Aklais slepkava

MAIRA STĒRDŽESA b airisa Čeisa grifena, neaizmirstamĀ DĀMA

Pagājušā trešdienā, 83 gadu vecumā, savās mājās šeit, Taikonderogā, pēkšņā nāvē mirusi misis Airisa Ceisa Grifena. "Viņa aizgāja no mums ļoti mierpilna, sēžot dārziņā pie savas mājas," apliecināja senā ģimenes draudzene misis Maira Stērdžesa. "Tas nenotika negaidīti, jo viņa cieta no sirdskaites. Viņa bija izcila personība, dzīva vēsture un gluži apbrīnojama savos gados. Mums visiem viņas pietrūks, un viņa ilgi dzīvos mūsu atmiņā."

Misis Grifena bija ievērojamās vietējās rakstnieces Loras Čeisas māsa. Turklāt viņas tēvs bija kapteinis Norvels Ceiss, kuru šai pilsētā atcerēsies ilgi, bet vectēvs — Bendžamins Ceiss, savā laikā dibinājis Ceisa rūpniecības kompāniju, kura uzcēla gan Pogu fab­riku, gan citas. Misis Grifenas vīrs bija nelaiķis Ričards E. Grifens, ievērojamais rūpnieks un politiķis, bet vīramāsa — Vinifreda Gri­fena Praiera, Toronto filantrope, kura nomira pagājušā gadā, at­stādama dāsnu novēlējumu mūsu vidusskolai. Palicēju vidū ir misis Airisas Ceisas Grifenas mazmeita Sabrina Grifena, kura nupat atgriezusies no ārzemēm un pošas drīz apmeklēt šo pilsētu, lai nokārtotu savas vecāsmātes mantojuma lietas. Esmu pārliecināta, ka viņa tiks sirsnīgi sagaidīta un saņems jebkuru palīdzību un padomu, ko mēs spēsim piedāvāt.

Pēc misis Grifenas vēlēšanās bēru ceremonija būs privāta, pelni tiks guldīti Ceisu dzimtas kapenēs Maunthoupas kapsētā. Tomēr šo otrdien pulksten 15.00 Džordana sēru nama kapelā tiks noturēts Piemiņas dievkalpojums, lai ar pateicību atcerētos lielo ieguldījumu, ko Čeisu ģimene gadu gaitā devusi; pēc tam Mairas un Voltera Stērdžesu mājā tiks pasniegti atspirdzinājumi, visi mīļi aicināti.

Slieksnis

Šodien līst — silts pavasara lietus. Tas lāsmo gaisā. Krāču šalkoņa plūst augšup gar klinti un pāri tai — plūst kā vējš, taču nekustīgi, kā viļņu pēdas, kas palikušas smiltīs.

Es sēžu pie koka galda savā sētaspuses lievenī, pārkares pavēnī, un raugos pār garo, izpletušos dārzu. Jau gandrīz tumst. Zied savvaļas flokši, vismaz man šķiet, ka tie ir flokši; skaidri es ne­saredzu. Kaut kas zils, kas spīguļo tur, dārza galā, kā sniega vizma ēnā. Puķudobēs augšup stīdz dzinumi, līdzīgi zīmuļiem, violeti, gaišzili, sarkani. Mani pārskalo mitru dubļu un svaigu dīgstu smarža, ūdeņaina, slidena, ar skābu piegaršu kā koka mizai. Tā smaržo kā jaunība; tā smaržo kā salauzta sirds.

Esmu ietinusies šallē: vakars silts šim gadalaikam, bet es to nejūtu kā siltumu, es to jūtu kā aukstuma neesamību. No šejienes es skaidri pārskatu pasauli — šejiene ir ainava, kas pamanīta no viļņa galotnes mirkli pirms tam, kad nākamais vilnis parauj zem ūdens: cik zilas debesis, cik zaļš okeāns, cik galīgs skats.

Man pie elkoņa ir papīru kaudzīte, kuru esmu krājusi tik čaldi, mēnesi pēc mēneša. Kad būšu tikusi galā — uzrakstījusi pēdējo lappusi —, es piecelšos no šī krēsla un došos uz virtuvi, un sameldēšu kādu gumijas cilpiņu vai auklas gabalu, vai vecu lenti. Sasiešu papīrus kopā, tad pacelšu savas vecās ceļojuma lādes vāku un uzlikšu šo sainīti visam citam virsū. Tur tas paliks, līdz tu atgriezīsies no saviem ceļojumiem, ja tu vispār kādreiz at­griezīsies. Advokātam ir nodota atslēga un rīkojumi.

Jāatzīstas, ka man par tevi ir kāda fantāzija. 582

Kādu vakaru pie durvīm atskanēs klauvējiens, un tā būsi tu. Tu būsi ģērbusies melnā, tev būs tāda maza mugursomiņa, kādas visām tagad ir rokassomu vietā. Līs lietus, kā līst šovakar, bet tev nebūs lietussarga, tu nicināsi lietussargus; jaunajiem patīk, ja stihijas planda viņiem matus, tas viņiem šķiet uzmundrinoši. Tu stāvēsi lievenī, nespodras gaismas dūmakā; tavi mirdzošie mati būs samirkuši, melnās drēbes cauri slapjas, lietus lāses zaigos tev uz sejas un drēbēm kā vizuļi.

Tu pieklauvēsi. Es tevi dzirdēšu, es atšļūkāšu šurp pa gaiteni, atvēršu durvis. Sirds man salēksies un nodrebēs; es cieši raudzīšos tevī, tad pazīšu tevi: savu loloto, savu pēdējo atlikušo vēlēšanos. Klusībā es nodomāšu, ka nekad neesmu redzējusi nevienu tik skaistu, taču skaļi es to neteikšu; negribēšu, lai tu nodomā, ka esmu ķerta. Tad es tevi sveicināšu, izstiepšu tev pretī rokas, noskūpstīšu tevi uz vaiga, atturīgi, jo būtu nepiedienīgi ļaut vaļu jūtām. Es noraudāšu dažas asaras, bet tikai dažas, jo acis veciem cilvēkiem ir izkaltušas.

Es aicināšu tevi iekšā. Tu ienāksi. Es neieteiktu jaunai mei­tenei kāpt pār slieksni tādai mājai kā manējā, kur iekšā dzīvo tāda persona kā es — veca sieva, vecāka sieviete, kura viena pati mi­tinās apsūnojušā namiņā, mati viņai kā degoši zirnekļtīkli, nezālēm aizaugušais dārzs pilns ar Dievs zina ko. Ap tādiem radījumiem vēdī sēra smārds: varbūt tev pat būs no manis mazliet bail. Bet tu būsi arī mazliet pārdroša, kā visas sievietes mūsu ģimenē, tāpēc tu visviens nāksi iekšā. Vecomāt, tu teiksi; un, izskanot šim vienam vienīgajam vārdam, es vairs nebūšu neatzīta.

Es apsēdināšu tevi pie sava galda, uz kura būs koka karotes un zaru vainadziņi, un svece, kura nekad netiek aizdedzināta. Tu trīcēsi, es iedošu tev dvieli, ietīšu tevi segā, uzvārīšu tev kakao.

Tad es izstāstīšu tev stāstu. Es izstāstīšu tev šo stāstu: stāstu par to, kā tu esi nonākusi šeit, lai sēdētu manā virtuvē un klausītos to, ko es tev stāstu. Ja kaut kādā brīnumainā kārtā tas notiktu, tad pēc šīs juceklīgās papīru kaudzes nebūtu nekādas vajadzības.

Ko tad es vēlos no tevis? Ne mīlestību: tas būtu par daudz prasīts. Ne piedošanu, ko tu nemaz nespēj dot. Varbūt tikai to, lai tu esi klausītāja; kāda, kas mani redzēs. Bet neizskaistini mani, lai tu darītu ko darīdama: man nav vēlēšanās kļūt par izgreznotu galvaskausu.

Taču es nododu sevi tavās rokās. Kas cits man atliek? Kad tu lasīsi šo pēdējo lappusi, tad tā — ja vispār kāda — būs vienīgā vieta, kur būšu es.