Divu okeānu noslēpums

VII nodaļa MELI

Ar vārgu roku zoologs mechaniski nobraucīja bārdu un, pārlaidis acis pār mirdzoši spodro slimnīcas telpu, skumji pasmaidīja.

— Jā, dārgais Marat, rau, ari pašam iznāca izmantot visu, ko esmu še iekārtojis. Varu apliecināt, ka visumā nav slikti… var pat sacīt, gluži labi.

Pacēlis galvu, Marats Izklaidīgi pavērās zinātniekā un pēc tam sāka lūkoties kaut kur tālē.

Viņš bija atnācis apciemot zoologu, kas pēc pārdzīvotā satricinājuma vēl nebija atžirdzis, taču saruna ritēja diez­gan garlaicīgi un gausi.

Pēc traģiskā notikuma ar zinātnieku Marats pilnīgi pārvērtās. Cik agrāk viņš bija jautrs, žirgts, runīgs, tik tagad noslēdzās sevī, izvairījās satikties ar biedriem, brī­vajā laikā kavējās viens savā kajitē, un viņa kajites biedrs Kramers nezināja, kā viņam tuvoties. Bet tai pašā laikā visi redzēja un nojauta, ka Maratu moka kāda neatlaidīga doma, ka viņa galva nodarbināta ar jaunu problēmu, ko viņš sevišķi ņem pie sirds un kas viņu uztrauc tik stipri, kā nav gadījies novērot nekad agrāk, kad viņš bija aizrā­vies ar kādu izgudrojumu.

Joprojām iegrimis savās domās, Marats, mazliet pa­griezies pret zoologu, sacīja:

— Nē, nē, Arsen Davidovič, nerunājiet. . . Pēc ma­nām domām, slikti . .. Vajadzēs kaut ko pārlabot… .

Cienījamais zoologs acīm redzot jutās aizskarts.

— 'Kas slikti?— viņš jautāja, kļūdams uzmanīgs, ga­tavs atvairīt uzbrukumu.

— Ķivere, nederīgā ķivere!

— Ķivere?

— N'ujā! Ķivere, kas jūs tā sakropļojusi!

Zoologs, pacēlies uz elkoņa, platām acīm vērās Maratā.

— Ķivere?! Bet es domāju, ka tu runā par slimnīcas kajiti!

Viņš atlaidās spilvenos un sāka kā bērns skaļi smie­ties.

— Ko tad tu domā par ķiveri, kaco? — smiedamies jautāja zoologs. — Un kas tevi spiež domāt par tādiem niekiem? Ko nozīmē ķivere, salīdzinot ar Saharas apūde­ņošanas problēmu vai Golfa strāvas pagriešanu?

— Vispirms atļaujiet jūs pārlabot, Arsen Davido­vič … Nevis Golfa strāva, bet Golfa straume …

— Atvaino, atvaino, kaco. . . Zini, paradums. No bērnu dienām . .. Nu, un otrkārt?

— Un otrkārt, par ķiveri… Ziniet, Arsen Davido- vič … — Marats uz acumirkli sastostījās. — Es nezin kāpēc jūtu, ka varu runāt atklāti. Ziniet, man tiešām kauns. Nav nekur miera. Nevaru sev piedot, ka neesmu par to padomājis agrāk … kad vēl strādāju ar Krepinu pie ķivere's telefonizācijas. Vissliktākais tas, ka jau tad man iešāvās prātā doma tieši par šīm neērtībām. Bet es pie tās neuzkavējos, neizdomāju to līdz galam. Un tikai tagad saprotu, kāda tā bija bērnišķība, kāda nepiedodama vieglprātība …

Marats satraukts pietrūkās no krēsla un, strauji žesti­kulēdams, izsaucās:

—- Jā, jā! Jūs pareizi sacījāt. Sahara! … Golfa straume! . . . Pasaules problēmas! . .. Bet deguna galā pa­laidu garām vienkāršu, mazu un tik svarīgu uzdevumu — uzlabot ķiveri. Jūs taču tādēļ varējāt aiziet bojā, Arsen Davidovič! Dārgais! Jūs taču tikko neaizgājāt bojā! Kad es par to domāju, esmu gatavs sev plēst matus …

Zoologs uzmanīgi klausījās, nenovērsdams no Marata sirsnīgo skatienu.

— Tikai neuztraucies, kaco! Esi aukstasinīgs! Tu taču nevarēji paredzēt, ka mēs sastapsimies ar tādiem bries­moņiem. Bet tu tomēr esi brašs zēns, kaco! Teikšu patie­sību, man patīk, ka tu sāc saprast ari tā saukto mazo prob­lēmu lielo nozīmi. . . Mazu problēmu nav, mīļais! Katra maza problēma ir daļa no lielas problēmas. Un, neatrisi­nājis mazo, samaitāsi lielo! Tā … Nu, bet ko tad tu iz­domāji?

Nokāris galvu, Marats atsēdās uz krēsla. Mazliet pa­vērsies pret zoologu un acīm redzot joprojām domādams savas domas, viņš iesāka:

— Jā, Arsen Davidovič . . . Tai nelaimīgajā dienā, kad jums izgāja tik slikti…

— Nu, nu, nu … — neapmierināts noņurdēja zoo­logs, — nebūt ne nelaimīgā. Tik ievērojami atklājumi! Ve­sela kolonija Lammelibranchiata cephala Lordkipanidze! Es domāju, tā ar šo nosaukumu tagad ieies zinātnē! — ar zināmu pašapmierinātību piebilda zinātnieks. — Un, beidzot, šis aizvēsturiskais nezvērs! Tas taču ir atklājums ar vispasaules nozīmi! Bet tu saki — nelaimīga diena .. . Kaut vairāk man būtu tādu nelaimju … Nu labi, turpini.

— Nu tā … Todien mēs ar Coju un Pavļiku izgājām no zemūdenes. Sākām draiskoties. Viņi mani noķēra, sa­tvēra no abām pusēm un sāka purināt. Mana galva ķivere svaidījās kā rieksts pudelē. Lai kā centos, lai kā sasprin­dzināju kaklu, tomēr vairākas reizes sāpīgi atsitos ar pa­kausi. Un tad es atkal nodomāju, ka būtu labi ķivere iz­darīt dažus uzlabojumus.

— Un ko tu izdomāji?

— Manuprāt, ķiveri iekšpusē aiz pakauša vajadzētu mīksti izoderēt. Ķiveres mugurpuses caurspīdīgumu mes tik un tā neizmantojam. Bet pret deniņiem un pieri jā­ierīko elastīgas spirāles, apmēram tādas kā matraču at­speres. Pēdējā iekšējo spirāļu vītne jāaptin ar mīkstu izo­lāciju …

— Labi, Marat! — nopietni atsaucās zoologs. — Lie­liska ideja! Pa ceļam to labi pārdomā, bet, kad atgriezīsi­mies mājās, katrā ziņā parunāsim ar Krepinu. Es atbal­stīšu.

Šķiet, šīs sarunas nomierināts, Marats atvadījās un aizgāja, iepriekš palaidis garām Coju, kas ienāca slimnī­cas kajitē.

Cojs bija tērpies sniegbaltā uzsvārcī, ar kārtīgi sasie­tām lentītēm un izskatījās pēc īsta — tiesa, vēl jauna un aiz jaunības mazliet samulsuša ārsta. Žigliem soļiem viņš piegāja pie zoologa gultas.

— Kā iet, Arsen Davidovič? Kā mēs jūtamies? Atļau­jiet jūsu pulsu. Lieliski. Labi pildīts pulss. Septiņdesmit astoņi sitieni minūtē. Jūs ātri atspirgstat…

Cojs uzmanīgi, gandrīz maigi sakārtoja spilvenu zināt­niekam zem galvas, apspraudīja segu.

— Bet no kā tad lai atspirgst? — zoologs viņam lab­sirdīgi uzsmaidīja. — Nieki vien ir! Domāju rīt, parīt cel­ties — un pie darba! Mūs gaida lielisks darbs!

Cojs sāka vēcināt ar rokām, tēlodams vislielākās šaus­mas.

_ — Ko jūs! Ko jūs, Arsen Davidovič! Pat nedomājiet! Ātrāk par piecām dienām nekādi nevar! Pēc tam jums katrā ziņā jāizņem kvarca apstarošanas kurss. Daži elektrizacijas seansi. Nē, nē… Kā to var!

Zoologs acumirklī iedegās dusmās.

— Tu esi traks, Coj! Nē, tu esi galīgi prātu zaudējis!

Ko tu man stāsti pasaciņas! Kādas tur elektrizacijas un kvarci! Man vajag cik vien iespējams ātrāk atgriezties alā un nofotografēt šos nezvērus. Es taču nevaru tos ievie­tot zemūdenē. Es paņemšu līdz kaut vienu galvu. Par to ja'u esmu norunājis ar kapteini: zemūdene še aizkavējas speciāli šai nolūkā. Bet tu te ar savu elektrizaciju un kvarcu! «Apstarošanas kurss»! — zinātnieks sašutis iz­medīja Coju. — Edz kāds! Priecājas!

— Vienalga .. . Varat lamāties, Arsen Davidovič, — lēnīgi, taču aizvainotā balsī noteica Cojs. — Tad es zi­ņošu kapteinim, ka jūs neklausāt. . .

— «Neklausāt»! Atradies ārsts!

Zoologa baritons bija dzirdams visā augšējā gaitenī, iespiedās dzīvojamās kajitēs un dienesta telpās, aizsnie­dzot pat visattālākos kaktiņus mašīnu nodaļā. Starp citu, zemūdene stāvēja uz vietas un nodaļā valdīja pilnīgs' klusums.

No kajitēm izskrēja komandas locekļi, kas neatradās sardzē, klausījās un smējās:

— Mūsu Lords plosās.

— Tas viņam kā pīlei ūdens.

— Plucina nabaga Coju! Spalvas vien put!

— Ar tādu pacientu tīrais negals!

No centrālā vadības posteņa iznāca kapteinis un devās uz slimnīcas kajiti. Kapteinim nācās negaidot uzņemties arbitra lomu strīdā starp ārstu un pacientu. Lēmums bija kā pašam Zālamanam, un to ar gandarījumu pieņēma abas puses: zoologs apsolīja, ka trīs dienas gulēšot ne- dumpodamies, pēc tam, ja viss noritēšot normāli, viņam atļaušot strādāt laboratorijā, bet piektā dienā pat iziet no zemūdenes, lai strādātu alā. Kvarca starus viņš pieņem­šot strādādams. Kas attiecas uz elektrizaciju, tad pagai­dām jautājums paliekot atklāts — tālāk redzēšot, kā būs.

Tomēr, redzēdams, cik ļoti zoologs ir satriekts, ka viņa slimības dēļ visi darbi okeana dibenā un dziļumu pētīšanā šai rajonā pilnīgi apstājušies, kapteinis gāja vēl tālāk. Tā kā Cojs bija pilnīgi aizņemts laboratorijas darbā ar moluskiem un citiem jau savāktiem materialiem, kapteinis apsolīja pēc zoologa izvēles pagaidām komandēt kādu kuģa apkalpes locekli, kas viņa vadībā un pēc viņa in­strukcijām turpinātu materialu vākšanu.

— Es būšu |oli pateicīgs, ja šo darbu jūs atļausiet uzņemties man, — pēkšņi atskanēja dobja balss.

Gorelovs jau sen bija ienācis slimnīcas kajitē, dzirdēja, kā kapteinis izšķīra jautājumu un viņa lēmumu, un tagad stāvēja pie durvju stenderes, lūdzošām acīm raudzīda­mies zoologā.

— Es jau vairākkārt esmu izpildījis šādus uzdevumus jūsu uzraudzībā, Arsen Davidovič,— viņš turpināja, smai­dīdams tuvodamies zinātnieka gultai. — Mani šis darbs tā aizrāva, man šķiet, Arsen Davidovič, ka arī tagad jūs būsiet apmierināts … Manam galvenā mechaniķa dar­bam, Nikolaj Borisovič, — viņš vērsās pie kapteiņa, — tas itin nemaz nekaitēs. Jo vairāk tāpēc, ka mēs laikam vairāk stāvēsim uz vietas, nekā kustēsimies.

— Lūdzu, Fjodor Michailovič! — draudzīgi Gorelo- vam uzsmaidīdams, piekrita kapteinis. — Ja tas apmie­rina Arsenu Davidoviču, tad no manas puses nekādu iebildumu nebūs. Taču lieciet vērā, ka atbildība par dzi­nēju stāvokli un darbu arī turpmāk gulstas uz jums.

— Lieliski, lieliski! Tas mani pilnīgi apmierina, — skaļi priecājās zoologs. — Fjodors MichaHovičs zina, par ko es visvairāk interesējos, kur meklēt un kā meklēt. Mēs abi jau ne mazums esam pastrādājuši kopā. Viss nokār­tots! Pateicos jums, kaptein! Pateicos jums, Fjodor Mi­chailovič!

Ja cienījamais zinātnieks nebūtu tik līksmā garastā­voklī, viņš droši vien būtu ievērojis Gorelova neparasto bālumu, slimīgo, nedabisko smaidu, to, cik bieži tas pār­vilka ar roku pār pieri, it kā noslaucītu nespēka sviedrus. Bet entuziasti, nežēlojot paši sevi, bieži vien tā izturas arī pret citiem. Katrā ziņā bija pilnīgi skaidrs, ka zināt­nieks gluži aizmirsis gan elektrizaciju, gan masažu, gan dubļu vannas, ko viņš vēl pavisam nesen tik neatlaidīgi ieteica savam bijušajam pacientam. Rezultātā visi palika ļoti apmierināti ar sarunu, kas bija sākusies tik vētraini un beigās visus apmierinājusi.

— Coj mīļais, — kad kapteinis bija izgājis, zinātnieks draudzīgi griezās pie sava ārsta un palīga, — iedod, lū­dzu, Fjodoram Michailovičam to sarakstu ar dzīvniekiem, kurus mēs esam paredzējuši sevišķi rūpīgi meklēt dziļu­mos. Iepriekš izsvītro tos, ko u atraduši. Iepazīs­

tini viņu ar visiem mūsu albumiem, zīmējumiem, atlasiem. Sameklē Fjodoram Michailovičam arī pastāvīgu ekskur­siju somu ar instrumentiem un palīgierīcēm.

* *

*

Pēc divu stundu ilgas sarunas ar Coju, iznācis no la­boratorijas, smagi apkrāvies ar materialiem un piederu­miem, Gorelovs aši devās uz savu kajiti. Viņš steidzīgi atslēdza durvis, pēc tam rūpīgi tās aizslēdza un atvieglots nometa visu atnesto uz apaļā galda, kas stāvēja kajites vidū. Kajite bija neliela, iegarena, ar koju un drēbju skapi pie labās sienas un ar mazgājamo trauku, tualetes gal­diņu un lielu spoguli pie kreisās sienas. Virs kojas karā­jās skaists, akvareļa krāsās gleznots portrets — jauna sieviete ar maigu, dai|u seju un lielām, melnām, valdonī­gām acīm. Pie sienas pretī durvīm zem liela, apaļa ilumi­natora, kam tagad no ārpuses bija cieši nolaists priekšā aizlaidnis, stāvēja neliels rakstāmgalds ar piederumiem, tās pašas jaunās sievietes ģīmetni un lielu, vecmodīgu rakstāmmašīnu.

Atbrīvojies no nastas, Gorelovs smagi atlaidās krēslā un, iespiedis galvu plaukstās, ilgi sēdēja ar aizvērtām acīm, paretam sašūpodamies, it kā ciešot mocošas zobu sāpes. Beidzot viņš piecēlās, brītiņu stāvēja, galvu nokā­ris un ar dūri atspiedies pret galdu, tad nodrebinājās un apņēmīgi ķērās pie tikko atnestām grāmatām, albumiem, atlasiem. Kādas trīs stundas viņš neatraudamies ar tiem cītīgi noņēmās, uzmanīgi iegaumēdams zemūdens faunas un floras pārstāvju mākslinieciskos attēlus, izdarīdams izrakstus, pagatavodams no zīmējumiem kopijas, sastādī­dams sarakstus, klasificēdams.

Pēc tam viņš piecēlās, izstaipījās un ķērās pie ekskur­siju somas. Viņš vērīgi pārskatīja visas somas ārējās un iekšējās kabatas ar instrumentiem un piederumiem, atbrī­voja vienu no iekšējām kabatām, pārlikdams tās saturu otrā. Tad devās pie rakstāmgalda, bet pusceļā apstājās, atskatījās un piegāja pie durvīm. Pamēģināja, vai tās labi noslēgtas, paklausījās un, redzams, apmierināts ar klu­sumu gaitenī, atgriezās pie rakstāmgalda un ķērās pie rakstāmmašīnas. Ilgi darbodamies, viņš to izjauca un no­nāca līdz plāksnes centram zem burtu sviriņu loka. Tur atradās neliela, mašīnas iezilganajā krāsā nokrāsota me­tālā kastīte. Gorelovs atskrūvēja to no plāksnes, atlika sānis, atkal samontēja mašīnu un pamēģināja, kā tā strādā. Viss atradās savā vielā, mechanisms darbojās kār­tīgi kā vienmēr, — prāvās detaļas trūkums nemaz nebija jūtams. Gorelovs paņēma metala kastīti un, domīgi pa­svārstījis to rokās, nomurmināja:

— Spiediens ellišķīgs. Vai izturēs? Nav vis tā kā Sar- gasu jūrā, tuvu ūdens virsai…

No šīm paša balss skaņām viņš nodrebēja, izbijies pa­vērās apkārt, tad atgriezās pie ekskursiju somas, ielika kastīti tukšajā iekškabatā, uzlika virsū dažus sīkus instru­mentus un kabatu rūpīgi aizpogāja. Somu aizslēdzis, Gorelovs to pabāza zem kojas un aizgāja uz ēdamistabu brokastis.

Pēc pusstundas atgriezies savā kajitē, viņš pārģērbās darba tērpā, izvilka līdz galam vienu no rakstāmgalda atvilktnēm un atlieca atpakaļ tās dibensienu. Aiz tās at­vērās šaura, slepena kastīte. Izņēmis no turienes dažus dīvainas formas sīkumus un smalku vadu kamoliņu, viņš visu to sabāza ekskursiju somas kabatās.

Ar plecos uzmestu maisu Gorelovs iegāja vadības centralajā posteni un, pie sardzes priekšnieka leitnanta Kravcova noformējis caurlaidi, devās uz slimnīcas kajiti.

— Dod savu svētību, valdniek, — viņš smiedamies nodūca zemā diakona basā, tuvodamies zoologa gultai. — Atnācu pie jums pēc laba ceļa novēlējuma, Arsen Davidovič. Kā saka, jūsu mazuļa pirmais patstāvīgais iz- lidojums!

Priecīgi iesmiedamies, zoologs pagriezās pret viņu:

— Dodu savu svētību! Dodu savu svētību! Vēlu labu veiksmi! Vai Cojs jums visu nodeva? — Viņš pastiepa Go- relovam roku. lai atsveicinātos.

Tikai tagad Gorelovs pamanīja attālāk sēdošo kapteini un viņam palocījās:

— Atvainojiet, Nikolaj Borisovič! Es jūs neredzēju!

Kapteinis laipni pasmaidīja.

—' Nekas, nekas, Fjodor Michailovič! Pievienojos Ar- sena Davidoviča novēlējumiem.

— Ejiet, ejiet, Fjodor Mjchailovič! — satraukts ieru­nājās zoologs. — Ek, apskaužu jūs! Nu, nekas! Drīz il­gāku laiku strādāsim kopā dziļūdeņu stacijā.

Kapteinis nodrebēja un pacēla acis. Viņš cieši pavērās zoologā un Gorelovā, tad nolaida plakstus,-aši noglauz- dams savu zeltaino bārdiņu.

Vēlreiz atvadījies un saņēmis no zoologa vēl daudz norādījumu, Gorelovs atstāja slimnīcas kajiti, pavirši pie­vēris aiz sevis durvis un, it kā iegrimis domās, sastinga uz vietas. \

Viņš dzirdēja klusinātus, taču diezgan skaidri sadzir­damus vārdus:

— Arsen Davidovič, ceru, ka jūs nevienam neesat sa­cījis, kur zemūdene turpmāk apstāsies uz ilgāku laiku?

īsais klusuma brīdis liecināja, ka šis jautājums zoo­logu pārsteidzis negaidot. Gorelovam sirds sastinga.

— Ko jūs, ko jūs, kaptein, — beidzot viņš izdzirda zoologu steidzīgi murminām. — Kāpēc es to sacīšu! Es taču zinu . . . Jūs taču mani brīdinājāt. . .

Gorelovs atviegloti nopūtās un sausi pasmaidīja. Kap­teinis klusēja. Tad atskanēja viņa mierīgā balss:

— Nu labi! Arī uz priekšu +o neaizmirstiet.

Gorelovs atgāja no durvīm un ar to pašu sauso smaidu

stingriem, noteiktiem soļiem ātri devās uz izejkameru.

— Vai kāds no komandas pašreiz atrodas ār­pus kuģa? — viņš vaicāja Matvejevam, kas ar pārsietu roku tomēr ātri un veikli palīdzēja viņam ietērpties ska­fandrā.

— Tieši tā, biedri kara inženieri Selavins un kopā ar viņu Marats un Pavļiks.

— Vai sen jau aizgājuši?

— Kādu pusstundu, ne vairāk.

— Kurp viņi devās?

— Noteikti nezinu, biedri kara inženier… Kaut kur uz dienvidiem.

— Ahā! Nu labi. Pateicos.

Atstājis zemūdeni, Gorelovs iedarbināja skrūvi ar piecu desmitdaļu ātrumu un uzņēma kursu tieši uz zieme­ļiem. Aizpeldējis savus divdesmit kilometrus no zemūde­nes, viņš kādu laiku cītīgi medīja okeana dibenā un da-

žādā augstumā virs tā. Viņš ķēra visu, kas likās nepazīs­tams, un piepildīja somu ar zivīm, jūras vēžiem, holotu;- rijām, hidropolipiem, dziļūdeņu vēžiem, moluskiem. Pēc stundas viņš acīm redzot nolēma, ka diezgan padarījis. Cieši aizvēris somu, Gorelovs pa radio sazinājās ar zem­ūdeni, ar leitnanta palīdzību nosacīja savu atrašanās vietu un paziņoja viņam, ka nodomājis vēl kādu stundu pa­strādāt, pēc tam atkal sazināšoties ar zemūdeni un at­griezīšoties mājās.

Novirzījies no zemūdenes, Gorelovs uzvilka rokās elektriskos cimdus, pārbaudīja ultraskaņas pistoli un, • iedarbinājis skrūvi ar desmit desmitdaļu ātrumu, aizjo­ņoja uz austrumiem, paceldamies aizvien augstāk un aug­stāk. Viņam priekšā no dienvidiem un ziemeļiem stiepās lielā zemūdens kalnu grēda. Kaut kur še, augsti pacelda­mās pār līdzeno kalna muguru, atradās Šelavina atklātā virsotne. Gorelovs to meklēja ilgi un veltīgi. Beidzot at­rada un, ielaidis gaisa maisā skābekli, pacēlās virsotnē. Spriežot pēc dziļummēra, no tās līdz okeana virsmai bija pavisam tūkstoš un simt metru.

Gorelovs pamanīja virsotnē atsevišķi stāvošu klinti ar plašai nišai līdzīgu iedobumu. Iedarbinājis gaisa maisa iekšējo mechanismu, viņš iedzina skābekli atpakaļ pat­ronā un apsēdās uz neliela klintsbluķa. ~Kad viņa saceltais dūņu mākulis izklīda un apkārtējais ūdens ieguva savu parasto skaidrumu un dzidrumu, Gorelovs nomauca elek­triskos cimdus, sameklēja somā no rakstāmmašīnas iz­ņemto metala kastīti un, izraudzījies uz klintsbluķa lī­dzenu vietu, nolika kastīti sev līdzās. Tad pielāgoja tai garas, tievas detaļas, un kastīte ieguva dīvaina jūras eža izskatu — uz visām pusēm no tās stiepās neparastas for­mas adatas. Starp šīm adatām viņš izvilka tievu vadu un vienu tā galu aptina ap kreisās rokas pogu, pie kuras parasti piesprādzē cimdu. Pēc tam Gorelovs nospieda pogu uz kastītes virsējā vāka. Daļa kastītes priekšējās sienas atsprāga vaļā, nogūlās horizontāli, un uz tās at­klājās rakstāmmašīnas klaviatūra miniatūrā. Sienas aug­šējā daļā iedegās garš, šaurs lodziņš. Aiz lodziņa bija redzama izstiepta papīra lenta.

Ar milzīgajiem metala pirkstiem Gorelovs sāka lēnām sist pa sīkajiem klaviatūras taustiņiem.

Ūdens un gaisa okeānu bezgalīgajos plašumos aiz­klīda nesaprotami signāli:

«ECIT . .. ECIT .. Klausies, ECIT … Runā INA 2 . … Runā INA 2 … ECIT . .. ECIT …»