V nodala MARŠRUTA MAIŅA

Zemūdene bija karakuģis. Padomju Savienības ienaid­nieki ne vienu reizi vien bija mēģinājuši iegūt noslēpumai­nās zemūdenes plānus, dabūt materialus un konstrukciju aprēķinus Ap rūpnīcu, kur zemūdeni būvēja, dienām un naktim klīda spiegi; divus atbildīgos rūpnīcas darbiniekus, pie kuriem mājās viņi acīm redzot domāja atrast materia­lus par zemūdeni, atrada nogalinātus; spiegus ķēra. sedi nāja cietumā, dažus par slepkavību nošāva Taču viņu skaits nemazinājās un viņu nekaunība, tuvojoties būvēs nobeigumam, pieauga.

Tomēr viss bija veltīgi. Zemūdenes būvi tās konstruk­tora Michaila Krepina vadībā laimigi nobeidza. Jauniem, pilnīgi neparastiem aizsardzības un uzbrukuma ieročiem bruņoto zemūdeni lielā slepenībā nolaida ūdeni, izmēģi­nāja seklajā Baltijas jūrā un aizsūtīja pirmajā tālbrau- cienā uz Vladivostoku.

Tieši tur pēc dažiem mēnešiem, kā neapšaubāmi lieci­nāja visi padomju valdibas rokās nākušie fakti un mate- riali, draudēja uzbangot jau sen gatavotais negaiss. Ve­cais ienaidnieks, kas neatlaidīgi un nenogurstoši liecās pēc kundzibas Āzijas kontinentā, nebija atmetis savus plānus iekarot Padomju Piejūras apgabalu. Sis uzplauk­stošais novads kairināja viņa apetīti. Ķeizariskā kliķe un militāristi gatavoja triecienu pret Padomju Savienību, ce rēdami uz Rietumu atbalstu. Viņi apzinājās, cik bīstama un riskanta ir šī viņu jaunā avantūra. Viņi zināja, cik spēcīga ir Padomju zeme, kas iekalta jaunāko zinātnes un technikas sasniegumu bruņās, zināja tās armijas un flotes vareno spēku. Taču kāre pēc jauniem iekarojumiem, bailes no tuvojošās revolūcijas pašu zemē un akls naids pret sociālismā zemi dzina viņus bezdibenī — kara pret vareno sociālistisko lielvalsti.

Mierigi un modri partija un Padomju Savienības val­dība vēroja savu kaimiņu. Tās zināja, ka divdesmit cetur­tajā augustā, ķeizara dzimšanas dienā, tiek gaidīts lē­mums, no kura atkarīga miljoniem darbaļaužu mierīgā dzīve.

Taisni šīs izšķirošās dienas priekšvakarā, divdesmit trešajā augustā, zemūdenei «Pionieris» vajadzēja ierasties pie Savienības Tālo Austrumu krastiem un agresoram pa­rādīt, ka padomju robežas ir nepieejamas Jaunajai, vare­najai zemūdenei ar savu negaidīto ierašanos vajadzēja pēdējā mirklī sajaukt impērijas ģenerālštābā kārtis, sa­graut visus tā plānus un noderēt par vēl vienu atskurbinā- šanas līdzekli.

So vēsturē pirmo brīvo braucienu līdz šim nepieejamos okeana dziļumos vajadzēja izmantot arī padomju zināt­nei — svarīgāko jūras fizikas, ķīmijas un bioloģijas prob­lēmu pētījumiem. Padomju zinātnei pirmajai pasaulē va­jadzēja apgaismot visu noslēpumaino, kas atrodas šajās dzilēs un līdz šim izraisīja nebeidzamus strīdus starp visu zemju zinātniekiem Šai nolūkā zemūdenei bija piekoman- dēta zinātnieku grupa, ko vadīja pazīstamais padomju zoo­logs Arsens Lordkipanidze. Viņiem vajadzēja, sākot no Baltijas jūras, cauri Atlantijas okeanam, cauri Gibraltara jūras šaurumam, Vidusjūrai, Suecas kanalam, kura dzi ļums tobrīd bija sasniedzis trīsdesmit metru, cauri Indijas okeanam, Ķīnas jūrai un līdz Japanas jūrai, kurp devās zemūdene, sīki izpētīt tādas problēmas kā dziļūdens straumju izcelšanos un virzīšanos, lielo dziļumu faunu, jūru un okeānu dibena reljefu, fiziskos un ķīmiskos proce­sus šajos rajonos. Arī še, tāpat kā vienmēr, Padomju zeme centās, lai aizsardzības un saimnieciskie līdzekļi vien­laikus kalpotu arī zinātnei — paplašinātu cilvēka varu pār dabu.

Zemūdene devās uz savu mērķi, turoties ne mazāk kā divsimt metru dziļumā, izvairoties parādīties virs ūdens. Tās braucienam vajadzēja palikt noslēpumam visai pa­saulei, noslēpumam, ko glabā okeana dzīles, caur kurām gāja zemūdene. Tādas bija augstākās jūras spēku pavēl­niecības instrukcijas, kuras vajadzēja ievērot kapteinim Voroncovam. Atkāpties no šīm instrukcijām bija atļauts pēc viņa ieskatiem tikai pavisam ārkārtējos gadījumos.

Uztvērusi bojā ejošā «Diogena» radiosignālu par ava- riju, zemūdene ieradās katastrofas vietā reizē ar citiem kuģiem, lai gan no «Diogena» to šķīra daudz lielāks attā­lums. Turēdamās ap divi simti metru dziļumā, sekodama visām «Diogena» un tā glābēju radiosarunām, zemūdene pēc tam pavadīja grimstošo kuģi līdz viena kilometra dzi­ļumam un redzēja, kā daudzos tā nodalījumos palikušais gaiss zem simt atmosfēru liela ūdens spiediena saplosīja kuģi vairākās daļās un tās strauji nogāja dibenā.

Jau pirms izglābto pārbaudes zemūdene zināja, ka divi cilvēki gājuši bojā — kāds matrozis un kāda sieviete, kuģim saduroties ar aisbergu, bija iekrituši ūdenī. Viņu ķermeņus, kas lēnām grima dibenā, zemūdene redzēja, kad tā dziļumos riņķoja ap «Diogenu». Taču trešā pa­zudušā — padomju zēna Pāvela Buņaka līķi, lai arī cik rūpīgi un cītīgi tas tika meklēts, zemūdene nevarēja at­rast. Pēc tam kad «Diogenu» bija aprijuši viļņi, zemūde­nes infrasarkanais izlūks, ko vadīja pa radio, vēl ilgi visos virzienos traucās ūdens augšējos slāņos un nolaidās lie­los dziļumos, taču zēna līķi neatrada. Tad ūdenslīdēju staršina Andrejs Skvorešņa ziņoja zemūdenes komandie­rim kapteinim Voroncovam, ka pēc viņa dziļākās pārlie­cības zēns vai tā līķis visticamāk atrodoties uz kāda no lietākajiem ledus gabaliem, kas peld avarijas viētā. Skvo- rešņas domas atbalstīja zemūdenes zinātniskās. daļas priekšnieks profesors Lordkipanidze, vecākais leitnants Bogrovs un radists Pļetņevs.

Vai padomju zēna liktenis, viņa dzīvība vai nāve bija tas «ārkārtējais gadījums», ko paredzēja augstākās pavēl­niecības instrukcija?

Pēc īsa šaubu brīža komandieris, kas bija atbildīgs par nenovērtējamo kuģi, pieņēma lēmumu, kā viņam dik­tēja padomju cilvēka jutas: kvēla mīlestība pret cilvēkiem un pastāvīgas rūpes par tiem. Tomēr, iekams uz centrālā vadības posteņa pults nospieda pogu, kas iedarbina zem­ūdenes pacelšanās mechanismu, kapteinis Voroncovs pa­rūpējās par kuģa drošību ar visiem līdzekļiem, kādi vien bija viņa rīcībā. Infrasarkanais izlūks atkal atrāvās no zemūdenes un sāka riņķot ap to, celdamies pa spirāli aug­šup līdz ūdens virsmai, uzšāvās gaisā un nepārtraukti raidīja uz zemūdenes centrālā posteņa ekrana visu ce|ā sastapto priekšmetu attēlus — avarijas palieku, zivju, ūdensaugu, pat caurspīdīgo meduzu attēlus. Viss lieci­nāja, ka okeāns un debess ir pilnīgi klaji, ka visapkārt miers un drošība. Un tikai tad virs ūdens parādījās «Pio­nieris» …

Vēl darbojās pneimatiskās sviras, kas ievirzīja savā vietā lūkas apakšējo vāku, bet zemūdene, izglābusi zēnu, jau strauji grima mierīgajos, drošajos dziļumos, uzņem­dama agrāko kursu. Slimnīcas kajītē pār loti bālo Pav- ļiku, kas gulēja bez dzīvības zīmēm, noliecās zemūdenes zoologs un ārsts Arsens Davidovičs Lordkipanidze.

Tā bija Pavļika laime, ka vecākais radists Pļetņevs saņēma no Ļeņingradas un nodeva kapteinim Voronco­vam šifrētu radiogramu tikai vienu stundu pēc tam, kad zemūdene bija noņēmusi zēnu no aisberga. Tieši šī stunda izglāba viņa dzīvību.

Radiograma bija no Jūras spēku galvenā stabā un vēstīja ārkārtīgi svarīgas ziņas.

Valsts Drošības pārvaldes iestādes bija konstatējušas, ka «Pioniera» maršrutu nezināmā ceļā uzzinājusī kāda lielvalsts, kas ieinteresēta mūsu Tālo Austrumu krastu aizsardzības vājināšanā, un šīs lielvalsts slepenie aģenti nodomājuši zemūdeni iznīcināt, kad tā apstāsies Gibral- tara jūras šaurumā vai arī kādā citā tās maršruta punktā, kas būs piemērots šim nolūkam. Tāpēc Galvenais štābs ieteic kapteinim Voroncovam doties uz Vladivostoku, ne- iegriežoties Gibraltara jūras šaurumā, un nevis pa Indi­jas okeānu, bet apkārt Horna ragam un pa Kluso okeānu, visā ceļā turēties lielos dziļumos, ievērot pilnīgu slepe­nību un ne ar ko sevi neatklāt. Sakarā ar maršruta maiņu jāpārkārto arī ekspedicijas zinātnisko darbu plāns. Taču Galvenais stabs apstiprina, ka jebkuros apstākļos zemūde­nes ierašanās laiks Vladivostokā paliek tas pats — div­desmit trešais augusts.

Nevarēja būt šaubu, ja kapteinis Voroncovs šo radio- gramu būtu saņēmis mazliet agrāk, viņš nekavējoties at­tālinātos no «Diogena» bojā ejas vietas, kur bija sapul­cējušies tik daudz kuģu un kur mazākā nejaušība būtu va­rējusi atklāt «Pioniera» klātbūtni. Nav grūti iedomāties, kas tādā gadījumā būtu noticis ar Pavļiku …

Zemūdenes komandieris stāvēja gaiteni un uzmanīgi pārlasīja lapiņu ar atšifrēto radiogramu. Radists Pļetņevs, kas bija maza auguma, kalsnējs, tumšu, grumbainu seju, stāvēja komandiera priekšā. Kreisajai rokai viņam trūka divu pirkstu — tā bija piemiņa no ilgstošas ziemošanas kādā tālā Padomju Arktikas salā un no traģiskas sastap­šanās ar balto lāču māti un diviem lācēniem — starp citu, daudz traģiskākas šai lāču ģimenei nekā Pļetņevam.

Radists pacietīgi gaidīja komandiera rīkojumus. Uz gaiteņa sienām un durvīs tā abās pusēs elektrisko spuldžu maigajā gaismā blāvi vizmoja tumšsarkanā pulējuma laka. Gridu klāja rakstaina kaučuka grīdsega. No vairā­kām grīdā ierīkotām un ar vieglu margu pusloku iežogo­tam, apaļām lūkām plūda spilgtas gaismas kūļi un atska­nēja klusa strādājošo mašīnu dūkoņa.

Beidzot komandieris pavērsa pret Pļetņevu norūpēju­šos seju:

— Lūdzu, .dodiet rīkojumu nekavējoties ataicināt pie manis zemūdenes komandējošo sastāvu un palūdziet zi­nātniskās daļas priekšnieku. Protams, ierodieties arī pats.

— Tieši tā, biedri komandier, ataicināt komandējošo sastāvu, zinātniskās daļas priekšnieku un ierasties pašam.

Pēc dažām minūtēm no savām kajitēm, dispečeru tel­pām un dažādiem zemūdenes nodalījumiem, ar īpašiem signāliem izsaukti, cits pēc cita komandiera kajitē stei­dzīgi ieradās kapteiņa pirmais' palīgs vecākais leitnants Bogrovs, galvenais elektriķis otrā ranga kara inženieris Korņejevs, akustikas daļas priekšnieks leitnants Cižovs, zinātniskās daļas priekšnieks profesors Lordkipanidze, komisārs Sjomins, ūdenslīdēju staršina Skvorešņa un bei­dzot Pļetņevs.

Komandiera kajite bija pārdalīta divās daļās. Kreisajā pusē ar portjeru nošķirta bija guļamistaba. Labajāpusē, kas bija plašāka, vidū stāvēja liels darba galds. Stūrī uz neliela galdiņa atradās daži galvenie navigacijas aparati, kas automatiski rādīja to pašu,-ko aparati centralajā vadī­bas postenī. Otrā stūrī — autonomā apgaismošanas tīkla skapītis. Turpat stāvēja skapji, pilni ar grāmatām. Sienas klāja lielas kartes ar Atlantijas, Klusā un Indijas okeana dibena reljefiem. Mazākās kartēs bija parādīti horizontāli un vertikāli okeānu šķērsgriezumi ar vienādas temperatū­ras, sāļuma procenta un ūdens blīvuma līnijām, vertikālo un horizontālo straumju un valdošo vēju kartes.

Visi jau bija sasēdušies apkārt galdam vieglos, ērtos krēslos, tomēr kapteinis nesāka apspriedi un joprojām ne­pacietīgi raudzījās uz durvīm.

— Kur tad galvenais mechaniķis? — viņš beidzot vai­cāja Pļetņevam.

— Sacīja, ka tūdaļ ieradīšoties.

Durvis tika pabīdītas sānis, un, mazliet pieliekdamies zem ieejas arkas, kajitē ienāca galvenais mechaniķis Gore- lovs — garš, plecīgs, sakumpis.

Viņa lielā galva un garenā, sausnējā seja ar iekrituša­jiem vaigiem bija gludi noskūta. Tas sevišķi izcēla asos vaigu kaulus un stūrainos žokļus. Zem biezām uzacīm dziļi slēpās melnas, spīdošas acis. Lielās ausis kā sik­spārņa spārni rēgojās abpus gludajam, garenajam galvas­kausam.

— Lūdzu, mani atvainot, Nikolaj Borisovič, — viņš sacīja dobjā balsī, iedams uz brīvo krēslu pie sienas.

Mani, šurpu nākot, aizkavēja.

Kapteinis pameta ar galvu.

— Redziet, biedri, — viņš iesāka, — es tikko saņēmu Galvenā štaba pavēli. Saskaņā ar šo pavēli zemūdenes maršruts tiek stiprā mērā grozīts. Caur Gibraltaru tā ne­brauks.

Visi klusēja un pārsteigti vērās kapteinī.

— Uz Gibraltaru nebrauksim? — brīnīdamies pārvai­cāja zoologs.

— Kā tad tā? — neizpratnē un it kā apjucis jautāja Gorelovs.

Tomēr jau nākošajā mirklī viņš vienaldzīgi aplūkoja savu garo pirkstu nagus.

— Jūs kaut ko gribējāt teikt, Fjodor Michailovič? — kapteinis pievērsās viņam.

— Neko sevišķu, Nikolaj Borisovič … Mani šī negai­dītā vēsts vienkārši pārsteidz.

— Jā, protams, — kapteinis noteica un turpināja: — Tomēr runa nav tikai par maršruta maiņu vien. Pavēle prasa braucienā ievērot vislielāko slepenību. Tāpēc brī­dinu jūs, biedri, ka zemūdene ne tikai neiegriezisies ne­kādās ostās, bet izvairīsies sastapties ar jebkādiem ku­ģiem, tuvoties krastiem, pacelties virs ūdens. Zemūdene visu laiku atradīsies zemūdens kaujas stāvoklī. Sakarā ar to stingri noliedzu jebkādu rīcību, kas varētu zemūdeni atklāt. Brauciena dzijums visu laiku būs ne mazāks par trīssimt metriem. Naktīs noliegts izmantot gaismas pro­žektorus un atvērt iluminatoru aizsargus.

— Bet kā tad ar zinātniskajiem darbiem? — norūpē­jies vaicāja zoologs.

— Tie necietīs, Arsen Davidovič. Gluži otrādi, ja vē­laties, var palielināt dziļūdens staciju skaitu un izpētīt arī ekvatorialo un dienvidu Atlantiju, daļu Antarktikas, Klusā okeana dienvidu un tropu rajonus. No Gibraltara jūras šauruma un Gvinejas līča vajadzēs atteikties.

— Tātad mēs brauksim caur Magelana jūras šau­rumu? — klusu ievaicājās Gorelovs.

— Iespējams, — kapteinis atbildēja. — Bez tam mūsu rīcībā ir arī ceļš apkārt Āfrikai. Zināmai starpībai atsta­tuma ziņā nav nozīmes.

Zoologs saņēma bārdu dūrē.

— 2ēl, — viņš nopūtās. — Gibraltara zemūdens kalnu grēda, divas pretējas straumes jūras šaurumā — augšējā no Atlantijas okeana un apakšējā no Vidusjūras — tie ir ļoti svarīgi temati mūsu okeanografijas programā. Tomēr ceru, ka tos pārpilnām kompensēs jauno rajonu problē­mas Es, Nikolaj Borisovič, tūliņ sākšu sastādīt ekspedici- jas darba plānu saskaņā ar jauno maršrutu. Tikai pasa­kiet man to.

Un zoologs, izņēmis no kabatas bloknotu ar zīmuli, gatavojās pierakstīt.

— Es jums to paziņošu vēlāk, Arsen Davidovič, — mirkli svārstījies, atbildēja kapteinis.

— KlauSos! — piekrita zinātnieks un tūdaļ izbijies jautāja: — Bet vai mūsu pirmā stacija Sargasu jūrā pa­liek programā?

Kajitē atskanēja klusi smiekli.

— Jā gan! — kapteinis pasmaidīja. — Lai kāds būtu «Pioniera» maršruts, to apiet nevajadzēs.

Visiem bija zināma nepacietība, ar kādu cienījamais zoologs gaidīja ierašanos šajā savdabīgajā, maz izpētī­tajā jūrā ar gandrīz nepazīstamu faunu. Jau kopš pirma­jām brauciena dienām zoologs nebeidza skaļi sapņot par to jauko bridi, kad viņš beidzot varēs stāties pie darba Sargasu jūras dzidrajos ūdeņos, kur plaši vajadzēja iz­vērsties bioloģiskajiem, it īpaši zooloģiskajiem pētī­jumiem.

— Lieliski! — zinātnieks apmierināts pamāja ar galvu. — Kad gan mēs tur ieradīsimies, Nikolaj Borisovič?

— Pēc kādām desmit stundām. Taču nepieciešams ne vien tur ierasties — nepieciešams arī atrast piemērotas vietas jūsu darbiem dažādos dziļumos, kaut ko līdzīgu zemūdens plato[1] vai zemūdens kalnam Bet tas nav tik vienkārši Sargasu jūrā, kurā visas kartes uzrāda milzīgus dziļumus — vairāk nekā seštūkstoš metru … Ar to, biedri, beigsim.

— Tātad rīt mēs katrā ziņā varēsim stāties pie darba, — rokas berzēdams, priecājās zoologs un kopā ar pārējiem apspriedes dalībniekiem devās uz durvīm.

* *

*

Ap pusnakti «Pionieris» jau bija Sargasu jūras robe­žās un pārgāja uz līkloču kursu, palielinādams ātrumu līdz desmit desmitdaļām.

Ultraskaņas prožektori nemitīgi noraidīja attēlu veidā uz zemūdenes vadības centrālo posteni, uz ekrana priek­šējo joslu un jumolu visu, kas gadījās dziļūdeņos zemūde­nes priekšā līdz divdesmit kilometru attālumā; vēl atsta­tāk no abiem bortiem visos virzienos ap zemūdeni šaudi - jās infrasarkanie izlūki, kas raidīja savus ziņojumus uz tā paša ekrana.

Sargasu jūra pazīstama ar lielu dziļumu, un sameklēt šo bazi zemūdens zinātniskajiem darbiem visos slāņos, tiklab virsmas tuvumā, kā ari lielos dziļumos, bija ļoti grūti Ne kapteinis, ne zoologs necerēja še atrast kādu lielu zemūdens augstieni. Taču viņi bija pārliecināti, ka šai plašajā jūrā, kas apņem tieši «zemeslodes lūzuma joslu», kur mums vistuvākajos ģeoloģiskajos laikmetos notikuši kolosāli kalnu veidošanās procesi un nav mitē­jušies ari mūsu dienās, vajadzētu būt atsevišķām, zem­ūdens kalniem lidzigām augstienēm, kas augstu paceļas virs jūras dibena un ar savām virsotnēm tuvojas ūdens virsmai.

Zemūdenes centralajā postenī rīta sardzē atradās leit­nants Kravčuks. Stāvēdams pie vadibas pults, viņš bieži uzmeta acis ekranam, uz kura zibēja lielu un mazu zivju silueti un jūras virsū peldošu garu ūdensaugu vāli.

Leitnants kā parasti bija rūpigi, pat švītīgi ģērbies. Zeltītās pogas uz baltā formas svārka mirdzēja, «krabis» pie cepures laistījās kā tikko nospodrināts; aproces un ap­kaklīte bija žilbinoši baltas. Zemūdenes mechaniskā ve|as mazgātava strādāja priekšzīmīgi, taču leitnantu tā acīm redzot ne visai apmierināja, un viņš bija izgatavojis no plakana kaula kādu ierīci, ar ko apkaklītes un aproces no­spodrināja spožas jo spožas.

Leitnants novērsa skatienu no ekrana un palūkojās uz kontroles pults apar atiem, kas bija piestiprināti pie sienas līdzas vadības pultij Uz kāda aparata stikla uz mirkli atspoguļojās gludi skūta, plata seja ar mīkstu, mazliet pl-akanu degunu, melnu vaigbārdiņu, kas sniedzās līdz pus ausim, un jautrām, brūnām acim zem retām uzacīm.

Visi daudzie aparati rādīja, ka zemūdenes rnechanismi un mašīnas darbojas normāli. Tuvojās pusdienas laiks, un kursografa spalva, atzimējot «Pioniera» līkloču ceļu, bija paguvusi uzzīmēt uz kartes gandriz visu Sargasu jūru pa meridiānu — no ziemeļiem uz dienvidiem.

Kaktā gar biezā pinumā savītiem vadiem, kas sanāca kopā pie vadības pults, klusi rosījās Marats. Viņš uzma­nīgi pārlūkoja kādu signalizacijas vadu. kas savienoja vadības pulti ar ultraskaņas lielgabala kameru zemūdenes pakaļgalā. Vads darbojās vāji, ar pārtraukumiem, un jau­nākais akustiķis Pticins, kas strādāja pie šī lielgabala, prasija, lai bojājumu tūlit novērš. Jau veselu stundu Marats noņēmās ar šo darbu. Zemūdenes galvenais elek­triķis otrā ranga kara inženieris Korņejevs ne vienu reizi vien izsauca viņu pa tālruni, steidzināja, beidzot pat uz­kliedza:

— Kauns, biedri Bronštein! Tāds nieks jums izrādās grūtāks par pasaules mēroga projektiem! Dodu jums vēl piecpadsmit minūtes. Ja jūs šai laikā nebeigsiet, tad es . . . tad es nodošu darbu Krameram! Jā a! Ņemiet to vērā! Kauns!

Marats jutās apvainots lidz sirds dziļumiem. Tiešām kauns! Sevišķi šī draudēšana ar Kramerti. Un visu to dzirdēja leitnants! Tiesa, viņš izlikās, ka neko nedzird, un smalkjūtīgi klusēja, it kā iegrimis ekrana vērošanā.

Sasprindzinājis visu savu uzrnanibu, Marats drūmi, ar palielināmo stiklu rokā sāka apskati un meklējumus no gala. Un pirmajā vada metrā . .. Nē, tas jau nu bija par daudz! Tas vairs nebija piedodami! Marats aiz dusmām iebelza ar dūri sev pa pieri un balsī izlamāja sevi par muļķi: jau pirmajā metrā vada izolācijā izrādījās mazlie­tiņ, gandrīz nemanāmi bojāta, un vads ar neizolēto daļu pieskārās metala aparatiem, kas atradās turpat līdzās.

— Kas jums lēcies, Marat? — leitnants ievaicājās

— Atradu! — aiz prieka pietvīkdams, iesaucās jaunais elektriķis.

— Ahā, apsveicu! Tātad Kramers paliks ar garu de­gunu! — leitnants iesmējās.

Pēc pāris minūtēm viss bija kārtībā. Pticins bija ap­mierināts, ko pateica Maratam pa tālruni. Marats tūlīt piezvanīja Korņejevam un ziņoja, ka darbs pabeigts.

— Ļoti labi, — atskanēja Korņejeva balss. — Ejiet ātrāk pusdienās, citādi nokavēsiet.

Tiklīdz Marats, pievācis darba rīkus un materialus, devās uz durvīm, tā izdzirda klusu, izbrīna pilnu leitnanta izsaucienu.

Marats atskatījās uz ekrānu. Tā augšdaļā, taisni zem­ūdenei priekšā, strauji traucās uz dienvidiem milzīga, tumša valzivs ēna. Viņas platā astes spura kustējās ātri un ar neticamu spēku, brīžam piekļaudamās, brīžam augsti izsliedamās. Varenajā mugurā rēgojās resna, dziji iestrēgusi harpūna, no kuras uz okeana virsu stiepās kā stīga sastringta tauva. Gandrīz tūlīt aiz valzivs ekrana jumolā parādījās neliels tvaikonītis, kam no dūmeņa vē­lās biezi dūmu mulu|i. Tvaikonītis atradās visnožēloja­mākā stāvoklī. Tas ātri joņoja tai pašā virzienā, kur val­zivs. Kuģa priekšgals bija ūdenī, pakaļgals uzrauts uz augšu, cilvēki skraidīja pa klāju ar cirvjiem rokās, acīm redzot veltīgi cenzdamies nokļūt uz baka Reizēm kuģa priekšgals paslējās virs okeana, un tad no baka noplūda platas, spēcīgas ūdens straumes, un uz mirkli pie paša priekšvadņa parādījās harpūnas lielgabals un grodi sa­vilktā tauva, kas aizstiepās jūras dziļumā, pie valzivs Taču nākamajā mirklī baks ar lielgabalu atkal iegrima ūdenī, un kuģis joprojām drāzās pakaļ valzivij, ieracies ar priekšgalu viļņos.

— Traks var palikt! — Marats pārsteigts iesaucās.

— Kas tur notiek?

— Kas ir? — iedams pa gaiteni gar vadības posteņa puspievērtajām durvīm, vaicāja zoologs. — Vai drīkst ieiet?

— Ienāciet, ienāciet! — tūdaļ atsaucās leitnants.

— Interesants skals.

— A!… — zoologs izsaucās, tikko uzmetis acis ek- ranam. — Tiešām rets gadījums: valzivs velk sev līdzi valzivju mednieku kuģi. U, velns ar ārā!

Piepeši valzivs izdarīja milzīgu lēcienu augšup un tū- līt, šķita, ar divkāršu spēku un ātrumu ienira vēl dziļāk. Nelaimīgais kuģis, it kā izrāvies no nāves skavām, saslē­jās, taču jau nākošajā mirklī iegrima ar priekšgalu tik dziļi, ka milzīgs ūdens vilnis, savā ceļā visu noslaucī­dams, applūdināja gandrīz pusi klāja — lidz pašam kap­teiņa tiltiņam.

Kuģa pakaļgals uzrāvās augšup, un uz ekrana parā­dījās ņirbošs aplis — tur trakā ātrumā griezās dzen­skrūve. Vienu no komandas vīriem aizskaloja vilnis, dau­dzi uz slīpā klāja nespēja noturēties un vēlās pa to lejup, ķerdamies pie visa, kas vien gadījās pa rokai.

— Kuģis pilnā atpakaļgaitā, — sacīja leitnants. — bet

1 Kuģa priekšgala klājs.

valzivij tas tīrais nieks' Ir gan spēks! Mašīna taču droši vien var attīstīt ne mazāk kā tūkstoš zirgspēku! Tas ir lielisks jaunākās konstrukcijas valzivju medību kuģis, apmēram trīssimt reģistra tonnu liels.

— Bet viņi iet bojā! — iesaucās Marats. — Viņi iet bojā, biedri leitnanti Vai tiešām mēs nevaram viņiem pa­līdzēt?

— Kapteinis tūliņ būs šeit, — atbildēja leitnants.

— Es viņu jau izsaucu. Pašam man nav tiesību …

— Kas noticis? — leitnantu pārtrauca kapteiņa balss.

— Ā! … Saprotu. Rets gadījums. Valzivju mednieku ku­ģis briesmās Hm . .. žēl … To var piemeklēt bēdīgs gals. Viņi nespēj pat tauvu pārcirst.

Nenovērsdams acis no ekrana, kapteinis apklusa. No bojā ejošā kuģa dūmeņa piepeši sāka velties biezi dūmu mutuļi, vējš tūliņ saraustīja tos lēveros un izkliedēja. Ar kailo, likās, nedzīvo dūmeni, kuģis traucās uz priekšu vēl lielākā ātrumā.

— Ūdens ieplūdis katlu kurtuvēs! — apvaldīti iesau­cās leitnants. — Tagad viņi ir pilnīgi bezspēcīgi.

Kapteiņa seja pārvērtās. Acis apņēmigi iegailējās.

— Pie priekšgala lielgabala! — viņš nokomandēja.

— Izsaukt galveno akustiķi!

Leitnants nospieda tālruņa pogu līdzās ovalam, zilgani sudrabotam ekranam. Ekranam pāri pārslīdēja sārta gaisma, un uz tā parādijās spraišļota telpa, kas bija pie­krauta ar dažādām kastēm, spolēm, milzīgiem stikla apa- ratiem, kurus biezi apvija vadi. Starp šiem zirnekļtikliem un, šķiet, chaotiski sablīvētiem aparatiem augstā krēslā pogām un sviriņām klātas pults un sava televizora sudra­botā ekrana priekšā sēdēja zemūdenes galvenais akustiķis — resnais, sārtais Cižovs.

Kapteinis nodeva ekranam komandu:

— Mērķis — organika! šaut uz valzivi! Padarīt ne­kustīgu!

— Tieši tā: mērķis — organika! Padarīt nekustīgu! — skanēja akustiķa atbilde.

Pavērsies pret zoologu, kapteinis pusbalsī sacīja

— Lai kaut loms atalgo šos ļaudis par pārdzīvotajām izbailēm Bet loms ir krietns. Paraugieties, kāds milzenis!

Valzivs kopā ar kuģi bija jau septiņus vai astoņus ki­lometrus no zemūdenes. Valzivs apmēri tiešam bija par steidzoši Viņa bija ne mazāk kā trīsdesmit divus metru* gara, varenā, ap astoņi metri platā astes spura darbojās kā drausmiga mašīna Valzivs neizrādija nekādas noguruma pazimes Ar neatslābstošu spēku neatlaidīgi un strauji viņa joņoja arvien tālāk un tālāk.

Zemūdens kuģis sāka svinīgi un vareni dūkt kā milzu ērģeles …

Pagāja dažas sekundes, un piepeši, it kā uzdūrusies neredzamam un nepārvaramam šķērslim, valzivs, kas bija traukusies pilnā gaitā, strauji apstājās. Drudžaini kuļot ar asti un spurām, viņa mētājās un krampjaini locījās, atplezdama un aizvērdama milzīgo, alai līdzīgo rīkli. Bei­dzot, saņēmusi pēdējos spēkus, valzivs pasita augšup mil­zīgo asti. bet, it kā liela, neredzama asmens nogriezta, aste atsprāga nost un kā bura aizpeldēja zemūdens ban­gās, kas bija sacēlušās ap dzīvnieku tā nāves agonijā.

Valzivs nodrebēja, sastinga un, apvēlusies ar krun­koto vēderu uz augšu, lēnām sāka uzpeldēt.

Valzivju medību kuģa priekšgals tūdaļ pacēlās augšā un gar to noplūda putojošas ūdens straumes. Slapjš, spī­došs, it kā nomazgāts un nomierinājies kuģis rāmi pēc inerces slīdēja uz priekšu ar ļengani ūdenī nokārušos har­pūnas tauvu.

It kā vēl neticēdami savam glābiņam, ļaudis, vicinā­dami rokas, līksmi un apjukuši skraidīja pa kuģa klāju.

Zemūdene aši attālinājās, ieturēdama kursu uz ziemeļ­rietumiem.

Pulksten piecpadsmitos uz «Pioniera» ekrana parādī­jās milzīgs zemūdens kalns, kuru viņi tik neatlaidīgi bija meklējuši.

Загрузка...