Aklais slepkava

Aklais slepkava: Bronzas zvans

Ir pusnakts. Sekel-Nornas pilsētā skan viens vienīgs bronzas zvans, lai iezīmētu brīdi, kad Salauztais Dievs, Triju Sauļu Dieva naksnīgā avatāra, laižoties lejup tumsā, sasniedz viszemāko punk­tu un pēc niknas cīņas viņu saplosa Zempasaules Valdnieks un viņa kritušo karotāju pulks, kas mīt tur, lejā. Dieviete atkal saliks viņu kopā, atdzīvinās un lolos, lai viņš atgūtu veselību un sparu un rītausmā, kā parasti, paceltos atjaunots, pilns gaismas.

Lai gan Salauztais Dievs ir iemīļots tēls, pilsētā neviens vairs īsti netic šai pasakai par viņu. Tomēr sievietes katrā mājā salipina no māliem viņa veidolu, un vīri gada tumšākajā naktī sasit viņu gabalos, un nākamajā dienā sievietes darina jaunu veidolu. Bērniem tiek cepti mazi saldinātas mīklas dieviņi, ar ko mieloties; jo bērni ar savām kārajām, mazajām mutītēm simbolizē nākotni, kura, gluži kā pats laiks, aprīs visu, kas dzīvs patlaban.

Ķēniņš vienatnē sēd savas krāšņās pils augstākajā tornī, no kurienes vēro zvaigznes un tulko zīmes un pareģojumus nāka­majai nedēļai. Viņš ir nolicis malā savu austā platīna masku, jo klāt nav neviena, no kura vajadzētu slēpt emocijas: viņš drīkst smaidīt vai raukt pieri, kā pašam tīk, gluži kā kurš katrs prasts ignirods. Tas ir milzīgs atvieglojums.

Patlaban viņš smaida, un šis smaids ir domīgs: viņš apcer savu jaunāko mīlas dēku ar zema civilierēdņa tumīgo sievu. Viņa ir dumja kā talks, toties viņai ir maiga, tvirta mute, gluži kā ar ūdeni piesūcies samta spilvens, un smaili pirksti, veikli kā zivtiņas, un viltīgas, šauras acis, un noslīpēta prasme. Tomēr viņa sāk kļūt pārāk prasīga un arī nekautrīga. Viņa tiepjas, lai ķēniņš sacerot dzejoli, veltītu viņas skaustam vai kādai citai anatomijas daļai, kādus mēdz sacerēt ģeķīgāki galma mīlnieki, taču ķēniņa talantu vidū nav šīs mākas. Kāpēc sievietes ir tādas trofeju mednieces, kāpēc viņām vajadzīgas piemiņas lietas? Vai varbūt viņa, izrādīdama savu varu, grib panākt, lai viņš nonāk muļķa lomā?

Žēl, tomēr nāksies tikt no viņas vaļā. Ķēniņš izputinās viņas vīru — parādīs viņam godu, ieturēdams viņa mājā vakariņas kopā ar visiem saviem uzticamākajiem galminiekiem, līdz tā nabaga stulbeņa krājumi būs izsīkuši. Pēc tam sieva tiks pārdota verdzībā, lai samaksātu parādu. Varbūt tas pat nāks viņai par labu — no­stiprinās muskuļus. Ir patiesi tīkami iztēloties viņu bez plīvura, seja atsegta katra garāmgājēja skatienam, rokās jaunās saimnieces kājsoliņš vai iemīļotais zilknābis vibulārs, acīs nemainīgi drūms skatiens. Ķēniņš, protams, varētu likt viņu nogalināt, tomēr tas šķiet nedaudz par skarbu: viņas vienīgais noziegums patiesībā ir kāre pēc sliktas dzejas. Viņš jau nav tirāns.

Viņa priekšā guļ izķidāts urms. Viņš dīki pabiksta tā spalvas. Par zvaigznēm viņš nebēdā — viņš vairs netic visām šīm blē­ņām —, tomēr tik un tā nāksies kādu brīdi uz tām paraudzīties un tad nākt klajā ar kādu svinīgu paziņojumu. Tuvākajam laikam pietiks ar bagātību vairošanos un krietnu ražu, un ļaudis jau allaž aizmirst pareģojumus, ja vien tie nepiepildās.

Ķēniņš prāto, cik ticamas ir ziņas, ko viņš saņēmis no kāda droša privāta avota — sava bārddziņa —, proti, ka pret viņu tiekot perināta jauna sazvērestība. Vai atkal būs jāveic aresti, jāķeras pie spīdzināšanas un nāvessodiem? Šaubu nav. Nojaušams vājums sabiedriskajai kārtībai kaitē tikpat stipri kā īsts vājums. Groži jātur stingrās rokās. Ja būs jāripo galvām, viņējās starp tām nebūs. Viņš būs spiests rīkoties, lai aizstāvētos; tomēr viņš jūt savādu kūtrumu. Ķēniņvalsts pārvalde prasa pastāvīgu sasprin­dzinājumu: ja viņš kaut vai uz mirkli zaudēs modrību, tie nekavējoties metīsies viņam virsū — lai kas būdami.

Ķēniņam šķiet, ka ziemeļos viņš manījis kaut ko noplaiksnam, it kā tur kaut kas degtu, taču tad tas nozūd. Varbūt zibens. Viņš novelk ar plaukstu pār acīm.

Man viņa žēl. Man liekas, viņš vienkārši cenšas, cik spēj.

Man liekas, mums jāiedzer vēl pa vienai. Kā tu domā?

Varu derēt, tu viņu nogalināsi. Tev jau acis spīd.

Pēc tiesas un taisnības viņš būtu to pelnījis. Personiski es domāju, ka viņš ir maitasgabals. Bet ķēniņiem jau tādiem jābūt, vai ne? Izdzīvo stiprākie, un tā tālāk. Vājos — pie sienas.

Īstenībā tu nemaz tā nedomā.

Vai tur vēl sanāks? Izžmiedz to pudeli, labi? Jo īstenībā man loti slāpst.

Paraudzīšos. Viņa pieceļas, vilkdama līdzi palagu. Pudele stāv uz rakstāmgalda. Vari netīties palagā, viņš šalca. Man patīk tāda aina.

Viņa atskatās pār plecu. Un saka: bet tas vieš noslēpumu. Dod šurp glāzi. Būtu labāk izbeidzis pirkt šito lēto dziru.

Neko citu es nevaru atļauties. Turklāt man nav garšas izjūtas. Tas tāpēc, ka es esmu bārenis. Prezbiterieši bāreņu namā mani sakropļoja. Tāpēc es esmu tik drūms un nomākts.

Nesāc nu to veco, apnicīgo bāreņa dziesmu. Sirds man neasiņo.

Kā nu ne, asiņo gan, viņš iebilst. Es ar to rēķinos. Ja neņem vērā tavas kājas un ļoti smuko dibentiņu, tad visvairāk es tevī apbrīnoju tieši to — tavu asiņaino sirdi.

Kas attiecas uz asinīm, tad būtu jārunā par manu prātu, nevis sirdi. Man ir asinskārs prāts. Vismaz tā man ir teikuši.

Viņš iesmejas. Tad uz tava asinskārā prāta veselībām. Dzeram sausu.

Viņa izdzer, saviebjas.

Laukā nāks tāds pats, kāds iegājis iekšā, viņš jautri nosaka. Runājot par to — man jāiet pačurāt. Viņš pieceļas, pieiet pie loga, mazliet pabīda rāmi augšup.

Neuzdrošinies!

Tā ir sāniela, piebraucamais ceļš. Es nevienam neuzlaidīšu virsū.

Vismaz paliec aiz aizkara! Un es?

Ko — tu? Tu jau esi redzējusi kailu vīrieti. Un ne vienmēr ver ciet acis.

Ne jau tur tā lieta, es gribu sacīt, ka es taču nevaru čurāt laukā pa logu. Es pārplīsīšu.

Mana čoma rītasvārki, viņš ierosina. Redzi? Tas rūtainais kankars uz pakaramā. Tikai pārliecinies, vai gaitenī neviena nav. Saimniece ir ziņkārīga veca maita, bet, ja tev mugurā būs kaut kas rūtains, viņa tevi nepamanīs. Tu saplūdīsi ar apkārtni — šis ūķis ir rūtains caur un cauri.

Nu, tātad, viņš saka. Kur es paliku?

Ir pusnakts, viņa iesāk. Skan viens vienīgs bronzas zvans.

Ak jā. Ir pusnakts. Skan viens vienīgs bronzas zvans. Kad šī skaņa izdziest, aklais slepkava apgriež durvīs slēdzeni. Sirds viņam strauji pukst kā allaž šādos brīžos: brīžos, kad pašam draud ievērojamas briesmas. Ja viņu pieķers, tad viņam sagatavotā nāve būs ilga un sāpīga.

Toties attiecībā uz nāvi, kuru tūdaļ nesīs pats, viņš nejūt neko, un viņam ir vienaldzīgi arī tās iemesli. Kas un kāpēc jāno­galina — tas ir bagāto un vareno ziņā, un tos viņš ienīst visus vienādi. Viņi ir tie, kas laupījuši viņam acu gaismu un veseliem dučiem ielauzušies viņa miesā, kad viņš vēl bija par mazu, lai pretotos, un aklais slepkava priecātos par izdevību nokaut viņus visus kā vienu — gan viņus, gan katru, kurš iesaistīts viņu darīša­nās, kā, piemēram, šī meitene. Viņam neko nenozīmē tas, ka viņa patiesībā nav nekas vairāk kā izrotāta un dārgakmeņiem greznota gūstekne. Viņam neko nenozīmē tas, ka tie paši cilvēki, kas pa­darījuši viņu aklu, ir padarījuši šo meiteni mēmu. Viņš paveiks savu darbu, saņems algu, un viss būs galā.

Jebkurā gadījumā meitene tiks nogalināta rīt, ja viņš šonakt nenogalinās viņu pats, un viņš to nostrādās ātrāk un nesalīdzi­nāmi veiklāk. Viņš izdarīs šai meitenei pakalpojumu. Pārlieku daudz reižu upurēšana ir notikusi gaužām neveikli. Neviens no šiem ķēniņiem neprot rīkoties ar dunci.

Viņš cer, ka meitene necels pārāk lielu traci. Viņam ir sacīts, ka kliegt viņa nespēj: stiprākā skaņa, ko var radīt šī ievainotā bezmēles mute, ir sīka, apslāpēta ņaudoņa, kā ņaudētu kaķis maisā. Tas ir labi. Un tomēr viņš spers piesardzības soļus.

Viņš ievelk sargātājas līķi telpā, lai gaitenī neviens to nejauši nepamanītu. Tad ieiet iekšā arī pats, bez skaņas, basām kājām, un aizslēdz durvis.