Aklais slepkava: Paklaji

Tālruņa līnija dūc un sprakšķ. Vai kaut kur ir pērkons, vai varbūt kāds noklausās? Taču tas ir publisks telefons, viņa sarunai nav iespējams sadzīt pēdas.

Kur tu esi? viņa jautā. Tev nevajadzētu zvanīt uz šejieni.

Viņš nedzird viņas elpošanu, viņas dvašu. Viņš vēlas, lai viņa piekļauj klausuli sev pie kakla, taču nedomā to lūgt, vēl ne. Esmu tepat aiz stūra, viņš saka. Pāris kvartālu attālumā. Varu aiziet uz parku, uz to mazo, kur ir saules pulkstenis.

Ak, nezinu gan…

Nu, izlavies ārā. Pasaki, ka tev vajag paelpot svaigu gaisu. Viņš gaida.

Mēģināšu.

Pie parka ieejas paceļas divi akmens vārtu stabi ar četrām skald­nēm, augšdaļā konusveidīgi, ēģiptiski. Tomēr uz tiem nav trium­fējošu uzrakstu, nav ciļņu, kuros attēloti ceļos notriekti, savažoti ienaidnieki. Ir tikai "Aizliegts slaistīties" un "Suņus vest pavadā".

Nāc te iekšā, viņš saka. Prom no ielas gaismas.

Es nevaru palikt ilgi.

Zinu. Nāc te dziļāk. Viņš saņem viņu aiz delma un ved; viņa dreb kā stieple stiprā vējā.

Tā, viņš saka. Neviens mūs neredz. Un neviena veca dāma nav izvedusi pastaigā pūdeli.

Nav arī policistu ar stekiem, viņa piebalso. Un īsi iesmejas. Caur lapotni sūcas laternu gaisma; tajā viz viņas acu baltumi. Es nedrīkstētu te atrasties, viņa saka. Tas ir pārāk riskanti.

Krūmu ielokā ir akmens sols. Viņš apliek viņai ap pleciem savu žaketi. Vecs tvīds, veca tabaka, sviluma smārds. Tikko manāma sāls pieskaņa. Te, pie paša auduma, ir bijusi viņa āda, un tagad tur ir viņas āda.

Tā, nu tev būs siltāk. Tagad mēs pārkāpsim likumu. Mēs slaistīsimies.

Bet kā būs ar suņu vešanu pavadā?

Mēs pārkāpsim arī to. Viņš neliek roku viņai ap pleciem. Viņš zina, ka viņa to vēlas. Viņa to gaida; pieskārienu viņa jūt jau iepriekš, kā putni jūt ēnu. Viņš ir aizsmēķējis cigareti. Piedāvā arī viņai; šoreiz viņa to paņem. īss sērkociņa uzliesmojums abu ieliektajās plaukstās. Sarkani pirkstu gali.

Viņa domā, vēl spilgtāku liesmu, un mēs saredzētu kaulus. Tas ir kā rentgens. Mēs esam tikai tāda migla, tikai krāsains ūdens. Ūdens dara, kas tam tīk. Tas allaž tek lejup no kalna. Viņai rīklē ieplūst dūmi.

Viņš ierunājas, tagad es pastāstīšu tev par bērniem.

Par bērniem? Par kādiem bērniem?

Par nākamo daļu. Par Zikronu, par Sekel-Nornu. Ā. Jā.

Tur ir bērni.

Mēs nepieminējām nekādus bērnus.

Tie ir vergu bērni. Tie ir nepieciešami. Bez tiem es nevaru iztikt.

Es negribu, lai tur ir bērni, viņa saka.

Tu vienmēr vari man pateikt, lai es izbeidzu. Neviens tevi nespiež. Tu vari būt brīva, kā mēdz teikt policisti, ja cilvēkam paveicies. Viņa balss skan mierīgi. Viņa neatraujas nostāk.

Viņš saka: tagad Sekel-Norna ir akmeņu kaudze, taču reiz tā bija plaukstošs tirdzniecības un naudas maiņas centrs. Tā atradās krustcelēs, kur saplūda trīs sauszemes ceļi — viens no austrumiem, viens no rietumiem, viens no dienvidiem. Plats kanāls ziemeļos savienoja pilsētu ar jūru, kur atradās labi nocietināta osta. Nav atlicis ne pēdu no šī kanāla un aizsargmūriem: pēc pilsētas no­postīšanas ienaidnieki vai svešinieki aizveda kaltos akmens bluķus prom, lai izmantotu savām lopu kūtīm, ūdens teknēm un primi­tīvajiem fortiem, vai arī viļņi un vējš apraka akmeņus plūstoša­jās smiltīs.

Kanālu un ostu uzbūvēja vergi, un tas nepārsteidz: tieši pa­teicoties vergiem, Sekel-Norna bija ieguvusi savu krāšņumu un varenību. Tomēr tā bija slavena arī ar amatniecību, jo sevišķi ar audumiem. Krāsošanas noslēpumi, ko izmantoja amatnieki, tika rū­pīgi glabāti: viņu audumi laistījās kā plūdens medus, kā violetu vīnogu sula, kā vērša asiņu kauss, izliets saulē. Viņu smalkie plīvuri bija viegli kā zirnekļa tīmekļi, bet paklāji tik mīksti un pūkaini, ka pa tiem varēja iet kā pa gaisu, pa gaisu, kurš atgādina puķes un plūstošu ūdeni.

Tas ir ļoti dzejiski, viņa saka. Es jūtos pārsteigta.

Iztēlojies to kā lielveikalu, viņš ieminas. Būtībā tās bija luksusa tirdzniecības preces. Tad tas vairs nešķiet tik dzejiski.

Paklājus auda vergi, tie allaž bija bērni, jo vienīgi bērnu pirksti bija pietiekami sīki, lai veiktu tik sarežģītu darbu. Taču nerim­tīgais, cītīgais darbs, kas no šiem bērniem tika prasīts, astoņu deviņu gadu vecumā laupīja viņiem redzi, un tieši viņu aklums bija tā mēraukla, pēc kuras paklāju tirgoņi vērtēja un cildināja savu preci. Šis paklājs ir laupījis acu gaismu desmit bērniem, viņi mēdza sacīt. Sis ir laupījis redzi piecpadsmit bērniem, šis — divdesmit. Tā kā attiecīgi pieauga cena, tad viņi mūždien pārspīlēja. Pircējam pēc paražas vajadzēja zoboties par šiem apgalvojumiem. Gan jau tikai septiņiem, tikai divpadsmit, tikai sešpadsmit, viņi teica, taustīdami paklāju. Tas jau ir rupjš kā trauklupata. Gatavais ubaga palags. To būs audis kāds gnarrs.

Bērni, kuri zaudēja redzi — gan meitenes, gan zēni —, tika pārdoti bordeļu īpašniekiem. Šāda akluma piemeklēto bērnu pa­kalpojumi ienesa lielas summas; stāstīja, ka viņu pieskāriens esot tik maigs un prasmīgs, ka zem viņu pirkstiem esot sajūtams, kā no tavas paša ādas uzzied puķes un izstrāvo ūdens.

Viņi lieliski prata arī atmūķēt slēdzenes. Tie, kuriem izdevās aizbēgt, mainīja amatu un iemanījās tumsā pārgriezt ļaudīm rīkli, tāpēc bija ļoti pieprasīti kā algoti slepkavas. Viņiem bija ļoti asa dzirde; viņi prata staigāt bez skaņas un iespraukties pat vissīkā­kajā spraugā; viņi spēja saost atšķirību starp cilvēku, kurš guļ dziļā miegā, un nemierīgu sapņu mocīto. Viņi nogalināja tik liegi kā naktstauriņš, kurš pieskaras tev pie kakla. Tika uzskatīts, ka viņi nepazīst žēlastību. No viņiem ļoti baidījās.

Stāstos, kurus bērni čukstus stāstīja cits citam — sēdēdami un auzdami savus nebeidzamos paklājus, kamēr vēl nebija zau­dējuši redzi, — runa bija par šo iespējamo nākotnes dzīvi. Viņu vidū bija izplatīts teiciens, ka brīvi ir tikai aklie.

Tas ir tik skumji, viņa čukst. Kāpēc tu stāsti man tik skumjus notikumus?

Tagad viņi ir vēl dziļāk ēnā. Viņa rokas beidzot apvijušās ap meiteni. Tikai uzmanīgi, viņš domā. Bez spējām kustībām. Viņš koncentrējas uz savu elpu.

Es stāstu tev to, ko protu stāstīt labi, viņš saka. Un arī to, kam tu ticēsi. Tu taču neticētu saldiem niekiem, vai ne?

Nē. Tiem es neticētu.

Turklāt tas nav gluži skumjš stāsts — daži no viņiem aizbēga.

Bet viņi kļuva par slepkavām.

Viņiem jau nebija izvēles, vai ne? Viņi nevarēja paši kļūt par paklāju tirgotājiem vai par bordeļu īpašniekiem. Viņiem nebija kapitāla. Tāpēc vajadzēja uzņemties netīro darbu. Viņiem nepa­veicās.

Nevajag, viņa saka. Tā nav mana vaina.

Un manējā arī ne. Teiksim, ka mūs piemeklējuši tēvu grēki.

Tā ir nevajadzīga cietsirdība, viņa dzedri saka.

Kad tad cietsirdība ir vajadzīga? viņš noprasa. Un cik liela? Palasi avīzes, pasauli neesmu izdomājis es. Starp citu, es esmu šo slepkavu pusē. Ja tev būtu jāizvēlas starp slepkavošanu un bada nāvi, ko tu izvēlētos? Nu jā, vienmēr jau paliek vēl maucība, ar ko pelnīt maizi.

Nu viņš ir gājis par tālu. Izrādījis savas dusmas. Viņa atvirzās nost. Nu, tā, viņa saka. Man ir jāiet atpakaļ. Lapas ap viņiem sakustas spējā brāzmā. Viņa paceļ delnu: uz tās nokrīt dažas lietus lāses. Pērkons tagad iedārdas tuvāk. Viņa noņem no pleciem žaketi. Viņš nav viņu noskūpstījis; to viņš nedarīs, šovakar ne. Viņa to izjūt kā sprieduma atlikšanu.

Nostājies pie sava loga, viņš saka. Pie savas guļamistabas loga. Atstāj gaismu iedegtu. Vienkārši pastāvi tur.

Viņš ir viņu iztrūcinājis. Kāpēc? Dieva dēļ, kāpēc?

Es gribu, lai tu tā izdari. Gribu pārliecināties, ka tu esi drošībā, viņš piemetina, lai gan drošībai ar to nav nekāda sakara. Es mēģināšu, viņa saka. Tikai brītiņu. Kur tu būsi? Zem koka. Zem kastaņas. Tu mani neredzēsi, bet es būšu tur. Viņa domā: viņš zina, kur ir logs. Viņš zina, kas tas par koku. Viņš noteikti ir ložņājis apkārt. Novērojis. Viņa viegli nodreb. Līst lietus, viņa saka. Drīz' gāzīs straumēm. Tu izmirksi. Nav jau auksti, viņš atteic. Es gaidīšu.

The Globe and Mail, 1998. gada 19. februārī

Praiera, Vinifreda Grifena. Mirusi 92 gadu vecumā savā mājā Rouzdeilā, pēc ilgas slimības. Misis Praiera bija izcila fdantrope, un viņas personā Toronto pilsēta ir zaudējusi vienu no savām uz­ticamākajām un pastāvīgākajām labdarēm. Mirušā rūpnieka Ričarda Grifena māsa, izcilās rakstnieces Loras Čeisas svaine, misis Praiera darbojās Toronto Simfoniskā orķestra valdē tā tapšanas gados, bet pēdējā laikā — Ontārio Mākslas galerijas brīvprātīgajā komitejā un Kanādas Vēža ārstēšanas biedrībā. Viņa aktīvi piedalījās arī Granīta klubā, Helikoniešu klubā, Junioru līgā un Domīniju drā­mas festivāla komitejā. Par viņas nāvi sēro brāļa mazmeita Sabrina Grifena, kura patlaban atrodas ceļojumā Indijā.

Bēru ceremonija notiks otrdienas rītā Sv. Apustuļa Simona baznīcā, sekos apbedīšana Mauntplezentas kapsētā. Puķu vietā ieteicami ziedojumi Princeses Margarētas slimnīcai.

Загрузка...