Aklais slepkava

Pagurušais karavīrs

Šodien es aizgāju uz banku — agri, lai izvairītos no negan­tākās tveices, bet arī tādēļ, lai paspētu uz bankas atvēršanas brīdi. Tādējādi man noteikti izdosies piesaistīt kāda uzmanību, un tā man bija nepieciešama, kopš viņi atkal bija pieļāvuši kļūdu manā konta atskaitē. Es viņiem saku — es joprojām māku saskaitīt un atņemt, atšķirībā no tām jūsu mašīnām, un viņi uzsmaida man kā viesmīli — kā tie viesmīļi, kuri virtuvē mēdz iespļaut tavā zupas šķīvī. Es vienmēr lūdzu tikšanos ar bankas menedžeri, menedžeris vienmēr ir "apspriedē", mani vienmēr piespēlē kādam vīpsnājošam, aizbildnieciskam elfam, kurš tikko izaudzis no īsajām bikšelēm un redz sevi kā nākotnes plutokrātu.

Tur es jūtos nicināta par to, ka man ir tik maz naudas; un arī par to, ka reiz tās man bijis tik daudz. Protams, patiesībā tās man nav bijis nekad. Tā piederēja tēvam un pēc tam Ričardam. Taču tā tika man inkriminēta, tāpat kā noziegumi tiek inkrimi­nēti tiem, kuri vienkārši bijuši tajos klāt.

Bankai ir romiešu kolonnas, lai atgādinātu mums, ka cēzaram jādod, kas cēzaram pienākas, piemēram, šī smieklīgā maksa par pakalpojumu. Divu centu dēļ es glabātu savu naudu zeķē zem matrača — kaut vai tikai par spīti viņiem. Bet tad droši vien paklīstu valodas, ka es esmu kļuvusi par jukušu, vecu savādnieci, vienu no tām, kuras tiek atrastas mirušas kādā būdā, kas piemē­tāta ar simtiem tukšu kaķbarības skārdeņu, toties starp dzeltējošu avīžu lapām piecdolāru naudaszīmēs paslēpti pāris miljoni. Man nav nekādas vēlēšanās kļūt par uzmanības objektu vietējiem narkomāniem un amatieriem garnadžiem ar apsarkušām acīm un trīcošiem pirkstiem.

Atceļā no bankas es pagāju garām Rātsnamam ar tā itālisko zvanu torni un florentisko divkrāsu ķieģeļu mūri, ar karoga mastu, ko derētu pārkrāsot, un ar lauka lielgabalu, kas bijis pie Sommas. Un ari ar divām bronzas skulptūrām, kuras dāvinājusi Ceisu ģimene. Labās puses skulptūrā, ko dāvinājusi mana vecāmāte Edīlija, atainots pulkvedis Pārkmens, kurš piedalījies pēdējā izšķi­rošā Amerikas revolūcijas kaujā, proti, pie Taikonderogas forta, kas tagad atrodas Ņujorkas štatā. Ik pa laiciņam pie mums uzkuļas kādi apjukuši vācieši vai angli, vai pat amerikāņi, kuri klimst pa pilsētu, meklēdami Taikonderogas Forta kaujaslauku. Nepareizā pil­sēta, viņiem tiek pateikts. Un, ja tā padomā, arī nepareizā valsts. Jums vajag to, kura atrodas blakus.

Pulkvedis Pārkmens bija tas, kurš pameta dzimto vietu, šķēr­soja robežu un deva vārdu mūsu pilsētai, tādējādi perversi iemū­žinādams kauju, kurā bija zaudējis. (Lai gan varbūt tas nemaz nav tik neparasti: daudziem cilvēkiem ir gādīga interese par savām brūcēm.) Viņš ir attēlots jāšus zirga mugurā un, vicinādams zobenu, grasās ieauļot tuvākajā petūniju dobē: skarbs vīrs ar daudz redzējušām acīm un smailu bārdiņu, katra tēlnieka priekšstats par katru kavalērijas pavēlnieku. Neviens nezina, kā pulkvedis Pārk­mens izskatījies patiesībā, jo nav saglabājies neviens viņa attēls un skulptūra tika uzstādīta tikai 1885. gadā, taču tagad viņš izskatās šādi. Tāda ir Mākslas tirānija.

Maura kreisajā pusē, kur atrodas tāda pati petūniju dobe, paceļas otrs tikpat mītisks tēls: Pagurušais karavīrs, trīs augšējās krekla pogas atpogātas, kakls pieliekts, kā gaidot bendes cirvi, mundieris saņurcīts, ķivere šķībi, viņš stāv, atbalstījies pret savu brāķīgo Rosa šauteni. Mūžīgi jauns, mūžīgi pārguris, viņš vainago Kara memoriālu, āda saulē kvēl zaļa, baložu pļeckas tek viņam pār vaigiem kā asaras.

Pagurušais karavīrs bija mana tēva projekts. Tēlniece bija Kallista Ficsimonsa, kuru silti ieteica Frānsisa Loringa, Kara memoriāla komitejas organizētāja no Ontārio Mākslinieku savienības. Daži vietējie iebilda pret mis Ficsimonsu — sieviete diez vai spēšot veikt šādu darbu —, bet tēvs devās uzbrukumā potenciālo spon­soru sapulcei: vai tad mis Loringa pati neesot sieviete, viņš no­prasīja. Tādējādi viņš deva vielu vairākām necienīgām piezīmēm, no kurām pati pieklājīgākā bija: Kā tad to var zināt? Privātās sarunās viņš teica, ka tas, kurš maksājot, arī pastellējot mūziku, un, ja jau visi pārējie esot tādi sīkstuļi, tad labāk lai turoties malā vai pakļaujoties.

Mis Kallista Ficsimonsa bija ne tikai sieviete, viņa bija ari divdesmit astoņus gadus veca un rudmate. Viņa pasāka bieži ierasties Aviljonā, lai apspriestos ar tēvu par iecerētās skulptūras veidolu. Šīs apspriedes notika bibliotēkā, durvis sākumā tika atstātas vaļā un pēc tam vairs ne. Viņa tika iemitināta vienā no viesu istabām, sākumā otrajā labākajā un pēc tam pašā labākajā. Drīz viņa bija klāt gandrīz katru nedēļas nogali, un viņas istabu sāka dēvēt par "viņas" istabu.

Tēvs šķita atplaucis; viņš noteikti dzēra mazāk. Viņš lika sakopt mājas apkārtni, vismaz tiktāl, lai to varētu droši rādīt ciemiņiem; viņš lika atjaunot piebraucamā ceļa grantējumu; viņš lika noberzt, pārkrāsot un salabot Nāriņu. Dažkārt nedēļas nogalēs mājā notika neoficiālas viesības, ciemiņi bija Kallistas mākslinieciskie draugi no Toronto. Šie mākslinieki, kuru vidū nebija neviena, kura vārds būtu pazīstams tagad, vakariņās ieradās nevis smokingos vai vis­maz uzvalkos, bet gan svīteros ar V veida kakla izgriezumu, viņi nevērīgi ieturēja maltītes zālienā, diskutēja par Mākslas smalkā­kajām niansēm, smēķēja, dzēra un strīdējās. Jaunās mākslinieces vannas istabā izlietoja pārāk daudz dvieļu, noteikti tāpēc, ka vēl nekad nebija redzējušas, kāda izskatās pieklājīga vanna, tāda bija Rīnijas teorija. Un viņām bija netīri nagi, ko viņas kodīja.

Ja mājā nenotika viesības, tad tēvs un Kallista ar vienu no automašīnām — ar rodsteru, nevis sedanu — devās piknikos, līdzi ņemdami grozu, ko īgni bija sakravājusi Rīnija. Vai arī burāja: Kallista platās biksēs, rokas sabāzusi kabatās kā Koko Šanele, mugurā uzvilkusi kādu no tēva vecajiem, adītajiem svīteriem ar apaļu kakla izgriezumu. Dažreiz viņi aizbrauca līdz pat Vindzorai, pa ceļam iegriezdamies krodziņos, kur tika pasniegti kokteiļi, neganti spēlētas klavieres un izlaidīgi dejots, — krodziņos, kur apgrozījās ruma kontrabandā iesaistīti gangsteri, kas brauca šurp no Čikāgas un Detroitas, lai slēgtu darījumus ar likumam pa­klausīgajiem spirta ražotājiem Kanādas pusē. (Tolaik Savienotajās Valstīs valdīja sausais likums; alkohols plūda pār robežu kā ļoti dārgs ūdens; līķi ar nocirstiem pirkstu galiem un iztukšotām kaba­tām tika iemesti Detroitas upē un pēdīgi uzpeldēja Ēri ezera krastos, izraisot debates par to, kuram vajadzētu uzņemties to apbedīšanas izdevumus.) Šajos ceļojumos tēvs un Kallista parasti palika prom visu nakti un lāgiem pat vairākas pēc kārtas. Reiz viņi aizbrauca uz Niagaras ūdenskritumu, kas izraisīja Rīnijā skaudību, un reiz uz Bufalo; taču uz Bufalo viņi brauca ar vilcienu.

Šis detaļas mēs uzzinājām no Kallistas, kura ar detaļām ne­skopojās. Viņa mums teica, ka tēvu vajagot "uzmundrināt" un ka šī uzmundrināšana nākot viņam par labu. Viņa teica, ka tēvam derētu izklaidēties, vairāk baudīt dzīvi. Viņa teica, ka viņi ar tēvu esot "lieli čomi". Viņa pasāka saukt mūs par "knīpām"; viņa teica, ka mēs varot saukt viņu par "Kalliju".

(Lora gribēja zināt, vai tēvs ceļmalas krodziņos arī dejo: to bija grūti iztēloties viņa kroplās kājas dēļ. Kallista sacīja — nē, bet viņam patīkot noskatīties. Esmu sākusi to apšaubīt. Nekad nav sevišķi patīkami noskatīties, kā dejo citi, ja pats to nevari.)

Es jutu bijību pret Kallistu, jo viņa bija māksliniece, ar viņu apspriedās kā ar vīrieti, viņa arī staigāja platiem soļiem un spa­rīgi sarokojās kā vīrietis, un smēķēja cigaretes īsā, melnā iemutī, un zināja visu par Koko Šaneli. Ausu ļipiņās viņai bija caurumiņi, un ap rudajiem matiem (krāsotiem ar hennu, kā saprotu tagad) bija aptītas šalles. Viņa valkāja plandošus, talāriem līdzīgus tērpus spilgtos, virmojošos rakstos: šīs krāsas sauca par fuksiju sarkano, heliotropa violeto un safrāndzelteno. Viņa man stāstīja, ka šie modeļi esot no Parīzes, krievu baltgvardu emigrantu inspirēti. Viņa paskaidroja arī, kas tie tādi. Paskaidrojumi no viņas bira kā no pārpilnības raga.

"Viena no viņa švircītēm," Rīnija teica misis Hilkoutai. "Vēl viena tai garajā virtenē, un, Dieva vārds, šitā virtene jau ir trakoti gara, un varētu tak domāt, ka viņam pietiks pieklājības neizmitināt viņu zem šī jumta, kur saimnieces miesas vēl nemaz nav atdzisušas kapā, ko viņš izracis tikpat kā ar savām rokām."

"Kas ir švircīte?" jautāja Lora.

"Nebāz savu degunu, kur nevajag!" Rīnija attrauca. Tas, ka viņa nemitējās runāt arī tad, kad virtuvē bijām mēs ar Loru, liecināja, cik viņa dusmīga. (Vēlāk es paskaidroju Lorai, kas ir švircīte: tā ir meitene, kura košļā gumiju. Bet Kallija Ficsimonsa to nemaz nekošļāja.)

"Mazajiem ir lielas ausis," brīdinoši noteica misis Hilkouta, bet Rīnija nerimās.

"Un šitie ērmīgie kankari, ko viņa velk mugurā, tad jau tik­pat labi varētu iet uz baznīcu apakšbrunčos. Pret gaismu var redzēt cauri visu beidzamo. Tiesa, šai nemaz nav daudz, ko rādīt, šī ir no tām modīgajām pladītēm, plakana kā dēlis."

"Man nemūžam nebūtu tādas dūšas," misis Hilkouta sacīja.

"To jau nevar saukt par dūšu," Rīnija noteica. "Šitai ir vien­kārši nospļauties, ar šitās viss ir skaidrs." (Kad Rīnija satraucās, viņai sāka klibot gramatika.) "Bet, kad es saku, tur kaut kas nav riktīgi, viņai trūkst kādas skrūves. Šī bija pa pliko peldējusies ūdensrožu dīķī, ar visām vardēm un zelta zivtiņām, — es šo satiku, nākot atpakaļ pa zālienu, riņķī tikai dvielis, citādi — kā no mātes miesām nākusi. Šī tikai pamāja ar galvu un pasmaidīja, un ne aci nepamirkšķināja."

"To es esmu dzirdējusi," misis Hilkouta piezīmēja. "Nodomāju, ka tās tikai tenkas. Izklausījās bišķiņ par traku."

"Šitā ir zelta meklētāja," Rīnija sacīja. "Grib tikai dabūt viņu savos nagos un pēc tam aptīrīt."

"Kas ir zelta meklētāja? Kādos nagos?" jautāja Lora.

Pladīte lika man iztēloties ļenganu, slapju veļu, izžautu uz auklas vējā. Kallista Ficsimonsa tāda nebija itin nemaz.

Par Kara memoriālu izcēlās ķildas — un ne tikai tāpēc, ka klīda baumas par tēvu un Kallistu Ficsimonsu. Daži pilsētnieki pat domāja, ka Pagurušā karavīra skulptūra izskatās pārāk nomākta un arī pārāk nevīžīga: viņi iebilda pret atpogāto kreklu. Viņi gribēja kaut ko triumfālāku, līdzīgu Uzvaras dievietei kādas netālas pilsētiņas memoriālā; tai bija eņģeļa spārni un vējā plandošs tērps, un rokā tā turēja kādu trīszaru daiktu, kas atgādināja cepeša dakšiņu. Viņi gribēja arī, lai uz skulptūras cokola tiek iekalti vārdi "Tiem, kuri labprātīgi nesusi augstāko upuri".

Tēvs atteicās mainīt skulptūras ieceri un sacīja, lai viņi vēl jūtoties pateicīgi, ka šim karavīram esot divas rokas un divas kājas, nemaz nerunājot par galvu, un, ja viņi nelikšoties mierā, viņš izšķiršoties par kailu reālismu un tad skulptūra būšot veidota no trūdošām ķermeņa daļām, savā laikā tādu viņam zem kājām gadījies pietiekami daudz. Kas attiecoties uz uzrakstu, tad upuris nebūt neesot nests labprātīgi, jo kritušie nemaz neesot vēlējušies, lai viņus uzsper gaisā un aizraida pie dieviem. Viņam pašam pa­tika uzraksts "Lai neaizmirstam", kas uzrunāja tieši to, kas vaja­dzīgs: mūsu aizmāršīgo dabu. Viņš teica — velns parāvis, pārāk daudzi esot ellīgi aizmāršīgi. Publiski viņš reti lietoja stiprākus vārdus, tāpēc tas atstāja iespaidu. Un viņš, protams, panāca savu, jo pats par to visu maksāja.

Tirdzniecības palāta apmaksāja četras bronzas plāksnes ar karā kritušo sarakstiem un kauju nosaukumiem. Viņi gribēja, lai apakšā tiek iegravēts arī viņu vārds, bet tēvs viņus nokaunināja. Kara memoriāls esot veltīts kritušajiem, viņš paziņoja, nevis tiem, kas palikuši dzīvi un, vēl jo vairāk, ievākuši peļņu. Tādas runas daži ņēma viņam ļaunā.

Memoriāls tika atklāts 1928. gada novembrī, Piemiņas dienā. Par spīti saltajam smidzeklim bija sapulcējies liels laužu pūlis. Pa­gurušais karavīrs bija novietots uz četrskaldņu piramīdas, mūrētas no apaļiem upes akmeņiem, kas bija līdzīgi Aviljonas akmeņiem, un ap bronzas plāksnēm liecās lilijas un magones, savītas kopā ar kļavu lapām. Arī par to bija izcēlušies strīdi. Kallija Ficsimonsa teica, ka tādas vijas esot vecmodīgas un banālas, visas šīs noļu­kušās puķes un lapas esot viktoriāniskas — tolaiku briesmīgākais apvainojums māksliniekam. Viņa gribēja kaut ko askētiskāku, mo­dernāku. Taču pilsētniekiem vītnes patika, un tēvs teica, ka dažreiz vajagot arī piekāpties.

Ceremonijas laikā tika spēlētas dūdas. ("Labāk laukā nekā iekšā," teica Rīnija.) Tad galveno sprediķi noturēja prezbiteriešu mācītājs, kas runāja par tiem, kuri labprātīgi nesuši augstāko upuri, — tā pilsēta atspēlējās tēvam, lai parādītu, ka viņš vis nenoteiks, kā jārit ceremonijai, un ka par naudu nav nopērkams viss, tāpēc viņam par spīti runā bija iepīta šī frāze. Tad skanēja citas runas un tika skaitītas lūgšanas — daudz runu un daudz lūgšanu, jo piedalīties vajadzēja visu pilsētas baznīcu pārstāvjiem. Lai gan organizēšanas komitejā katoļu nebija, pateikt dažus vārdus bija ļauts pat katoļu priesterim. To bija pieprasījis tēvs, pamatodams savu prasību ar to, ka miris katolis esot tikpat beigts kā miris protestants.

Rīnija teica, ka no vienas puses ta tiešām esot.

"Bet kā ir no otras puses?" jautāja Lora.

Mans tēvs nolika pirmo vainagu. Mēs ar Loru skatījāmies, sadevušās rokās; Rīnija raudāja. Karaliskais Kanādas pulks bija atsūtījis delegāciju — visu to lielo gabalu no Volselijas garnizona Londonā, un vainagu nolika majors M. K. Grīns. Tad vainagus nolika visi, ko vien var iedomāties, — Leģions, kam sekoja Lauvas, Klana brāļi, Rotari klubs, Savādnieki, Oranžais ordenis, Kolumba bruņinieki, Tirdzniecības palāta un citu starpā arī IODE, — pati pēdējā bija Kritušo karavīru māšu apvienības pārstāve Vilmera Salivena kundze, kura pati bija zaudējusi trīs dēlus. Tika nodziedāts korālis "Jel neatstāj mani", tad skautu orķestra taurētājs mazliet drebelīgi nospēlēja "Vakarjundu", kam sekoja divas klusuma minūtes un zemessardzes šauteņu zalve. Un tad mēs klausījāmies "Rīta jundu".

Tēvs stāvēja noliektu galvu, tomēr gluži saredzami drebēja — grūti pateikt, no bēdām vai no dusmām. Zem mēteļa viņš bija uzvilcis mundieri un ar abām ādas cimdos tērptajām rokām bal­stījās uz spieķa.

Tur bija arī Kallija Ficsimonsa, taču viņa turējās maliņā. Viņa bija mums teikusi, ka tas nu neesot tāds gadījums, kad māksli­niekam jāiznāk priekšā paklanīties. Viņa bija ģērbusies piedienīgā melnā mētelī un parastos svārkos, nevis plandošā talārā, seju gandrīz pilnīgi aizsedza platmale, tomēr apkārt tik un tā skanēja čuksti.

Vēlāk Rīnija virtuvē uzvārīja mums ar Loru kakao, lai mēs sasildītos, jo smidzeklī bijām nosalušas. Viena tase tika piedāvāta arī misis Hilkoutai, kura sacīja, ka neatteikšoties gan.

"Kāpēc to sauc par memoriālu?" Lora jautāja.

"Tas domāts tam, lai mēs pieminētu mirušos," Rīnija atbildēja.

"Kāpēc?" Lora vaicāja. "Priekš kam? Vai viņiem tas patīk?"

"Tas nav viņu dēļ, tas drīzāk ir mūsu pašu dēļ," Rīnija sacīja. "Gan sapratīsi, kad paaugsies." To Lora jau bija dzirdējusi un laida gar ausīm. Viņa gribēja saprast tagad. Viņa pabeidza dzert savu kakao.

"Vai ieliesi man vēl? Kas ir augstākais upuris?"

"Karavīri atdeva savu dzīvību mūsu labā. Cerams, tava gribē­šana nav lielāka par varēšanu, jo, ja uzvārīšu tev vēl vienu tasi, tad tev tā būs jāizdzer."

"Kāpēc viņi atdeva savu dzīvību? Vai viņi tā gribēja?"

"Nē, un tomēr atdeva. Tāpēc jau tas ir upuris," Rīnija atbil­dēja. "Un tagad pietiek. Te būs tavs kakao."

"Viņi atdeva dzīvību Dievam, jo Dievs tā grib. Tas ir tāpat kā ar Jēzu, kurš mira par visiem mūsu grēkiem," piezīmēja misis Hil­kouta, kura bija baptiste un uzskatīja sevi par augstāko autoritāti.

Nedēļu vēlāk mēs ar Loru gājām pa taku gar Luveto krastu, aiz gravas. Todien bija migla, tā cēlās no upes, mutuļoja gaisā kā vājpiens, pilēja no krūmu kailajiem zariem. Akmeņi uz takas bija slideni.

Un pēkšņi Lora bija upē. Par laimi, mēs neatradāmies gluži pie galvenās straumes, tāpēc viņa netika aizrauta prom. Es sāku kliegt, metos lejup pa straumi un sakampu viņu aiz mēteļa; drēbes vēl nebija piesūkušās ar ūdeni, tomēr viņa bija ļoti smaga, un es gandrīz ievēlos iekšā arī pati. Man izdevās aizvilkt viņu līdz seklākai vietai; tad es izcēlu viņu laukā. Viņa bija izmirkuši ka slapja aita, un diezgan slapja biju arī es. Tad es viņu sapurināju. Nu viņa jau drebēja un raudāja.

"Tu to izdarīji tīšām!" es teicu. "Es redzēju! Tu būtu varējusi noslīkt!" Lora rīstījās un šņukstēja. Es viņu apskāvu. "Kāpēc tu tā darīji?"

"Lai Dievs atkal ļauj mammai dzīvot," viņa izvaidēja.

"Dievs negrib, lai tu nomirsti," es sacīju. "Tad viņš pārskaistos! Ja viņš gribētu, lai mamma ir dzīva, tad izdarītu to tik un tā, tev nemaz nebūtu jāslīcinās." Ja Lorai uznāca tāda oma, ar viņu bija iespējams runāt tikai šādi: bija jāizliekas, ka par Dievu tu zini kaut ko tādu, ko nezina viņa.

Lora ar plaukstas virspusi novilka gar padeguni. "Kā tad tu zini?

"Tāpēc, ka, paskaties — viņš ļāva man tevi izglābt! Redzi? Ja viņš gribētu, lai tu esi pagalam, tad ūdenī būtu iekritusi arī es. Mēs abas būtu beigtas! Un tagad nāc, tev jāpārģērbjas sausās drēbēs. Es neteikšu Rīnijai. Sacīšu, ka tas notika nejauši. Sacīšu, ka tu paslīdēji. Bet nekad vairs tā nedari. Labi?"

Lora neatbildēja, tomēr ļāva, lai vedu viņu mājās. Tur izcēlās izbīļa pilna kladzināšana un. rosīšanās, un bāršanās, Lorai tika sagādāta tase gaļas buljona un silta vanna, un karsts termofors, un šis negadījums tika piedēvēts viņas vispārzināmajam veiklības trūkumam; viņai tika piekodināts skatīties, kur liek kāju. Tēvs man pateica krietna meitene; es prātoju, ko gan viņš teiktu, ja es nebūtu Loru izglābusi. Rīnija sacīja — labi gan, ka mums par abām esot vismaz puse prātiņa, bet ko mēs tur krastmalā vispār esot meklējušas? Un vēl miglā. Viņa noteica, ka man gan vajadzētu būt prātīgākai.

Tonakt es stundām ilgi gulēju nomodā, ieskāvusi sevi rokās, cieši apkampusi savus plecus. Pēdas man bija aukstas kā akmens, zobi klabēja. Es nespēju aizgaiņāt šo tēlu — Loru Luveto upes ledainajā, melnajā ūdenī —, viņas mati izpletušies kā dūmi virpuļvējā, slapjā seja sudrabaini viz, un cik nikni viņa bija manī paskatījusies, kad satvēru viņu aiz mēteļa. Cik grūti bija bijis viņu noturēt. Cik tuvu es biju tam, lai palaistu viņu vaļā.