Divu okeānu noslēpums

II nodaļa MEKLĒJOT IZEJU

Septiņpadsmitā jūlija rītā, trešajā dienā pēc aisbergu savienošanās, auka negaidot norima un iestājās rāms bezvēja laiks. Gaidīt uz aukas palīdzību vairs nevarēja. Ultraskaņas lielgabali bija paguvuši uzirdināt ledus ga­balā šauru joslu tikai deviņus metrus dziļumā abos galos.

Palika vēl desmitiem metru cieta ledus, kas sasala aiz­vien vairāk.

Virs aisberga paceltais infrasarkanais izlūks ziņoja, ka pierimusi un rāmā jūra līdz pašam apvārsnim visnotaļ klāta ledus blāķiem. Jau no rīta kapteinis pavēlēja pār­traukt ultraskaņas lielgabalu darbību, kas šajos apstāk­ļos bija acīm redzot bezmērķīga un tikai veltīgi tērēja elektrisko enerģiju.

Zemūdenē iestājās klusums. Ar to vēl vairāk pieauga nemiera sajūta, kas tagad pildīja visu kuģi.

Stāvoklis šķita bez izejas. Cik ilgi vilksies šis gūsts? Ziema Dienvidu puslodē bija tikko sākusies — šajos pla­tuma grādos tai vajadzēja turēties vēl trīs četrus mēne­šus. Turpretī zemūdenei pēc mēneša un sešām dienām bija jābūt Vladivostokā … Pārlaist še ziemu — tā bija drau­dīga perspektiva kā valstij, tā pašai zemūdenei.

Ļaudis centās noslēpt nemieru, kas sāka viņus pār­ņemt, pēc tam kad cerības uz aukas palīdzību bija * izgaisušas.

Mākslinieks Sidlers, sastapis Maratu gaitenī, viņu ap­turēja. Marats tikko bija stāvējis sardzē akumulatoru ka- binē un gāja uz ēdamzāli, lai kopā ar savu maiņu paēstu brokastis.

— Klausies, Marat, kas tagad būs? — skatīdamies

sānis, māksloti vienaldzīgā balsī vaicāja Sidlers. — Kā mēs tiksim laukā no šā cietuma?

Maratam gribējās ēst, un viņš nebija noskaņots gai­teni pļāpāt.

— Un tu domā, ka mēs savu ceļojumu esam nobeiguši šajā polarostā? — viņš ironiski vaicāja, cenzdamies paiet Sidleram garām, lai jo ātrāk nokļūtu ēdamzālē, no kurie­nes atskanēja apslāpētu balsu čalas, šķīvju, nažu un dak­šiņu šķindoņa.

Taču Sidlers satvēra Maratu aiz pogas un turēja stingri.

— Pagaidi, pagaidi brītiņu, Marat! Tu nejokojies. Runā, ka ūdens šai lāsmeni ātri aizsalšot un pat līdz di­benam. Neko teikt, laba osta!

— Kas tad atļaus ūdenim aizsalt?

— Bet virs ūdens taču briesmīgs sals! Trīsdesmit pieci grādi! Un apkārt ledus.

Marats labprāt būtu vēl drusciņ pamocījis Sidleru ar saviem jokiem un divdomīgajiem jautājumiem, taču ēst­griba pieauga un neļāva kavēties gandrīz pie pašas ēdam­zāles durvīm.

— Klausies, Sidler! Saki atklāti: tu no mēness, vai, esi nokritis? Vai tad tu nezini, ka kapteinis tur zemūdenes korpusu nokaitētā stāvoklī? Kā tu domā, kādēļ viņš to dara?

— Es saprotu — lai sasildītu lāsmenī ūdeni, lai tas nesasaltu. Bet tā taču ir izšķērdība! Korpusa nokaitēšana prasa milzumu elektriskās enerģijas. Vai tādos apstākļos mūsu enerģijas krājumu pietiks ilgam laikam?

— Jā, — bailigi apstiprināja Marats. — Kas tiesa, tas liesa. Jau dienas desmit, kopš pašas Ugunszemes, neesam nolaiduši dziļumos mūsu trosbaterijas un uzlādējuši aku­mulatorus. Es tev slepeni pateikšu, — klusākā balsī pie­bilda Marats, -— ka akumulatoros elektriskās enerģijas nav palicis vairāk kā divām dienām, ja grib turēt zem­ūdeni tvaika apvalkā.

Garām ejošais Matvejevs apstājās un ieinteresēts klau­sījās.

— Jā, dārgais biedri, — vēlreiz skumji apstiprināja Marats, — tikai divām dienām!

Vienaldzība Sidlera sejā izzuda vienā acumirklī. Ap­jucis viņš pavērās Maratā un iesaucās:

— Bet tas taču ir briesmīgi! Kas notiks tālāk? Viss lāsmenis pārvērtīsies ledū, un zemūdene tajā iesals. Bez elektriskās enerģijas mēs esam galīgi pazuduši!

— Pilnīgi pareizi, Sidler! Bez elektriskās enerģijas mēs nekādi nevaram iztikt. Vajadzēs uzlādēt akumulato­rus. Nupat es dabūju pavēli ķerties pie šī darba. Vēl tikai paēdīšu brokastis, ja atļausi, Jāris stundas nosnaudīšos un pie darba.

Sidlers neizpratnē lūkojās Maratā un smīnošajā Mat- vejevā.

— Tu smejies, Marat?

— Runāju pilnīgi nopietni.

— Bet kā tad tā? Kur tad tu nolaidīsi trosbateriju?

— Nevis nolaidīšu, bet pacelšu. No katra trosbateriju pāra viens pāris paliks siltajā ūdenī, bet otru izvilksim uz ledus. Saproti, taču, ērms tāds: laukā ir trīsdesmit piecu grādu sals, bet ūdens temperatūra lāsmenī apmēram trīs grādi virs nulles. Kur vēl tu atradīsi mūsu termoele- mentu trosbaterijām tik lielu temperatūras starpību, gan­drīz trīsdesmit astoņus grādus? Mēs taču šeit uzpildīsim mūsu akumulatorus pat ātrāk nekā tropos!

Un, neļaudams aiz brīnumiem un prieka apstulbuša­jam Sidleram atjēgties, Marats skriešus aizlaidās uz ēdamzāli.

— Ū, kā kalns no pleciem novēlās, — ar pūlēm atgūdamies, novilka Sidlers. — Nu tagad, ja būs elektriskā enerģija, mūsu stāvoklis vairs nav nemaz tik bezcerīgs! Var cīnīties!

— Tur jau ir tas āķis, Sidler, — domīgi sacīja Mat­vejevs, — kā no šejienes izrauties? Dienas skrien, bet Vladivostoka vēl tālu.

Otrajā maiņā ēdamzālē brokastoja lielākā daļa no zemūdenes komandas — kādi septiņpadsmit cilvēki. To­mēr ēdnīcā nejuta parasto rosību. Ēda izklaidīgi, runāja maz, klusās balsīs. Pat pļāpīgais un dedzīgais Marats, kā parasts sēžot pie viena galdiņa ar Skvorešņu un Pavļiku, klusēdams steidzīgi notiesāja ēdienu, un viņu šoreiz ne­traucēja ne Pavļika jautājumi, ne Skvorešņas labsirdīgās zobgalības. Tikai pašās brokastu beigās Skvorešņa viņam sevi atgādināja.

— Areče, Marat, — viņš noducināja, ar zalveti rūpīgi noslaucīdams ūsas, — tas tev nav nekāds ūdensaugu dambis. Labāk palauzījis galvu, kā izkulties no šīs van­nas. Tas laikam ir maķenīt grūtāks un praktiskāks uz­devums.

— Izkulsimies, — ar pilnu muti nomurdēja Marats, nepaceldams acis no šķīvja. Viņš stūrgalvīgi māja ar galvu.

— «Izkulsimies?» — saīdzis atkārtoja Skvorešņa. — Pats zinu, ka izkulsimies. Bet kad un kā? Uz citu prā­tiem ceri? Uz priekšniecību? Ek jūs! Gaisa piļu cēlāji! . . .

— Un tu, Andrej Vasiļjevič, gribēji, lai piecās minū­tēs tev visu iebāž gatavu mutē? — Marats atcirta. — Jā­apdomā, tas nav vis tik viegli kā klintis gāzt, — viņš negaidot iesmējās, — un vēl ar Pavļika palīdzību! Kājas kā elektriskie celtņi, tik vien tās mākslas — triec ar tām!

— Kājas bez galvas nestrādā, Marat Moisejevič! — labpatikā pavīpsnāja Skvorešņa. — Tu tikai neizvairies. Plāj vaļā, ko esi izdomājis. Kolektiva palīdzība nav slikta lieta. Ja ideja ir ko vērta, un sevišķi tādā brīdī. . .

— Nu. lai iet, — labprāt piekrita Marats: patiesībā viņam pašam gribējās ar kādu aprunāties par savām ide­jām. — Lai iet, būsi līdzautors! Ko tu teiktu, ja es iero­sinātu uzspridzināt ledus sienu, kas šķir mūs no atklātas jūras? Ko?

— Uzspridzināt ledus sienu? — Skvorešņa pārsteigts atkārtoja. — Sešdesmit metru augstu un septiņdesmit se­šus metrus biezu? Tam taču nepietiks visu mūsu terenita krājumi^

Skvorešņas varenais bass piepildīja ēdamzāli, pievērs­dams viņu galdiņam visu klātesošo uzmanību.

— Nu, liekas, Marats beidzot savā elementā, — smai­dīdams ieteicās zoologs.

— Jā, apstākļi viņam ļoti labvēlīgi, — piekrita ve­cākais leitnants.

— Bet ideja patiesi nav slikta, — pie blakus galdiņa atsaucās Gorelovs. — Kas liekas grūts parastos apstāk­ļos, tas paveicams neparastos apstākļos. Vai tā nav?

— Tā jau nu ir, — šaubīdamies sacīj» vecākais leit­nants, — bet jūs taču dzirdējāt, ko nodārdināja Skvo­rešņa? Tādam vecam, cietam ledus blāķim nepietiks spri­dzināmo vielu.

— Atvainojos, biedri vecākais leitnant, — otrā ēdam­zāles galā atskanēja Marata balss. — Ja terenita nepie­tiks, mums palīdzēs Fjodors Michailovičs.

— Es?! — atskanot izbrīna pilniem izsaucieniem, ne­izpratnē jautāja Gorelovs un noplātīja rokas. — Bet ar ko tad es Varu aizstāt terenitu?

— Sprāgstošā gāze, Fjodor Michailovič! — iesaucās Marats. — Tā pati sprāgstošā gāze, kas eksplodē jūsu dizēs. Tās, es ceru, jums pietiks?

— Ak tu velna pulveris! — sajūsmā iedārdējās Skvo­rešņa. — Saki viens cilvēks! Ideja izrādās diezgan prak­tiska! Ko? Kā jūs domājat, biedri vecākais leitnant? Vai neziņot kapteinim?

Ēdamzālē iestājās neparasta rosība. Pie visiem galdi­ņiem reizē sākās sarunas, visi skaļi apsprieda Marata priekšlikumu, iedegās strīdi. Vairakuins šo priekšlikumu dedzīgi aizstāvēja, nedaudzi skeptiķi šaubīdamies kratīja galvas, aizrādot, ka būšot jāsaspridzina ap astoņdesmit tūkstošiem kubikmetru ledus. Ar zīmuli rokā viņi jau bija paguvuši to izrēķināt. Marata piekritēji, sevišķi Šelavins, atgādināja, ka jau sen Ziemeļu jūras ceļā, kad polarkuģi tikuši iespiesti ledos, plaši un sekmīgi pielietots amonals. Skeptiķi iebilda: salauzt pat desmit metru biezu ledu, lai rastos brīvs ūdens, ir pavisam kas cits, nekā pacelt gaisā desmitiem tūkstošu kubikmetru ledus.

Vecākais leitnants, pirms atbildēja Skvorešņam, do­mīgi parotaļājās ar dakšiņu, nošķindinādams uz šķīvja kaujas marša takti, tad sacīja:

— Kapteinim to paziņot var, biedri Skvorešņa, bet šaubos, vai vispār kas iznāks no Marata priekšlikuma.

To viņš pateica tik pārliecināti, ka visi uzreiz apklusa.

Marats nobāla, it kā paredzēdams savas idejas bojā eju.

— Kapec jus ta domājāt, biedri vecakais leitnant? — viņš jautāja.

— Man šķiet, Marat, ka jūs neesat ņēmis vērā pašu galveno. Galvenais nav vis tas, kā un ar ko uzspridzināt, bet kā, ar ko un, pats galvenais, cik ilgā laikā var novākt saspridzināto ledu. Astoņdesmit tūkstoši kubikmetru! Ar rokām, vai, jūs to iznesīsiet? Ar nestuvēm? Vispār, pro­tams, var ari ar rokām iznest, bet kad mēs šo darbu pa­beigsim? — Un, valdot vispārējam klusumam, lēni pie­bilda: — Pabeigsim droši vien tad, kad būs gluži vienal­ga — mēnesi agrāk vai mēnesi vēlāk.

Marats sēdēja ar nokārtu galvu; beidzot sadūšojies viņš klusu izteica savas pēdējās cerības:

— Var ierīkot transportieri…

— Bet dzinēji?

— Glisera motori.

Vecākais leitnants paraustīja plecus:

— Tas viss, Marat, diemžēl, tikai vispārējas frāzes. Jūs operējat ar nenoteiktiem lielumiem. Nav taču zināms, kāds būs transportiera darba ražīgums, un glisera motoru jauda ir samērā maza. Protams, jūsu ideja jāpārbauda līdz galam, ar zīmuli rokā. Lai gan jau tagad paredzu, ka rezultāts būs negativs, tomēr ienāciet pie manis šodien, kad būsiet brīvs, — kopā apsvērsim.

— Jā-ā, — visiem klusējot, skumji nodūca Skvorešņa. Kamēr prātojām ar tevi, Maratiņ, tikām līksmojām, bet, kad apsvērām, tad raudajām. Tomēr, — viņš nobeidza, pieceldamies no galda, — tu, puis, nebēdājies. Laid vaļā mašīnu savā pauri ar desmit desmitdaļu ātrumu… Ne­iznāks viens plāns, otrs izdosies labāk . .. Sitā, draudziņ!

Visi klusu izklīda, apmainīdamies īsām, nenozīmīgām frāzēm. Pēc tam augu dienu uz kuģa valdīja klusums. Tie, kas nebija aizņemti sardzē, sēdēja kajitēs, iegrimuši drūmās domās; sarkanajā stūrītī divi pāri spēlēja šachu, taču žāvas bojāja spēli un spēlētāju garastāvokli. Sardzē pie apklusušām mašīnām un aparatiem cilvēki sēdēja vai slaistījās dīkā skumju un nemiera grauzti; daži sirdīgi spodrināja mašīnas, ieeļļoja un regulēja tās.

Samērā labi jutās vienīgi elektriķu grupa. Viņi rosījās ap ārpusē izliktajām zemūdenes trosbaterijām, izvilka un nostiprināja uz ledus uztvērējus, uzraudzīja kontroles un mērinstrumentus, sagatavoja akumulatoru baterijas elek­triskās enerģijas uzņemšanai. Visi viņus apskauda, bet daži, kas nebija aizņemti sardzē, centās kā nekā iesaistī­ties viņu darbā, izdarīja sīkus pakalpojumus, nenonieci­

nāja nekādus uzdevumus — lai tikai varētu uzkavēties šai rosīgajā, darbīgajā atmosfērā.

Apskaust varēja arī Gorelovu un viņa palīgus Romeiko un Kozirevu. Ierīkojuši zemūdenes pakaļgalā nelielu plat­formu, viņi attīrīja daudzās dīzes no uzdegumiem, kā arī dūņām, kas ar ūdeni bija iekļuvušas caurulēs un sadedzi­nāšanas kamerās un nogulušās tur blīvā slānī. Dlzu tī­rīšana vēl nebija galā, kad Gorelovs aizsūtīja Romeiko un Kozirevu uz zemūdenes gāzes vadu kameru iztīrīt cauru­les, pa kurām gāzes no baloniem plūda uz dīzēm. Palicis viens, Gorelovs izvilka no darbarīku maisa elektrisko svārpstu un sāka kaut ko urbt lielās centrālās dīzes sa­dedzināšanas kamerā. Tā bija pati lielākā dīze; tās at­veres ārējās aploces diametrs sasniedza pusmetru, bet iz­eja no sadedzināšanas kameras atverē — ap piecpadsmit centimetru. Tā kā dīze bija pagatavota no ārkārtīgi cieta metala, darbs ritēja gausi un smagi, kas acīm redzot Go­relovu ārkārtīgi saniknoja. Starp citu, elektriskos svārp­stus viņš laida darbā tikai tad, kad kuģa pakaļgala tu­vumā neviena neredzēja. Tiklīdz zemūdens krēslā parādī­jās cilvēka stāvs skafandrā, Gorelovs aši izvilka no dīzes instrumentu un ķērās pie pirmītējās tīrīšanas, lai pēc tam, apskatījies apkārt, atkal laistu darbā svārpstu. Beidzot, acīm redzot apmierināts, Gorelovs noglabāja elektrisko svārpstu maisā, izņēma no maisa kaut ko nelielu un smagu un iebāza tpa šauro atveres caurumu lodveidī­gajā sadedzināšanas kamerā. Iebāzis roku līdz plecam ka­merā un krietni paknibinājies gar uzgriežņiem un bultām, viņš atviegloti nopūtās, novāca platformu, uzmeta plecos maisu ar darbarīkiem un atgriezās zemūdenē.

Tieši šajā laikā, jau pievakarē, Marats iznāca no ve­cākā leitnanta kajites, un visiem kļuva zināms, ka pēc pre- ciza aprēķina viņa projekta realizēšanai vajadzētu ne ma­zāk kā divus mēnešus. Garastāvoklis visās kuģa telpās sašļuka aizvien vairāk. Kapteinis, kas šajās dienās gan­drīz neatstāja savu kajiti, izsauca pie sevis komisāru Sjominu. Viņi ilgi sarunājās, un Sjomins iznāca no kap- v teiņa kajites ar apņēmīgu un noraizējušos izskatu. Pēc dažām minūtēm pie komisārā notika īsa apspriede ar prof- orgu Orechovu un kultorgu jaunāko akustiķi Pticinu. Pēc stundas, piedaloties šiem pašiem cilvēkiem, notika

paplašināta visu pulciņu vadītāju apspriede. Vēl pēc stun­das sarkanajā stūrītī parādījās milzīgs, krāsains, Sidlera uzrakstīts sludinājums, kas vēstīja, ka «sakarā ar zemūde­nes «Pionieris» pagaidu uzturēšanos slēgtajā antarktis- kajā ostā «Aisbergs» tuvākajās dienās pēc paplašinātas programas notiks pulciņu nodarbības un dažādi sarīko­jumi — vakari, koncerti u. tml.». Turklāt izsludināts plašs «ideju konkurss» par tematu: «Kā padarīt slēgto ostu «Aisbergs» par atklātu kaut tikai uz desmit minūtēm?»

Vispraktiskākā un visātrāk realizējamā priekšlikuma autoram paredzēta prēmija — labs chronometrs ar repeti- ciju. Konkursa žūrija — vecākais leitnants Bogrovs, gal­venais elektriķis Korņejevs un okeanografijas profesors Šelavins.. Projektu iesniegšanas pēdējais termiņš — šā gada divdesmitais jūlijs.

Ap iespaidīgo afišu ātri sapulcējās pulciņš lasītāju. Atskanēja jautri joki, skaļi, sirsnīgi smiekli.

— Marat! Marat! — pēkšņi iesaucās mechaniķa pa­līgs Kozirevs, ieraudzījis atvērtajās durvīs Maratu, kas tieši šobrīd parādījās mašīnnodaļas lūkā. — Marat! Nāc ātrāk šurp! Tev še piešķirta prēmija!

— Kāda prēmija? — no gaiteņa atskanēja Marata iz­brīna pilnā balss. — Par ko? Ko tu tur mels?

— Nudien, nudien, Marat! — smiedamies uztvēra Matvejevs. — īsts chronometrs ar repeticiju. Re, kur lai­mes bērns!

— Ko tur runāt, cilvēkam laimējas… — kāds pie­bilda.

— Lūk, skaties … Tas attiecas tieši uz tevi! — atska­not skaļiem smiekliem un jautriem izsaucieniem, Kozirevs vilka Maratu aiz rokas caur pūli, kas pašķīrās viņu priekšā.

Marats ātri izlasīja sludinājumu par konkursu, mirkli nekustīgi pastāvēja afišas priekšā, tad klusēdams, ar iro­nisku smīnu pavērsās pret jautro biedru pulciņu.

— Ar jūsu atļauju, dārgie biedri, — viņš sacīja, — es izaicinājumu pieņemu. — Smaids no viņa lūpām nozuda. Mazliet paaugstinājis balsi, vērsdamies pie visiem, viņš turpināja: — Apsolu divu dienu laikā iesniegt konkursa žūrijai jaunu, praktiskāku projektu par dienvidpolarās ostas «Aisbergs» pārvēršanu atklātā ostā …

— Urā, Marat! — iesaucās Kozirevs. — Uzurājiet viņu, puiši, par drošsirdību!

— Rimsties, Kozirev, — Matvejevs viņu pārtrauca.

— Ļauj, lai Marats beidz.

— Es šo saistību uzņemos, — Marats turpināja, — to­mēr tikai ar vienu noteikumu .. .

— Ahā! Noteikums? — atkal nenoturējās Kozirevs.

— Jautājums kļūst interesants, sevišķi, ja šis noteikums nav izpildāms.

— Kāpēc nav izpildāms? Noteikums pilnīgi izpildāms. Es prasu, lai sociālistiskās sacensības kārtībā tādu pašu saistību uzņemtos … pats Kozirevs!

— Pareizi! Pareizi! — atskanēja no visām pusēm.

— Tu esi jucis, Marat! — Kozirevs samulsa. — Kā lai es ar tevi sacenšos, blēdis tāds!

— Mīlīt, lūdzams, netēlo nevarīgo! Iedomājies vien, kāds varizejs! Tu taču ieteici un izgatavoji ierīci gāzes cauruļu automatiskai tīrīšanai? Un arī prēmiju par to dabūja neviens cits kā tieši tu! Un vai tagad mūsu komi­sijā neizskata vēl divus tavus racionalizacijas priekšliku­mus? Ko tu uz to atbildēsi?

— Dod ātrāk savu piekrišanu, ērms tāds, — iejaucās solidais Krutickis. — Būs jautrāk lauzīt galvu, sacenšo ties ar citiem.

— Maratam taisnība! — iesaucās Pticins. Viņa garā, šaurā seja ar smailo degunu pēkšņi pietvīka. — Ja Ko­zirevs atsakās, uzaicinājumu pieņemu es!

— Bet kas tev liedz pievienoties mums kā treša­jam? — jautri atsaucās Marats.

— Kāpēc tu klusē, Kozirev? — kāds nepacietīgi ievai­cājās.

Kozirevs stāvēja klusēdams, šaubās noliecis rudmataino galvu.

— Nu, ko tur teikt? — viņš noņurdēja. — Tīrā pro­vokācijā! Tomēr neslēpšu, šo to esmu sadomājis. Pats vēl nezinu, vai kas iznāks … Bet te uzreiz — še tev, stājies visu priekšā . .. Bail . .. Vai tiešām nesaprotat, velna bērni? — viņš negaidot atcirta un tikpat negaidot pamāja ar roku. — Lai iet! Uzaicinājumu pieņemu! Tagad, Ma- ratiņ, turies! — viņš tam padraudēja. Tas tev nebūs vis šāds tāds ūdensaugu dambis …

— Bravo, Kozirev!… Serjoža, nebaidies!… Neap­kauno rudmatīšus! — no visām pusēm atskanēja saucieni.

Marats pastiepa Kozirevam savu mazo, kalsno roku, kas tūdaļ nozuda «pretinieka» platajā, karstajā plaukstā. Neatlaizdams Marata roku, Kozirevs pagriezās pret Pticinu:

— Arī es uzstādu noteikumu! No savas puses izsaucu šo putnu .. . Lai nelien ellē pāvestam pa priekšu… Ci­tēju Skvorešņu precizā tulkojumā.

* *

*

Ko darīt? Kā atbrīvot zemūdeni no milzīgā aisberga, kur tā tik nelaimīgi bija iesprūdusi? Kā izkļūt no apkau­nojošā, beztermiņa gūsta šajā ledus silē?

Tieši tagad kapteinis jo dziļi izjuta milzīgo atbildību, kāda gūlās uz viņu, atbildību valsts priekšā, atbildību par viņam uzticēto divdesmit septiņu cilvēku — viņa Dzimtenes brašo dēlu dzīvībām, atbildību par lielisko kuģi, ģeniālu zinātnisko un technisko ideju materialo iemiesojumu, kas tik tālu aizsteidzies priekšā savam gad­simtenim!

Nesakarīgas domas, bezcerīgi, fantastiski, dažkārt pat vienkārši aplami plāni radās viņa galvā, bet tūdaļ tika atmesti.

Tālruņa zvans sauca pie aparata.

— Klausos! Biedrs Skvorešņa?

— Atļaujiet ziņot, biedri komandier. Kārtējā lāsmeņa apskatē mēs ar biedru Selavinu atzīmējām ūdens līmeņa celšanos par trīsarpus centimetriem, salīdzinot ar vakarrīta līmeni. Pār lāsmeni klājas bieza migla.

Kapteinis pēkšņi sarosījās.

— Miglas parādīšanās ir saprotama, — viņš žigli atbildēja, — aukstumā strauji izgaro siltais ūdens. Bet» ūdens līmeņa celšanās? Kā šo parādību izskaidro Ivans Stepanovičs?

— Viņš domā, ka laikam pastiprināti kūstot ledus sienas zemūdens daļa, saskaroties ar lāsmeņa ūdens siltajiem virsējiem slāņiem. Ūdens temperatūra šajos slāņos pašlaik ap pieci grādi virs nulles. Bet apakšā pie sienām un dibenā ledus pieaug.

— Ak, jā! Nu, protams, protams… — Kapteinis sa­stinga pie aparata. Pa pusei nolaistie plaksti pacēlās, un acis, lielas, zilas, mirdzošas, nekustīgi vērās telpā. Gan­drīz neapzinīgi, aizmirsis Skvorešņu, kapteinis monotoni atkārtoja: — Jā … Protams . . . protams . .. ledus kūst. . . silts ūdens … tā … tā .. . — Viņa sejā iesitās sārtums. — Viss kārtībā, biedri Skvorešņa! Viss kārtībā … Vai vairāk nekas nebija sakāms?

— Nekas, biedri komandier!

Nepacietīgas rokas izslēgtais aparats gandrīz nolidoja no galda. Kapteinis pietrūkās kājās un sāka uztraukumā staigāt pa kajiti. Lūk, beidzot jautājums atrisināts! īsti, reāli. Kā viņam tas uzreiz nebija iešāvies prātā? Lielga­bals un kvēle! Lielgabals un kvēle! … Urā! Izeja atrasta! Pēc dažām dienām zemūdene būs brīvībā! Urā!

Gribējās kā puišelim dancot, kliegt visai pasaulei par uzvaru. Bet tad it kā ar vienu neredzamas sviras kustību kapteinis priecīgo satraukumu piepeši apslāpēja.

Mierīgiem, vienmērīgiem sojiem, nez kādēļ aizpogājis visas formas svārku pogas, viņš piegāja pie rakstām­galda, apsēdās, paņēma zīmuli un sāka rēķināt.