Divu okeānu noslēpums

XIII nodala PRET DZIMTENES KRASTIEM

Naktī uz divdesmit pirmo augustu «Pionieris» pa­brauca garām Faninga salām, kas retā virknē stiepās no ziemeļrietumiem uz dienvidaustrumiem. Pametis tās pa labi, «Pionieris» iebrauca okeana bezgalīgajos klajumos, kas bija gandrīz pilnīgi tukši līdz Japanas salām. Vienīgi dažas vientuļas saliņas un aizmirsti rifi skopi atdzīvināja šos neaptveramos ūdens plašumus, kuri toties dienvid­austrumos no «Pioniera» ceļa biezi nosēti ar neskaitāma­jām Maršala un Karolinu archipelaga salām.

Seit milzīgajos, drošajos dziļumos, cenšoties iegūt vēl dažas stundas sacensībā ar sauli, kas steidzās zemūdenei priekšā, kapteinis laida darbā visas «Pioniera» rezerves un kāpināja ātrumu līdz divpadsmit desmitdaļām. «Pio­nieris» tagad joņoja ar zemūdens braucienos neiedomā­jamu ātrumu. Melnajos ūdens slāņos tas lidoja kā kvēlo­joša komēta ar baltu tvaika asti. Neviena dzīva būtne, kas tam gadījās ceļā, pat visžiglākie delfini un zobenzi­vis, nepaguva pašauties sānis un nobeidzās, mirkli pie­skaroties līdz divi tūkstoši divi simti grādiem nokaitēta­jam zemūdenes korpusam. Pat milzīgam kašalotam, kas nelaimīgi pagadījās ceļā, «Pionieris» neuzskatīja par vajadzīgu padot ceļu un kā gigantisks ugunsšķēps izšā­vās tam cauri.

Braucot ar tādu ātrumu, trešās dienas beigās zem­ūdene bija ietaupījusi apmēram piecas stundas, un tagad to no Nipona salas — pašas lielākās Japanas salu vidū — ziemeļu malas šķīra pavisam tikai tūkstoš kilometru.

Nepabeigtie darbi jau bija gandrīz galā. Vajadzēja vienīgi savest kārtībā apgaismošanas un signalizacijas tīklu dzīvojamās telpās, nokrāsot dažas mašīnas un starp­sienas, izšķirot materialus un darba rīkus, kas iekraušanas laikā bija samesti izejkamerā. Vecākais leitnants atlika šos mazāk nozīmīgos darbus uz beigām, lai ar tiem no­darbotos pēc kopējās sapulces, kurai bija jānotiek šo­vakar.

Dzīve uz «Pioniera» iegāja savās parastajās sliedēs. Taču komanda tagad ilgojās pēc darba. Darbs atļāva kaut mazliet, kaut īsu brīdi laiku laikiem aizmirst nedzīstošo brūci, smago zaudējumu, ko piedzīvojusi draudzīgā saime, kas tagad traucās pretī viesmīlīgajiem, vēlīgajiem Dzim­tenes krastiem. Skumjas par bojā aizgājušo biedru aptum- šoja atgriešanās prieku.

Pulksten divdesmitos divdesmit otrajā augustā, gan­drīz pie pašiem dzimtenes ūdeņiem, komisārs Sjomins nolika kopēju sapulci visiem komandas locekļiem, kas nav aizņemti sardzē un dežūrās, lai rezumētu zinātniskos, iechniskos un militāros rezultātus, kuri gūti šai vēsluriskajā padomju zemūdenes braucienā pāri diviem okeā­niem — braucienā, kas vēlāk k|ūs slavens visā pasaulē.

Noliktajā laikā sarkanajā stūrītī sāka ierasties ļaudis. Pulcējās klusu, bez parastās rosības. Sanāca nelielos pul­ciņos, sarunajās pusbalsī, pieklusa, uz brītiņu iegrimuši citās domās, un atkal mēģināja uzsākt sarunu.

Garš, šaurs galds, pārklāts ar sarkanu vadmalu, stā­vēja telpas vidū, taču neviens pie tā nepiesēdās. Arī pie bufetes, uz kuras bija salikti šķīvji ar viegliem uzkoža­miem, kūkām, saldumiem un minerālūdeņiem, nebija pa­rastā trokšņa, jautrās kņadas, joku un smieklu.

Ieradās referenti: profesors Lordkipanidze, profesors Šelavins un Kozirevs. Viņi, izņemot zoologu, nosēdās pie galda un sāka sakārtot savus konspektus un piezīmes. Zoologs, domās iegrimis, pastaigājās gar brīvo sienu galda viņā pusē.

Beidzot ieradās kapteinis un komisārs. Komisārs, kas šādās sapulcēs parasti izpildīja priekšsēdētāja pienāku­mus, pazvanīja, un visi ieņēma vietas. Īsos vārdos komi­sārs raksturoja šīsdienas sapulces uzdevumu un deva vārdu okeanografam profesoram Selavinam. Šoreiz okea­nogrāfā ziņojums rosību neizraisīja. Tas bija īss, sauss un lietišķs. Šelavins ziņoja par daudzajiem ievērojamiem atklājumiem, kas izdarīti ar neparastās zemūdenes pa­līdzību, par jaunām zemūdens kalnu grēdām, par līdz šim nepazītām dziļūdeņu straumēm, par jauniem atklājumiem sāļu, gāzu un temperaturu sadalē dažādos okeana rajo­nos un dziļumos, par magnētisko un graviometrisko mērojumu rezultātiem, par ledus izveidošanās procesiem un likumiem Antarktikā, par zinātnes vēsturē pirmo reizi cil­vēka acīm novēroto zemūdens vulkānā izvirdumu. Visi šie atklājumi un novērojumi, pēc Šelavina vārdiem, paver okeanografijas vēsturē jaunu, spilgtu lappusi un paceļ pa­domju zinātnes autoritati un nozīmi neaizsniedzamā aug­stumā.

Uzstādamies pēc Šelavina, zoologs nespēja uzreiz savu ziņojumu iesākt. Viņš ar pūlēm koncentrēja domas, novirzījās no temata, atkārtojās un tikai ziņojuma vidū nomierinājās, pamazām aizrāvās un ar parasto dedzību sāka runāt par viņa iemīļotās zinātnes jomā gūtajiem pa­nākumiem šai neparastajā braucienā. Viņš runāja par neskaitāmām jaunatklātām okeānu dzīvnieku valsts su­gām, ģintīm, dzimtām un pat klasēm, par dziļūdeņu un jūras dibena faunas dzīvi, strukturu, barību, par to, cik ārkārtīgi nozīmīgs ir atklājums, ka vēl līdz šim okeana dzīlēs dzīvo pleziozauri — tālo ģeoloģisko laikmetu dzīv­nieku valsts paliekas, runāja par ievērojamo atradumu — jaunas klases zeltražiem moluskiem, kuri, pateicoties Coja pūlēm, kļūs neizsīkstošs zelta avots Padomju zemes va­jadzībām, pieminēja arī līdz šim zinātnei nepazīstamos milzīgos krabjus. Beidzot zoologs tā aizrāvās, ka priekš­sēdētājam vajadzēja vairākas reizes viņam atgādināt, ka viņa laiks jau sen izbeidzies.

Pēc zoologa runāja Kozirevs, kas sapulcei pastāstīja par zemūdenes lielo izturību manevrēšanas un kaujas spējām un sevišķi par tās mechanismu un aparatu vien­kāršību, kas atļauj ar savstarpēji aizvietojamu daļu un veselu agregatu palīdzību ātri un viegli izdarīt remontu un pat pilnīgi atjaunot zemūdenes iekārtu un apbruņo­jumu visīsākajā laikā. Tieši tāpēc izdevies ļoti ātri pašu spēkiem likvidēt tik nopietnu avariju, kāda notika ar zem­ūdeni pie Rapanui salas.

Pēdējais vārdu ņēma kapteinis. Viņš rezumēja visu, ko pirms viņa pa specialitātēm bija ziņojuši referenti, tomēr vairāk pievēršoties cilvēkiem, kuru pašaizliedzīgais darbs, entuziasms un pašuzupurēšanās devusi iespēju padomju zinātnei sasniegt visas šīs uzvaras. Ar sirsnīgu siltumu viņš atsaucās par profesoru Lordkipanidzi, atgādinādams, par kādu cenu un ar kādām dzīvības briesmām viņš ie­guvis materialus par pleziozauriem — krīta perioda re­liktiem; par profesoru Šelavinu, kas tikko nebija aizgājis bojā, pētījot Atlantijā kalnu labirintu un atklājot tur kris­tālisko zeltu; par Coju, kas ar nesalaužamu nelokāmību un neatlaidību strādāja pie savas idejas — radīt veselas fabrikas ar moluskiem, kuri iegūtu jūras zeltu. Ar neslēptu satraukumu kapteinis pēc tam sāka raksturot zemūdenes ekipāžā brīnišķīgo, pašaizliedzīgo darbu un rīcību visā šai vēsturiskajā braucienā. Viskritiskākajos brīžos — mag­neta torpēdu uzbrukumā Atlantijā, milzīgo ledus kalnu gūstā un beidzot pēdējās katastrofas laikā pie Dienvidu saulgriežu loka — nevienu mirkli panika nav atradusi vielu padomju ļaužu sirdis uz zemūdenes. Par ekipāžā nesatricināmo izturību, mieru, priekšzīmīgo disciplinu un morālo spēku var būt lepna un priecīga mūsu lielā Dzim­tene, kura pratusi izaudzināt tik uzticīgus dēlus, kvēlus cīnītājus par komunisma uzvaru tiklab tās robežās, kā arī tālu aiz tām … Pat viena zemūdenes komandas lo­cekļa neģēlīgā nodevība nav varējusi salauzt ekipāžā garu. Zemūdenes remonts un atjaunošana pēc sprā­dziena — tā ir varonīga cīņa, kuru var stādīt augstāk par daudzām kaujām un sadursmēm. Pietiek atminēties-Pav- ļiku, kuru komanda uzņēma pie sevis un ar vīrišķību, ne­lokāmību un disciplinu īsā laikā tā pāraudzināja, iesak- ņoja viņā tās pašas īpašības, ka šis vienkāršais zēns tagad var būt par drošsirdības, vīrišķības un apķērības paraugu daudziem jo daudziem mūsu Dzimtenes zēniem viņa ve­cumā un pat vecākiem.

Kapteinis uz mirkli apklusa. Pār viņa seju pārskrēja ēna, acis pa pusei pievērās. Lēni, it kā milzīga smaguma nospiests, ar redzamu piepūli viņš runāja tālāk:

— Biedri! Tagad gribu pieminēt smagos zaudējumus, ko cietusi mūsu draudzīgā, cieši vienotā saime …

Atstumto krēslu troksnis uz mirkli pārtrauca viņa runu. Visi piecēlās un mēmā klusumā, ar noliektām gal­vām klausījās kapteinī.

— Mēs esam zaudējuši jauno biedru, leitnantu Jtiriju Pavloviču Kravcovu. Neraugoties uz aizrautīgo rak­sturu, pietiekamas izturības trūkumu, kas izskaidrojams ar viņa jaunību, viss liecināja, ka no viņa būtu izveidojies drošs, godīgs, Dzimtenei uzticīgs komandieris. Pietiek atcerēties viņa rīcību avarijas laikā ledus tunelī. Ievai­nots, zaudēdams samaņu, viņš tomēr neatstāja savu pos­teni, prasot maiņu. Viņš krita varoņa nāvē. Nerēķinoties ar savu vājumu pēc pēdējā ievainojuma, ne mirkli ne­domājot, viņš metās uz nodevēju Gorelovu, lai to aiztu­rētu. Viņš gāja bojā… Taču ar šo soli viņš sagādāja iespēju saviem biedriem izpildīt svarīgo uzdevumu.

Brīdi klusējis, joprojām valdot tam pašam mēmajam un skumjajam klusumam, kapteinis turpināja:

— Mēs esam zaudējuši arī mūsu ūdenslīdēju vecāko, mīļo biedru, jauko, atsaucīgo cilvēku, Dzimtenei bezgalīgi

uzticīgo Andreju Vasiļjeviču Skvorešņu… Tā bija viņa spēcīgā roka, kas, ar nāves briesmām cīnoties, atbruņoja nodevēju Gorelovu, tas bija viņš, kas izglāba Pavļiku un sevi no grotas, kur tos, nogāzdams klinti, bija iesprostojis Gorelovs, tas bija viņš, kas trīs dienas no vietas, nezinot ne miega, ne atpūtas, acis neaizverot, muguru neatliecot, strādāja pēdējās, visintensivākajās remontdarbu dienās, visus iedvesmodams ar savu entuziasmu un pārcilvēcisko enerģiju cīņā par zemūdenes glābšanu … Visur, kur drau­dēja briesmas, visur, kur bija vajadzīga …

Pēkšņi no centrālā posteņa sarkanajā stūrītī atlidoja spalgs, ilgs zvans. Pamīšus ar zvana nemitīgo, trauk- smīgo šķindoņu sarkanajā stūrītī bija sadzirdams, ka sar­dzes priekšnieks vecākais leitnants Bogrovs mašīnu no­daļai pa reproduktoru nodod kaut kādus rīkojumus.

Kapteinis savu runu pārtrauca, nemierīgi klausīdamies troksnī, kas bija dzirdams mašīnu nodaļā, uztrauktajās balsīs, kas nāca no turienes pa tuvāko lūku. Tad zvana skaņas mitējās, atskanēja vairāki dobji, dārdoši sitieni. Kņada mašīnu nodaļā aizvien pieauga. Piepeši troksni pārspēja skaļš kliedziens, pēc mirkļa tam pievienojās vēl citi kliedzieni, un šis skaņu chaoss, ko pārtrauca atsevišķi, nesaprotami izsaucieni, caur lūku plašā straumē ieplūda gaitenī un no gaiteņa — sarkanajā stūrītī.

Troksnis aizvien pieauga, tuvojās un beidzot jau pie pašas lūkas lejā apstājās.

— Kas tur notiek? — kapteinis nenocietās. — Biedri Kozirev, aizejiet un uzziniet.

Tikko Kozirevs pāris soļus bija paspēris uz izeju, kad pēkšņi Pavļiks, kurš sēdēja galda viņējā galā ar seju pret durvīm un gaiteni, it kā augšup pasviests, pietrūkās no krēsla un, sastindzis uz vietas, nekustīgi vērdamies gai­tenī, pastiepis roku uz priekšu, spalgi iekliedzās:

— Ā-ā-ā! Skatieties! … Tur! … Tur! …

Kā jucis viņš aizskrēja prom no savas vietas, kā bulta aizšāvās visiem garām, pieskrēja pie durvīm un palēcies apskāva milzīgo stāvu, kas tobrīd pārkāpa pār sarkanā stūrīša slieksni.

Pie durvīm stāvēja Skvorešņa — bāls, ar iekritušiem vaigiem un garām, izspurušām ūsām.

Skaļš, vienbalsīgs «vai!» pāršalca visu telpu. Divdesmit cilvēki, uz acumirkli sastinguši, nenovērsa plaši ieplestās acis no šīs parādības. Tad viss pajuka, un, ap­gāzdami krēslus, atgrūzdami sānis traucējošo galdu, ļau­dis metās pie Skvorešņas. Tas joprojām nekustīgi stavēja ar Pavļiku, kas bija apskāvis milža kaklu, un ar iekaisu­šām acīm raudzījās pāri pūlim, kapteinī. Beidzot, maigi atbrīvojies no Pavļika, ar roku pašķirdams pūli, viņš pa­spēra pāris soļus uz kapteiņa pusi, izslējās un pazīstamajā basā ziņoja:

— Biedri komandier, man ir tas gods ierasties!… Piedodiet, nokavējos …

Piepeši viņa skatiens novirzījās no kapteiņa sejas, pa­vērās kaut kur sānis un palika tur kā pienaglots.

— Skvorešņa! Tas esat jūs? — iesaucās kapteinis, ar pūlēm atjēgdamies un stiepdams tam pretī abas rokas. — No kurienes? Kādā ceļā?

— No izejkameras, biedri komandier! — balsij ietrī­coties, attrauca Skvorešņa, nenovērsdams degošās acis no kaut kā, kas atradās aiz kapteiņa pleca, un nepacietīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru.

— No izejkameras?! — izbrīnījies pārvaicāja kaptei­nis. — Ko tad jūs tur darījāt?

— Gulēju, biedri komandier! Neatceros, kā tas lēcās, bet iemigu .. . vainīgs, biedri komandier! . ..

Skvorešņa ar visu savu masivo stāvu pat paliecās uz priekšu, garām kapteinim, pret kādu punktu, kur viņu ne­atturami kaut kas pievilka.

— Kas ar jums ir, biedri Skvorešņa? — kapteinis bei­dzot pamanīja viņa dīvaino rīcību. — Jūs esat slims?

— Vainīgs, biedri komandier! — stostīdamies nomur­mināja Skvorešņa. — Mirstu nost . .. Pats nesaprotu. Ti­kai mazliet esmu nosnaudies … Trūkst spēka izturēt…

Sekodams Skvorešņas kārīgajiem skatieniem, kapteinis strauji pagriezās: sev aiz muguras kaktā viņš ieraudzīja bufeti ar uzkožamo grēdām un pudeļu rindām.

Skaļi, jautri smiekli pāršalca sarkano stūrīti.

— Ejiet! Ejiet! — iesaucās kapteinis. — Piedodiet, dārgais! Kā es tūdaļ to neiedomājos!

Viņš satvēra Skvorešņu pie rokas un aizvilka uz vili­nošo stūrīti.

Skvorešņa ar savu milzīgo augumu uzgūlās bufetei,

Varenie žokļi sāka strādāt kā sviras; zobu šņirkstoņa un čirkstoņa, šķita, piepildīja visu telpu.

Ap Skvorešņu sadrūzmējies pūlis sajūsmā apbrīnoja savu, it kā no nebūtības atgriezušos draugu un viņa lie­lisko nodarbību. Neviens nespēja atturēties, mīlīgi nepa- plikšķinājis milzim uz pleca vai muguras, neapņēmis ap vidukli, neielūkojies sejā . .. Viņam atkorķēja neskaitāmas pudeles, sacenzdamies sniedza pilnas glāzes. Skanēja iz­saucieni, labsirdīgi joki, priecīgi smiekli…

— Netraucējiet taču, biedri! Ļaujiet cilvēkam paēst!

— Viņš patiesi briesmīgi izsalcis!

— Nūjā! Mazliet iesnaudās, un mazliet radusies ēst­griba.

— M-hm! — atskanot vispārējiem smiekliem, ar pilnu piebāztu muti noņurdēja Skvorešņa.

— Bet mēs tevi, Skvorešņa, jau apbedījām. Pēc pir­mās kategorijas!

— M-hm! — milzis piekrita, galvu nepagriezdams.

Pavļiks palīda Skvorešņam zem rokas un nenovērsa

no viņa mīlas un sajūsmas pilnās acis.

— Nedodiet viņam sviestmaizes! — iesaucās zoologs, spraukdamies pie Skvorešņas ar buljonu, pēc kura tas bija paguvis aizskriet uz kambizi. — Pēc trīs dienu bado­šanās sviestmaizes ir kaitīgas! Se, izdzeriet buljonu, mans draugs. Esiet savaldīgs.

Skvorešņa strauji apsviedās ar neapēsto sviestmaizi rokā. Ar pūlēm viņš norija vēl nesagremoto kumosu, tikko ar to neaizrijies, un, nenovērsdams bailēs sastin-' gušās acis no zoologa, beidzot nosēca:

— Ko? Ko jūs teicāt, Arsen Davidovič! Trīs dienas?

— Nūjā, mans draugs! Trīs dienas un naktis! Miegs jums bija pieklājīgs, kā jau spēkavīram . ..

Skvorešņa stāvēja pilnīgi apjucis, lūkodamies gan uz zoologu, gan smaidošo kapteini.

— Kā tad tā? — viņš murmināja pietvīkdams. — Ne­var būt! Kā tad es … trīs dienas skaitījos neesošos?

Ārkārtīgi uzbudināts, viņš nolika neapēsto sviestmaizi uz bufetes galdiņa un pavērās kapteinī. Tas joprojām smaidīja:

— Neuztraucieties, biedri Skvorešņa! Nepārtrauciet savu derīgo nodarbību. Vēlāk viss noskaidrosies … Jūs neskaitījāties neesošos, bet… mirušajos.

Atskanot vispārējiem smiekliem, galīgi izsists no slie­dēm, Skvorešņa lēni pagriezās pret bufeti un ar jaunu dedzību ķērās pie uzkožamiem, uzdzerot tiem virsū karstu buljonu.

No radiokabines Pļetņevs jau sūtīja uz Vladivostoku priecīgo vēsti par Skvorešņas atrašanos un lūgumu at­saukt hidroplānā lidojumu uz Rapanui.

* *

*

Šai neaizmirstamajā naktī ar pilnu, ne ar ko neap­tumšotas laimes kravu «Pionieris» samazināja ātrumu līdz deviņām desmitdaļām un krasi pagriezās uz ziemeļ­rietumiem, tuvāk zieme|iem.

Kapteinis neuzticējās tuvākajiem ceļiem caur jūras šaurumiem ar dzīvu satiksmi, kuri atdala galvenās Japa- nas salas. Taču arī seklais Tataru jūras šaurums, kas šķir Sachalinas salu no Padomju Piejūras krastiem, ar sa­viem neskaitāmajiem sēkļiem, sērēm un seklumiem vili­nāja maz. Kapteinis nolēma izvadīt zemūdeni klusajās pirmsausmas stundās caur Laperuza jūras šaurumu — starp Hokeido salu un Sachalinas dienvidu daļu.

Gandrīz neviens uz «Pioniera» šai pēdējā brauciena naktī nespēja iemigt. Dzimtene priecīgi traucās cilvēkiem pretim, iznira viņu priekšā no okeana ūdeņiem, pacelda­mās no tiem aizvien augstāk un augstāk visā savā kolo­sālajā augumā…

Šķirti no dzimtenes ar pēdējiem simtiem kilometru, cilvēki neparasti skaudri izjuta ilgas pēc dzimtās zemes, cietas un drošas kā granits, ziedošas un līksmas kā pava­sarīgs, ziediem rotāts dārzs.

Dzimtene! Dzimtene!

Laimes un prieka zeme, zeme, kur cilvēks augstu pa­cēlis galvu. Kā netraukties uz tevi no visiem zemeslodes jaukumiem, kā netiekties uz tevi ar visiem dvēseles spē­kiem — uz tevi, uz tavām bagātām kolchozu druvām, uz tavām varenām fabrikām un rūpnīcām, skaistām, krāš­ņām pilsētām, jautriem, līksmiem ciemiem! Tālumā no ter vis — arī zem okeana ūdens slāņiem — visur jūtams ienaidnieks, kas zem dzelzs papēža nospiedis miljoniem brāļu, kuriem laupīta brīva, radoša darba laime, kuri spiesti ar pašu rokām celt sev cietumus un kalt važas!

Kā tevi lai nemil, Dzimtene!

Tevi, kas savus bērnus izrāvusi no nabadzības un tumsas! Tevi, kas klājusi pār viņiem komunisma sārto karogu, kas ar viņu pašu darbīgajām rokām uzcēlusi jaunu, gaviļu pilnu Pasauli darbā atjaunotajam Cilvēkam!

Dzimtene! Dzimtene! Vienīgā, mirdzošā! Laimes un

prieka zeme! Pavasara ziedošais dārzs!

* *

*

Komanda bija neizsakāmi priecīga par pēdējiem ne­pabeigtajiem darbiem uz zemūdenes. Tikpat neviens šai naktī nespēja gulēt. Darbs deva iespēju būt starp cilvē­kiem, parunāties par ģimenēm, par draugiem, par bied­riem, par dzimtajiem laukiem un mežiem, ko drīz ierau­dzīs, par savām rūpnīcām un fabrikām, kur atkal varēs izjust priecīga darba vēsmas, darba, kurā auguši un vei­dojušies daudzi komandas locekļi.

Sevišķi daudz runu bija izejkamerā.

Se strādājošo vidū netrūka arī Skvorešņas. Desmito un divdesmito reizi viņam vajadzēja stāstīt par to, kā viņš iepeldējis kamerā ar pēdējo vadu un sīku darba rīku klēpi, kā noliecies pār dziļu, teltij līdzīgu iedobumu, kas izveidojies no sienai pieslietiem gariem dēļiem un cau­rulēm, lai tur dziļāk iebāztu pāris vērtīgu instrumentu, un kā viņu tur pēkšņi apņēmusi it kā migla un viņš vairs neko neesot atcerējies. Kad pamodies aiz elpas trūkuma, sākumā neko nesapratis, tad apķēries, ka atrodas skafan­drā, ka izbeidzies skābeklis un ātrāk jāceļas un jānoņem skafandrs. No «telts» viņš izspraucies pusmiegā, piecē­lies, ar adatu atvēris skafandra krūtis: tīrs, svaigs gaiss ieplūdis plaušās un, šķiet, viņu apreibinājis — atkal viņu pārņēmis miegs. Otrreiz viņš pamodies aiz mocošas iz­salkuma sajūtas un atjēdzies pie kameras sienas. Viņš žigli atbrīvojies no skafandra, pamēģinājis atvērt durvis, bet poga nedarbojusies: mechanisms laikam bijis atvie­nots un aizslēgts ar slēdzeni kā vienmēr, kad kamera ne­strādā. Tad viņš nospiedis trauksmes signālā pogu. Taču durvis nez kādēļ ilgi nevēruši vaļā, bet izsalkums kā asām knaiblēm plosījis zarnas. Neizturējis Skvorešņa dažas rei­zes iebelzis ar dūri pa durvīm, un tikai tad tās atvēruši, un biedri viņu sagaidījuši ar izbiedētām sejām … «Ermi tādi!» Skvorešņa izsaucās. «Izbijās no pāris dūres si­tieniem! …»

Pulksten divos un desmit minūtēs divdesmit trešajā augustā «Pionieris» klusi pārslīdēja gandrīz pār pašu Laperuza jūras šauruma dibenu un iebrauca Japaņu jūras ūdeņos. Ātrumu tūdaļ palielināja līdz desmit desmitdaļām.

Līdz pulksten četriem darbi uz zemūdenes noritēja neparasti gausi. Krāsotāju otas uzmanīgi izlaizīja katru spraudziņu, divas caurules nez kāpēc pēkšņi kļuva pār­mērīgi smagas, un cilvēks ar pūlēm spēja tās aizstiept uz noliktavu. Vadu izlabošana dzīvojamās telpās nezin kā­dēļ prasīja sevišķu uzmanību un izrādījās ļoti smalks un sarežģīts darbs… Drīz taču zemūdenei bija jānonāk bazē, un tur nevarēja neparādīties visā spožumā, ideālā tīrībā un kārtībā. Vecākajam leitnantam vajadzēja turēt visu komandu trauksmes stāvoklī, neatlaižot gulēt, kas acim redzot ietilpa komandas plānos un to pilnīgi ap­mierināja.

Pulksten četros, kad līdz Krievu salai, kas stāvēja kā sargkareivis Usurijas līča ieejas priekšā, bija palikuši vairs tikai trīssimt kilometru, vecākais leitnants, pārbau­dīdams darbu gaitu, apstājās izejkameras durvīs. Brī­tiņu viņš nopriecājās par steigu, ar kādu strādāja ļaudis, pašūpoja galvu, pavīpsnāja un, pavēries pulkstenī, pa­vēlēja:

— Lai pēc četrdesmit minūtēm še viss būtu galā! Biedri Skvorešņa,'kā grupas priekšnieks kamerā jūs atbil­dat par šās pavēles izpildi. Kad darbi kamerā nobeigti, ga­tavoties trauksmei, iebraucot ostā. Apģērbties, noskūties, uzposties!

To pašu pavēli viņš nodeva arī citās zemūdenes no­daļās un telpās.

Notika kaut kas brīnišķīgs un negaidīts. Vecākā leit­nanta «stingrā» pavēle, likās, iedeva jaunu enerģiju kat­ram komandas loceklim. Neparasti ātri sāka plakt ma­teriālu kaudze kamerā, ļaudis lidoja uz noliktavām, it kā nejuzdami smagumu plecos. Krāsotāju otas pēkšņi ieguva neparastu straujumu un vieglumu. Elektriķi acīm redzot beidzot bija apguvuši sarežģītos un smalkos darbus dzī­vojamās telpās: veserīši, atslēgas, skrūvgrieži viņu rokās sāka strādāt neparasti raiti, un viena kajite pēc otras bija gatava un tika nodota saimniecības daļas priekšniekam.

Likties gulēt nakts stundās, kā to prasīja «Kuģa die­nesta noteikumi», nu jau vairs neiznāks!

Pulksten piecos un desmit minūtēs simt kilometru at­tālumā no bāzes «Pionieris» paziņoja pa radio savas pa­zīšanas zīmes un uzniršanas vietu.

Atbilde skanēja: «Gaidām! Sveicam ar laimīgu ieraša­nos pie dzimtajiem krastiem! Kvēli apsveicu slavenā «Pio­niera» komandu, zinātniskos darbiniekus un komandējošo sastāvu.» Radiogramu bija parakstījis PSRS Tālo Austrumu Sarkankarogotās flotes pavēlnieks.

Pulksten piecos un četrdesmit piecās minūtēs kaptei­nis, kas visu laiku atradās centralajā postenī, pavēlēja samazināt zemūdenes ātrumu līdz četrām desmitdaļām.

Tieši pulksten sešos uz zemūdenes atskanēja trauk­smes signāls un ilgi gaidītā komanda: «Sagatavoties iebraukšanai ostā!»

Kapteinis pavēlēja sardzes priekšniekam vecākajam leitnantam Bogrovam apturēt dīzes un izpūst balasta cis­ternas.

«Pionieris» sāka strauji nirt augšup.

Ultraskaņas ekrānu no visām pusēm biezi klāja ne­skaitāmu visdažādāko tipu un lieluma kuģu silueti. Bet ekrana jumols bija skaidrs un brīvs.

Dziļummēra rādītājs nemitīgi slīdēja pār ciparnīcu, tuvodamies ilgotajai nullei.

No sardzes un dežūras brīvie komandas locekļi spod­ros formas tērpos, ar priecīgi satrauktām sejām bija nostājušies divās rindās augšējā gaitenī, ar zemūdenes komandējošo sastāvu labajā flangā. Tālāk stāvēja zināt­niskās ekspedicijas locekļi ar profesoru Lordkipanidzi priekšgalā, viņu vidū arī Pavļiks — satraukts, bāls.

Kapteinis stāvēja pie kāpnēm, kas veda uz centrālā posteņa izejlūku. Dziļummēra rādītājs nodrebēja pēdējo reizi un sastinga uz nulles.

— Atbīdīt korpusa vāku! — kapteinis deva komandu, dodamies augšā pa kāpnēm. — Atvērt lūku!

Spilgta rīta gaisma no skaidrajām, zilajām debesīm ieplūda centralajā postenī.

Sniegbaltā svārkā ar formas cepuri galvā, kortiku pie sāniem un ordeņiem pie krūtīm, kapteinis pirmais izgāja uz platformas. Viņam sekoja vecākais leitnants, tad gal­venais akustiķis Cižovs, galvenais elektriķis Korņejevs un strauji cits pēc cita kuģa ekipāžā ar Skvorešņas mil­zeņa stāvu priekšā un zinātniskās ekspedicijas locekļi ar profesoru Lordkipanidzi priekšgalā.

Smagie līnijkuģi, milzīgie, slaidie kreiseri, eskadras torpedkuģu, zemūdeņu, mīnu kuģu, traleru pulki, kas bija rotāti ar karogiem kā svētkos un ar melni baltām jūrnieku rindām pie bortiem, nogranda apsveikuma zalves par godu jaunajam cīņas biedram, kas gatavs kopā ar tiem stāties padomju krastu sardzē, un par godu tā varonī­gajai komandai.

Nerimtīgs «urā» aizdārdēja no kuģiem pār rāmo jū­ras līmeni, atdūrās pret Krievu salas klintīm un betonu, aizlidoja līdz piekrastes sopkām un atgriezās atpakaļ.

Graujot lielgabalu pērkonam, dārdot nerimstošiem «urā» saucieniem un tūkstoš vara balsīs skanot orķestrim, kas bija sapulcēts no citiem kuģiem uz spēcīgā flagmaņa līnijkuģa, — no «Pioniera» atrāvās elektroglisers un it kā uz putojošu viļņu baltajiem spārniem, ar kapteini uz klāja un Skvorešņu pie stūres, aizlidoja uz flagmaņkuģi…

Pec piecām minūtēm, kad kapteinis bija nodevis ra­portu, no līnijkuģa spēcīgās radiostacijas uz Maskavu aiztrauca ziņojums par «Pioniera» ierašanos Vladivos- tokā, un visa milzīgā flote, priekšgalā ejot varonīgajai zemūdenei, kuras kapteinis jau bija atgriezies no flag- maņkuģa, gar Krievu salu devās uz ostu. Kā pamodies draudīgs vulkāns sala tagad dunēja tūkstošiem nere­dzamu lielgabalu grandos.

Beidzot starp miglā zilgmojošām sopkām, kuru vir­sotnes zeltojās rīta saulē, pavērās Padomju lielvalsts Tālo Austrumu priekšposteņa — Vladivostokas neaizmirstamā panorama. Ļaužu drūzmas pilnās krastmalas pāršalca priecīgi saucieni; pie moliem, laipām, piestātnēm un bo­jām reidā iekaucās neskaitāmu tvaikoņu, motorkuģu, ku­teru un velkoņu sirēnas, spalgi svilpa lokomotives uz

Egeršelda estakadēm, uz piekrastes sliežu ceļiem, tālajā stacijā pie Pirmās Upītes, draudīgi rēca pilsētas rūpnīcu fabriku un depo svilpes …

Un tūkstošiem sīku kuģīšu — kaijām līdzīgās snieg­baltās jachtas, žiglās motorlaivas, buru laivas, kungasi klāja Zelta Raga ūdeņus, pārvēršot tos neskaitāmiem košiem, mirdzošiem karogiem rotātā pļavā.

Dzimtene sagaidīja savas flotes vareno papildinājumu pie savām tālajām robežām.

Sastingusi ierindā uz «Pioniera» platformas, komanda aizmiglotām acīm ar ilgām raudzījās uz dzimtajiem kras­tiem, it kā baidoties pakustēties, lai neizgaistu šis brīnišķī­gais, vienreizējais sapnis.

Un piepeši no lūkas iznira Pļetņevs un, ieņēmis pa­matstāju, pasniedza kapteinim baltu radiogramas lapiņu.

— Valdības! — viņš satraukti iesaucās un atkāpas soli atpakaļ.

Kapteinis uzmeta skatienu radiogramas rindām un pacēla bālo seju. Viņš pavērsās pret ierindā sastingušo komandu, pārlaida acis šiem cilvēkiem, kas triju mēnešu ilgā, neaizmirstamā braucienā bija kļuvuši viņam tik tuvi un dārgi, un, pavicinājis lapiņu, uzsauca:

— Klausīties Komunistiskās partijas Centrālās Komi­tejas un valdības radiogramu!

Divdesmit pieci acu pāri sajūsmā vērās kapteinī, un viņa spēcīgā, skaidrā balss skanēja caur svilpju un sirēnu kaucieniem, cauri apsveikumu saucienu dunai, un, it kā piepeši būtu iestājies klusums, katrs radiogramas vārds skaidri sadzirdams nonāca pie tiem, kas tos dedzīgi uz­tvēra ar laimes pārpilnām sirdīm …