Divu okeānu noslēpums

I n o da ļ a pārtrauktā saruna

Līdz rītausmai vairs nebija tālu. No četrpadsmitā stāva istabas caur biezo portjeru spraugu pagalma drēg­najā tumsā izlauzās tikko manāma gaismas svītriņa.

Maza galda lampa ar zemu, melnu abažuru meta spilgtu gaismas konusu uz galdā izklātās ģeografijas kar­tes neliela sektora. Apkārt viss tinās biezā krēslā.

Divi cilvēki bija noliekušies pār karti.Viņu sejas neva­rēja saskatīt, puskrēslā blāvoja vienīgi acis: vienam — šauras, iešķības, nespodras, vienaldzīgas; otram — lielas, degošas, dziļi iegrimušas tumšajos dobumos. Neskaidrām kontūrām iezīmējās šo cilvēku stāvi.

Tas, kas sēdēja pie galda, bija neliela auguma, ple­cīgs un stiprs, ar karavīra stāju; viņš pacēla galvu un, neatņemdams pirkstu no punkta Atlantijas okeana vidū, jautāja:

— Vai Sargasu stacijas precizas koordinātes nav zi­nāmas?

— Nē, kapteini

… .

— Es jūs ne vienreiz vien esmu lūdzis, Krok, mani tā nesaukt.

Kroks saslējās. Viņš bija ļoti liela auguma, platiem pleciem un garām rokām.

— Piedodiet, Matvej Petrovič, — viņš sacīja dobjā balsī, — es pastāvīgi to aizmirstu.

— Jūsu aizmāršība var kādreiz mums visai dārgi mak­sāt. Ja jūs man esat Kroks un tikai Kroks, tad arī es jums esmu vienīgi jakuts inženieris Matvejs Petrovičs Iva- šovs — atcerieties to reiz uz visiem laikiem.

Matvejs Petrovičs krieviski runāja ļoti pareizi, cieti un skaidri izteikdams vārdu galotnes, bet tieši šī precizi­tāte visātrāk nodod ārzemnieku.

— Klausos, Matvej Petrovič. Tas vairs nenotiks. — Viegli palocījies, Kroks turpināja. — Atkārtoju, koordinā­tes pagaidām nezinu. Tās varēšu uzzināt vienīgi uz vie­tas. Domāju, ka stacija atrodas kaut kur šajā rajonā.

Viņš uzlika platu plaukstu ar slaidiem, stipriem pirk­stiem uz kartes spilgti apgaismotā apļa un ar smaili no­drāztu zīmuli apvilka nelielu loku austrumos no Bahamu salām.

— Tas, protams, ir maz. Tiklīdz jums kļūs zināmas noteiktas koordinātes, paziņojiet to «Lēdijai Makbetei». Tā jums norādīs, kad laisties lapās. Jūsu izsaukuma sig­nāli — INA 2, «Lēdijas Makbetes» — E C I T.

— Klausos, Matvej Petrovič. Vai «Lēdijai Makbetei» zināms, ka hidroplanam mani jāuzņem?

— Protams… (Krokam likās, ka Matveja Petroviča seiā pavīdēja laipns smaids.) Mēs neļausim Annai Nikolajevnai izraudāt skaistās actiņas pēc sava līgavaiņa.

Kroks atturīgi palocījās, brīdi klusēja, tad nedroši ierunājās:

— Es, Matvej Petrovič, gribētu vēlreiz atkārtot mūsu norunu: man jāpaziņo pirmās ilgākās pieturas vietas ko­ordinātes — un vairāk nekā. Jums no savas puses jāpa­nāk, lai Annu Nikolajevnu nekavējoties atbrīvotu. Ceru, ka tagad, pēc tam kad esmu šiem noteikumiem piekritis, viņa ir brīva?

— Esmu'par to pārliecināts … Tūlīt pēc mūsu vieno­šanās es nekavējoties aizsūtīju radiogramu. Bet, kas' at­tiecas uz mūsu norunu, tad gaidām no jums ilgāko pietu­ras vietu koordinātes visā kuģa ceļā.

Kroks nodrebēja un satrauktā balsī steidzīgi izsaucās:

— Kā? Visā kuģa ceļā? Runa taču bija tikai par pirmo pieturas vietu! Un, tiklīdz būšu nodevis pirmo ziņojumu, mani uzņems «Lēdijas Makbetes» hidroplāns. Es nesa­protu, Matvej Petrovič . . . Jūs tagad uzstādāt jaunus no­teikumus. Mēs par to neesam runājuši.

— Nu, Krok, vai tas tik svarīgi? Galvenais štābs iz­darīja šo niecīgo grozījumu, paredzēdams dažādas nejau­šības, kas neļautu mums izmantot jūsu pirmo ziņojumu. Vai tādēļ vērts strīdēties? Vienīgās nepatīkamās sekas va­rētu būt tikai tās, ka jūsu pārnākšana uz mūsu kuģa būtu jāatliek uz dažām dienām.

— Nē, nē, Matvej Petrovič! — Kroks satraukts iebilda. — Iznāk tā, ka man jūs jāinformē sistemātiski. Tas ir kas cits. Tas ir pārāk …

— Kāda tur starpība, mīļais Krok? — Matvejs Petro­vičs nevērīgi iesmējās. — Vienreiz vai divi trīs reizes. Pēc būtības tas taču ir viens un tas pats. Starp citu, ja tas jūs neapmierina, man vēl ir laiks paziņot galvenajam štabam jūsu atteikšanos. Anna Nikolajevna droši vien, neko ne­saprazdama, sarūgtināta atgriezīsies tikko atstātajos, ne­ērtajos apstākļos …

Nervozi berzēdams skūto zodu, Kroks lieliem soļiem vairākas reizes pagājās pa istabu. Beidzot viņš apstājās pie galda un aizsmakušā balsī sacīja:

— Matvej Petrovič, es neiebilstu. Bet es gribu būt pil­nīgi drošs. Jums jādod muižnieka goda vārds… samu- raja goda vārds, ka no šā brīža Anna Nikolajevna tiek pil­nīgi izslēgta no spēles un ka mani jebkādos apstākļos no kuģa noņems, pirms tas ieradīsies gala punktā.

— Krok! Varat nešaubīties, ka jūsu vēlēšanās tiks precizi izpildītas. Dodu jums goda vārdu! Pie reizes, Krok, — kad beigsies jūsu brauciens? Jūs saprotat, cik nepieciešami to zināt sakarā ar jūsu otro prasību?

Galvu nodūris, Kroks klusēja. Gaismas svītra krita uz viņa augstās pieres, uz kuras spīdēja sīkas sviedru lāses. Joprojām klusēdams un smagi elpodams, Kroks izvilka mutautiņu un noslaucīja sviedrus.

— Nu? — atbildi nesagaidījis, Matvejs Petrovičs uz­stāja. — Ko jūs kautrējaties? Kā lai mēs sagatavojam jūsu pāreju uz mūsu kuģa, nezinot, cik laika ir mūsu rī­cībā?

— Es nezinu, — galvu nepaceldams, dobji atbildēja Kroks un atlaidās krēslā galda otrā pusē.

— Tas nevar būt! — skarbi iebilda Matvejs Petro­vičs, uzsizdams ar plaukstu pa karti. — Jūs prasāt no ma­nis solījumus, nedodot iespēju tos izpildīt. Tas nav lo­ģiski. Un beidzot, — kāda starpība starp informāciju par koordinātēm un informāciju par ierašanās laiku? Kāpēc jūs pirmo varat dot, bet no otras atsakāties? Tā ir tipiska slavu cilvēku plašās dvēseles pretrunība.

Matvejs Petrovičs dusmīgi atgāzās pret krēsla at­zveltni un sāka ar pirkstiem bungāt pa galdu.

— Beidziet, Krok, klīrēties un tiepties, — pēc brīža viņš apņēmīgi turpināja. — Man jāzina laiks. Ja jūs to nesacīsiet, tad mūsu vienošanās tiek anulēta. Un ne tikai vienošanās vien. Jūsu labklājība mūs vairs neinteresēs. Neaizmirstiet, ka visas jūsu kvītis vecais Abrosimovs no­devis mūsu rīcībā. Un zīmīte, ko jūs man rakstījāt, arī at­rodas pilnīgā drošībā. Nu! — īgni un nepacietīgi nobeidza Matvejs Petrovičs. — Laiku! Laiku! Vai vērts draugiem tāda nieka dēļ ķildoties!

Kroks strauji piecēlās, pāris reizes ātri pagājās pa is­tabu, tad pēkšņi apstājās pie galda un stomīdamies sacīja:

— Labi . . . Bet es neesmu pārliecināts . . . Dzirdēju, ka laiks noteikts uz divdesmit trešo augustu . . .

Matvejs Petrovičs kā elektriskās strāvas ķerts pietrū­kās kājās un tūliņ lēnām atlaidās krēslā. Viņa brūngan- dzeltenā seja sastinga, acis noslēpās zem nolaistajiem iešķībajiem plakstiem.

:— Re, kā! — viņš murmināja, acīm redzot ar pūlēm apspiezdams uztraukumu. — Divdesmit trešajā augustā? Tas ir . . . tas ir gaužām interesanti . . .

Brīdi klusējis, viņš jau mierīgāk turpināja:

— Tagad viss skaidrs, mīļais Krok. Protams, līdz divdesmit trešajam augustam mēs pagūsim jūs noņemt no kuģa. «Lediia Makbete» vai kāds cits mūsu kuģis jums par to savlaicīgi paziņos … — Un, it kā piemirsis Kroka klātbūtni, viņš, vērdamies tālumā, lēni un domīgi atkār­toja: — Divdesmit trešajā augustā . . . Kas tas ir? Sagadī­šanās? . . . Jeb vai viņiem kļuvis zināms? . . .

Beidzot Matvejs Petrovičs noskurinājās, paņēma zī­muli un, pagrozījis to pirkstos, mainīja sarunas tematu

— Ko jūs, Krok, domājat darīt, kad atbrauksiet pie. mums? Jūs taču būsiet bagāts vīrs … — Un, atturīgi pa­smaidījis, piebilda: — Jums būs skaista sieva … un ne mazāk cienījams sievastēvs.

— Vēl nezinu, Matvej Petrovič, — dobji un negribīgi atbildēja Kroks. — Varbūt došos uz Ameriku. Esmu turp daudzkārt aicināts darbā.

— Ak Krok! — aizvainots attrauca Matvejs Petrovičs. — Ja esat nolēmis arī turpmāk strādāt, vai tad tiešām domājat, ka jūs, talantīgu inženieri, reaktivo dzinēju spe­ciālistu, nepietiekami novērtēs manā dzimtenē? Es ceru, ka, padzīvojis pie mums, jūs savus uzskatus un nodomus grozīsiet. .. Bet tagad atgriezīsimies pie mūsu jautā­juma. — Matvejs Petrovičs noliecās pār karti un turpi­nāja: — Nākošajā visizdevīgākajā vietā — Gibraltarā — jūs gaidīs . . .

Piepeši, teikumu nebeidzis, viņš pacēla galvu un sāka klausīties. Kroks uztraukts pavērsa seju pret durvīm un sastinga. Dziļajā klusumā atskanēja tāls, tikko saklau­sāms soļu troksnis.

Matvejs Petrovičs viegli un nedzirdami kā kaķis pie­trūkās no krēsla.

— Uzmanīgi! — viņš čukstēja. — Visus dokumentus un papīrus — galdā!

Viņš izrāva no redingtona sānu kabatas vairākus plā­nus papīriņus ar skaitļu rindām, rasējumiem, zīmējumiem un nosvieda to visu uz galda. Tad, aizsteidzies istabas kaktā, žigli, bet klusām izvilka no augsta skapīša šķirstiņu, sarausa saujā visu tā saturu un arī nometa uz galda.

Kroks pa to laiku drebošām rokām grābstījās pa kaba­tām, vilkdams laukā papīrus. Viņa kustības nepavisam nelīdzinājās ātrajām, noteiktajām, drošajām Matveja Pet- roviča kustībām. Kroks apjukumā sita sev pie kabatām, ķēra no galda gan vienu, gan otru papīru, pārlaida tiem acis, bāza atpakaļ kabatā un pēc mirkļa vēlreiz rāva laukā, lai atkal noliktu uz galda.

— Jūs esat pārliecināts, ka tas… ka tas.. . pie mums? — viņš dobjā balsī saraustīti čukstēja.

— Jā! — strupi attrauca Matvejs Petrovičs un pie­liecies izvilka no pagultes lielu, emaljētu bļodu.

Priekšnamā atskanēja īss zvans. Kroks sagrīļojās un atspiedās ar roku pret galdu. Pat istabas puskrēslā varēja manīt, kā nobāla viņa seja. '

— Metiet visus šos papīrus bļodā! — Matvejs Petro­vičs pavēlēja.

Kroks juta, ka rokas uzreiz kļūst ļenganas un nevarī­gas. Viņš paķēra no galda papīrus un skrēja pie bļodas. Daži papīriņi plīvodami nolidinājās uz grīdas.

— Jūs esat traks! — papīrus paceldams, nošņāca Mat­vejs Petrovičs. — Jūs mūs pazudināsiet!

Atskanēja otrs garš un spalgs zvans.

— Aizdedziniet papīrus un ātrāk uzvelciet apmetni!

Matvejs Petrovičs ar negaidītu spēku sāka bīdīt dur­vīm priekšā smago grāmatu skapi. No priekšnama atska­nēja dobjš sitiens, vēl otrs, un tad kaut kas nokrakšķēja. Sērkociņi lūza, uzliesmoja un nodzisa Kroka drebošajās rokās.

— Sasodīts! — Matvejs Petrovičs izlamājās. — Vai jūs vienmēr būsiet tāds jēradvēsele? Dodiet šurp sērkoci­ņus! Uzvelciet apmetni un pa logu laukā! Žigli!

Skapis jau bija pie durvīm, kad priekšnamā kļuva dzir­dams apslāpēts troksnis un soļu dipoņa. Atskanēja pavē­loša balss:

— Ivašov, atveriet! Mēs zinām, ka jūs esat šeit!

Istabas kaktā uzšāvās spilgta liesma un uz mirkli ap­gaismoja melnā platā, līdz papēžiem garā apmetnī ietīto Kroka sagumušo stāvu un plecīgo, drukno Matveja Petroviča augumu.

Ar vienu lēcienu Matvejs Petrovičs bija pie galda, no­dzēsa lampu un grūda Kroku uz logu.

— Jūsu dzīvība tagad dārgāka par manējo. — viņš čukstēja, iespiezdams Kroka rokā auklu ar cilpu. — Ar jūsu dzīvību saistīta visa pasākuma izdošanās, manas dzimtenes uzvara vai sakāve. Glābieties! Es viņus aiztu­rēšu, cik ilgi vien spēšu, un sekošu jums. Leciet un tūliņ paraujiet cilpu!

Kroks atbīdīja smagos aizkarus un atvēra logu. Sejā iesitās dzestrums, sīkas lietus lāses aprasināja palodzi. Tālumā no nakts melnuma caur lietu un ūdens putekļiem izlauzās retas, oranža oreola ietvertas, Ļeņingradas no­males ielu ugunis.

Smagā skapja aizturētās durvis no spiediena jau brakšķēja.

Kroks stāvēja uz palodzes, mīņādamies no vienas kā­jas uz otru, ar vienu roku krampjaini ieķēries loga rāmī. Apakšā melnoja četrpadsmit stāvu dziļš bezdibenis.

-— Leciet taču, lai velns jūs parauj! — aiz niknuma vai smakdams, norēca Matvejs Petrovičs un, parāvis Kroku aiz rokas, no visa spēka iegrūda tumsā.

Ar apspiestu kliedzienu Kroks gāzās lējā, un tūlīt kaut kas nopaukšķēja kā korķis, izsprāgdams no šampanieša pudeles.

Matvejs Petrovičs no loga palūkojās lejā, paklausījās, apmierināts pamāja ar galvu un pagriezās pret durvīm. Dziestošā papīru ugunskura vājajā gaismā viņš ievēroja, kā skapis, no ārpuses spiests, draudoši salīgojās. Garām skriedams, paurķējis bļodā papīru čupiņu, Matvejs Pet­rovičs metās pie barikades.

Tai pašā mirklī stiprs zvēliens iztrieca durvis no eņ­ģēm un apgāza augsto, smago skapi. Dārdoņa, brīkšķis, sadauzītu stiklu šķindoņa piepildīja istabu. Pāri izgāzta­jām durvīm un nokritušajam skapim ieskrēja cilvēki. Spuldzes iedegdamās apgaismoja uz grīdas izsvaidītās grāmatas un stikla drumslas, kuru vidū, pa pusei skapja piespiests, nekustīgi gulēja Matvejs Petrovičs. Asinis no pārsistās galvas plūda pār viņa seju, rokas bija atmestas sānis.

— Jerofejev un Petrov, atbrīvojiet ievainoto! — at­skanēja komanda. — Maksimov, izsaukt ātrās palīdzības mašīnu! Kovaļenko, pie manis! Palīdziet nodzēst uguni! Noraujiet portjeru!

Jauns komandieris ar valsts drošības leitnanta zīmotnēm pieskrēja pie bļodas. Izrāvis Kovaļenko no rokām aiz­karu, viņš uzmeta to degošajiem papīriem. ' — Pieturiet portjeru, kamēr uguns pilnīgi nodziest, — viņš uzsauca savam palīgam. — Papīrus nespiediet, lai nesabojātu plēnes …

Leitnants pavērsās pret ievainoto, kas gulēja uz plata ādas dīvana. Jerofejevs ar Petrovu mazgāja no viņa gal­vas asinis. Pēc mirkļa atskanēja klusi vaidi. Matvejs Pet­rovičs atvēra acis, un pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija jaunais komandieris, kas noliecies vērīgi lūkojās viņam sejā.

— Sveiki, kaptein Maeda … Kā jūtaties?

Matvejs Petrovičs pacēla galvu, pārlaida žiglu ska­tienu istabai un, acis aizvēris, atkrita spilvenā.

— Es protestēju … pret šo mežonīgo uzbrukumu … Prasu nekavējoties nogādāt mani konsulātā, — viņš iz­dvesa vārgā balsī.

— Padomju pavalstnieka inženiera Ivašova dzīvoklis, cik man zināms, nebauda eksteritorialitates tiesības, — smaidīdams atbildēja leitnants. — Jums vajadzēja atvērt durvis, kaptein, un nosaukt savu vārdu. Varbūt tad mūsu iepazīšanās ceremonija nebūtu tik sāpīga.

Matvejs Petrovičs neko neatbildēja un joprojām nekus­tīgi gulēja ar aizvērtām acīm.

— Šķiet, zaudējis samaņu, — Jerofejevs noteica.

Istabā ienāca Maksimovs.

— Atrās palīdzības mašīna ieradīsies pēc desmit mi­nūtēm, biedri leitnant, — viņš ziņoja.

— Labi. Viņi to dabūs pie samaņas, bet pagaidām pār- sieniet. Pēc tam pārmeklējiet šo istabu. Jerofejev, Petrov un Kova|enko, — pārējās istabas. Sergejevs paliks pie manis. Visus atrastos papīrus nesiet šurp, uz galda. Darīt visu |oti uzmanīgi un ātri.

Leitnants pievērsās kaktam. Ar portjeru pārsegtā bļoda vairs nemaz nekūpēja. Viņš nejauši pameta acis uz otra loga portjerām, kas plivinājās vējā. Leitnants žigli metās turp.

— Sergejev, vai jūs atvērāt logu?

— Nē, biedri leitnant. Tas droši vien bija atvērts jau agrāk.

Pieskrējis pie loga, leitnants strauji pašķīra aizkarus un paskatījās laukā. Lejā biezajā tumsā zemi neredzēja.

Leitnants aizcirta logu.

— Sergejev, lampu šurp!

Galda lampas spilgtajā gaismā caur stipru palielināmo stiklu viņš centimetru pēc centimetra uzmanīgi pētīja pa­lodzi.

— Še kāds stāvējis … pavisam nesen … Lietus pat nav paguvis noskalot pēdas, — leitnants klusu noteica.

Ar kabatas nazīti viņš uzmanīgi noņēma no palodzes

sīku plēksnīti, melnu un plānu, ne lielāku par desmit ka­peiku gabalu, un nolika to uz plaukstas.

— Tabaka . . . pelni .. . zeme . .. — Paodis un mirkli padomājis, viņš piebilda: — No papirosa gala, kas pie­lipis pie papēža vai pazoles.

— Skaidrs, biedri leitnant, — Sergejevs sacīja, rādī­dams uguni, — te noteikti kāds stāvējis.

— Jā, bet kas īsti? — domīgi vaicāja leitnants.

Viņš sāka atkal apskatīt palodzi caur palielināmo stiklu.

— Se stāvējis cilvēks… — vērīgi aplūkodams palo­dzi, klusu sacīja leitnants, un viņa balsī ieskanējās aizvien lielāka pārliecība, — še stāvējis ļoti garš cilvēks, ar lie­lām kājām . .. Bet kas gan tas varēja būt? Un kur viņš palicis? Vai tiešām nolaidies pa virvi no četrpadsmitā stāva? Tas ir neiedomājami!

Leitnants atkal atvēra logu un ar palielināmo stiklu nopētīja ārējo dzegu. Nekādu pēdu, skrāpējumu, bojājumu uz tās nebija.

— Sergejev, nokāpiet ar Maksimovu lejā un apskatiet pagalmu zem šī loga.

Leitnants izņēma piezīmju grāmatiņu, izplēsa lapiņu, ievīstīja tajā plāno, saspiesto zemes un tabakas plēksnīti un ielika grāmatiņā. To beidzis, leitnants ķērās pie bļodas. Noņēmis portjeru, viņš ieraudzīja zem tās pusap- -degušu papīru, zīmīšu, piezīmju grāmatiņu un fotouzņē­mumu čupiņu. Leitnants uzmanīgi ņēma laukā visas pāri palikušās apdegušās lapiņas un, vērīgi tās aplūkojis, lika uz galda, uz ģeografijas kartes.

Viņa uzmanību saistīja ar zīmuli apvilkts aplītis Sar- gasu jūrā austrumos no Bahamu salām Brītiņu padomā­jis, viņš paņēma vienu no pusapdegušajām lapiņām. Uz tās bija redzamas atzīmju paliekas — ģeografisko^pla- tumu un garumu grādi, minūtes, sekundes. Leitnants iegrima lapiņas pētīšanā.

Piepeši viņš lapiņu nometa uz galda, strauji pagriezās un pielēca kājās. Nākošajā mirklī divi ķermeņi, savijušies kamolā, novēlās uz grīdas. Viņiem blakus iešķindēdamies nokrita somu duncis.

Vēl pēc mirkļa kapteinis Maeda gulēja zemē uz mugu­ras sasietām rokām.

Leitnants pasauca Jerofejevu. Divatā viņi pārnesa kap­teini uz dīvana.

Iespējams, ka šoreiz japanis tiešām bija zaudējis sa­maņu.

Atgriezās Sergejevs ar Maksimovu. Viņi atnesa lielu, melnu apmetni, kas bija sapogāts ar neskaitāmām pogām. Daudzas tievas, elastīgas un garas stieples, kas sniedzās lidz apakšai, izveidoja it kā milzīga lietussarga iekšējo karkasu. Pie šo stiepļu apakšējiem galiem bija piestipri­nātas izturīgas zīda auklas, kas iekšpusē savienojās no platas zīda jostas izgatavotā gredzenā.

— Kur jūs to atradāt? — leitnants vaicāja, neizpratnē aplūkodams savādo atradumu.

— Tieši zem šī loga, biedri leitnant, — atbildēja Ser­gejevs. — Tas karājās kokā. Sapinies zaros.

— Tagad viss skaidrs, — leitnants teica. — Tas ir portativs izpletnis. Ar tā palīdzību no šīs istabas nozudis otrs, varbūt visbīstamākais noziedznieks.

Uz ielas atskanēja skaļš sirēnas kauciens: bija atbrau­kusi ātrās palīdzības mašīna. Jerofejeva un Kovaļenko pavadībā kapteini Maedu aizveda uz cietuma slimnīcu.

Leitnants un pārējie karavīri turpināja rūpīgi pārmek­lēt istabu.