Divu okeānu noslēpums

IV nodaļa DIVI ATKLĀTI NOSLĒPUMI

Pēc bombardēšanas Sargasu jūrā zemūdene pavadīja gandrīz divdesmit dienas nemitīgā kustībā. Pa šo laiku tā izpētīja milzīgus okeana dibena apgabalus starp zem­ūdens kalnu grēdu un Āfrikas kontinenta nogāzi. Tika atrasti vairāki visai augsti zemūdens kalni, dibena pa­augstinājumi, dziļas ieplakas un gravas. Daudzas Sela­vina atzīmes deva pilnīgu dziļūdeņu temperatūras režima, tā blīvuma, sāļuma un ķīmiskā sastāva ainu. Se­lavina iegūtie kalnu ieži un dibena dūņu slāņu paraugi ta­gad daudz ko apgaismoja Atlantijas ģeoloģijas vēsturē.

Zoologa bioloģijas kabinetā draudošā ātrumā auga jaunu, līdz šim nepazīstamu dziļūdeņu un okeana dibena faunas pārstāvju kolekcijas.

Taču cienījamā zinātnieka sirds katrreiz iesāpējās, kad viņš uzmeta skatienu burkai, kas vienmēr stāvēja redzamā vietā uz viņa darba galda, un lielai, neizskatīgai gliemež­nīcai, kas gulēja blakus. Burkā, draudīgi izslējusi vare­nus, robotus asmeņus, stāvēja asinssarkana, kārpām un retiem sariem klāta milzu krabja spīle, ko bija nocirtis Gorelova cirvītis. Gliemežnīca piederēja vienīgajam pār­stāvim no pasaulē vēl nepazīstamas, bet mūsu zinātnieka acīs jau slavenas, jaunas, padomju zinātnieka Lordkipa- nidzes vārdā nosauktas lapžauņu klases. Visrūpīgākie zoologa, Coja, Marata, Skvorešņas, Gorelova un Pavļika meklējumi katrā dziļūdeņu stacijā palika bez rezultātiem. Sis neparastais molusks kļuva ne vien par zoologa un viņa uzticamo līdzgaitnieku, bet gandrīz vai visas koman­das māniju un uzmācīgu ideju. Interese par noslēpumaino molusku pieauga vēl vairāk, kad zoologs paziņoja-, ka, iz­pētot moluska miesas būvi un ķīmisko asins sastāvu, Cojs atradis viņa asinīs milzīgu daudzumu kausēta zelta, kālab arī moluska svars bijis neparasts.

Cojs nenogurdams joprojām dedzīgi strādāja pie rū­pīgi uzglabātām moluska paliekām.

Likās, jau viss šai moluskā bija izpētīts. Viņa uzbūve un ķīmiskais sastāvs, gremošanas kanals ar barības pa­liekām, viņa muskuļu, asinsriņķošanas un nervu sistēma, vairošanās aparats — visu Cojs zoologa uzraudzībā bija izpētījis. Kas attiecas uz zeltu asinīs, tad zinātnieks at­zina, ka šie moluski savā izplates rajonā okeana dibenā droši vien dzīvo starp plašām zelta smilšu nogulsnēm, kas līdzīgas tām, kādām nesen uzdūrās okeanografs savos pēdējos nelaimīgajos piedzīvojumos. «Laikam,» sprieda zoologs, «šis zelts nezināmu iemeslu pēc šeit stipri izšķī- dis jūras ūdenī un tā pārgājis dzīvnieka asinīs.»

Cojs turpināja neatlaidīgi pētīt noslēpumainā moluska paliekas, neko nevienam par saviem nolūkiem nesacīdams, cenzdamies strādāt tikai vienatnē, kad laboratorijā ne­viena nav. Tomēr bija arī dienas, kad viņš pie šā darba nepieskārās un drūmi soļoja pa laboratoriju vai arī, at­stājis visu, ietērpās skafandrā un aizgāja klejot pa okeana dibenu — viens vai arī Marata un Pavļika sabiedrībā.

Arī šodien, kad viņš, izmisuma mirklī aizmetis trij- kāju ķeblīti, piecēlās un, matus bužinādams, sāka staigāt pa laboratoriju, Marata ierašanās viņu ļoti iepriecināja.

— Nu, ko tu te viens pats klirnsti, Coj? — Marats vaicāja, uzmezdams skatienu laboratorijas galdam ar ne­pabeigta, pārtraukta darba pazīmēm. — Ja darbs nesokas, iziesim kopā uz jūras dibenu. Man ir šādi tādi Skvorešņas uzdevumi . . .

— «Nesokas»!… — saniknots atkārtoja Cois un, it kā zaudējis pašsavaldīšanos, izmisuma pilnā balsī iesau­cās: — Tas nav darbs, bet mocība! …

— Es jau sen esmu ievērojis, ka tev lāgiem ir riebīgs garastāvoklis, — Marats piesardzīgi izmeta.

— Kad galvā iezogas kāda ideja un ne dienu, ne nakti nedod tev miera … — Cojs ierunājās, atsēzdamies uz ķeblīša un saņemdams galvu plaukstās, — kad šī ideja gan dodas tev rokās, gan izslīd, it kā ņirgādamās par tevi … Ja tu zinātu, Marat, cik tas grūti! Man likās, ka es esmu uz liela atklājuma sliekšņa.

— Atklājuma? — Marats sarosījās kā kaujas zirgs, kas ausās, izdzirdis pirmās taures skaņas. — Ak Coj! Ja tas nav noslēpums . . .

Viņa acis iezibējās, balsī izskanēja lūgums, pat nepa­devīgais ērkulītis galvvirsū, šķita, saslējās vēl augstāk, gluži kā materializēts jautājums.

Cojs rūgti pasmīnēja un sacīja:

— Diemžēl, tas drīzāk ir tikai paredzams atklā­jums … Jauna, nepiedzīvojuša, aizrautīga cilvēka sapņi.

— Nezaudē dūšu, Coj mīļais, — Marats mierināja, piesēzdamies līdzās uz ķeblīša un uzlikdams roku drau­gam uz ceļgala. — Vienīgi aizrautīgi cilvēki izdara īstus, lielus atklājumus. Kas par lietu? Pastāsti …

Cojs atkal brītiņu klusēja un tad pēc īsa šaubu brīža klusi iesāka:

— Kad Arsens Davidovičs zelta atrašanos šā Lordki- panidzes vārdā nosauktā nolādētā moluska asinīs izskaid­roja ar nejaušību, es sirds dziļumos viņam nepiekritu. Nejaušības dabā ir retas. Uz tām nevar balstīties. Viss izskaidrojams likumsakarīgi. Vai tiešām šīs zelta smilšu nogulsnes tik bieži izkaisītas okeana dibenā?! Un es at­cerējos, ka viss Pasaules okeāns ir milzīgas zelta smilšu nogulsnes … Visi tūkstoš trīssimt miljonu kubikkilometru okeana ūdeņu ir piesātināti ar zeltu! Tev tas jāzina. Jūras ūdeni taču mēs atrodam ļoti daudz elementu, kas sasto­pami zemes garozā. Lielākā vai mazākā daudzumā, daudz kas tikai mikroskopiskās procenta daļās, tomēr atrodams. Se ir viss, sākot ar skābekli, ūdeņradi, vienkāršu vārāmo sāli, līdz dzelzij, sudrabam, zeltam un pat radijam. Vai

v nu tīrā veidā, vai dažādu ķīmisku elementu savienojumos ar citiem elementiem. Jūras ūdenī galvenā nozīme, pro­tams, ir skābeklim un ūdeņradim, no kā arī sastāv pats ūdens. Ja tas šos elementus satur deviņdesmit sešu ar pusi procentu apmērā no sava svara, tad chlora tajā pavisam ir divi procenti, nātrijā viens un četrpadsmit simtdaļas procenta, magnija, sēra, kalcija, broma, rubidija — simtās un tūkstošās daļas procenta, bet, teiksim, zelta — visnie­cīgākās miljondaļas procenta. Bet, ja pareizina šo ār­kārtīgi niecīgo zelta daudzumu ar Pasaules okeana miljardiem tonnu ūdens, tad izrādīsies, ka tajā atrodas simtiem miljonu tonnu zelta!

— Ja nu iemācītos šo zeltu iegūt, — domīgi piebilda Marats. — Kas tad būtu valūtas! Grandiozs, neizsmeļams Padomju Savienības zelta fonds! Kāds jau droši vien šo zeltu mēģinājis iegūt, Coj?

— Nu, protams! Cik reižu! Tikai nekas nav iznācis. Visi mēģinājumi beigušies neveiksmīgi. Tas ir, iegūt jau gan to ieguva, taču pūles neatmaksājās. Ja ieguva mili­gramu zelta, tad tas izmaksāja — salīdzinājuma pēc sa­cīšu — veselu gramu zelta. Ieguvums izrādījās neizde­vīgs. Ja cilvēks ar sarežģītu metodu palīdzību nevar pie­tiekamā daudzumā iegūt zeltu no jūras, tad es izdomāju, ka to varētu izdarīt molusks.

— Re, kā . . . — lēni novilka Marats. — Bet… bet okeānā taču, tu pats sacīji, zelts ptrodas niecīgā dau­dzumā izšķīdis ūdenī, turpretī molrska asinīs tas sasto­pams stipri koncentrēta veida. Tas taču nav viens un tas pats …

— Protams, ka nav viens un tas pats. Bet vai tad visi okeana dzīvnieki un augi neizlieto okeana ūdenī izšķī­dušo elementu visniecīgākās da|iņas, lai uzbūvētu vese­las sava organisma daļas? Ņemsim, piemēram, kalciju. Jūras ūdenī tā pavisam ir tikai piecas simtdaļas procenta, bet madreporu un noritovu korāļos kalcija oksids jeb kaļķis sasniedz līdz piecdesmit trīs procentus no šo būtņu svara; dažos moluskos tā pat vairāk nekā sešdesmit procentu. Vai silicijs. Jūras ūdenī tas atrodams no vienas lidz divām desmittūkstošdaļām procenta, bet silicija sūk­ļos tā ir deviņdesmit procentu no sūkļu svara! Ir ūdens organismi, kuros viena vai otra elementa koncentrācijā tūkstošreiz lielāka nekā šā paša elementa koncentrācijā apkārtējā ūdenī.

— Ahā! Ahā! Nu, nu? — Marats satraukts rosījās uz ķeblīša. — Es sāku saprast! . .. Runā, Cojiņ, runā …

— Kā gan tas notiek? — Cojs turpināja, aizraudamies līdz ar Maratu. — Dažādo elementu sāļi viegli izspiežas caur ūdens organismu plāno apvalku un tur savienojas ar organiskām vielām. Pie tam tie pāriet koloidālā formā un tādējādi zaudē iespēju atgriezties atpakaļ apkārtējā ūdenī. Organisms šos elementus sevī aiztur, izlietodams tos barībai, gliemežnīcas skeleta uzbūvei, bet reizēm pagaidām vēl nezināmiem nolūkiem. Tad nu es arī nodomāju…

— Urā! Sapratu! Sapratu, lai velns mani parauj! — iesaucās Marats, pietrūkdamies kājās. — Lieliski! Ģe­niāli! Sie nolādētie moluski izsūc no jūras ūdens zeltu! . . . Mēs viņus piespiedīsim izsūkt šo zeltu mūsu vajadzībām' Mēs tos pārvērtīsim par zelta fabrikām! Par padomju zelta fabrikām! Coj! Coj, tev šis darbs jāturpina! Tā ir ģeniālā ideja! Tev nav tiesību to pamest! Tas ir nepiecie­šams mūsu valstij! Uz tevi gulstas atbildība …

— Marat, es pats to labi saprotu … — gandrīz kā atvainodamies sacīja Cojs. — Tas taču būtu īsts sociā­lismā zelta cietoksnis! Bet ko es varu darīt? Es jau piec­padsmit dienas mokos ar šo problēmu, bet nekas neiz­nāk … Man jau gandrīz nav vairs materiala, no šā no­lādētā moluska gandrīz nekas vairs nav palicis pāri. Ja bijis vēl kaut jel viens eksemplārs!

— Es to atradīšu! — Marats iesaucās, pacēlis roku.

— Zvēru tev! Lai arī man vajadzētu zaudēt roku vai kāju! Bet galvu, šķiet, esmu jau zaudējis … Taču tādam atklājumam pat dzīvības nav žēl!

— Atkal no tevis, kaco, sācis šļākt ideju un atklā­jumu fontāns, — durvīs atskanēja zoologa balss. Viņš raiti ienāca laboratorijā un sāka uzvilkt savu zilo darba virsvalku. — Nu, nu … Pastāsti … Man patīk klausī­ties tavus sensacionālos atklājumus …

Cojs, nosarcis pārlikdams mēģenes un kolbas uz sava galda no vienas vietas otrā, meta uz Maratu lūdzošus skatienus. Marats priecīgi un satraukti iesmējās.

— Nē, nē, Arsen Davidovič! Ideja vēl atrodas tap­šanas stadijā … Bet, kad uzdevums būs atrisināts, jūs pirmais to uzzināsiet!

Zoologs noplātīja rokas, tēlodams visdziļāko iz­brīnu.

— Ko es dzirdu, Marat? Tik solida, nopietna pieeja? Tev ir milzīgi panākumi zinātniskajā darbā, kaco. Lie­liski, draudziņ, lieliski! Es apbruņošos ar pacietību un gaidīšu klusēdams …

— Jūs nenožēlosiet, Arsen Davidovič! — Marats tur­pināja tai pašā tonī un, pavērsdamies pret Coju, sacīja:

— Vai tev nekā steidzama nav, Coj? Nāc man līdz. Man vēl daudz kas ar tevi pārrunājams .. .

— Vai jūs atļaujat, Arsen Davidovič?— Cojs vaicāja zoologam.

Atļauju saņēmuši, jaunie draugi noauda aiz durvīm.

Zoologs vēl nebija paguvis stāties pe darba, kad pie viņa laboratorijā ienāca Gorelovs.

— Ā, mans dārgais pacients! — zitātnieks viņu prie­cīgi apsveica. — Ienāciet, ienāciet! Vienmēr priecājos jus redzēt. Kā jūtaties? Labāk? Sēstieties rau, še, lūdzu!

Gorelovs bija tērpies garā, svītrainā ritasvārkā, ar pārsēju ap galvu. Viņa dzeltenbrūrujā seja vel bija re­dzamas slimības pēdas. Viņš piemetis uz ķeblīša. _

— Paldies, Arsen Davidovič! fas ir jūsu rupju un gādības nopelns. Bet patiesi — līdz nāvei jau apnicis pa gultu vāļāties. Kad jūs mani atlaidīsiet?

— Pagūsiet, pagūsiet, dārgais! Nesteidzieties. Mēs jūs pamatīgi paārstēsim, izremontēsim, tad iziesim elek- trizacijas kursu, dažus masažas seansus, dažas karstas dubļu vannas. Esmu pamanījis, ka jums ir neliela sliek- sme uz reimatismu un aptaukošanos … Ziniet, tas mēdz būt iedzimts … — satriektā balsī piebilda zinātnieks, laipni uzlikdams roku savam pacientam uz ceļgala.

Viņš ar baudu uzskaitīja procedūras, un bija redzams, ka nedomā visai drīz izlaist no rokām tik retu gadījumu savā trūcīgajā ārsta praksē.

Gorelovs sasita milzīgās plaukstas un taisni iebrēcās:

— Dieva dēļ, Arsen Davidovič! Apžēlojieties! … No kurienes tad man aptaukošanās? Kas par reimatismu? Pa­žēlojiet manas nelaiķes mātes piemiņu! Viņa taču nomira ar plaušu karsoni.

— Nu, redziet .. . redziet… — apjucis murmināja zoologs,'noliekdamies pār mikroskopu. — Nomira … Ar tādām būšanām jābūt uzmanīgākam.

— Goda vārds, Arsen Davidovič, es neizturēšu! Jūs tik daudz reizes devāties ekskursijā bez manis, bet man še jānīkst un aiz skaudības jāgrauž nagi. Droši vien re­dzējāt daudz interesanta! Nē! Apgalvoju jumš, es neiz­turēšu. Es no tā vien nopietni savārgšu. Droši vien būtu bijis jums noderīgs. Jūs taču zināt, kā mani interesē jūsu ekskursijas!

— Nu nevajag tā izsamist, mans draugs, — sacīja aizkustinātais zinātnieks. — Mēs abi vēl vareni pastrādā­sim. Pēc trim cienām ierīkosim ilgstošu dziļūdeņu staciju uz dienām pieclm. Tas ir paredzēts pēc mūsu jaunā darba plāna. Apsolu, la bez jums es kāju ārpus zemūdenes ne­speršu!

Gorelovs saslējās kā no negaidīta sitiena un, šķiet, kļuva vēl dzeltenīgāks. Viņa melnās, iekritušās acis uz mir­kli pārklāja brūni- plaksti. Viņš brītiņu klusēja, tad pie­liecies dobji ievaicājās:

— Bet vai līdz šai stacijai… no šejienes tālu? . ..

— Nē, mīļais! — uzsmaidīdams kā gražīgam bērnam, kas nevar sagaidīt apsolīto rotaļlietu, atbildēja zoologs. — Pavisam divsimt divdesmit kilometru uz dienvidiem pa pašreizējo meridiānu … Ap šo punktu ir pilnīgi neiz­pētīts apgabals. Tur mūs gaida daudz interesanta, jauna . .. Tikai, lūdzu, — zinātnieks apķērās, — nevienam par to nesakiet.. . Kapteinis negrib, ka šis plāns būtu kādam zināms … Atcerieties … pēc notikuma Sargasu jūrā . . . Bet es zinu, jūs neesat no pļāpīgajiem.

Gorelovs neko neatbildēja. Viņš sēdēja klusēdams, sagumis un nolaidis galvu. Tad smagi piecēlās.

— Labi … — viņš neskaidri nomurmināja un, šļūk­dams ar lielajām rītakurpēm, lēni devās uz durvīm.

Zinātnieks noraudzījās viņam pakaļ, uz viņa kaulaino, sakumpušo muguru ar cauri ritasvārkiem redzamām lāp­stiņām un nedroši, ar zināmu nemieru noteica

— Galu galā, es domāju, tas jau nav tik svarīgi, Fjodor Michailovič. . . Varbūt mēs iztiksim arī bez dubļu vannām…

Bet Gorelovs laikam nesadzirdēja. Nepagriezdamies un neatbildēdams, ar nodurtu galvu viņš atstāja labora­toriju un aizvēra aiz sevis durvis.

Pēc zināmā piedzīvojuma zemūdens kalnu grēdas aizās zoologa attiecības pret Gorelovu bija radikali mai­nījušās. Starp citu, visa zemūdenes komanda, sākot ar kapteini un beidzot ar apkopēju, nezināja, ko vairāk apbrīnot: drosmīgo Pavļika cīņu ar krabju pulkiem vai arī drūmā Gorelova negaidīto pašaizliedzību, meklējot pa­zudušo okeanografu. Visi bija ļoti uzmanīgi un gādīgi pret vecāko mechaniķi, kas tik nopietni cietis, palīdzot biedram nelaimē. It kā kautrēdamies, Gorelovs samulsis pieņēma visus šos cieņas un uzmanības apliecinājumus un neveikli atjokojās, vairīdamies no zoologa rūpīgās gā­dības. Gorelovs nemēģināja un nevarēja noslēpt prieku, kas šajā sirsnības un draudzīgas līdzjūtības atmosfērā bieži apmirdzēja un pārvērta viņa parasti skarbo, drūmo seju. Un tomēr ne vienreiz vien gadījās, ka tie, kas ap­meklēja slimo biedru, atrada viņu nospiestā garastāvoklī, kad viņš, redzams, no sirds vēlējās tikai vientulību, kad agrākais nesabiedriskums un drūmums atgriezās, un tad, sagumis sēžot uz gultas ar zemu nokārtu, rokās sa­žņaugtu galvu, uz visiem jautājumiem, raižu pilniem un līdzjūtīgiem, Gorelovs atbildēja pikti un aprauti, un na­baga zoologs mulsa minējumos par sava vienīgā pacienta slikto garastāvokli, piedēvēdams šis piepešās garastā­vokļa maiņas nepareizai ārstēšanai. Tomēr, Gorelovam arvien vairāk izveseļojoties, šās grūtsirdības un sapīkuma lēkmes zoologam par lielu apmierinājumu parādījās aiz­vien retāk un pēdējās dienās, kopš slimais piecēlās no gultas un sāka iziet no slimnīcas kajites, gandrīz izbei­dzās pavisam.

Tāpēc nav grūti saprast nemieru, ar kādu zoologs pa­vadīja Gorelovu, kad tas pēkšņi atstāja laboratoriju, un kāpēc viņš ilgi nevarēja koncentrēties iesāktajā darbā.