Divu okeānu noslēpums

IX n o d a ļ a magneta torpēdu uzbrukums

Gorelovs pēkšņi satrūkās. Tālumā, tieši viņa priekšā, laternas platajā gaismas strēlē, it kā no tumsas izšāvies, parādījās gara, gluda, gandrīz cilindriskas formas ķer­meņa siluets, kas strauji lidoja pretī. Nākamajā acumirklī

parādījās ķermeņa paka|daļa ar metāliski vizošu apli, kas griezās trakā ātrumā, ar vertikālām un horizontālām stū­rēm un diviem horizontāliem stabilizatoriem — labā un kreisā pusē. No ķermeņa vidus uz visām četrām pusēm stiepās stingri savilkti, spīdoši metala pavedieni.

Zoologa laterna šai mirklī apgaismoja tuvāko apkār­tni: visur — augšā un lejā, pa labi un pa kreisi — stiepās milzīgs metala tīkls ar trīs metri lielām acīm, un šo acu mezglos turējās tikpat dīvaini cilindriski ķermeņi, kas at­gādināja zivis. Tīkls ātri traucās pretī cilvēkiem kā siena, kuras malas izzuda tumsā.

— Lejup! — izmisīgi iekliedzās Gorelovs. — Ašāk uz dibenu!

Pilnā gaitā strauji pagriezuši stūres, viņi metās ar galvu uz leju un, nepaguvuši atjēgties, gandrīz līdz jostas vietai iegrima biezā mīkstu dūņu slānī. Gorelovs tūlīt viegli vien no tām izrāpās. Viņam līdzās dūņās ķepurojās zoologs. Piecu sešu metru augstumā ar negantu troksni, kas pārgāja rēkoņā, ātri tuvojās tīkls ar virknē izstieptiem cilindriskiem ķermeņiem, ko spilgti apgaismoja Gorelova un zoologa laternas. Kad tie brāzās jau tieši pāri dibenam pieplakušajiem cilvēkiem, tuvākie ķermeņi šai virknē pie­peši sašūpojās savos valgos. To apaļīgās galvas tuvojo­ties strauji slīga aizvien zemāk, it kā kaut kas vilktu uz dibenu, un četras lielas, apaļas, zilināta tērauda krāsas acis katrā no šīm galvām traucās uz cilvēkiem, it kā tos cieši aplūkodamas. Viens vai divi no šiem briesmoņiem negaidot brāzās ar galvām uz leju, gandrīz vertikāli saslējuši augšup savas rotējošās astes, taču tūlīt pat, citu līdzi rautas, izlīdzinājās un aizšāvās prom kopā ar visu tīklu.

— Kas tas? Ko tas nozīmē? — pārbijies čukstēja zoologs un tūlīt skaļi iekliedzās: — Tās taču ir torpēdas! Fjodor Michailovič, torpēdas! …

— Klusāk! — draudoši nošņāca Gorelovs. — Ko jūs rēcat kā ārprātīgs? Varbūt tām ir skaņu detonatori, un tās samals mūs putekļos.

Zoologs sēdēja, ar šausmās ieplestām acīm pavadī­dams tumsā nozūdošo tīklu Beidzot viņš atkal ierunājās, klusinājis balsi gandrīz līdz čukstam:

— Bet tās bražas uz dienvidiem, Fjodor Michailovič. Zemūdene var uzdurties tīklam.

Gorelovs iesmējās aprautiem, rejošiem smiekliem.

— Nu, kas jums nāk prātā, Arsen Davidovič! Ultra­skaņas prožektori paziņos zemūdenei par tīklu jau div­desmit kilometru pirms satikšanās ar to. Un infrasarkanie izlūki? Nieki, Arsen Davidovič! Steigsimies labāk uz mūsu saaudzēm .. .

Zoologam kaut kas nepatika Gorelova smieklos, viņa nervozi nobērtajos vārdos. Atkal uzliesmoja vecā antipa- tija, slepenā, neskaidrā neuzticība. Zoologs gribēja atbil­dēt, iebilst, taču klusēja. Viņš stāvēja, raudzīdamies tālē; tumsā, uz to pusi, kur vajadzēja atrasties zemūdenei, uz kurieni tagad, varbūt tai tieši pretī, nesot postu un nāvi, traucās draudošā siena . . .

— Labi, — beidzot piespiedies sacīja zoologs, pavērs- damies pret Gorelovu. — Peldēsim uz saaudzēm .. .

Neatbildējis Gorelovs steidzīgi iedarbināja skrūvi, pa­cēlās dažus metrus augstāk un uzņēma agrāko kursu. Ne­tālu aiz viņa peldēja zoologs. Tagad viņš vairs nenovērsa ne acis, ne laternas gaismu no Gorelova stāva, kas trau­cās pa priekšu. Pēc brītiņa zoologs uzmanīgi uzlika roku uz patronsomas un to atvēra. Mirkli šaubījies, viņš sa­taustīja vienu no pogām, nospieda to, noņēma no pozici- jas un atbīdīja parastā vietā: Gorelova telefons tika iz­slēgts. Tad zoologs nospieda otru pogu un pārbīdīja to uz poziciju. Tūlīt atskanēja pazīstamā, mierīgā balss:

— Klausos, Lord. Runā vecākais leitnants Bogrovs.

— No zieme|iem uz dienvidiem, — sekodams Gorelo- vam, pusbalsī sacīja zoologs, — traucas milzīgs, vertikats tīkls, pilns ar torpēdām. Mēs no tā izvairījāmies, nomez^ damies pie dibena. Baidos, ka tas neuzduras jums.

— Ko? — satraukts pārjautāja vecākais leitnants. — Jūs sakāt — torpēdas? Kādā attālumā jūs tās sastapāt?

— Nezinu … - - zoologs sāka stostīties. — Iznāca tā, ka to neievēroju. Tomēr domāju, kādus sešdesmit vai sep­tiņdesmit kilometrus no tās vietas, kur jūs mūs izlaidāt.

— Aha! Labi. Pastiprināsim novērošanu. Paldies jums! Uz zemūdeni bez rīkojuma neatgriezieties. Aizpel­diet tālāk. Esiet uzmanīgi!

Izslēdzis zoologa telefonu, vecākais leitnants nekavē­joties izsauca kapteini Pec tam viņš savienojās ar Sela- vinu un Skvorešņu, kas atradās darbā ārpus zemūdenes, un arī viņiem ieteica pirms izsaukuma neatgriezties un nekavējoties ar desmit desmitdaļu ātrumu doties tālāk uz rietumiem, turoties tuvāk dibenam.

Pirms dažām minūtēm «Pionieris» bija pārmainījis kursu un tagad gāja pa to pašu ceļu atpakaļ no dienvi­diem uz ziemeļiem.

Nenovērsdams acis no ekrana, vecākais leitnants sa­mazināja kuģa ātrumu līdz četrām desmitdaļām un novir­zīja tā kursu par dažiem rumbiem uz austrumiem.

Ienāca kapteinis. Vecākais leitnants viņam raportēja par zoologa ziņojumu un paša spertajiem soļiem.

Pirmo mirkļa pārsteigumu kapteiņa sejā strauji no­mainīja skarbs smaids. Nepaceldams pusnolaistos plak­stus kā vienmēr, kapteinis sacīja:

— Labi, Aleksandr Leonidovič! Visus jūsu spertos so­ļus un rikojumus atzīstu par pareiziem Komandu uzņe­mos pats. Palieciet pie vadības pults un novērojiet kuģa pakaļgala ekrana pusloku Priekšgalu atstāju sev.

— Klausos, biedri komandieri

— Dodiet trauksmes signālu.

— Tieši tā, — trauksmes signālu!

Visas kuģa telpas aplidoja skaļa, trauksmaina zvana šķindoņa, gaitenī bija dzirdama daudzu soļu apslāpētā dipoņa un švīkoņa, pēc tam uzreiz iestājās kapa klusums.

Nenolaizdams acis no ekrana, plaši iepletis kājas un salicis rokas aiz muguras, kapteinis klusēdams nekustīgi stāvēja spilgti apgaismotā posteņa vidū.

— Medības turpinās? — klusu, it kā vērsdamies pie1 neredzama sarunu biedra, viņš sacīja pēc īsa klusuma briža. — Labi! Bet tagad, draudziņi, jums par to nāksies dārgi samaksāt.

Vecākais leitnants kā nedzīvs tēls sēdēja pie vadības pults, uzlicis pirkstus uz apakšējās klaviatūras.

— Kreisā borta izlūku — uz priekšu! — atskanēja kapteiņa komanda — Virzīt to pa priekšgala pusloku zem­ūdenes apvārsni Distance — piecdesmit kilometru. Krei- sēt no vesta uz ostu un atpakaļ.

Vecākā leitnanta pirksti ātri pārskrēja pār vadibas pults taustiņiem un pogām un sastinga, gaidot jaunu ko­mandu.

Kabinē iestājās sasprindzināts klusums.

Pēc dažām minūtēm ekrana priekšējā puslokā, to pa­mazām piepildot, strauji parādījās neskaidrs, izplūdis tīkls ar lielām, tumšām punktīm acu mezglos. Ar katru sekundi tīkls aizvien asāk iezimējās uz ekrana, tumšās punktis izauga par ieapalām, trulām galvām, aiz tām pa­rādījās ņirboši dzinējskrūvju apji, kas griezās trakā āt­rumā. Ekrana priekšdaļā torpēdu tīkls bija saredzams precizi un skaidri, jo atradās gandrīz jau pie paša izlūka. Bet abos pusloka spārnos, tiklīdz izlūks pagriezās pa labi vai pa kreisi, tīkla kontūras ātri satumsa un izdzisa.

— Skaidrs, — mierīgi sacīja kapteinis. — Pat intere­santi. Tīkls virzās kā vienmērīga siena, aptverdams mil­zīgu platību. Tā ātrums piecdesmit līdz sešdesmit kilo­metru stundā. — Kapteinis negaidot iesmējās. — Šķiet, ka mūsu dēļ viņi grib pārķemmēt visu okeānu!… Lie­liski! … Un deva pavēli vecākajam leitnantam: — Virzīt Jzlūku uz zemūdeni. Lai iet tīklam pa priekšu, simt metru attālumā no tā.

— Tieši tā: virzīt izlūku uz zemūdeni tīklam pa priek­šu simt metru attālumā no tā.

— Tā turēties!

— Klausos: tā turēties!

Tīkla siluets ar tā baismo ēsmu — noteikts un skaidrs ekrana vidū, aizvien neskaidrāks un tumšāks sānos, ek- ' rana apakšdaļā un jumolā, — tagad turējās zemūdenei priekšā nemainīgā stāvoklī. Izlūks pārraidīja uz ekrana tīkla attēlu no viena un tā paša attāluma, un tāpēc likās, ka gan tīkls, gan zemūdene stāv nekustīgi vai kustas ar vienādu ātrumu vienā virzienā.

— Kāds attālums līdz tīklam? — pēc kāda brītiņa jautāja kapteinis.

— Četrdesmit kilometru.

— «Pionieris» tuvojas ar sešdesmit kilometru lielu ātrumu, tīkls — gandrīz ar tādu pašu, — klusu, it kā sevī apsvēra kapteinis. — Pēc dažām minūtēm stāvoklis uz ek­rana mainīsies. Gatavoties manevram.

Vecākais leitnants saslējās. Galvā pazibēja doma: «Kāpēc.jātuvojas? Var taču viegli aizlaisties prom.» Taču šī doma izgaisa, kad pēkšņi tīkla attēls kuģa priekšgala puslokā it kā izdarīja lēcienu un drāzās uz priekšu pretī zemūdenei.

Sāka darboties ultraskaņas prožektori.

Izlūku ligzdā! — atskanēja skarba komanda.

Priekšgala lielgabalu gatavībā!

«Ahāl Redz, kā!» nodomāja vecākais leitnants. «Iz­nicināt torpēdas… Bez trokšņa …»

Ar neticamu ātrumu acu priekšā aizvien skaidrāks iz­auga tīkla attēls. Savādi likās vienīgi tas, ka ar vēl lie­lāku ātrumu šis attēls k|uva skaidrāks ekrana spārnos. Ja tikls virzītos kā taisna, vertikālā siena, tad tā sānda- |am, kuras atrodas tālāk no zemūdenes, vajadzētu palikt miglainākām un neskaidrākām nekā tuvākajai cenlralajai daļai, kas virzījās tieši pretī zemūdenei . . . Bet ekrana spārnos tīkla attēls traucās it kā ar divkāršu ātrumu, un tā kontūras jau bija gandriz tikpat skaidras kā ekrana priekšdaļā. Šķita, ka tīkls apņem zemūdeni no abām pu­sei ii, ķa tā sānu daļas tuvinās … Ko tas nozīmēja? Kap­teinis meklēja šās miklas izskaidrojumu.

Pēkšņi kapteinim aiz muguras atskanēja vecākā leit­nanta satrauktā balss:

— Tīkls parādās uz pakaļgala ekrana abiem spārniem!

— Ak velni! — piespēris kāju un pavērsdamies pret ekrana pakaļdaļu, ārkārtīgi uztraukts iekliedzās kapteinis. —- Magneta torpēdas! Tās ielenc mūs!

Viņš pameta skatienu uz ekrana jumolu. Tīkla augšējā mala liecās lejup, pagaidām vēl tikko manāmi, miglaini iczimējot acu pavedienus.

— Lielgabalu atlikt! Pagrieziens uz vietas! Simt as­toņdesmit grādu!

Zemūdene strauji apgriezās uz vietas — ar priekšgalu uz dienvidiem un pakaļgalu — uz ziemeļiem, pret tīklu.

— Tā turēties! Sešas desmitdaļas ātruma!

— Klausos — tā turēties! Sešas desmitdaļas!

Priekšā uz ekrana pusloka tagad bija tumša, tukša telpa, ko ātri, it kā knaiblēs ietvēra tīkla sānu daļas.

Jau abus ekrana spārnus gandrīz pilnīgi aizsedzis tīkla audums ar tajā melnojošajiem draudošo «pogu» planku­miem. Aizvien zemāk un skaidrāk tas iezīmējās uz jumola.

Koridors priekšā sašaurinās acīm redzami. Nāvi nesošais loks ap zemūdeni sakļaujas …

«Izrauties! Vai pagūsim? … Vai pagūsim?» uztrau­cās vecākais leitnants. Bet viņa pirksti nekustīgi gulēja uz klaviatūras.

— Astoņas desmitdaļas ātruma! — kā šāviens vecākā leitnanta ausīs atskanēja komanda.

Zemūdene drāzās uz priekšu.

Uz pakaļgala ekrana pusloka tīkls redzami zaudēja līniju skaidrību, taču koridors priekšā joprojām sakļāvās. Milzīgais zemūdenes metala ķermenis ar nepārvaramu spēku pievilka, rāva sev klāt simtiem un tūkstošiem nāvi nesošas tērauda briesmoņu magneta galvas, divkāršojot to trakā skrējiena ātrumu . . .

— Desmit desmitdaļas! …

Kapteinis vairs neatskatījās. Viņš viss tiecās uz priek­šu, viņa degošās acis ieurbās ekrānā un tur redzamajā tīkla koridorā.

Zemūdene lidoja zibens ātrumā, šķeldama okeana tum­šos dziļumus.

Cik tālu stiepjas šā nolādētā tīkla spārni? Cik ilgi tos zemūdenei pretī izmetīs okeana dzīles?

Tas atgādināja rotaļu ar nāvi.

Kapteinis sažņaudza dūres. Viņa vaigos iesitās tumšs sārtums. Un, spriežot pēc viņa liesmojošām, triumfa un pārliecības pilnajām acīm, varēja domāt, ka par šo rotaļu maksās kāds cits.

— Vienpadsmit desmitdaļas! — skanīgā balsī sauca kapteinis.

Tīkla koridors pārvērtās par šauru spraugu un tā arī palika …

— Divpadsmit! Divpadsmit desmitdaļas un visu, kas iespējams!!!

Tas bija kaut kas pārdabisks! Visas rezerves tika iz­mantotas. Ietverta tvaika apvalkā, zemūdene lidoja kā no­kaitēts meteors kosmiskos starpplanētu plašumos.

Ekrana sānos tīkls pārvērtās biezā, miglainā audumā. Panākt zemūdeni tas nespēja! Tīkls bezcerīgi palika ie­pakaļ!

Vēl daži mirkļi — un šā auduma pelēkais auts saka atkāpties uz ekrana spārniem. Sprauga paplašinājās, koridora sienas pašķīrās. Vēl mirklis, un kuģa priekšgala ekrāns, ii kā noslaucīts, atbrīvojās no briesmīgā tīmekļa.

Priekšā, okeana nepārredzamajos dziļumos, pavērās skaidrs brīvs ceļš,

pēkšņi aiz, zemūdenes nogranda neparasti stiprs pēr­kona dārdiens. Kā milzīga, ievainota valzivs zemūdene saslējās stāvus, gāzās lejup un atkal uzšāvās vairāku simtu inetru augstumā. Pēc tam, it kā briesmīgas katapultas mesta, triecās uz priekšu un ar divkāršu ātrumu alztraucās dzīlēs. Pērkonīgie grāvieni sekoja cits citam, saplūstot nemitīgā satricinošā dārdoņā. Balti zibeņu kūļi visos virzienos šķērsoja kuģa pakaļgala ekrana joslu, šķila, ka iegruvis okeana dibens, eksplodējusi pati pla­nētas garoza un tūkstošiem vulkānu savienojuši savu rēkoņu vienā pārdabiskā, cilvēka ausij nepanesamā skaņā.

Ar pūlēm noturējies kājās pēc grūdiena, vecākais leit­nants nobaledams pavērās kapteinī.

Kapteinis nekustīgi stāvēja kabines vidū un ar stingu, nežēlīgu, gavilējošu smaidu raudzījās leitnantā.

Torpēdas pēc inerces no abām pusēm traucās pretī cilā citai. Tas sadūrušās un tagad eksplodē. Mūsu ma­nevrs izdevies! Pustonnas mašīneļļas — pār bortu! Div­desmit kubikmetru ūdeņraža aizdedzināt — un pār bortu!

Pēc dažiem mirkļiem uz ekrana jumola parādījās mil­zīgs, liesmojošs virpulis. Pēc tam virs okeana rāmā limeņa augstu gaisā uzšāvās kolosāls ūdens un liesmu kalns, it kā bulu izvirdis zemūdens vulkāns. Kalns sa­plaka un augsti, koncentriski viļņi sāka savu tālo skrē­jienu pār rāmo ūdens līmeni.

—- Nu tā, mēs esam pagalam! — vīpsnādams sacīja kapteinis. — Tagad neviens vairs par to nešaubīsies .,:..—- Un, pavērsies pret vecāko leitnantu, pavēlēja: — Astoņas desmitdaļas ātruma! Kreiso bortu uz priekšu! Tā turētiesl

Zemūdene apvilka milzīgu loku pret austrumiem

— Kurss tieši uz ziemeļiem! Pacelt virspusē labās pu­ses izlūku!

Eksploziju grandi apklusa. No dibena sacelto dūņu mutuļi sāka pamazām aizklāt loka ekrānu. Visur bija re­dzami jūras iemītnieku nedzīvie ķermeņi.

— Pacelt kuģi līdz piecsimt metru dziļumam!

Uz ekrana skaidrā jumola zenitā mirdzēja gaišais saules disks. To ietvēra vairāki miglaini mākoņu vāli. Makoņainās debesis, brīžiem saraukdamās, krita zemāk, it kā tās būtu savilcis apvāršņa loks, brīžiem atkal strauji pacēlās, izplezdamās bezgalībā. Tur uzlidoja aug­šup vai pieplaka ūdenim infrasarkanais izlūks.

Okeāns bija skaidrs.

— Pacelt izlūku augstāk! — kapteinis pavēlēja.

Pret ziemejiem, tālu tālu pie apvāršņa pavīdēja sīki

divu kuģu silueti ar rotaļīgām dūmu strūkliņām.

— Tieši tā! — apmierināts noteica kapteinis, it kā pārliecinājies, ka viss norisinās tā, kā viņš vēlējies.

— Trīs rumbus uz rietumiem! Tā turēties. Tagad izrēķi­nāsimies …

Drīz infrasarkanais izlūks vairs nebija vajadzīgs. Kuģi atradās ultraskaņas prožektoru redzes lokā.

Viens no kuģiem bija lieliskais piecpadsmit tūkstoš tonnīgais skaistulis kreiseris «Idzumo», karakuģu būvnie­cības pēdējais vārds, ar trim spēcīgiem kaujas torņiem, divpadsmit smagiem trīssimt četrdesmit milimetru lielga­baliem, kas trāpīgi šauj trīsdesmit divus kilometrus tālu, sešiem torpēdu aparatiem, četrām lidmašīnām un piecdes­mit mezglu lielu ātrumu stundā.

Kapteinis to pazina.

Sānis, mazliet tālāk no kreisera pacēlās milzīgs okeana tvaikonis ar četriem dūmeņiem.

— Izlūku novākt! Trīs desmitdaļas ātruma! — kap­teinis komandēja.

Viņš nospieda pogu līdzās nelielajam, ovalajam ek- ranam zem vadības pults. Uz ekrana parādījās kuģa priekšgala ultraskaņas lielgabala kamera. Galvenais akustiķis resnītis Cižovs sēdēja krēslā. Viņa priekšā ple­tās gaišais ekrāns, un uz tā precizi iezīmējās kreisera un tvaikoņa silueti, ap tiem šaudījās daudzi kuteri, glābšanas un zvejas laivas. Augstu debesīs kā plēsoņa riņķoja liela, balta lidmašīna ar spilgti sarkaniem apļiem zem spārniem.

— Gatavoties kaujai! — kapteinis deva komandu.

— Uz kreiseri! Mērķis — metāls! Tikai metāls! Ļaudis neaiztikti

— Tieši tā, gatavoties kaujai, tikai uz metālu, — ap­stiprināja Cižovs, kaut ko steidzīgi pieskrūvēdams, pacel­dams un pārbīdīdams.

Šaut uz apakšējo daļu līdz ūdenslīnijai! Ar piecu desmitdaļu jaudu! Uzmanību!

Piecsimt metru dziļumā zemūdene klusu tuvojās tē­raudā kaltajam kuģim, kas uz visām pusēm draudoši slēja varenos lielgabalu stobrus.

Uz ekrana varēja skaidri saskatīt sīkos cilvēku stā­vus, kas rosījās uz klāja, virsnieku siluetus, kas no ko­mandas tiltiņa vēroja okeana virsmu tai pusē, no kurie­nes patlaban klusu tuvojās «Pionieris».

Uz tvaikoņa divas vinčas vienā malā vilka laukā no ūdens un saritināja cilindrā platu gandrīz visa kuģa ga­rumā metala tīkla strēmeli ar milzīgām, tukšām acīm. Varēja redzēt, ka arī kuģa otrā pusē divas citas vinčas dara to pašu. Bija skaidrs, ka kuģis — kreisera techniskā bāze — ievilka neizmantotā tikla paliekas.

— Stāt! — kapteinis pavēlēja, un zemūdene tūdaļ uz vietas apstājās. — Uzmanību! — kapteinis deva komandu Cižovam. — Mērķēt! Skaņu!

Ultraskaņas lielgabala telpa, pēc tam centralais va­dības postenis un beidzot viss milzīgais zemūdens kuģis pildījās ar apslāpētu muzikālu dūkoņu, kas atgādināja spēcīgas dinamo mašīnas dunu. -»

Pirmajā acumirkli kreisera ārējā izskata nekas ne­mainījās. Ultraskaņas lielgabals darbojās tikai ar piecu desmitdaļu jaudu.

Pēkšņi uz kreisera komandtiltiņa virsnieki sarosījās. Kā vēja nesti, viņi ātri noskrēja zemē. Kreisera priekš­gals un pakaļgals pamazām slējās uz augšu, tā vidus­daļa ieliecās un slaidie, elegantie borti aizvien redzamāk pieņēma loka formu. Ļaudis paniski skraidīja pa klājiem.

Viss kuģa siluets — no ķīla līdz radioantenai bija skaidri redzams uz zemūdenes ekrana. Kapteiņa un vecākā leitnanta acu priekšā kreisera zemūdens daļas vidus sāka stiepties un irt kā māli. Jau pēc pirmās ultraskaņas uzbrukuma minūtes kuģa borts zemūdenes pusē uzreiz ieliecās uz iekšu, tad kā milzīgs burbulis pēkšņi pār­sprāga pušu un varena ūdens straume ieplūda kravas telpās, mašīnu nodaļā un artilērijas pagrabos.

Kreiseris, dažās minulēs uzņēmis milzīgu ūdens vai­rumu, uzreiz iegrima. Nelīdzēja ne zemūdens prelmīnu bortu biezums, ne daudzās, ūdeni necaurlaidošās starp­sienas. Stiprā ūdens straume kļuva par sava upura — lie­liskā kreisera, ķeizariskās Austrumazijas flotes goda un lepnuma — neaprobežotu valdnieci . . .

— Pārtraukt skaņu! — kapteinis deva komandu un, pavērsis bālo seju pret vecāko, leitnantu, piebilda: — Jā­ļauj cilvēkiem nolaist laivas.

Kreiseris lēni iegrima ar vidusdaļu, aizvien augstāk izsliedams priekšu un pakaļgalu. Cits pēc cita uz ūdens nolaidās kuteri, motorlaivas, zvejas laivas, glābšanas laivas un ātri pildījās ar ļaudīm. No visām pusēm uz bojā ejošo kuģi steidzās daudzi nelieli kuģīši, kas līdz šim at­radās attālāk jūrā, kā ari tvaikoņa glābšanas laivas.

— Atļaujiet ziņot, — kapteinim aiz muguras atska­nēja Pļetņeva balss.

Radists stāvēja durvīs ar radiogramu žūksni rokā.

— Kas jums tur ir? — strauji jautāja kapteinis.

— Kreiseris «Idzumo» nepārtraukti noraida briesmu signālus. Ziņo, ka grimstot. Nezināmu iemeslu dēļ la­bais un kreisais borts izirstot, ieplūstot ūdens.

— Labi. Pieņemiet tālākos ziņojumus.

Kapteinis atkal pievērsās okeanam. Ļaudis jau bija atstājuši visus klājus. Vienīgi kreisera komandiera vien­tuļais, druknais stāvs joprojām nekustīgi stāvēja uz aug­šējā tiltiņa. Tad viņš atvadoties pielika roku pie cepures naga. Visa sīko kuģīšu drūzma, kas pulcējās ap lēni grim­stošo kuģi, uzreiz plašā vēdeklī izklida tālu apkārt.

— Skaidrs, — kapteinis sacīja. — Visi kuģi atstājuši. Lai tagad par visu norēķinās šis vilks! Skaņu! — viņš skarbi deva komandu akustiķim. — Pilnu jaudu!

Visas zemūdens kuģa telpas piepildīja diženās sim­fonijas varenās skaņas.

* *

*

Pēc pusstundas «Pionieris» strauji joņoja uz dienvi­diem un reizē lejup, saaicinādams sapulcēšanās vietā vi­sus komandas locekļus, kas kaujas laikā ar viltīgo ienaid­nieku bija atstāti okeana dziļumos.