Divu okeānu noslēpums

V nodaĻa DIENVIDU SAULGRIEŽU LOKS

Neparasti drūmā garastāvoklī zoologs tikko bija at­stājis kapteiņa kajiti pēc garākas sarunas par zemūdenes nākamo dziļūdeņu staciju. Pietura bija paredzēta tajos okeana rajonos, kur uz četrdesmitā dienvidu platuma grada aukstā Humbolta straume, kas apskalo Dienvid­amerikas rietumu krastus, saskaras ar siltajām strā­vām — Dienvidu ekvatoriālās straumes atzariem.

Sastapis gandrīz pie pašām kapteiņa kajites durvīm Gorelovu, zoologs iejautājās:

— Ko jūs teiktu, Fjodor Michailovič, par nelielu, sešu līdz septiņu stundu ilgu ekskursiju pa okeana dibenu? Jūs jau sen, ja tā var izteikties, neesat izvēdinājis galvu … Nu? Ko jūs teiksiet?

Acīm redzot zoologa negaidītais priekšlikums Gore­lovu pārsteidza. Trijās iepriekšējās stacijās Klusajā okeānā pa ceļam no Antarktikas strādāja tikai zoologs, Še­lavins un viņu parastie pavadoņi — Cojs, Pavļiks, Skvo­rešņa un Matvejevs. Gorelovs reiz bija mēģinājis piedā­vāt arī savus pakalpojumus, taču viņu laipni noraidīja atsaucoties uz kapteini. Kapteinis, pēc zoologa vārdiem nebija ar mieru atlaist ārpus zemūdenes palīgā zoologam zinātniskajos darbos vairāk par diviem cilvēkiem no ko­mandas un turklāt pirmām kārtām ieteica kā speciālistus ūdenslīdējus izmantot Skvorešņu un Matvejevu. Pēc šā neveiksmīgā mēģinājuma Gorelovs vairs neieminējās par savu līdzdalību zemūdens ekskursijās. Tāpēc nebija brī­nums, ka, tagad saņemot zoologa uzaicinājumu, Gorelovs pirmajā acumirklī mazliet samulsa, pēc tam sirsnigi no­priecājās.

— Ļoti pateicos jums, Arsen Davidovič, — viņš smai­dīdams atbildēja. — Ar lielāko prieku iešu jums līdz… Citādi galīgi esmu sasmacis šajās apaļajās sienās.

— Nu, lieliski! — sacīja zoologs. — Pēc divām stun­dām zemūdene apstāsies, esiet gatavs uz šo laiku. Satik­simies izejkamerā tieši pulksten sešpadsmitos.

Un pagriezies zoologs steidzīgi devās pa gaiteni uz savu laboratoriju.

Gorelovs, nepakustēdamies no vietas, pavadīja zoo­logu ar viegli piemiegtu acu skatienu, tad devās uz savu kajiti.

Pulksten sešpadsmitos zemūdene nekustīgi sastinga trīs tūkstoš metru dziļumā gandrīz pie paša okeana di­bena. Izejkamerā bija sapulcējušies ekskursijas dalībnieki. Pirms apģērbšanās zoologs palūdza savu grupu — Go- relovu, Coju un Pavļiku — turēties viņa tuvumā, neaiz­peldēt tālu prom, jo darbs būšot kolektivs.

Pēc dažām minūtēm septiņi skafandros tērpti cilvēki bija gatavi atstāt zemūdeni. Vienīgi Gorelovs un zoologs vēl bija bez ķiverēm. Tieši tobrīd, kad dežurējošais ūdens­līdējs Krutic'kis, kas palīdzēja ekskursantiem apģērbties, gribēja likt zoologam galvā ķiveri, kamerā aši ienāca Sjomins un Orechovs.

— Nu, kā? Jau beidzat? — komisārs vaicāja Krutic- kim. — Jūs esat mums vajadzīgs. Kapteinis pavēlēja pār­baudīt ūdenslīdēju piederumu noliktavu.

— Tūdaļ atbrīvošos, biedri komisar, — Krutickis at­bildēja, — tikai divas ķiveres vēl jāuzliek.

— Nu labi, beidziet mierīgi, nesteidzieties.

Orechovs piegāja pie Gorelova, ar interesi aplūkodams

viņa garo, metālā iekalto stāvu.

— Cik daudz mantu jums pie jostas, — viņš sacīja, uzmanīgi aptaustīdams cirvīti, duncīti, rokas rezerves laternu; viņš pataustīja atsperu dukura tīkliņu, atvēra patronsomu ar vadības pulti, ielūkojās visās spraugās, zem vāciņa, tad atāķēja elektriskos cimdus, izvērsa tos otrādi un apskatīja iekšpusi. — Varat iedomāties, es ne reizi neesmu atstājis zemūdeni! Nekad neatliek laika. Saimniecība, sīkumi, izsniegšana, orderi, paraksti… E, žēl gan! Brauciens beigsies, bet es nedabūšu paplunčāties pa okeana ūdentiņu!

Runādams viņš staigāja Gorelovam apkārt, no visām pusēm vērīgi aplūkodams tā skafandru.

Mazliet piemiedzis acis, Gorelovs viņu vēroja, viņa rokas, vientiesīgo seju, tad teica:

— Ja jau tik ļoti vēlētos, atrastu arī laiku. Redzētu daudz interesanta.

Krutickis beidza ietērpt zoologu un pacēla Gorelova ķiveri:

— Atļaujiet, biedri intendant.

— Lūdzu, lūdzu … — Orechovs sarosījās un pasmai­dīja. — Bet kur ir biedra kara inženiera ekskursiju soma? … Ahā, lūk, šī! Interesanti.

Viņš atvēra ekskursiju somu un ar jautru ziņkāri pa­rakņājās tajā, izņēma no somas kabatām dažādus sīkus ekskursiju instrumentus, pārcilāja tos un salika atpakaļ: — Nu, te es gan neko nesaprotu … Tas jau attiecas uz zinātnisko resoru . .. Vai beidzāt, Kruticki? Nāciet āt­rāk. Mēs gaidīsim jūs noliktavā.

Sveicinot pamādami ar roku, komisārs ar Orecbovu atstāja kameru. Krutickis pēdējo reizi rūpīgi apskatīja metālā'ietērptos slāvus, apmierināti pamāja ar galvu un arī izgāja. Pēc mirkļa bija dzirdama dobja burzguļošana: ūdens sāka ieplūst kamerā.

Ekskursanti vēl nebija paguvuši attālināties pat dažus kilometrus no zemūdenes, kad Gorelovs sapīcis paziņoja zoologam, ka viņa laterna uz ķiveres nodzisusi.

— Atļaujiet, Arsen Davidovič, atgriezties uz zemūdeni un laternu izlabot. Bez tās neuzdrošinos doties jums līdzi. Es jūs ļoti lūdzu, Arsen Davidovič, pastrādājiet pagaidām tepat, zemūdenes tuvumā. Es mirklī aizšaušos turp, la­ternu izlabošu un atgriezīšos pie jums. Vai var?

Mirkli šaubījies, zoologs piekrita, izsauca zemūdeni un paziņoja notikušo. Krutickis saņēma no centrālā pos­teņa pavēli sagatavot izejkameru Gorelova uzņemšanai.

Pēc piecpadsmit minūtēm Gorelovs atkal atstāja zem­ūdeni. Laternas bojājums bija niecīgs: slēdža stienītis vadības pultī bija saliekts, laikam paša Gorelova neuzma­nīgas kustības dēļ, un noticis atvienojums. Kad Gorelovs izgāja no kameras uz nolaižamās platformas, laterna at­kal spilgti dega. Bet, tiklīdz viņš ienira tumšajā dziļumā, gaisma no jauna nodzisa. Tomēr šoreiz Gorelovs nevie­nam to neziņoja. Necaurredzamajā tumsā viņš klusu ap- peldēja apkārt zemūdenei, tik tikko ar roku pieskardamies tās apvalkam, piepeldēja pie kuģa pakaļējā gala un sa­taustīja centrālās dzinējdīzes atveri. Uzmanīgi, cenz­damies ar savas piedurknes metālu nepieskarties dīzes metalam, Gorelovs iebāza roku dīzes atverē. Roku līdz plecam iebāzis vēl karstajā sadedzināšanas kamerā, viņš ilgi tur gramstījās. Beidzot, tikpat uzmanīgi kā iepriekš, Gorelovs izvilka roku no kameras. Rokā viņš turēja nelielu kubveida kastīti.

Mazliet paknibinājies, Gorelovs noņēma no tās kaut ko līdzīgu cietai metala uzmavai un aizmeta prom. Tagad Gorelovam rokās palika pazīstamā kastīte ar pauguri- ņiem, podziņām un izcilnīšiem, ar saliektā veidā piestip­rinātām garām adatām un smalkas stieples kamolu. Go­relovs ielika kastīti ekskursijas somas kabatā, somu aiz­slēdza, uzmeta uz muguras un peldēja atpakaļ pie izejka- meras nolaižamās platformas. Se uz viņa ķiveres spilgti iedegās laterna un, nepārtraukti izsaukdams zoologu, Gorelovs aiztrauca dziļumu tumsā starp šur un tur uz­liesmojušajām zemūdens iemītnieku krāsainajām ugun­tiņām …

* * *

Četru cilvēku grupa peldēja uz austrumiem. Ekskur­sija noritēja bez agrākās rosības, jautrās aizrautības, smiekliem un jokiem, kas vienmēr bija pavadījuši tāda veida zinātniskās ekskursijas. Pat dzīvespriecīgais Pav­ļiks jūras dibenā strādāja klusi, apmierinādamies ar īsām replikām un lietišķiem jautājumiem. Gorelovs juta, ka viņu šoreiz apņem sevišķa atturība, pat vēsums. Viņš nemiera pilns saausījās, tomēr nemitējās ārēji izrādīt savu apmierinājumu par ekskursiju un skaļi priecājās, ja at­rada ko sevišķu. Laikam aizritot, Gorelovs aizvien vairāk aizrāvās, galvenokārt ar medībām, zivju medībām, jautri dzīdamies pakaļ zivīm un bieži attālinādamies gan uz priekšu, gan atpakaļ, gan uz augšu, ka ceļabiedri pazau­dēja Gorelovu no redzes loka un zoologam vajadzēja at­gādināt, lai viņš ievēro kārtību.

— Ja jūs,- Arsen Davidovič, būtu redzējuši, cik brī­nišķīgs Stomiasa eksemplārs man pagadījās! Bez garā piedēkļa zem apakšžokļa.

— Redz, kā! Protams, tas ir interesanti, — atturīgi atbildēja zoologs. — Tomēr es jūs lūdzu tālu neaizpeldēt. Esiet savaldīgs.

Taču Gorelovs tā aizrāvās, zivis vajādams, ka pastā­vīgi nozuda zemūdens tumsā, dažkārt pat uz ilgāku laiku. Tas acīm redzot zoologu tā uztrauca, ka viņš beidzot pie­peldēja pie Coja un, tālruni neieslēgdams, bet, piespiedies ar savu ķiveri pie viņa ķiveres, sacīja:

— Ja tu, Coj, redzi, ka viņš aizpeld tālu, peldi vi­ņam pakaļ . ..

Zoologa balss dobji skanēja Coja ķiverē. Cojs īsi at­bildēja:

— Labi, Arsen Davidovič.

Tuvojoties zemūdens kalnu grēdai, aizvien biežāk pa­rādījās pakalni, nogāzes, lēzenas augstienes, vietumis ar kraujām nokarēm uz vienu vai otru pusi.

Drīz kāds no šiem nokalniem pagadījās starp Coju un Gorelovu.

— Ak, velns ar ārā! — pēkšņi iekliedzās Gorelovs. — Kāds skaistums. Ir gan zivs! Šķiet, taisni kā svētkiem iluminēta!

Nekādas zivs Gorelovs neredzēja, bet, nozudis aiz uz­kalna, viņš nodzēsa laternu, apturēja skrūvi un nolaidās uz nogāzes, joprojām runādams:

— Netrāpīju! Nu nē, skaistulīt, neaizšmauksi.. . Pa­zuda! … Neliete, nodzēsa man uguni! Cik žēl! Tagad, protams, vairs to neatradīšu … Arī jums tas zaudējums, Arsen Davidovič! Absolūti nepazīstama zivs. Pilnīgi apaļa, ar četrām rindām zilganu un sārtu uguntiņu.

— Nu, neko darīt, Fjodor Michailovič, — zoologs at­bildēja. — Griezieties atpakaļ …

— Ai, atkal parādījās! — Gorelovs viņu priecīgi pār­trauca, nepakustedamies ne no vietas. — Tagad vairs neaizlaidīšu! Es pie šīs šaudīklas piepeldēšu ar nodzēstu laternu. Redzēsim .. .

Te viņš ieraudzīja, kā pakalnam strauji tuvojās zil­gana uguntiņa, kas kļuva aizvien gaišāka. Drīz apakšā, zem sevis, viņš pamanīja cilvēka stāvu, kas ar desmit desmitdaļu lielu ātrumu līkloču peldeja apkārt pakalnam.

Gorelovs piepildīja savu gaisa maisu un uzreiz uz­šāvās divsimt metru virs pakalna. Ieslēdzis laternu un iedarbinājis skrūvi, viņš aizlrauca uz austrumiem un laiku laikiem aizelsies izsaucās:

— Redzēsim . .. nekur neaizlaidīsies .. . Velns, izlo­kās! Tas tev nelīdzēs, nelīdzēs… Ahā! Daudzkrāsainais sātans! Izlocījās! …

— Metiet jel mieru, Fjodor Michailovič … — nemiera pilnā balsī sauca zoologs. — Esiet prātigs . . .

Taču Gorelovs viņu pārtrauca:

— Vienu mirkli, Arsen Davidovič .. . Vienu mirkli . . . Tieši acu priekšā šaudās …

Parādījās augsta, stāva siena. Gorelovs uzpeldēja tieši tai līdzās, paceldamies aizvien augstāk un augstak. Ap­mēram divtūkstoš metru no dibena atklājās aiza ar glu- * dām, nolaidenām sienām, ko klāja klintis un akmens bluķi, kuri jau sen zem biezās dūņu kārtas bija zaudējuši asos stūrus un šķautnes. Gorelovs tuvojās vienai no šīm klintīm, vislielākajai, un nozuda aiz tās.

— Kur tad jūs paliekat, Fjodor Michailovič, — šai mirklī Gorelovu aizsniedza zoologa satrauktā balss. — Mēs gaidām jūs pie pakalna, kas jūs šķīra no Coja.

— Peldu atpakaļ, Arsen Davidovič, — Gorelovs at­bildēja.

Viņš ātri izvilka no ekskursiju somas četrstūraino kas­tīti, novietoja to uz plakana klintsbluķa, iestiprināja -sa­liektās adatas, izvilka starp tām tievo stieplīti un savie­noja to ar elektriskā cimda pogu. Nodarbodamies ar šīm manipulācijām, Gorelovs ar īsiem pārtraukumiem turpi­nāja runāt:

— Peldu tieši uz ziemeļiem … Šķiet, esmu aizmaldī­jies no pakalna uz dienvidiem . .. Tūliņ jums pievieno­šos, Arsen Davidovič . j . Tūkstoškārt atvainojos par

aizkavēšanos. Mednieka kaislība iedegās. Nez kāpēc pa­kalnu neredz . . . Bet vajadzēja jau parādīties. Kas par ķezu. Jums, Arsen Davidovič, vajadzēs man peilēt ….

— Es taču jums teicu, Fjodor Michailovič, esiet prā­tīgāks! — īgni attrauca zoologs. — Kāds ir jūsu dziļums?

— Trīs tūkstoši divsimt desmit metru no jūras lī­meņa … — vainīgā balsī atbildēja Gorelovs un izslēdza visus tālruņus.

Pēc tam viņš nospieda pogu kastītes sānu sienā. Daļa priekšējās sienas atsitās vaļā, parādījās pogu rinda, kas­tes augšpusē iedegās šaurs, mazs lodziņš, aiz lodziņa lēni slīdēja papīra lenta.

Zem Gorelova metāliskajiem pirkstiem izplatījumā aiztrauca signāli:

«ECIT . . . ECIT . . . Runā INA 2 . .. Atbildi, ECIT . . . ECIT… ECIT… Runā INA 2…»

Ziņojums ilga kādas desmit minūtes. Gorelovs mitējās strādāt ar pirkstiem un sāka vērīgi lūkoties uz papīra lentu, kas slīdēja aiz aparata lodziņa. Uz lentas stiepās punktu un svītriņu rinda. Gorelova seja pārvērtās, bailes mainījās ar sašutumu. Pēkšņi viņš pietrūkās kājās un aiz dusmām aizrautā balsī iekliedzās:

— Tā vairs nav informācijā! Tas nav mans pienā­kums! Tas .. . Tas jau nu ir par daudz! . ..

Atcerējies, ka viņu neviens nedzird, viņš noliecās pār aparatu un, ar nepaklausīgiem pirkstiem taustīdams kla­viatūras kauliņus, sāka noraidīt atbildi. Atkal stiepās punktu un svītriņu pavediens. Pirksti tagad strādāja bikli un nedroši. Tad aiz lodziņa parādījās pave'diens, īss kā komanda — un notrūka.

Smagi elsodams, Gorelovs aizvēra acis. Viņa pieri klāja sviedri, seja laternas vājajā gaismā šķita bāli zila kā mironim, vaigu kauli kustējās.

Pēc brītiņa viņš noliecās pār aparatu, lēni uzsita da­žus burtus un ar aizvērtām acīm sastinga.

Beidzot viņš izslējās taisni, ar pūlēm izstaipīdams notirpušās kājas, iedarbināja skrūvi ar desmit desmitdaļu lielu ātrumu, ieslēdza tālruni un ar iedegtu ķiveres laternu devās atpakaļ, uz dibenu.

— Fjodor Michailovič! Fjodor Michailovič! — atkal atskanēja jau diezin kuro reizi zoologa balss. — Atbildiet! Kur jūs*esat? Kas ar jums noticis?

— Ko? Kas ir? — klusu, vājā balsi izdvesa Gorelovs, it kā atgūdams samaņu. — Arsen Davidovič, vai tas esat jūs? …

— Ja, ja! . .. — iepriecināts atsaucas zoologs. — Kur jūs esat? Kāpēc tik ilgi neatbildējāt?

— Es … — aizvien tikpat vājā balsī atbildēja Go­relovs. — Man pēkšņi palika slikti… Nezinu … Guļu uz kādas klints … Peldēju pēc jūsu peilējuma … un pēkšņi. .. Liekas, es zaudēju samaņu … Tagad man la­bāk … Lūdzu, peilējiet. Peldēšu pie jums.

Traucot pilnā gaitā, jau gandrīz pie paša dibena, Go­relovs no visa spēka svieda kastīti lejup. Tur pacēlās dūņu mutulītis, norādīdams vietu, kur kastīte dziļi un uz visiem laikiem nozuda okeana dibenā.

— Jums kļuva slikti? — zoologs pārjautāja un domīgi piebilda: — Re, kā . .. M-m-m .. Jā, žēl … Ļoti žēl … Peldiet pie mums. Es jūs ar kādu nosūtīšu atpakaļ uz zemūdeni. Jums jāatpūšas. Peilēju. Vai dziļums tas pats? Arī virziens?

Pēc piecām minūtēm Gorelovs stāvēja uz pakalna lī­dzās zoologam, noklausīdamies viņa pamācībās un maz­liet taisnodamies.

— Tagad, rau, vēl jāpeilē Pavļikam un Cojam!… — ar neslēptu īgnumu sacīja zoologs. — Es viņus aizsūtīju jūs meklēt. Tik daudz laika pazaudēts velti! Pagājušas jau trīs stundas, kopš atstājām zemūdeni, bet savākts — tīrie nieki!

Drīz no zemūdens tumsas parādījās Pavļika uguntiņa, bet vēl pēc dažām minūtēm atgriezās Cojs. Abi klusēdami nolaidās uz pakalna līdzās zoologam, ne ar vienu skaņu vai žestu neizrādīdami prieku vai vismaz rosību, ko da­biski varēja gaidīt, redzot pazudušo biedru, kas laimīgi atgriezies.

Kad Cojs un Gorelovs, kurus zoologs nosūtīja atpakaļ uz zemūdeni, bija izzuduši no redzesloka, Pavļiks, pie­spiedis savu ķiveri pie zoologa ķiveres, uztraukti un stei­dzīgi sacīja:

— Es peldēju ar nodzēstu laternu līkloču, augšup un uz austrumiem. Tūkstoš piecsimt metru dziļumā ieraudzīju uguntiņu. Tā strauji traucās lejup, uz rietumiem. Es tu­vojos un viņu pazinu. Pēc tam es peldēju viņam paka|, turēdamies kādus simt metrus augstāk. Man likās, ka viņš kaut ko nometa dibenā, lai gan nevaru galvot: biju tālu …

Nogādājis Gorelovu uz zemūdenes, Cojs aizpeldēja atpakaļ pie zoologa un strādāja kopā ar viņu līdz ekskur­sijas beigām. Pēc kādām četrām stundām visi atgriezās uz zemūdenes. Zoologs devās pie Gorelova, lai viņu ap­meklētu, pildot ārsta pienākumus, bet Cojs ar Pavļiku steigšus iegāja komisārā kajitē, kur sastapa arī Ore- chovu.

— Nu, kas ir? — jau uz sliekšņa nepacietīgi vaicāja Cojs.

— Nu, kas ir! — īgni un negribīgi atbildēja Orechovs.

— Nekas! .. . Vai tik tu neesi ko saputrojis, puika? — viņš noprasīja Pavļikam.

Pavļiks samulsis raudzījās gan uz Orechovu, gan Coju.

— Bet kas tad galu galā ir? — Cojs vaicāja. — Pa­stāstiet, ko jūs atradāt?

— Neko neatradām. Visvienkāršāko skārda kastīti ar rakstāmmašīnas sīkdaļām. Tas viss, biedri padomju Šerlok Holm! Mirkli klusējis, Orechovs īgni piebilda: — Kap­teinim briesmīgi nepatīkami — baidās, vai neesam pār­steigušies! Var izbaidīt ātrāk, nekā vajag. Saka, ka Pav­ļiks esot vēl bērns un varējis arī maldīties. Bet mēs, rau, ņēmāmies pierādīt, ka tūlīt jāpārliecinās. Briesmīgi ne­patīkami!

— Kā tad es varēju kļūdīties? — aizvainojumā dre­bošā balsī izsaucās Pavļiks. — Skārda! Es taču pats tu­rēju kastīti rokās … tāda smaga …

— Bet varbūt tajā bija ūdens?

— Nē! Tas nevar būt! — dusmīgi iejaucās Cojs.

— Pavļiks sacījis patiesību. Patiesību! Skārda kastīti būtu ūdens spiediens saspiedis plakanu .. . Jūs vēlāk paši re­dzēsiet. Ja tikai nebūs par vēlu?

— Neuztraucieties, Coj, — mierīgi piebilda komisārs, kas sēdēja uz kojas. — Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis. Mēs neizlaidīsim viņu no acīm. Šoreiz viņš mūs apveda ap stūri. Nu, nekas! Palūkosimies, kurš smiesies pēdējais!

* * *

Nākamajā dienā, divdesmit piektajā jūlijā, pulksten vienpadsmitos «Pionieris» uzņēma kursu tieši uz ziemeļ­rietumiem. Ceļš tagad gāja uz dzimtajiem krastiem, iešķērsām pāri visam Lielā okeana milzīgajam plašumam. Zemūdene brauca ar mainīgu ātrumu, gan palēninādama, gan paātrinādama gaitu, gan paceldamās virsējos, gai­šajos okeana ūdeņos un apstādamās, lai dotu Sidleram iespēju uzskicēt bagāto jūras subtropu faunu, gan nolaiz­damās dziļumos, lai sagādātu Šelavinam hidrofiziskos materialus.

Jo vairāk zemūdene tuvojās Dienvidu saulgriežu lo­kam un iegāja Lielajā korāļu joslā, kura tropos aptver zemeslodes okeānus, jo dažādāka un krāšņāka kļuva vir­sējo ūdens slāņu dzīvnieku pasaule. Vientuļajos, bezgalī­gajos šās okeana daļas plašumos «Pionieris» jutās brīvāk un drošāk, tas bieži pacēlās augšup un, infrasarkano iz­lūku apsargāts, ilgāku laiku peldēja ūdens slāņos, kurus no okeana virsas šķīra tikai daži metri.

Aiz pavērtajiem ārējiem aizlaidņiem zoologs, Cojs, Sidlers un Pavļiks pa laboratorijas logu ilgi neatrauda- mies priecājās par gaišajos, saules caurstrāvotajos ūdeņos zibošajiem, neskaitāmajiem iemītniekiem. Ar sajūsmas saucieniem vērotāji apsveica zelta makreles ar apaļiem purniem, spīgojošiem, purpursarkaniem rumpjiem un zel­taini dzeltenām astēm; savus piecus metrus garus zēģe- lētājus ar milzīgu, it kā uz daudziem mastiem uzvilktu buru — muguras spuru — un gariem, smailiem žokļiem, kas atgādināja dzērves knābi; bonitas sajūsmināja Sidleru ar savu krāsu, kas uz muguras un sānu tēraudzilā fona lāsmoja zaļām un sarkanām atēnām; garām aizpeldēja somzivis, iekaltas nekustīgās, pārkaulotās bruņās; sarzo- bes ar īsiem snuķiem līdzīgiem mūļiem un rumpjiem, kas uzpūsti kā dirižabls un klāti raibām, daudzkrāsainām svīt­rām, plankumiem un apmalēm; dzeloņzivis — cezari ar melniem, dzeltenā aplocē ietvertiem lāsumiem uz koši zilā rumpja; asinssārtās, melni svītrotās skorpēnas ar garām adatām, tālab tās vairāk atgādināja jūras ežus nekā zivis; svēdrainās biezlūpes ar biezām, gaļīgām lūpām, izdaiļotas krāšņām, zilām joslām uz iesarkana fona; it kā ar košu varavīksni pārklātās zobainās biezlūpes; mēļi sarkanās papagaiļzivis.

So spilgto krāsu un brīnišķīgo, bieži pārsteidzošo formu vidū mierīgi kā izpletņi ar vaļīgi nokarenām auklām aizpeldeja fizalijas, pulsēja medūzas ar koši dzelteno taustekļu šķipsnām, mazas, karminsarkanas medūzas, brīnišķu ultramarinkrāsas velellu bari.

— Acīm redzot zemūdene peld gar korāļu sēkli, — zoologs izmeta, tikko pagūdams nosaukt atsevišķus šīs raibās rotaļas dalībniekus. — Vienīgi korāļu biezokņu tuvumā var sastapt šīs zivis, ko tik bagātīgi, pat izšķēr­dīgi greznojusi daba.

Pēkšņi viss šis krāsu un formu chaoss nozuda, it kā to būtu aizrāvis viesulis. Aiz logiem parādījās melno del- finu bars. Tie ielenca zemūdeni un rotaļādamies un kū­leņodami ilgi to pavadīja.

Pēc brīža līdzās «Pionierim» gaišzaļajā nokrēslā pa­rādījās neliela, ļoti šaudīga, zilgansudrabota, piecām tumši zilām svītrām apjozta zivs. Tikko tā ieradās, del- fini pamuka sānis un vienā mirklī nozuda.

— Vai tiešām šī mazā zivtiņa tā nobiedējusi delfi- nus? — Pavļiks brīnījās.

— Tas ir locis, — zoologs atbildēja. — Tātad te kaut kur tuvumā vajag būt arī haizivij.

Locis veikli šaudījās ap zemūdeni, it kā to aplūko­dams no visām pusēm, tad ātri nozuda, taču drīz atgrie­zās. Viņam pakaļ no tumsas cienīgi izpeldēja milzīga, piecus metrus gara haizivs. Viņa lēni tuvojās lodziņam un piebāza pie tā savas mazās, trulās ačeles un lielo lokvei­dīgo rīkli, pilnu neskaitāmiem zobiem.

— No šejienes tomēr ērtāk viņu aplūkot nekā no ka- šalota muguras … Br-r! — to atceroties, Pavļiks nodre- binājās.

Haizivs pagriezās uz sāniem un parādīja savu netīri balto vēderu.

Locis, kas visu laiku bija riņķojis ap haizivs rīkli, pēkšņi sāka uztraukties. Tas šaudījās uz visām pusēm, nozuda un atkal atgriezās atpakaļ pie savas flegmātiskās pavēlnieces, gandrīz pliķēdams ar asti viņai pa purnu. Acīm redzot šis nemiers beidzot pārgāja arī uz haizivi, tā

pēkšņi pašāvās gaisā, apsviedās apkārt un nozuda; iebelzdama ar milzigo asti pa logu tā, ka cilvēki iekšpusē aiz pārsteiguma izbiedēti atrāvās atpakaļ.

Pēc tam kad plēsoņa, kas visiem iedvesa šausmas, bija atbrīvojusi vietu loga priekšā, zemūdenes apkārtne palika klaja un neviens no jūras iemītniekiem tur nerā­dījās.

— Dīvaini, vai tiešām haizivs tā nobiedējusi visu dzīvo radību tik tālu mums apkārt? — Sidlers brīnījās,

— Tiesām dīvaini. Vai jūs neievērojāt, ka ūdens kļu­vis tumšāks … tā kā pelēks? — atbildēja zoologs, vē­rīgi ielūkodamies un piespiedis seju pie loga caurspīdīgā metala.

— Hm … Ūdenī peld milzums sīkdaļiņu . ., No ku­rienes tās varēja še rasties?

Pēkšņi Cojs brīdinot pacēla pirkstu:

— Klusāk, Arsen Davidovič! Paklausieties!

Visi sastinga, sasprindzināti ieklausoties dziļajā klu­sumā.

Caur parasto, laboratorijā tikko sadzirdamo mašīnu dūkoņu nez no kurienes iztālēm atskanēja dobji, neskaidri grāvieni, ko pavadīja vienmuļa duna.

«Pionieris» brauca ar četrām desmitdaļām ātruma, un, jo tālāk tas virzījās uz priekšu, jo tumšāka kļuva ap to zemūdens krēsla, jo skaidrāk atskanēja grāvieni un tāla, grandoša duna.

— Kas tas varētu būt? — satraukti čukstēja Sidlers.

Neviens viņam neatbildēja. Visi joprojām klausījās

šais noslēpumainajās skaņās, kas nāca no okeana dzīlēm. Ūdeņu biezajā krēslā gar logiem aizpeldēja dīvaini nekus­tīgas zivis ar nedzīvi nolaistām spurām un bruņurupuči ar bezspēcīgi nokārtām galvām uz garajiem kakliem.

— Beigti! — zoologs sacīja, atkal piegājis pie loga un ielūkodamies aizvien vairāk tumstošajos ūdeņos, kur pavīdēja melnas piciņas, kas strauji lidoja augšup — pumeks un pelni! — viņš iesaucās. — Zemūdens vulkānā izvirdums!

Zemūdene pa to laiku palēnināja gaitu, uzmanīgi vir­zīdamās uz priekšu.

— Centralajā postenī jau droši vien sen to pamanī­juši, — Cojs ieteicās. — Būs ļoti žēl, ja kapteinis gribēs

no šejienes aizbraukt un mēs nevarēsim novērot tik retu parādību!

— Nedomāju, — zoologs pasmaidīja. — Droši vien Ivans Stepanovičs jau ir centralajā posteni un šo gadī­jumu nelaidīs garām.

Lai gan grāvieni un zemūdens duna bija dzirdami ar­vien stiprāk, tomēr nevarēja just, ka zemūdene mainītu kursu. Drīz šim draudīgajam troksnim pievienojās jaunas skaņas: bija sadzirdami sīki, aizvien biežāki sitieni pret kuģa apšuvumu, tie atgādināja krusas graudu rīboņu uz dzelzs jumta. No kuģa apakšas strauji un bieži augšup lidoja gan sīkāki, gan prāvāki tvaika mutulīšos ietīti kunkuļi.

— Kas tie tādi? — Pavļiks jautāja.

— Tie ir karsta pumeka gabaliņi, ko izmet vulkāns, — atbildēja zoologs. — Tie vieglāki par ūdeni un strauji pa­ceļas okeana virsū. Pēc šādiem izvirdumiem jūru daudzu kilometru apkārtnē klāj bieza, peldoša pumeka un vulkā­nisko pelnu kārta.

Virsūdeņu kuģi parasti izvairās no vietām, kur notiek zemūdens izvirdumi, turēdamies tālāk no briesmām.

Tāpēc, joprojām lēni virzīdamies uz priekšu, «Pionie­ris» nira uz augšu, acīm redzot šajos apstākļos nebaidī­damies no svešām, nekautrīgām acīm. Tomēr uzniršanu zemūdene drīz pārtrauca: zem pašas okeana virsmas tā sastapa pelnu un pumeka kārtu, kas dienas gaismu ne­laida cauri pat virsējiem ūdens slāņiem. Pēc dažām minū­tēm «Pionieris» sāka atkal nolaisties^ dziļāk, tagad jau virzīdamies uz priekšu pilnīgā tumsā. Šķita, ka pērkonīgie grāvieni, ko pavadīja ilgstoši dārdi, atskanētu zemūdenei gluži tuvu. Pumeka krusa sitās pret kuģa apšuvumu aiz­vien biežāk un stiprāk.

Zemūdene grima aizvien dziļāk.

— Varat būt mierīgi, — apmierināti berzēdams rokas un nenolaizdams acis no loga, zoologs sacīja. — Ivans Stepanovičs tādu gadījumu garām nepalaidīs… Zem­ūdene tuvojas vulkanam. Ļoti interesanti! Varen inte­resanti!

— Bet vai tas nav bīstami? — ievaicajās Sidlers.

— Par to gan parūpēsies kapteinis. Esiet mierīgi.

Laboratorijā bija pavisam tumšs, bet zoologs uguni neiededza.

— Pagaidiet, — viņš skaļā balsi sauca Sidleram, cenzdamies pārkliegt troksni un dārdus, — drīz jūs šajā zemūdens tumsā ieraudzīsiet burvīgu ainu! Ja vien kaptei­nis nemainīs kursu.

Zemūdene neatlaidīgi, joprojām pa diagonali uzmanīgi nira dziļumos. Tā jau bija nolaidusies ne mazāk kā div­tūkstoš metru zem okeana līmeņa, kad pēkšņi strauji pa- cirtās pa labi.

Tālu dziļumos sāņus no zemūdenes pacēlās milzīga sarkanīga blāzma. No blāzmas centra gan atsevišķi, gan veselām ugunīga fontānā strūklām augšup lidoja milzīgi, kvēlojoši plankumi un, acumirklī rožainu tvaika mākonīšu apņemti, līdzīgi raķetēm sašķīda sīkās, sārtās drumslās un kā tumšsarkanu meteoritu spiets krita lejup.

Zemūdene lēni riņķoja ap ugunīgo vulkānu, uzmanīgi tam tuvodamās pa milzīgu spirāli, kas kļuva aizvien šaurāka. Asinssārtā gaisma jau spiedās caur laboratorijas logu un meta uz nekustīgo cilvēku sejām fantastiskas krāsas vizuļus un ēnas. Gaisma pastiprinājās, pārejot no tumšsarkanas uz sarkanu, tad tai pievienojās oranždzel- tena, tad blāzmas centrā draudīgajos tvaika mutuļos iz­veidojās spilgti dzeltens plankums ar visapkārt izmētā­tiem īsiem dzelteniem taustekļiem, kas galos vērtās tumši sarkani.

— Izvird lava un sacietē uz vulkānā nogāzēm! — caur dārdoņu zoologs sauca Pavļikam. — Izveidojas sala! Mūsu acu priekšā izaug jauna vulkāniskā sala! Vai tu to saproti? — zoologs aiz sajūsmas vai prātu zaudēja.

Pariņķojis ap nedziestošo vulkānu vēl kādu pusstundu, «Pionieris» atkal uzņēma kursu uz ziemeļrietumiem un drīz pameta aiz sevis jūras dziļumus, kur niknā uguns un ūdens cīņā radās jauna sala.

Drīz zemūdene atgriezās virsējos ūdeņos, un Sidlers atkal varēja ķerties pie pārtrauktā darba. Tomēr ne Sid­lers, ne pārējie, kas bija laboratorijā, nespēja tik drīz nomierināties un vēl ilgi dedzīgi dalījās iespaidos un domās, ko bija izraisījusi nupat redzētā titāniskā aina.

Acīm redzot šis notikums visus uz zemūdenes bija ārkārtīgi saviļņojis. Vismaz to nekļūdīgi varēja secināt pēc Gorelova izturēšanās. Viņš grūti apvaldāmā uztrau­kumā staigāja pa augšējo zemūdenes dzīvojamās daļas gaiteni gar puspavērtajām centrālā vadības posteņa dur­vīm. Tur vairs neviena nebija: ne kapteiņa un vecākā leitnanta Bogrova, kuri bija vadījuši zemūdenes sarežģīto un bīstamo braucienu apkārt vulkanam, ne arī Šelavina, kas~no turienes bija vērojis vulkānā darbību. Sardzē atra­dās leitnants Kravcovs, kas patlaban pacēla virs okeana vienu no infrasarkanajiem izlūkiem un gatavojās ar tā palīdzību «noķert sauli», lai noteiktu zemūdens vulkānā un nākamās salas precizas koordinātes.

Tiklīdz leitnants beidza aprēķinus, kabinē smaidīgs un rosīgs ienāca Gorelovs.

— Nu ko teiksiet, Jurij Pavlovič? — viņš jautri uz­runāja leitnantu. — Jauka aina? Es patiesi nespēju at­rauties no šī skata.

— Jā, Fjodor Michailovič, aina bija brīnišķīga! — atsaucās leitnants. — Bet uzgaidiet brītiņu, es tikai ierakstīšu žurnālā šī pirotechniķa koordinātes.

— «Pirotechniķa»! — Gorelovs iesmējās. — Laba atestacija Plutonam! Starp citu, kādas tad īstenībā ir tā koordinātes?

— Trīsdesmit grādi divdesmit minūtes astoņpadsmit sekundes dienvidu platuma un simt trīsdesmit grādi div­padsmit minūtes trīsdesmit piecas sekundes rietumu ga­ruma, — leitnants atbildēja, žurnālu aizsizdams.

— Lūk, kā! — Gorelovs priecīgi izsaucās. — Tad mēs jau gandrīz esam pie Dienvidu saulgriežu loka! Kad tad mēs tur nonāksim, kā jūs domājat?

— Ja nekur neapstāsimies, tad, braucot ar parasto astoņu desmitdaļu ātrumu un nord-west kursu, droši no­nāksim tur pēc astoņām stundām. Rīt, divdesmit devītā jūlijā, pulksten četros. Precizi! .. . Nē, jūs labāk pasakiet, Fjodor Michailovič, — leitnants iesaucās, palūkodamies ekrānā un sekodams signalspuldzītēm uz vadības pults, — vai jūs ievērojāt šo grandiozo kvēlojošo akmeņu fon­tānu, kas cēlās augšup sākumā vienā strūklā, bet tad pus­ceļā sadalījās četrās strūklās? Tā bija brīnišķīga aina! It kā milzīga kokospalma ar četriem noliektiem tumšsar­kaniem zariem galotnē. Neviens pirotechniķis tādu nu­muru neizdomās!

Dažas minūtes Gorelovs jūsmoja līdz ar leitnantu, tad pēkšņi sarosījās un, atsaukdamies uz steidzamu darbu, aši atstāja kabini.

Gaitenī bija kluss un tukšs. Gorelovs piegāja pie pēdē­jās lūkas, grasījās jau nokāpt pa vītņu kāpnēm, tomēr apstājās un iegrima domās. -Viņa seja pauda ārkārtīgu satraukumu. Brītiņu viņš stāvēja nekustīgi, acis nolai­dis, tad satrūcies strauji pagriezās, iegāja atpakaļ gaitenī un ātri devās uz savu kajiti. Še viņš sāka steidzīgi iz­ģērbties.

— Tā nevar… Jāatpūšas, jāuzkrāj spēki, — viņš murmināja.

Izģērbies Gorelovs nodzēsa uguni un atgūlās kojā, tomēr ilgi nevarēja aizmigt. Tumsā bija dzirdamas viņa nopūtas, viņš bieži grozījās no vieniem sāniem uz otriem, kamēr pēdīgi apklusa. Viņa miegs bija smags un trauk- smīgs, bet pēc četrām stundām viņš pamodās diezgan spirgts un možs. Apģērbies un nomazgājies Gorelovs ju­tās pavisam labi. Pēc divi stundām sākās viņa dežūra. Romeiko bija slims, un Gorelovs viņu labprāt atbrīvoja uz divām dienām no darba, uzņemdamies to pats. Gore­lovs izgāja no kajites un devās uz ēdamzāli. Tur viņš iedzēra kakao, krietni paēda un paskatījās pulkstenī. Bija piecpadsmit minūtes uz vieniem divdesmit devītajā jūlijā, līdz dežūras maiņai mašīnu nodaļā palikušas vēl piec­padsmit minūtes. Gorelovs izgāja no ēdamistabas un de­vās uz centrālo posteni. Pieiedams pie centrālā posteņa durvīm, viņš pavērās apkārt: gaitenī neviena nebija. Viegli piespiedis durvis, Gorelovs mazliet tās atbīdīja, ie­skatījās šaurajā spraudziņā un apmierināts pavīpsnāja: kā viņš jau paredzēja, sardzē atkal bija leitnants Kravcovs.

— 'Labvakar, Jurij Pavlovič! Vai jau sardzē?

— Jā, tikko nomainīju vecāko leitnantu.

— Kā braucam?

— Lieliski. Taisni uz nord-westu.

— No visas sirds priecājos par šo kursu. Grūti izteikt, kā sirds traucas uz mājām!

— Tas saprotams. Ne jums vien . . .

— Šķērsosim ekvatoru, bet tad jau būs pavisam tuvu. Vai līdz saulgriežu lokam vēl tālu?

Leitnants palūkojās pulkstenī:

— Tieši pēc trim stundām būsim tur.

Gorelovs pameta acis uz pulksteni:

— Nu, sveiki! Steidzos nomainīt Kozirevu. Romeiko saslimis.

— Sveiki, Fjodor Michailovič!

Atlaidis Kozirevu, Gorelovs apstaigāja visas mašīn- telpas un kameras, kas atradās viņa pārziņā. Ūdeņraža balonu kamerā viņš uzkavējās. Viens no baloniem darbo­jās; tā sūknis pa izliektu cauruli dzina gāzi pa gāzes va­diem uz dīzēm. Gorelovs sagatavoja darbam arī nākošo balonu, acīm redzot nepaļaudamies uz automatisko pār­slēdzēju. To pašu viņš izdarīja nākošā, skābekļa balonu kamerā. Izvilcis no kabatas nelielu vaļēju kastīti un no­ņēmis no sienas hermetiski noslēgtu maisu un dažus ins­trumentus, Gorelovs uzlika gāzes masku, uzmauca az­besta cimdus un iegāja gāzes vadu kamerā. Tur caur gā­zes vadu mudžekli aizspraucies līdz kreisajai sienai, Go­relovs ķērās pie signalizacijas sistēmas. Gāzes spiediena signalizētājam viņš uzlika virsū kastīti, izņēma no maisa atmiekšķētu gumijas paliktņa lentu un palika to zem ka-s- tītes malām. Kameras karstais gaiss drīz vien cieši pie- kļāva atmiekšķēto paliktni šīm malām, un kastīte ar visu signalizētāju kļuva hermetiski noslēgta. Kastītē ietvertais kameras gaiss tagad nemainīgi saglabās savu agrāko sastāvu un agrāko normālo spiedienu. Lai kādas pārmai­ņas vēlāk notiktu pašā kamerā, kastītē ieslēgtais signali­zētājs uz centrālā posteņa vadības pults pārraidīs tikai nomierinošus signālus.

Ticis galā ar šo darbu, kas prasīja daudz pūļu un pa­cietības, Gorelovs izvilka no kabatas plakanu metala kār­biņu, kurai bija piestiprināts tievu vadu kamols. Kārbiņas plakanajā pusē zem stikla varēja redzēt pulksteņa cipar­nīcu un divus rādītājus. Kārbiņā bija dzirdami klusi, vien­mērīgi pulksteņa tikšķieni. Gorelovs nospieda pogu kār­biņas šaurajā malā un uzmanīgi palaida vaļā vāciņu. Zem vāciņa atradās vecveco benzina šķiltavu vienkāršais mechanisms: benzina piesūcināta dakts un tai blakus mazs, grubuļains ritenītis, kas griezās virs krama. Go­relovs uzvilka pulksteni un nostādīja rādītājus uz četriem un piecpadsmit minūtēm. Pēc tam viņš uzlika šķiltavas uz signalizētāja kastītes un ar vadu pievienoja tās

autonomā apgaismošanas tīkla akumulatoru skapītim Ticis ar to galā, Gorelovs atstāja kameru. - Smagi elpodams, slaucīdams sviedrus no pieres, viņš atsēdās uz krēsla kaktā līdzās baloniem un paskatījās pulkstenī. Pulkstenis rādīja trīs un trīsdesmit minūtes. Brītiņu pasēdējis, Gorelovs uzlēca kājās un sāka aši stai­gāt pa šauro eju starp baloniem, tad atkal atsēdās, bet pēc mirkļa vēlreiz pietrūkās un no jauna ņēmās staigāt pa kameru, nemitīgi pamezdams acis uz pulksteni. Bez des­mit minūtēm četros Gorelovs pietrūkās no krēsla un me­tās pie spiedpogas, kas atver durvis uz gāzes vadu ka­meru, izskrūvēja spiedpogas porcelānā galviņu, salauza zem tās savienojuma plāksnītes un ieskrūvēja galviņu atpakaļ ligzdā. Pēc tam viņš aizsteidzās pie iepriekš sa­gatavotā skābekļa balona un savienoja tā cauruli tieši ar kameru, apejot gāzesvada caurules. To pašu viņš izda­rīja arī ar ūdeņraža balonu blakuskamerā. Tad atsēdās uz krēsla, izvilka pulksteni un saspringti, acis nenovērs­dams, raudzījās ciparnīcas rādītājos. Tieši pulksten čet­ros viņš pietrūkās no krēsla, aizvēra balonu krānus, caur kuriem gāze plūda uz dīzēm. Dīzes mitējās strādāt, zem­ūdene kustējās vairs tikai pēc inerces.

Bāls un satraukts Gorelovs steidzās cauri mašīnu no­daļas kamerām, pa vītņu kāpnēm, pa gaiteni — uz cen­trālās vadības posteni.

— Jurij Pavlovič! — aizelsies viņš vērsās pie leitnanta Kravcova, kas ar satrauktu seju stāvēja pie mikrofona un grasījās kādu izsaukt. — Dīzes apstājušās! Ar tām kas noticis. Tas ir jūsu pirotechniķa darbs, kaut velns viņu parāvis! Droši vien pumeks un pelni iekļuvuši sade­dzināšanas kamerā. Dodiet ātrāk caurlaidi izejai no zem­ūdenes. Nekavējoties jāiztīra dīzes.

— A, palūk, kā! — iesaucās leitnants. — Es nekādi nevarēju saprast, kas nolicis. Gribēju jau modināt kap­teini …

— Dodiet ātrāk caurlaidi! Katra minūte ir dārga! Tur sakrājas gāzes un tām nav izejas! Draud eksplozija! Drī­zāk, Jurij Pavlovič! Drīzāk! Pēc tam varat izsaukt kap­teini …

Gorelova satraukums pārgāja uz leitnantu. Viņš ātri uzrakstīja caurlaidi un iedeva Gorelovam.

Pēc mirkļa Gorelovs jau bija pie izejkameras.

— Ātrāk, biedri Kruticki! — viņš uzsauca dežurējo­šajam ūdenslīdējam, uzrādīdams caurlaidi. — Apģērb­ties! Dīzu avarija!

— Tieši tā, apģērbties, biedri kara inženieri — un Krutickis steidzās pie skafandriem.

— Vai skābeklis, pārtika, akumulatori pilnīgi uzlā­dēti? — apģērbdamies aši noprasīja Gorelovs.

— Tagad vienmēr pilnīgi uzlādēti, biedri kara inže­nieri — Krutickis atbildēja. — To mēs stingri ievēro­jam ..,

Lai cik ātri pildījās ar ūdeni izejkamera, Gorelovs aiz nepacietības nespēja nostāvēt uz vietas. Beidzot atvērās durvis, platas kā vārti, atsprāga nolaižamā platforma, un Gorelovs ar desmit desmitdaļu ātrumu ienira zemūdens tumsā. Taču, attālinājies no zemūdenes kādus divsimt metrus, viņš apturēja skrūvi un pavērās atpakaļ. Tai pašā mirklī tumsā uzšāvās garš, spilgts lie.smu kūlis, atskanēja apdullinošs sprādziens, un uguns gaismā, tvaika mākoņa apņemta, tikai uz acumirkli Gorelova acu priekšā pavī­dēja zemūdenes milzīgā ēna un nozuda, ienirdama ar priekšgalu okeana tumšajos dziļumos.