Divu okeānu noslēpums

II n o d a Ļ a SASTAPŠANAS ZEM ŪDENS

Cīņa tuvojās beigām.

Tintes zivs zaudēja spēkus. Pieķērusies ar diviem taustekļiem pie klintsraga, pārējos astoņus viņa pūlējās apvīt ap murenas glumo čūskas ķermeni. Tintes zivs pa­rasti pelēkā nokrāsā, ar zaļām svītrām un amiem, kas tik labi viņu slēpa uz ūdensaugiem klātās klints fona, tagad cīņas karstumā aiz niknuma un bailēm nemitīgi mainījās, pār viņas ķermeni pārņirbēja visu nokrāsu atēnas. Elastīgās ādas gredzens starp taustekļiem izstiepās, un tajā parādījās tumšbrūns papagaiļa knābis — liels, ciets, ass, spējīgs līdz smadzenēm pārcirst pat prāvas zivs galvu. Divas lielas, apaļas acis zvēroja gan sārtām, gan zilām, gan sudrabaini zaļām ugunim. Kā vienmēr medī­jot, tintes zivs centās ar saviem neskaitāmiem piesūcek­ņiem klātajiem tvērējtaustekļiem pievilkt ienaidnieku sev pie žokļiem, lai pāršķeltu tam galvaskausu. Taču šis ienaidnieks — milzīgā, divus metrus garā murena — bija pārāk liels, veikls un stiprs. Zivs spilgti dzeltenā priekš­daļa, resna un apaļa, tā vien ņirbēja zibenīgi ātrās kustībās, murenas pīles knābim līdzīgā mute ar neskaitā­miem asiem zobiem plosīja galvkāja miesas gan no vie­nas, gan otras puses.

Vecā, piedzīvojusī tintes zivs, milzene starp viņai lī­dzīgām, līdz šim ar godu bija tikusi cauri daudzās cīņās un tagad pirmo reizi sastapās ar tik neatvairāmu uzbru­kumu. Viņa jau bija izlietojusi gandrīz visu savu tintes krājumu, nokrāsodama ūdeni ap sevi turpat vai melnu. Zaudējusi labo spuru un divus taustekļus, ko bija noko­duši murenas asie zobi. Šai kritiskajā mirklī tintes zivs mēģināja laist darbā savu veco, pārbaudīto līdzekli cīņā ar garžokļu zivīm. Savicinādama kā pātagas reizē visus sešus taustekļus, ar četriem īsākajiem taustekļiem viņa apvija murenas ķermeni, bet ar diviem tvērējtaustekļiem centās sažņaugt pretinieka rīkli. Taču viens tausteklis patrāpījās starp murenas žokļiem un pēc mirkļa bezspē­cīgi nokarājās lejup, locīdamies kā tārps. Ar otru taustekli tintes zivij tomēr izdevās stipri sažņaugt ienaidnieka briesmīgos žokļus. Murena šai cilpā neganti raustījās. Viņas garais, cilindriskais ķermenis gan saritinājās gre­dzenā, gan izstiepās taisns un melnā aste ar negantu spēku dauzīja pie klints pieplakušo pretinieci. Bija vaja­dzīgi tikai trīs tādi belzieni, lai apdullinātā tintes zivs palaistu vaļīgāk murenas sažņaugto rīkli. Vēl daži trie­cieni, un murenas žokļi atvērās, tad atkal aizcirtās; garais tintes zivs tausteklis atdalījās no galvas un saritināda­mies un izstiepdamies nogāja dibenā.

Tintes zivs atlaidās vaļā no klints un, ietinusies tintes mākonī, mēģināja glābties bēgot. Tomēr tas viņai neizde­vās. Laikam krājumā bija palicis pārāk maz tintes šķid­ruma, un mākonis tāpēc iznāca visai caurspīdīgs.

Pēc brītiņa, kad mākonis izklīda, varēja redzēt mure­nas steidzīgās un negantās dzīres.

Tālumā zaļganzilajā krēslā pazibēja tumšs, garš ķer­

menis, lokans kā pātaga, ar smaiku līdakas galvu. Platā rīkle bija pilna līku zobu. Žokļu galā rēgojās divi milzīgi, ilkņiem līdzīgi zobi. Pazibēja sudrabots vēders.

Briesmas murena pamanija tikai pēdējā brīdi. Nebija viņa vēl lāgā paguvusi pacelt galvu ar atvērtajiem žok­ļiem, kad tās resnais, apa|ais kakls gandrīz pilnīgi no­zuda ienaidnieka platajā rīklē. Barakuda, Antiļu salu ūdeņu briesmonis, bija kā zibens pārsteigusi murenu.

Savīdamās un atvldamās kā divas tērauda atsperes, milzīgās zivis griezās kamolā, gandrīz skardamas okeā­nā dibenu, uzvandot smilšu un dūņu mutu|us. Spēcīgo ūdens strūklu sviestas, uz visām pusēm lidoja gurķiem līdzīgās šokolādes krāsas holoturijas ar galīgiem taustek- līšiem; melnie jūras eži, apaļi kā bulciņas, ar garām, asām, uz visām pusēm vērstām adatām; dzeltenas, za|as, spilgti sarkanas jūras zvaigznes — piecstarainas, sešstarainas un daudzstarainas; ofiuras ar gariem starveida izaugumiem, plāniem kā pletnes, daudzkrāsaini, gļotām klāti sūk|i, «milzu mitrenes», divdesmit līdz trīsdesmit centimetru garas. Atpakaļ rāpdamies, aizvilkās vēži, augstu pacēluši resnās, varenās spiles; ar garajām kājām kā ķekatām sānis aizņirbināja krabji. Kā krāsainas lietus šaltis zivis bariem vien šāvās prom no šīs šausmu vietas.

Barakuda neizlaida murenu no žokļiem, kas šķita kā pārakmeņojušies. Viņa aizvien dziļāk iecirta briesmīgos zobus sava upura miesā Beidzot, no visa spēka murenu sapurinājusi, viņa izrāva tai no resnā kakla milzīgu gaļas gabalu un acumirklī norija. Ar dziļu brūci, atstādama aiz sevis platu asins svītru, murena metās bēgt. Taču bara­kuda ar neticamu ātrumu viņu panāca un sāka savu upuri neganti plosīt un raut gabalos.

Pavļiks gāja zoologam pa pēdām, kāpdams zemūdens kalna stāvajā nogāzē. Vēl arvien viņam acu priekšā zibēja barakudas garie, asie zobi, platā rīkle, nekustīgās, apaļās acis, šķiet, salta niknuma pilnas. Viņš bailigi vērās apkārt.

Pavļika mīkstie, parasti gludi pieglaustie mati ar taisnu šķirtni sānos tagad bija mazliet sajukuši un sali­

puši no sviedriem. Lielās, pelēkās acis izpletušās apaļas. Smalkā seja ar aso zodu bija bāla. Visapkārt zibošās ēnas viņu biedēja. Biezā, zaļganā krēsla klinšu plaisās, alās un iegruvumos, ūdensaugu kustigās vītnes, jūras liliju smalce — no visām pusēm draudēja kas negaidits, bries­mīgs, nežēlīgs. Pavļiks ar pūlēm cilāja kājas. Viņam so­ļojot, no okeana dibena pacēlās viegli, sudraboti balto korāļu smilšu mākonīši. Viņš samina holoturijas, kas mie­rīgi rija dūņas, lēni rāpojošās jūras zvaigznes, marmor- baltās, maisveidīgās ascidijas, kas pārsprāga zem viņa smagajām zolēm, samina kaļķu caurulītēm līdzigus tār­pus, kas bija pacēluši augšup sarkanās žaunas ar ārkār­tīgi smalku asinsvadiņu tīklu …

— Nu redzi, — ierunājās zoologs, kas gāja pa priekšu, — murenas karjera beidzās vienā rāvienā. No ba- rakudas zobiem reti kādam izdodas izsprukt sveikā.

— Bet vai mums viņa … neko nebūtu varējusi pada­rīt, Arsen Davidovič… ja mēs nebūtu noslēpušies plaisā? — viegli stostīdamies, vaicāja Pavļiks.

Zoologs iesmējās un pa paradumam pacēla roku, lai noglaudītu savu vareno asiriešu bārdu, taču roka noslī­dēja tikai pār skafandra gludo metala krūti.

— Mūsu skafandriem neko nespēj padarīt ne vien ba- rakudas, bet ari zemūdens dziļumu valdnieka kašalota zobi, — viņš atbildēja. — Un plaisā es tevi ievilku nevis tādēļ, ka baidījos: man vienkārši negribējās traucēt ak­tierus uz skatuves. Tomēr arī pašam Skvorešņam es ne­ieteiktu, peldoties tikai biksītēs, sastapties ar barakudu. Tā laikam ir pati briesmīgākā zivs, vispārdrošākā plēsoņa Antiļu salu ūdeņos.

Zoologs piepeši apstājās, nometās ceļos un, jūras di­benā kaut ko vērīgi aplūkodams, pasauca:

— Pavļik! Lielisks skats! Nāc ātrāk šurp, bičo

' zēns (gruzinu va! ).

Viņa balss Pavļika ķiverē ieslēgtajā mazajā radiouz­tvērējā skanēja jautri un satraukti. Cauri savai caurspīdī­gajai ķiverei Pavļiks redzēja zoologa lielo, skūto galvu tādā pašā ķiverē, prāvo degunu, kuplās, melnās uzacis un zilganmelno, spīdīgo bārdu, kas nozuda aiz skafandra ap­kakles. Katrai ķiverei priekšā sudrabainā reflektorā vizminājās neliela, apaļa, izliekta laterniņa, spoža kā maza saule. Metala skafandrs oksidēta tērauda krāsā uz mugu­ras un krūtīm bija it kā piepūties, padarīdams mazo zoo­logu līdzīgu fantastiskam kuprainam rūķītim. Sājos kup­ros viņam un Pavļikam atradās mazi, taču spēcīgi elek­triskie akumulatori, kustības mechanismi, skābekļa krā­jumi. Pie elastīgās metala jostas karājās duncis, vēl viena maza rokas laterniņa, garkāta cirvītis, apaļš tīstoklītis un kaut kas līdzīgs garai, plakanai patronsomai. Labajos sā­nos pie jostas karājās plakana četrstūraina kastīte ar rok­turi un īsu stobru kā brauniņam. No muguras kupra uz' kastītes rokturi stiepās elastīga gumijas aukla. Uz kreisās rokas skafandra metala aprocē zem caurspīdīgiem aplī­šiem bija iemontēti trīs zemūdens ceļojumiem visnepiecie­šamākie instrumenti — pulkstenis, kompass un dziļum- mērs.

Visvairāk Pavļiku pārsteidza šā metala tērpa negaidī­tais elastīgums. Kad zoologs bez piepūles viegli un brīvi pieliecās, nometās ceļos, pacēla roku un pamāja Pavļi­kam, zēns nevarēja atturēties ar metala pirkstiem nepa- taustījis savas metala krūtis. Tas bija brīnišķīgi un jauki, tas radīja drošības un miera sajūtu. «Pat kašalota zobi neko nespēj padarīt mūsu skafandriem,» Pavļiks atkār­toja zoologa vārdus un, nu jau gluži jautrs, žigli devās pie viņa, viegli pieliekdamies, lai pārvarētu ūdens pre­testību.

Nenovērsdams acis no kāda spilgta plankuma, kas lēni virzījās pa jūras dibenu, zoologs izstiepa roku.

— Lēnām, Pavļik! Neaizbaidi viņu! Noliecies un ska­ties!

— Vēzis, Arsen Davidovič! — Pavļiks palūkojies sa­cīja. — Bet kāpēc viņš līdz pusei noslēpies gliemežnīcā? Un kas tas par ziedu, ko viņš nes uz muguras?

Lai gan dziļums šeit bija sešdesmit metru, Pavļiks ļoti labi redzēja, kas notiek jūras dibenā un ko dara šis dīvai­nais vēzis.

Virs okeana līmeņa acīm redzot bija jauka, skaidra diena. Laiks tuvojās pusdienai. Tropu saule pacēlusies augstu. Tās stari spiedās cauri skaidrajam, dzidrajam ūdenim ar katru stundu aizvien stāvāk, tāpēc ūdens tos mazāk atstaroja un tie iesniedzās aizvien dziļāk. Snieg baltā korāļu smilts, kas klāja jūras dibenu, kā brīnišķīgs reflektors atstaroja ūdenī tur nonākušo saules gaismu.

— Šis zieds ir dzīvs, — zoologs sacīja. — Aktinija ir dzīvnieks. Tā ir plēsone, īsta, nelabojama plēsone. Bet zem tas gliemežnīcā tiešām mājo vēzis, taču nevis paras­tais, bet vēzis vientuļnieks. Skaties, viņš izlīdis pavisam taukā no gliemežnīcas. Redzi: čaula kā stipras bruņas klāj vienīgi viņa krūtis, galvu un spīles. Visa pārējā miesa viņam ir mīksta un pilnīgi neaizsargāta. Tāpēc vēzis allaž cenšas atrast piemērotu gliemežnīcu, lai tajā paslēptu savu garo, kailo vēderiņu. Viņš visur velk gliemežnīcu sev līdzi kā namiņu, bet vismazāko briesmu gadījumā tanī pilnīgi noslēpjas.

— Rau, rau! — Pavļiks iesaucās. — Vēzis lien laukā no sava namiņa! Cik viņš jocīgs! Viena spīle milzīga, bet otra maziņa!

Pavļiks sāka jautri smieties. Arī zoologs iesmējās.

— Cik šī aktinija skaista! — Pavļiks joprojām jūs­moja. — Tā atgādina asteri. Vai ne, Arsen DavidoviČ? Tikai ziedlapiņas daudz garākas, vijīgākas un gluži vio­letas … tādu asteru nav.

— Tiesa, tiesa, bičo. Tikai tās nav vis ziedlapiņas, bet taustekļi. Dzīvi, kustīgi taustekļi. Vai redzi, kā tie plīvo ap aktinijas muti viņas stumbra virsotnē? Bet palūkojies apkārt: te ir milzums visdažādāko aktiniju.

Pavļiks pacēla galvu. Tiešām, visas klintis un akmeņu bluķus klāja šīs spilgtās, krāšņās zemūdens puķes. Gan līdz trīsdesmit četrdesmit centimetru augstas, gan zemas, gandrīz plakanas, gan ar īsiem, it kā apcirptiem taustek­ļiem, gan ar gariem, kas plīvoja kā atrisuši mati, šīs akti­nijas — sarkanas, zaļas, purpursārtas, mēļas, visās šo krāsu atēnās un niansēs veidoja dzīvu, cilvēka acij ne­ierasti košu puķu dārzu.

Apkārt šaudījās vai arī kūtri un cienīgi peldēja nepa­rastas visfantastiskāko un negaidītāko veidu zivis. Dažas nelielas biezlūpes, kas peldēja pilnā gaitā, piepeši kā pēc signālā apstājās virs zoologa caurspīdīgās ķiveres. Zivju sarkanīgie sāni visā garumā, no izstieptās galvas līdz pla­tajai, apaļīgajai astei, bija izraibināti tumšijzilām svīt­rām, garā muguras spura ar asām, dzeļošām šautrām at­vizēja dažādās krāsās. Vieglltiņām kustinot asti un spu­ras, gausi vārstot biezās, it kā pietūkušās lūpas, biezlūpes šķita par kaut ko apspriežamies, tad nolaidās zemāk un palika nekustīgi stāvam visapkārt zoologa ķiverei: Likās, viņas caur ķiveri uzmanīgi aplūkoja un pētīja šo dīvaino, zemūdens pasaulē neredzēto būtni, slinki daloties domās par to.

Pavļiks nezināja, uz ko vispirms skatīties, ko vairāk apbrīnot. Neviļus viņš pakustināja rokas. Vienā acumirklī biezlūpes pašāvās uz visām pusēm un iejuka nelielā bariņā pie citām ciltsmāsām, kas cītīgi lupināja nost gliemežnī­cas no tuvējās klints un domīgi berza tās ar trulajiem, pla­kanajiem zobiem.

Lēni garām aizpeldēja caurspīdīga, it kā no visdzid­rākā stikla veidota, sārti mēļa medūza. Viņas recekļainā, zvanveida ķermeņa apakšējā mala nobeidzās ar maigām bārkstīm, bet no vidus kā daudzkrāsainu auklu pušķis lejup nokarājās garie taustekļi. Medūza viegli traucās uz priekšu, nemitīgi sakļaujot un piepūšot sava zvana malas.

Līdzās kādai no šīm maigajām būtnēm pavīdēja maza, sudrabota zivtiņa, un aina acumirklī mainījās. Medūzas taustekļi pielipa pie zivtiņas muguras, zivtiņa kā parali­zēta sastinga; no taustekļiem izmestās dzeļošās viciņas iecirtās zivtiņas miesā, izlaistā inde upuri tūdaļ apdulli­nāja. Taustekļi pie medūzas mutes savilkās, sakļāvās zem zvana, un nākamajā acumirklī caur viņas caurspīdīgo miesu Pavļiks jau redzēja sagremošanai nolemtās zivti­ņas tumšos apveidus; medūzas kuņģī tā visa neietilpa, un aste palika karājoties ārpusē.

— Bičo, palūkojies, ko dara vēzis vientuļnieks?

Pavļiks atskatījās. Vēzis bija pavisam izlīdis no ra­dziņā savītās gliemežnīcas. Savilkdams un izstiepdams kailo, sārto vēderiņu, viņš pierāpās pie otras tādas pašas gliemežnīcas, tikai lielākas, iebāza tajā spīli un izvilka dažus smilšu graudiņus.

— Ko viņš dara? — Pavļiks vaicāja.

— Tūliņ pats. sapratīsi, bičo. Arī man šo operāciju laimējas redzēt pirmo reizi nevis attēlos, bet dabā, paša acīm.

Vēzis vientuļnieks atkal ar spīli papētīja gliemežnīcas

iekšieni un acīm redzot palika apmierināts. Ar vēderiņu pa priekšu viņš ierāpās gliemežnīcā un, tur iekārtodamies, brītiņu pasēdēja. Tad izlida laukā un pierāpās pie sava agrākā mājok|a. Skaistule aktinija ar pazemo cilindrisko stumbru tumšsarkanā krāsā, ar tintes svītrām un lāsu- miem stāvēja svaiga, krāšņa, brižiem sakļaudamās, brī­žiem izplezdamās, tālu izstiepusi garos, mē|os taustekļus ar violeti sārtajiem galiem. Taustekļi ņirbēja, kustējās, locījās, ietverdami stumbra virsotni it kā lokanu, krāsainu čūskulēnu pušķī. Divi mazas zivtiņas, varbūt jautri rota­ļādamās, varbūt dzīdamās pakaļ viena otrai, pavīdēja kā sudraba lāses, aizskarot aktinijas taustekļus. Vienā mirkli abas zivtiņas bija iepītas taustekļu kamolā — bezspēcī­gas, nejaudājot pat asti pakustināt. Nākamajā mirkli ka­mols ar laupījumu nozuda stumbra virsotnē plaši atples­tajā mutes atverē. Vēl brītiņš, un virs aktinijas atkal uz­plauka apburošs zieds ar dai|ām, maigām, šķietami vārām ziedlapiņām.

Pavļiku pārsteidza šīs neredzētās medibas un viltība, ko aizplīvuroja daiļums un elegance, un viņš ar mirdzo­šām acīm neviļus atkārtoja:

— Vareni! Kāda skaista dusmu pūce! Kāda dusmīga skaistule!

Zoologs lūkoja paraustīt metala plecus.

— Ne dusmīga, bičo, ne arī labsirdīga. Viņa tikai dzīvo un cīnās par dzīvību. Bet pie kāpostiem un kondi­torejas cepumiem viņu neviens nav pieradinājis.

Tobrīd pie aktinijas pierāpās vēzis un paslējies ņēmās .. aptaustīt viņas plakanās, apaļās pamatnes malu, ar ko aktinija bija piestiprinājusies pie gliemežnīcas. Tad viņš veikli un ļoti prasmīgi ar savām asajām kājiņām sāka lu­pināt aktinijas pamatni nost no gliemežnīcas. Viņš dabūja krietni vien nopūlēties, lai saņemtu abās spīlēs un paceltu gaisā aktiniju, kas pret sava līdziedzīvotāja rīcību itin ne­maz neprotestēja. Vēzis lēni rāpoja uz jauno mitni, sau- 'dzīgi nesdams savu skaistuli. Pienācis pie gliemežnīcas, viņš nolika uz tās aktiniju, stipri piespieda tās pamatni pie gliemežnīcas izliektās virsmas un labu brīdi ar spīlēm paturēja to šādā stāvoklī Pavļiks, aizturējis elpu un bai­dīdamies pakustēties, vēroja šo pārcelšanos uz jauno dzī­vokli. Pēc kādām desmit minūtēm, kad vēzis spīles at­ņēma nost, krāšņā aktinija droši stāvēja jaunajā vietā visā

savā skaistumā, izstiepusi lokanos, maigos taustekļus.

* *

*

Kļuva aizvien gaišāks. Saules stāvie stari viegli iespie­dās Sargasu jūras ūdeņos, visdzidrākajos pasaules okeā­nā. Ceļš bija diezgan kraujš, taču labi noregulētie gaisa maisi skafandru un cilvēku svaru darīja gandrīz nejūta- mu. Maisos gaisa bija palicis tieši tikdaudz, lai varētu pietiekami spēcīgi atsperties, ejot pa jūras dibenu, kā ari pārvarēt ūdens pretestību. Kustēties varēja viegli, bez piepūles.

— Ko tas nozīmē, Arsen Davidovič? — Pavļiks jau­tāja zoologam, kad, pametuši vēzi vientuļnieku ar aktiniju iesvētīt jauno dzīves vietu, viņi devās augšup pa zem­ūdens kalna nogāzi. — Kādēļ šim vēzim vajadzīga akti­nija? Vai tiešām viņam tik ļoti patīk puķes?

Zoologs paņēma Pavļiku pie rokas un gāja viņam lī­dzās.

— Runa nav par puķēm, Pavļik. Tā ir simbioze. Sim- bi-oze. Tādu dzīvnieku vai augu kopdzīve, kuri dažkārt pieder pie pilnīgi atšķirīgām ķiasēm. Simbiozes mērķis bieži vien ir aizsargāšanās, palīdzība barības iegūšanā un dažādi citi pakalpojumi — tātad sadarbība cīņā par eksistenci. Ikviens no tiem palīdz otram ar savām spējām, kādu kaimiņam trūkst.

— Bet ar ko aktinijai palīdz vēzis? Viņa taču ari patj prot itin veikli medīt.

— Tas tiesa. Tomēr aktinija gandrīz nemaz nevar pat­stāvīgi pārvietoties. Taču, lai labāk pārtiktu, jākustas un jāmeklē barība. Nav izdevīgi allaž palikt uz vietas un. gaidīt, kad laupījums pats pienāks klāt. Bet uz muguras vēzim, kas pastāvīgi kustas, aktinija dodas laupījumam pretī, meklē to aktivi.

— Tātad apseglojusi vēzi un jādelē? Gudri izdomā­jusi!

" — Ne tik gudri, kā tas tev liekas, bičo. Tu taču re­dzēji: nevis aktinija ķērās pie vēža, bet tas pats gandrīz ar varu pārvilka viņu uz savu jauno namiņu. Aktivā puse

še ir vēzis. Viņš meklē sev aktiniju, dažreiz pat divas trīs. Viņš iet cīņā ar citiem vēžiem, lai iegūtu sev drau­dzeni.

— Bet kādu tad labumu viņa atnes savam zirgam?

— Vispirms viņa paslēpj vēzi no ienaidniekiem. Vē­zim to nav mazums. Un, ja virs vēža ir nevis viena, bet divas vai trīs līdziedzīvotājas, tad viņš zem tām gandru nemaz nav saredzams un var justies pietiekami droši. Turklāt, ja arī kāda neliela, vēžu kāra zivs viņu zem akti- ļ nijām pamanītu un piedzīvojumu trūkuma dēļ mēģinātu

iegūt, tad tā nekavējoties iepazītos ar dzeldošajām vici­ņām, ko aktinija izlaiž no sava ķermeņa un taustekļiem. Un šī zivs saņemtu diezgan jūtamu dzēlienu, kas var ap­dullināt un paralizēt mazāku dzīvnieku un radit sāpes pat lielam dzīvniekam. Otrkārt, aktinijai, kas vizinās uz vēža, medības lielākoties ir tik izdevīgas, ka vēzim gan­drīz ikreizes kas atkrīt no viņa draudzenes galda. Bet, kad vēzis uzduras kādam laupījumam — zivs vai kāda cita dzīvnieka maitai, tad bieži vien arī viņš pacienā savu jātnieci.

— Vai nav tiesa, Arsen Davidovič, cik lieliski viņiem tas iznāk! īsti biedri! Visiem dzīvniekiem ir tikai cīņa,un karš, vienīgi vēzim ar aktiniju — draudzība.

— Kur nu, Pavļik! Dzīvnieku un augu pasaulē sim­bioze nemaz nav tik reti sastopama. Es varētu tev minēt daudzus piemērus, reizumis gluži negaidītus un apbrīno­jamus … !

Piepeši zoologs apstājās, palaida vaļā Pavļika roku un, paskrējis sāņus, kaut ko pacēla. Pavļiks ieraudzīja, ka zinātnieks aplūko lielu, melnu, dīvaini savītu gliemež­nīcu, iebāzis metala pirkstu starp tās vākiem.

— Cik smaga … — zoologs murmināja. — Gluži kā dzelzs gabals … Cik savādi…

— Kas tas ir, Arsen Davidovič?

— Pavļik! — zoologs pēkšņi iesaucās, ar pūlēm atvēr­dams vākus un cieši aplūkodams starp tiem ieslēgto re- ceklīgo miesu. — Pavļik, tā ir jauna gliemeņu klase. Zi­nātnei pilnīgi nezināma. Nē, Pavļik! — aiz sajūsmas viņš aizelsās. — Tā nav jauna suga, nē, nē! Pavļik dārgais! Tā ir jauna klase! Jā, jā! Jauna klase! Šai gliemenei ir galva! Tu saproti? Tā vairs nav Lammelibranchiata. Tā

tagad būs jauna klase: Lammelibranchiata cephala Lord- kipanidze.

Zoologs jau bija paguvis še, Sargasu jūras dibenā, izdarit ne mazums šādu atklājumu, kas varētu saviļņot ari mazāk jūtīgu zinātnieku, taču vēl līdz šim viņš nevarēja pierast pie pārsteigumiem, ar ko tik devīgi viņu apveltīja okeāns. Tomēr, dodams savu vārdu jaunai molusku kla­sei, viņš tūliņ pilns izbrīna sāka aplūkot jūras dibenu.

— Ko tas nozīmē? Tiešām savādi… — viņš murmi­nāja. — Ļoti savādi… Kur gan tie palikuši?

Neko nesaprazdams, Pavļiks mechaniski klaiņoja kopā ar zook>gu starp daudzajām gliemežnīcām, adataiņiem, ascidijām, kas klāja apkārtni, gan pārlaizdams skatienu jūras dibenam, gan neizpratnē palūkodamies uz savu mā­cīto draugu. Beidzot viņš vaicāja:

— Ko jūs meklējat, Arsen Davidovič? Tā mēs drīz sašķaidīsim visus jūras dibena iemītniekus.

— Kā! — zoologs saslējās visā nelielajā augumā. — Vai tiešām tu neesi ievērojis? Es taču še nevaru atrast vairs neviena šā apbrīnojamā moluska eksemplārā! Ko es iesākšu ar vienīgo eksemplāru, ko turu rokās? Kas man ticēs, ka tas ir jaunās klases likumīgais pārstāvis? Tur­klāt tas vēl ir ļengans, kā pussprādzis. Un es paredzu, ka visi pret to izturēsies kā pret gadījuma izdzimteni. Ko lai tagad daru? Turpināt še meklējumus nevar — mēs no­kavēsimies …

Zoologs apsēdās uz nelielas klints un samulsis lūko­jās uz savu dārgo, unikālo gliemežnīcu. Arī Pavļiks jutās gaužām sarūgtināts — ne tikdaudz aiz zinātniski meto­diskām grūtībām, cik satriektā zinātnieka dēļ, kuram viņš bija paguvis stipri pieķerties.

— Vai zināt ko, Arsen Davidovič? — viņš pēkšņi iesaucās. — Ņemsim šo vietu un atzīmēsim, bet vēlāk, kad būsim brīvi, atgriezīsimies šurp ar Skvorešņu, Ma- ratu, Coju un meklēsim organizēti. Patiesi!

— Lieliski! — zoologs atguva enerģiju. — Tev1 pil­nīga taisnība. Mēs vēl pameklēsim! Un tam, kas atradīs šī moluska otro eksemplāru, es uzdāvināšu visu, ko viņš vēlēsies. Bet nu pie darba! Uzcelsim šai vietai pieminekli. Bet šo molusku noglabā somā — manējā jau pārāk pilna.

Kad atgriezīsimies mājās, dosim to Cojam, lai apraksta un analizē.

Sametuši lielu akmeņu kaudzi un ielāgojuši apkārtē­jās klintis, viņi devās tālāk.

Zoologs domīgi runāja:

— Cik daudz jauna un neparasta! Cik daudz negai­dīta man nākas sastapt šajos cilvēkiem nepieejamos dzi­ļumos! Tev, Pav|ik, jāpateicas liktenim, kas tev devis iespēju piedalīties šajā vēsturē pirmajā zinātniskajā dziļ­ūdeņu ekspedicijā. Ar šo brīnišķīgo skafandru palīdzību arī tu kopā ar mums iepazīsies ar visiem noslēpumiem, kas glabājas nezināmajās okeana dzīlēs. Es atceros, kad padomju lidotāji un polarpētnieki pirmo reizi nolaidās uz. Ziemeļpola, mūsu puiši rūgti žēlojās, ka viņiem uz zemeslodes kartes, sak, neesot palicis vairs nekādu «balto laukumu», ka viss kļuvis zināms un viņiem, padomju ļau: dīm, nebūšot ko atklāt. Bet tāds milzīgs, var sacīt, visnotaļ «balts laukums» kā Pasaules okeana dzīles tika aizmirsts! Okeāns, kas aizņem divas trešdaļas zemes virsmas! Tā noslēpumainās, brīnumu pilnās dzīles bija aizmirstas! Taču ne uz ilgu laiku … Nē, ne uz ilgu laiku! Mēs šeit esam pirmās bezdelīgas. Pēc mums šurp atnāks simti un tūkstoši pētnieku, un atkal pirmie starp tiem būs mūsu, padomju pētnieki, jo vienīgi mūsu, padomju, skafandros var še nolaisties un strādāt …

Dažas minūtes viņi gāja klusēdami starp apkārt pel­došajām zivīm, katrs domādams savas domas. Beidzot Pavļiks pacēla galvu un vaicāja:

— Arsen Davidovič, vai jūs to sacījāt nopietni? Par kašalotu. Vai tiešām arī tas nespētu pārkost mūsu ska­fandrus? Jūs droši vien jokojāt?

— Nemaz nejokoju, Pavļik. Sais skafandros mēs taču varam nolaisties visdziļākajās okeana dzīlēs. Tūkstoš, pieci tūkstoši, pat desmit tūkstoši metru dzi|i. Bet tas ir kaut kas daudz stiprāks un briesmīgāks nekā kašalota zobi.

— Nu, ko jūs, Arsen Davidovič! Smejaties, vai? — Pavļiks neticīgi pavērās zoologā. — Tur taču vienīgi ūdens! Mīksts … Bet kašalots! Uhū! Tas tā sakamps zo* bos! Jūs taču pats man sacījāt, ka zobi tam, rau, tādi! —

Pavļiks izpleta rokas gandrīz pusmetra platumā. — Tādā rīklē skafandrs sabirzis kā rieksta čaumala …

Zoologs iesāņus paskatījās uz Pavļiku un iesmējās.

— Neplet tik plati rokas, bičo. Pietiks arī ar ceturtdaļ- metru. Arī tas ir diezgan briesmīgi. Bet ūdens… jā, tas ir mīksts… Bet vai tu, bičo, zini, cik sver viens kubik­metrs ūdens?

— Zinu, — droši atbildēja Pavļiks, — vienu tonnu.

— Nu, redzi! Bet desmit metru augsts ūdens stabs virs viena kvadratmetra sver desmit tonnas vai, kā saka, tāda staba spiediens līdzinās desrcit tonnām, bet uz katru kvadrātcentimetru — vienam kilogramam. Sis spiediens līdzinās visa gaisa staba spiedienam jeb atmosfērai uz ze­mes virsmas kvadratmetra vai kvadrātcentimetrā. Tāpēc mēdz sacīt, ka desmit metru augsta ūdens staba spiediens līdzinās vienas atmosfēras spiedienam.

— Jā, to es zinu, Arsen Davidovič. Tas ir milzīgs sma­gums, taču mēs to nejūtam, jo mūsu ķermeņa iekšienē atrodas gaiss ar tādu pašu spiedienu.

— Teicami! Tad tev nebūs grūti saprast: jo dziļāk mēs nolaidīsimies zem ūdens, jo vairāk tas mūs spiedīs. Simt metru dziļumā šī, kā tu saki, mīkstā ūdens spiediens lī­dzināsies simt tonnām uz katru kvadrātmetru jeb desmit atmosfērām. Cilvēka ķermeņa virsma caurmērā līdzinās divdesmit tūkstošiem kvadrātcentimetru, un ūdens spie­diens šai dziļumā uz visu cilvēka ķermeni sasniedz ap divi simti tonnu; pieci tūkstoši metru dziļumā tas jau lī­dzinās desmit tūkstošiem tonnu. Vai saproti? Tas ir tāds spiediens, zem kura ne vien cilvēks, bet arī tukšs dzelzs cilindrs saplaks. Turpretī mūsu skafandrā cilvēks paliks sveiks un vesels.

— Tātad tas ir tērauda? — vaicāja Pavļiks.

— Ja tas būtu tērauda, tad tas būtu jāizgatavo no tik biezām plāksnēm, ka cilvēks tik smagā skafandrā pat piecsimt metru dziļumā nevarētu ne soli paspert. Tādos bruņu skafandros ūdenslīdēji strādā līdz astoņsimt metru dziļumā, un viņus pārvieto no vienas vietas uz otru vin­čām un ķēdēm. Un kāds nu tur darbs! Piedurknes un bik­ses biezas — roku vai kāju ne saliekt, ne atliekt. No pie­durknēm laukā rēgojas knaibles, lauznis, cirvis, kurus no iekšienes vad^ ūdenslīdēja roka. Vai daudz tā var padarīt'-1

Pavļiks atkal, tāpat kā agrāk, viegli pacēla roku, pa­taustīja uz kājas metala stulpiņu un jautri izsaucās:

— Toties mūsu skafandri — taisni burvīgi! Viegli, ērti. Bet no kā tie izgatavoti? Tātad nevis no tērauda?

— Nē, ne no tērauda, bet no lieliska viegla ultracieta kausējuma, ko nesen izgudrojuši padomju metalurgi. Lai gan mūsu skafandri izgatavoti no ļoti plānām šā kausē­juma plāksnēm, tie spēj izturēt kolosālu spiedienu līdz desmit tūkstošiem metru dziļumā. Tiesa, izturību vairo arī visai asprātīgi veidotais kustīgais skafandra karkass, tā teikt, skelets no tāda paša materiala. Turklāt mūsu lie­liskie metalurgi izdomājuši paņēmienu, kā no šā kausē­juma izgatavot nelielas, elastīgas plāksnes. Šādas plāk­snes skafandros iemontētas locītavu vietās — plecos, el­koņos, viduklī, ceļos, kāju pēdās, roku pirkstos.

— Un ne tas vien, Arsen Davidovič! — jūsmīgi izsau­cās Pavļiks. — Bet cik ātri mēs traucamies zem ūdens! Kā īstas zivis! Pat ātrāk nekā putni! Gan telefons, gan gaisma, gan ieroči! Pat karsta šokolāde! — Pavļiks lai­mīgi iesmējās. — Vēlaties uzkost! Lūdzu! Buljons, kakao. Varat ūdentiņu uzdzert virsū.

— Vārdu sakot, katrs pats sev restorāns, — zoologs pasmaidīja.

— Pārvietojams restorāns! Kafejnīca uz riteņiem, tas ir, uz kājām. Vareni izdomāts! Kā to visu panāk, Arsen Davidovič?

— Ļoti vienkārši, bičo. Somā uz muguras atrodas daži mazi akumulatori ar lielu elektrības krājumu. Turpat arī patronas ar šķidrā skābekļa krājumu četrdesmit astoņām stundām; ogļskābes, mitruma un citu kaitīgo el­pošanas produktu uzsūcēji; sīks, taču spēcīgs motors skrū­vei, kas palīdz pārvietoties. Bet priekšējā somā uz krū­tīm — termosi ar karstu buljonu vai kakao. No termosiem uz muti stiepjas gumijas caurules ar cietiem uzgaļiem; termosiem līdzās — neliela radiotelefona stacija, ar kuras palīdzību var uzņemt sakarus un sarunāties vienā laikā ar vairākām citām tādām pašām stacijām līdz divsimt kilometru attālumā. Ķiverē pie ausīm atrodas klausāmās austiņas, bet apakšā, pie zoda — mikrofons. Uz ķiveres pretī ūdenslīdēja pierei — spēcīga elektriskā laterna. Tās stari spiežas cauri ūdenim septiņdesmit piecus metrus uz priekšu. Un visas šis ierīces un meclianismus tu vadi ar dažādu pogu, sviru un kloķīšu palīdzību, kas atrodas uz vadības pults tavā patronsomā pie jostas … Taču tas viss tev jāzina arī bez šīs lekcijas, citādi tu tagad nevarētu kopā ar mani klaiņot še zem ūdens.

— Nūjā! Es, protams, to jau zinu. Gribēju tikai uz­zināt, kā tas viss darbojas. Kā, piemēram, akumulatoros sakrājas tik daudz elektrības? Kā darbojas mūsu elek­triskie kaujas cimdi? Ar ko šauj mūsu ultraskaņas pistoles?

— Ā! Palūk, kas tevi interesē, bičo! Tie ir nopietnāki jautājumi, — zoologs atbildēja. — Taču, diemžēl, tos va­jadzēs atlikt. Redzi, mēs esam jau pie korāļu rifiem. Drīz nonāksim pie Skvorešņas.

Priekšā caur ūdens stiklaino zaļganumu kā meža mala neskaidrām kontūrām sāka parādīties krūmiņi un sīki kociņi: zemi, bez lapām, vienīgi ar stumbru un zariem, savijusies, mezglaini, gan resni, uzblīduši kā kaktusi, gan tievi un taisni kā kārklu vicas.

— Starp citu, — zoologs turpināja, — ļoti iespējams, ka Skvorešņa šeit darbu būs pabeidzis un pārgājis uz citu vietu. Jāuzzina.

Viņš piespieda tikko manāmu izcilni uz patronsomas. Priekšējā sieniņa atsprāga vaļā un palika karājamies eņ­ģēs, atklājot patronsomā rindu podziņu ar reljefiem cipa­riem un sviras virs lociņiem ar iedaļām.

Ejot zoologs parāva vienu podziņu mazliet lejup, no­stiprināja to jaunajā vietā un piespieda.

Zoologs sāka klausīties un apstājās. Viņa sejā pavī­dēja neizpratne un nemiers.

— Pārslēdzies uz Skvorešņu, — viņš uzsauca Pavļi- kam. — Nospied podziņu numur divpadsmit. Nekā nesaprotu … Kas tur notiek?

Pavļiks žigli atvēra patronsomu un pārslēdza savu radiouztvērēju uz citu staciju. Viņa ķiverē ielauzās sa­raustītas elpas svelpjošais troksnis kopā ar aizsmakušu lamu vārdu un kliedzienu straumi:

— Atdod! … Atdod, nolādētais lops! … Nu es tevi sapurināšu … Padomju mantas iegribējies? ,.. Mani ne- aizstiepsi… Nē, bral… Neizdosies!

Pēc tam — kā malkas cirtējs:

— Uh-h-h! … Se tev! Uh-h-h!

Tad izmisīgs kliedziens:

— Tprū-ū-ū! Stāvi! Stāvi! Kur velcies, indīgā čūska!

Zoologs neizturēja.

— Skvorešņa! Kas noticis? — viņš sāka skaļi kliegt satrauktā balsī. — Ar ko jūs cīnāties?

— Lord! — zoologa un Pavļika ķiverē atskanēja aiz­elsusies balss. — Ātrāk pie manis! Citādi šis rāpulis … pārraus šļūteni. Ātrāk, ātrāk! … Uh-h-h! Uh-h-h! Re, kur sīksta dzīvība, riebeklis! . . .

— Skrējām! — izsaucās zoologs. — Turieties!

Viņš sāka skriet uz priekšu, uz korāļu smalces malu.

— Seko man, Pavļik! Šķel ūdeni ar plecu! Ar plecu uz priekšu! Nepaliec iepakaļ! Skrūvi nav vērts iedarbināt, nav vairs tālu.

Skriet tomēr bija pagrūti. Ūdens pretojās, elastīgi šū­podamies. Taču pēc brītiņa zoologs ar Pavļiku ielauzās biezoknī. Lai kā Pavļiks bija noraizējies un izbijies, taču uz acumirkli viņš sastinga mēmā sajūsmā. Tas, kas, iz­tālēm ieskatoties, no zaļganās, biezās tumsas atgādināja kailus, čokurainus krūmājus, tuvumā, gaismā, izrādījās pasakaini krāšņs dārzs. Visus stumbrus un bezlapu za­rus viscaur klāja dzīvi ziedi, zvaigznītes ar mēlītēm, kas bija līdzīgas izstieptām ziedlapiņām visās krāsās un vis­smalkākās krāsu niansēs — tās bija maigi sārtas un asinssarkanas, dzidri zilgas kā dūmaka un emaljas zilas, dzelteni oranžas kā zelts un tumši zaļas kā smaragds. Tie bija korāļi — gan mazi, tieviņi, līklīki zariņi, pieli­puši pie klints sāniem, gan plašas kolonijas, kas sastāv no miljoniem sīku dzīvnieku — puķu, kuras ar saviem ķermenīšiem klāj iepriekšējo audžu varenās, atmirušās masas. Lielie, raibie ziedkausiņi pie šo koloniju pakājes arī bija korāļi, un pat raibās sūnas starp tiem sastāvēja no miljoniem un miljardiem sīku dzīvu ziediņu.

Dārzs dzīvoja un slēpa sevī — savās aizās, tuneļos, grotās, lielās un mazās alās, savu stumbru un zaru vi­jumos — bagātu, spilgtu, rosīgu dzīvi. Mirdzošas, it kā no raiba, daudzkrāsaina metala izlietas zivis, — sākot ar vissīkākām sardinēm, līdz lielām, koši krāšainām papa- gaiļzivīm, — veseliem mākoņiem šaudījās gluži kā tropu putni korāļu biezoknī. Skaisti, caurspīdīgi vēzīši rāpoja

pa zariem Neskaitāmas sarkanas, dzeltenas, oranžas jū­ras zvaigznes lēni virzījās pa okeana dibenu, pa klintīm, pa korāļu stumbriem, pievilkdamies ar savām kājiņām pie tuvākajiem priekšmetiem.

Daudzkrāsainās ofiuras, tuvākās jūras zvaigžņu ra­dinieces, ar gariem, lokaniem stariem kā pletnes, tīri vai kūleņoja korāļu audzēs, meklējot laupījumu. Melni jūras eži ar zilgiem, pa visu apaļo ķermeni izkaisītiem lāsu- miem veseliem bariem rāpoja it visur. Visdažādāko glie­meņu un jūras gliemežu bari vietumis visnotaļ klāja okeana dibenu un korāļu audzes. Spilgti pušķīši un žaunu smalkais sazarojums vīdēja laukā no cauruļtārpu tieva­jām caurulēm. Sīku, košās un spīdošās krāsās zaigojošu vēzīšu, tārpiņu, jūras zirnekļu un gliemežu miriades riin poja, lēkāja, izšāvās un atkal noslēpās vissīkākās sprau­gās, bedrēs un plaisās starp šiem krāšņajiem akmens dzīvniekiem.

Nekustīgi stāvēdams vienā vietā, Pavļiks plaši ieples­tām acim noraudzījās šai pasaku valstībā, šai mēmajā, rosīgajā dzīvē. Bet, tiklīdz viņš mēģināja šai dzīvē ielauz­ties, ap viņu acumirklī viss pamira, noslēpās, izgaisa. Korāļu ziedi aizvērās, ziedlapiņas savilkās, biezokņa dzi­ļumā noslēpās sīkās zivtiņas, tārpiņi, zirneklīši. Pavļiku apņēma pelēks, bezkrāsains, nedzīvs tuksnesis.

Viņš pacēla galvu un virs sevis pie stāvas klints ierau­dzīja baru lielu zivju. Tie bija skārusi — papagaiļzivis Viņu krāsu skaistums un harmonija varēja sajūsmināt visnopietnāko glezniecības cienītāju. Šķita, ka daba izliet- tojusi visas krāsas, visas krāsu nianses un pārejas, kādas vien var atrast tās bagātajā, neizsmeļamajā krāsu paletē, lai šo jūras papagaiļu priekšā nobālētu viskrāšņāko tropu putnu skaistums.

Papagaiļzivis karājās ar galvām uz leju, rāmi kusti­not pelēki mēļās astes ar viegli sārtiem lāsumiem un bal­tām apmalām. Viņu mazās, biezlūpainās mutes cītīgi skrubināja korāļu zariņus uz klints. Lāgu lāgiem dažas no viņām ilgi un izklaidīgi viļāja barību kā gremokli pa muti. Mazliet augstāk Pavļiks pamanīja trīs lielas papa­gaiļzivis, kuras ielenca neliels bars sīku, zili svēdrainu biezlūpju. Pavļiks uzreiz nesaprata, ko dara šīs biezlūpes līdzās ūdenī mierīgi stāvošajiem skarusiem, kas, salīdzinot ar biezlūpēm, šķita milzigi. Sākumā viņam likās,, ka biezlūpes ieķērušās skarusos no visām pusēm un grib tos saplosīt gabalos. Taču, ciešāk ieskatījies, Pav|iks negai­dot skaļi iesmējās

— Frizētava! Zivju frizētava! — viņš iesaucās, aiz smiekliem nespēdams valdīties.

Papagaiļzivju apaļīgās galvas, viņu vaigus un žaunu vākus ar cieši pieguļošām, olveidīgām zvīņām klāja baltu korāļu putekļu kārta. Šķita, ka resni, švītigi, eleganti ģērbti kungi nodevuši frizieru rīcībā savus nobarotos, biezi nopūderētos mūļus. Biezlūpes no savu bagāto ra­dinieku — papagaiļzivju vaigiem un žaunām maigi un uzmanīgi noņēma korāļu putekļus un acīm redzot ar baudu tos apēda.

Pavļika smiekliem un izsaucieniem, Skvorešņas ne mitīgajai lāstu straumei un sašutuma kliedzieniem pa vidu Pavļika ķiverē ielauzās zoologa balss.

— Par ko tu smejies, bičo?

Un pēc klusuma mirkļa atskanēja viņa satrauktais sauciens:

— Pavļik! Pavļik! Kur tu esi? Kur tu paliki?

Pavļiks pavērās apkārt. Viņš bija viens. Viņa nekus­tīguma iedrošināta, visapkārt atkal atplauka un rosījās dzīvība. Cik ilgi viņš bija nostāvējis kā apburts un pār- akmeņojies šai lieliskajā, neizsakāmi skaistajā dārzā? Minūti vai stundu? Kur ir Arsens Davidovičs? Kā viņu lai tagad atrod šai biezoknī? Kā izkļūt no šejienes?

— Arsen Davidovič! — drebošā balsī Pavļiks raidīja nedrošu saucienu zaļganajā, bezgalīgajā plašumā, kas viņu apņēma. — Arsen Davidovič!

— Runā, Pavļik! — atskanēja atbilde. — Runā, runā! Es klausos! Kur tu esi? Izslēdz Skvorešņu! Viņš traucē

— Esmu starp korāļiem. Es no jums atpaliku, Arsen Davidovič, tikai uz mirklīti. Nezinu, kurp iet. ..

Pavļika lūpas sašķobījās, un negaidot viņš iešņukstē­jās. Taču viņš tūliņ sāka klepot, tā ka no malas šis ska­ņas bija grūti izprast.

— Bičo, tu nebīsties, stāvi aukstasinīgi, nekur neej! Esmu tuvumā: pagājušas droši vien tikai kādas piecas minūtes, kopš esam izšķīrušies. Palūkojies apkārt, Pavļik! Es gāju taisni caur korāļiem. Paskaties, vai nav redzamas manas pēdas: aplauzti zariņi, krūmi… Palūkojies vā­rīgi, bičo!

— Jā … nē … Arsen Davidovič, — Pav|iks attrauca, nevarīgi vērdamies sev apkārt. — Tie visi vienādi, zari un krūmi… Tie visi ir kā izlauzīti… nē… nekā… neredz … Arsen … Arsen Davidovič …

Pēdējos vārdus Pavļiks izrunāja-gandrīz čukstus, bal­sij aizraujoties; stāvoklis likās bez izejas un itin nemaz neatbilda Pavļika vīrišķības apjomiem.

— Arī tas nav bīstami, bičo. Tu tikai nebaidies! Stāvi uz vietas un nekur neej! Es aizskriešu pie Skvorešņas, palīdzēšu viņam un tad pie tevis. Pēc piecpadsmit vai div­desmit minūtēm būšu atpakaļ.

— Labi, Arsen Davidovič …

— Stāvi nekustīgi, neviens tevi neaiztiks. Drošības pēc uzmauc cimdus!

No šiem vārdiem Pavļikam sažņaudzās sirds.

— Labi, Arsen Davidovič … uz … uzmaukšu …

— Atceries, kā ar tiem jārīkojas. Ieslēdz strāvu! Vis­labāk apķer ienaidnieku cieši, ar abām rokām, abām plaukstām, cieši … Es jau skrēju pie Skvorešņas, runāju ar tevi ejot un runāšu, lai tev vienam nebūtu bail. Ja re­dzēsi ko aizdomīgu, saki man.

Kamēr zoologs runādams centās izklaidēt Pavļiku, zēns noņēma no jostas vistokli un aiz bailēm sastingušiem pirkstiem ar pūlēm attina to vaļā. Viņam rokās at­radās divi balti ne gluži parasta izskata gumijas cimdi: tiem bija trīs pirksti — īkšķim, rādītājam un viens kopējs pārējiem trim pirkstiem. Cimda piepūstajā delnā bija re­dzama metala plāksnīte, bet platajiem, garajiem atlokiem vajadzēja sniegties tālu pāri plaukstu locītavām. Pavļiks uzvilka cimdus rokās un ar īpašām spiedpogām piestip­rināja atlokus pie skafandra piedurknēm.

«Apķer ienaidnieku ar abām rokām,» viņš atkārtoja pie sevis.

Viņš aplaida skatienu visapkārt. Kādi ienaidnieki? Kas tie tādi? Tam jābūt kam briesmīgam … Barakuda … Haizivs .. . Kas vēl šeit sastopams? Barakuda … Hai­zivs . . . Apķert haizivi . . .

Zoologā gandrīz neklausīdamies, viņš ar stingstošu sirdi uzinanija katru ēnu, kas parādījās tālumā zaļganajā krēslā.

Gan pa vienai, gan veseliem bariem garām aizpel­dēja daudzkrāsainās, maigi pulsējošās medūzas. Spilgtās krāsās mirgodamas, pazibēja zivis. Milzīgiem bariem aiz- trauea mazie, spārnkājainie moluski ar platām spurām un gandrīz pilnīgi caurspīdīgām, plānām un smalkām kā skrimšļi gliemežnīcām. Garneles — glītie un graciozie jūras vēzīši — strauji dzinās tiem pakaļ, un visi kopā nozuda. Tālumā pazibēja zilgana dzirksts, pašāvās aug­šup, nokrita lejā, sastapās ar sarkanu,.zilu, zaļu dzirk­sti… Nu jau to ir simti, tūkstoši, šo augšup un lejup un uz visām pusēm lēkājošo dzirksteļu, daudzkrāsainu kā dārgakmeņi. Lūk, jau visa apkārtne krustu šķērsu sasvīt- rota ar miljoniem un miljardiem vizošu un degošu pa­vedienu un punktu. It kā biezs purpura, safira, smaragda un zelta dzirkstelīšu lietus virmo visapkārt. Tā bija sa- firinu, airkāju grupas vēzīšu deja.

Sajūsmā pavēris muti, aizmirsis kā bailes, tā vientu­lību, Pavļiks raudzījās apkārt, brīnišķā skata apžilbināts, dažreiz tikai mechaniski atbildēdams uz zoologa jautā­jumiem.

Piepeši no smiltīm Pavļikam pie pašām kājām izlo­cījās milzīga, četrstūraina būtne, samtaini melna, pla­kana kā dzelzs plāksne. Vienā būtnes stūrī bija liela, atvērta rīkle, virs tās uz izciļņa divas spīdošas acis Divi citi stūri locījās viļņveidīgi un ātri kā spārni. No pēdējā stūra nokarājās tieva aste kā pletne ar augšup saslietu asu dzeloni. Tā bija raja. Viņa uz ātru roku pievāca zivi, kas bija pārāk tuvu peldējusi garām viņas paslēptuvei, norija to un nolaidās dibenā. Tur raja ātri, dažos paņē­mienos uzvandīja smilšu mutuli, un, kad tas noplaka, raja jau bija nozudusi zem tā.

Pavļiks vairs raju neredzēja. Divu metru garā bries­moņa parādīšanās bija tik negaidīta, ka, pacēlis rokas, nāves bailēs viņš metās sānis pie atmirušas korāļu ko­lonas, augstas kā klints.

Tikko viņš bija paguvis atlēkt sānis, kad kaut kas mil­zīgs, garš, ar smailu priekšdaļu izšāvās no liela krūma turpat blakām un ar lielgabala šāviņa ātrumu drāzās vi­ņam virsū. Pavļiks sajuta krūtīs šausmīgu triecienu, zem viņa izstieptās rokas pazibēja briesmīga rīkle, pilna ar zobiem, un milzīgas, saltas acis. Galvā iešāvās doma: «Apķert…»

Rokas sakļāvās ap kādu glumu, resnu baļķi. Pavļiks sajuta vēl stiprāku, satricinošu triecienu, tad viss izzuda un iegrima tumsā …