairs nav daudz, es ātri. . .

Vieglie mašīnas klikstieni tagad plūda nemitīgi, tos pārtrauca vienīgi īsa švīkoņa un atsitieni intervālos un pārnesumos. Gorelovs nespēja nosēdēt uz vietas: viņš ik mirkli trūkās kājās un, dažus soļus pagājies pa kajiti, at­kal apsēdās. Viņš drīz ķērās pie grāmatas, drīz atkal to aizmeta. Viņa vaigu kauli nemitīgi kustējās.

* *

*

Tai pašā rītā, kad Pavļiks ar drebošu sirdi klauvēja pie Gorelova kajites durvīm, gaiteņa otrā galā kapteiņa kajitē iegāja profesors Lordkipanidze. Samulsums, kas pēdējās dienās zoologu pārņēma, sastopoties un sarunājo­ties ar kapteini, viņu neatstāja arī šodien.

— Labrīt, Lord! — kapteinis viņu sirsnīgi saņēma, pieceldamies viņam pretī, tērpies sniegbaltā, neaizpogātā formas svārkā. — Lūdzu, sēdieties . . . Nē, nē, lūk, šeit. Te jums būs ērtāk.

Viņš piebīdīja pie galda vienīgo atzveltni, kas stāvēja kajites kaktā, bet pats apsēdās uz viegla, pīta krēsla.

— Gribēju ar jums parunāties, Lord, par jūsu dar­biem tuvākā laika un par to, kā mēs tos iekārtosim.

— Lūdzu, Nikolaj Borisovič, es klausos.

— Pēc mūsu pieņemtā plāna, nākamā dziļūdens stāv­vieta, kur uzturēsimies ilgāku laiku, būs pie Ugunsze- mes. Man gribētos tagad precizēt, kur tieši darbi notiks, rajonu, kādu esat nodomājuši aptvert, cik daudz cilvēku tur strādās.

— Atvainojiet, Nikolaj Borisovič. .. Vai iūs ne­esat aizmirsis īslaicīgo stāvvietu, ko mēs paredzējām pie Berdvuda sēkļa, pusceļā starp Falklendu salām un Ugunszemi! Man ļoti gribētos šo rajonu izpētīt un datus salīdzi­nāt ar rezultātiem, kādi iegūti, izdarot pētījumus «Valdi- viejas» Agulas sēklī, kas atrodas dienvidos no Adatas raga.

— Protams, Lord! Bet šī vienu dienu ilga pietura ne­prasa tādu sagatavošanos un tādu piesardzību kā pietur­vieta pie Ugunszemes. Tieši tur mums jāsper visnopiet­nākie soļi, lai pasargātu ekspedīciju no jebkādiem pārstei­gumiem. Lai cik stipri mēs esam, lai cik nodrošināti pret uzbrukumu, tomēr mēs nezinām, ko vēl var izdomāt ienaidnieks. Pēdējais torpēdu uzbrukums šai ziņā diezgan raksturīgs. Un tā, dārgais Lord, pirmais jautājums: kur tieši un cik lielā apgabalā jūs esat nodomājis izdarīt pētī­jumus Ugunszemes rajonā?

— Gribētos izpētīt šā archipelaga piekrastes dien­vidu joslu, — sacīja zoologs, pieceldamies un pieiedams pie kartes. — Pirmkārt, tā visai maz pētīta; otrkārt, tur ļoti reti parādās kuģi, un tāpēc tā daudz drošāka nekā Magelana jūras šaurums . ..

— Sis apsvērums sevišķi svarīgs, — kapteinis apstip­rināja. — Mans uzdevums ar to kļūst daudz vieglāks. Kādu rajonu jūs domājat še aptvert?

— Es domāju sākt no Nasavas līča, — zoologs atbil­dēja, vilkdams ar zīmuli pa karti, — pēc tam, skarot Ve- lestona salu ziemeļu piekrasti, nobraukt gar Hardi pussa­las dienvidu krasta līniju, aizkļūt līdz Kuka līcim Hesti salas rietumu krastā un beidzot, ja laiks atļaus, izpētīt šeit Londonderi salu labirintu. Domāju, ka ar divām nedēļām, ko esam paredzējuši šai stacijai, pilnīgi pietiks.

— Nu, lai notiek! — labprāt piekrita kapteinis. — Jums tas labāk zināms. Tagad atļaujiet apskatīt jūsu apzīmēto joslu no navigacijas viedokļa. Visa šī josla pār­pilna apakšzemes klintīm, akmeņiem, rifiem, bagāta sē- rēm, pakļauta nejaušiem un kapriziem vējiem, aukām, vētrām un stiprām straumēm. Tā ir ārkārtīgi grūta un bīs­tama kuģniecībai — tiklab virs ūdens, bet it sevišķi zem­ūdens kuģniecībai. Mums tas viss, tiesa, nav bīstams: mēs neesam akli kā parastās zemūdenes, un mūsu dzinēji ir pietiekami spēcīgi. Tomēr kuģošana še prasa lielu sasprin­dzinājumu un uzmanību. Vai daudz cilvēku jums vajadzēs, Lord?

— Viss ekspedicijas zinātniskās da|as sastāvs un visi, ko atvēlēs jūsu devība, Nikolaj Borisovič, — pasmai­dīdams vienīgi ar lūpām, atbildēja zoologs un devās uz savu krēslu.

— Daudz jums nedošu, dārgais Lord, bet vienu otru gan varēs laist jums līdz, sevišķi tos, ko jūs un Ivans Ste- panovičs jau esat paguvuši savaldzināt. Varēs dot Skvo- rešņu un Maratu, Matvejevu, nu, protams, Pavļiku. Ko vēl? … Redz, Gorelovu — nez vai varēs. Man, protams, ļoti žēl jūs sarūgtināt, bet… brauciens būs grūts, un vi­ņam jāatrodas savā postenī.

— Protams, Nikolaj Borisovič, lūdzu! — zoologs pēkšņi atdzīvojās. — Es nepavisam neuzstājos par Go­relovu, lūdzu … Mēs tiksim galā arī bez viņa. Patiesil

— Nu, nu . . . Kāda neparasta pašaizliedzība, — kap­teinis iesmējās. — Tomēr, Lord, laiku pa laikam, tiklīdz vien būs iespējams, es jums viņu atdošu. Arī viņam tas būs mazs atalgojums par teicamu darbu. Bet tagad uz­klausieties darbu kārtību, kādu gribu jums ieteikt. Nasa- vas līcī zemūdene izsēdinās visu ekspedicijas zinātniskās daļas sastāvu ar visiem tās piederumiem. Šajā rajonā jūs strādāsiet pēc jau iepriekš šai stacijai izstrādāta gra­fika — divas trīs dienas vai arī ilgāk, ja vajadzēs. Jūs izsēdinājusi, zemūdene izies atklātā okeānā un tur kreisēs, netuvojoties krastiem. Ik dienas brokastis jūs ēdīsiet uz zemūdenes pirms došanās ceļā, pusdienās atgriezisieties uz zemūdeni peilējot; pēc atpūtas atkal dosieties darbā, bet vakariņās un uz naktsguļu atkal atgriezisieties mājās. Kad visi darbi Nasavas līcī būs pabeigti, zemūdene aizve­dīs jūs uz plānā norādīto nākamo punktu, izsēdinās tur jūs, un darbi noritēs tādā pašā kārtībā. Atzīstu, ka tāda kartība būs jums diezgan nogurdinoša, taču to prasa zemūdenes drošība. Vai tas jūs apmierina?

— Neko nevaru iebilst, Nikolaj Borisovič! Jūsu priekš­likums ir ļoti prātīgs. Neko labāku neizdomāsim! — de­dzīgi apstiprināja zoologs. Viņš mirkli apklusa un, acis nolaidis, lēni sacīja: — Ziniet, Nikolaj Borisovič .. . Man vienkārši nav miera katru reizi, tiklīdz sāku domāt par nākamajām ilgākajām pieturvietām. Pats nezinu, kāpēc. Kļūst baisi, un es … baidos, vienkārši nezin kāpēc baidos.

Kapteiņa seja kļuva nopietna, negaidot viņš pacēla

savus allaž pusnolaislos plakstus, un it kā divi dedzinoši zili stari ieurbās zoologa skumju un mulsuma pilnajās acīs.

— Es jūs pilnīgi saprotu, dārgais Lord, — sacīja kap­teinis. — Pārāk daudz rūgtas pieredzes mums bijis divās tādās stacijās. Ne tik briesmīga ir sastapšanās ar ienaid­nieku, cik briesmīgi tas, ka nav iespējams šo sastapšanos izskaidrot. Kā viņš tik pārsteidzoši precizi uzzina mūsu zemūdenes atrašanās vietu? Un ne tikai šo niecīgo punktu visā milzīgajā, bezgalīgajā okeana plašumā, bet arī laiku, kad zemūdene tur atrodas? Vēl vairāk: ienaidnieks uzzina to pietiekami savlaicīgi, lai pagūtu sagatavoties un ieras­ties, kur vajag! Netieku gudrs . ..

— Acīm redzot viss mūsu maršruts kaut kādā veidā kļuvis zināms mūsu ienaidniekam, — zoologs piebilda.

— Viss vai tikai daļēji — nevar pateikt, — domīgi at­bildēja kapteinis.

— Daļēji? — zoologs lēni pārjautāja. — Jūs domājat, ka ienaidnieks varēja maršrutu uzzināt pa daļām?

— Kāpēc gan ne? — kapteinis paraustīja plecus.

— Tad … tad … — zoologs apjucis pavērās kapteinī. — Kā tad tā? … Vai tiešām? Vai tiešām tas varētu būt?

Viņam aizrāvās elpa, un sejā lēnām izzuda sārtums.

— Ko jūs gribat sacīt, Lord? — acis nepaceldams, vienaldzīgi vaicāja kapteinis.

Zoologs atņēma elpu un brītiņu klusēja. Tad, it kā sa­ņēmis dūšu, apņēmīgi sacīja:

— Es … es nezinu, Nikolaj Borisovič, vai tam var būt kāda nozīme vai ne, taču uzskatu par savu pienākumu jums paziņot, ka reiz … es pasacīju Gorelovam mūsu pēdējās ilgākās piestātnes vietu . . .

— Vai tiešam? — kapteinis strauji palūkojās zināt­niekā. — Kā tad tas gadījās?

mmm

— Viņš tad vel nebija pilnīgi atveseļojies t>ēc noti­kuma ar Šelavinu. Pēc nobrukuma. Reiz viņš ienāca pie manis un lūdza atlaist viņu kā veselu, lai ātrāk varētu at­stāt zemūdeni un piedalīties mūsu zinātniskajā darbā. Es viņam atsacīju, taču, redzot viņa lielo sarūgtinājumu, mierinājumam apsolīju pirmajā ilgākajā pieturas vietā ņemt viņu līdzi. Uz viņa dabisko jautājumu, vai līdz šai pieturai vēl tālu, es minēju tās vietu. Vai tiešām tam varēja būt kāda nozīme, Nikolaj Borisovič? — satraukts jau­tāja zinātnieks.

Kapteinis ilgi klusēja, ar pirkstiem ritmiski bungo­dams pa galdu. Beidzot viņš nopūtās un pacēla acis uz zoologu. Mirkli ielūkojies šajās acīs, zinātnieks sajuta ta­jās asu pārmetumu un vēsumu.

— Neatkarīgi no sekām, Arsen Davidovič, jūsu rīcība ir bijusi absolūti nepieļaujama. Sevišķi kaujas apstākļos. Es jums uzticēju kara noslēpumu, bet jūs to izpaudāt. Tā no jūsu puses bija liela neuzmanība, ja nesaka vēl vairāk. Nešaubos, ka šī rīcība bijusi vienkārši vieglprātība kara noslēpumu jautājumos, kas vēl diezgan bieži sastopama civilo iedzīvotāju vidū. Varbūt šai gadījumā tā nav nove­dusi pie kādām bīstamām sekām, nav saistīta ar pēdējo dienu notikumiem. Nezinu. Bet jūsu vieglprātība, ja to būtu izmantojis ienaidnieks, varēja nest visšausmīgākās sekas. Tā varēja nozīmēt bojā eju mūsu ekspedīcijai, bojā eju mūsu kuģim, uz ko valdība liek tik lielas cerības mūsu Dzimtenes aizsardzībā.

Kapteiņa vārdi izskanēja uzsvērti skarbi un neparasti spēcīgi. Viņš piecēlās un saviļņots dažas reizes pagājās pa kajiti.

— Es pilnīgi . . . saprotu … — nodūris galvu, aprautā balsī klusu sacīja zoologs. — Es nemeklēju sev attaisno­jumu. Un esmu gatavs uzņemties . ..

— Pagaidām par to nerunāsim, — pārtrauca viņu ' kapteinis. — Es, protams, par visu ziņošu Galvenajam

Štābam, bet tagad runa nav par to. Mums vēl priekšā tāls ceļš, kurā mūs varbūt sagaida daudz briesmu un slazdu. Mums jāizpilda mūsu darbu programa un mūsu zemūdene pilnīgi neskarta noteiktā laikā jānogādā Vladivostokā. Svarīgi, lai jūs turpmāk neaizmirstu, ka atrodaties uz karakuģa, ka jums jāseko katram savam vārdam, katrai kustībai. Un sevišķi jāglabā mūsu maršruta noslēpums.

Kapteinis apsēdās uz krēsla un, brītiņu klusējis, tur­pināja:

— Bet tagad par Gorelovu. Es, Arsen Davidovič, ne­domāju, ka Gorelovs spējīgs uz nodevību. Taču šīs ma­nas personīgās domas nebūt nav pietiekamas noteiktam, drošam spriedumam. Lielāka nozīme šajā gadījumā ir tīri objektiviem apsvērumiem. Kā vispār kāds no zemūdenes

ekipāžā var sazināties ar kādu personu, kas atrodas virs ūdens? Mūsu ce|š neiet taisnā virzienā, mēs nebraucam ar vienādu ātrumu, bieži izdarām negaidītas pieturas. Un jūs, un pat es nevarētu no rīta noteikt, kur, kādā okeana vietā zemūdene būs pusdienas laikā. Kā gan var sastap­ties kāds no mūsu ļaudīm ar savu līdzzinātāju ārpusē, ja nevar iepriekš vienoties par satikšanās vietu?

Zoologs vērīgi sekoja kapteiņa domu gājienam, prie­cīgi mādams ar galvu.

— Varētu domāt, — kapteinis turpināja, — ka no­ziedznieks sakariem izmanto radio. Bet mūsu zemūdenes radioaparati tūlīt reaģētu, uz tik tuvu kaimiņu un atklātu svešu aparatu uz zemūdenes.

— Bet radioaparati mūsu skafandros? — jautāja zoo­logs.

— Jūs taču zināt, ka tic darbojas tikai uz divdesmit astoņiem dažādiem, tomēr precizi noteiktiem viļņiem, — sarunām ar zemūdeni un ar katru mūsu komandas lo­cekli. Ja sarunas notiktu ar kādu citu personu uz kāda no šiem viļņiem, tad to dzirdētu attiecīgs skafandrs vai auto­mātiski arī zemūdene, ja skafandrā neviena nebūtu. Tur­klāt šo radioaparatu darbības attālums nepārsniedz divi simti kilometru.

— Jā . .. — domīgi sacīja zoologs. — Tātad sakari ar ienaidnieku netiek uzturēti no zemūdenes. Ko tad lai domā? Kas vēl zina mūsu maršrutu?

Mirkli padomājis, ar acīm redzamu nedrošību kaptei­nis negribīgi ieteicās:

— Protams, Galvenais štābs.

Zoologs plati iepleta acis:

Kā?! Vai tiešām tur butu varējis iekļūt spiegs?

Kapteinis īsi un nervozi pabungoja pa galdu, tad dobji atbildēja:

— Labāk vērosim to, kas notiek še, mūsu deguna priekšā. Protams, es ziņoju Galvenajam štabam visu, kas attiecas uz zemūdeni. — Un, mirkli klusējis, lēni, it kā ar milzīgu smagumu plecos, piecēlās. — Tātad mēs esam vienojušies par nākamo darbu kārtību. Neaizmirstiet, Ar­sen Davidovič, manus brīdinājumus. Un sekojiet uzma­nīgi visam, kas noliek ap jums. Uz mums visiem, kā uz partijas biedriem, tā bezpartejiskiem bo|ševikiem, gulstas milzīga atbildība.

Zoologs piecēlās un, klusēdams palocījies, devās uz izeju.

Kapteinis stāvēja, atspiedies ar roku pret galdu, un pavadija zinātnieku ar ilgu, vērīgu skatienu.

Tā nekustīgi viņš nostāvēja dažas minūtes, lūkoda­mies kaut kur tālumā. Tad, salicis pēc mājas ieraduma rokas aiz muguras zem atpogātā svārka, viņš ar nolaistu galvu sāka lēni staigāt pa kajiti.

Vieglas, tikko jaušamas, gandrīz nemanāmas trīsas nāca no kuģa korpusa, atbalsodamās kapteiņa augumā, un smadzenes pierasti un meclianiski fiksēja: divas des­mitdaļas ātruma. Kuģis reizumis mazliet sašūpojās, un smadzenes neapzinigi atzīmēja: kaut kas liels pašāvās garām. Beidzot, apstājies un pārvilcis roku pār matiem, viņš nopūtās un atlaidās krēslā pie galda. No slepenas at­vilktnes galdā kapteinis izņēma nelielu kartotēku, nolika sev priekšā, pārcilāja no bieza, cieta papīra izgatavotās kartītes un izvilka vienu no tām. Kartītei augšpusē lie­liem, melniem burtiem bija iespiests:

ZEMŪDENES «PIONIERIS» EKIPĀŽĀ PERSONALAIS SASTĀVS

Un tālāk sekoja:

GORELOVS FJODORS MICHAILOVICS

Tālāk nāca īsas, iespiestas rindiņas, bet tām līdzās ar roku uzrakstītas atbildes.

Kapteinis iegrima lasišanā, neizlaizdams nevienu rin­diņu, nevienu atbildi.

1. Uzvārds, vārds, tēva vārds — Gorelovs Fjodors Michailovičs.

2. A m a t s — galvenais mechaniķis.

3. Vecums — 32 gadi.

4. Partijas piederība — partijas biedra kan- didats no 19 . . . gada.

Kapteinis apstājās, padomāja, paņēma smaili noasi­nātu zīmuli un pretī šai rindiņai uz kartītes malas uzrak­stīja: «5 gadi.»

Tad lasīja tālāk:

5. Tautība — krievs.

6. Dienesta pakāpe — 2. ranga kara inže­nieris.

7. I z g i ī t ī b a — nobeidzis Aviobūvniecības insti­tūta motorbūves nodaļu, pēc tam Kara inženieru akadē­miju raķešdzinēju sekciju.

8. Iepriekšējā darba vieta — rūpnīcas Nr.189 inženieris, projektēšanas biroja priekšnieks; vien­laikus — Stratosfēras lidojumu institūta docents.

9. Vai ir ti.esāts vai atradies izmeklē­šanā, vai arī sodīts disciplinārā kārtī­bā? — Nē.

10. Vai ir apbalvojumi, kādi, par ko? — Ordenis «Goda zīme» par teicamu uzdevumu izpildi pir­majā ārzemju komandējumā.

Kapteinis ar sarkanu zīmuli pielika malā izsaukuma zīmi.

11. Vai pārvalda valodas? — Brīvi angļu, franču un vācu, mazliet japaņu valodu.

12. Vai bijis ārzemēs? Kur, kad, kādā sakarā? — Japanā, resora komandējumā, pirmoreiz —

no 19…. g. līdz 19……. g., otrreiz — 19…….. g. un trešo

reiz — 19…. g.

Kapteinis atkal apstājās un ar zīmuli rokā ilgi do­māja. Tad malā atzīmēja: «1) pirms 5 gadiem, 2) pirms 2 gadiem, 3) pirms gada.»

13. Vai ir radinieki ārzemēs? Kur, kas, radniecības pakāpes? — Jā, Japanā. Tēvocis trešajā augumā Nikolajs Petrovičs AbrosimovS un viņa meita Anna Nikolajevna Abrosimova.

Kapteinis pielika malā ar sarkanu zīmuli divas izsau­kuma zīmes.

14. V a i ir zinātniski darbi? Kādi? — Jā. Skat. pievienoto sarakstu.

15. Paraksts.

Plašiem vilcieniem bija parakstīts: «F. Gorelovs.»

Izlasījis līdz galam, kapteinis atlaidās pret krēsla at­zveltni un ar puspievērtām acīm ilgi iegrima domās. Tad paņēma lielu bloknotu ar augšā iespiestu blanku: «Zem­ūdenes «Pionieris» komandieris.» Noteiktā, skaidrā rok­rakstā viņš uzrakstīja:

«RADIOGRAMA. Stingri slepeni. Maskava. PSRS Kara Jūras Spēku Politpārvaldei. Lūdzu steidzami noskaidrot sikāk un paziņot man par zemūdenes «Pionieris» galvenā mechaniķa Gorelova die nesta komandējuma laiku Japanā. Tāpat par viņa izturēšanos tur, par attiecībām ar radiniekiem, kas atrodas Japanā, — Nikolaju Pet- roviču Abrosimovu, viņa meitu — Annu Nikolajevnu — un citiem, kas tur atrastos. Zemūdenes «Pionieris» komandieris !. ranga kap­teinis Voroncovs.»

Uzrakstījis šo radiogramu^ kapteinis no tās pašas at­vilktnes izņēma šifru grāmatu, un pēc dažām minūtēm radiograma pārvērtās vairākās vienmuļās skaitļu rindās.

Izsaukts pa tālruni, kajitē ienāca vecākais radists Pļet- ņevs un palika stāvot pie durvīm, tās cieši aizvēris.

Kartotēka un grāmata jau bija noglabātas un ieslēg­tas galda atvilktnē.

— Stingri slepeni, Viktor Abramovič, — sacīja kap­teinis, pasniegdams viņam četrkārtīgi salocītu lapiņu.

— Nekavējoties!

— Tieši tā, stingri slepeni, nekavējoties! — skanēja atbilde.

Iegrimis dziļās domās, kapteinis palika viens pie rak­stāmgalda.