Aklais slepkava

Uzvara nak un iet

Izskatījusi Loras burtnīcas, es ieliku tās atpakaļ savā zeķu atvilktnē. Viss bija zināms, bet nekas nebija pierādāms. Tas nu bija skaidrs.

Bet, kas meklē, tas atrod, kā mēdza teikt Rīnija. Ja nevari iet taisni, tad ej apkārt.

Es nogaidīju, līdz bēres bija galā, tad nogaidīju vēl vienu nedēļu. Negribēju rīkoties pārāk krasi. Labāk piesargāties nevis pēcāk nožēlot, arī tā mēdza teikt Rīnija. Apšaubāma aksioma: tik bieži notiek gan viens, gan otrs reizē.

Ričards devās ceļojumā uz Otavu, svarīgā ceļojumā uz Otavu. Viņš lika noprast, ka augstu stāvošas personas varot ķerties pie jautājuma izskatīšanas; un, ja ne tagad, tad drīz. Es pateicu viņam un arī Vinifredai, ka izmantošu šo izdevību, lai aizbrauktu uz Taikonderogu un aizvestu turp sudrabaino šķirstiņu ar Loras pel­niem. Es sacīju, ka man ir jāizkaisa šie pelni un jāparūpējas par uzrakstu uz Ceisu dzimtas monumentālā kuba. Viss solīdi un pieklājīgi.

"Nevaino sevi," teica Vinifreda, cerēdama, ka tieši to es darīšu: ja es pietiekami vainošu sevi, tad man neatliks vaļas vainot kādu citu. "Ir lietas, par kurām ir nepanesami domāt." Tomēr mēs par tām domājam. Mēs nespējam atturēties.

Pavadījusi Ričardu viņa ceļojumā, es iedevu kalpotājiem brīvu vakaru. Gan tikšu galā viena pati, es teicu. Pēdējā laikā es tā darīju biežāk nekā parasti — mān patika būt mājā vienai, tikai ar Emē, kad viņa iemigusi, — tāpēc aizdomas neradās pat misis Margatroidai. Kad gaiss bija tīrs, es rīkojos ātri. Jau iepriekš biju slepus sakravājusi mantas — savu dārglietu lādīti, fotogrāfijas, Daudzgadīgos augus akmeņdārziem — un tagad sakravāju pārējo. Drēbes, lai gan nebūt ne visas; šādas tādas Emē lietas, lai gan arī nebūt ne visas. Visu, ko spēju, es sastūķēju ceļojuma lādē, tajā pašā, kurā reiz bija glabājies mans pūrs, un tai pieskaņotajā ceļasomā. Kā norunāts, ieradās dzelzceļa stacijas vīri, lai paņemtu manu bagāžu. Nākamajā dienā man bija viegli ar taksometru aizbraukt uz Jūnionstaciju kopā ar Emē, katrai no mums bija tikai viena maza ceļasoma, un neviens neko neuzzināja.

Es atstāju vēstuli Ričardam. Tajā es rakstīju: ņemot vērā to, ko viņš pastrādājis — jo tagad es zinu, ko viņš pastrādājis, — es negribu viņu redzēt vairs nekad. Ņemot vērā viņa politiskās ambī­cijas, es nepieprasīšu šķiršanos, lai gan man ir bagātīgi pierādījumi par viņa piedauzīgo uzvedību, proti, Loras burtnīcas, kuras — es nepatiesi apgalvoju — ir noglabātas bankas seifā. Ja viņam ir kādi nodomi piedurt savus netīros pirkstus Emē, es piebildu, tad lai tādus nodomus viņš labāk atmet, jo es sarīkošu ļoti, ļoti lielu skandālu — tieši tāpat kā tajā gadījumā, ja viņš neapmierinās manas finansiālās prasības. Tās nebija lielas: es gribēju tikai tik daudz naudas, lai nopirktu mazu mājiņu Taikonderogā un no­drošinātu iztiku Emē. Savas pašas vajadzības es varēšu apmierināt citādos veidos.

Es parakstījos ar visu labu un, aplaizīdama aploksnes malu, prātoju, vai pareizi esmu uzrakstījusi vārdu piedauzīgo.

Vairākas dienas pirms aizbraukšanas no Toronto es sameklēju Kallistu Ficsimonsu. Viņa bija atmetusi ar roku tēlniecībai un tagad gleznoja sienu freskas. Es atradu viņu kādā apdrošināšanas firmā — galvenajā birojā —, kur viņa bija saņēmusi pasūtinājumu. Freskas tēma bija sieviešu ieguldījums karā — novecojusi tēma, jo karš jau bija beidzies (un, lai gan neviena no mums to vēl nezināja, šī freska drīz tika aiztriepta ciet ar iedrošinoši maigu, pelēkbrūnu krāsu).

Viņas rīcībā bija nodota viena siena. Trīs fabrikas strādnieces kombinezonos, ar drošsirdīgiem smaidiem, ražo bumbas; meitene sēd pie ātrās palīdzības mašīnas stūres; divas laukstrādnieces ar kap­ļiem un tomātu grozu; sieviete mundierī strādā pie rakstāmmašī­nas; lejā, stūrī, atbīdīta pašā maliņā, māte, apsējusies priekšautu, velk no krāsns maizes klaipu, un divi bērni atzinīgi noskatās.

Kallija bija pārsteigta, ieraugot mani. Nebiju brīdinājusi par savu apmeklējumu: nevēlējos, lai no manis izvairās. Viņa uzraudzīja krāsotājus, matus apsējusi ar lakatiņu, ģērbusies haki krāsas biksēs un tenisdbās, platiem soļiem staigāja apkārt, rokas sabāzusi kabatās, pie apakšlūpas karājās cigarete.

Viņa zinot par Loras nāvi, esot lasījusi avīzēs — tik jauka meitene, bērnībā bijusi tik neparasta, cik žēl. Pēc šī ievada es paskaidroju, ko Lora man izstāstījusi, un jautāju, vai tas ir tiesa.

Kallija sašuta. Viņa lietoja apzīmējumu pupu mizas, visai bieži. Taisnība, Ričards esot viņai izpalīdzējis, kad viņa pieķerta kā Sarkanās brigādes aģitatore, bet viņa domājusi, ka Ričards to darījis tikai ģimenes un veco laiku vārdā. Viņa noliedza, ka jebkad būtu izpaudusi Ričardam kaut ko par Alekšu vai kādu citu sociālistu vai līdzskrējēju. Pupu mizas! Tie esot viņas draugi! Bet Alekss, jā, Aleksam viņa sākumā izpalīdzējusi, jo viņš bijis tādā ķezā, bet tad viņš nozudis, patiesībā pat palikdams viņai parādā naudu, un pēc tam viņa dzirdējusi, ka viņš esot Spānijā. Kā lai viņa būtu varējusi izspiegot, kur atrodas Alekss, ja pati nav to zinājusi?

Iegūts nebija nekas. Varbūt Ričards šai ziņā bija Lorai me­lojis, kā bija melojis man par tik daudz ko citu. Tomēr varbūt meloja Kallija. Bet kādu citu atzīšanos es biju no viņas gaidījusi?

Emē nepatika Taikonderogā. Viņa gribēja pie tēva. Viņa gribēja atrasties pazīstamā vidē, kā jau visi bērni. Viņa gribēja atgriezties savā istabā. Ak, vai gan to negribam mēs visi.

Es paskaidroju, ka mums te kādu laiciņu jāpaliek. Man ne­vajadzētu teikt paskaidroju, jo paskaidrots netika nekas. Ko gan es varēju pateikt tādu, ko saprastu astoņus gadus vecs bērns?

Taikonderoga tagad bija citāda; te bija sirojis karš. Vairākas fabrikas kara gados bija atvērtas — sievietes kombinezonos tur ražoja detonatorus —, bet tagad atkal tika slēgtas. Varbūt bija paredzēts pielāgot tās mierlaika vajadzībām, kad būs kļuvis skaidrs, ko atgriezušies karavīri īsti vēlas pirkt savām mājām un ģimenēm, kuras viņiem tagad noteikti būs. Tikmēr daudzi palika bez darba, dzīvosim, redzēsim.

Bija tukšas vietas. Elvuds Marijs vairs nevadīja avīzes redak­ciju: viņam drīz bija lemts kļūt par jaunu, spožu vārdu pie Kara memoriāla sienas, jo viņš bija aizgājis dienēt flotē un dabūjis galu eksplozijā. Interesanti, par kuriem pilsētas vīriešiem teica, ka viņi gājuši bojā, un par kuriem — ka viņi dabūjuši galu, it kā tas būtu noticis neveiklības dēļ vai pat būtu kāda tīša, kaut arī mazsvarīga rīcība — gandrīz vai pirkums, gandrīz tas pats, kas dabūt jaunu uzvalku. Jaunākais vietējais izteiciens šai sakarā bija nopirkt biskvītu, un to lietoja galvenokārt vīrieši. Gribot negribot uzmācās jautājums — kuru cepēju viņi domā.

Rīnijas vīrs Rons Hinkss nebija ierindots starp šiem nejauša­jiem nāves pircējiem. Par viņu svinīgi teica, ka viņš gājis bojā Sicīlijā kopā ar vairākiem citiem puišiem no Taikonderogas, kuri dienējuši Karaliskajā Kanādas pulkā. Rīnija saņēma pensiju, bet tas tad arī bija gandrīz viss, un izīrēja istabu savā mazajā namiņā; viņa vēl arvien strādāja Betijas restorāniņā, lai gan pati apgalvoja, ka mugura galējot viņu nost.

Drīz es atklāju, ka ne jau mugura galē viņu nost. Patiesībā tās bija nieres, un tās pabeidza savu darbu pusgadu pēc manas atgrie­šanās. Maira, ja tu šo lasi, tad es gribētu, lai tu zini, cik smags bija šis trieciens. Es biju paļāvusies uz to, ka Rīnija būs blakus — vai tad tā nebija vienmēr? — un nu viņas piepeši vairs nebija.

Un tad viņa atkal aizvien vairāk bija man blakus, jo kā balsi gan es dzirdēju, ja man bija nepieciešama reportāža par noti­kumiem?

Es, protams, aizbraucu uz Aviljonu. Tas bija grūts apciemo­jums. Apkārtne bija nolaista, dārzi aizauguši; oranžērija īsts grausts ar izsistām stikla rūtīm un nokaltušiem augiem podos. Tiesa, daži bija nokaltuši jau mūsu laikā. Uz sargātājām sfinksām bija vairāki uzraksti Džons mīl Mēriju stilā; viena bija apgāzta. Dīki un akmens nimfu smacēja nokaltusi zāle un vībotnes. Pati nimfa joprojām bija turpat, lai gan tai trūka dažu pirkstu. Tomēr smaids nebija mainījies: tāls, noslēpumains, bezrūpīgs.

Mājā man nevajadzēja ielauzties: Rīnija toreiz vēl bija dzīva un viņai vēl bija slepenā atslēga. Māja bija bēdīgā stāvoklī: visur putekļi un peļu nedarbi, traipi uz tagad nespodrajām parketa grīdām, kur kaut kas tecējis. Tristans un Izolde joprojām bija tur­pat, pacēlās pār tukšo ēdamistabu, lai gan Izoldei bija ievainota arfa un viena divas bezdelīgas bija savijušas ligzdas virs vidējā loga. Tomēr vandaļi mājā nebija plosījušies: ap māju strāvoja Ceisu vārda vējš, lai cik vārs, un gaisā acīmredzot vēl kavējās varas un naudas dziestošā aura.

Es izstaigāju visu māju. Visur oda pēc pelējuma. Ieskatījos bibliotēkā, kur virs kamīna vēl arvien valdīja Medūzas galva. Arī vecāmāte Edīlija bija savā vietā, lai gan sākusi sašļukt: sejā tagad vīdēja apvaldītas, taču līksmas viltības izteiksme. Varu derēt, ka tu galu galā tomēr dauzījies apkārt, es nodomāju, raudzīdamās uz viņu. Varu derēt, ka tev bija slepena dzīve. Varu derēt, ka tieši tā deva tev sparu.

Es pavandījos pa grāmatām, atvēru rakstāmgalda atvilktnes. Vienā no tām atradās kārbiņa ar parauga pogām no vectēva Bendžamina laikiem: balti kaula aplīši, kas viņa rokās bija pārvērtušies zeltā un tik daudzus gadus palikuši par zeltu, bet tagad atkal kļuvuši par kaulu.

Bēniņos es uzgāju midzeni, ko sev droši vien bija ierīkojusi Lora pēc aizbraukšanas no Bella Vista: stepētās segas no lādēm, segas no viņas gultas lejasstāvā — klajš un nodevīgs pierādījums katram, kurš meklētu viņu šajā mājā. Tur mētājās dažas sažuvušas apelsīna mizas, ābola serde. Kā jau parasti, viņai nebija ienācis prātā kaut ko nokopt. Ar paneļiem apšūtajā bufetē bija paslēpts papīra maiss ar nieciņiem, ko viņa tur bija noglabājusi Nāriņas vasarā: sudraba tējkanna, porcelāna tasītes un apakštasītes, karotes ar monogrammām. Riekstu knaibles aligatora formā, vientuļa perlamutra apročpoga, sabojātās šķiltavas, garšvielu statnis bez etiķa pudelītes.

Es atgriezīšos vēlāk, es sev teicu, un sameklēšu vairāk.

Ričards neieradās personiski, kas apliecināja (man) viņa vainu. Viņš atsūtīja Vinifredu. "Vai tu esi zaudējusi prātu?" — bija viņas pirmā zalve. (Tas notika Betijas restorāniņa nodalījumā: negribēju, lai viņa sper kāju manā mazajā, īrētajā mājiņā, negribēju, lai viņa iet tuvumā Emē.)

"Nē," es atteicu, "un arī Lora nebija zaudējusi prātu. Vismaz ne tik lielā mērā, kā jūs abi izlikāties. Es zinu, ko ir izdarījis Ričards."

"Nesaprotu, par ko tu runā," Vinifreda sacīja. Viņai ap ple­ciem bija ūdeļādu stola, darināta no mirdzošām astēm, un viņa patlaban vilka nost cimdus.

"Man liekas, apprecēdams mani, viņš nosprieda, ka ir no­slēdzis izdevīgu darījumu — par vienu cenu dabūjis divas. Dabūt mūs — tas viņam bija tik viegli kā pasvilpot."

"Neesi smieklīga," Vinifreda noteica, kaut gan izskatījās satri­cināta. "Ričarda rokas ir absolūti tīras, lai ko būtu sastāstījusi Lora. Viņš ir tīrs kā vēja nests sniegs. Tu esi nopietni kļūdījusies savos spriedumos. Viņš vēlas, lai es tev pasaku, ka viņš ir gatavs neņemt vērā šo — šo tavu izlēcienu. Ja tu atgriezīsies, viņš ir ar mieru piedot un aizmirst."

"Bet es neesmu ar mieru," es teicu. "Varbūt viņš ir tīrs kā vēja nests, bet ne kā vēja nests sniegs. Tā ir pilnīgi cita viela."

"Runā klusāk," viņa nošņāca. "Cilvēki skatās."

"Viņi skatīsies tik un tā," es atcirtu, "jo tu esi sapucēta kā lēdijas Astoras zirgs. Zini, tā zaļā krāsa tev nepiestāv itin nemaz, sevišķi tavā tagadējā vecumā. Un patiesībā nekad nav piestāvējusi. Tajā tu izskaties žultaina."

Tas bija trāpīts. Vinifredai bija grūti turpināt: viņa nebija pieradusi pie mana jaunā, indīgā stila. "Ko tev vajag īstenībā viņa noprasīja. "Ričards, protams, nav vainīgs. Bet viņš negrib traci."

"Es viņam pateicu, ko man vajag īstenībā," es teicu. "Skaidri un gaiši. Un tagad es vēlētos saņemt čeku."

"Viņš grib redzēt Emē."

"To es nepieļaušu nemūžam un neparko," es sacīju. "Viņš ir ķerts uz jaunām meitenēm. Tu to zināji, tu to vienmēr esi zinājusi. Pat astoņpadsmit gadu vecumā es jau biju sasniegusi galējo robežu. Tas, ka Lora dzīvoja tai pašā mājā, viņam bija pārāk liels kārdinājums, to es tagad saprotu. Viņš nespēja valdu nagus. Bet Emē viņš nepieskarsies."

"Nerunā tādas riebeklības," Vinifreda noteica. Tagad viņa jau bija saniknota: seju zem grima kārtas ldāja plankumi. "Emē ir viņa miesīga meita."

Man uz mēles jau bija vārdi: "Nē, nav vis," — bet es zināju, ka tā būtu taktiska kļūda. Likuma priekšā viņa bija Ričarda meita;

man nebija iespējas pierādīt ko citu, vēl nebija izdomāti visi tie gēni un tā tālāk. Ja Ričards uzzinātu patiesību, tad vēl vairāk kārotu atņemt man Emē. Viņš turētu viņu kā ķīlnieci, un es zaudētu visas priekšrocības, ko biju ieguvusi līdz šim. Tā bija derdzīga šaha partija. "Viņš neapstāsies," es sacīju, "pat tad, ja tā būs Emē. Un pēc tam aizgādās Emē uz kādu nelegālu abortu taisītavu, tāpat kā izdarīja ar Loru."

"Redzu, ka nav jēgas turpināt šo sarunu," Vinifreda teica, vākdama kopā savus cimdus, stolu un rāpuļa ādas somu.

Pēc kara viss mainījās. Mainījās tāpat kā mūsu izskats. Pēc kāda laika nozuda graudainā, apslāpētā pelēcība un pustoņi. To vietā žilbinoši staroja dienasvidus krāsas — spilgtas, tīras, bez ēnām. Svelmaini sārtas, brāzmaini zilas, sarkanas un baltas plud­males bumbas, plastmasas fluorescējošais zaļums, saule mirdzēja kā spožs starmetis.

Ap miestiņu un pilsētu nomalēm plosījās buldozeri, tika izcirsti koki; zemē tika izraktas lielas bedres, it kā tur būtu nomestas bumbas. Ielas klāja grants un dubļi. Parādījās mauriņi, vēl gluži kaili, tajos iestādīti tievi kociņi: cieņā bija sēru bērzi. Debesu bija pārlieku daudz.

Bija gaļa; lieli gaļas klunči, šķēles un gabali spīdēja skārņu skatlogos. Bija apelsīni un citroni, spilgti kā saullēkts, un cukura kaudzes, un dzeltena sviesta kalni. Visi ēda un ēda. Viņi stūķēja sev iekšā gaļu, krāsainu kā kino, un visu pārtiku, krāsainu kā kino, kādu vien varēja dabūt, viņi ēda tā, it kā nākotnes vairs nebūtu.

Taču nākotne bija, vispār bija tikai un vienīgi nākotne. Pa­zudusi bija vakardiena.

Tagad man bija pietiekami daudz naudas — no Ričarda un arī no Loras mantojuma. Es biju nopirkusi mazo namiņu. Emē joprojām ņēma ļaunā, ka esmu aizvilkusi viņu prom no agrākās un ievērojami pārticīgākās dzīves, tomēr šķita, ka viņa ir samieri­nājusies; tak laiku pa laikam es manīju, cik salti viņa uz mani noskatās: viņa jau nāca uz domām, ka es neesmu pietiekami laba māte. Toties Ričards bija plucis attāluma augļus un Emē acīs ieguvis daudz lielāku spožumu, jo pats vairs nebija klāt. Tomēr dāvanu straume, kas plūda no viņa, bija pārtapusi sīkā urdziņā, tāpēc nekādas lielās izvēles Emē nebija. Es laikam diemžēl biju gaidījusi, ka viņa būs stoiskāka, nekā bija patiesībā.

Tikmēr Ričards gatavojās ietērpties valstsvīra mantijā, kura — kā apgalvoja avīzes — viņam jau bija tikpat kā rokā. Tiesa, es biju traucēklis, tomēr baumas par šķiršanos bija izdevies apslāpēt. Oficiāli es biju "laukos", un tas zināmā mērā bija gluži apmieri­noši, ja vien es arī paliku turpat.

Man pašai nemaz nenojaušot, bija izplatījušās citas baumas: ka es esot psihiski nestabila; ka par spīti manam prāta aptumsumam Ričards atbalstot mani finansiāli; ka Ričards esot svētais. Traka sieva nav nekāds kavēklis, ja vien prot ar to apieties, kā nākas: vareno dzīvesbiedres tad daudz sirsnīgāk jūt līdzi censonim.

Taikonderogā es dzīvoju pietiekami klusu. Ikreiz, devusies ārā, es bridu pa godbijīgu čukstu jūru, balsis noklusa, man tuvojoties, un tad atkal pieņēmās skaļumā. Valdīja vispārējs viedoklis: lai kas būtu noticis ar Ričardu, cietusī puse noteikti esmu es. Un es biju izvilkusi īsāko salmiņu, bet, tā kā pasaulē jau nav ne taisnības, ne žēlastības, tad tur neko nevarēja līdzēt. Tā, protams, bija pirms grāmatas iznākšanas.

Gāja laiks. Es strādāju dārzā, lasīju un tā tālāk. Es biju sā­kusi — pieticīgi, ar dažām Ričarda dāvinātām dārglietām dzīv­nieciņu formā — tirgot lietotus greznumnieciņus, un nākamajās desmitgadēs izrādījās, ka tas man lieti noder. Bija nodibināts kaut kas līdzīgs normālai dzīvei.

Bet no neizlietām asarām cilvēks var sasmakt. Tāpat arī no atmiņām. Tāpat arī no tā, ka nemitīgi jātur mute. Sākās manas sliktās naktis. Es nespēju iemigt.

Oficiāli Lora bija aprakta papīros. Vēl daži gadi, un jau gan­drīz liktos, ka viņa nekad nav eksistējusi. Man nevajadzēja dot klusēšanas zvērestu, es sev teicu. Ko tad es gribēju? Neko daudz. Tikai kaut kāda veida pieminekli. Bet, ja tā padomā, kas gan ir piemineklis, ja ne piemiņa par pārciestajām brūcēm? Par brūcēm, kas ir pārciestas, bet par kurām nav piedots. Bez piemiņas nevar būt atriebības.

Lai neaizmirstam. Piemini mani. No mūsu gurstošajām rokām jums. Izslāpušo rēgu saucieni.

Es biju sapratusi, ka nekas nav grūtāk kā izprast mirušos; bet nekas nav bīstamāk kā nelikties par viņiem zinis.

Gruvešu kaudze

Es aizsūtīju grāmatu. Pēc noteikta laika saņēmu vēstuli. At­bildēju uz to. Notikumi ritēja savu gaitu.

Pirms grāmatas publicēšanas pienāca autoreksemplāri. Apvāka iekšmalā bija aizkustinoša biogrāfiska piezīme:

Aklo slepkavu Lora Ceisa uzrakstīja, vēl nebūdama div­desmit piecus gadus veca. Tas bija viņas pirmais romāns; diemžēl tas paliks arī pēdējais, jo 1945. gadā viņa gāja bojā traģiskā autokatastrofā. Mēs ar lepnumu piedāvājam jums šīs jaunās un apdāvinātās rakstnieces darbu, kas tapis viņas pārsteidzošās daiļrades īsajā plaukumā.

Virs tā bija Loras fotogrāfija, slikta reprodukcija: tajā viņa izskatījās kā mušu nostaigāta. Tomēr tas bija kaut kas.

Kad grāmata iznāca, sākumā valdīja klusums. Galu galā tā bija diezgan maza grāmatiņa, nebūt ne bestsellera sižets; lai gan atzinīgi uzņemta Ņujorkas un Londonas kritiķu aprindās, šeit tā nesacēla sevišķu troksni — sākumā. Tad tā tika moralizētāju nagos, uz skatuves metās arī bargie sprediķotāji un vietējās rosīgās večas, un tracis gāja vaļā. Tiklīdz līķu mušas bija aptvērušas sakarību — Lora ir Ričarda Grifena mirusī sievasmāsa —, tās klupa grāmatai virsū. Ričardam tolaik jau bija savi politiskie ienaidnieki. Insinuā­cijas sāka plūst straumēm.

Gaismā atkal tika celts reiz tik veiksmīgi notušētais stāsts par to, ka Lora izdarījusi pašnāvību. Ļaudis trina mēles — ne tikai Taikonderogā, bet arī svarīgās aprindās. Ja viņa ir izdarījusi paš­nāvību, tad kāpēc? Kāds anonīmi piezvanīja pa telefonu — diez kurš tas varētu būt bijis? — un ainu papildināja klīnika Bella Vista. Kāds bijušais darbinieks (kuram bija labi samaksāts, kā apgalvoja viena no avīzēm) nodeva liecību, tās rezultātā tika sīki izmeklēti klīnikas darbības aizdomīgākie aspekti, izrakņāts pagalms un viss nams slēgts. Es ar interesi pētīju tā fotogrāfijas: sākumā tas bija bijis kāda kokmateriālu tirdzniecības magnāta savrupnams un tikai pēc tam tur tika iekārtota klīnika; tika pieminēts, ka ēdamistabā esot dažas ļoti skaistas logu vitrāžas, lai gan ne tik skaistas kā Aviljonā.

Tika atrasta sarakste starp Ričardu un direktoru, un tā bija īpaši diskreditējoša.

Lāgiem Ričards man parādās — iztēlē vai sapnī. Viņš ir pelēks, bet ar varavīkšņainu spīdumu, kā eļļa peļķē. Viņš pievērš man blāvu skatienu. Vēl viens pārmetošs rēgs.

īsi pirms tam, kad avīzes paziņoja par viņa aiziešanu no ofi­ciālās politikas, viņš man piezvanīja, pirmo reizi kopš manas aizbraukšanas. Viņš bija saniknots un arī izmisis. Viņam bija pa­teikts, ka skandāla dēļ viņš nevar pretendēt uz līdera vietu, un svarīgi cilvēki vairs neatbildēja uz viņa telefona zvaniem. No viņa bija novērsušies. Viņš bija atstumts. Es to esot izdarījusi tīšām, lai viņu izputinātu, viņš teica.

"Ko izdarījusi?" es jautāju. "Tu neesi izputināts. Tu joprojām esi ļoti bagāts."

"Tā grāmata!" viņš sacīja. "Tu mani sabotēji! Cik tu samak­sāji, lai to publicētu? Nespēju noticēt, ka Lora ir sarakstījusi to nešķīsto — to atkritumu!"

"Tu negribi tam ticēt," es atteicu, "tāpēc ka biji apreibis no viņas. Tu nevari pieļaut iespēju, ka visu to laiku, kamēr tev ar viņu bija tas netīrais romāniņš, viņa gulēja vēl ar otru vīrieti — ar vīrieti, kuru mīlēja, atšķirībā no tevis. Vismaz es domāju, ka grāmata liecina tieši to — vai tad ne?"

"Tas bija tas sarkanais, vai ne? Tas nolādētais maita — pik­nikā!" Ričards laikam bija ļoti satraucies: parasti viņš lamājās reti.

"Kā lai es to zinu?" es sacīju. "Es viņu neizspiegoju. Tomēr piekrītu, tas droši vien sākās piknikā." Neteicu viņam, ka ar Alekšu saistījās divi pikniki: viens kopā ar Loru un otrs, gadu vēlāk, bez viņas, pēc tam kad todien nejauši biju satikusi Alekšu Kvlnstrītā. Todien, kad ēdām cieti vārītās olas.

"Viņa to darīja aiz tīrās spītības," Ričards sacīja. "Viņa man vienkārši atriebās."

"Tas mani nepārsteigtu," es teicu. "Viņa tevi droši vien ienīda. Un kā gan ne? Būtībā tu viņu izvaroji."

"Tas nav tiesa! Es neko nedarīju bez viņas piekrišanas!"

"Piekrišana? Vai tā tu to dēvē? Es to dēvētu par šantāžu."

Viņš nometa klausuli. Tā bija ģimenes iezīme. Iepriekš, pie­zvanījusi, lai mani izlamātu, tāpat bija rīkojusies arī Vinifreda.

Pēc tam Ričards pazuda un vēlāk tika atrasts uz Nāriņas klāja — nu, to visu jūs jau zināt. Viņš laikam bija ielavījies pil­sētiņā, ielavījies Aviljonā, ielavījies jahtā, kura, starp citu, atradās laivu mājā, nevis pietauvota pie stekiem, kā kļūdaini apgalvots avīzēs. Tas bija tikai aizbildinājums: līķis laivā uz ūdens ir pie­tiekami normāla parādība, bet līķis laivu mājā ir kaut kas dīvains. Vinifreda negribētu, lai kāds nodomā, ka Ričards zaudējis prātu.

Kas tad bija noticis īstenībā? īsti nezinu. Kad Ričards tika atrasts, notikumus savā pārziņā pārņēma Vinifreda un spodrināja fasādi, cik vien spēdama. Trieka — tāds bija viņas stāsts. Taču viņam pie elkoņa tika atrasta šī grāmata. Tik daudz es zinu, jo Vinifreda man piezvanīja gluži histēriska un izpauda to. "Kā tu varēji to viņam nodarīt?" viņa teica. "Tu izpostīji viņa politisko karjeru un pēc tam arī viņa atmiņas par Loru. Viņš Loru mīlēja! Viņš Loru dievināja! Viņš nespēja pārdzīvot Loras nāvi!"

"Man prieks dzirdēt, ka viņš ir jutis kādu nožēlu," es vēsi attraucu. "Nevarētu sacīt, ka tolaik es būtu tādu manījusi."

Vinifreda, protams, vainoja mani. Pēc tam sākās atklāts karš. Viņa nodarīja man pašu ļaunāko, ko es spēju iedomāties. Viņa paņēma Emē.

Manuprāt, jūs esat iepazinuši Vinifredas nostāju. Viņas versijā es, bez šaubām, biju žūpa, klaidone, nevīža, slikta māte. Laikam ritot, es viņas mutē noteikti kļuvu par nevīžīgu raganu, par jukušu veceni, par sagrabējušu, vecu krāmu tirgotāju. Tomēr šaubos, vai viņa kādreiz ir jums teikusi, ka es nogalināju Ričardu. Ja viņa būtu pateikusi jums to, tad būtu spiesta arī izpaust, kur ņēmusi šo domu.

Krāmi — tas nu būtu par 'stipru sacīts. Es pirku lēti un pār­devu dārgi — vai tad senlietu branžā kāds dara citādi? — bet man bija laba acs, un es nekad neķēros pie neatļautiem paņēmie­niem. Bija viens pārmērīgas dzeršanas laiks — atzīstos —, taču tikai pēc tam, kad Emē jau bija prom. Jā, bija arī daži vīrieši. Tas nekad nebija mīlestības jautājums, drīzāk jau tāds kā pārsējs uz laiku. Es biju nošķirta no visa, kas man apkārt, es nespēju sasniegt, pieskarties; un reizē jutos tā, it kā man būtu noplēsta āda. Man bija nepieciešams otra auguma mierinājums.

Es vairījos no vīriešiem, kas nāca no manām agrākajām sociā­lajām aprindām, lai gan daži tādi parādījās gluži kā augļu mušas, līdzko padzirdējuši par manu vientulību un iespējamo morālo va­ļību. Tādus vīriešus varēja pamudināt un, bez šaubām, pamudināja Vinifreda. Es turējos pie svešiniekiem, sameklētiem sirojumos pa tuvējiem miestiem un pilsētām, meklējot to, ko tagad mēdz dēvēt par kolekcijas priekšmetiem. Es nekad nenosaucu savu īsto vārdu. Tomēr Vinifredas neatlaidība mani beigās pārspēja. Viņai bija bijis vajadzīgs tikai viens vīrietis, un to viņa arī dabūja. Nofotografētas moteļa istabas durvis ieejot, izejot; viltotie paraksti reģistra grāmatā; liecība, ko sniedzis īpašnieks, kuram skaidrā nauda iepriekš bija gauži pa prātam. Jūs varētu apstrīdēt to tiesā, sacīja mans advokāts, bet es to neieteiktu. Mēģināsim dabūt apmeklējuma tiesības, ne uz ko vairāk jūs nevarat cerēt. Jūs ielikāt viņiem rokās ieroci, un viņi to izmantoja. Arī viņš nebija par mani augstās domās — nevis manas zemās morāles, bet gan manas nemākulības dēļ.

Ričards savā testamentā bija iecēlis' Vinifredu par Emē aiz­bildni, kā arī par Emē ievērojamā mantojuma vienīgo pilnvarnieci. Tā ka arī tas bija atrisinājies viņas labā.

Kas attiecas uz grāmatu, tad Lora nav uzrakstījusi nevienu vārdu no tās. Bet to jūs noteikti zināt jau labu laiku. Es to uzrakstīju pati, savos garajos vakaros vienatnē, kad gaidīju atgrie­žamies Alekšu, un vēlāk, kad sapratu, ka viņš neatgriezīsies. To, ko darīju, es neuzskatīju par rakstīšanu — es vienkārši pierakstīju. To, ko atcerējos, un arī to, ko iztēlojos, kas arī ir patiesība. Es par to domāju kā par notikumu reģistrēšanu. Bezmiesiska roka, kura skrīpā uz sienas.

Es gribēju pieminekli. Tā tas sākās. Aleksam un arī pati sev.

No tā līdz apņēmībai nosaukt Loru par autori nebija garš ceļš. Jūs varbūt nospriedīsiet, ka mani iedvesmoja gļēvulība vai aukstasinības trūkums — starmešu gaisma man nekad nav pa­tikusi. Vai vienkārša piesardzība: mans pašas vārds būtu garantija Emē zaudēšanai, bet viņu es zaudēju tā kā tā. Tomēr, ja pa­domāju, man jāteic, ka es tikai rīkojos taisnīgi, jo nevaru sacīt, ka Lora nav uzrakstījusi nevienu vārdu. Formāli tas ir pareizi, taču citā izpratnē — tajā, ko Lora būtu dēvējusi par garīgo izpratni, — varētu teikt, ka viņa ir bijusi mana līdzstrādniece, īstā autore nebija neviena no mums: dūre ir kas vairāk par savu pirkstu summu.

Atceros, kā Lora, kad viņai bija desmit vai vienpadsmit gadu, sēdēja pie vectēva rakstāmgalda Aviljonas bibliotēkā. Nolikusi sev priekšā papīra lapu, viņa čakli plānoja sēdvietas paradīzē. "Jēzus sēd Dievam pie labās rokas," viņa teica, "bet kas tad sēd Dievam pie kreisās rokas?"

"Varbūt Dievam nemaz nav kreisās rokas," es ieminējos, lai Loru paķircinātu. "Kreisās rokas tiek uzskatītas par sliktām, tāpēc viņam tās varbūt nav. Vai varbūt kreisā roka viņam norauta karā."

"Mēs esam radīti pēc Dieva ģīmja un līdzības," Lora sacīja, "un mums ir kreisā roka, tāpēc tā noteikti ir arī Dievam." Viņa ieskatījās savā plānā, kodīdama zīmuļa galu. "Es zinu!" viņa iesaucās. "Galdam jābūt apaļam! Tad visi visapkārt sēdēs cits citam pie labās rokas."

"Un otrādi," es piezīmēju.

Lora bija mana kreisā roka, un es biju viņējā. Grāmatu mēs rakstījām kopīgi. Tā ir kreiliska grāmata. Tāpēc viena no mums visu laiku ir neredzama, lai no kuras puses jūs skatītos.

Kad es sāku šo atskaiti par Loras dzīvi — par savu pašas dzīvi —, man nebija ne jausmas, kādēļ es to rakstu vai kuram, pēc manām domām, vajadzētu to lasīt, kad būšu pabeigusi. Taču tagad tas man ir skaidrs. Es to rakstīju tev, visudārgā Sabrina, jo tu esi tā — vienīgā —, kurai tā tagad vajadzīga.

Tā kā Lora vairs nav tā, par ko tu viņu uzskatīji, tad arī tu vairs neesi tā, par ko uzskati sevi. Tas var būt šoks, bet tas var būt arī atvieglojums. Piemēram, tu nemaz neesi rados ar Vinifredu un ar Ričardu. Tevī nav ne kripatas no Grifeniem: šai ziņā tavas rokas ir tīras. Tavs īstais vectēvs bija Alekss Tomass, un to, kas bija viņa tēvs, — to var minēt bezgalīgi. Bagātnieks, nabags, ubags, svētais, vesela rinda iespējamo dzimteņu, ducis karšu, kuras sen anulētas, simt ciematu, kas nolīdzināti līdz ar zemi, — izvēlies. No viņa tu esi mantojusi bezgalīgo pieņēmumu valstību. Tev ir brīv izdomāt sevi no jauna, pēc sirds patikas.