Aklais slepkava

Aklais slepkava: Vi su zale

Ir pēcpusdiena, mākoņaina un mitra, viss lipīgs: viņas baltie kokvilnas cimdi nosmulēti jau gar margām vien. Pasaule ir smaga kā blīvs slogs; viņas sirds triecas pret to, kā triektos pret akmeni. Tveicīgais gaiss turas viņai pretī. Nekas nekustas.

Bet tad pienāk vilciens, un viņa gaida pie perona ieejas, kā prasīts, un gluži kā izpildīts solījums pa to iznāk viņš. Ierauga viņu, tuvojas, abi žigli pieskaras viens otram, tad sarokojas kā attāli radinieki. Viņa īsi noskūpsta viņu uz vaiga, jo šī ir publiska vieta un nekad neko nevar zināt, un viņi dodas augšup pa slīpo uzeju uz marmora staciju. Viņa klātbūtnē viņa jūtas gluži neparasti, nervozē; tikpat kā nav bijis izdevības uz viņu paskatīties. Jā, viņš ir novājējis. Kas vēl?

Man bija sasodīti grūti atgriezties. Nebija necik daudz naudas. Braucu ar visādiem gadījuma tvaikoņiem.

Es būtu nosūtījusi tev naudu, viņa saka.

Zinu. Bet man nebija adreses.

Audekla somu viņš atstāj bagāžas glabātavā, līdzi nes tikai mazu koferīti. Viņš paskaidro, ka somu paņemšot vēlāk, tagad negriboties staipīt to līdzi. Ap viņiem šurpu turpu staigā ļaudis, skan soļi un balsis; viņi svārstīgi stāv uz vietas; viņi nezina, kurp lai iet. Viņai būtu vajadzējis par to padomāt, kaut ko sarunāt, jo viņam, protams, nav istabas, vēl nav. Viņai vismaz ir viskija blašķe, paslēpta somiņā. To viņa nav piemirsusi.

Kaut kur ir jāiet, tāpēc viņi iet uz viesnīcu, uz kādu lētu viesnīcu, kas palikusi viņam atmiņā. Tā viņi rīkojas pirmo reizi, un tas ir riskanti, bet, tiklīdz ieraudzījusi viesnīcu, viņa saprot, ka neviens tajā nemūžam nedomātu, ka abi ir precējušies; un, ja arī ir, tad ne viens ar otru. Viņa ir uzvilkusi vasaras lietusmēteli, divas sezonas vecu, pār matiem uzsegusi šalli. Šalle ir no zīda, tomēr sliktāku apģērbu viņa nav spējusi sameklēt. Varbūt vies­nīcā nodomās, ka viņš viņai maksā. Tā viņa cer. Tad viņa nedursies acīs.

Uz ietves pie viesnīcas ir stikla lauskas un vēmekļi, kas at­gādina žūstošas asinis. Neiekāp, viņš saka.

Pirmajā stāvā ir bārs, lai gan tā nosaukums ir Viesu zāle. Tikai vīriešiem un dāmām ar pavadoņiem. Ārpusē ir sarkana neona izkārtne ar vertikāliem burtiem un sarkanu bultu, kas vērsta lejup un izliekta tā, ka smaile rāda uz durvīm. Viens burts ir apdzisis, tāpēc atlikusi Vi su zāle. Iedegas un nodziest mazas, Ziemassvētku rotājumiem līdzīgas spuldzītes, tās slīd gar izkārtni gluži kā skudras pa notekcauruli.

Pat šai dienas laikā apkārt slaistās vīrieši, gaidīdami, kad bārs atvērsies. Ejot tiem garām, viņš saņem viņu pie elkoņa un maz­liet pasteidzina. Abiem aiz muguras viens no vīriešiem palaiž tādu kā runča ņaudienu.

Viesnīcas daļai ir atsevišķa ieeja. Ieejas melnbaltās mozaīkas flīzes ietver to, kas reiz, iespējams, bijis sarkans lauva, bet tagad tas ir tik apgrauzts, it kā tam būtu uzldupušas kādas akmeņgrauzējas kodes, un drīzāk izskatās pēc apdrupuša polipa. Okera dzeltenā linoleja grīda krietnu laiku nav mazgāta; netīrumu plankumi plaukst uz tās kā pelēki, presēti ziedi.

Viņš parakstās reģistrā, samaksā; kamēr viņš to dara, viņa stāv, cerēdama, ka izskatās garlaikota, seja nekustīga, acis pār īgnā reģistratora galvu raugās pulkstenī. Tas ir vienkāršs, pašpārliecināts, bez pretenzijām uz greznumu, gluži kā dzelzceļa stacijas pulkstenis: utilitārs. Šis ir laiks, tas saka, tikai viens laika slānis, cita nav.

Nu viņam ir atslēga. Otrais stāvs. Te ir lifts, līdzīgs mazītiņam zārkam, bet viņa nespēj paciest ne domu par to, viņa zina, kā tur odīs, pēc netīrām zeķēm un trūdošiem zobiem, un viņa nespētu paciest, ja tajā būtu jāstāv aci pret aci ar viņu, tik tuvu un šai smakā. Abi kāpj augšup pa kāpnēm. Paklājs, kas reiz bijis tumšzils un sarkans. Ar ziediem kaisīta taka, tagad izdilusi līdz saknēm.

Atvaino, viņš ierunājas. Varētu būt arī labāk.

Kā maksā, tā brauc, viņa māksloti jautri saka; bet tā ir ap­lama piezīme, viņš vēl nodomās, ka tas ir mājiens par viņa naudas trūkumu. Toties laba maskēšanās, viņa piemetina, cenz­damās vērst visu par labu. Viņš neatbild. Viņa runā par daudz, to viņa dzird arī pati, un teiktais it nemaz nav valdzinošs. Vai viņa ir citāda, nekā palikusi viņam atmiņā, vai ir stipri mai­nījusies?

Gaitenī tapetēm vairs nav vispār nekādas krāsas. Durvis no tumša koka, apskrambātas, robainas, noplukušas. Viņš sameklē numuru, atslēga apgriežas. Tā ir gara, vecmodīga atslēga, gluži kā paredzēta senam seifam. Istaba ir sliktāka par visām īrētajām telpām, kurās viņi bijuši agrāk: tajās bija vismaz virspusējs tīrības iespaids. Divguļamā gulta pārsegta ar slīdīgu pārklāju, stepētu atlasa imitāciju, nespodri dzeltenīgi sārtā krāsā kā pēda. Viens krēsls ar saplēstu, polsterētu sēdekli, kurš šķiet piebāzts ar putek­ļiem. Pelnutrauks no plaisaina, brūna stikla. Cigarešu dūmi, izlaistīts alus, un zem šīs kāda cita, vēl nepatīkamāka smaka, pēc sen nemazgātas apakšveļas. Virs durvīm ir lodziņš, grubuļainais stikls aizkrāsots ar baltu krāsu.

Viņa novelk cimdus, nomet tos uz krēsla kopā ar mēteli un šalli, izvelk no somiņas blašķi. Glāzes nekur neredz, viņiem būs jādzer no kakliņa.

Vai tas logs ir atverams? viņa jautā. Derētu svaigs gaiss.

Viņš pieiet pie loga, uzbīda augšā rāmi. Iekšā iebrāžas biezs vējš. Ārpusē garām aizžņerkst tramvajs. Viņš pagriežas, joprojām stāvēdams pie loga, paliecies atpakaļ, plaukstas aiz muguras uz pa­lodzes. Gaisma spīd no aizmugures, un viņa saredz tikai aprises. Viņš varētu būt jebkurš.

Mjā, viņš saka. Te nu mēs atkal esam. Viņš izklausās noguris līdz nāvei. Viņai ienāk prātā, ka šai istabā viņš varbūt negrib darīt neko citu kā vien aizmigt.

Viņa pieiet klāt, apliek rokas viņam ap vidukli. Es atradu to stāstu, viņa saka.

Kādu stāstu? j

Par Ksenora ķirzakcilvēkiem. Es izmeklējos visur, tev būtu vajadzējis redzēt, kā es vandījos pa preses stendiem, mani droši vien noturēja par jukušu. Es meklēju un meklēju.

Ā, tas, viņš saka. Tu izlasīji tās blēņas? Man jau bija aiz­mirsies.

Viņa neizrādīs apjukumu. Viņa neizrādīs pārāk lielas alkas. Viņa neteiks, ka tas bijis pavediens, kas apliecinājis viņa eksistenci; pierādījums, lai cik absurds.

Protams, izlasīju. Un gaidīju turpinājumu.

Es to neuzrakstīju, viņš saka. Biju pārāk aizņemts, jo uz mani šāva no abām pusēm. Mūsu grupa nonāca krustugunīs. Es bēgu no labajiem puišiem. Tas tik bija slaktiņš.

Viņa rokas novēloti paceļas apskāvienam. Viņš smaržo pēc iesala. Viņš noliek galvu viņai uz pleca, vaiga smilšpapīrs pie viņas kakla. Nu viņš nepazudīs, vismaz pagaidām.

Jēziņ, kā derētu kāds malciņš, viņš ierunājas.

Neaizmiedz, viņa saka. Vēl neaizmiedz. Nāc gultā.

Viņš noguļ trīs stundas. Saule aizslīd tālāk, gaisma kļūst nespodra. Viņa saprot, ka būtu jāiet prom, tomēr nespēj to izdarīt — un nespēj arī pamodināt viņu. Kā viņa aizbildināsies, pārnākusi mājās? Viņa izgudro vecu dāmu, kura nokritusi pa kāpnēm, vecu dāmu, kurai nepieciešama palīdzība; viņa izgudro taksometru, braucienu uz slimnīcu. Kā gan viņa būtu varējusi atstāt to nabaga večiņu, lai tiek galā pati? Guļ uz ietves, un neviena drauga visā pasaulē. Viņa sacīs — jā, viņa zināja, ka vajag piezvanīt, bet tuvumā nebija telefona, un vecā dāma cieta tik stipras sāpes. Viņa saņem dūšu, lai spētu noklausītos gaidāmo lekciju par to, ka nevajag bāzt degunu svešu cilvēku darīšanās; tiks pašūpota galva, jo ko gan ar viņu lai iesāk? Kad viņa reiz iemācīsies uzvesties pietiekami labi, palikusi vienatnē?

Lejasstāvā pulkstenis klikšķina minūtes. Gaitenī skan balsis, steidzīgs, straujš kurpju pulss. Te visi staigā iekšā ārā. Viņa no­modā guļ viņam blakus, ieklausīdamās viņa miegā, prātodama par to, kurp viņš devies. Un arī par to, cik daudz viņam teikt — vai stāstīt visu, kas noticis. Ja viņš lūgs, lai viņa brauc līdzi, tad viņai nāksies izstāstīt. Bet citādi varbūt labāk ne. Vismaz pa­gaidām ne.

Pamodies viņš vēlas iedzert un uzsmēķēt.

Man liekas, mums nevajadzētu tā darīt, viņa saka. Smēķēt gultā. Mēs aizdegsimies. Sadegsim.

Viņš klusē. Kā bija tur? viņa jautā. Es lasīju avīzes, bet tas nav viens un tas pats.

Nē, viņš saka. Nav gan.

Es tā raizējos, ka tevi var nogalināt.

Gandrīz nogalināja arī, viņš saka. Pats jocīgākais, ka tur bija gatavā elle, bet es pie tās pieradu un tagad nespēju pierast pie visa šī. Tu esi kļuvusi drusku apaļāka.

Vai es tiešām esmu pārāk resna?

Nē. Tas ir jauki. Ir kam pieķert.

Tagad ir pilnīgi satumsis. Lejā aiz loga, kur viesu zāles apmek­lētāji iet ārā, dzirdama neskanīga dziedāšana, saucieni, smiekli; tad plīstošu stiklu troksnis. Kāds ir sasitis pudeli. Iekliedzas sieviete.

Tie nu gan svin.

Ko viņi svin?

Karu.

Bet kara nav. Tas ir beidzies.

Viņi svin nākamo, viņš saka. Tas tuvojas. Tie, kas dzīvo savos sapņu mākoņos, to noliedz, bet šeit, uz zemes, var saost, ka tas tuvojas. Spānija ir sasperta lupatlēveros, vingrinoties šaut mērķī, un drīz viņi nopietni ķersies pie darba. Tas ir kā pērkona rūkoņa gaisā, viņus tas uzbudina. Tāpēc šķīst tās pudeles. Viņi grib sākt pirmie.

Ak, tas nevar būt, viņa iebilst. Nevar būt vēl viens karš. Ir taču noslēgti pakti, un tamlīdzīgi.

Miers mūsu laikos, viņš nicīgi nosaka. Galīgās pupu mizas. Patiesībā viņi cer, ka onkulis Džo un Ādolfs saplosīs viens otru gabalos un piedevām vēl tiks vaļā no žīdiem viņu vietā, kamēr viņi paši virpinās īkšķus un taisīs naudu.

Tu esi tikpat cinisks kā vienmēr.

Tu esi tikpat naiva.

Ne gluži, viņa saka. Nestrīdēsimies. Ne jau mēs to atrisi­nāsim. Bet nu viņš vairāk atgādina pats sevi, tādu kā agrāk, tāpēc viņa sajūtas mazliet labāk.

Jā, viņš piekrīt. Tev taisnība. Ne jau mēs to atrisināsim. Mēs esam mazi cilvēciņi.

Bet tu vienalga brauksi, viņa ieminas. Ja sāksies atkal. Vai nu tu esi mazs cilvēciņš vai nē.

516 ……… mi i mi……… ; -…………. —

Viņš paskatās uz viņu. Ko citu es varu darīt?

Viņš nesaprot, kāpēc viņa raud. Viņa cenšas neraudāt. Kaut jel tu būtu ievainots, viņa saka. Tad tev būtu jāpaliek te.

Un tev no tā gan būtu liels labums, viņš attrauc. Nāc šurp.

Promejot viņa gandrīz neredz neko sev apkārt. Kādu gabaliņu viņa paiet kājām, lai nomierinātos, bet ir tumšs un uz ietves pārāk daudz vīriešu, tāpēc viņa aptur taksometru. Sēdēdama aizmugurē, viņa saved kārtībā lūpas, nopūderē seju. Kad auto apstājas, viņa parakņājas somiņā, samaksā šoferim, uzkāpj pa akmens pakāpie­niem, dodas iekšā pa arkveida ieeju un aizver aiz sevis biezās ozol­koka durvis. Prātā viņa izmēģina: Piedod, ka esmu novēlojusies, bet tu nudien neticēsi, kas man atgadījās. Es piedzīvoju īstu dēku.