Aklais slepkava

Pelnutrauks

Es atkal biju pie ārsta. Mani aizveda Maira: viņa teica, ka pēc atkušņa un sala ielas esot vienā melnā ledū, pārāk slidenas, lai es ietu kājām.

Ārsts paklauvēja man pa ribām un noklausījās, ko dara sirds, sarauca pieri, izlīdzināja to atkal gludu un tad — klusībā jau pieņēmis lēmumu pats — apvaicājās, kā es jūtoties. Man liekas, viņš kaut ko bija izdarījis ar saviem matiem; galvvidū tie agrāk noteikti bija plānāki. Vai viņš salīmējis matu šķipsnas šķērsām pār pauri? Vai, vēl trakāk, pārstādījis matus? Ahā, es nodomāju. Par spīti taviem rīta skrējieniem un spalvainajām kājām vecuma kurpe tomēr sāk spiest. Drīz tu nožēlosi, ka esi tik daudz cepinājies saulē. Ģīmis tev izskatīsies kā pauts.

Par spīti visam viņš plēsa savus aizskarošos jociņus. Tiesa, viņš vismaz nemēdz teikt: Kā mēs šodien jūtamies? Viņš nekad neuz­runā mani ar mēs, kā dara daži no viņiem: viņš izprot vienskaitļa pirmās personas svarīgumu.

"Es nevaru iemigt," es sacīju. "Un redzu pārāk daudz sapņu."

"Ja jau jūs redzat sapņus, tad droši vien tomēr esat iemigusi," viņš teica, lūkodams jokot.

"Jūs zināt, kā es to domāju," es asi atcirtu. "Tas nav viens un tas pats. Sapņi mani uzmodina."

"Jūs vakaros dzerat kafiju?"

"Nē," es meloju.

"Tad vainīga būs slikta sirdsapziņa." Viņš rakstīja recepti — noteikti cukura tabletēm. Un klusu irgājās: domāja, ka ir bijis varen asprātīgs. Sasniedzot zināmu punktu, pieredzes nodarītie kaitējumi pavēršas pretējā virzienā; kļūdami vecāki, mēs kļūstam vientiesīgi, vismaz citu acīs. Ārsts, skatīdamies uz mani, redz nevarīgu un tāpēc bezvainīgu veču.

Kamēr atrados svētnīcā, Maira sēdēja uzgaidāmajā telpā, lasī­dama vecus žurnālus. Viņa bija izplēsusi no tiem vienu rakstu par to, kā tikt galā ar spriedzi, un otru — par zaļu kāpostu labvēlīgo iedarbību. Tie esot domāti man, viņa teica, gandarīta par saviem derīgajiem trouvailles. Viņa mūždien nosaka man diagnozes. Mana fiziskā veselība interesē viņu gandrīz tikpat stipri kā garīgā: manām iekšām viņa ir uzmetusies bezmaz par īpašnieci.

Es viņai sacīju, ka diez vai ciešu no spriedzes, jo vakuumā spriedzes nemaz nav. Bet no zaļiem kāpostiem es uzpūšos kā sprāgusi govs, tāpēc iztikšu bez to labvēlīgās iedarbības. Es teicu, ka nevēlos pavadīt savu mūžu vai vismaz tā atlikumu, smirdēdama kā skābētu kāpostu muca un blarkšķēdama kā kravas furgona taure.

Rupjas piezīmes par ķermeņa funkcijām Mairu parasti ap­klusina. Atlikušajā mājupceļā viņa cieta klusu, smaids uz viņas lūpām sacietēja kā ģipsis.

Dažreiz man par sevi ir kauns.

Ķersimies nu pie tā darbiņa, kas pie rokas. Pie rokas ir piemērots teiciens: lāgiem man šķiet, ka raksta tikai mana roka un ne viss pārējais; ka mana roka ir uzsākusi pati savu dzīvi un turpinās kustēties pat tad, ja būs atdalīta no mana ķermeņa, gluži kā iebalzamēts, noburts ēģiptiešu fetišs vai tās izžuvušās truša ķepas, ko vīrieši kā veiksmes amuletu mēdza pakarināt pie spogulīša savā mašīnā. Par spīti artrītiskajiem pirkstiem šī mana roka pēdējā laikā ir apliecinājusi neparastu draiskumu, it kā būtu atmetusi visu savaldību. Un, jānudien, tā ir uzrakstījusi daudz ko tādu, kas tai nemūžam nebūtu ļauts, ja tā pakļautos manam saprātam.

Šķiram lapas, šķiram lapas. Kur es paliku? 1936. gada aprīlis.

Aprīlī mums piezvanīja Sv. Cecīlijas skolas direktore; tur mācījās Lora. Runa esot par Loras uzvedību, viņa teica. Un diez vai šo jautājumu vislabāk būtu apspriest pa telefonu.

Ričards bija aizņemts darījumos. Viņš ieteica man par pavadoni Vinifredu, bet es sacīju, ka tas nekādā ziņā nevar būt nekas īpašs;

es pati tikšu ar visu skaidrībā un, ja tur būs kas svarīgs, at­stāstīšu Ričardam. Es pieteicos vizītē pie direktores, kuras uzvārdu esmu aizmirsusi. Izraudzījos tādu apģērbu, kurš, manuprāt, spētu direktori iebiedēt vai vismaz atgādinātu viņai par Ričarda stāvokli un ietekmi: šķiet, biju uzvilkusi kašmira mēteli, apdarinātu ar tiņa ādu — pārāk siltu gadalaikam, toties iespaidīgu, — un uzlikusi cepuri, rotātu ar beigtu fazānu vai, pareizāk sakot, ar tā ķermeņa daļām. Ar spārniem, asti un galvu, kam ieliktas apaļas, mazas, sarkanas stikla actiņas.

Direktore bija iesirms sievišķis un izskatījās pēc drēbju paka­ramā — trausli kauli, uz kuriem sakarināti mitra izskata audumi. Viņa sēdēja savā kabinetā, aizbarikadējusies aiz ozolkoka rakstām­galda, pleci šausmās uzrauti līdz ausīm. Pirms gada man no viņas būtu tikpat bail kā viņai no manis vai, precīzāk, no tā, ko es pār­stāvu: no liela naudas žūkšņa. Taču tagad es jau biju iemantojusi pašpārliecību. Biju vērojusi Vinifredu darbībā, biju vingrinājusies. Nu es pratu pacelt katru uzaci atsevišķi.

Viņa nervozi pasmaidīja, atsegdama prāvus, dzeltenus zobus, līdzīgus pusapgrauztām kukurūzas vālītēm. Prātoju, ko gan no­darījusi Lora: tam nu vajadzēja būt kaut kam, lai direktore sa­trauktos tik pamatīgi, ka nolemtu stāties aci pret aci ar klāt neesošo Ričardu un viņa neredzamo varu. "Baidos, ka mēs vairs nevarēsim paturēt Loru pie mums," viņa teica. "Mēs esam cen­tušies visiem spēkiem un apzināmies, ka pastāv attaisnojoši apstākļi, tomēr, ņemot vērā visu, mums ir jādomā arī par pārējiem skolēniem, un es baidos, ka Lora gluži vienkārši atstāj uz viņiem pārāk graujošu ietekmi."

Tolaik es jau biju uzzinājusi, cik vērtīgi ir panākt, lai citi sāk paskaidrot, ko īsti gribējuši teikt. "Atvainojiet, bet es nesaprotu, par ko jūs runājat," es ierunājos, tik tikko kustinādama lūpas. "Kādi attaisnojoši apstākļi? Kāda graujoša ietekme?" Rokas es ne­kustīgi turēju klēpī, galva bija augsti pacelta un viegli pieliekta sānis, labākais leņķis fazāna cepurei: cerēju, ka viņa jutīs četru, nevis divu acu ciešo skatienu. Lai gan man bija bagātības priekš­rocība, viņai bija gadu un stāvokļa priekšrocība. Kabinetā bija karsti. Biju pārlikusi kažoku pār krēsla atzveltni, tomēr visviens svīdu kā ostas krāvējs.

"Viņa apšauba Dieva eksistenci," direktore sacīja. "Reliģijas stundās, kuras, jāteic, ir vienīgais priekšmets, par kuru viņa iz­rāda jelkādu interesi. Viņa gāja pat tik tālu, ka iesniedza dom­rakstu ar nosaukumu "Vai Dievs melo?". Tas ļoti satrauca visu klasi."

"Un pie kādas atbildes viņa nonāca?" es jautāju. "Attiecībā uz Dievu?" Jutos pārsteigta, lai gan to neizrādīju: biju domājusi, ka Loras degsme Dieva jautājumos ir mazinājusies, taču tas acīm­redzot nebija tiesa.

"Pie apstiprinošas." Direktore skatījās lejup, uz savu rakstām­galdu, uz kura bija nolikts Loras domraksts. "Viņa citē — lūk, šeit — Pirmo ķēniņu grāmatu, divdesmit otro nodaļu — to vietu, kur Dievs pieviļ ķēniņu Ahabu. "Un nu redzi, tas Kungs melu garu devis visu šo tavu praviešu mutē." Tālāk Lora raksta — ja Dievs tā rīkojies vienu reizi, tad kā mēs zinot, ka viņš neesot tā rīkojies arī citkārt, un kā mēs varot atšķirt melīgos pravietojumus no patiesajiem?"

"Nu, tas vismaz ir loģisks secinājums," es teicu. "Bībeles tek­stus Lora zina."

"Nu, paklausieties!" direktore iesaucās, zaudējusi pacietību. "Sātans var citēt Svētos Rakstus, pielāgojot tos saviem nolūkiem. Tālāk Lora raksta: lai gan Dievs melojot, viņš neblēdoties — viņš vienmēr nosūtot arī īstu pravieti, bet ļaudis neklausoties. Pēc viņas domām, Dievs ir kaut kas līdzīgs radio diktoram, bet mēs esam sabojāti radio aparāti, un tāds salīdzinājums man šķiet, maigi izsakoties, necienīgs."

"Lora nekādā ziņā negrib izrādīt necieņu," es sacīju. "Vismaz ne Dievam."

To direktore nelikās dzirdam. "Visvairāk uztrauc ne tik daudz viņas mazticamie argumenti, cik pats fakts, ka viņa vispār izvirzījusi tādu jautājumu."

"Lorai patīk atrast atbildes," es teicu. "Viņai patīk atrast at­bildes uz svarīgiem jautājumiem. Jūs taču noteikti piekritīsiet, ka Dievs ir svarīgs. Nesaprotu, kāpēc tas būtu jāuzskata par kaut ko graujošu."

"Tā domā pārējie skolēni. Viņi uzskata, ka Lora — nu, dižojas. Met izaicinājumu neapstrīdamām autoritātēm."

"Tāpat rīkojās Kristus," es piezīmēju, "vismaz viņa laikā daži tā domāja."

Direktore neizteica acīm redzamo patiesību, ka tas viss var­būt ļoti labi piedienēja Kristum, bet nebija piemērots sešpadsmit gadu vecai meitenei. "Jūs īsti nesaprotat," viņa sacīja. Nudien, viņa pat lauzīja rokas, un šo norisi es vēroju ar interesi, jo nekad agrāk nebiju to redzējusi. "Pārējie domā, ka Lora — viņi domā, ka Lora ir asprātīga. Vismaz daži. Citi domā, ka viņa ir boļševiku piekritēja. Pārējiem viņa vienkārši šķiet dīvaina. Jebkurā gadījumā viņa rada neveselīgu interesi."

Nu es sāku aptvert. "Manuprāt, Lora nemaz nevēlas būt asprā­tīga," es teicu.

"Bet to ir tik grūti izprast!" īsā klusuma mirklī mēs raudzījāmies viena otrā pār rakstāmgaldu. "Un, vai zināt, viņai ir bars sekotāju," direktore sacīja ar skaudības pieskaņu balsī. Nogaidījusi, līdz es to ielāgošu, viņa turpināja: "Un vēl ir jautājums par viņas kavējumiem. Cik saprotu, viņai ir veselības problēmas, taču…"

"Kādas veselības problēmas?" es noprasīju. "Loras veselībai nekas nekaiš."

"Man gan šķita, ņemot vērā visas šīs vizītes pie ārsta…"

"Kādas vizītes pie ārsta?"

"Vai tad tas nav noticis ar jūsu ziņu?" Direktore nolika uz galda vēstuļu kaudzīti. Es pazinu savu vēstuļpapīru. Izskatīju tās: es tās nebiju rakstījusi, taču apakšā bija mans paraksts.

"Skaidrs," es sacīju, paņemdama savu mēteli un rokassomiņu. "Man būs jārunā ar Loru. Pateicos, ka atvēlējāt man laiku." Es paspiedu viņas pirkstu galus. Tagad bez vārda runas bija skaidrs, ka Lorai no skolas jāaiziet.

"Mēs centāmies, cik spējām," nabaga sieviete teica. Viņa jau gandrīz raudāja. Vēl viena Vijoles jaunkundze. Nolīgta strādniece, kura grib labu, bet nepanāk neko. Lora viņai nebija pa zobam.

Kad Ričards tovakar pajautāja, kā risinājusies mana saruna, es pastāstīju viņam par Loras graujošo ietekmi uz klasesbiedriem. Viņš nevis sadusmojās, bet šķita uzjautrināts, pat tādas kā ap­brīnas pilns. Viņš teica, ka Lorai esot mugurkauls. Viņš teica, ka zināma dumpība liecinot par enerģiju un apņēmību. Viņš teica, ka arī pats neesot varējis ciest skolu un sagādājis raizes skolotājiem. Manuprāt, Lorai bija citi motīvi, taču es to paturēju pie sevis.

Nepieminēju Ričardam arī viltotās ārsta zīmes: tad būtu uguns pakulās. Skolotāju kaitināšana bija viens, bet stundu bastošana — pavisam kas cits. Tas jau oda pēc likuma pārkāpuma.

"Tev nevajadzēja viltot manu rokrakstu," es teicu Lorai, kad bijām divatā.

"Ričarda rokrakstu man neizdevās atdarināt. Tas pārāk atšķiras no mūsējā. Ar tavu bija daudz vieglāk."

"Rokraksts ir kaut kas personisks. Tāda viltošana ir kā zagšana."

Mirkli viņa šķita sarūgtināta. "Atvaino. Es jau tikai aizņēmos. Nedomāju, ka tu apvainosies."

"Laikam jau nav nozīmes jautāt, kādēļ tu tā rīkojies?"

"Es nelūdzu, lai mani sūta uz to skolu," Lora teica. "Es viņiem nepatiku tāpat kā viņi man. Viņi neuztvēra mani nopietni. Viņi nav nopietni cilvēki. Ja man visu laiku būtu jāpaliek tur, es tiešām būtu saslimusi."

"Ko tu darīji, kad nebiji skolā?" es jautāju. "Kurp tu gāji?" Es bažījos, ka viņa varbūt ir satikusies ar kādu — ar kādu vīrieti. Tie gadi viņai jau tuvojās.

"Ak, šur un tur," Lora atbildēja. "Aizbraucu uz pilsētas centru vai sēdēju parkos, un tā. Vai vienkārši staigāju apkārt. Pāris reižu redzēju tevi, bet tu mani neredzēji. Tu laikam gāji iepirkties." Es jutu, kā sirdī iebrāžas asiņu vilnis, kā tā sažņaudzas: panika, it kā uz mutes būtu uzgūlusi dzelžaina roka. Es laikam nobālēju.

"Kas noticis?" Lora jautāja. "Vai tu nelāgi jūties?"

Tai maijā mēs ar Berendžēriju devāmies uz Angliju, bet pēc tam ar Karalienes Mērijas pirmo reisu atgriezāmies Ņujorkā. Karaliene bija pats lielākais un greznākais okeāna laineris, kāds jebkad uzbūvēts, vismaz tā bija rakstīts visās brošūrās. Tas esot gadsimta notikums, teica Ričards.

Mums līdzi brauca Vinifreda. Un arī Lora. Tāds ceļojums nākšot viņai par labu, teica Ričards: viņa izskatoties novārgusi un panīkusi, turklāt kopš pēkšņās aiziešanas no skolas garlaikojoties bezdarbībā. Šis ceļojums būšot izglītojošs un visnotaļ noderīgs tādai meitenei kā viņa. Un mēs jau nemaz nevarot atstāt viņu vienu.

Publikas ziņkāre par Karalieni Mēriju nerimās. Kuģis tika ap­rakstīts un fotografēts līdz beidzamam sīkumam, tā iekārtojums bija rūpīgi pārdomāts — dienasgaismas spuldzes, plastmasas lamināts, slaidas kolonnas, kļavas koka paneļi — visur dārgi izskaistinā­jumi. Toties tas briesmīgi zvalstījās, un no otrās klases klāja bija pārskatāms pirmās klases klājs, tāpēc, tur pastaigājoties, nevarēja izvairīties no visādiem plikadīdām, kas drūzmējās gar reliņiem un nopētīja tevi no galvas līdz kājām.

Pirmajā dienā mani mocīja jūras slimība, bet pēcāk viss bija kārtībā. Uz kuģa tika daudz dejots. Tolaik es jau pratu dejot; pietiekami labi, bet ne pārāk labi. (Nekad neko nedari pārāk labi, teica Vinifreda, tas liecina, ka tu centies.) Es dejoju ar citiem vīriešiem, nevis ar Ričardu, — ar vīriešiem, kurus viņš pazina no saviem darījumiem un ar kuriem pats mani iepazīstināja. Parū­pējieties par Airisu manā vietā, viņš smaidot mēdza sacīt šiem vīriešiem un paplikšķināja viņiem pa delmu. Dažreiz Ričards dejoja ar citām sievietēm, ar savu paziņu sievām. Dažreiz viņš izgāja ārā, lai izsmēķētu cigareti vai apmestu kādu loku pa klāju, vismaz pats tā teica. Es gan domāju, ka patiesībā viņš īgņojās vai grima domās. Lāgiem neredzēju viņu pa veselai stundai. Un tad viņš bija atgriezies, sēdēja pie mūsu galdiņa, vēroja mani pietie­kami labi dejojam, un es klusībā minēju, cik ilgi viņš jau tur sēž.

Es nospriedu, ka viņš ir saērcināts, jo šis ceļojums nenorit tā, kā viņš iecerējis. Viņam nebija izdevies rezervēt galdiņu vaka­riņām Grila verandā, viņš neiepazinās ar ļaudīm, ar kuriem bija gribējis iepazīties. Savā valstībā viņš bija liels vīrs, bet uz Karalienes Mērijas — tikai gaužām nenozīmīgs cilvēciņš. Un arī Vinifreda bija nenozīmīgs cilvēciņš: viņas rosība tika šķiesta velti. Krietni bieži es manīju, kā viņu pilnīgi ignorē sievietes, kurām viņa pie­biedrojusies. Tad viņa lavījās atpakaļ pie "mūsu bariņa", kā pati to dēvēja, cerēdama, ka neviens neko nav redzējis.

Lora nedejoja. Viņa neprata dejot, un tas viņu arī neinte­resēja; turklāt viņa bija par jaunu. Pēc vakariņām viņa parasti ieslēdzās savā kajītē; viņa apgalvoja, ka lasot. Trešajā ceļojuma dienā pie brokastgalda plaksti viņai bija pietūkuši un apsarkuši.

Neilgi pirms pusdienām es gāju Loru meklēt. Atradu viņu zvilnam atpūtas krēslā, apsegušos ar pledu līdz pat kaklam; viņa apātiski noraudzījās apļu mešanas spēlē. Es apsēdos viņai blakus. Garām aizsoļoja muskuļaina, jauna sieviete, vezdama septiņus suņus, katru savā saitē; par spīti vēsajam laikam viņa bija ģērbusies šor­tos, kājas bija iedegušas brūnas.

"Es varētu dabūt tādu darbu," Lora ierunājās.

"Kādu darbu?"

"Vadāt suņus," viņa teica. "Citu cilvēku suņus. Man patīk suņi."

"Tev nepatiktu īpašnieki."

"Es jau nevestu staigāt īpašniekus." Lora bija uzlikusi saules­brilles, bet pati drebinājās.

"Vai kaut kas noticis?" es jautāju. "Nē."

"Izskatās, ka tu salsti. Ka tik nebūsi slima."

"Man nekas nekaiš. Beidz uztraukties."

"Bet es taču raizējos par tevi."

"Vari neraizēties. Man ir sešpadsmit gadu. .Es pati zinu, esmu vai neesmu slima."

"Es apsolīju tēvam, ka rūpēšos par tevi," es kokaini teicu. "Un mātei arī."

"Tas bija muļķīgi darīts."

"Šaubu nav. Bet es biju ļoti jauna un pati nezināju, ko daru. Tā, redz, jaunībā notiek."

Lora noņēma saulesbrilles, bet uz mani neskatījās. "Citu cil­vēku solījumi nav mana vaina," viņa sacīja. "Tēvs uzvēla tev plecos atbildību par mani. Viņš pats nekad nezināja, ko iesākt ar mani — ar mums. Bet tagad viņš ir miris, viņi abi ir miruši, tāpēc viss nokārtojies. Es tevi atsvabinu. Tu esi brīva no nastas."

"Lora, kas noticis?

"Nekas," viņa atteica. "Bet katru reizi, kad es vienkārši gribu padomāt — tikt skaidrībā —, tu nolem, ka es esmu slima, un sāc mani tirdīt. Tas mani tracina."

"Tas nu gan nav godīgi," es iebildu. "Es vienmēr esmu centusies pēc labākās sirdsapziņas, nekad neesmu nepamatoti pie­dēvējusi tev nekādu vainu, vienmēr esmu veltījusi tev vislie­lāko…"

"Lai nu paliek," Lora mani pārtrauca. "Paskaties, kas par muļķīgu spēli!"

To visu es piedēvēju senām bēdām — sērām par Aviljonu un par visu, kas tur noticis. Vai varbūt viņa joprojām sēroja par

Alekšu Tomasu? Būtu vajadzējis uzdot vairāk jautājumu, uzstāt,

tomēr šaubos, vai arī tad Lora būtu man izpaudusi, kas viņu nomāc patiesībā.

Ja neņem vērā Loru, tad no šī ceļojuma es visskaidrāk atceros to laupīšanu, kura risinājās pa visu kuģi tai dienā, kad mēs iegājām ostā. Viss, uz kā bija Karalienes Mērijas monogramma, nozuda rokassomiņās un čemodānos — vēstuļpapīrs, galda pie­derumi, dvieļi, ziepju trauciņi un tā tālāk, — viss, kas nebija pieķēdēts pie grīdas. Dažs labs pat noskrūvēja krānu rokturus, mazākos spoguļus un durvju kliņķus. Pirmās klases pasažieri izrīkojās vēl trakāk par pārējiem; bet bagātnieki jau vienmēr ir bijuši kleptomāni.

Kāds bija šīs laupīšanas loģiskais pamatojums? Suvenīru ieguve. Šiem ļaudīm bija nepieciešams kaut kas tāds, kas palīdzētu atcerēties sevi pašus. Dīvainas ir šīs suvenīru medības: tagad kļūst par toreiz, joprojām būdams tagadnē. Tu īsti netici, ka eksistē, tāpēc nočiep pierādījumu vai kaut ko tādu, ko esi noturējis par pierādījumu.

Es pati pievācu pelnutrauku.